EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2016. gada 2. jūnijā

Lieta F‑41/10 RENV

Moises Bermejo Garde

pret

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK)

Civildienests – Lietas nodošana atpakaļ Civildienesta tiesai pēc atcelšanas – Civildienesta noteikumu 12.a pants – Ierēdnis, kas ir cietis no vardarbības – Civildienesta noteikumu 22.a pants – Ierēdnis, kas ir brīdinājis – Lūgums sniegt palīdzību – Atteikums – Tiesības uz aizsardzību – Nosacījumi – Atteikums – Sekas – Prasība par kaitējuma atlīdzību

Priekšmets      Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru Moises Bermejo Garde būtībā lūdz atcelt lēmumus, ar kuriem Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) priekšsēdētājs, pirmkārt, noraidīja lūgumu sniegt palīdzību, kas bija iesniegts saistībā ar psiholoģisku vardarbību, un atteicās vērsties Eiropas Birojā krāpšanas apkarošanai (OLAF), un, otrkārt, ir atcēlis viņa agrākos pienākumus un ir izdevis rīkojumu to iecelt citā amatā, kā arī piespriest EESK tam samaksāt zaudējumu atlīdzību

Nolēmums      Atcelt Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētāja 2010. gada 24. marta lēmumu, ar kuru tiek atcelti Moises Bermejo Garde agrākie juridiskā dienesta vadītāja pienākumi, un 2010. gada 13. aprīļa lēmumu par viņa iecelšanu citā amatā. Piespriest Ekonomikas un sociālo lietu komitejai samaksāt M. Bermejo Garde summu EUR 25 000 apmērā. Ekonomikas un sociālo lietu komiteja sedz savus, kā arī atlīdzina M. Bermejo Garde tiesāšanās izdevumus lietās F‑41/10, T‑530/12 P un F‑41/10 RENV.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Paziņošana par faktiem saistībā ar Civildienesta noteikumu 12.a pantu un 22.a pantu – Nosacījumi – Ierēdņa labticība – Vērā ņemami faktori – Iepriekš minētajās tiesību normās izvirzīto nosacījumu ievērošana – Pārējo Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu izpilde

(Civildienesta noteikumu 11., 12.a un 22.a pants)

2.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Rīcība ar mērķi diskreditēt ieinteresēto personu vai pasliktināt tās darba apstākļus – Prasība, ka rīcībai jābūt tīšai – Vardarbības izdarītājs, kas ir rīkojies iestādes locekļa spiediena vadīts – Ietekmes neesamība

(Civildienesta noteikumu 12.a un 22.a pants)

3.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Civildienesta noteikumu 12.a pants – Persona, kas cietusi no vardarbības – Īpaša aizsardzība

4.      Ierēdņi – Ierēdnis brīdinātājs – Civildienesta noteikumu 22.a pants – Paziņošana par faktiem saistībā ar Civildienesta noteikumu 22.a pantu – Faktu vērtējums – Vērā ņemami faktori

1.      Netiek apstrīdēts, ka gan tāda ierēdņa gadījumā, kurš uzskata, ka ir cietis no vardarbības Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē, gan tāda ierēdņa gadījumā, kurš atbilstoši Civildienesta noteikumu 22.a pantam brīdina savus tiešos priekšniekus iestādē vai tieši Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai par vardarbības faktiem vai citiem faktiem, kas var ļaut domāt, ka notiek iespējama Savienības interesēm kaitējoša prettiesiska darbība šo abu tiesību normu izpratnē, paziņotie fakti katrā ziņā ir jāpaziņo attiecīgajai iestādei, ievērojot vispārīgos pienākumus, kas iekļauti Civildienesta noteikumu 11. un 12. pantā.

Proti, ierēdņiem, kas rīkojas atbilstoši šiem pantiem, tāpat ir jāizpilda savs pienākums būt objektīviem un neieinteresētiem, ar pienākumu nodrošināt cieņu pret savu amatu un ar lojalitātes pienākumu, kā arī ar pienākumu ievērot attiecīgo personu godu un nevainīguma prezumpciju.

Tātad, ja ierēdnis sniedz informāciju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 12.a un 22.a pantu, viņš nevar atbrīvoties no pārējiem saviem pienākumiem. Tieši otrādi, viņam ir jāparāda sava spriestspēja, lai nepamatoti nekaitētu saviem kolēģiem vai sava dienesta pienācīgai darbībai. Neticamas informācijas sniegšana vai faktu, kuriem nav nekāda pamatojuma, paziņošana var radīt šādas nelabvēlīgas sekas.

