CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2011. gada 14. aprīlī

Lieta F‑113/07

Irmantas Šimonis

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Starpiestāžu pārcelšana – Jurists lingvists – Pamatojuma aizstāšana – Prasība par minimālu darba stāžu

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru I. Šimonis lūdz galvenokārt atcelt Komisijas lēmumu par viņa izslēgšanu no paziņojumā par starpiestāžu vakanci Nr. COM/2007/142 paredzētās atlases procedūras, atsakoties lūgt Eiropas Savienības Tiesai viņa pārcelšanu, lēmumu, par kuru viņš uzzināja 2007. gada 8. martā

Nolēmums      Atcelt lēmumu, ar kuru Komisija izslēdza prasītāju no paziņojumā par vakanci Nr. COM/2007/142 paredzētās atlases procedūras, atsakoties lūgt Eiropas Savienības Tiesai viņa pārcelšanu. Eiropas Komisija sedz savus un atlīdzina prasītāja tiesāšanās izdevumus. Lietuvas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Tiešs lēmums, ar ko noraidīta sūdzība – Lēmums, kas pieņemts, pārskatot iepriekšēju lēmumu – Pieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Paziņojums par vakanci – Mērķis – Administrācijas pienākums norādīt pieprasītos nosacījumus amata ieņemšanai – Apjoms

(Civildienesta noteikumu 29. pants)

3.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Kritēriji – Dienesta intereses – Administrācijas rīcības brīvība – Robežas

(Civildienesta noteikumu 29. pants)

4.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Procedūras – Izvēle – Administrācijas rīcības brīvība

(Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkts)

5.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Administrācijas pienākums nodrošināt vakanto amatu – Neesamība – Izņēmums

6.      Ierēdņi – Prasība – Apstrīdētā akta pamatojuma aizstāšana procedūras laikā – Nepieļaujamība – Izņēmums

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

1.      Tiešs vai netiešs lēmums tikai un vienīgi par sūdzības noraidīšanu vien apstiprina darbību vai bezdarbību, pret ko iebilst sūdzības iesniedzējs, un, skatīts atsevišķi, nav uzskatāms par apstrīdamu aktu. Par nelabvēlīgu aktu nevar uzskatīt pilnībā apstiprinošu aktu, par kādu ir jāatzīst akts, kurā nav nekādu jaunu elementu salīdzinājumā ar iepriekšējo nelabvēlīgo aktu un ar ko tas tādējādi netiek aizstāts.

Tomēr tiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu, ņemot vērā tā saturu, var nebūt prasītāja apstrīdētā tiesību akta apstiprinājums. Tas tā ir gadījumā, kad lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir pārskatīta prasītāja situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai kad ar to tiek grozīts vai papildināts sākotnējais lēmums. Šādos gadījumos sūdzības noraidījums ir uzskatāms par pārbaudei Savienības tiesā pakļautu tiesību aktu, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu, vai pat uzskata par nelabvēlīgu aktu, ar ko tiek aizstāts apstrīdētais akts.

(skat. 35. un 36. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 2. marts, T‑14/03 Di Marzio/Komisija, 54. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. novembris, F‑86/08 Voslamber/Komisija, 29. un 30. punkts un tajos minētā judikatūra.

2.      Tiesiskās drošības princips – ciktāl tas prasa administrācijai nodrošināt to, ka attiecīgās personas precīzi zina savus pienākums un tiesības, – prasa, lai norma, kas paredz administrācijas personāla tiesības un pienākumus, ir pienācīgi publicēta administrācijas noteiktajā kārtībā un formā. Šāda publicēšana tiek prasīta attiecībā uz iekšēju normu, saskaņā ar kuru administratoriem, kas pilda jurista lingvista amata pienākumus, ir jāizpilda prasība par četru gadu darba stāžu kopš viņu pirmās iecelšanas amatā, lai viņus varētu iecelt citā amatā.

It īpaši runājot par normām attiecībā uz ierēdņu pieņemšanu darbā, iecēlējinstitūcijai paziņojumā par vakanci pēc iespējas precīzāk ir jānorāda amata ieņemšanai nepieciešami nosacījumi, lai ieinteresētās personas varētu novērtēt, vai tām ir vērts pieteikties. Protams, minētajai iestādei nav pienākuma atgādināt Civildienesta noteikumos skaidri paredzētos nosacījumu, jo tiek pieņemts, ka kandidāti tos zina, bet paziņojums par vakanci zaudētu savu mērķi informēt kandidātus par amata ieņemšanai nepieciešamajiem nosacījumiem, ja administrācija varētu noraidīt kandidātu tāda iemesla dēļ, kas nav skaidri paredzēts minētajā paziņojumā vai Civildienesta noteikumos vai nav ticis publicēts. Ja administrācija atsauktos uz noteiktiem nosacījumiem, kas, pēc tās domām, ir jāizpilda attiecīgā amata ieņemšanai pēc paziņojuma publicēšanas, tad netiktu ievēroti Civildienesta noteikumi un it īpaši objektivitātes princips attiecībā uz pieteikumus iesniegušajiem kandidātiem.

