TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2018. gada 6. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2002/584/TI – Eiropas apcietināšanas orderis un nodošanas procedūras starp dalībvalstīm – Eiropas apcietināšanas orderis, kas izdots brīvības atņemšanas soda izpildei – Saturs un forma – 8. panta 1. punkta f) apakšpunkts – Papildsoda nenorādīšana – Spēkā esamība – Sekas – Ietekme uz apcietinājumu
Lieta C‑551/18 PPU
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Hof van Cassatie (Kasācijas tiesa, Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 29. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 29. augustā, tiesvedībā par tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kas izdots pret
IK.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], kas pilda pirmās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], E. Regans [E. Regan] (referents), K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] un S. Rodins [S. Rodin],
ģenerāladvokāte: E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā iesniedzējtiesas saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. pantu 2018. gada 29. augustā iesniegto un Tiesā 2018. gada 29. augustā reģistrēto pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 22. oktobra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– IK vārdā – P. Bekaert, advocaat,
– Beļģijas valdības vārdā – C. Van Lul un C. Pochet, kā arī J.‑C. Halleux, pārstāvji, kam palīdz J. Maggio, eksperte,
– Īrijas vārdā – G. Hodge, pārstāve, kam palīdz G. Mullan, BL,
– Nīderlandes valdības vārdā – J. M. Hoogveld un J. Langer, pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – J. Sawicka, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – R. Troosters, pārstāvis,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2018. gada 8. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.), (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”) 8. panta 1. punkta f) apakšpunktu.
2 Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi Beļģijā, ko 2014. gada 27. augustā attiecībā uz IK izdeva Beļģijas tiesa, lai šajā dalībvalstī izpildītu brīvības atņemšanas sodu, kam pievienots nodošanas strafuitvoeringsrechtbank (Antverpenes Kriminālsodu izpildes tiesa, Beļģija) uzraudzībā papildsods.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Harta
3 Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā ir noteikts:
“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.
Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.”
4 Hartas 48. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību.”
Pamatlēmums 2002/584
5 Pamatlēmuma 2002/584 5.–7. apsvērumā ir noteikts:
“(5) [..] Ieviešot jaunu, vienkāršotu sistēmu, saskaņā ar kuru notiesātas vai aizdomās turētas personas nodod sodu izpildei vai kriminālvajāšanai, būs iespējams izvairīties no sarežģītības un iespējamās kavēšanās, kas piemīt pastāvošajām izdošanas procedūrām. [..]
(6) Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.
(7) Tā kā, darbojoties vienpusēji, dalībvalstis nespēj pilnībā sasniegt mērķi aizvietot daudzpusējo izdošanas sistēmu, kuras pamatā ir [1957. gada 13. decembrī Parīzē parakstītā] Eiropas Konvencija par izdošanu, un šis mērķis tā apjoma un rezultātu dēļ ir vieglāk sasniedzams Savienības līmenī, tad Padome var noteikt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā noteikts 2. pantā [LES] un 5. pantā [EKL]. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šis pamatlēmums nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai.”
6 Šā pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir paredzēts:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2. Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3. Šis pamatlēmums groza [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”
7 Minētā pamatlēmuma 2. panta 1. punktā ir noteikts:
“Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši vai par jau piespriestu sodu vai jau piemērotu drošības līdzekli, kuru ilgums ir vismaz četri mēneši.”
8 Šā paša pamatlēmuma 3., 4. un 4.a pantā ir uzskaitīti Eiropas apcietināšanas ordera obligātas un fakultatīvas neizpildīšanas pamati.
9 Konkrētāk, Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 4. un 6. punktā ir paredzēts:
“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:
[..]
4. Ja ir iestājies noilgums saukšanai pie kriminālatbildības vai sodīšanai saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām un uz darbībām attiecas šīs dalībvalsts jurisdikcija saskaņā ar tās krimināllikumu;
[..]
6. Ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, ja pieprasītā persona paliek izpildes dalībvalstī, ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents un šī valsts apņemas izpildīt spriedumu vai piespiedu līdzekli saskaņā ar tās tiesību aktiem.”
