ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA
[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 16. aprīlī (1)
Lieta C‑580/13
Coty Germany GmbH
pret
Stadtsparkasse Magdeburg
(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Intelektuālais īpašums un rūpnieciskais īpašums – Viltotas preces pārdošana – Direktīva 2004/48/EK – 8. panta 1. punkts un 3. punkta e) apakšpunkts – Tiesības uz informāciju saistībā ar tiesvedību par rūpnieciskā īpašuma tiesību pārkāpumu – Dalībvalsts tiesību normas, kas ļauj kredītiestādēm atteikties sniegt informāciju par bankas konta īpašnieku (bankas noslēpums) – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 8. pants, 17. panta 2. punkts, 47. pants un 52. panta 1. punkts – Pamattiesību ierobežojuma samērīgums
1. Bundesgerichtshof [Federālās Augstākās tiesas] formulētais prejudiciālais jautājums ļauj Tiesai pilnveidot tās judikatūru saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (2) 8. pantu līdz šim vēl neizpētītā jomā. Līdz šim Tiesa galvenokārt ir izvērtējusi strīdus starp intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem, no vienas puses, un, no otras puses, interneta lietotājiem, kuri lejuplādē vai kopīgo ar autortiesībām aizsargātu saturu un kuru datus vēlas iegūt no interneta pieslēguma nodrošinātājiem, lai, kad minētie lietotāji ir identificēti, vērstos pret tiem (3). Turpretim šajā gadījumā runa ir par kredītiestādi, kura, atsaucoties uz bankas noslēpumu, atsakās sniegt informāciju, kas nepieciešama, lai civiltiesiskā kārtā vērstos pret personu, kura, izmantojot interneta tehniskās iespējas, tirgo viltotas preces.
2. Būtībā jautājums, kas rodas šajā lietā, ir, vai trešā persona, kura nav iesaistīta iespējamā intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumā, bet “par ko ir konstatēts, ka tā komercdarbībai raksturīgā daudzumā sniedz pakalpojumus, kurus izmanto kontrafakta darbībās” (Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkta c) apakšpunkts), šajā gadījumā – kredītiestāde, pamatojoties uz šo direktīvu un bankas noslēpumu, var atteikties sniegt informāciju (konkrēti, bankas konta īpašnieka vārdu un adresi), ko pieprasa intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks vai persona, kura ir tiesīga aizstāvēt šīs tiesības (4).
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
3. Pamatojoties uz Direktīvas 2004/48 preambulas 10. apsvērumu, tās mērķis ir tuvināt dalībvalstu tiesību sistēmas intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības jomā, lai iekšējā tirgū nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu aizsardzības līmeni. Tās preambulas 8. apsvērumā ir secināts, ka “dalībvalstu sistēmu atšķirības attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu kaitē iekšējā tirgus pareizai darbībai, un to dēļ nav iespējams nodrošināt, ka intelektuālā īpašuma tiesības visā Kopienā ir vienādā mērā aizsargātas. Šī situācija neveicina brīvu apriti iekšējā tirgū un nerada veselīgai konkurencei labvēlīgu vidi”, bet minētās direktīvas preambulas 9. apsvērumā ir atgādināts, ka “[..] aizvien plašāka interneta lietošana ļauj pirātiskos ražojumus nekavējoties izplatīt visā pasaulē [..]”.
4. Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 2. panta 3. punktu “šī direktīva neattiecas uz: a) [..] [Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra] Direktīvu 95/46/EK [par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti]”; šis aspekts ir minēts arī tās preambulas 15. apsvērumā.
5. Direktīvas 2004/48 3. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi, nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi un neietver nepamatotus termiņus vai kavēšanos.
2. Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”
6. Direktīvas 2004/48 8. pants “Tiesības uz informāciju” ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes tās tiesvedības sakarā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, un, atbildot uz pamatotu un samērīgu prasību, var pieprasīt, lai informāciju par to preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, ar kurām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, sniedz pārkāpējs un/vai cita persona:
[..]
c) par ko ir konstatēts, ka tā komercdarbībai raksturīgā daudzumā sniedz pakalpojumus, kurus izmanto kontrafakta darbībās [..],
[..].
2. Šā panta 1. punktā minētā informācija attiecīgi ietver:
a) attiecīgo preču vai pakalpojumu producentu, ražotāju, izplatītāju, piegādātāju un citu bijušo turētāju vārdus vai nosaukumus un adreses, kā arī paredzētos vairumtirgotājus un mazumtirgotājus;
[..].
3. Šā panta 1. un 2. punktu piemēro, neskarot citas tiesību normas, kas:
[..]
e) reglamentē informācijas avotu vai personas datu apstrādes konfidencialitātes aizsardzību.”
