Language of document : ECLI:EU:C:2015:293

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2015. gada 30. aprīlī (1)

Lieta C‑105/14

Ivo Taricco u.c.

(Tribunale di Cuneo (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Savienības finanšu interešu aizsardzība – Noziedzīgi nodarījumi pievienotās vērtības nodokļa jomā – Dalībvalstu pienākums noteikt efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas – Kriminālsodi – Noziedzīga nodarījuma noilgums – Tiesiskajā regulējumā noteiktie ierobežojumi noilguma kopējam ilgumam tā pārtraukuma gadījumā – Valsts tiesību normas noilguma jomā, kuras daudzos gadījumos var novest pie nesodāmības – Sodu likumība – Atpakaļejoša spēka aizliegums – LESD 325. pants – Direktīva 2006/112/EK – Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 – Konvencija par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (“PIF konvencija”)





I –    Ievads

1.        Vai Savienības tiesiskais regulējums paredz, ka dalībvalstu tiesas drīkst nepiemērot noteiktas viņu valsts iekšējās tiesību normas par noziedzīgu nodarījumu noilgumu, lai nodrošinātu efektīvu noziedzīgo nodarījumu nodokļu jomā sodīšanu? Tas būtībā ir jautājums, kurš Tiesai ir jāizskata šajā gadījumā, pamatojoties uz kādas Itālijas krimināltiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

2.        Šis jautājums izriet no kāda Itālijā atklāta organizētā grupā veikta noziedzīga nodarījuma nodokļu jomā par tirdzniecību ar šampanieti. I. Taricco un vairākiem citiem apsūdzētajiem tiek izvirzīta apsūdzība, ka viņi noziedzīgas grupas ietvaros, izmantojot faktūrrēķinus par neesošiem darījumiem, ir iesnieguši krāpnieciskas pievienotās vērtības nodokļa deklarācijas. Viņu mahinācijas acīmredzami līdzinājās pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanas shēmai.

3.        Ir paredzams, ka vēl pirms galīgā sprieduma krimināllietā pieņemšanas šiem noziedzīgajiem nodarījumiem būs iestājies noilgums. Saskaņā ar informāciju, ko iesniegusi iesniedzējtiesa, tas neattiecas tikai uz šo konkrēto gadījumu, bet gan ir Itālijas krimināltiesiskā regulējuma strukturāla problēma, kas paredz dažādas iespējas noilguma pārtraukšanai, bet neparedz iespējas tā pagarināšanai jau uzsākta kriminālprocesa laikā. Turklāt ir spēkā absolūts noilguma termiņš, kas, pamatojoties uz 2005. gadā pieņemtām tiesību normām, noilguma pārtraukuma gadījumā šobrīd ir tikai par ceturtdaļu ilgāks un vairs ne uz pusi ilgāks, kā tas bija iepriekš. Šis absolūtais noilguma termiņš acīmredzami daudzos gadījumos noved pie noziedznieku nesodāmības.

4.        Tā kā šajā gadījumā ir skarts pievienotās vērtības nodoklis, no kura daļa uzskatāma par Eiropas Savienības pašu resursiem (2), šis gadījums dod iemeslu noskaidrot vairākus pamatjautājumus attiecībā uz Savienības finanšu interešu aizsardzību. Turklāt ir jāņem vērā apsūdzēto tiesību samērīgums kriminālprocesā. Šajā sakarā šī lieta nedaudz atgādina plaši pazīstamo Berlusconi u.c. (3) lietu. Tuvāk apskatot, tomēr ir saskatāmas atšķirības starp tiem tiesiskajiem jautājumiem, kuri ir radušies šajā konkrētajā gadījumā, un tiem, ar kuriem Tiesa nodarbojās savulaik.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesību normas

5.        Savienības tiesisko regulējumu šajā lietā būtībā nosaka dažādas tiesību normas par Eiropas Savienības (agrāk – Eiropas Kopienas) finanšu interešu aizsardzību. Jāizceļ ir LES 4. panta 3. punkts un LESD 325. pants, Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (4) un “PIF konvencija” (5). Turklāt ir jānorāda uz Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (6).

6.        Līdztekus tam Tiesai tiek lūgts izvērtēt LESD 101., 107. un 119. panta, kuru formulējumu es tomēr turpinājumā nesniegšu, interpretāciju.

1)      LESD tiesiskais regulējums

7.        LESD 325. pants paredz:

“1.      Savienība un dalībvalstis apkaro krāpšanu un citu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, saskaņā ar šo pantu veicot pasākumus, kuriem jāattur no šādas rīcības un jānodrošina efektīva aizsardzība dalībvalstīs, kā arī Savienības iestādēs un struktūrās.

2.      Lai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses.

[..]”

2)      Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95

8.        Regula Nr. 2988/95 nodrošina vispārīgus noteikumus vienotai kontrolei, kā arī administratīviem pasākumiem un sankcijām pārkāpumu gadījumā, kuri attiecas uz Savienības tiesisko regulējumu (agrāk Kopienas tiesisko regulējumu). Tās 1. panta 2. punkts nosaka definīciju pārkāpuma pazīmēm:

““Pārkāpums” nozīmē Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus.”

9.        Regulas Nr. 2988/95 3. pants nosaka noziedzīga nodarījuma noilgumu:

“1.      Lietas noilguma termiņš ir četri gadi no 1. panta 1. punktā minētā pārkāpuma izdarīšanas brīža. Nozaru noteikumos tomēr var paredzēt īsāku laiku, kas nevar būt mazāks par trim gadiem.

Ja pārkāpums ir nepārtraukts vai vairākkārtējs, noilguma termiņš sākas dienā, kad pārkāpums beidzies. [..]

Noilguma termiņu pārtrauc kompetento iestāžu lēmumi, kas attiecas uz pārkāpumu izmeklēšanu vai iztiesāšanu un kuri konkrētajām personām darīti zināmi. Noilguma termiņš pēc katra pārtraukuma atsākas.

Tomēr noilgums iestājas ne vēlāk kā dienā, kad pagājis laiks, kas divreiz ilgāks par noilguma termiņu un kurā kompetentās iestādes nav uzlikušas sodus, izņemot gadījumus, kad administratīvā lieta pārtraukta saskaņā ar 6. panta 1. punktu.

[..]

3.      Dalībvalstis patur iespēju piemērot termiņus, kas ir ilgāki [..].”

10.      Regulas Nr. 2988/95 6. panta 1. punktā atrunātas normas administratīvajam tiesas procesam, kurš notiek paralēli notiekošam kriminālprocesam, kas attiecas uz to pašu noziedzīgo nodarījumu:

“Neskarot Kopienas administratīvos pasākumus un sodus, kas noteikti, pamatojoties uz šīs regulas spēkā stāšanās brīdī pastāvošajiem nozaru noteikumiem, ar kompetentās iestādes lēmumu var pārtraukt finansiālo sodu, piemēram, administratīvo naudassodu piemērošanu, ja pret attiecīgo personu sakarā ar vieniem un tiem pašiem faktiem sākta krimināllieta. Līdz ar administratīvās lietas pārtraukšanu pārtrūkst 3. pantā paredzētais noilguma termiņš.

[..]”

3)      PIF konvencija

11.      Vairākas kopīgas tiesību normas Savienības finanšu interešu aizsardzībai ir ietvertas arī 1995. gada 26. jūlijā Luksemburgā parakstītajā konvencijā par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizstāvību, kuru noslēdza toreiz esošās 15 Savienības dalībvalstis, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K.3. panta 2. punkta c) apakšpunktu (7),(8) un kura stājās spēkā 2002. gada 17. oktobrī.

12.      Sadaļā “Vispārējie noteikumi” PIF konvencijas 1. pantā ir definēts, kas ir krāpšana, un noteikts dalībvalstu pienākums ar to saistītās darbības klasificēt kā krimināllietas:

“1.      Šajā konvencijā krāpšana, kas ietekmē Eiropas Kopienu finansiālās intereses:

[..]

b)      attiecībā uz ieņēmumiem, ir jebkāda darbība vai bezdarbība ar iepriekšēju nodomu, kura ir saistīta ar:

–        viltotu, kļūdainu vai nepilnīgu pārskatu vai dokumentu lietošanu vai uzrādīšanu, kuru rezultāts ir Eiropas Kopienu vispārīgā budžeta vai Eiropas Kopienu pārvaldīto vai Eiropas Kopienu interesēs pārvaldīto budžetu līdzekļu nelikumīga samazināšana,

–        informācijas noklusēšana, pārkāpjot konkrētas saistības, ar tādu pašu rezultātu,

–        likumīgi iegūta labuma nepareiza izlietošana ar tādu pašu rezultātu.

2.      Saskaņā ar 2. panta 2. punktu katra dalībvalsts veic vajadzīgos un pienācīgus pasākumus, lai transponētu 1. punktu savās krimināltiesībās tādā veidā, ka tajā norādītā darbība uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu.

3.      Saskaņā ar 2. panta 2. punktu katra dalībvalsts veic arī nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka viltotu, kļūdainu vai nepilnīgu pārskatu vai dokumentu, kuriem ir 1. punktā aprakstītās sekas, sagatavošana vai sagādāšana ar iepriekšēju nodomu ir uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu, ja vien tā jau nav sodāma kā galvenais nodarījums vai kā līdzdalība krāpšanā, kūdīšana uz to vai mēģinājums izdarīt krāpšanu, kā tas noteikts 1. punktā.

[..]”

13.      PIF konvencijas 2. pantā ir noteikti šādi dalībvalstu pienākumi kriminālsodu piemērošanai:

“1.      Katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 1. pantā norādītā darbība un līdzdalība 1. panta 1. punktā minētajā darbībā, kūdīšana uz to vai tās mēģinājums ir sodāma ar iedarbīgiem, ar nodarījumu samērīgiem un no tālākiem noziegumiem atturošiem kriminālsodiem, ieskaitot, vismaz liela apjoma krāpšanas gadījumā, sodus ar brīvības atņemšanu, kas var būt par cēloni noziedznieku izdošanai, ar liela apjoma krāpšanu saprotot krāpšanu, kas ir saistīta ar katrā dalībvalstī nosakāmo minimālo apmēru. Šo minimālo apmēru nevar noteikt lielāku par ECU 50000.

2.      Tomēr mazāka apjoma krāpšanas gadījumos, kas saistīti ar kopējo summu mazāku par ECU 4000 un kuri saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumiem nav saistīti ar pastiprinošiem apstākļiem, šī dalībvalsts var paredzēt sodus, kuri ir citāda veida nekā 1. punktā izklāstītie.

[..]”

4)      Direktīva par pievienotās vērtības nodokli (Direktīva 2006/112/EK)

14.      Padomes Direktīvas 2006/112 IX sadaļas “Nodokļu atbrīvojumi” 1. nodaļas “Vispārējie noteikumi” 131. pants nosaka:

“Šīs sadaļas 2. līdz 9. nodaļā paredzētos atbrīvojumus, neskarot citus Kopienas noteikumus, piemēro saskaņā ar noteikumiem, ko dalībvalstis pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu iespējamu krāpšanu, izvairīšanos un ļaunprātīgu izmantošanu.”

15.      Padomes Direktīvas 2006/112 IX sadaļas 4. nodaļas “Atbrīvojumi darījumiem Kopienas iekšienē” 138. panta 1. punkts attiecībā uz nodokļu atbrīvojumiem par preču piegādēm nosaka:

“Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa tādu preču piegādi, kuras pārdevējs vai pircējs vai cita persona pārdevēja vai pircēja vārdā nosūta vai transportē uz galamērķi ārpus to attiecīgās teritorijas, bet Kopienā, ja piegādi veic citam nodokļu maksātājam vai juridiskai personai, kas nav nodokļu maksātāja un kas kā tāda rīkojas dalībvalstī, kas nav nosūtīšanas vai transportēšanas sākumpunkta dalībvalsts.”