10 Saskaņā ar šā pamatlēmuma 8. panta “Eiropas apcietināšanas ordera saturs un forma” 1. punktu:
“Eiropas apcietināšanas orderis ietver šādu informāciju, kas izkārtota formā, kas norādīta pielikumā:
a) pieprasītās personas identitāte un nacionālā piederība;
b) izsniegšanas tiesu iestādes nosaukums, adrese, telefona un faksa numurs un e‑pasta adrese;
c) pierādījums tam, ka pastāv izpildāms spriedums, lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku, kas ietilpst 1. un 2. panta piemērošanas jomā;
d) nodarījuma veids un juridiskā kvalifikācija, jo īpaši attiecībā uz 2. pantu;
e) to apstākļu apraksts, kādos tika veikts nodarījums, ieskaitot laiku, vietu un pieprasītās personas līdzdalības veidu nodarījumā;
f) piespriestais sods, ja spriedums ir galīgs, vai sodu robežas, ko par nodarījumu paredz izsniegšanas dalībvalsts tiesības;
g) ja iespējams, citas nodarījuma sekas.”
11 Saskaņā ar minētā pamatlēmuma 15. pantu “Lēmums par nodošanu”:
“1. Izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod.
2. Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju, konkrēti to, kas attiecas uz 3. līdz 5. pantu un 8. pantu, un tā var noteikt termiņu tās saņemšanai, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgs ievērot termiņus, kas noteikti 17. pantā.
3. Izsniegšanas tiesu iestāde var ikvienā brīdī pārsūtīt ikvienu papildu derīgu informāciju izpildes tiesu iestādei.”
12 Šā paša pamatlēmuma 27. pants “Iespējamā kriminālvajāšana par citiem nodarījumiem” ir formulēts šādi:
“1. Katra dalībvalsts var paziņot Padomes ģenerālsekretariātam, ka tās attiecībās ar citām dalībvalstīm, kas veikušas tādu pašu paziņojumu, uzskata, ka ir dota piekrišana personas kriminālvajāšanai, notiesāšanai vai apcietināšanai brīvības atņemšanas soda vai piespiedu [drošības] līdzekļa izpildei par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota, ja vien īpašā gadījumā izpildes tiesu iestāde neparedz citādi tās lēmumā par nodošanu.
2. Izņemot gadījumus, kas paredzēti 1. un 3. punktā, nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.
3. Šā panta 2. punktu nepiemēro šādos gadījumos:
[..]
4. Piekrišanas pieprasījumu iesniedz izpildes tiesu iestādei kopā ar informāciju, kas minēta 8. panta 1. punktā, un tulkojumu, kas minēts 8. panta 2. punktā. Piekrišanu sniedz tad, kad nodarījums, attiecībā uz kuru to prasa, pats ir pakļauts nodošanai saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem. Piekrišanu atsaka 3. pantā minēto iemeslu dēļ, un citādi to var atteikt tikai 4. pantā minēto iemeslu dēļ. Lēmumu pieņem vēlākais 30 dienās pēc lūguma saņemšanas.
Situācijās, kas minētas 5. pantā, izsniegšanas dalībvalstij ir jāsniedz garantijas, kas tajā noteiktas.”
13 Eiropas apcietināšanas ordera paraugs Pamatlēmuma 2002/584 pielikumā tostarp ietver c) aili “Norādes par soda ilgumu”, kuras 2. punktā izsniegšanas tiesu iestādei ir uzlikts pienākums norādīt “piespriestā brīvības atņemšanas soda vai piespiedu [drošības] līdzekļa ilgumu”.
Beļģijas tiesības
14 Saskaņā ar 2006. gada 17. maija wet betreffende de externe rechtspositie van de veroordeelden tot een vrijheidsstraf en de aan het slachtoffer toegekende rechten in het raam van de strafuitvoeringsmodaliteiten (Likums par personu, kam piespriests brīvības atņemšanas sods, ārējo juridisko statusu un par cietušā tiesībām saistībā ar soda izpildes kārtību; 2006. gada 15. jūnija Moniteur belge, 30455. lpp.) ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2007. gada 6. aprīļa wet betreffende de terbeschikkingstelling van de strafuitvoeringsrechtbank (Likums par sodu izpildes nodošanu tiesai; 2007. gada 13. jūlija Moniteur belge, 38299. lpp.), 95/2. pantu:
“§ 1 Notiesātā nodošana Kriminālsodu izpildes tiesas uzraudzībā [..] sākas brīdī, kad beidzas pamatsods.
§ 2 Kriminālsodu izpildes tiesa pirms pamatsoda termiņa beigām atbilstoši 2. nodaļā noteiktajai procedūrai izlemj vai nu par Kriminālsodu izpildes tiesas uzraudzībā nodotā notiesātā brīvības atņemšanu, vai atbrīvošanu ar uzraudzību.
[..]