B – Valsts tiesības
7. Vācijas 1994. gada 25. oktobra Preču zīmju likuma, ar vēlākiem grozījumiem (Markengesetz, turpmāk tekstā – “Preču zīmju likums”), 19. panta nosaukums ir “Tiesības uz informāciju”, un tas Vācijas preču zīmju tiesību aktos iekļauj Direktīvas 2004/48 8. pantā nostiprinātās tiesības. Minētā 19. panta 2. punktā ir noteikts šādi:
“Acīmredzama pārkāpuma gadījumā vai gadījumos, kad preču zīmes vai tirdzniecības nosaukuma īpašnieks ir cēlis prasību pret pārkāpēju, tam ir tiesības (neskarot 1. punktā noteikto) arī pret personu, kura komerciālā mērogā:
1) tur nelikumīgo preci;
2) ir izmantojusi nelikumīgos pakalpojumus;
3) ir sniegusi tiesību pārkāpumā izmantoto pakalpojumu vai,
4) pamatojoties uz kādas 1., 2. vai 3. punktā minētās personas sniegto informāciju, ir piedalījusies minēto preču ražošanā, izgatavošanā vai izplatīšanā vai minēto pakalpojumu sniegšanā,
ja vien šai personai, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 383.–385. pantu, nav tiesību atteikties liecināt tiesvedībā pret pārkāpēju [..].”
8. Saskaņā ar Vācijas Civilprocesa likuma (Zivilprozessordnung, tā 2005. gada 5. decembra redakcija ar grozījumiem, turpmāk tekstā – “ZPO”) 383. panta 1. punkta 6. apakšpunktu personām, kurām profesionālajā darbībā ir uzticēti fakti, kuri sava rakstura dēļ vai saskaņā ar likumu ir neizpaužami, attiecībā uz šiem faktiem ir tiesības atteikties liecināt.
II – Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
9. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Vācijas sabiedrību Coty Germany GmbH (turpmāk tekstā – “Coty Germany”), kas ir Kopienas preču zīmes “Davidoff Hot Water” ekskluzīva licenciāte, un Stadtsparkasse Magdeburg (turpmāk tekstā – “Sparkasse”).
10. 2011. gada janvārī Coty Germany izsoļu tiešsaistes platformā iegādājās “Davidoff Hot Water” smaržu pudelīti. Nauda par pirkumu tika pārskaitīta uz pārdevēja norādīto Sparkasse kontu. Pārliecinājusies, ka nopirktā prece ir viltojums, Coty Germany lūdza izsoļu platformas pārstāvjiem norādīt lietotāja konta, no kura tikušas pārdotas smaržas, īpašnieka īsto vārdu (pārdošana bija veikta ar pseidonīmu). Persona atzina, ka ir lietotāja konta īpašniece izsoļu platformā, tomēr noliedza, ka ir preces pārdevēja un, pamatojoties uz savām tiesībām atteikties liecināt, atteicās sniegt vairāk informācijas. Pamatojoties uz Preču zīmju likuma 19. panta 2. punktu, Coty Germany vērsās Sparkasse, pieprasot bankas konta, kurā tā bija ieskaitījusi naudu par viltoto preci, īpašnieka vārdu un adresi. Sparkasse, atsaucoties uz bankas noslēpumu, atteicās sniegt šo informāciju. Tad Coty Germany vērsās Landgericht Magdeburg [Magdeburgas apgabaltiesā] (pirmās instances tiesa), kura piesprieda Sparkasse sniegt pieprasīto informāciju. Sparkasse iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Naumburg [Naumburgas Augstākajā tiesā], pamatojoties uz ZPO 383. panta 1. punkta 6. apakšpunktu (uz kuru atsauce ir ietverta Preču zīmju likuma 19. panta 2. punktā), kurā cita starpā ir noteiktas kredītiestāžu tiesības atteikties liecināt civilprocesā, pamatojoties uz bankas noslēpumu. Apelācijas tiesa apmierināja Sparkasse apelācijas sūdzību. Tad Coty Germany vērsās ar kasācijas sūdzību Bundesgerichtshof, atkārtoti lūdzot piespriest kredītiestādei sniegt pieprasīto informāciju.
11. Šādos apstākļos Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas 2004/48/EK 8. panta 3. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šim noteikumam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas pamatlietā aplūkotajā gadījumā kredītiestādei atļauj saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu neizpaust informāciju par konta īpašnieka vārdu un adresi, atsaucoties uz bankas noslēpumu?”