16.      Turklāt Direktīvas 2006/112 IX sadaļas 10. nodaļas “Atbrīvojumi darījumiem, kas saistīti ar starptautisko tirdzniecību” 1. iedaļā “Muitas noliktavas un noliktavas kas nav muitas noliktavas, un līdzīgi režīmi” ietvertajos noteikumos ir iekļauts 158. pants, kura fragments ir šāds:

“1.      Atkāpjoties no 157. panta 2. punkta, dalībvalstis var paredzēt noliktavas, kas nav muitas noliktavas, šādos gadījumos:

a)      ja preces ir paredzētas beznodokļu veikaliem, lai piegādātu preces, ko personīgā bagāžā aizved ceļotāji, veicot lidojumus vai jūras braucienus uz trešām teritorijām vai trešām valstīm, ja šāda piegāde ir atbrīvota no nodokļa saskaņā ar 146. panta 1. punkta b) apakšpunktu;

b)      ja preces ir paredzētas nodokļa maksātājam, lai piegādātu preces ceļotājiem gaisa kuģī lidojuma vai jūras brauciena laikā, ja tā galamērķis ir ārpus Kopienas;

c)      ja preces ir paredzētas nodokļa maksātājiem, lai veiktu preču piegādes, kas saskaņā ar 151. pantu ir atbrīvotas no PVN.”

2.      Ja dalībvalstis izmanto 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto izvēles iespēju piemērot atbrīvojumu no nodokļa, tās veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šā atbrīvojuma pareizu un vienkāršu piemērošanu un lai novērstu jebkāda veida iespējamu krāpšanu, izvairīšanos vai ļaunprātīgu izmantošanu.

[..]”

B –    Itālijas tiesiskais regulējums

17.      Itālijas Codice penale (9) 157. pants 2005. gada 5. decembra likuma Nr. 251 (10) (turpmāk tekstā – Likums Nr. 251/2005) redakcijā sadaļā “Noilgums. Noilguma termiņš” nosaka:

“Noziedzīga nodarījuma noilgums iestājas termiņā, kas vienāds ar maksimālo soda ilgumu, ko attiecīgā tiesību norma paredz par šādu noziegumu; neskarot iepriekš minēto, noilguma termiņš nevar būt īsāks par sešiem gadiem par noziegumiem un četriem gadiem par pārkāpumiem arī tajos gadījumos, ja par tiem iespējams piemērot tikai naudas sodu.

Noziedzīgā nodarījuma noilguma noteikšanai uzmanība tiek pievērsta likumā paredzētajam sodam par veiktu noziedzīgu nodarījumu vai mēģinājumu to izdarīt, neņemot vērā sodu mīkstinošus vai pastiprinošus apstākļus; izņēmums ir tādi apstākļi, par kuriem likums paredz citu sodu nekā parasti [..].

[..]”

18.      Codice penale 158. pantā ir noteikts noilguma termiņa sākums:

“Noilguma termiņš sākas dienā, kad tika izdarīts noziedzīgais nodarījums, vai – attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas mēģinājumiem vai pastāvīgiem noziedzīgiem nodarījumiem – attiecīgi no dienas, kad vainīgās personas darbība tika pārtraukta vai izbeidzās darbības pastāvīgais raksturs.

[..]”

19.      Codice penale 159. pants nosaka gadījumus, kuros iestājas noilguma pārtraukums. Pie tiem pieder gadījumi, kad lieta nonāk citā tiesā vai arī aizstāvis vai apsūdzētais nav ieradušies tiesā. “Noilgums atsākas no dienas, kad ir izbeidzies pārtraukšanas iemesls.”

20.      Codice penale 160. pantā ir noteikta tiesību norma noziedzīga nodarījuma noilguma pārtraukšanai:

“Noziedzīga nodarījuma noilgums tiek pārtraukts, ja ir pieņemts spriedums vai nolēmums.

Lēmums, ar kuru tiek piemēroti drošības pasākumi personai vai [..] ar kuru tiek apstiprināta aizturēšana vai apcietinājums, nopratināšana tiesā vai prokuratūrā, uzaicinājums ierasties uz nopratināšanu prokuratūrā, rīkojums, ar kuru kriminālprocesā ir jāpieņem lēmums par lūgumu izbeigt krimināllietu, lūgums nodot lietu tiesai, lēmums par pirmstiesas sēdi [..] arī pārtrauc noziedzīga nodarījuma noilgumu.

Ja tas tiek pārtraukts, noilguma termiņš sākas no jauna ar to dienu, kad tas ir ticis pārtraukts. Ja notikušas vairākas darbības, kuras pārtrauc noziedzīga nodarījuma noilgumu, noilguma termiņš sākas ar pēdējo no tām; tomēr 157. pantā minētie termiņi nekādā gadījumā nevar pārsniegt 161. panta 2. punktā minētos termiņus [..].”

21.      Pirms tiesiskā regulējuma par noilgumu izmaiņām Likuma Nr. 221/2005 jaunajā redakcijā noilguma pārtraukuma gadījumā bija paredzēts noilguma termiņa pagarinājums ne vairāk kā par pusi no termiņa.

22.      Noilguma termiņa pagarinājuma un pārtraukuma darbība ir noteikta Codice penale 161. pantā šādi:

“Noilguma pagarinājums un pārtraukums attiecas uz visiem noziedzīgā nodarījuma veicējiem.

Izņēmuma gadījumos saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 51. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktu pēc kriminālvajāšanas pārtraukuma noilgumu var pagarināt par ne vairāk kā ceturtdaļu no noilguma termiņa, ne vairāk kā par pusi no noilguma gadījumos, kuri ir minēti 99. panta otrajā ievilkumā, ne vairāk kā par divām trešdaļām no noilguma termiņa 99. panta ceturtajā ievilkumā minētajos gadījumos un ne vairāk kā par pusi no noilguma termiņa, kā to nosaka 102.,103. un 105. pants.”

23.      Codice penale 416. pants nosaka, ka ar brīvības atņemšanu no trim līdz septiņiem gadiem tiek sodīta persona, kura ir veidojusi noziedzīgu grupu, kuras mērķis ir vērsts uz noziedzīgu nodarījumu veikšanu. Tie, kas šādā grupā piedalās tikai kā dalībnieki, tiek sodīti ar brīvības atņemšanu no viena līdz pieciem gadiem.

24.      Krāpnieciskas pievienotās vērtības deklarācijas iesniegšana, izmantojot faktūrrēķinus vai citus dokumentus par neesošiem darījumiem (fiktīviem rēķiniem), saskaņā Republikas prezidenta 2000. gada 10. marta Leģislatīvā dekrēta (11) Nr. 74 (turpmāk tekstā – DLgs 74/2000) (12) 2. pantu tiek sodīta ar brīvības atņemšanas sodu no viena gada un sešiem mēnešiem līdz sešiem gadiem. Tāds pats soda mērs saskaņā ar DLgs 74/2000 8. pantu tiek piemērots tām personām, kas izsniedz fiktīvus faktūrrēķinus, lai trešajām personām būtu iespējams izvairīties no pievienotās vērtības nodokļa nomaksas.

III – Fakti un pamatlietas process

25.      Ivo Taricco un dažām citām personām (turpmāk tekstā arī – “apsūdzētie”) tiek izvirzīta apsūdzība par to, ka viņi laika posmā no 2005. līdz 2009. gadam ir izveidojuši noziedzīgu grupu vai arī piedalījušies tajā. Šīs noziedzīgās grupas darbības mērķis ir bijis veikt noziedzīgus nodarījumus, izrakstot fiktīvus faktūrrēķinus, kā arī iesniegt krāpnieciskas pievienotās vērtības nodokļa deklarācijas, izmantojot fiktīvus faktūrrēķinus.

26.      Fiktīvo rēķinu priekšmets, kuru kopēja summa sasniedza vairākus miljonus euro, bija tirdzniecības darījumi ar šampanieti. Uz norunas pamata starp apsūdzētajiem šampanieša tirdzniecība valsts iekšienē ar vairāku uzņēmumu palīdzību, kuros kā likumīgi pilnvarotie darbojās vairāki no apsūdzētajiem, tika krāpnieciski norādīta kā piegādes Kopienas iekšienē.

27.      Notikumu centrā bija firma Planet Srl. Tā apzināti pieņēma citu firmu – tā dēvēto “slēpto tirgotāju” (13) – faktūrrēķinus, kuras parādījās kā šķietamas šampanieša importētājfirmas. Planet iegrāmatoja šos faktūrrēķinus savā grāmatvedībā, turklāt norādīto pievienotās vērtības nodokli tā atrēķināja kā priekšnodokli un vēlāk nodeva krāpniecisku pievienotās vērtības nodokļa gada deklarāciju. Šādā veidā Planet varēja šampanietim noteikt cenas, kuras bija zem tirgus cenas, un kropļot tirgus konkurenci. Daļa no “slēptajiem tirgotājiem” savukārt vispār nenodeva gada pievienotās vērtības nodokļa deklarācijas, daļa iesniedza šīs deklarācijas, tomēr nenomaksāja atbilstošo pievienotās vērtības nodokļa summu.

28.      Pēc izmeklēšanas pabeigšanas apsūdzētajiem tika izvirzīta apsūdzība. Lūgums nodot lietu tiesai vispirms tika iesniegts Tribunale di Mondovi [Mondovi rajona tiesa]. Pēc vairākiem iebildumiem, kurus iesniedza apsūdzēto aizstāvis pirmstiesas sēdēs (14) un kuri noveda pie tā, ka lieta atkal nonāca sākotnējās izmeklēšanas stadijā, lieta atkal atrodas pirmstiesas stadijā, tagad jau iesniedzējtiesā (15)Tribunale di Cuneo [Kuneo rajona tiesā]. Šajā procesa stadijā pirmstiesas sēdes tiesnesim (16) ir jāpieņem lēmums, vai izmeklēšanas rezultāti ir pietiekami, lai lietu pret apsūdzētajiem nodotu tiesai un noteiktu tiesas sēdes datumu.

29.      Pēc iesniedzējtiesas sniegtajām ziņām visiem noziedzīgajiem nodarījumiem nodokļu jomā, kuri tiek inkriminēti apsūdzētajiem, saskaņā ar Itālijā spēkā esošajiem noteikumiem par noilgumu, tostarp ievērojot likumā paredzēto noilguma termiņa pagarinājumu dažādu pasākumu dēļ, kuri ir izraisījuši noilguma pārtraukumu, noilgums iestāsies ne vēlāk kā 2018. gada 8. februārī. Attiecībā uz vienu no apsūdzētajiem – Anakiev kungu – noilgums ir iestājies jau kopš 2013. gada 11. maija.

30.      Kā uzsver iesniedzējtiesa, šajā gadījumā esot “visai ticami”, ka noziedzīgā nodarījuma noilgums visiem apsūdzētajiem iestāsies pirms galīgā sprieduma pieņemšanas. Šāds iznākums, kā uzsver tiesa, nav konkrētā gadījuma īpatnība, bet to pamato liels skaits Itālijā iztiesāto lietu iznākumu, it īpaši ekonomisko noziedzīgo nodarījumu gadījumos, kuru konstatācijai to rakstura dēļ bieži vien ir vajadzīga ļoti sarežģīta izmeklēšana.

