CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2011. gada 13. aprīlī

Lieta F‑30/09

Dhikra Chaouch

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Atalgojums – Iekārtošanās pabalsts – Tiesību uz maksājumiem noteikšana – Pārbaudāmā ierēdņa stāšanās amatā – Dzīvesvietas maiņas ņemšana vērā pēc apstiprināšanas amatā – Ierēdņa dzīvesvietas pienākums atbilstoši Civildienesta noteikumu 20. pantam

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru D. Chaouch būtībā lūdz atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru atteikts viņai piešķirt iekārtošanās pabalstu

Nolēmums Prasītājas prasību noraidīt. Prasītāja atlīdzina visus izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Izdevumu atlīdzināšana – Iekārtošanās pabalsts – Piešķiršanas nosacījumi

(Civildienesta noteikumu 20. pants un VII pielikuma 5. pants)

2.      Ierēdņi – Izdevumu atlīdzināšana – Iekārtošanās pabalsts – Piešķiršanas nosacījumi

(Civildienesta noteikumu 20. pants un VII pielikuma 5. pants)

1.      Lai ierēdnis varētu saņemt iekārtošanās pabalstu, ir jābūt izpildītiem trim kumulatīviem nosacījumiem. Vispirms ierēdnim ir jābūt apstiprinātam amatā. Tāpat arī ierēdnim ir jāpamato, ka viņam nācās mainīt dzīvesvietu, lai nodrošinātu atbilstību Civildienesta noteikumu 20. panta prasībām. Šis pēdējais nosacījums pats iedalās divos nosacījumos, pirmkārt, būt spiestam mainīt dzīvesvietu attāluma starp dzīvesvietu un darba vietu darba pienākumu pildīšanai radītā traucējuma dēļ un, otrkārt, pierādīt faktisku dzīvesvietas maiņu.

(skat. 55. punktu)

2.      Ievērojot Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta norādi uz Civildienesta noteikumu 20. pantu, ir skaidrs, ka ir jāpiemēro tie paši novērtējuma kritēriji, pirmkārt, lai noteiktu, vai ierēdnis ir vai nav “bijis spiests mainīt dzīvesvietu”, lai tas varētu saņemt iekārtošanās pabalstu, un, otrkārt, lai noteiktu, vai ierēdnis izpilda vai neizpilda dzīvesvietas pienākumu, kurš tam noteikts Civildienesta noteikumu 20. pantā, it īpaši dzīvot “[tādā attālumā no dienesta vietas], kas ir ne tālāk kā vieta, kura ir sasniedzama viņa pienākumu pienācīgai veikšanai”.

To pašu novērtējuma kritēriju izmantošana, pirmkārt, Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta un, otrkārt, Civildienesta noteikumu 20. panta piemērošanai tātad satur risku, ka labvēlīgas pieejas pieņemšanas noteiktu ierēdņu, kuri vēlas saņemt iekārtošanās pabalstu, tiesībām automātiskas sekas būtu tādas, ka citiem ierēdņiem, kuri ir salīdzināmā situācijā, bet kuri, tieši pretēji, dod priekšroku palikt dzīvot noteiktā attālumā no sava dienesta vietas, tiktu noteikts pienākums mainīt dzīvesvietu.

Turklāt gan Civildienesta noteikumu 20. pantā, gan Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. pantā ir paredzēts, ka ierēdņiem “ir pienākums” mainīt dzīvesvietu, kas norāda uz nepieciešamību un ierobežo administrācijas rīcības brīvību. Tā tādējādi var piešķirt iekārtošanās pabalstu tikai, kad ir acīmredzami skaidrs, ka pienākumu izpildi traucē attālums, kas šķir ierēdņa dzīvesvietu no viņa dienesta vietas.

Visbeidzot, likumdevējs nav paredzējis noteikt kilometru vienībās noteiktus teritoriālus ierobežojumus, kā tas, piemēram, ir pārcelšanās pabalsta gadījumā. Lai gan administrācijai un pēc tam pārsūdzības gadījumā tiesai savā novērtējumā galvenokārt jābalstās uz attālumu kilometros, kas šķir ierēdņa dzīvesvietu no tā dienesta vietas, tomēr nav izslēgts, ka katrā lietā raksturīgie faktiskie apstākļi, piemēram, konkrētas grūtības, kas radušās, ikdienā mērojot ceļu no dzīvesvietas uz dienesta vietu, tiek ņemtas vērā, lai noteiktu, vai konkrētais attālums ir tāds, ka ieinteresētās personas dzīvesvieta “atrodas ne tālāk kā vieta, kura ir sasniedzama viņa pienākumu pienācīgai veikšanai”.

(skat. 60.–63. punktu)