12. Rakstveida apsvērumus šajā tiesvedībā iesniedza Coty Germany, Sparkasse, Eiropas Komisija un Vācijas valdība.
III – Lietas dalībnieku nostāju kopsavilkums
13. Savos apsvērumos Coty Germany pauž viedokli, ka Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punktam ir pretrunā valsts tiesību norma, kas kredītiestādei atļauj saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu neizpaust informāciju par konta īpašnieka vārdu un adresi, atsaucoties uz bankas noslēpumu. Coty Germany uzskata, ka persona, kura pārkāpj preču zīmju tiesības, nekad neļaus personai, kura tai sniedz Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētos pakalpojumus, izpaust informāciju par savu identitāti (kas saskaņā ar Direktīvu 95/46 ir personas dati) pārkāpto tiesību īpašniekam, tādējādi šādos gadījumos vienmēr radīsies strīds. Coty Germany uzskata, ka būtu jāveic konfliktējošo interešu izvērtējums, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, jo persona, kura pārdod preci, kas ir nepārprotams viltojums, nav cienīga, lai tās identitāte tiktu aizsargāta.
14. Sparkasse, kura savos apsvērumos galveno uzmanību velta prejudiciālā jautājuma nepieņemamībai, kurai tūlīt pievērsīšos, uzskata, ka, runājot pēc būtības, Coty Germany rīcībā ir otrs vienkāršs veids, kā noskaidrot iespējamā preču zīmju tiesību pārkāpēja identitāti, proti, ierosināt kriminālprocesu, kas tai ļautu piekļūt informācijai, ko ir ieguvusi prokuratūra, attiecībā pret kuru nav iespējams atsaukties uz bankas noslēpumu. Turklāt Sparkasse norāda, ka tās tiesības atteikties liecināt nedrīkst būt atkarīgas no konkrētajā gadījumā konfliktējošo interešu izsvēršanas. Kā arī tā uzsver, ka, lemjot par to, vai pieprasītā informācija ir sniedzama vai nav, kredītiestāde nevar izvērtēt, vai preču zīmju tiesību pārkāpums Preču zīmju likuma 19. panta 2. punkta pirmās daļas nozīmē ir acīmredzams vai nav.
15. Vācijas valdība uzskata, ka Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tā, ka, atbildot uz saskaņā ar šo noteikumu iesniegtu informācijas pieprasījumu, ir jāņem vērā konkrētā gadījuma apstākļi un, izvērtējot konfliktējošās pamattiesības, samērīguma princips. Pēc Vācijas valdības domām, Savienības tiesības datu aizsardzības jomā (konkrēti, Direktīva 95/46) a priori neliedz šīs lietas gadījumā sniegt pieprasīto informāciju. Turklāt Vācijas valdība uzskata, ka mūs interesējošajā gadījumā nav piemērojams tas, ko tā kvalificē kā Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta e) apakšpunkta “izņēmumu”. Valsts tiesību norma, kas atļauj neizpaust informāciju, pamatojoties uz bankas noslēpumu, neesot norma, kas reglamentē personas datu apstrādi šā noteikuma nozīmē. Vācijas valdība uzskata, ka runa drīzāk ir par normu, kas aizsargā informācijas avotu konfidencialitāti direktīvas 8. panta 3. punkta e) apakšpunkta nozīmē, kas, viņasprāt, ir jēdziens, kas ietver sevī arī pašas informācijas konfidencialitāti. Tādējādi šis direktīvas noteikums esot jāinterpretē tā, ka tas ļauj valsts tiesai izsvērt konfliktējošās pamattiesības un izvērtēt katra konkrētā gadījuma apstākļus.
16. Visbeidzot, Komisija savos apsvērumos norāda, ka Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta e) apakšpunktam nav pretrunā valsts tiesību norma, kas kredītiestādei atļauj atsaukties uz bankas noslēpumu, lai neizpaustu informāciju, ja vien šī norma atbilst noteiktām prasībām, konkrēti, tiesiskās noteiktības principa prasībām, kas reglamentē personas datu apstrādi un kas valsts tiesai katrā konkrētā gadījumā ļauj izsvērt konfliktējošās pamattiesības.
IV – Analīze
A – Par pieņemamību
17. Pirms es izvērtēju Bundesgerichtshof uzdoto [prejudiciālo] jautājumu pēc būtības, jāaplūko jautājums par tā pieņemamību, ko izvirzījusi atbildētāja tiesvedībā a quo, Sparkasse. Tā apgalvo, ka uz strīdu, ko izskata iesniedzējtiesa, attiecas nevis Direktīva 2004/48, bet vienīgi valsts tiesību akti, jo lūgums sniegt informāciju ir formulēts nevis tiesvedībā par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu (Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkts saistībā ar Preču zīmju likuma 19. panta 2. punkta otro daļu), bet saistībā ar “acīmredzamu” preču zīmju tiesību “pārkāpumu” (Preču zīmju likuma 19. panta 2. punkta pirmo daļu) – kas, kā uzskata Sparkasse, šajā direktīvā nav paredzēts – turpmāk izklāstītajā veidā.