31.      Ņemot vērā šo apstākli, iesniedzējtiesa izsaka bažas, ka noziedzīgu nodarījumu noilguma institūts Itālijā – pretēji savam īstajam nolūkam – patiesībā kļūstot par “nesodāmības garantiju” ekonomisko noziedzīgo nodarījumu veicējiem un Itālija nepildot savas saistības Savienības tiesību jomā. Tā norādīja uz Likumu Nr. 251/2005, kurš noilguma termiņa pagarinājumu tā pārtraukuma gadījumā ierobežo līdz ceturtdaļai, kurpretim agrāk noilguma termiņš tika pagarināts par pusi no noilguma laika.

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Eiropas Savienības Tiesā

32.      Ar 2014. gada 17. janvāra lēmumu, kurš tika saņemts 2014. gada 5. martā, Tribunale di Cuneo Eiropas Savienības Tiesai iesniedza šādus jautājumus prejudiciālam nolēmumam:

1)      Vai, grozot ar Likumu Nr. 251/2005 Itālijas Kriminālkodeksa 160. panta pēdējo daļu, ciktāl ir paredzēts pēc pārtraukuma pagarināt noilguma termiņu ne vairāk par ceturtdaļu, tādējādi ļaujot iestāties noziedzīgā nodarījuma noilgumam ar no tā izrietošu nesodāmību, lai gan ir laicīgi sākta kriminālvajāšana – ir pārkāpta LESD 101. pantā ietvertā norma par konkurences aizsardzību?

2)      Vai, grozot ar Likumu Nr. 251/2005 Itālijas Kriminālkodeksa 160. panta pēdējo daļu, ciktāl ir paredzēts pēc pārtraukuma pagarināt noilguma termiņu ne vairāk kā par ceturtdaļu, tādējādi nepiemērojot kriminālsodu par nodarījumiem, ko uzņēmēji izdarījuši bez sirdsapziņas pārmetumiem, Itālijas valsts ir ieviesusi atbalsta veidu, kas aizliegts ar LESD 107. pantu?

3)      Vai, grozot ar Likumu Nr. 251/2005 Itālijas Kriminālkodeksa 160. panta pēdējo daļu, ciktāl ir paredzēts pēc pārtraukuma pagarināt noilguma termiņu ne vairāk kā par ceturtdaļu, tādējādi pieļaujot nesodāmību tiem, kas savās interesēs izmanto Kopienas direktīvu, Itālijas valsts ir nepienācīgi pievienojusi izņēmumus papildus tiem, kas obligāti paredzēti Direktīvas 2006/112/EK 158. pantā?

4)      Vai, grozot ar Likumu Nr. 251/2005 Itālijas Kriminālkodeksa 160. panta pēdējo daļu, ciktāl ir paredzēts pēc pārtraukuma pagarināt noilguma termiņu ne vairāk kā par ceturtdaļu, tādējādi atsakoties sodīt rīcību, kas atņem valstij citstarp pienākumu pret Eiropas Savienību izpildei vajadzīgos resursus – ir pārkāpts LESD 119. pantā noteiktais veselīgu finanšu princips?

33.      No lietā apsūdzētajiem tikai Anakiev kungs piedalījās prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, iesniedzot rakstveida apsvērumus. Turklāt Itālijas, Vācijas un Polijas valdība, kā arī Eiropas Komisija piedalījās tiesvedības rakstveida daļā. Tie paši lietas dalībnieki, izņemot Anakiev kungu un Polijas valdību, bija pārstāvēti tiesas sēdē 2015. gada 3. martā.

V –    Ievada piezīmes par procesu

34.      Pirms es uzsāku iesniegto jautājumu satura iztirzājumu, vairāku lietas dalībnieku izteiktās šaubas ir kalpojušas par iemeslu dažām procesuālas dabas piezīmēm, kuras no vienas puses attiecas uz Tiesas kompetenci atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem (skat. uzreiz tālāk A sadaļu) un no otras – uz šo jautājumu pieņemamību (skat. tālāk B sadaļu).

A –    Tiesas kompetence atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem

35.      Tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 267. pantu ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par līgumu, kā arī Savienības iestāžu, struktūru vai aģentūru aktu interpretāciju, t.i., tās pilnvaras principā attiecas uz visu Savienības tiesību interpretāciju (17).

36.      Pret šo kompetenci šajā konkrētajā gadījumā nav iebilstams tādēļ, ka pamatlieta ir par nodokļu pārkāpumiem saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu. Proti, kaut gan kompetence krimināltiesībās un kriminālprocesā joprojām lielā mērā ir dalībvalstīm, tomēr valstu iestādēm savas pilnvaras ir jāīsteno saskaņā ar Savienības tiesībām (18). It īpaši attiecībā uz krimināllietām pievienotās vērtības nodokļa jomā Tiesa tikai nesen ir noteikusi, ka uz šādām krimināllietām ir attiecināmas Savienības tiesības (19).

37.      Šajā ziņā Tiesai ir kompetence interpretēt visas Savienības tiesības, ieskaitot PIF konvenciju, ciktāl tā var būt nozīmīga šīs lietas atrisināšanai. Proti, šī konvencija 1995. gadā tika noslēgta vēl toreizējā Eiropas Savienības “trešā pīlāra” ietvaros, pamatojoties uz Līgumu par Eiropas Savienību tā sākotnējā redakcijā (20). Saskaņā ar Protokola par pārejas noteikumiem (21) 9. pantu minētā konvencija ir spēkā arī pēc Savienības pīlāru struktūras likvidēšanas pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Tātad tā vēl joprojām ir Savienības tiesību neatdalāma sastāvdaļa.

38.      Turklāt kopš 2014. gada 1. decembra vairs nepastāv ierobežojumi, kuri attiecas uz Tiesas kompetenci prejudiciālo nolēmumu sniegšanā jomās, kuras ietilpa agrākajā Savienības “trešajā pīlārā” (skat. Protokola par pārejas noteikumiem 10. panta 1. un 3. punktu). Tas attiecas arī uz tiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuri ir iesniegti pat pirms 2014. gada 1. decembra, kā šis konkrētais lūgums (22).

39.      Turklāt jau pirms 2014. gada 1. decembra Tiesas kompetencē bija prejudiciālo nolēmumu sniegšana Itālijas tiesām attiecībā uz PIF konvencijas interpretāciju. Tas ir tādēļ, ka Itālijas Republika jau agrāk bija atzinusi Tiesas kompetenci šādu prejudiciālu nolēmumu sniegšanā, pirmkārt, pamatojoties uz PIF konvencijas papildprotokolu (23), kā arī, otrkārt, LES 35. panta 2. punktu un 3. punkta b) apakšpunktu (24), turklāt tā vienmēr visām valstu tiesām bija ļāvusi iesniegt šādus lūgumus (25).

40.      Ņemot vērā iepriekš minēto, nav apšaubāma Tiesas kompetence izskatīt visus juridiskos jautājumus, kuri izvirzīti šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

B –    Uzdoto jautājumu pieņemamība

41.      Turklāt vairāki procesa dalībnieki ir cēluši iebildumus arī par Tiesai uzdoto jautājumu pieņemamību (LESD 267. pants, Reglamenta 94. pants). Būtībā tie apšauba nolēmuma par šiem jautājumiem nepieciešamību pamatlietas tiesvedībā.

42.      Šeit ir jāatzīmē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienīgi iesniedzējtiesa, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, var noteikt Tiesas prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību, kā arī Tiesai iesniegto jautājumu atbilstību. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz ES tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj. Ja valsts tiesa iesniedz Tiesai Savienības tiesības skarošus jautājumus, tad pastāv prezumpcija par to, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nozīmīgs (26).

43.      Atbilstoši tam Tiesa var noraidīt kādas valsts tiesas uzdotu jautājumu tikai tajā gadījumā, ja šī Savienības tiesību interpretācija acīmredzami nav saistīta ar pamatlietas faktiem vai ar tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesas rīcībā nav ziņu par faktiskajiem vai juridiskajiem apstākļiem, kas ir nepieciešami, lai sniegtu nolēmumu par uzdotajiem jautājumiem (27).

44.      Konkrētajā gadījumā šādi apstākļi nepastāv.

45.      Informācija par pamatlietas būtību, par piemērojamajām nacionālajām tiesiskajām normām un par prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību, ko satur iesniegtais nolēmums, ir pietiekama, lai saskaņā ar Tiesas statūtu 23. pantu Tiesa un lietas dalībnieki varētu sniegt pamatotu viedokli par uzdotajiem jautājumiem.

46.      No iesniedzējtiesas aprakstītā ir viegli saprotams, par ko ir runa pamatlietā un kas ir likts uz spēles: vairākas personas ir apsūdzētas Itālijas tiesas kriminālprocesā par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, un iesniedzējtiesa izsaka bažas, ka tās tapāt kā citi noziedznieki līdzīgos gadījumos varēs izvairīties no likumā paredzētā soda, jo valsts tiesību normas par noziedzīga nodarījuma noilgumu paredz pārāk īsus noilguma pagarinājuma termiņus, it īpaši šo termiņu pagarinājumiem noilguma pārtraukuma gadījumā, tāpēc notiesājošs spriedums apsūdzētajiem pirms noilguma iestāšanās šķiet iluzorisks.

47.      Nevar būt runa arī par to, ka Tiesai iesniegtie jautājumi ir hipotētiski vai arī ka tiem nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiem. Jo no Tiesas atbildes saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vēlāk būs atkarīgs, vai pamatlietas tiesvedībā ir piemērojamas valsts tiesību normas par noziedzīga nodarījuma noilgumu un vai reāli ir iespējama notiesājoša sprieduma pieņemšana pirms noilguma iestāšanās.

48.      Pretēji Itālijas valdības viedoklim iesniedzējtiesai nav aizliegts iesniegt izskatīšanai Tiesā tās pamanītos Itālijas krimināltiesību sistēmiskos trūkumus, vadoties no konkrētas tajā notiekošas tiesvedības. Tieši otrādi, Tiesa jau vairākkārt ir izskatījusi kādas valsts iekšējās soda sankciju sistēmas strukturālas problēmas, proti, arī tas ir noticis sakarā ar prejudiciāla nolēmuma sniegšanu par jau izskatīšanā esošām valsts tiesvedībām krimināllietās (28).

49.      Pat tad, ja Savienības tiesību vispārējie principi, piemēram, sodu likumības princips, nepieļautu atkāpšanos no valsts tiesību normām noziedzīga nodarījuma noilguma jomā, pretēji Itālijas valdības un Anakiev kunga viedoklim tas neietekmētu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, bet vismaz liktu Tiesai sniegt kādu skaidrojumu šajā ziņā, pēc būtības atbildot uz uzdotajiem jautājumiem (29).

50.      Šaubas par uzdoto jautājumu atbilstību varētu rasties, ciktāl iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt vairākas primārās tiesību normas (LESD 101., 107. un 119. pants), kas pirmajā acumirklī šķiet nesaistītas ar apskatāmajām krimināltiesību normām par noilgumu. Tieši tāpat man nešķiet, ka būtu acīmredzams tas, ka minētie priekšraksti neattiecas uz pamatlietu. Tas vien, ka Tiesa, pat ja lakoniski, izvērtē iepriekš minēto LESD tiesību normu saturu, var palīdzēt noskaidrot, vai tās ir pretrunā tādām krimināltiesību normām par noilgumu, kādas paredzētas Itālijas tiesību normās (30).

51.      Visbeidzot pilnīguma labad ir jāpiezīmē, ka arī pamatlietas salīdzinoši agrā stadija, t.i., tiesvedības posms pirms lietas nodošanas tiesai, neietekmē lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību (31).

