CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2009. gada 6. maijā

Lieta F‑137/07

Giovanni Sergio u.c.

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Civildienests – Tiesības un pienākumi – Biedrošanās brīvība – Nodomu protokols starp Komisiju un arodbiedrībām un profesionālajām organizācijām – Individuāli lēmumi par norīkojumu/atbrīvojumu no dienesta uz protokola pamata – Nelabvēlīgs akts – Tiesības celt prasību – Ierēdnis, kas ceļ prasību savā vārdā, nevis arodbiedrības labā – Nepieņemamība – Paziņojums prasītāju advokātam par sūdzības noraidīšanu – Termiņa prasības celšanai sākums

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru G. Sergio un četri citi Komisijas ierēdņi lūdz, pirmkārt, atcelt vienošanās starp arodbiedrībām un profesionālajām organizācijām (turpmāk tekstā – “APO”) un Komisijas ģenerāldirekciju “Personāls un administrācija” protokolu par pabalstu personāla pārstāvniecībai 2006. gadā, otrkārt, atcelt individuālos lēmumus par atbrīvojumu no dienesta, kas pieņemti par labu arodbiedrību Alliance un Fédération de la fonction publique européenne [Eiropas civildienesta federācijas] pārstāvjiem, pamatojoties uz 2006. gada protokolu, un, treškārt, atcelt ģenerāldirekcijas “Personāls un administrācija” ģenerāldirektora 2006. gada 14. novembra lēmumu, ar kuru Marquez-Garcia tika atjaunots darbā savā sākotnējā ģenerāldirekcijā; turklāt prasītāji lūdz piespriest Komisijai tiem izmaksāt katram simboliski EUR 1 kā atlīdzību par, pirmkārt, ciesto morālo kaitējumu un politisko kaitējumu, kas tiem nodarīts kā Union syndicale fédérale [Federālā arodbiedrība] pārstāvjiem, un, otrkārt, ciesto morālo kaitējumu un kaitējumu viņu ierēdņa vai darbinieka karjerai

Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītāji atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Vienošanās starp iestādi un arodbiedrībām un profesionālajām organizācijām par priekšrocību piešķiršanu šīm organizācijām, pamatojoties uz to pārstāvības funkcijām – Izslēgšana – Lēmums, ar kuru vienam no šo organizāciju ieceltajiem ierēdņiem atbilstoši vienošanās par priekšrocībām saturam, tiek atteikts norīkojums darbam arodbiedrībā – Iekļaušana

(EKL 230. un 236. pants, Civildienesta noteikumu 10.c, 24.b, 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Arodbiedrību tiesības – Ierobežojumi – Administrācijas pienākums piešķirt arodbiedrību pārstāvjiem ilgtermiņa un formāli nostiprinātus atbrīvojumus no pienākumu veikšanas savos līdzšinējos amatos – Prombūtne

(Civildienesta noteikumu 24.b pants)

3.      Ierēdņi – Pārsūdzība – Nelabvēlīgs akts – Prasība atcelt tiesību aktu, kuru cēlis arodbiedrības vai profesionālās organizācijas biedrs – Prasījumi atcelt lēmumus, ar kuriem citas organizācijas biedriem ir atļauts “norīkojums darbam arodbiedrībā”

(Civildienesta noteikumu 24.b, 90. un 91. pants)

4.      Ierēdņi – Prasība – Interese celt prasību – Administrācijas saistošās pilnvaras – Lēmums atjaunot darbā viņa dienestā ierēdni, kurš bijis norīkots arodbiedrībā, bet kuru viņa arodbiedrība vairs nav izraudzījusies pienākumu veikšanai – Nepieņemamība

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

5.      Ierēdņi – Prasība – Termiņi – Termiņa sākums – Sūdzība, kuru vairāku ierēdņu vārdā ir iesniedzis advokāts

(Tiesas Statūtu 19. panta 3. un 4. daļa un I pielikuma 7. panta 1. punkts; Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)

1.      Vienošanās starp iestādi un arodbiedrībām un profesionālajām organizācijām par tādu priekšrocību piešķiršanu šīm organizācijām, pamatojoties uz to pārstāvību, kā iespēja saņemt “norīkojumu uz arodbiedrību”, kredītu piešķiršana un ārštata personāla nodošana to rīcībā ir paredzēta tikai tādēļ, lai reglamentētu kolektīvās darba attiecības starp administrāciju un šīm organizācijām; tādējādi tās nav ietveramas individuālo darba attiecību starp iestādi un ierēdni jomā, bet gan attiecību starp šo iestādi un minētajām organizācijām jomā. Tādējādi, kaut arī šāda vienošanās var kaitēt kādas no šīm organizācijām funkcionālajām interesēm, tā nevar ietekmēt to ierēdņu individuālo situāciju, kas pieder šīm organizācijām, it īpaši individuālo arodbiedrību tiesību izmantošanu atbilstoši Civildienesta noteikumu 24.b pantam vai tiesību, kas izriet no jau esoša līguma starp iestādi un arodbiedrībām un profesionālām organizācijām, izmantošanu.