18. Sparkasse apgalvo, ka Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā nav noteiktas autonomas materiālas tiesības pieprasīt informāciju trešai personai, bet ir atzītas šādas tiesības vienīgi saistībā ar tiesvedību par intelektuālā vai rūpnieciskā īpašuma – šajā gadījumā, Kopienas preču zīmes – tiesību pārkāpumu un atbildot uz prasītāja pamatotu un samērīgu lūgumu. Sparkasse norāda, ka runa šajā gadījumā ir nevis par preču zīmes īpašnieka (vai šajā gadījumā – licenciātes) uzsāktu tiesvedību par pārkāpumu pret personu, kas ir pārkāpusi tā tiesības, kuras ietvaros prasītājs pieprasa trešajai personai noteiktu informāciju, bet gan tiek īstenotas autonomas materiālās tiesības, ko regulē nevis direktīva, bet vienīgi valsts tiesību akti.
19. Uzskatu, ka šis iebildums ir noraidāms. Manuprāt, nav mazsvarīgi, ka “acīmredzama pārkāpuma” gadījums Preču zīmju likumā ir iekļauts 2008. gadā, tieši domājot par situācijām, kurās pārkāpto tiesību īpašniekam ir nepieciešama informācija, lai identificētu pārkāpēju, proti, situācijās, kad, ņemot vērā Vācijas procesuālo tiesību raksturīgās iezīmes, saskaņā ar kurām nevar tikt uzsākts civilprocess pret nekonkrētu personu, nevar ierosināt tiesvedību par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, jo vēl nav identificēta persona, pret kuru tiks celta prasība (5).
20. Manuprāt, Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā izmantotais formulējums “tiesvedības sakarā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu” (6) citstarp spāņu valodas versijā ir pietiekami plašs, lai ietvertu tajā tādu gadījumu kā šajā lietā, kurā, ņemot vērā, ka ir pietiekamas intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma pazīmes (“acīmredzams pārkāpums”), informācijas pieprasījums ir vērsts uz to, lai uzsāktu tiesvedību par preču zīmes tiesību pārkāpumu. Šādā nozīmē var sacīt, ka pastāv “sakars” ar tiesvedību, kas “attiecas” uz preču zīmes tiesību pārkāpumu (7).
21. Līdz ar to uzskatu, ka jāsecina, ka Direktīva 2004/48 ir piemērojama attiecībā uz šo lietu un ka Bundesgerichtshof iesniegtais prejudiciālais jautājums ir pieņemams.
B – Par būtību
22. Pievēršoties jautājuma būtībai, vispirms jāprecizē, ka Bundesgerichtshof jautājuma pamats, kas gan tajā nav skaidri minēts, ir rodams Preču zīmju likuma 19. panta 2. punktā. Kā jau iepriekš minēts, šajā noteikumā ir skaidri atzīta trešās personas iespēja atteikties sniegt informāciju, kas tai tiek pieprasīta, ja saskaņā ar ZPO 383.–385. pantu tai ir tiesības atteikties liecināt civilprocesā, kas uzsākts pret pārkāpēju. Šajā lietā Sparkasse ir izmantojusi tieši šo iespēju, atsaucoties uz bankas noslēpumu (8).
23. Ir jānoskaidro, vai šī Vācijas tiesībās paredzētā iespēja atteikties sniegt informāciju, pamatojoties būtībā uz bankas noslēpumu, nepārkāpj tiesības uz informāciju, kas saskaņā ar Direktīvas 2004/48 8. pantu ir preču zīmes tiesību īpašniekam vai licenciātam.
24. Direktīvas 2004/48 8. pantā noteiktās tiesības uz informāciju ir instrumentālas tiesības, kuru mērķis saskaņā ar šīs direktīvas preambulas 21. apsvērumu ir garantēt intelektuālā īpašuma efektīvu aizsardzību. Tās tūlītējs mērķis ir zināmā mērā vienādot dažādos informācijas līmeņus, kas ir personas, kura, iespējams, ir pārkāpusi intelektuālā īpašuma tiesības, un šo tiesību īpašnieka rīcībā (9), ņemot vērā sekas, kādas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā var radīt fakts, ka tiesību īpašniekam nav minimālās nepieciešamās informācijas, lai vērstos pret iespējamo pārkāpēju. Protams, šīs tiesības uz informāciju nav absolūtas, un pašā 8. pantā dalībvalstīm ir paredzēta iespēja noteikt zināmus ierobežojumus šo tiesību izmantošanā. Lai arī to vidū nav skaidri minēts bankas noslēpums, 3. punktā ir ietverts šāds nosacījums: “1. un 2. punktu piemēro, neskarot citas tiesību normas, kas [..] e) reglamentē informācijas avotu vai personas datu apstrādes konfidencialitātes aizsardzību”. Turklāt Direktīvas 2004/48 2. panta 3. punkta a) apakšpunkts ierobežo 8. pantā paredzētās tiesības uz informāciju, nosakot, ka direktīva citstarp “neattiecas” uz Direktīvu 95/46.
25. Iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri atsaucas vienīgi uz Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta e) apakšpunktu kā uz noteikumu, kas, iespējams, ļautu atsaukties uz bankas noslēpumu kā uz 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikto informācijas tiesību ierobežojumu vai pat izņēmumu. Tādējādi jautājums ir, vai šīs lietas gadījumā direktīvas 8. panta 3. punkta e) apakšpunkts atļauj kredītiestādei, pamatojoties uz valsts tiesību normu, kurā ar zināmiem nosacījumiem ir paredzētas tiesības atteikties liecināt, atsaukties uz bankas noslēpumu, lai atteiktos sniegt informāciju, kas tiek pieprasīta, izmantojot šā paša 8. panta 1. punktā paredzētās tiesības.
26. Vispirms jānorāda, ka šajā lietā ir jākoncentrējas uz otro e) apakšpunktā minēto gadījumu, kurā runa ir par personas datu apstrādi, nevis uz pirmo [gadījumu], kas attiecas uz informācijas avotu konfidencialitātes aizsardzību. Manuprāt, ir skaidrs, ka šajā lietā runa nav par pirmo gadījumu, jo nav apdraudēta “informācijas avota” identitātes aizsardzība.
27. Pievēršoties otrajam Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta e) apakšpunktā minētajam gadījumam, sākšu savu izvērtējumu, norādot, ka valsts tiesību normai tā, kā to atspoguļo iesniedzējtiesa, manuprāt, ir divas dažādas sekas: pirmkārt, tiešās sekas, kas izpaužas kā Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā noteikto tiesību uz informāciju “neievērošana”, un, otrkārt, pakārtotās sekas, kas izpaužas kā pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā “ietekmēšana”, līdz ar to ietekmējot arī pamattiesības uz intelektuālo īpašumu.
28. Uzreiz jānorāda, ka iepriekš minētā tiesību uz informāciju neievērošana (un, netieši, arī minēto pamattiesību ierobežošana) savukārt ir saistīta ar “banku noslēpuma” prasībām, kā noteikts ZPO 383. panta 1. punkta 6. apakšpunktā. Iesniedzējtiesa jautā, vai mērķis saglabāt bankas noslēpumu varētu ietilpt atrunā, kas Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta e) apakšpunktā ir paredzēta attiecībā uz tā 1. punktā noteikto tiesību uz informāciju izmantošanu, ņemot vērā, ka šīs tiesības tiek atzītas “neskarot”, konkrēti, “citas tiesību normas, kas [..] reglamentē [..] personas datu apstrād[i]”.
29. Šādi formulējot, varētu apšaubīt, vai minētā atruna ir piemērojama šajā gadījumā, ņemot vērā, ka pastāv šaubas, vai “bankas noslēpums” tā, kā tas tiek traktēts Vācijas tiesībās, ir “tiesību norma” Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta e) apakšpunkta nozīmē un vai ZPO 383. panta 1. punkta 6. apakšpunkta – noteikuma, uz kuru ir atsauce Preču zīmju likuma 19. panta 2. punktā – mērķis ir reglamentēt “personas datu apstrādi”, kā to savos apsvērumos it īpaši ir uzsvērusi Vācijas valdība (10).
30. Tomēr jāņem vērā, ka daudzos gadījumos, kā tas ir šajā lietā, [jautājums], kas ir šīs normas piemērošanas pamatā, ir, vai pastāv pienākums sniegt tiesai noteiktus personas datus par konkrētām personām (11). Turklāt jāpatur prātā, ka Direktīvas 2004/48 2. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir ietverts vispārīgs noteikums attiecībā uz Direktīvu 95/46 saistībā ar personas datu aizsardzību. Līdz ar to, interpretējot Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta e) apakšpunktu atbilstīgi pamattiesībām uz personas datu aizsardzību, kas nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 8. pantā, uzskatu, ka uz apstrīdēto valsts tiesību normu attiecas minētās direktīvas 8. panta 3. punkta e) apakšpunkts.