52.      Līdz ar to kopumā Tiesai izteiktās šaubas par šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību ir noraidāmas.

VI – Uzdoto jautājumu vērtējums pēc būtības

53.      Kā ir saprotams no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tribunale di Cuneo vadās pēc tā, ka vairumam no noziedzīgajiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas pamatlieta, noilguma termiņš ir seši gadi un ka par noziedzīgas grupas izveidi noilguma termiņš ir septiņi gadi. Ja noilgums, kā šajā gadījumā, tiek pārtraukts ar noteiktām izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas darbībām, tas saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek pagarināts par ceturtdaļu, kas sešu gadu noilgumu pagarina līdz septiņiem gadiem un sešiem mēnešiem, bet septiņu gadu noilgumu – līdz astoņiem gadiem un deviņiem mēnešiem, turklāt šie termiņi netiek pārtraukti uzsākta kriminālprocesa laikā. Šāds noilguma tiesiskais regulējums acīmredzami noved pie noziedznieku nesodāmības.

54.      Ņemot vērā šos apstākļus, iesniedzējtiesa ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vēlas būtībā noskaidrot, vai Savienības tiesiskais regulējums pieļauj tādu valsts tiesību normu kā Codice penale 160. panta ceturto daļu Likuma Nr. 251/2005 redakcijā, saskaņā ar kuru noilguma termiņš par nodokļu noziedzīgiem nodarījumiem pievienotās vērtības nodokļa jomā tā pārtraukuma gadījumā tiek pagarināts tikai par sākotnējā termiņa ceturtdaļu, pēc kā iestājas absolūts noilgums.

55.      Iesniedzējtiesa ar saviem četriem uzdotajiem jautājumiem it īpaši lūdz interpretēt LESD 101., 107. un 119. pantu, kā arī Direktīvas 2006/112 158. pantu.

56.      Šīm tiesību normām es pievērsīšos vispirms (skat. uzreiz tālāk A sadaļu), pirms sniegšu vairākus skaidrojumus par dalībvalstu pienākumu noteikt efektīvas sankcijas (skat. tālāk B sadaļu), un noslēgumā es izvērtēšu, kā iespējamā valsts tiesībās paredzēta noilguma regulējuma nesaderība ar ES tiesībām ietekmēs strīdu pamatlietā (skat. tālāk C sadaļu).

A –    Iesniedzējtiesas izvirzītās Savienības tiesību normas

57.      Savus četrus uzdotos jautājumus Tribunale di Cuneo ir veltījusi Savienības konkurences tiesībām (skat. uzreiz tālāk 1. sadaļu), iespējām saņemt atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa (skat. tālāk 2. sadaļu), kā arī stabilas valsts finanšu sistēmas principam (skat. tālāk 3. sadaļu).

1)      Savienības konkurences tiesības (pirmais un otrais uzdotais jautājums)

58.      Ar saviem pirmajiem diviem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tāds noilguma tiesiskais regulējums, kāds pastāv Itālijas tiesībās, ietekmē konkurenci Eiropas iekšējā tirgū un tādējādi pārkāpj LESD 101. un 107. panta tiesību normas.

59.      Šeit ir jāatzīmē, ka nepietiekami stingrs noilguma tiesiskais regulējums un līdz ar to efektīvu kriminālsodu trūkums par pārkāpumiem pievienotās vērtības nodokļa jomā uzņēmumiem, kuri ir iesaistīti šajos pārkāpumos, noteikti var radīt negodīgu konkurenci iekšējā tirgū. Tomēr tas nenozīmē, ka ir pārkāpts LESD 101. un 107. pants.

60.      Proti, LESD 101. pants kopā ar LES 4. panta 3. punktu aizliedz dalībvalstīm radīt apstākļus, kas atvieglo uzņēmumiem iespēju noslēgt savstarpējus konkurenci kropļojošus darījumus (32). Tomēr būtu pārspīlēti no vienas nepilnīgas valsts krimināltiesību normas par noziedzīgiem nodarījumiem pievienotās vērtības nodokļa jomā izdarīt secinājumus, ka tā veicina koluzīvas darbības uzņēmumu starpā. Ja arī tas novestu pie šādiem konkurenci kropļojošiem nolīgumiem starp uzņēmumiem, tos – pilnīgi neatkarīgi no krimināltiesībām nodokļu jomā – būtu iespējams sodīt ar konkurences tiesībās paredzētajām tiesību normām un tajās noteiktajām īpašajām soda sankcijām.

61.      Kas attiecas uz valsts atbalsta aizliegumu saskaņā ar LESD 107. pantu, tad nepietiekama kriminālsodu piemērošana pievienotās vērtības nodokļa jomā var eventuāli novest pie finansiālu priekšrocību rašanās uzņēmumiem. Taču šīs priekšrocības nav selektīvas, jo tās nepiešķir priekšrocības atsevišķiem konkrētiem uzņēmumiem vai nozarēm attiecībā pret citiem uzņēmumiem, bet vienādā mērā attiecas uz visiem uzņēmumiem, kuriem ir piemērojamas valsts krimināltiesības (33).

62.      Tomēr ir jāatzīst, ka iesniedzējtiesai ir taisnība tajā ziņā, ka sistēmiskie trūkumi tiesiskajā regulējumā, kuru dalībvalsts piemēro, lai sodītu par nodokļu noziedzīgiem nodarījumiem pievienotās vērtības nodokļu jomā, var izraisīt konkurences kropļojumus attiecībā pret uzņēmumiem citās dalībvalstīs, kurās valsts iestādes pārkāpumus soda stingrāk. Šo problemātiku nevar vērtēt kā monopola veidošanas vai valsts atbalsta pasākumus, tā ir jāizskata, ņemot vērā pievienotās vērtības nodokļa sistēmu un no šīs sistēmas izrietošo pienākumu pieņemt efektīvus soda mērus (34).

2)      Atbrīvojums no pievienotās vērtības nodokļa (trešais uzdotais jautājums)

63.      Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tāds noilguma tiesiskais regulējums, kāds pastāv Itālijas tiesībās, nerada jaunus, Direktīvā 2006/112 neparedzētus atbrīvojumus no pievienotās vērtības nodokļa.

64.      Šeit vispirms ir jāatzīmē, ka Tribunale di Cuneo, iespējams, ir kļūdījusies, nosakot piemērojamo Direktīvas 2006/112 tiesību normu. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu citētais šis direktīvas 158. pants attiecas uz atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa īpašos gadījumos, piemēram, beznodokļu pārdošanas vietās, lidmašīnās vai uz kuģiem, kā arī diplomātiskajā vai konsulārajā apritē. Šādi apstākļi šeit pilnīgi noteikti nav pastāvējuši.

65.      Šajā gadījumā, kā Komisija ir pareizi atzīmējusi, drīzāk būtu jāņem vērā Direktīvas 2006/112 138. pants, kurā ir noteikts, kuros gadījumos no pievienotās vērtības nodokļa tiek atbrīvoti preču sūtījumi Kopienas iekšienē. Šis nosacījums zināmā mērā attiecas uz pamatlietas faktiem, ka apsūdzētajiem tiek izvirzīta apsūdzība par to, ka viņi iekšzemes tirdzniecības darījumus ar šampanieti krāpnieciskā veidā ir norādījuši kā preču sūtījumus Kopienas iekšienē.

66.      Tomēr iesniedzējtiesas norādītais apstāklis, ka kriminālprocesos noziedzīgu nodarījumu nodokļu jomā sistēmisko trūkumu valsts tiesiskajā regulējumā dēļ daudzos gadījumos iestājas noilgums, atsevišķi ņemot, nevar novest pie iesaistīto uzņēmumu atbrīvošanas no pievienotās vērtības nodokļa. Jo nodokļu prasība pret tiem savā būtībā nav atkarīga no kādas valsts noteiktu kriminālsankciju piemērošanas.

3)      Stabilas valsts finanšu sistēmas princips (ceturtais uzdotais jautājums)

67.      Visbeidzot iesniedzējtiesa ar savu ceturto jautājumu lūdz sniegt skaidrojumu par to, vai Itālijas tiesiskais regulējums noilguma jomā atbilst stabilas valsts finanšu sistēmas principam, kas ir definēts LESD 119. pantā.

68.      LESD VIII sadaļas par ekonomikas un monetāro politiku Savienībā 119. panta 3. punktā ir noteikti daži “pamatprincipi” dalībvalstu un Savienības darbībai, kuru vidū ir arī stabilas valsts finanšu sistēmas princips.

69.      Pretēji tam, kā uzskata Komisija, dalībvalstīm ar to tiek dots ne tikai politisks orientieris, bet arī juridiski saistošas Eiropas Savienības tiesību normas to valsts budžetu veidošanai. Šo tiesību normu juridisko raksturu neietekmē tas, ka tās saturiski nav īpaši konkrētas un tām ir nepieciešami precizējumi ar citiem priekšrakstiem un tiesību aktiem (35). Tomēr no LESD 119. panta 3. punkta salīdzinoši vispārīgā teksta var secināt, ka dalībvalstīm pastāv plaša rīcības brīvība attiecībā uz iekšzemes līdzekļu izvēli, kurus tās, pamatojoties uz kompleksiem ekonomikas novērtējumiem, uzskata par piemērotiem, lai savas kompetences jomā nodrošinātu stabilu valsts finanšu sistēmu (36).

70.      Ne katrs izdevumus vai ieņēmumus ietekmējošs valsts iestāžu pasākums, pat ne katra atteikšanās no reāli pastāvošas nodokļu prasības ir uzskatāma par stabilas valsts finanšu sistēmas principa pārkāpumu. Daudz vairāk tas ir atkarīgs no tā, vai konkrētās dalībvalsts finanšu sistēmu kopumā var uzskatīt par “stabilu”, kas it īpaši attiecas uz nosacījumiem un kritērijiem, kas paredzēti, lai izvairītos no pārlieku lieliem valsts budžeta deficītiem (LESD 126. panta 1. un 2. punkts kopā ar LES un LESD 12. protokolu).

71.      Līdz ar to tikai tas apstāklis vien, ka Itālijā spēkā esošās tiesību normas par noilgumu attiecībā uz noziedzīgajiem nodarījumiem nodokļu jomā, iespējams, uzrāda iesniedzējtiesas aprakstītos sistēmiskos trūkumus, nevar kalpot par pamatu pieņēmumam, ka ir pārkāpts LESD 119. panta 3. punktā ietvertais stabilas valsts finanšu sistēmas princips.

4)      Starpsecinājums

72.      Kopumā var secināt, ka nevienai no iesniedzējtiesas konkrēti minētajām Savienības tiesību normām nav pretrunā tāds noilguma regulējums, kāds tika ieviests ar Itālijas Codice penale 160. panta pēdējo daļu Likuma Nr. 251/2005 redakcijā.

73.      Tomēr ar šo secinājumu vien nepietiek, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietā noderīgu atbildi, kas tai atvieglotu lēmuma pieņemšanu pamatlietā. Drīzāk ir nepieciešami daži papildu skaidrojumi par dalībvalstu pienākumu efektīvu sankciju noteikšanā (skat. uzreiz tālāk B sadaļu); turklāt īsi jāsniedz ieskats par iespējamās pretrunas starp Savienības tiesisko regulējumu un valsts noilguma regulējumu ietekmi uz strīdu pamatlietā (skat. tālāk C sadaļu).

B –    Dalībvalstu pienākums noteikt efektīvas sankcijas

74.      Iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav tieši iztirzājusi dalībvalstu pienākumu noteikt efektīvas sankcijas ar pievienotās vērtības nodokli saistītiem noziedzīgiem darījumiem.