Līdz ar to ierēdni, kurš rīkojas individuāli, šāda vienošanās neskar tieši. Šajā sakarā individuāli skartas tiek tikai arodbiedrības un profesionālās organizācijas, un tādēļ tās var izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir to rīcībā saskaņā ar EKL 230. pantu, lai aizsargātu savas funkcionālās intereses. Tikai tad, ja viena no šīm organizācijām zaudē ietekmi, kā rezultātā šādu vienošanos no tās seku viedokļa varētu uzskatīt par tādu, kas šīs organizācijas biedriem neļauj izmantot parastā kārtībā to arodbiedrības tiesības, ierēdņi, kuri rīkojas individuāli, var atsaukties uz savām tiesībām celt prasību, kas radušās no tās organizācijas, kurai tās ir, ietekmes zuduma.

Tomēr gadījumā, kad vienai no šīm organizācijām ar šādu vienošanos ir piešķirts ierēdņa norīkojums, pamatojoties uz kuru tā ir izraudzījusies pienākumu veikšanai konkrētu ierēdni, iespējamais iecēlējinstitūcijas lēmums, ar kuru šo ierēdni netiek atļauts norīkot, būs nelabvēlīgs šim ierēdnim un līdz ar to šis ierēdnis var celt prasību to atcelt, pamatojoties uz EKL 236. pantu, kas nav iespējams attiecībā uz pašu vienošanos.

(skat. 51., 52., 56., 79. un 81.–84. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 6. maijs, T‑34/03 Hecq/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑143. un II‑639. lpp., 46. punkts.

2.      Lai gan biedrošanās brīvība ir vispārējs darba tiesību princips, kurš cita starpā nozīmē, ka arodbiedrību pārstāvji ir atbrīvoti no dienesta, lai piedalītos apspriedēs ar iestādēm, tā saturu nevar paplašināt tik tālu, ka tas ietvertu Kopienu iestāžu pienākumu piešķirt arodbiedrību pārstāvjiem ilglaicīgus un formāli nostiprinātus atbrīvojumus no viņu pienākumu veikšanas savos līdzšinējos amatos, lai veiktu personāla pārstāvības uzdevumus. Līdz ar to ierēdņa iespējas atsaukties uz savām individuālajām tiesībām iegūt “norīkojumu darbam arodbiedrībā” ir atkarīgas no īpašiem noteikumiem, kuros ir jāparedz šādu tiesību esamība.

(skat. 61. un 62. punktu)

3.      Prasījumi, kurus arodbiedrībai vai profesionālajai organizācijai piederoši ierēdņi ir norādījuši prasībā par tādu lēmumu atcelšanu, ar kuriem ticis piešķirts “norīkojums darbam arodbiedrībā” citiem ierēdņiem vai darbiniekiem, kas pieder kādai citai no šīm organizācijām, ir jānoraida kā nepieņemami. Tā kā šo lēmumu adresāts nav prasītāji, ar tiem acīmredzami netiek mainīts viņu pašu ierēdņa vai darbinieka stāvoklis. Turklāt šie lēmumi neierobežo viņu individuālo biedrošanās brīvību, jo, lai gan to rezultātā ir ierobežotas prasītāju iespējas tikt “norīkotiem darbam arodbiedrībā”, to mērķis tomēr nav principā neļaut viņiem izmantot tiesības tikt šādi norīkotiem. Līdz ar to šie lēmumi tieši un tūlītēji neskar prasītāju intereses, būtiski mainot viņu kā ierēdņu vai darbinieku tiesisko stāvokli.