§ 3 Kriminālsodu izpildes tiesas uzraudzībā nodotajam notiesātajam tiek piemērota brīvības atņemšana, ja attiecībā uz viņu pastāv risks, ka viņš veiks smagus noziegumus attiecībā pret trešo personu fizisko vai psiholoģisko neaizskaramību, un to nav iespējams novērst, piemērojot īpašus nosacījumus, ja notiek atbrīvošana ar uzraudzību.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
15 Ar hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa, Beļģija) 2013. gada 1. februāra uz sacīkstes principu balstītā tiesvedībā pasludinātu spriedumu IK, Beļģijas valstspiederīgajam, tika piespriests trīs gadu brīvības atņemšanas pamatsods par seksuāla rakstura darbībām, nelietojot vardarbību vai draudus, pret nepilngadīgo, kas jaunāks par sešpadsmit gadiem (turpmāk tekstā – “pamatsods”). Ar šo pašu spriedumu un par šo pašu noziedzīgo nodarījumu kā papildsodu viņš uz desmit gadiem tika nodots strafuitvoeringsrechtbank (Kriminālsodu izpildes tiesa) uzraudzībā (turpmāk tekstā – “papildsods”). Atbilstoši Beļģijas tiesībām šis sods sākas, beidzoties pamatsodam, un saistībā ar to strafuitvoeringsrechtbank (Kriminālsodu izpildes tiesa) pirms šā pamatsoda termiņa beigām izlemj vai nu par Kriminālsodu izpildes tiesas uzraudzībā nodotā notiesātā brīvības atņemšanu, vai atbrīvošanu ar uzraudzību.
16 Tā kā IK izceļoja no Beļģijas, kompetentā Beļģijas izsniegšanas tiesu iestāde 2014. gada 27. augustā izdeva attiecībā uz viņu Eiropas apcietināšanas orderi soda izpildei. Eiropas apcietināšanas orderī bija minēts pamatsods, noziedzīgo nodarījumu raksturs un juridiskā kvalifikācija, kā arī piemērojamās tiesību normas, un tajā bija iekļauts faktu izklāsts. Tajā netika norādīts papildsods, kas tāpat tika piespriests attiecīgajai personai.
17 Pēc IK apcietināšanas Nīderlandē rechtbank Amsterdam, internationale rechtshulpkamer (Amsterdamas tiesa, Starptautiskās tiesiskās palīdzības palāta, Nīderlande) ar 2016. gada 8. marta nolēmumu ļāva nodot [IK] Beļģijas Karalistei brīvības atņemšanas soda izpildei tās teritorijā par noziedzīgu nodarījumu, saistībā ar kuru tika pieprasīta viņa nodošana.
18 Pēc tam ieinteresētā persona tika nodota Beļģijas iestādēm un ievietota apcietinājumā. Šis apcietinājums bija balstīts uz piespriesto pamatsodu, kura termiņš bija noteikts līdz 2018. gada 12. augustam, kā arī uz papildsodu – nodošanu Kriminālsodu izpildes tiesas uzraudzībā uz desmit gadiem.
19 2018. gada 21. jūnijā un 19. jūlijā strafuitvoeringsrechtbank Antwerpen (Antverpenes Kriminālsodu izpildes tiesa, Beļģija) lēma par IK nodošanu kriminālsodu izpildes tiesas rīcībā. Šajā procedūrā ieinteresētā persona apgalvoja, ka Nīderlandes iestāžu atļautā nodošana nevarēja attiekties uz papildsodu un ka šī tiesa nevarēja piespriest brīvības atņemšanu, izpildot šo sodu, jo Eiropas apcietināšanas orderī, ko bija izdevušas Beļģijas iestādes, tas nebija minēts.
20 Šajā kontekstā kompetentā Beļģijas izsniegšanas tiesu iestāde 2018. gada 2. jūlijā nosūtīja Nīderlandes iestādēm papildu piekrišanas pieprasījumu attiecībā uz papildsodu atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 27. pantam. Nīderlandes iestādes neapmierināja šo lūgumu, jo uzskatīja, ka papildu piekrišanu var sniegt vienīgi, lai personu notiesātu vai vajātu par noziedzīgu nodarījumu, kas nav tas nodarījums, kas bijis pamatā šīs personas nodošanai, un šajā gadījumā tas tā neesot.
21 Ar 2018. gada 31. jūlija spriedumu strafuitvoeringsrechtbank te Antwerpen (Antverpenes Kriminālsodu izpildes tiesa) noraidīja IK argumentus un nolēma paturēt viņu ieslodzījumā. 2018. gada 3. augustā IK iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā, Hof van Cassatie (Kasācijas tiesa, Beļģija).