75.      Protams, pamatā to jautājumu priekšmeta noteikšana, ar kuriem tā vēlas vērsties Tiesā, ir tikai un vienīgi iesniedzējtiesas kompetencē (37), savukārt Tiesai nav pienākuma izskatīt tādas tiesiska rakstura problēmas, ko valsts tiesa kategoriski vai netieši ir izslēgusi no sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu (38).

76.      Neņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, var iesniedzējtiesai, ņemot vērā lietas materiālus, sniegt noderīgus padomus lēmuma pieņemšanai pamatlietā, atsaucoties arī uz noteikumiem, ko iesniedzējtiesa nav minējusi (39).

77.      Šajā lietā visam lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu kā sarkans pavediens cauri stiepjas valsts tiesas bažas, ka noilguma regulējums saskaņā ar Itālijas Codice penale 160. panta pēdējo daļu Likuma Nr. 251/2005 redakcijā varētu būt sistēmiskas kļūdas izpausme, kuras dēļ vairākos ar nodokļiem saistītu noziedzīgajos nodarījumos Itālijā vainīgie paliek nesodīti.

78.      Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu vismaz pastarpināti raisa papildu jautājumu par to, vai noilguma regulējums, kāds tas ir Itālijā, ir savienojams ar Savienības tiesībās atrunāto dalībvalstu pienākumu par sankciju piemērošanu darījumu ar pievienotās vērtības nodokli pārkāpumos. Neiztirzājot šo papildu jautājumu, nav iespējams sniegt noderīgu atbildi uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

79.      Attiecīgi vēlos vispirms analizēt, vai Itālijas regulējums izpilda vispārīgo pienākumu, ar ko dalībvalstīm ir pienākums piemērot efektīvas sankcijas par Savienības tiesiskā regulējuma pārkāpumiem (skat. tālāk 1. nodaļu), pirms es beigās pievērsīšos dalībvalstu īpašajam pienākumam, ar ko tām ir pienākums saukt personas pie kriminālatbildības par krāpšanu, kas ietekmē Savienības finanšu intereses (skat. tālāk 2. nodaļu).

1)      Vispārīgais pienākums noteikt efektīvas sankcijas

80.      Tas ir Savienības tiesību vispārīgs princips, kas visbeidzot attiecināms uz pienākumu par lojālu sadarbību (LES 4. panta 3. punkts), kas nosaka, ka dalībvalstis paredz sankcijas par personu izdarītiem Savienības tiesību pārkāpumiem un sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām (40), kā arī ka par Savienības tiesību pārkāpumiem soda pēc vismaz līdzīgiem noteikumiem un kārtības, kā tad, ja persona būtu izdarījusi līdzīga veida un smaguma valsts tiesiskā regulējuma pārkāpumu (41). Visbeidzot šeit runa ir par īpašām efektivitātes un līdzvērtības principu izpausmēm.

81.      Kas attiecas uz līdzvērtības principu, tad Komisija tiesas sēdē atzina, ka Itālijas krimināltiesiskajā regulējumā pastāv tādi noziedzīgi nodarījumi, kam nepiemēro absolūtu noilguma termiņu. Ja tas attiecas uz ekonomiska rakstura noziedzīgiem nodarījumiem, kas pielīdzināmi krāpšanai ar pievienotās vērtības nodokli, tad arī krāpšanas ar pievienotās vērtības nodokli nodarījumiem nebūtu piemērojams absolūts noilguma termiņš.

82.      Tiesa nesen ir skaidri norādījusi, ka no efektivitātes principa izrietošā prasība ieviest efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas attiecināma arī uz pievienotās vērtības nodokļa jomu. Turklāt šajā gadījumā Tiesa ņēma vērā ne tikai Direktīvas 2006/112 normas, bet atkārtoti arī dalībvalstu lojālas sadarbības pienākumu saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu (42).

83.      Pievienotās vērtības nodokļa jomā funkcionējoša sankciju sistēma par Savienības tiesību pārkāpumiem ir īpaši būtiska, jo tā veicina ne tikai vienlīdzīgu attieksmi pret visiem iekšējā tirgū strādājošajiem uzņēmumiem, bet tā arī ir paredzēta, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, jo daļu tās pašu resursu veido dalībvalstu gūtie ieņēmumi no pievienotās vērtības nodokļa (43). Saskaņā ar LESD 325. pantu, lai apkarotu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstīm jāveic “efektīvi un preventīvi pasākumi” (44). Tas pats izriet no Regulas Nr. 2988/95, kas arī paredzēta Savienības finanšu interešu aizsardzībai.

84.      Tomēr nedz no primārajiem tiesību aktiem (LES 4. panta 3. punkts un LESD 325. pants), nedz attiecīgajiem sekundārajiem tiesību aktiem (Regula Nr. 2988/95 un Direktīva 2006/112) neizriet jebkāda veida pienākums dalībvalstīm obligāti piemērot kriminālatbildību par pārkāpumiem pievienotās vērtības nodokļa jomā. Drīzāk dalībvalstis, ņemot vērā no PIF konvencijas izrietošo (45), var brīvi izvēlēties piemērojamās sankcijas, un tādējādi katra valsts būtībā var pat kombinēt administratīvās un kriminālatbildības sankcijas (46). Tomēr no termina “sankcija” būtības izriet, ka dalībvalstīm ir jāpieņem lielāki mēri, nevis tikai zaudētās pievienotās vērtības nodokļa summas, tajā skaitā nokavējuma procentu summas, atgūšana.

85.      Jebkurā gadījumā attiecīgajā dalībvalstī faktiski piemērojamajām sankcijām, neatkarīgi no tā, vai tās ir administratīva vai krimināla rakstura, jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām (47). Dalībvalsts rīkotos pretēji Savienības tiesiskajam regulējumam, ja tā valstī paredzēto sankciju sistēmu, kombinējot administratīvos un kriminālsodus, balstītu uz diviem pīlāriem, kuri nedz katrs atsevišķi, nedz abi kopā neatbilstu efektivitātes, samērīguma un prevencijas kritērijiem.

86.      Par to, vai valsts tiesību sistēmā paredzētās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un preventīvas, ir jālemj iesniedzējtiesai. Katrā ziņā attiecīgā sankcijas norma jāpārbauda, ņemot vērā tās nozīmi kopējā tiesiskā regulējuma sistēmā, tostarp ņemot vērā procesa norisi un procesa īpatnības, lietu izskatot attiecīgajās valsts iestādēs (48).

87.      Kā es jau minēju savos secinājumos lietā Berlusconi u.c. (49), principā nav iemesla, kādēļ dalībvalstīm nevajadzētu attiecībā uz sankcijām paredzēt noilgumu, kurām tas ir jāievieš saskaņā ar ES tiesībām, jo noilguma termiņi nodrošina apsūdzēto tiesisko noteiktību un aizsardzību, kā arī principā neizslēdz efektīvu sankciju piemērošanu. Turklāt Regulas Nr. 2988/95 3. pantā arī ir paredzēts noilgums, kas piemērojams tajā noteiktajām administratīvajām sankcijām.

88.      Taču katrā ziņā jāpārliecinās, vai, piemērojot attiecīgās noilguma normas, nemazinās paredzēto sodu efektivitāte un to preventīvā iedarbība. Sankcijas par pārkāpumiem pievienotās vērtības nodokļa jomā nedrīkst būt arī tikai teorētiskas. Sankciju sistēma drīzāk veidojama tā, lai nodrošinātu, ka katrs, kurš sniedz nepareizus datus par pievienotās vērtības nodokli vai piedalās attiecīgās darbībās, patiesi arī baidītos, ka tam var tikt uzliktas sankcijas (50).

89.      Turklāt Komisija pamatoti norāda, ka jāapsver potenciāla krimināltiesību un administratīvo tiesību sankciju mijiedarbība. Piemēram, krimināltiesību sankciju sistēmas nepilnības var negatīvi atsaukties uz administratīvo tiesību sankciju sistēmu. Kā piemēru var minēt, ja valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka administratīvo procesu pārtrauc esoša kriminālprocesa laikā (51), un vēlāk, pēc kriminālatbildības noilguma iestāšanās, vairs nav iespējams to turpināt, jo attiecīgajam pārkāpumam arī saskaņā ar administratīvajās tiesībās paredzētajiem kritērijiem ir iestājies noilgums.

90.      Šajā ziņā jāmin esošā judikatūra par atsevišķiem Itālijas noteikumiem nodokļu tiesiskā regulējuma jomā. Saskaņā ar šo judikatūru, lai arī dalībvalstis noteiktos apstākļos ir tiesīgas pārtraukt ilgstošus tiesvedības procesus nodokļu lietās (52), tomēr tās nedrīkst vispārēji un nediferencēti atteikties pārbaudīt ar nodokli apliekamās summas dažādos taksācijas periodos potenciāla pienākuma maksāt pievienotās vērtības nodokli kontekstā (53).

91.      Ja, ņemot vērā visus šos apsvērumus, valstī spēkā esošā noilguma regulējuma dēļ faktiski tikai reti tiek piemērotas efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, tas ir pretrunā dalībvalstu vispārīgajam pienākumam piemērot efektīvas sankcijas par Savienības tiesību pārkāpumiem (54).

2)      Īpašais pienākums paredzēt efektīvas krimināltiesību sankcijas

92.      Papildus iepriekš iztirzātajam vispārīgajam pienākumam noteikt efektīvas sankcijas pastāv arī īpašs dalībvalstu pienākums, kas paredz, ka par krāpšanu, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, dalībvalstīm ir jāpiemēro vainīgajiem kriminālsods.

93.      Pienākums paredzēt sankcijas par krimināltiesību pārkāpumiem izriet no PIF konvencijas 2. panta 1. punkta, kas paredz, ka par krāpšanu, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, jāpiemēro efektīvi, samērīgi un preventīvi kriminālsodi; par smagākiem krāpšanas gadījumiem jāparedz pat brīvības atņemšanas sodi.

94.      Eiropas Savienības Padome PIF konvencijas piemērošanas jomu gan ir noteikusi ļoti šauru un vēlētos no tās izslēgt pievienotās vērtības nodokli. Padome savā Paskaidrojošajā ziņojumā (55) ieņēma nostāju, ka ar ieņēmumiem PIF konvencijas kontekstā saprot tikai divas pirmās Savienības pašu resursu kategorijas, t.i., pirmkārt, muitas nodevas un, otrkārt, noteiktus maksājumus un nodevas lauksaimniecības jomā. Turpretim PIF konvencijas izpratnē Savienības ieņēmumi, pēc Padomes domām, neietver tādus ieņēmumus, kas izriet no visām dalībvalstīm vienādi piemērojamas pievienotās vērtības nodokļa likmes, jo šie pašu resursi netiek iekasēti tieši Savienības labā.

95.      Pēc Padomes Paskaidrojošajā ziņojumā ietvertā uzskata, kam pievienojās arī Vācija Tiesā notiekošajā tiesas sēdē, Savienības tiesiskajā regulējumā atrunātais pienākums piemērot kriminālsodus par nelikumībām pievienotās vērtības nodokļa jomā nebūtu piemērojams (56).

96.      Tomēr Padomes Paskaidrojošajā ziņojumā runa ir tikai par vienas Savienības iestādes paustu nesaistošu viedokli, turklāt Padome nav PIF konvencijas līgumslēdzējas puse, bet bija iesaistīta tikai tās sagatavošanas darbos, t.i., tā izstrādāja konvencijas tekstu un piedāvāja dalībvalstīm to pieņemšanai saskaņā ar to konstitucionālajām normām (LES K3. panta 2. punkta c) apakšpunkts).