31. Šādi interpretējot valsts tiesību normas būtību, uzskatu, ka, izvērtējot tās atbilstību Direktīvai 2004/48, pirmkārt, tā ir jāaplūko no attiecīgo pamattiesību nodrošināšanas perspektīvas. Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka minētās valsts tiesību normas sekas ir pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un rūpniecisko īpašumu “izmantošanas ierobežojums” Hartas 52. panta 1. punkta nozīmē. Būtībā kredītiestādes likumīgās intereses saglabāt bankas noslēpumu, kas ir konfidencialitātes pienākums, kas regulē attiecības ar tās klientiem, ierobežo preču zīmes īpašnieka vai licenciāta (jo tam ir noteiktas mantiskas tiesības uz preču zīmi) pamattiesības Hartas 52. panta 1. punkta nozīmē, konkrēti, tiesības uz intelektuālo īpašumu (Hartas 17. panta 2. punkts) un Hartas 47. pantā noteiktās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (12), kas ir nepieciešamais instruments, lai nodrošinātu pirmās [tiesības uz intelektuālo īpašumu].
32. Hartas 52. panta 1. punkts pieļauj pamattiesību izmantošanas ierobežojumus divos gadījumos – ja ierobežojums atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība (pirmais gadījums), vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (otrais gadījums). Apzinoties, ka galu galā valsts tiesai ir jānosaka leģitīmais mērķis, kuru vēlas sasniegt ar apstrīdēto tiesību normu, manuprāt, tomēr ir skaidrs, ka šajā lietā runa ir par otro gadījumu (lai gan es neizslēdzu, ka varētu pastāvēt arī “vispārējas nozīmes mērķi” pirmā gadījuma izpratnē, kuri ir saistīti ar kredītiestāžu īstenoto saimniecisko darbību, kas ir viens no kopējās ekonomiskās sistēmas funkcionēšanas pamatiem). Tādējādi uzskatu, ka licenciāta tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un rūpniecisko īpašumu ierobežojums bankas noslēpuma dēļ – saskaņā ar kuru kredītiestāde nedrīkst izpaust informāciju, kas attiecas uz klienta identitāti un tā bankas darbībām, bez viņa piekrišanas – pamatā atbilst nepieciešamībai aizsargāt bankas klientu tiesības uz personas datu aizsardzību (kuras Hartas 8. pantā arī ir atzītas kā pamattiesības).
33. Hartas 52. panta 1. punktā ir ietverta detalizētu nosacījumu shēma, ar kuriem ir likumīgi uzlikt “ierobežojumu” pamattiesībām. Tādējādi, lai šajā lietā apstrīdētais pamattiesību ierobežojums būtu likumīgs, tam ir jāatbilst visām šajā noteikumā paredzētajām prasībām, proti, tam ir jābūt noteiktam tiesību aktos, tajā jārespektē skarto tiesību un brīvību būtība un, visbeidzot, tam ir jābūt piemērotam un nepieciešamam nospraustā mērķa sasniegšanai, kā arī jāievēro samērīguma princips.
34. Pārbaudīt, vai apstrīdētā Vācijas tiesību norma atbilst Hartas 52. panta 1. punktā noteiktajām prasībām, ir valsts tiesas uzdevums. Labāk pārzinot “pamatlietā aplūkotā gadījuma” īpatnības, uz kurām atsaucas iesniedzējtiesa, tai galu galā ir jānosaka, vai ir izpildīti nosacījumi, kas padara likumīgu pamattiesību ierobežojumu, pamatojoties uz bankas noslēpumu.
35. Turpinājumā, atgādinot Tiesas judikatūru šajā jomā, es īsumā izklāstīšu norādījumus, kas nepieciešami, lai valsts tiesa, pamatojoties uz Hartas 52. panta 1. punktu, varētu izvērtēt, cik lielā mērā kredītiestādes likumīgās intereses saglabāt bankas noslēpumu var likumīgi ierobežot personas, kura kā iepriekšēju darbību savu ar Kopienas preču zīmi saistīto tiesību aizstāvēšanai tiesā vēlas izmantot Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā noteiktās tiesības uz informāciju, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un līdz ar to, iespējams, arī tās pamattiesības uz intelektuālo īpašumu.
1) Tiesiskums un būtība
36. Hartas 52. panta 1. punktā ir noteikts, ka ierobežojumam ir jābūt noteiktam tiesību aktos, proti, tam ir jābalstās uz tiesiskuma principu tā, lai ierobežojums būtu pieļaujams tikai tad, ja tam ir valsts iekšējās tiesībās paredzēts juridisks pamats, kuram ir jābūt pieejamam, skaidram un paredzamam (13). Šajā lietā, kā norāda iesniedzējtiesa sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 22. punktā, “Vācijā bankas noslēpums [..] nav tieši nostiprināts ar likumu, bet Vācijas tiesībās tas tiek atvasināts no banku vispārējā pienākuma aizsargāt līgumslēdzējas puses mantiskās intereses un tās neaizskart”. Turpinājumā Bundesgerichtshof norāda, ka “Vācijā bankas noslēpuma aizsardzība netieši izriet no ZPO 383. panta 1. punkta 6. apakšpunkta, kas nosaka tiesības atteikties liecināt par faktiem, uz kuriem attiecas bankas noslēpums [..], [pie kuriem] parasti pieder arī konta īpašnieka vārds un adrese”.