22 Minētā tiesa norāda, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 1. punktu Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt, lai izpildītu sodu, ja ir jau piespriests sods vai ir jau piemērots drošības līdzeklis, kura ilgums ir vismaz četri mēneši.
23 Saskaņā ar šā pamatlēmuma 8. panta 1. punktu Eiropas apcietināšanas orderis ir jāizveido atbilstoši formai, kas ir šī pamatlēmuma pielikumā, un tajā tostarp ir jāietver šāda informācija, proti, pierādījums tam, ka pastāv izpildāms spriedums, nodarījuma veids un juridiskā kvalifikācija, to apstākļu apraksts, kādos tika veikts nodarījums, kā arī piespriestais sods.
24 Šai informācijai būtu jāļauj izpildes tiesu iestādei pārbaudīt, vai ir ievēroti formālie un materiālie nosacījumi nodošanai saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi un vai attiecīgā gadījumā pastāv iemesli ņemt vērā kādu atteikuma pamatu, piemēram, pamattiesību un vispārējo tiesību principu, kas minēti LES 6. pantā, ievērošanu, atbilstoši šā paša pamatlēmuma 1. panta 3. punktam.
25 Turklāt Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 2. punktā esot noteikts, ka, izņemot gadījumos, kas paredzēti šī panta 1. un 3. punktā, nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.
26 Šādos apstākļos Hof van Cassatie (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Pamatlēmuma 2002/584] 8. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pietiek ar to, ka Eiropas apcietināšanas orderī izsniegšanas tiesu iestāde min vienīgi izpildāmu brīvības atņemšanas sodu, kas ticis piespriests, bet nemin papildsodu, kas piespriests par to pašu noziedzīgo nodarījumu un ar to pašu tiesas nolēmumu, tādu kā nodošana Kriminālsodu izpildes tiesas uzraudzībā, kas paredz reālu brīvības atņemšanu tikai pēc sākotnējā brīvības atņemšanas soda izpildes, turklāt vienīgi pēc formāla lēmuma, ko šajā sakarā pieņēmusi strafuitvoeringsrechtbank (Kriminālsodu izpildes tiesa)?
2) Apstiprinošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā – vai [Pamatlēmuma 2002/584] 8. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes tiesu iestādes dalībvalsts veiktas nodošanas saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi, kurā ir minēts vienīgi izpildāmais brīvības atņemšanas sods, kas ticis piespriests, nevis papildsods – nodošana Kriminālsodu izpildes tiesas uzraudzībā – kas piespriests par to pašu noziedzīgo nodarījumu un ar to pašu tiesas nolēmumu, sekas ir tādas, ka izsniegšanas tiesu iestādes dalībvalstī var tikt īstenota reāla brīvības atņemšana, izpildot šo papildsodu?
3) Noliedzošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā – vai [Pamatlēmuma 2002/584] 8. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam, ka Eiropas apcietināšanas orderī izsniegšanas tiesu iestāde nav minējusi piespiesto nodošanas Kriminālsodu izpildes tiesas uzraudzībā papildsodu, sekas ir tādas, ka šis papildsods, attiecībā uz kuru var pieņemt, ka izpildes tiesu iestāde par to nezina, nevar būt pamats reālai brīvības atņemšanai izsniegšanas tiesu iestādes dalībvalstī?”
Par steidzamības tiesvedību
27 Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 107. panta 1. punktā.
28 Šī lūguma pamatojumam minētā tiesa norāda, ka IK šobrīd Beļģijā saistībā ar nodošanas Kriminālsodu izpildes tiesas uzraudzībā sodu ir atņemta brīvība pēc 2014. gada 27. augustā izdotā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes. Minētā tiesa norāda, ka IK paturēšanas apcietinājumā situācija un tās saglabāšanās ir tieši atkarīga no atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.
29 Šajā ziņā ir jākonstatē, pirmkārt, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Pamatlēmuma 2002/584, uz ko attiecas LESD trešās daļas V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, interpretāciju. Tādējādi attiecībā uz šo lūgumu var tikt piemērota steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.
30 Otrkārt, attiecībā uz steidzamības kritēriju atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai ir jāņem vērā tas, ka attiecīgajai personai šobrīd ir atņemta brīvība un ka tās turpmāka atrašanās apcietinājumā ir atkarīga no strīda atrisinājuma pamatlietā. Turklāt šīs personas situācija ir vērtējama tāda, kāda tā ir datumā, kad tiek izskatīts pieteikums par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu (spriedums, 2018. gada 19. septembris, RO, C‑327/18 PPU, EU:C:2018:733, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Šajā gadījumā, pirmkārt, nav strīda par to, ka minētajā datumā IK atradās ieslodzījumā Beļģijā. Otrkārt, saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem šīs personas paturēšana apcietinājumā ir atkarīga no pamatlietas atrisinājuma, jo aizturēšanas pasākums, kas veikt attiecībā uz viņu, tika paredzēts, izpildot attiecībā uz viņu izdoto Eiropas apcietināšanas orderi, un IK paturēšana apcietinājumā, izpildot papildsodu, ir atkarīga no atbildēm, ko Tiesa sniegs uz šiem prejudiciālajiem jautājumiem.
32 Šādos apstākļos Tiesas pirmā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, 2018. gada 10. septembrī nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
33 Ar trim jautājumiem, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka Eiropas apcietināšanas orderī, pamatojoties uz kuru attiecīgā persona tikai nodota, nav minēts nodošanas Kriminālsodu izpildes tiesas uzraudzībā papildsods, kas tai ticis piespriests par šo pašu noziedzīgo nodarījumu un ar to pašu tiesas spriedumu, ar kuru piespriests brīvības atņemšanas pamatsods, nozīmē, ka, beidzoties pamatsodam un pēc tam, kad sodu piemērošanas jomā kompetentā valsts tiesa šim nolūkam ir pieņēmusi formālu lēmumu, nedrīkst, izpildot šo papildsodu, piemērot brīvības atņemšanu.
34 Ievadam ir jāatgādina, ka Savienības tiesības ir balstītas uz pamatpremisu, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm – un tās to savstarpēji atzīst –, kā tas ir precizēts LES 2. pantā, ir kopīgas daudzas Savienības pamatvērtības. Šī premisa nozīmē un pamato dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos šo vērtību atzīšanā un tādējādi Savienības tiesību, ar kurām tās tiek īstenotas, ievērošanā (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Gan dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās principam, gan arī savstarpējās atzīšanas principam, kas pats ir balstīts uz šo dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 No Pamatlēmuma 2002/584 6. apsvēruma izriet, ka šajā pamatlēmumā paredzētais Eiropas apcietināšanas orderis ir pirmā savstarpējas atzīšanas principa konkretizācija krimināltiesību jomā.
37 Kā izriet konkrēti no minētā pamatlēmuma 1. panta 1. un 2. punkta un 5. un 7. apsvēruma, tā mērķis ir aizvietot daudzpusējo izdošanas sistēmu, kuras pamatā ir 1957. gada 13. decembrī Parīzē parakstītā Eiropas Konvencija par izdošanu, ar notiesāto vai aizdomās turamo personu nodošanas sistēmu starp tiesu iestādēm, lai pildītu spriedumus vai veiktu kriminālvajāšanu, šai pēdējai sistēmai tiekot balstītai uz savstarpējās atzīšanas principu (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Ar Pamatlēmumu 2002/584, ieviešot jaunu vienkāršotu un efektīvāku sistēmu sodīto vai aizdomās par krimināllikuma pārkāpumu turēto personu nodošanai, ir paredzēts atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību ar mērķi veicināt Savienībai paredzētā mērķa kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu īstenošanu, balstoties uz augstu uzticības līmeni, kam jāpastāv starp dalībvalstīm (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Saskaņā ar šā pamatlēmuma 1. panta 1. punktu Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma mērķis ir ļaut apcietināt un nodot pieprasīto personu, lai, ņemot vērā minētā pamatlēmuma mērķi, paveiktais noziedzīgais nodarījums nepaliktu nesodīts un lai pret šo personu veiktu kriminālvajāšanu vai liktu tai izciest piespriesto brīvības atņemšanas sodu.
40 Šajā ziņā savstarpējas atzīšanas princips, kurš atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 6. apsvērumam ir tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās Savienībā “stūrakmens”, tiek piemērots Pamatlēmuma 1. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru dalībvalstīm, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un atbilstoši minētā pamatlēmuma noteikumiem ir jāizpilda ikviens Eiropas apcietināšanas orderis (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Tādēļ izpildes tiesu iestādes šādu orderi principā var atteikties izpildīt tikai atbilstoši izsmeļoši uzskaitītajiem Pamatlēmumā 2002/584 paredzētajiem neizpildes pamatiem, un Eiropas apcietināšanas ordera izpilde var tikt pakārtota tikai vienam no minētā pamatlēmuma 5. pantā ierobežojoši paredzētajiem nosacījumiem. Tādējādi, ja Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips, tad izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Tādējādi Pamatlēmumā 2002/584 ir tieši norādīti: 3. pantā – Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildīšanas pamati, 4. un 4.a pantā – fakultatīvas neizpildīšanas pamati, kā arī 5. pantā – garantijas, kas jāsniedz izsniegšanas dalībvalstij īpašos gadījumos.