97.      Attiecīgi Padomes Paskaidrojošo ziņojumu nevar traktēt kā oficiālu PIF konvencijas interpretāciju, it īpaši tādēļ, ka nedz konvencijā, nedz tās papildprotokolā nekādā veidā nav sniegta atsauce uz to. Savienības ietvaros tiesiski saistošu PIF konvencijas interpretāciju drīkst sniegt tikai Tiesa; tas bija secināms jau sākotnēji no PIF konvencijas papildprotokola, kas noteica, ka tiesības sniegt interpretāciju par konvenciju ir tikai Tiesai, kas šobrīd izriet no LES 19. panta 1. punkta otrā teikuma un 3. punkta b) apakšpunkta, kā arī LESD 267. panta.

98.      Manuprāt, Tiesai Padomes Paskaidrojošo ziņojumu par PIF konvenciju nevajadzētu skatīt citādāk kā Savienības iestāžu paziņojumus presei par tiesību aktiem vai skaidrojumus protokolā par šādu tiesību aktu pieņemšanu. Šāda veida paziņojumi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nevar tikt izmantoti sekundāro tiesību aktu interpretācijai, ja uz tiem nav sniegta atsauce attiecīgajā tiesību aktā (57).

99.      Tas attiecināms arī uz šo gadījumu. Lai pamatotu pievienotās vērtības nodokļa izslēgšanu no PIF konvencijas piemērošanas jomas, savā Paskaidrojošajā ziņojumā Padome atsaucas tikai un vienīgi uz apstākli, ka pievienotās vērtības nodoklis “nepieder pie pašu resursiem, kas tika iekasēti tieši [Savienības labā]” (58). Tomēr tieši šis apsvērums PIF konvencijas tekstā nav minēts un nevar pamatot tās piemērošanas jomas šauru interpretāciju.

100. Tieši pretēji, PIF konvencijas piemērošanas joma, visticamāk, ir definēta plaši. Kā minēts tās 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā, tā kopumā un bez jebkādiem ierobežojumiem attiecas uz Savienības “ieņēmumiem”, kas skar “vispārīgā budžeta” “līdzekļus”. Pie šiem līdzekļiem pieder arī no pievienotās vērtības nodokļa gūtie Savienības pašu resursi (59). Tas nozīmē, ka pastāv tieša saikne starp pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanu dalībvalstīs un attiecīgu pievienotās vērtības nodokļa līdzekļu pieejamību Savienības budžetam (60).

101. Plaši interpretējama piemērošanas joma, iekļaujot pievienotās vērtības nodokli, cita starpā atbilst arī PIF konvencijas mērķim, kas vispārīgi paredz krāpniecības apkarošanu, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, un ar ko cenšas panākt pēc iespējas efektīvāku krāpniecības apkarošanu (61).

102. Turpretim, sašaurinot PIF konvencijas piemērošanas jomu, to attiecinot tikai uz muitas nodevām un lauksaimniecības maksājumiem un nodevām, tas ievērojami ierobežotu tiesību instrumenta ieguldījumu Savienības finanšu interešu aizsardzībā. Šāda veida šaura PIF konvencijas piemērošanas jomas interpretācija, kādu to šķietami traktē Padome, būtu pretrunā normai, saskaņā ar kuru Savienības iestādes izvirzīta kādas Savienības tiesību normas interpretācija nedrīkst ietekmēt tās praktisko efektivitāti (62).

103. Tādējādi PIF konvencijā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums krimināltiesiski sodīt krāpniecības gadījumus pievienotās vērtības nodokļa jomā, kuri ietekmē Savienības finanšu intereses, un katrā ziņā sodīt noteiktas smaguma pakāpes krāpniecības gadījumus. Šajā gadījumā šim pienākumam ir īpaša nozīme, jo administratīvo tiesību sankcijas vien, it īpaši naudas sodi un nokavējuma soda maksājumi, ņemot vērā apstākļus, kas bieži vien ir pamatā krāpniecības gadījumiem ar pievienotās vērtības nodokli, diez vai būs ar pietiekoši preventīvu iedarbību. Tādējādi daudzas personas un uzņēmumi, kas ir iesaistīti šāda veida krāpniecības darījumos, jau tā atrodas ārkārtēji šaubīgā finanšu situācijā.

104. Par to, vai valsts sistēmā paredzētās sankcijas ir “efektīvas, piemērotas un preventīvas” PIF konvencijas 2. panta 1. punkta izpratnē, jālemj iesniedzējtiesai. Šajā gadījumā jāņem vērā iepriekš minētais (63): attiecīgā sankcijas norma jāpārbauda, ņemot vērā tās nozīmi kopējā tiesiskā regulējuma sistēmā, tostarp ņemot vērā procesa norisi un procesa īpatnības, lietu izskatot attiecīgajās valsts iestādēs.

105. Ja valstī spēkā esošā noilguma regulējuma dēļ efektīvu, samērīgu un preventīvu soda mēru piemērošana faktiski realitātē ir tikai reti sagaidāma, tas ir pretrunā no PIF konvencijas 2. panta izrietošajam dalībvalstu pienākumam paredzēt piemērotus kriminālsodus par krāpniecību, kas ietekmē Savienības finanšu intereses.

C –    Iespējamās valsts noilguma regulējuma nesaderības ar Savienības tiesībām ietekme uz pamatlietu

106. Ja iesniedzējtiesa, pamatojoties uz augstāk minēto, secinātu, ka valsts noilguma regulējums, it īpaši lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētais Itālijas Codice penale 160. panta noteikums Likuma Nr. 251/2005 redakcijā, ir pretrunā Savienības tiesībām, tad visbeidzot ir jāanalizē, kādas sekas tas atstās uz pamatlietu.

107. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valstu tiesām ir pienākums nodrošināt Savienības tiesību izpildi (64).

108. Šī mērķa labad visupirms tām ir pienākums interpretēt un piemērot visu valsts tiesisko regulējumu, ņemot vērā Savienības tiesisko regulējumu. Valstu tiesām, ciktāl tas ir iespējams, ir pienākums interpretēt valsts tiesības, ņemot vērā attiecīgo Savienības tiesību normu tekstu un mērķi, lai panāktu rezultātu, kas atbilstu šo tiesību normu mērķim (65). Ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot valsts tiesībās atzītās interpretācijas metodes, tām ir pienākums veikt visas to kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu attiecīgā Savienības tiesiskā regulējuma noteikumu pilnīgu efektivitāti un panāktu rezultātu, kas atbilstu attiecīgā Savienības tiesību akta mērķim (66).

109. Iesniedzējtiesai it īpaši būs jāpārbauda, vai, interpretējot valsts tiesiskā regulējuma atbilstību Savienības tiesiskajam regulējumam, var tikt panākts rezultāts, kura dēļ tiek apturēts noilgums tik ilgi, līdz Itālijas krimināltiesas vai vismaz noteiktas tiesu instances ir izskatījušas pamatlietu.

110. Tomēr pienākumu interpretēt valsts tiesību normas atbilstoši Savienības tiesiskajam regulējumam ierobežo vispārīgie tiesību principi, un tas nevar būt par pamatu, lai valsts tiesības interpretētu contra legem (67).

111. Ja iesniedzējtiesa, interpretējot valsts tiesisko regulējumu, nepanāktu Savienības tiesību normām atbilstošu rezultātu, tad tai būtu pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu efektivitāti, pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot tām pretrunā esošas, pat vēlāk pieņemtas valsts tiesību normas, bez pienākuma lūgt vai sagaidīt, kad tās tiks atceltas tiesiskajā regulējumā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (68).

112. Tādējādi iesniedzējtiesai pamatlietā nebūtu jāpiemēro Itālijas Codice penale 160. panta pēdējā daļā esošā norma Likuma Nr. 251/2005 redakcijā, ja šī norma varētu būt sistēmiskas nepilnības izpausme, kas kavē Savienības tiesību normām atbilstoša rezultāta sasniegšanu pārmērīgi īsu noilguma termiņu dēļ.

113. Vairāk būtu jāanalizē arī jautājums, vai šāda pieeja ir pretrunā Savienības tiesību vispārīgajiem principiem jeb konkrēti – sodu likumības principam (nullum crimen, nulla poena sine lege). Šis princips ir viens no vispārīgajiem tiesību principiem, kas izriet no kopīgajām dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām (69), un saskaņā ar Pamattiesību hartas 49. pantu tagad ir uzskatāms par Savienības pamattiesībām. Saskaņā ar homogenitātes prasību (Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta pirmais teikums), interpretējot Pamattiesību hartas 49. pantu, jāņem vērā arī ECPAK 7. pants un attiecīgā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūra.

114. Sodu likumības princips nosaka, ka nevienu nevar atzīt par vainīgu nodarījumā, kas ir darbība vai bezdarbība un ko tā izdarīšanas brīdī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām vai starptautiskajām tiesībām neuzskata par noziedzīgu nodarījumu, kā arī nevar piemērot bargāku sodu par to, kas bijis spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī (Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta pirmais un otrais teikums). Kopā ar to spēkā ir princips, ka kriminālsodāmības pamatošanai vai pastiprināšanai nevar tieši atsaukties uz direktīvām (70).

115. Pretēji Anakiev kunga un Itālijas valdības domām, tādā gadījumā kā šis nav jābaidās, ka varētu būt kāda pretruna ar soda likumības principu. Šis princips no materiālo tiesību skatupunkta tikai pieprasa, lai likums skaidri definē noziedzīgus nodarījumus un par tiem piemērojamos kriminālsodus (71). Tomēr noilguma noteikumi neko nepasaka nedz par kādas rīcības sodāmību, nedz soda apmēru, bet gan ir tikai par to, vai par noziedzīgu nodarījumu ir veicams kriminālprocess, un tādējādi uz tiem pat neattiecas nullum crimen, nulla poena sine lege (72) norma. Šī paša iemesla dēļ noilguma jautājumiem nepiemēro arī principu par vieglāka soda piemērošanu ar atpakaļejošu spēku (Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta trešais teikums (73)).

116. Ar šo arī būtībā atšķiras šī lieta no Berlusconi u.c. lietas, kurā pretēji šīs lietas būtībai runa ir par valsts materiālo tiesību normu izmaiņām, it īpaši par piemērojamo sodu ietvaru noteiktiem krimināltiesību pārkāpumiem, kas cita starpā beidzās ar vieglāku sodu piemērošanu un kas tādējādi tiešā veidā atstāja sekas uz procesa noilgumu (74).

117. Ņemot vērā minēto, tādā gadījumā kā šis ir pilnībā izpildīta prasība par soda likumību, tā kā kriminālatbildība par apsūdzētajiem inkriminētajām noziedzīgajām darbībām un par to piemērojamo soda mēru nemainīgi izriet no Itālijas krimināllikuma vai konkrēti – DLgs 74/2000 2. un 8. panta. Nekādā gadījumā kriminālatbildība vai soda mērs par attiecīgo rīcību neizriet tieši no tādām Savienības tiesību normām kā LES 4. panta 3. punkts un LESD 325. pants, Direktīva 2006/112, Regula Nr. 2988/95 vai PIF konvencija.

118. Tādējādi pretstatā Berlusconi u.c. lietai Savienības tiesību normu piemērošana šajā gadījumā pati par sevi neradītu personām pienākumus un it īpaši nenoteiktu vai nepasliktinātu personu kriminālatbildību. Tā tikai atbrīvotu, turklāt procesuālajā līmenī, valstu kriminālvajāšanas iestādes no Savienības tiesību normām neatbilstošu normu važām.