(skat. 92.–95. punktu)

4.      Iestādei ir pienākums atjaunot darbā savā dienestā ierēdni, kuru arodbiedrība vairs nav izraudzījusies pienākumu veikšanai, izmantojot kādu no tās rīcībā esošajiem norīkojumiem saskaņā ar protokolu par līdzekļu piešķiršanu starp arodbiedrībām un profesionālajām organizācijām. Līdz ar to visi pamati, kas ir vērsti pret šādu lēmumu par atjaunošanu darbā, ir nepieņemami tiktāl, ciktāl ir izpildīti saistošo pilnvaru nosacījumi – proti, konkrēto ierēdni arodbiedrība atbilstoši savām tiesībām uz norīkojumu nav izraudzījusies. Šādā gadījumā ieinteresētajai personai nav juridiski pamatotas intereses, lai apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, jo tā rezultātā šī persona nevar lūgt pieņemt jaunu, atceltajam pēc būtības identisku lēmumu.

(skat. 103. un 104. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 12. decembris, T‑99/95 Stott/Komisija, Recueil, II‑2227. lpp., 31. un 32. punkts.

5.      Gadījumā, kad ir skaidrs, ka sūdzību ir iesniedzis advokāts ierēdņu vai darbinieku vārdā, administrācija pamatoti var uzskatīt, ka lēmuma, kurš tiek pieņemts, atbildot uz šo sūdzību, adresāts ir šis advokāts. Ja nav norādes par pretējo, kas būtu darīta zināma administrācijai pirms atbildes sniegšanas, šis paziņojums, kas ir adresēts advokātam, ir uzskatāms arī par paziņojumu ierēdņiem vai darbiniekiem, kurus tas pārstāv, un līdz ar to no šī brīža sākas Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktā paredzētais trīs mēnešu termiņš prasības celšanai.

Šajā ziņā, ja sūdzību vairāku ierēdņu vai darbinieku vārdā ir iesniedzis advokāts, iestādes atbildes sniegšana šim advokātam ir tiesiskās drošības garantija ne vien šai iestādei, bet arī prasītāju advokātam, kura rīcībā tādējādi ir konkrēts datums, lai zinātu noteikto termiņu iespējamās prasības celšanai viņa pārstāvēto ierēdņu vai darbinieku vārdā.

Lai varētu apgalvot, ka prasība nav novēlota, prasītāji nevar atsaukties uz advokāta valsts tiesību aktu noteikumiem par pilnvarojumu, saskaņā ar kuriem tas, ka advokātam ir pilnvarojums iesniegt procesuālos dokumentus, tostarp celt prasību, nekādi nenozīmē, ka tas ir pilnvarots saņemt atbildi uz šo prasību, jo uz ierēdņa iesniegto administratīvo sūdzību neattiecas neviens formas nosacījums un Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta noteikumos nav paredzēts, ka, lai iesniegtu šādu sūdzību, ierēdni ir jāpārstāv advokātam.

Turklāt, lai gan attiecībā uz prasību tiesā Tiesas Statūtu 19. panta trešajā un ceturtajā daļā, kas Civildienesta tiesai piemērojamas saskaņā ar minēto statūtu pielikuma 7. panta 1. punktu, ir paredzēts, ka “lietas dalībniekus jāpārstāv advokātam, un [ka] tiesā pārstāvēt kādu lietas dalībnieku vai palīdzēt tam var tikai tie advokāti, kas ir tiesīgi praktizēt dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas puses”, Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta noteikumos nav šādas atsauces uz dalībvalstu tiesībām.

Visbeidzot, lai netiktu pārkāpti Kopienu tiesību vienveidīgas piemērošanas un vienlīdzīgas attieksmes pret visiem ierēdņiem principi, Civildienesta noteikumu par saistībā ar iepriekšējo sūdzību, kura ierēdnim ir jāiesniedz iecēlējinstitūcijai pirms prasības celšanas tiesā, piemērošana nevar tikt padarīta atkarīga no valsts tiesību sistēmās pilnvarojuma jēdzienam piešķirtā satura.

Katrā ziņā, ja ierēdņi paši izvēlas advokāta pārstāvību, lai iesniegtu sūdzību, nesniedzot administrācijai paskaidrojumus un nenorādot, ka šis advokāts nav atbildes uz šo sūdzību adresāts, šiem ierēdņiem, ņemot vērā atbilstošās valsts tiesību normas pilnvarojuma jomā, ir jānodrošina, lai advokāts varētu saņemt atbildi uz sūdzību, ko tas ir iesniedzis viņu vārdā.

(skat. 125., 126. un 131.–134. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2008. gada 9. decembris, F‑144/07 Efstathopoulos/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 37. punkts.