43 Turklāt Tiesa nosprieda, ka šīs tiesību normas ir balstītas uz pieņēmumu, ka attiecīgais Eiropas apcietināšanas orderis atbilst minētā pamatlēmuma 8. panta 1. punktā paredzētajām tiesiskuma prasībām un ka kādas no šīm tiesiskuma prasībām – kuru ievērošana ir Eiropas apcietināšanas ordera spēkā esamības nosacījums – neievērošanas gadījumā izpildes tiesu iestādei principā ir jāatsakās izpildīt šo apcietināšanas orderi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 1. jūnijs, Bob‑Dogi, C‑241/15, EU:C:2016:385, 63. un 64. punkts).
44 Uzreiz nevar izslēgt, ka tāda papildsoda piespriešana, kas nav minēts Eiropas apcietināšanas orderī, noteiktos apstākļos nevarētu būt viens no šāda ordera izpildes atteikuma pamatiem.
45 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānosaka, vai tādos apstākļos kā pamatlietā papildsoda nenorādīšanas Eiropas apcietināšanas orderī dēļ ir tikusi ietekmēta to pilnvaru īstenošana, kas izpildes tiesu iestādei izriet no Pamatlēmuma 2002/584 3.–5. panta, vai ka nav izpildīta tā 8. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētā tiesiskuma prasība.
46 Pirmkārt, ir jānorāda, ka pamatlietā izpildes tiesu iestādei nav tikusi atņemta iespēja atsaukties uz šā pamatlēmuma 3.–5. panta noteikumiem.
47 Otrkārt, tādos apstākļos kā pamatlietā ir jānosaka, vai, nenorādot papildsodu Eiropas apcietināšanas orderī, nav tikušas neievērotas minētā pamatlēmuma 8. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētā tiesiskuma prasība.
48 Šajā tiesību normā ir prasīts, lai tiktu norādīts “piespriestais sods, ja spriedums ir galīgs”.
49 Turklāt, lai vienkāršotu un paātrinātu nodošanas procedūru, ievērojot Pamatlēmuma 2002/584 17. pantā paredzētos termiņus, tā pielikumā ir paredzēta īpaša veidlapa, kas izsniegšanas tiesu iestādēm ir jāaizpilda, norādot prasīto konkrēto informāciju (spriedums, 2018. gada 23. janvāris, Piotrowski, C‑367/16, EU:C:2018:27, 57. punkts). Minētās veidlapas c) ailes 2. punktā ir atsauce uz “brīvības atņemšanas soda vai piespiedu [drošības] līdzekļa maksimālo ilgumu”.
50 Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētās tiesiskuma prasības mērķis ir darīt zināmu izpildes tiesu iestādēm tā brīvības atņemšanas soda ilgumu, saistībā ar kuru tiek lūgta pieprasītās personas nodošana, kā informāciju, kas paredzēta, lai sniegtu vajadzīgos formālos minimālos datus, lai ļautu šīm pēdējām minētajām iestādēm ātri izskatīt Eiropas apcietināšanas orderi, steidzami pieņemot lēmumu par nodošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 23. janvāris, Piotrowski, C‑367/16, EU:C:2018:27, 58. un 59. punkts).
51 Šīs prasības mērķis ir ļaut izpildes tiesu iestādei – kā ir norādījusi ģenerāladvokāte secinājumu 66. punktā – pārliecināties, ka Eiropas apcietināšanas orderis ietilpst šī pamatlēmuma piemērošanas jomā, un it īpaši pārbaudīt, ka tas ir izdots tāda ar brīvības atņemšanu saistīta soda vai drošības līdzekļa izpildei, kura ilgums pārsniedz minētā pamatlēmuma 2. panta 1. punktā noteikto četru mēnešu slieksni.
52 Šajā lietā trīs gadu brīvības atņemšanas pamatsods, kas tika piespiests IK, minēto slieksni pārsniedz. Līdz ar to ar tā minēšanu pietika, lai pārliecinātos, ka Eiropas apcietināšanas orderis atbilst tiesiskuma prasībai, kas paredzēta šā paša pamatlēmuma 8. panta 1. punkta f) apakšpunktā.
53 Šādos apstākļos izpildes tiesu iestādei bija jānodod Eiropas apcietināšanas orderī norādītā persona, lai izdarītais noziedzīgais nodarījums nepaliktu nesodīts un lai viņam piespriestais sods tiktu izpildīts.
54 Tādējādi tādos apstākļos kā pamatlietā tas, ka Eiropas apcietināšanas orderī nav minēts papildsods, nekādi neietekmē šā soda izpildi izsniegšanas dalībvalstī pēc nodošanas.
55 Šādu secinājumu neliek apšaubīt, pirmkārt, IK un Nīderlandes valdības arguments, ka būtībā izpildes tiesu iestādes lēmums ir dokuments, kas ir brīvības atņemšanas pamatā izsniegšanas dalībvalstī, un tādēļ nevar tikt izpildīts sods, par kuru izpildes tiesu iestāde nav lēmusi un attiecībā uz kuru nodošana nav tikusi atļauta.
56 Šajā lietā izpildes iestādes lēmums nav par brīvības atņemšanas soda izpildes izsniegšanas dalībvalstī atļaušanu. Kā secinājumu 81. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte un kā ir atgādināts šā sprieduma 39. punktā, šajā lēmumā ir vien atļauts nodot attiecīgo personu atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem, lai izdarītais noziedzīgais nodarījums nepaliktu nesodīts. Brīvības atņemšanas soda izpildes pamatā ir izpildāms spriedums, kurš pasludināts izsniegšanas dalībvalstī un kurš ir jāmin atbilstoši šā pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunktam.
57 Otrkārt, Nīderlandes valdība, tiesas sēdē Tiesā gan precizējot, ka neapstrīd attiecīgā Eiropas apcietināšanas ordera pamatlietā spēkā esamību, apgalvo, ka tāda soda izpilde, par kuru nav ticis ziņots izpildes tiesu iestādei, tomēr būtu pretrunā specialitātes principam. Šādai interpretācijai nevar piekrist.
58 Ir jānorāda, pirmkārt, ka Pamatlēmuma 2002/584 27. panta “Iespējamā kriminālvajāšana par citiem nodarījumiem” 2. punktā ir paredzēts, ka nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota. Otrkārt, šā panta 3. punkta g) apakšpunktā ir paredzēta iespēja šim nolūkam lūgt izpildes tiesu iestādes piekrišanu pēc nodošanas. Kā Nīderlandes valdība pati ir atzinusi rakstveida apsvērumos, papildu piekrišana var attiekties tikai uz citu pārkāpumu, nevis to, kas ir nodošanas pamatā, un nevar attiekties uz sodu, kurš attiecas uz to pašu noziedzīgo nodarījumu.
59 Tā no minētā secina, ka tāds specialitātes noteikums, kāds ir paredzēts Pamatlēmuma 2002/584 27. pantā, kā secinājumu 53. un 54. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, attiecas tikai uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas nav tie, kuri ir bijuši nodošanas pamatā.
60 Šajā ziņā ir jāprecizē, ka šajā lietā – kā izriet no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu – papildsods netika pievienots pēc attiecīgās personas nodošanas. Tas tika pasludināts par to pašu noziedzīgo nodarījumu ar to pašu tiesas spriedumu, ar kuru tika piespriests pamatsods – brīvības atņemšana uz trim gadiem.
61 Līdz ar to, tā kā IK tika piespriests šis papildsods par noziedzīgu nodarījumu, pamatojoties uz kuru tika izsniegts un izpildīts Eiropas apcietināšanas orderis, jautājumam par to, vai minētais sods var tikt izpildīts, atņemot brīvību, lai arī izpildes tiesu iestādei tas nav bijis zināms, nav piemērojams specialitātes princips.
62 Treškārt, pretēji Eiropas Komisijas apgalvotajam, nav jāuzskata, ka, tā kā papildsods nav minēts Eiropas apcietināšanas orderī, ņemot vērā savstarpējas uzticēšanās principu, to izpildot, brīvības atņemšanas pasākums var tikt veikts tikai tad, ja izpildes tiesu iestāde pirms tam par to ir tikusi informēta atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 3. punktam un attiecībā uz šo papildsodu nav nolēmusi atsaukties uz kādu no atteikuma pamatiem vai pakārtot Eiropas apcietināšanas ordera izpildi noteiktām izsniegšanas dalībvalsts sniedzamajām garantijām atbilstoši šā pamatlēmuma 3.–5. pantam.
63 Protams, Tiesa jau ir nospriedusi, ka saistībā ar tiesu iestāžu efektīvu sadarbību krimināllietās izsniegšanas un izpildes tiesu iestādēm ir pilnībā jāizmanto it īpaši Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punktā un 15. pantā paredzētie instrumenti, lai veicinātu savstarpējo uzticēšanos, balstoties uz šo sadarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 22. decembris, Ardic, C‑571/17 PPU, EU:C:2017:1026, 90. un 91. punkts).
64 Šajā lietā, kā tiesas sēdē Tiesā atzina Beļģijas valdība, papildsods bija jāmin Eiropas apcietināšanas orderī. Tomēr, vispirms, kā izriet no šā sprieduma 46. punkta, papildsoda nenorādīšanas Eiropas apcietināšanas orderī dēļ netika skarta tās kompetences īstenošana, kas izpildes tiesu iestādei izriet no Pamatlēmuma 2002/584 3.–5. panta.
65 Vēl, kā secinājumu 109. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka IK, zinādams gan par sava soda pastāvēšanu, gan ilgumu, nenorādīja izpildes tiesu iestādēm uz to, ka papildsods nav minēts Eiropas apcietināšanas orderī.
66 Visbeidzot, kā Tiesa jau ir nospriedusi attiecībā uz procedūru saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi, personas, kuras nodošana tiek pieprasīta, tiesību ievērošanas nodrošināšana vispirms ir izsniegšanas dalībvalsts atbildība, par kuru ir jāpieņem, ka tā ievēro Savienības tiesības, it īpaši tās atzītās pamattiesības (spriedums, 2018. gada 23. janvāris, Piotrowski, C‑367/16, EU:C:2018:27, 50. punkts).
67 Tādējādi izpildes tiesu iestādes lēmums neietekmē attiecīgās personas iespēju, tiklīdz tā ir nodota, izmantot izsniegšanas dalībvalsts tiesību sistēmā paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas tai attiecīgajā gadījumā tostarp ļauj apstrīdēt turēšanas apcietinājumā šīs dalībvalsts ieslodzījuma vietā tiesiskumu, kā izriet no pamatlietas, ņemot vērā Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz kuru tika atļauta tās nodošana. Izmantojot šo iespēju, šī persona tostarp var atsaukties uz tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgu izskatīšanu, kā arī tiesību uz aizstāvību ievērošanu atbilstoši Hartas 47. pantam un 48. panta 2. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. septembris, RO, C‑327/18 PPU, EU:C:2018:733, 50. punkts).
68 Tādējādi tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 3. punkts nav interpretējams tādējādi, ka atbilstoši tam izsniegšanas tiesu iestādei būtu jāinformē izpildes tiesu iestāde – pēc tam, kad šī iestāde ir apmierinājusi pieteikumu par nodošanu, – par to, ka pastāv papildsods, lai minētā iestāde pieņemtu lēmumu par iespēju izpildīt šo sodu izsniegšanas dalībvalstī.
69 Kā secinājumu 116. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, tas, ka papildsoda izpilde tiktu pakļauta šādam pienākumam, lai arī izpildes tiesu iestāde nevar atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, būtu nesaderīgi ar šajā pamatlēmumā noteikto mērķi atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 23. janvāris, Piotrowski, C‑367/16, EU:C:2018:27, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
70 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie tas, ka Eiropas apcietināšanas orderī, pamatojoties uz kuru attiecīgā persona tika nodota, nav minēts nodošanas Kriminālsodu izpildes tiesas uzraudzībā papildsods, kas tai ticis piespriests par šo pašu noziedzīgo nodarījumu un ar to pašu tiesas spriedumu, ar kuru piespriests brīvības atņemšanas pamatsods, nenozīmē, ka, beidzoties pamatsodam un pēc tam, kad sodu piemērošanas jomā kompetentā valsts tiesa šim nolūkam ir pieņēmusi formālu lēmumu, nedrīkst, izpildot šo papildsodu, piemērot brīvības atņemšanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
71 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 8. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie tas, ka Eiropas apcietināšanas orderī, pamatojoties uz kuru attiecīgā persona tika nodota, nav minēts nodošanas Kriminālsodu izpildes tiesas uzraudzībā papildsods, kas tai ticis piespriests par šo pašu noziedzīgo nodarījumu un ar to pašu tiesas spriedumu, ar kuru piespriests brīvības atņemšanas pamatsods, nenozīmē, ka, beidzoties pamatsodam un pēc tam, kad sodu piemērošanas jomā kompetentā valsts tiesa šim nolūkam ir pieņēmusi formālu lēmumu, nedrīkst, izpildot šo papildsodu, piemērot brīvības atņemšanu.
[Paraksti]