119. No sodu likumības principa nevar izsecināt, ka piemērojamās normas par noilguma termiņu, norisi un pārtraukšanu viennozīmīgi būtu jātraktē saskaņā ar tiem normatīvajiem aktiem, kas bija spēkā noziedzīga nodarījuma pastrādāšanas laikā. Šajā ziņā nav tiesiskās paļāvības.

120. Drīzāk var mainīties laika ietvars, kurā var notikt noziedzīga nodarījuma kriminālizmeklēšana, arī pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, kamēr nav iestājies noilgums (75). Visbeidzot nostāja šajā gadījumā neatšķiras no tās, kura pastāv, ja jaunas procesuālās normas tiek piemērotas situācijās, kuras, lai arī sākušās pagātnē, vēl nav izbeigušās (76).

121. Analizējot dalībvalstu procesuālo autonomiju, visās lietās, kurām vēl nav iestājies noilgums (77), pastāv iespēja ņemt vērā Savienības tiesību normu vērtējumu, kas dalībvalstu tiesām, piemērojot to valstī spēkā esošās tiesību normas un ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, jāizmanto pilnā apmērā.

122. Šajā lietā runa nav par jaunu noilguma termiņu noteikšanu, kas izrietētu tieši no Savienības tiesību normām. Turklāt arī LES 4. panta 3. punkts un LESD 325. pants, kā arī Regula Nr. 2988/95 un PIF konvencija nesatur pietiekoši konkrētas normas, kuras varētu tieši piemērot indivīdiem. Tas pats attiecas – tās tiesiskās būtības dēļ – uz Direktīvu 2006/112 (78).

123. Drīzāk konkrētai, Savienības tiesību normām atbilstošai noilguma termiņu ilguma un norises ieviešanai jāizriet no īpašām valsts tiesību aktu normām. Līdz šim Savienības tiesību normas pamatlietu ir ietekmējušas netieši, t.i., tās palīdz valstu tiesām piemērot valstu tiesisko regulējumu atbilstoši Savienības tiesiskajam regulējumam.

124. Turklāt nav runa par noilguma pilnīgu atcelšanu, bet gan par atbilstoša noilguma regulējuma piemērošanu (79), kas ļautu realizēt efektīvu, samērīgu un preventīvu sankciju piemērošanu taisnīgā un laikus veiktā lietas izskatīšanā (Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa, ECPAK 6. panta 1. punkta pirmais teikums).

125. Viens no pasākumiem, kas iesniedzējtiesai jāveic šajā sakarā, it īpaši varētu būt noilguma noteikumu piemērošana bez Itālijas Codice penale 160. panta pēdējā daļā Likuma Nr. 251/2005 redakcijā paredzētā absolūtā noilguma termiņa. Kā jau minēts (80), šķiet, ka Itālijas tiesiskajā regulējumā saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju tiesas sēdē pastāv tādi noziedzīgi nodarījumi, tostarp ekonomiska rakstura noziedzīgi nodarījumi, kam absolūtais noilguma termiņš netiek piemērots vispār.

126. Alternatīvi varētu apsvērt arī šobrīd jau pārstrādātos un par trešdaļu pagarinātos noilguma termiņus noziedzīgiem nodarījumiem nodokļu jomā, kā tas Itālijā šobrīd izriet (81) no Likuma Nr. 148/2011 (82). Visbeidzot varētu arī runāt par agrāko noilguma regulējumu Codice penale redakcijā, kāda tā bija pirms Likuma Nr. 251/2005, kas varētu palikt spēkā konkrētās lietas gadījumā.

127. Kuru no dažādajiem ceļiem būtu jāizvēlas, jānosaka, izvērtējot un interpretējot valsts tiesisko regulējumu, ko var veikt tikai attiecīgās valsts tiesa. No Savienības tiesību skatpunkta raugoties, jāseko līdzi, lai rasto risinājumu rod taisnīgā lietas izskatīšanā (Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa, ECPAK 6. panta 1. punkta pirmais teikums) nediskriminējošā veidā un lai tas balstītos uz skaidriem, pierādāmiem, kā arī vispārīgi piemērojamiem kritērijiem.

VII – Secinājumi

128. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, aicinu Tiesu uz Tribunale di Cuneo uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      LES 4. panta 3. punkts un LESD 325. pants, Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 un Direktīva 2006/112 ir jāinterpretē tādējādi, ka tās uzliek dalībvalstīm pienākumu par pārkāpumiem pievienotās vērtības nodokļa jomā paredzēt efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas;

2)      Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību, kas parakstīta Luksemburgā 1995. gada 26. jūlijā, 2. panta 1. punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu personas par krāpšanu ar pievienotās vērtības nodokli sodīt ar efektīviem, samērīgiem un preventīviem kriminālsodiem, par smagiem noziegumiem paredzot arī brīvības atņemšanas sodu;

3)      valsts tiesiskais regulējums par kriminālprocesa noilgumu, kas sistēmisku iemeslu dēļ daudzos gadījumos noved pie vainīgo nesodāmības par krāpšanu ar pievienotās vērtības nodokli, nav savienojams ar minētajām Savienības tiesību normām. Izskatīšanā esošajās krimināllietās valstu tiesas nedrīkst piemērot šādu regulējumu.


1 – Oriģinālvaloda – vācu.


2 – Skat. Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmuma 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 163, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Lēmums par pašu resursiem”) 2. panta 1. punktu.


3 – Spriedums Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2005:270).


4 – Padomes 1995. gada 18. decembra Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.).


5 – Konvencija par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību, kas parakstīta Luksemburgā 1995. gada 26. jūlijā (OV L 316, 49. lpp.). Saīsinājums “PIF” ir franču valodas frāzes “finanšu interešu aizsardzība” (“protection des intérêts financiers”) saīsinājums.


6 – Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.).


7 – Līgums par Eiropas Savienību Māstrihtas līguma redakcijā.


8 – OV 1995, C 316, 48. lpp.


9 – Kriminālkodekss.


10 – 2005. gada 7. decembra GURI Nr. 285.


11 – Leģislatīvais dekrēts.


12 – DLgs 74/2000 nosaukums ir “Nuova disciplina dei reati in materia di imposte sui redditi e sul valore aggiunto” (Jaunais tiesiskais regulējums attiecībā uz kriminālsodiem ienākuma nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa jomā), un tas ir publicēts 2000. gada 31. marta GURI Nr. 76.


13 – Vācu valodā: “slēptie tirgotāji”; ar šo terminu saprot uzņēmumus, kas nodarbojas tikai un vienīgi ar fiskālo dokumentu izsniegšanu, lai izvairītos no nodokļu nomaksas.


14 – Procesa valodā: udienza preliminare.


15 – Tribunale di Mondovi šajā laikā tika apvienota ar Tribunale di Cuneo.


16 – Giudice dell’Udienza Preliminare.


17 – Prejudiciālo nolēmumu kompetencei nav pakļautas noteiktas Eiropas Savienības tiesību jomas, kas attiecas uz Savienības kopējo ārpolitiku un drošības politiku (LES 24. panta 1. punkta otrās daļas 6. teikums un LESD 275. panta 1. punkts).


18 – Spriedumi Cowan (186/87, EU:C:1989:47, 19. punkts), Placanica (C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04, EU:C:2007:133, 68. punkts) un Achughbabian (C‑329/11, EU:C:2011:807, 33. punkts).


19 – Spriedums Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 27. un 28. punkts).


20 – Līgums par Eiropas Savienību Māstrihtas līguma redakcijā.


21 – Līguma par Eiropas Savienību un Līguma par Eiropas Savienības darbību 36. protokols (OV 2008, C 115, 322. lpp.).


22 – Šajā ziņā skat. spriedumu Weryński (C‑283/09, EU:C:2011:85, 30. un 31. punkts).


23 – Protokols attiecībā uz Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību interpretāciju Eiropas Kopienu Tiesā ar prejudiciālu nolēmumu palīdzību, kas parakstīts Briselē 1996. gada 29. novembrī (OV 1997, L 151, 1. lpp.). Līdzīgi kā PIF konvencija, arī šis papildprotokols tika sastādīts, pamatojoties uz LES K3. panta 2. punkta c) apakšpunktu, un tas ir stājies spēkā 2002. gada 17. oktobrī.


24 – Līgums par Eiropas Savienību Amsterdamas līguma redakcijā.


25 – Skat., no vienas puses, Itālijas Republikas saskaņā ar 35. panta 2. punktu un 3. punkta b) apakšpunktu iesniegto deklarāciju (paziņojums OV 1999, L 114, 56. lpp.) un, no otras puses, Itālijas Republikas 2002. gada 19. jūlija deklarāciju pēc papildprotokola PIF konvencijai, kura atrodama šādā vietnē – Eiropas Savienības Padomes interneta vietne (pēdējoreiz apmeklēta 2015. gada 20. februārī): http://www.consilium.europa.eu/fr/documents-publications/agreements-conventions/ratification/?v=decl&aid= 1996090&pid=I.


26 – Spriedumi Beck un Bergdorf (C‑355/97, EU:C:1999:391, 22. punkts), Régie Networks (C‑333/07, EU:C:2008:764, 46. punkts) un Križan u.c. (C‑416/10, EU:C:2013:8, 54. punkts).


27 – Spriedumi Bosman (C‑415/93, EU:C:1995:463, 61. punkts), Beck un Bergdorf (C‑355/97, EU:C:1999:391, 22. punkts), Régie Networks (C‑333/07, EU:C:2008:764, 46. punkts) un Križan u.c. (C‑416/10, EU:C:2013:8, 53. un 54. punkts).


28 – Skat. it īpaši spriedumus Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2005:270) un Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105).


29 – Šajā ziņā skat. spriedumu Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2005:270) un rīkojumu Mulliez u.c. (C‑23/03, C‑52/03, C‑133/03, C‑337/03 un C‑473/03, EU:C:2006:285), kuros Tiesa neizteicās par lietas dalībnieku izteiktajām šaubām par jautājumu pieņemamību, bet gan uzreiz sniedza atbildi uz uzdotajiem jautājumiem.


30 – Skat. šajos secinājumos tālāk minētos 57.–72. punktu.


31 – Līdzīgi Tiesa spriedumā E un F (C‑550/09, EU:C:2010:382) atbildēja uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru bija iesniegusi kāda Vācijas tiesa, kurai arī bija jālemj par krimināllietas iztiesāšanas uzsākšanu, pamatojoties uz prokuratūras lūgumu. Skat. vēl – vispārīgāk – spriedumus AGM‑COS.MET (C‑470/03, EU:C:2007:213, 45. punkts) un Coleman (C‑303/06, EU:C:2008:415, 28.–32. punkts).


32 – Spriedumi Asjes u.c. (no 209/84 līdz 213/84, EU:C:1986:188, 71. un 72. punkts), Vlaamse Reisbureaus (311/85, EU:C:1987:418, 10. punkts), Cipolla u.c. (C‑94/04 un C‑202/04, EU:C:2006:758, 46. un 47. punkts), kā arī API u.c. (no C‑184/13 līdz C‑187/13, C‑194/13, C‑195/13 un C‑208/13, EU:C:2014:2147, 28. un 29. punkts).


33 – Šajā ziņā skat. spriedumus Vācija/Komisija (C‑156/98, EU:C:2000:467, 22. punkts), Komisija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste (C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 72. un 73. punkts), 3M Italia (C‑417/10, EU:C:2012:184, 41.–44. punkts) un P (C‑6/12, EU:C:2013:525, 18. punkts).


34 – Skat. šajos secinājumos zemāk minētos 74.–121. punktu.