37. Kā jau to atgādināju savos secinājumos lietā Scarlet Extended (14), jēdziens “likums” Hartas 52. panta 1. punkta nozīmē ir jāsaprot ne tikai tā formālā nozīmē, bet arī tā “materiālā” nozīmē; šādā izpratnē likums ietver gan “rakstītās tiesības”, gan “nerakstītās tiesības”, kā arī “tiesības, kas izstrādātas tiesās”, līdz ar to attiecīgā gadījumā “pastāvīgā judikatūra”, kura ir publicēta – un līdz ar to ir pieejama – un kuru ievēro zemāko instanču tiesas, noteiktos apstākļos pat papildina tiesību normu un to skaidro, lai šī norma kļūtu paredzama.
38. Iesniedzējtiesai ir jānosaka, cik lielā mērā judikatūra par ZPO 383. panta 1. punkta 6. apakšpunktu ļauj secināt, ka bankas noslēpums, lai arī tas nav skaidri nostiprināts Vācijas tiesībās nevienā likumdošanas normā, atbilst tiesiskuma principa prasībām iepriekšējos punktos izklāstītajā veidā (konkrēti, pieejamības, skaidrības un paredzamības kritērijiem) un principā, ja tiek izpildītas pārējās Hartas 52. panta 1. punkta noteiktās prasības, var padarīt likumīgu iepriekš minēto pamattiesību ierobežojumu.
39. Hartas 52. panta 1. punktā ir arī noteikts, ka ierobežojumā katrā ziņā ir jārespektē skarto tiesību un brīvību “būtība”. Šajā ziņā visnopietnākās šaubas rodas saistībā ar Coty Germany tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tiesību aizsardzības efektivitāte, ko pieprasa pārkāpto preču zīmju tiesību licenciāte tādā gadījumā kā šajā lietā, Vācijā, šķiet, ir atkarīga tikai un vienīgi no tā, vai kredītiestāde, kurai tiek pieprasīta informācija un kurai ir līgumā noteikts konfidencialitātes pienākums attiecībā pret klientu, atsakās – vienalga, kāda iemesla dēļ – izmantot savas tiesības neliecināt, kas tai ir piešķirtas ar ZPO 383. panta 1. punkta 6. apakšpunktu (15). Ir zināms, ka Savienības tiesību piemērošanas procedūra dažādo dalībvalstu tiesību aktos tiek reglamentēta saskaņā ar procesuālās autonomijas principu (līdz ar to katra dalībvalsts principā var izlemt, kādā veidā tā reglamentē noteiktu personu tiesības neliecināt par faktiem, kas tām ir zināmi). Tomēr dalībvalstu rīcības brīvību šo pilnvaru izmantošanā ierobežo prasība, ka tiesību efektivitāte ir jānodrošina tā, lai nepadarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību izmantošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas (16). Katrā ziņā ir skaidrs, ka [tiesību un brīvību] būtība nebūtu ievērota, ja apstrīdētās valsts tiesību normas rezultātā tiktu pārkāptas iespējamo intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku tiesības saņemt aizsardzību tiesā.
2) Samērīgums plašā nozīmē
40. Saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punkta otro teikumu, “ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst [..] vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”. Līdz ar to būtu jāizvērtē, vai šīs lietas gadījumā tas, ka, atsaucoties uz bankas noslēpumu, Coty Germany liedz izmantot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tādējādi apdraudot arī tās intelektuālā īpašuma tiesības, ir piemērots, nepieciešams un samērīgs līdzeklis, lai sasniegtu nosprausto leģitīmo mērķi, kas, kā jau iepriekš norādīju, manuprāt, ir nodrošināt tiesības uz iespējamā pārkāpēja datu, kuri ir kredītiestādes rīcībā, kurā tam ir atvērts konts, aizsardzību.
a) Piemērotība
41. Pirmkārt, runājot par pirmo prasību, piemērotība nosaka, ka ir jāizvērtē, vai preču zīmes licenciātes pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un intelektuālo īpašumu ierobežojums ir piemērots, lai sasniegtu nosprausto mērķi, proti, izmantojot Hartas 52. panta 1. punkta formulējumu, vai tas “patiešām atbilst” vajadzībai, šajā gadījumā – bankas konta īpašnieka tiesību uz datu aizsardzību nodrošināšanai.