(skat. 55. un 56. punktu)

2.      Pieņēmums, kas praktiski nozīmētu apgalvojumu, ka psiholoģiskā vardarbība nepastāv tad, ja persona, kas, iespējams, ir izdarījusi vardarbību attiecībā uz konkrēto ierēdni, ir rīkojusies iestādes locekļa spiediena vadīta un tātad – kā viņa starpnieks, nav pieņemams.

Proti, ar šādu apgalvojumu nav ievērots, pirmkārt, pats vardarbības jēdziens, atbilstoši kuram, lai varētu apgalvot, ka pastāv psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē, pietiek, ka personas, kas, iespējams, ir izdarījusi vardarbību, rīcības dēļ – tā kā tā ir tikusi veikta tīši – persona, kura no tās ir cietusi, tikusi “objektīvi” diskreditēta un tās darba apstākļi – pasliktināti.

Otrkārt, iepriekš minētā apgalvojuma gadījumā iestādes ģenerālsekretāram, proti, tās augstākajai administratīvajai vienībai, galu galā pašam tiktu ļauts neievērot Civildienesta noteikumus, kas tam ir saistoši, piemēram, objektīvas personāla iecelšanas amatā jomā vai cieņas pret ierēdņa pildāmajiem pienākumiem jomā, vai arī no Civildienesta noteikumu 22.a panta izrietošo pienākumu ievērošanas jomā, kura 1. punkta pēdējā daļā tāpat ir skaidri reglamentēts būtisku pārkāpumu gadījums, ko pieļāvis “iestādes loceklis” vienkārši tādēļ, ka būtu rīkojies tāda spiediena vadīts, ko pret viņu nepamatoti īstenojis tā iestādes loceklis.

Treškārt, iepriekš minētais apgalvojums būtu pretrunā Civildienesta noteikumu 12.a panta 2. punkta tekstam, kurā nav nekādu precizējumu par attiecīgās psiholoģiskās vardarbības izcelsmi, un tādēļ atbilstoši šim pantam attiecīgajai iestādei, ja tajā atbilstoši tiek iesniegts pieteikums, ir jāreaģē arī gadījumā, ja “persona, kas, iespējams, ir izdarījusi psiholoģisko vardarbību, ir šīs iestādes loceklis”, un tādējādi šajā jomā ir jāuzņemas sava konkrētā atbildība.

(skat. 69.–72. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: spriedums, 2013. gada 12. decembris, CH/Parlaments, F‑129/12, EU:F:2013:203, 51. punkts.

3.      Ir jāuzskata, ka jebkura sūdzība par psiholoģisku vardarbību vai seksuālu uzmākšanos, kas iesniegta par priekšnieku, lielākajā daļā gadījumu pārrauj administratīvās uzticības saikni starp attiecīgajiem ierēdņiem. Tomēr, tieši lai efektīvi apkarotu šīs vardarbības parādības, Civildienesta noteikumu 12.a pantā cietušajam ierēdnim tiek piešķirta “īpaša aizsardzība”, paredzot, ka, ja šis ierēdnis ir iesniedzis sūdzību atbilstoši šim pantam, ievērodams vispārīgos pienākumus, kas paredzēti Civildienesta noteikumu 11. un 12. pantā, principā pret viņu iestādē nedrīkst rasties aizspriedums, it īpaši kad vairs nepastāv administratīvās uzticības attiecības starp viņu un personu, kas, iespējams, ir īstenojusi vardarbību, it īpaši tad, ja pēdējā minētā ir cietušā tiešais priekšnieks.

(skat. 76. punktu)

4.      Ir jākonstatē, ka Civildienesta noteikumu 22.a pantā nav prasīts, lai ierēdnis, kas ir brīdinājis, radītu “pieņēmumu par būtiski nelikumīgu darbību vai būtisku pienākumu neizpildi”, kas turklāt juridiski būtu diezgan sarežģīta operācija un tādēļ nepieejama katram Savienības ierēdnim vai darbiniekam. Proti, šajā pantā ir tikai paredzēts, ka jebkurš ierēdnis, kam ir zināmi fakti, “kas rada aizdomas” par darbību, kas “varētu būt saistīta ar [..] pienākumu nepildīšanu”, kuri ir paredzēti Civildienesta noteikumos, par to “nekavējoties” informē savus tiešos priekšniekus. Atbilstoši Civildienesta noteikumu 22.a panta 2. punktam pēc tam brīdinātāja tiešajiem priekšniekiem ir pienākums “nekavējoties” nosūtīt Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai “pierādījumus”, kas ir to rīcībā par tiem paziņoto pārkāpumu pastāvēšanu.

Ierēdņa vērtējums par to, vai runa ir par sākotnēji šķietami būtiskiem pārkāpumiem, kas rada būtisku kaitējumu Savienības interesēm, vispirms ir jāveic saistībā ar šā ierēdņa “profesionālo pienākumu veikšanu”.

(skat. 83. un 84. punktu)