35 – Pēdējais apstāklis uzsvērts spriedumā Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid (C‑484/08, EU:C:2010:309, 46. punkts) saistībā ar LESD 119. pantā ietverto principu par atvērtu tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.


36 – Šajā pašā ziņā skat. spriedumu Échirolles Distribution (C‑9/99, EU:C:2000:532, 25. punkts) atkal saistībā ar LESD 119. pantā ietverto principu par atvērtu tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.


37 – Spriedumi Franzén (C‑189/95, EU:C:1997:504, 79. punkts) un Belgian Electronic Sorting Technology (C‑657/11, EU:C:2013:516, 28. punkts), kā arī rīkojums Szabó (C‑204/14, EU:C:2014:2220, 16. punkts).


38 – Spriedumi Alsatel (247/86, EU:C:1988:469, 7. un 8. punkts) un Hennen Olie (C‑302/88, EU:C:1990:455, 20. punkts); skat. arī nesenos ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumus lietā Wagner-Raith (C‑560/13, EU:C:2014:2476, 16.–48. punkts).


39 – Spriedumi SARPP (C‑241/89, EU:C:1990:459, 8. punkts), Ritter-Coulais (C‑152/03, EU:C:2006:123, 29. punkts), Promusicae (C‑275/06, EU:C:2008:54, 42. punkts), Aventis Pasteur (C‑358/08, EU:C:2009:744, 50. punkts) un Centre public d’action sociale d’Ottignies-Louvain-La-Neuve (C‑562/13, EU:C:2014:2453, 37. punkts).


40 – Spriedumi Komisija/Grieķija (68/88, EU:C:1989:339, 24. punkts), Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2005:270, 65. punkts), Adeneler u.c. (C‑212/04, EU:C:2006:443, 94. punkts) un Fiamingo u.c. (C‑362/13, C‑363/13 un C‑407/13, EU:C:2014:2044, 62. un 64. punkts).


41 – Spriedumi Komisija/Grieķija (68/88, EU:C:1989:339, 23. un 24. punkts) un Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2005:270, 64. un 65. punkts); šajā pašā ziņā skat. spriedumu SGS Belgium u.c. (C‑367/09, EU:C:2010:648, 41. punkts).


42 – Spriedums Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 25. un 36. punkts).


43 – Lēmuma par pašu resursiem 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts; papildus skat. arī spriedumus Komisija/Itālija (C‑132/06, EU:C:2008:412, 39. punkts) un Belvedere Costruzioni (C‑500/10, EU:C:2012:186, 22. punkts), kā arī spriedumu Komisija/Vācija (C‑539/09, EU:C:2011:733, 71. un 72. punkts).


44 – Spriedums Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 26. un 36. punkts).


45 – Attiecībā uz šo skat. šo secinājumu 92.–105. punktu.


46 – Spriedums Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 34. punkts). Tomēr dalībvalstīm nav aizliegts piemērot kriminālsodu saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 6. pantu.


47 – Šajā sakarā, lai gan citā kontekstā, skat. spriedumus Colson un Kamann (14/83, EU:C:1984:153, 28. punkts), Adeneler u.c. (C‑212/04, EU:C:2006:443, 102.–104. punkts) un Fiamingo u.c. (C‑362/13, C‑363/13 un C‑407/13, EU:C:2014:2044, 61. punkta beigas).


48 – Skat. manus secinājumus lietā Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2004:624, 91. punkts).


49 – Skat. arī manus secinājumus lietā Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2004:624, 107. punkts).


50 – Skat. manus secinājumus lietā Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2004:624, 108. punkts).


51 – Šo iespēju dalībvalstīm paredz Regulas Nr. 2988/95 6. pants.


52 – Spriedums Belvedere Costruzioni (C‑500/10, EU:C:2012:186, 28. punkts).


53 – Spriedums Komisija/Itālija (C‑132/06, EU:C:2008:412, 43.–47. un 52. punkts).


54 – Šajā pašā ziņā skat. arī manus secinājumus lietā Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2004:624, 110. punkts).


55 – Paskaidrojošais ziņojums par Konvenciju par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību, ko Padome apstiprinājusi 1997. gada 26. maijā (OV 1997, C 191, 1. lpp.); it īpaši skat. paskaidrojumus par konvencijas 1. panta 1. punktu (OV 1997, ,C 191, 4. lpp., pēdējā rindkopa).


56 – Pēc Vācijas valdības ieskatiem, pievienotās vērtības nodokļa iekļaušana jomās, kurās Savienības tiesībās dalībvalstīm ir noteikts pienākums ieviest kriminālsodus, ir paredzēta vienīgi Komisijas iesniegtā tiesību akta priekšlikumā, kurš joprojām tiek izskatīts: priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par Kopienas finanšu interešu aizsardzību krimināltiesībās, COM(2001) 272, galīgā redakcija (OV C 240 E, 125. lpp.).


57 – Spriedumi Antonissen (C‑292/89, EU:C:1991:80, 18. punkts), Skov un Bilka (C‑402/03, EU:C:2006:6, 42. punkts) un Quelle (C‑404/06, EU:C:2008:231, 32. punkts).


58 – Skat. attiecīgo Paskaidrojošā ziņojuma tekstu, kas publicēts OV 1997, C 191, 4. lpp., pēdējo rindkopu.


59 – Lēmuma par pašu resursiem 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts.


60 – Spriedumi Komisija/Vācija (C‑539/09, EU:C:2011:733, 72. punkts) un Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 26. punkts).


61 – Padomes akta par PIF konvencijas izstrādi (OV 1995, C 316, 48. lpp.) preambulas pirmais un otrais apsvērums.


62 – Spriedums Komisija/Beļģija (C‑437/04, EU:C:2007:178, 56. punkta beigas).


63 – Skat. šo secinājumu 86.–90. punktu.


64 – Atzinums 1/09 (EU:C:2011:123, 68. punkts); cita starpā īpaši attiecībā uz direktīvām skat. spriedumu Kücükdeveci (C‑555/07, EU:C:2010:21, 48. punkts).


65 –      Attiecībā uz valsts tiesību interpretāciju atbilstoši primārajām tiesībām skat. spriedumus Murphy u.c. (157/86, EU:C:1988:62, 11. punkts) un ITC (C‑208/05, EU:C:2007:16, 68. punkts); attiecībā uz valsts tiesību interpretāciju atbilstoši sekundārajām tiesībām skat. spriedumus Marleasing (C‑106/89, EU:C:1990:395, 8. punkts), Pfeiffer u.c. (no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 113. punkts), Dominguez (C‑282/10, EU:C:2012:33, 24. punkts) un Asociaţia Accept (C‑81/12, EU:C:2013:275, 71. punkts).


66 – Spriedumi Pfeiffer u.c. (no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 115.–119. punkts), Adeneler u.c. (C‑212/04, EU:C:2006:443, 111. punkts), Dominguez (C‑282/10, EU:C:2012:33, 27. punkts), Association de médiation sociale (C‑176/12, EU:C:2014:2, 38. punkts) un Schoenimport “Italmoda” Mariano Previti (C‑131/13, C‑163/13 un C‑164/13, EU:C:2014:2455, 52. punkts); skat. arī spriedumu Colson un Kamann (14/83, EU:C:1984:153, 28. punkts: “ciktāl valsts tiesībās paredzētā rīcības brīvība to atļauj darīt”).


67 – Spriedums Association de médiation sociale (C‑176/12, EU:C:2014:2, 39. punkts); skat. arī spriedumus Kolpinghuis Nijmegen (80/86, EU:C:1987:431, 13. punkts) un Adeneler u.c. (C‑212/04, EU:C:2006:443, 110. punkts).


68 – Spriedumi Simmenthal (106/77, EU:C:1978:49, 21. un 24. punkts), Melki un Abdeli (C‑188/10 un C‑189/10, EU:C:2010:363, 43. punkts) un Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 45. punkts).


69 – Spriedumi Advocaten voor de Wereld (C‑303/05, EU:C:2007:261, 49. punkts) un Intertanko u.c. (C‑308/06, EU:C:2008:312, 70. punkts).


70 – Spriedumi X (14/86, EU:C:1987:275, 20. punkts), Kolpinghuis Nijmegen (80/86, EU:C:1987:431, 13. punkts), X (C‑74/95 un C‑129/95, EU:C:1996:491, 24. punkts), Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2005:270, 74. punkts), kā arī GrøngaardunBang (C‑384/02, EU:C:2005:708, 30. punkts).


71 – Spriedumi Advocaten voor de Wereld (C‑303/05, EU:C:2007:261, 50. punkts), Intertanko u.c. (C‑308/06, EU:C:2008:312, 71. punkts) un Lafarge/Komisija (C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 94. punkts).


72 – Skat. ECT 2000. gada 22. jūnija spriedumu Coëme u.c./Beļģija (iesnieguma Nr. 32492/96 u.c., Recueil des arrêts et décisions 2000-VII, 149. punkts) un 2009. gada 17. septembra spriedumu Scoppola/Itālija (Nr. 2) (iesnieguma Nr. 10249/03, 110. punkts); saistīts ar ECT spriedumu lietā Coëme u.c./Beļģija: Itālijas Konstitucionālā tiesa (Corte costituzionale), 2011. gada 19. jūlija spriedums Nr. 236, 15. punkts; un tajā pašā izpratnē jau agrāk pieņemtais Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedums (BVerfGE 25, 269., 286. un nākamās lpp.).


73 – Par to, ka šis princips ir ietverts dalībvalstīm kopīgajās konstitucionālajās tradīcijās, kā arī Savienības tiesību vispārīgajos principos skat. arī spriedumu Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2005:270, 68. un 69. punkts), kā arī manus secinājumus attiecīgajā lietā (EU:C:2004:624, 155.–157. punkts). Nesen ECPAK 7. panta ietvaros šo principu atzina arī ECT (2009. gada 17. septembra spriedums Scoppola/Itālija (Nr. 2), iesniegums Nr. 10249/03, 105.–109. punkts).


74 – Skat. spriedumu Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2005:270, 18.–22. punkts), kā arī manus secinājumus attiecīgajā lietā (EU:C:2004:624, 31. punkts).


75 – ECT 2000. gada 22. jūnija spriedums Coëme u.c./Beļģija (iesniegums Nr. 32492/96 u.c., Recueil des arrêts et décisions 2000-VII, 149. punkts).


76 – Skat. spriedumus Meridionale Industria Salumi u.c. (no 212/80 līdz 217/80, EU:C:1981:270, 9. punkts), Pokrzeptowicz-Meyer (C‑162/00, EU:C:2002:57, 49. punkts), Molenbergnatie (C‑201/04, EU:C:2006:136, 31. punkts) un Komisija/Spānija (C‑610/10, EU:C:2012:781, 45. punkts), kā arī manus secinājumus lietā Komisija/Moravia Gas Storage (C‑596/13 P, EU:C:2014:2438, 28.–31. punkts).


77 –      Gadījumā ar apsūdzēto Anakiev par nodarījumiem, kas ir apsūdzības priekšmets, saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju jau ir iestājies noilgums.


78 – Spriedumi Arcaro (C‑168/95, EU:C:1996:363, 36. punkts), X (C‑74/95 un C‑129/95, EU:C:1996:491, 23. punkts) un Berlusconi u.c. (C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2005:270, 73. punkts).


79 – Attiecībā uz šo skat. šo secinājumu 87. un 88. punktu.


80 – Attiecībā uz šo skat. šo secinājumu 81. punktu.


81 – Skat. 2. panta 36‑21. punkta l) apakšpunktu (2011. gada 16. septembra GURI Nr. 216).


82  – Apsūdzētais Anakiev kungs tiesvedībā Tiesā norādīja uz šo jauno regulējumu.