(skat. 73.–75. un 90. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1974. gada 30. oktobris, 188/73 Grassi/Padome, 40. punkts; 2007. gada 21. jūnijs, C‑158/06 ROM‑projecten, 25. punkts; 2007. gada 11. decembris, C‑161/06 Skoma‑Lux, 28. punkts; 2009. gada 10. marts, C‑345/06 Heinrich, 44. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 2. oktobris, T‑356/94 Vecchi/Komisija, 50. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. novembris, F‑80/08 Wenig/Komisija, 90. punkts.

3.      Lai gan, runājot it īpaši par dienesta interešu novērtēšanu, administrācijai ir plaša rīcības brīvība, tai, lai pieņemtu individuālu lēmumu, tomēr ir jāveic attiecīgo apstākļu konkrēta izvērtēšana. Tādējādi darbā pieņemšanas jomā administrācija nevar atsaukties tikai uz dienesta interesēm vai pat taisnīgumu, lai pieņemtu lēmumu, nepaskaidrojot, kāpēc amata īpatnības var attaisnot tā pieņemšanu.

Komisija neievēro šo prasību gadījumā, kad tā, lai pamatotu lēmuma par citas iestādes jurista lingvista izslēgšanu no paziņojumā par starpiestāžu vakanci paredzētās atlases procedūras pieņemšanu, apgalvo, ka tai ir jāveicina savu ierēdņu iekšējā mobilitāte, jāņem vērā juristu lingvistu pieņemšanai darbā organizēto konkursu īpatnības un pēdējiem minētajiem tiek piešķirta augstāka pakāpe, nepaskaidrojot, kāpēc dienesta interesēs attiecīgo amatu nevar piešķirt juristam lingvistam, kurš iecelts amatā mazāk nekā pirms četriem gadiem, kas ir darba stāžs, kāds tiek prasīts, bet ne vienmēr, pamatojoties uz iekšēju normu, 2005. gada Starpiestāžu nolīgumā paredzēto tikai trīs gadu vietā.

(skat. 77. un 78. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1988. gada 14. jūlijs, 33/86, 44/86, 110/86, 226/86 un 285/86 Stahlwerke Peine-Salzgitter un Hoogovens Groep/Komisija, 27. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1995. gada 5. oktobris, T‑17/95 Alexopoulou/Komisija, 21. punkts.

4.      Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punktu iecēlējinstitūcijai, kad tā vēlas pieņemt darbā [ierēdni], prioritārā kārtībā ir jāizvērtē, pirmkārt, iespējas paaugstināt un pārcelt amatā iestādes, kurā ir izsludinātas vakance, ietvaros, otrkārt, iespējas organizēt šīs iestādes iekšēju konkursu un, treškārt, pieprasījumus pārcelt amatā ierēdņus no citām iestādēm, pirms uzsākt konkursa procedūru, pamatojoties uz kvalifikāciju, pārbaudījumiem vai kvalifikāciju un pārbaudījumiem.

Protams, minētajai iestādei nav obligāti jāpiešķir prioritāte paaugstināšanai amatā vai pārcelšanai, pat ja ir pieejamas atbilstošas ierēdņu kandidatūras, kas atbilst visām paziņojumā par vakanci ietvertajām prasībām un nosacījumiem. Taču, pirms paplašināt savu izvēli, organizējot iekšējo konkursu vai izvērtējot starpiestāžu pārcelšanas iespējas, tai ir jāizvērtē, vai pastāvošās iespējas nodrošinās visspējīgākās, visefektīvākās un visgodīgākās personas pieņemšanu darbā.

(skat. 81. un 82. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1974. gada 5. decembris, 176/73 Van Belle/Padome, 5. un 6. punkts; 1999. gada 18. marts, C‑304/97 P Carbajo Ferrero/Parlaments, 29. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2002. gada 23. aprīlis, T‑372/00 Campolargo/Komisija, 98. punkts.

5.      Lai gan iecēlējinstitūcijai nav pienākuma turpināt darbā pieņemšanas procedūru, tā to var nedarīt vienīgi objektīvu un pietiekamu iemeslu dēļ, lai līdzsvarotu attiecīgās personas cerības tikt pieņemtai darbā, uz kuru tā ir pieteikusi kandidatūru, šīm cerībām atšķiroties atkarībā no atlases procedūras stadijas, līdz kurai minētā persona ir nonākusi. Šiem iemesliem ir jābūt tādiem, kurus pienācīgi rūpīga administrācija nevar norādīt pirms paziņojuma par vakanci sagatavošanas.

(skat. 90. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1984. gada 9. februāris, 316/82 un 40/83 Kohler/Revīzijas palāta, 22. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1997. gada 18. marts, T‑35/96 Rasmussen/Komisija, 60. punkts; 1998. gada 17. februāris, T‑56/96 Maccaferri/Komisija, 33. punkts; 2003. gada 27. novembris, T‑331/00 un T‑115/01 Bories u.c./Komisija, 173. punkts.

6.      Administrācija nevar lēmumā aizstāt vai pievienot pamatojumu procedūras laikā, ja vien neizrādās, ka tai ir kompetence, kas nozīmē, ka strīdīgā lēmuma iespējamās atcelšanas vienīgās sekas būtu tādas, ka administrācijai būtu pienākums no jauna pieņemt lēmumu, kas būtībā būtu identisks atceltajam lēmumam.

(skat. 93. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2010. gada 15. decembris, F‑67/09 Angulo Sánchez/Padome, 71. punkts.