b) Nepieciešamība
42. Otrkārt, un tas ir īpaši svarīgi šīs lietas gadījumā, ir jānosaka, vai ierobežojums ir patiešām nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai. Coty Germany pamattiesību ierobežojums būtu uzskatāms par nepieciešamu tikai tad, ja nosprausto mērķi (bankas īstenoto klienta datu aizsardzību) nevarētu sasniegt veidā, kas mazākā mērā ierobežotu šīs tiesības. Uzskatu, ka saistībā ar šo aspektu it īpaši būtu jāizvērtē, vai informāciju, ko Coty Germany pieprasa Sparkasse, būtu iespējams iegūt citā veidā vai no cita avota, ne no kredītiestādes (17). Tāpat arī būtu jāpārbauda, vai ir faktiski īstenojams Sparkasse apsvērumos minētais priekšlikums par to, ka Coty Germany var ierosināt kriminālprocesu pret nezināmu personu, lai šādā veidā noskaidrotu iespējamā pārkāpēja vārdu. Šajā ziņā valsts tiesai ir jānosaka, kādā mērā var pieprasīt, lai preču zīmes īpašnieks vai licenciāts uzsāk kriminālprocesu, un pat vispirms – vai saskaņā ar attiecīgajām valsts tiesību normām tas ir praktiski iespējams (un, ja tā būtu, vai šādā veidā eventuāli netiktu ļaunprātīgi izmantotas kriminālprocesa iespējas ar to nesaistītos nolūkos).
c) Samērīgums šaurā nozīmē
43. Visbeidzot, veicot samērīguma analīzi, ir jāizvērtē, ciktāl mērķis aizsargāt noteiktas tiesības iepretim citām pamattiesībām pietiekami kompensē ar to saistītos zudumus. Valsts tiesai citstarp būtu jāņem vērā Coty Germany pieprasītās informācijas veids un apjoms – kas, pamatojoties uz lietas materiāliem, šķiet, aprobežojas ar absolūti nepieciešamo, lai uzsāktu tiesvedību pret iespējamo pārkāpēju –, tas, cik nepārprotams ir fakts, ka ir noticis intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums (18) un ka konta īpašnieks, kuru vēlas identificēt, varētu būt rīkojies nelikumīgi (19), izvērtējot arī to, ciktāl persona, kura, iespējams, pārdod viltotu preci, ir cienīga, lai tās identitāte tiktu aizsargāta, it īpaši tāpēc, kā to savos apsvērumos norāda Coty Germany, ka pareiza vārda un adreses norādīšana ir viens no godprātīgas komercdarbības jomā iesaistītas personas pienākumiem (20); [jāizvērtē] būtiska kaitējuma esamība, kas nodarīts aizsargātās preču zīmes īpašniekam, kā arī garantijas, ko Coty Germany var dot saistībā ar iegūto datu izmantošanu tā, lai sniegtā informācija tiktu izmantota tikai tādēļ, lai ierosinātu tiesvedību pret iespējamo pārkāpēju, nevis ar to nesaistītos nolūkos. Katrā ziņā, veicot samērīguma izvērtējumu, valsts tiesai ir jāņem vērā visas skartās pamattiesības un pēc tam jāveic konfliktējošo pamattiesību izsvēršana (21).
44. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kura beznosacījumu sekas ir tādas, kas kredītiestādei, atsaucoties uz bankas noslēpumu, ļauj atteikties sniegt informāciju par konta īpašnieka vārdu un adresi, kas tai tiek pieprasīta saskaņā ar minētās direktīvas 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Šādas [tiesiskā regulējuma] sekas var būt saderīgas ar minēto direktīvas noteikumu vien tad, ja pēc iepriekšēja izvērtējuma, kas jāveic valsts tiesai, apstiprinātos ar apstrīdēto valsts tiesību normu skarto pamattiesību ierobežojuma likumība tā, kā tas noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā.
V – Secinājumi
45. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof jautājumu atbildēt tā, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 8. panta 3. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kura beznosacījumu sekas ir tādas, kas kredītiestādei, atsaucoties uz bankas noslēpumu, ļauj atteikties sniegt informāciju par konta īpašnieka vārdu un adresi, kas tai tiek pieprasīta saskaņā ar minētās direktīvas 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Šādas [tiesiskā regulējuma] sekas var būt saderīgas ar minēto direktīvas noteikumu vien tad, ja pēc iepriekšēja izvērtējuma, kas jāveic valsts tiesai, apstiprinātos ar apstrīdēto valsts tiesību normu skarto pamattiesību ierobežojuma likumība tā, kā tas noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā.