TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2018. gada 7. februārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva (ES) 2015/2366 – Maksājumu pakalpojumi iekšējā tirgū – 35. panta 1. punkts – Prasības piekļuves jomā maksājumu sistēmām atļauju saņēmušiem vai reģistrētiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem – 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts – Šo prasību nepiemērojamība maksājumu sistēmām, kas aptver tikai un vienīgi maksājumu pakalpojumu sniedzējus, kuri pieder vienai grupai – Minēto prasību piemērošana trīspusējām maksājumu karšu shēmām, kas ir noslēgušas līgumus par zīmolu koplietošanu vai pārstāvniecību – Spēkā esamība
Lieta C‑643/16
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments, Administratīvā tiesa, Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 19. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 12. decembrī, tiesvedībā
The Queen, pēc
American Express Company lūguma,
pret
The Lords Commissioners of Her Majesty’s Treasury,
piedaloties
Diners Club International Limited,
MasterCard Europe SA,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], S. Rodins [S. Rodin] un J. Regans [E. Regan] (referents),
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– American Express Company vārdā – J. Turner, QC, J. Holmes, QC, un L. John, barrister, kā arī I. Taylor un H. Ware, solicitors,
– MasterCard Europe SA vārdā – P. Harrison un S. Kinsella, solicitors, kā arī S. Pitt un J. Bedford, advocates,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – D. Robertson, pārstāvis, kam palīdz G. Facenna, QC,
– Eiropas Parlamenta vārdā – R. van de Westelaken un A. Tamás, pārstāvji,
– Eiropas Savienības Padomes vārdā – J. Bauerschmidt un I. Gurov, kā arī E. Moro, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – H. Tserepa‑Lacombe un J. Samnadda, pārstāves,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Prejudiciālais jautājums ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (OV 2015, L 337, 35. lpp.), 35. panta interpretāciju un spēkā esamību.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp American Express Company un Lords Commissioners of Her Majesty’s Treasury (Valsts kases komisāri, Apvienotā Karaliste, turpmāk tekstā – “valsts iestāde”) par nosacījumiem, kādos trīspusējām maksājumu karšu shēmām var piemērot normas, ar ko regulē atļauju saņēmušu vai reģistrētu maksājumu pakalpojumu sniedzēju piekļuvi maksājumu sistēmām.
Atbilstošās tiesību normas
Regula (ES) 2015/751
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/751 (2015. gada 29. aprīlis) par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem (OV 2015, L 123, 1. lpp.) 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā regulā izmanto šādas definīcijas:
[..]
17) “četrpusēja maksājumu karšu shēma” ir maksājumu karšu shēma, kurā kartēm piesaistīti maksājumu darījumi no maksātāja maksājumu konta ar shēmas, maksājumu kartes izdevēja (no maksātāja puses) un pieņēmēja (no maksājuma saņēmēja puses) starpniecību tiek veikti uz maksājuma saņēmēja maksājumu kontu;
[..]
30) “maksājuma zīmols” ir jebkurš materiāls vai digitāls nosaukums, jēdziens, zīme, simbols vai to kombinācija, kas ļauj noteikt, ar kuras maksājumu karšu shēmas palīdzību tiek veikti kartēm piesaistīti maksājumu darījumi;
[..]
32) “zīmolu koplietošana” ir vismaz viena maksājumu zīmola un vismaz viena ar maksājumiem nesaistīta zīmola iekļaušana vienā un tajā pašā kartei piesaistītajā maksājuma instrumentā;
[..].”
Direktīva 2015/2366
4 Direktīvas 2015/2366 preambulas 2., 6., 49., 50. un 52. apsvērums ir izteikti šādā redakcijā:
“(2) Pārskatīto Savienības maksājumu pakalpojumu tiesisko regulējumu papildina ar [Regulu 2015/751]. [..]
[..]
(6) Būtu jāizstrādā jauni noteikumi, lai novērstu nepilnības regulējumā, vienlaikus nodrošinot lielāku juridisko skaidrību un tiesiskā regulējuma saskaņotu piemērošanu visā Savienībā. [..]
[..]
(49) Ir svarīgi, lai jebkurš maksājumu pakalpojumu sniedzējs spētu piekļūt maksājumu sistēmu tehniskās infrastruktūras pakalpojumiem. Tomēr šādai piekļuvei vajadzētu būt atkarīgai no attiecīgām prasībām, lai nodrošinātu šo sistēmu integritāti un stabilitāti. Katram maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kurš iesniedz pieteikumu līdzdalībai maksājumu sistēmā, būtu jāuzņemas risks pašam izvēlēties sistēmu un jāsniedz pierādījumi maksājumu sistēmai, ka tā iekšējās procedūras ir pietiekami nodrošinātas pret jebkāda veida risku. Šajās maksājumu sistēmās parasti ir iekļautas četrpusējas karšu shēmas, kā arī galvenās sistēmas kredīta pārvedumu un tiešā debeta maksājumu apstrādei. Lai visā Savienībā nodrošinātu vienādu attieksmi pret dažādu kategoriju atļauju saņēmušiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar to licences noteikumiem, ir svarīgi precizēt noteikumus par piekļuvi maksājumu sistēmām.
(50) Būtu jāparedz noteikumi par nediskriminējošu attieksmi pret atļauju saņēmušām maksājumu iestādēm un kredītiestādēm, lai visi iekšējā tirgū konkurējošie maksājumu pakalpojumu sniedzēji minēto maksājumu sistēmu tehniskās infrastruktūras pakalpojumus varētu izmantot ar vieniem un tiem pašiem nosacījumiem. Ir lietderīgi paredzēt dažādu attieksmi pret atļauju saņēmušiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un tiem, kuri izmanto šajā direktīvā noteikto atbrīvojumu, kā arī [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/110/EK (2009. gada 16. septembris) par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu (OV 2009, L 267, 7. lpp.)] 3. pantā noteikto atbrīvojumu, ņemot vērā atšķirības to attiecīgajā prudenciālajā režīmā. Katrā ziņā atšķirības cenu nosacījumos būtu jāatļauj tikai tad, ja tās ir pamatotas ar atšķirīgām izmaksām, kas rodas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. [..]
[..]
(52) Noteikumi par piekļuvi maksājumu sistēmām nebūtu jāpiemēro sistēmām, ko ir izveidojis un ko izmanto viens maksājumu pakalpojumu sniedzējs. Šādas slēgtas maksājumu sistēmas var izmantot vai nu kā tiešas konkurentes maksājumu sistēmām, vai arī drīzāk tās izmanto tādā tirgus nišā, kurā maksājumu sistēmas pienācīgi nedarbojas. Šādās sistēmās ietilpst trīspusējas shēmas, piemēram, trīspusējas karšu shēmas, ciktāl tās nekad nedarbojas kā de facto četrpusējas karšu shēmas, piemēram, pamatojoties uz licencēm, pārstāvjiem vai zīmolu koplietošanas partneriem. Šādās sistēmās parasti ietilpst arī tādi maksājumu pakalpojumi, ko piedāvā telesakaru operatori, ja shēmas operators gan maksātājam, gan maksājuma saņēmējam ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kā arī banku grupu iekšējās sistēmas. Lai stimulētu konkurenci, ko šādas slēgtas maksājumu sistēmas var radīt tradicionālajām maksājumu sistēmām, nebūtu piemēroti piešķirt trešām personām piekļuvi šīm slēgtajām patentētajām maksājumu sistēmām. [..]”
5 Direktīvas 2015/2366 1. panta “Priekšmets”, kas ir ietverts tās I nodaļā “Priekšmets, darbības joma un definīcijas”, 1. punktā ir paredzēts:
“Ar šo direktīvu paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstis izšķir šādas maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijas:
a) kredītiestādes, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 [(2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.] 4. panta 1. punkta 1. apakšpunktā, tostarp to filiāles kā definēts minētās regulas 4. panta 1. punkta 17. apakšpunktā, ja šādas filiāles atrodas Savienībā – neatkarīgi no tā, vai minēto filiāļu galvenie biroji atrodas Savienībā vai saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.)] 47. pantu un valsts tiesību aktiem – ārpus Savienības;
b) elektroniskās naudas iestādes, kā definēts Direktīvas [2009/110] 2. panta 1. punktā, tostarp saskaņā ar minētās direktīvas 8. pantu un valsts tiesību aktiem, minēto iestāžu filiāles, ja šādas filiāles atrodas Savienībā un to galvenie biroji atrodas ārpus Savienības, un vienīgi tiktāl, ciktāl minēto filiāļu sniegtie maksājumu pakalpojumi ir saistīti ar elektroniskās naudas emitēšanu;
c) pasta žiro norēķinu iestādes, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir tiesīgas sniegt maksājumu pakalpojumus;
d) maksājumu iestādes;
e) [Eiropas Centrālā banka (ECB)] un valstu centrālās bankas, kad tās nerīkojas kā monetārās vai citas publiskās iestādes;
f) dalībvalstis vai to reģionālās vai vietējās varas iestādes, kad tās nerīkojas kā valsts iestādes.”
6 Direktīvas 2015/2366 4. panta “Definīcijas” redakcija ir šāda:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
3) “maksājumu pakalpojums” ir kāds no I pielikumā izklāstītajiem darījumdarbības veidiem;
4) “maksājumu iestāde” ir juridiska persona, kurai saskaņā ar 11. pantu piešķirta atļauja sniegt un izpildīt maksājumu pakalpojumus visā Savienībā;
[..]
7) “maksājumu sistēma” ir naudas līdzekļu pārskaitīšanas sistēma, kurā ir oficiālas un standartizētas procedūras un kopīgi noteikumi attiecībā uz maksājumu darījumu apstrādi, tīrvērti un/vai norēķināšanos;
[..]
11) “maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir 1. panta 1. punktā minētā struktūra vai fiziska vai juridiska persona, kura izmanto atbrīvojumu atbilstīgi 32. vai 33. pantam;
[..]
38) “pārstāvis” ir fiziska vai juridiska persona, kas maksājumu pakalpojumu sniegšanā rīkojas maksājumu iestādes vārdā;
[..]
40) “grupa” ir tādu uzņēmumu grupa, kurus savstarpēji saista [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/34/ES (2013. gada 26. jūnijs) par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (OV 2013, L 182, 19. lpp.)] 22. panta 1., 2. vai 7. punktā minētās attiecības, vai tādu uzņēmumu grupa, kuri definēti Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 241/2014 [(2014. gada 7. janvāris), ar kuru Regulu Nr. 575/2013 papildina saistībā ar regulatīvajiem tehniskajiem standartiem, kas attiecas uz iestāžu pašu kapitāla prasībām (OV 2014, L 74, 8. lpp.)] 4., 5., 6. un 7. pantā un kurus savstarpēji saista attiecības, kas minētas [Regulas Nr. 575/2013] 10. panta 1. punktā vai 113. panta 6. vai 7. punktā;
[..]
47) “maksājuma zīmols” ir jebkurš materiāls vai digitāls nosaukums, jēdziens, zīme, simbols vai to kombinācija, kas ļauj noteikt, ar kuras maksājumu karšu shēmas palīdzību tiek veikti kartēm piesaistīti maksājumu darījumi;
[..].”
7 Direktīvas 2015/2366 11. pants “Atļaujas piešķiršana” ir ietverts Direktīvas 2015/2366 II sadaļas “Maksājumu pakalpojumu sniedzēji” 1. nodaļā “Maksājumu iestādes”. Šī panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis prasa, lai tie uzņēmumi, kas nav 1. panta 1. punkta a), b), c), e) un f) apakšpunktā minētie un kas nav fiziskas vai juridiskas personas, kuras izmanto atbrīvojumu atbilstīgi 32. vai 33. pantam, un kas plāno sniegt maksājumu pakalpojumus, pirms maksājumu pakalpojumu sniegšanas sākuma iegūst atļauju būt par maksājumu iestādēm. [..]”
8 Šīs direktīvas 35. pants “Piekļuve maksājumu sistēmām” ir ietverts šīs II sadaļas 2. nodaļā “Kopīgi noteikumi”. Šajā pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai noteikumi par atļauju saņēmušu vai reģistrētu maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kas ir juridiskas personas, piekļuvi maksājumu sistēmām ir objektīvi, nediskriminējoši un samērīgi un lai tie netraucē piekļuvi vairāk, nekā tas vajadzīgs gan aizsardzībai pret īpašiem riskiem, piemēram, pret norēķinu risku, darbības risku, darījumdarbības risku, gan maksājumu sistēmas finansiālās un darbības stabilitātes aizsardzībai.
Maksājumu sistēmas nenosaka maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, maksājumu pakalpojumu lietotājiem vai citām maksājumu sistēmām nevienu no šādām prasībām:
a) ierobežojošus noteikumus attiecībā uz faktisku līdzdalību citās maksājumu sistēmās;
b) noteikumus, kas savstarpēji diskriminē atļauju saņēmušus maksājumu pakalpojumu sniedzējus vai reģistrētus maksājumu pakalpojumu sniedzējus attiecībā uz dalībnieku tiesībām, pienākumiem un pilnvarām;
c) ierobežojumus, kuru pamatā ir iestādes statuss.
2. Šā panta 1. punktu nepiemēro:
[..]
b) maksājumu sistēmām, kas aptver tikai un vienīgi maksājumu pakalpojumu sniedzējus, kuri pieder vienai grupai.
[..]”
9 Direktīvas 2015/2366 I pielikumā “Maksājumu pakalpojumi” ir uzskaitītas šīs direktīvas 4. panta 3. punktā minētās darbības, un šajā ziņā tās minētās direktīvas izpratnē tiek uzskatītas par “maksājumu pakalpojumiem”.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka American Express ir starptautiska pakalpojumu sabiedrība, kas ar savu konsolidēto meitasuzņēmumu starpniecību sniedz maksājumu, ceļojumu, maiņas un lojalitātes vairošanas pakalpojumus patērētājiem un uzņēmumiem. Tā arī izdod un pieņem maksājumu kartes visā pasaulē, tostarp Eiropas Savienībā. American Express saviem meitasuzņēmumiem pārvalda American Express (turpmāk tekstā – “Amex”) maksājumu karšu shēmu, kas ir trīspusēja maksājumu karšu shēma. Šī shēma ir noslēgusi līgumus par zīmolu koplietošanu un pakalpojumu sniegšanu Savienībā, kā rezultātā atkarībā no Tiesas sniegtās atbildes uz jautājumu par Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta interpretāciju šai shēmai varētu piemērot šīs direktīvas 35. panta 1. punktā paredzētos pienākumus piekļuves jomā.
11 Valsts iestāde pārvalda Her Majesty’s Treasury (Valsts kase, Apvienotā Karaliste). Šai iestādei ir galīgā atbildība par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei uzlikto pienākumu izpildi saistībā ar Direktīvas 2015/2366 piemērošanu, izpildi un jebkāda veida īstenošanu.
12 American Express lūdza iesniedzējtiesai atļauju celt prasību par tiesiskuma pārbaudi (judicial review) saistībā ar “[valsts iestādes] nolūku un/vai pienākumu piemērot, izpildīt vai jebkādā citā veidā īstenot [Direktīvas 2015/2366] 35. panta 1. punktu, ciktāl tajā ir paredzēta zīmolu koplietošana un/vai pārstāvja iesaistīšana”. Šī tiesa apmierināja lūgumu iesniegt prasību.
13 Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trīspusēja maksājumu karšu shēma, kas ir noslēgusi līgumu ar zīmolu koplietošanas partneri vai pārstāvi, ir atbrīvota no šīs direktīvas 35. panta 1. punktā paredzētajiem pienākumiem piekļuves jomā. It īpaši šīs iesniedzējtiesas ieskatā minētās direktīvas preambulas 52. apsvērumā nav sniegta skaidra atbilde uz šo jautājumu.
14 Turklāt, šīs tiesas ieskatā, ja Tiesa lemtu, ka šīs prasības ir piemērojamas trīspusējām maksājumu karšu shēmām, kas ir noslēgušas līgumu ar zīmolu koplietošanas partneri vai pārstāvi, tādā gadījumā būtu nepieciešams lemt par American Express izvirzīto argumentu, ka Direktīvas 2015/2366 35. panta 1. punkts ir spēkā neesošs, jo tam nav norādīts pamatojums, ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un samērīguma principa pārkāpums.
15 Šādos apstākļos High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments, Administratīvā tiesa, Apvienotā Karaliste) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai maksājumu sistēmai, kurai citādi [Direktīvas 2015/2366] 35. panta 1. punktā noteiktais pienākums nodrošināt piekļuvi nebūtu piemērojams atbilstoši šīs direktīvas 35. panta 2. punkta b) apakšpunktam, [minētais pienākums] kļūst piemērojams, i) ja tā noslēdz nolīgumus par zīmolu koplietošanu ar zīmolu koplietošanas partneriem, kuri paši šajā sistēmā nesniedz maksājumu pakalpojumus saistībā ar zīmolu koplietošanas produktu klāstu un/vai ii) izmantojot pārstāvi, kas rīkojas tās vārdā, sniedzot maksājumu pakalpojumus?
2) Apstiprinošas atbildes gadījumā uz 1. jautājumu, vai iepriekš minētās direktīvas 35. panta 1. punkts ir spēkā neesošs, ciktāl tajā ir paredzēts, ka uz maksājumu sistēmām, par kurām ir noslēgtas šādi nolīgumi, ir jāattiecina nosacījums nodrošināt piekļuvi, pamatojoties uz:
a) pamatojuma nenorādīšanu atbilstoši LESD 296. pantam;
b) acīmredzamu kļūdu vērtējumā un/vai
c) samērīguma principa pārkāpumu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
16 Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams tā kopumā, jo, pirmkārt, nav īsta strīda pušu starpā, otrkārt, valsts tiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav sniegusi nepieciešamās informācijas minimumu, jo tā sīkāk nepaskaidro ne atbilstošos faktus, ne iemeslus, kas tai liek šaubīties par attiecīgo tiesību normu pamatlietā interpretāciju un spēkā esamību un, treškārt, prasības celšana pamatlietā par valsts iestādes “nodoma un/vai pienākuma” piemērot vai ieviest šīs tiesību normas tiesiskuma pārbaudi ir LESD paredzētās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas apiešanas veids tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā.
17 Iesākumā ir jāatgādina, ka tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai tās uzdotie jautājumi. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 24. punkts).
18 No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai vai spēkā esamības izvērtējumam nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 25. punkts).
19 Pirmkārt, attiecībā uz pamatlietas patieso raksturu ir jānorāda, ka ar savu prasību American Express lūdz iesniedzējtiesu veikt pārbaudi par valsts iestādes “nodoma un/vai pienākuma” piemērot vai ieviest tiesību strīdīgās tiesību normas tiesiskuma pārbaudi. Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietas pušu starpā ir strīds par šīs prasības pamatotību. Tā kā iesniedzējtiesai ir jāizlemj lieta par šo strīdu un tā kā, tās ieskatā, starp lietas dalībniekiem pastāv patiesa viedokļu atšķirība par attiecīgo šīs direktīvas tiesību normu interpretāciju un spēkā esamību, tad nav acīmredzams, ka pamatlietā nepastāvētu patiess strīds (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2002. gada 10. decembris, BritishAmerican Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, C‑491/01, EU:C:2002:741, 36. un 38. punkts, kā arī 2016. gada 4. maijs, Pillbox 38, C‑477/14, EU:C:2016:324, 17. punkts).
20 Pārējā daļā argumenti, ar ko tiek mēģināts pierādīt strīda hipotētisko raksturu un kas ir pamatoti ar faktu, ka neesot ne valsts iestādes akta ne bezdarbības, par kuru var iesniegt prasību par tiesiskuma pārbaudi, ir balstīti uz kritiku par prasības pieņemamību pamatlietā un iesniedzējtiesas veikto faktu novērtējumu valsts tiesībās ietverto kritēriju piemērošanai. Tiesai nav nedz jāapšauba šis vērtējums, kas šajā procedūrā ir valsts tiesas kompetencē, nedz jāpārbauda, vai lēmums uzdot prejudiciālus jautājumus tika pieņemts atbilstoši valsts tiesību normām par tiesu darba organizāciju un procedūru. Tādējādi šie argumenti nav pietiekami, lai atspēkotu šī sprieduma 18. punktā norādīto atbilstības pieņēmumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 26. punkts).
21 Otrkārt, attiecībā uz argumentu, ka iesniedzējtiesa nav izklāstījusi ne atbilstošos faktus, ne iemeslus, kuru dēļ tai radās šaubas par pamatlietā piemērojamo normu interpretāciju un spēkā esamību, pirmkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 94. panta a) punktu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāietver “strīda priekšmeta, kā arī faktu, kuriem ir nozīme un kurus ir konstatējusi iesniedzējtiesa, kopsavilkums vai vismaz to faktu izklāsts, uz kuriem balstīti jautājumi”.
22 Šajā ziņā pietiek, ja no lūguma sniegt prejudiciālu jautājumu skaidri izriet pamatlietas strīdus priekšmets, kā arī tā galvenās sekas uz Savienības tiesisko iekārtu, lai dalībvalstis un citas ieinteresētās personas varētu iesniegt savus apsvērumus atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantam un efektīvi piedalīties tās procesā (spriedums, 2009. gada 8. septembris, Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, C‑42/07, EU:C:2009:519, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Amex veido vienīgi maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri pieder vienai grupai Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta izpratnē un tātad tai var piemērot šajā tiesību normā paredzēto izslēgšanu. No šī nolēmuma turklāt izriet, ka Amex Savienībā ir noslēgusi noteiktu skaitu zīmolu koplietošanas un pakalpojumu sniegšanas līgumu, kas attiecīga iesniedzējtiesas uzdota interpretācijas jautājuma gadījumā varētu tai liegt saņemt šajā tiesību normā paredzētās priekšrocības, tādā gadījumā tai piekļuves jomā tiktu piemērotas šīs direktīvas 35. panta 1. punktā paredzētās prasības.
24 Tādējādi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir īsi, bet precīzi izklāstīta šī strīda, kura iznākums, pēc iesniedzējtiesas domām, ir atkarīgs no šo tiesību normas interpretācijas un spēkā esamības, izcelsme un raksturs. No tā izriet, ka iesniedzējtiesa ir pietiekami definējusi faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas veido tās lūguma interpretēt Savienības tiesības kontekstu, lai Tiesa uz šo lūgumu varētu sniegt lietderīgu atbildi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūlijs, Genentech, C‑567/14, EU:C:2016:526, 27. punkts).
25 Otrkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai iesniedzējtiesa ir pietiekami paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tai radās šaubas par attiecīgo tiesību normu pamatlietā interpretāciju un piemērošanu, no sadarbības gara, kam jāvalda prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, tik tiešām izriet, ka ir nepieciešams, ka iesniedzējtiesa lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu izklāsta precīzus iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka atbilde uz tās jautājumiem par Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību ir nepieciešama strīda atrisināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Pillbox 38, C‑477/14, EU:C:2016:324, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Tādēļ ir būtiski, ka valsts tiesa norāda tostarp precīzus iemeslus, kādēļ tā šaubās par konkrētu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, un izklāsta spēkā neesamības iemeslus, uz kuriem tā līdz ar to varētu atsaukties. Šāda prasība izriet arī no Tiesas Reglamenta 94. panta c) punkta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Pillbox 38, C‑477/14, EU:C:2016:324, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Šajā lietā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa, ietverdama daļu no American Express un MasterCardEurope SA izvirzītajiem argumentiem šajā ziņā, ir norādījusi, ka noteiktu Direktīvas 2015/2366 normu interpretācija bija neskaidra. Tāpat tā norāda, ka Tiesa atkarībā no tās sniegtās interpretācijas par šīm normām varētu lemt par spēkā neesamības pamatiem, uz ko ir atsaukusies American Express.
28 No tā izriet, ka iesniedzējtiesa ne vien uzskata, ka ar pamatlietas strīdus pušu iesniegtajiem argumentiem tiek izvirzīta interpretācijas problēma, kuras risinājums nav skaidrs, bet arī ka American Express norādītie spēkā neesamības pamati, kas ir ietverti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, var tikt atzīti.
29 Treškārt, attiecībā uz argumentu par to, ka prasības celšana pamatlietā par valsts iestādes “nodoma un/vai pienākuma” piemērot vai īstenot Direktīvu 2015/2366 tiesiskuma pārbaudi ir veids, kā apiet LESD paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu tādos apstākļos kā pamatlietā, kuros šī iestāde pret Amex nav noteikusi nekādus pasākumus un kuros šī iestāde ir tikai aprobežojusies ar apgalvojumu, ka tā neiebilst pret prasības celšanu pamatlietā, ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir atzinusi par pieņemamiem vairākus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par atvasināto tiesību aktu interpretāciju un/vai spēkā esamību, kas iesniegti saistībā ar šādām tiesvedībām par tiesiskuma pārbaudi, tostarp lietās, kurās tika pasludināts 2002. gada 10. decembra spriedums British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco (C‑491/01, EU:C:2002:741), 2008. gada 3. jūnija spriedums Intertanko u.c. (C‑308/06, EU:C:2008:312), 2010. gada 8. jūlija spriedums Afton Chemical (C‑343/09, EU:C:2010:419), 2016. gada 4. maija spriedums Pillbox 38 (C‑477/14, EU:C:2016:324), kā arī 2016. gada 4. maija spriedums Philip Morris Brands u.c. (C‑547/14, EU:C:2016:325).
30 Turklāt privātpersonām paredzētā iespēja tiesās prasīt vispārēji piemērojama Savienības tiesību akta atzīšanu par spēkā neesošu nav atkarīga no tā, vai minētais akts jau faktiski ir valsts tiesībās paredzēto piemērošanas pasākumu priekšmets. Šajā ziņā pietiek ar to, ka valsts tiesai ir jāizskata faktisks strīds, kurā netieši radies jautājums par šāda akta spēkā esamību. Kā izriet iepriekš no šī sprieduma 14., 19., 20., 27. un 28. punkta, pamatlietas strīda gadījumā šis nosacījums ir izpildīts (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2002. gada 10. decembris, British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, C‑491/01, EU:C:2002:741, 40. punkts; 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 29. punkts; 2016. gada 4. maijs, Pillbox 38, C‑477/14, EU:C:2016:324, 19. punkts, un 2016. gada 4. maijs, Philip Morris Brands u.c., C‑547/14, EU:C:2016:325, 35. punkts).
31 Šādos apstākļos nešķiet, ka tādas prasības kā pamatlietā mērķis būtu apiet LESD paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus.
32 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par pirmo jautājumu
33 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trīspusējai maksājumu karšu shēmai, kas ir noslēgusi līgumu ar zīmolu koplietošanas partneri, kurš pats šajā sistēmā nesniedz maksājumu pakalpojumus saistībā ar zīmolu koplietošanas produktu klāstu vai kurš izmanto pārstāvi maksājumu pakalpojumu sniegšanai, tiek liegts saņemt šajā tiesību normā paredzētās izslēgšanas tiesības un tātad tai ir piemērojamas šīs direktīvas 35. panta 1. punktā noteiktās prasības.
34 Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/2366 35. panta 1. punkta pirmo daļu “dalībvalstis nodrošina, lai noteikumi par atļauju saņēmušu vai reģistrētu maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kas ir juridiskas personas, piekļuvi maksājumu sistēmām ir objektīvi, nediskriminējoši un samērīgi un lai tie netraucē piekļuvi vairāk, nekā tas vajadzīgs gan aizsardzībai pret īpašiem riskiem, piemēram, pret norēķinu risku, darbības risku, darījumdarbības risku, gan maksājumu sistēmas finansiālās un darbības stabilitātes aizsardzībai”. Šīs direktīvas 35. panta 1. punkta otrajā daļā turklāt ir minētas prasības, kuras maksājumu sistēmas nekādā gadījumā nedrīkst noteikt maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, maksājumu pakalpojumu lietotājiem vai citām maksājumu sistēmām.
35 Attiecībā uz Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu tajā ir noteikts, ka tās 35. panta 1. punkts nav piemērojams “maksājumu sistēmām, kas aptver tikai un vienīgi maksājumu pakalpojumu sniedzējus, kuri pieder vienai grupai”. Jēdziens “grupa” ir definēts šīs direktīvas 4. panta 40. punktā kā “tādu uzņēmumu grupa, kurus savstarpēji saista [Direktīvas 2013/34] 22. panta 1., 2. vai 7. punktā minētās attiecības, vai tādu uzņēmumu grupa, kuri definēti Deleģētās regulas [Nr. 241/2014] 4., 5., 6. un 7. pantā un kurus savstarpēji saista attiecības, kas minētas Regulas [Nr. 575/2013] 10. panta 1. punktā vai 113. panta 6. vai 7. punktā”.
36 Tātad, kā jau tika atkārtoti minēts šī sprieduma 23. punktā, ir acīmredzams, ka tādu trīspusēju maksājumu karšu shēmu kā Amex veido vienīgi maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri pieder vienai grupai iepriekšējā punkta izpratnē.
37 No tā izriet, ka principā šādai trīspusējai maksājumu karšu shēmai nav piemērojamas prasības piekļuves jomā, kas ir paredzētas Direktīvas 2015/2366 35. panta 1. punktā, ja vien tā savā darbībā neļauj iejaukties trešajai personai tādā veidā, ka šo shēmu vairs nevar uzskatīt kā tādu, ko veido vienīgi maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri pieder vienai grupai šīs direktīvas 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta izpratnē.
38 Šajā lietā American Express apgalvo, ka Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas apstāklis vien, ka trīspusēja maksājumu karšu shēma ir noslēgusi zīmolu koplietošanas un pārstāvniecības līgumus, nenozīmē, ka tai tiek piemērotas prasības piekļuves jomā. Visbeidzot, attiecībā uz zīmolu koplietošanas līgumiem, saistībā ar kuriem zīmolu koplietošanas partneris nesniedz nekāda veida maksājumu pakalpojumus, šī shēma esot vienīgā maksājumu karšu izdevēja un vienīgā ieguvēja darījumos, kuros izmanto šīs kartes. Tāpat pārstāvja izmantošana maksājumu pakalpojumu sniegšanai negrozot maksājumu pakalpojumu sniedzēja identitāti noteiktā maksājumu karšu shēmā. Līdz ar to tas esot vienīgi gadījumā, ja trīspusēja maksājumu karšu shēma piešķir licenci vēl kādam papildu maksājumu pakalpojumu sniedzējam šajā shēmā, kurā prasības piekļuves jomā kļūst piemērojamas minētajai shēmai.
39 Turpretī MasterCard Europe apgalvo, ka faktam vien, ka trīspusēja maksājumu karšu shēma izmanto zīmolu koplietošanas partneri vai pārstāvi, ir tādas sekas, ka šai shēmai tiek piemērotas prasības piekļuves jomā, jo šādā gadījumā šo shēmu nevar uzskatīt par tādu, uz ko attiecas Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā paredzētais izņēmums.
40 Šajā nolūkā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un mērķi, kas ir izvirzīti tiesiskajā regulējumā, kurā šī norma ir ietverta (spriedums, 2017. gada 21. septembris, Komisija/Vācija, C‑616/15, EU:C:2017:721, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Pirmkārt, no Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta teksta izriet, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kuri nepieder vienai grupai, dalībai maksājumu sistēmā ir tādas sekas, ka šai sistēmai nevar piemērot šajā tiesību normā paredzētās tiesības uz izslēgšanu un tātad tai piemēro prasības piekļuves jomā, kas ir minētas šīs direktīvas 35. panta 1. punktā.
42 No Direktīvas 2015/2366 4. panta 11. punkta izriet, ka pakalpojumu sniedzēja definīcija ir “1. panta 1. punktā minētā struktūra vai fiziska vai juridiska persona, kura izmanto atbrīvojumu atbilstīgi [tās] 32. vai 33. pantam”. Minētajā 1. panta 1. punktā ir nodalītas sešas maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijas, proti, noteiktu veidu kredītiestādes, elektroniskās naudas iestādes Direktīvas 2009/110 2. panta 1. punkta izpratnē, pasta žiro norēķinu iestādes, kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir tiesības maksājumu pakalpojumus, maksājumu iestādes, ECB, valstu centrālās bankas, tām nerīkojoties monetāro vai cita veida valsts iestāžu statusā, kā arī dalībvalstis vai to reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, tām nerīkojoties valsts iestāžu statusā. Attiecībā uz minēto 32. un 33. pantu tajos ir paredzēti izņēmumi fiziskām un juridiskām personām, kas sniedz noteikta veida maksājumu pakalpojumus.
43 Attiecībā uz jautājumu par to, vai zīmolu koplietošanas partneris vai pārstāvis ietilpst “maksājumu pakalpojumu sniedzēja” jēdzienā, kā tas ir atgādināts iepriekšējā punktā, ir tiesa, ka, pirmkārt, attiecībā uz jēdzienu “zīmolu koplietošana” tā definīcija nav sniegta Direktīvā 2015/2366. Tomēr no šīs direktīvas preambulas 2. apsvēruma izriet, ka pārskatīto Savienības maksājumu pakalpojumu tiesisko regulējumu papildina ar Regulu 2015/751. Turklāt no šīs pašas direktīvas preambulas 6. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējs vēlējās, lai tiktu garantēta saskanīga tiesiskā regulējuma piemērošana attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem visā Savienībā.
44 Atbilstoši Regulas 2015/751 2. panta 32. punktam zīmolu koplietošana ir definēta kā “vismaz viena maksājumu zīmola un vismaz viena ar maksājumiem nesaistīta zīmola iekļaušana vienā un tajā pašā kartei piesaistītajā maksājuma instrumentā”. Savukārt jēdziens “maksājuma zīmols” ir definēts gan šīs regulas 2. panta 30. punktā, gan Direktīvas 2015/2366 4. panta 47. punktā kā tāds, kam atbilst “jebkurš materiāls vai digitāls nosaukums, jēdziens, zīme, simbols vai to kombinācija, kas ļauj noteikt, ar kuras maksājumu karšu shēmas palīdzību tiek veikti kartēm piesaistīti maksājumu darījumi”.
45 Otrkārt, attiecībā uz jēdzienu “pārstāvis” tā definīcija atbilstoši Direktīvas 2015/2366 4. panta 38. punktam ir “fiziska vai juridiska persona, kas maksājumu pakalpojumu sniegšanā rīkojas maksājumu iestādes vārdā”. Tādējādi no šī sprieduma 42. punkta izriet, ka maksājumu iestādes ir viena no sešām maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijām, kas uzskaitītas šīs direktīvas 1. panta 1. punktā.
46 Tātad no atbilstošajām jēdzienu “zīmolu koplietošana” un “pārstāvis” definīcijām nevar secināt, ka zīmolu koplietošanas partneris vai pārstāvis katrā ziņā ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs Direktīvas 2015/2366 4. panta 11. punkta izpratnē.
47 Līdz ar to ir jākonstatē, ka no Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta teksta tiešā veidā neizriet, ka faktam, ka maksājumu sistēma, kura sastāv vienīgi no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas pieder vienai grupai, kura izmanto zīmolu koplietošanas partneri vai pārstāvi, katrā ziņā ir tādas sekas, ka minētajai sistēmai tiek liegts saņemt šajā tiesību normā paredzētās izslēgšanas tiesības. Ja Savienības likumdevējs būtu gribējis ierobežot minētās tiesību normas piemērošanas jomu, lai to panāktu, tas būtu varējis to skaidri noteikt (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 19. marts, Komisija/Itālija, C‑275/07, EU:C:2009:169, 99. punkts).
48 Otrkārt, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts, ir jāatgādina, ka šīs direktīvas 35. panta mērķis, kā tas izriet no šī panta 1. punkta pirmās daļas, ir regulēt tostarp atļauju saņēmušo vai reģistrēto maksājumu pakalpojumu sniedzēju piekļuves nosacījumus maksājumu sistēmām. Šādam mērķim atbilst tāda minētā 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta interpretācija, atbilstoši kurai trīspusēja maksājumu shēma, kas izvēlas būt atvērta uz āru, ļaujot iejaukties tās darbībā tādam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kurš nepieder pie grupas, ir pakļauta prasībām piekļuves jomā, kas uzskaitītas minētās direktīvas 35. panta 1. punktā.
49 Ir tiesa, ka Direktīvas 2015/2366 preambulas 52. apsvērumā ir paredzēts, ka sistēmās, ko ir izveidojis un ko izmanto viens maksājumu pakalpojumu sniedzējs, “ietilpst trīspusējas shēmas, piemēram, trīspusējas karšu shēmas, ciktāl tās nekad nedarbojas kā de facto četrpusējas karšu shēmas, piemēram, pamatojoties uz licencēm, pārstāvjiem vai zīmolu koplietošanas partneriem”.
50 Tomēr pretēji tam, ko apgalvo MasterCard Europe, šis preambulas apsvērums nevar būt pamats tādai interpretācijai, atbilstoši kurai jebkura līguma par zīmolu koplietošanu vai pārstāvniecību, ko noslēdz trīspusēja maksājumu karšu shēma, sekas ir tādas, ka šī shēma vairs neietilpst Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta piemērošana jomā.
51 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja Savienības atvasinātā tiesību akta preambulas apsvērums var sniegt skaidrību par to, kā ir interpretējama tiesību norma, tas tomēr pats par sevi nav tiesību norma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 13. jūlijs, Casa Fleischhandel, 215/88, EU:C:1989:331, 31. punkts).
52 Katrā ziņā, kā to būtībā apgalvo arī Komisija, nekas Direktīvas 2015/2366 preambulas 52. apsvērumā, ne arī pārējās šīs direktīvas tiesību normās neliedz interpretēt tās 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu tādējādi, ka gadījumā, ja maksājumu karšu shēma izmanto zīmolu koplietošanas partneri vai pārstāvi, ir nepieciešams, ka zīmolu koplietošanas partneris vai pārstāvis būtu maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai arī ka tā loma šajā shēmā varētu tikt pielīdzināta šāda veida pakalpojumu sniedzēja darbībām, lai minētā shēma vairs netiktu uzskatīta par tādu, ko veido vienīgi maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri pieder vienai grupai šīs tiesību normas izpratnē.
53 Pirmkārt, ir jānorāda, ka šīs direktīvas preambulas 52. apsvēruma pirmajā teikumā ir paredzēts, ka noteikumus par piekļuvi maksājumu sistēmām nebūtu jāpiemēro sistēmām, “ko ir izveidojis un ko izmanto viens maksājumu pakalpojumu sniedzējs”, šādi liekot akcentu uz maksājumu pakalpojumu sniedzēju skaitu, kuri ir iesaistīti attiecīgās sistēmas funkcionēšanā.
54 Otrkārt, ja no minētā apsvēruma izriet, ka maksājumu karšu shēmas, kas izmanto zīmolu koplietošanas partnerus vai pārstāvjus, var uzskatīt par tādām, kas funkcionē kā maksājumu shēmas, kuru darbībā faktiski iesaistās četras puses, tomēr ir arī jāatgādina, ka četrpusējās maksājumu karšu shēmas definīcija ir sniegta Regulas 2015/751 2. panta 17. punktā, atbilstoši kuram tā ir shēma, “kurā kartēm piesaistīti maksājumu darījumi no maksātāja maksājumu konta ar shēmas, maksājumu kartes izdevēja (no maksātāja puses) un pieņēmēja (no maksājuma saņēmēja puses) starpniecību tiek veikti uz maksājuma saņēmēja maksājumu kontu”.
55 Līdz ar to un ņemot vērā šī sprieduma 43. punktā izklāstītos apsvērumus, klasisku četrpusējo maksājumu karšu shēmu Direktīvas 2015/2366 izpratnē raksturo tas, ka tajā piedalās dažādi maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri sniedz “ieguvēja” un “izdevēja” pakalpojumus saistībā ar kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem.
56 Ir jākonstatē, ka, tāpat kā to apgalvo Komisija, Direktīvas 2015/2366 preambulas 52. apsvērumā minētie piemēri situācijām, kurās trīspusējas maksājumu karšu shēmas noslēdz līgumus ar pārstāvjiem vai zīmolu koplietošanas partneriem, ir tikai piemērs, kā šīs shēmas var organizēt savas darījumu attiecības tādā veidā, lai praksē tās varētu rīkoties kā četrpusējas maksājumu karšu shēmas šajā direktīvā paredzēto prasību piekļuves jomā piemērošanai.
57 Treškārt, attiecībā uz mērķiem, kas ir izvirzīti ar Direktīvu 2015/2366, kurā ir ietvertas tiesību normas, kas attiecas uz pamatlietu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šīs direktīvas preambulas 49. apsvērumu “ir svarīgi, lai jebkurš maksājumu pakalpojumu sniedzējs spētu piekļūt maksājumu sistēmu tehniskās infrastruktūras pakalpojumiem”, un “lai visā Savienībā nodrošinātu vienādu attieksmi pret dažādu kategoriju atļauju saņēmušiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar to licences noteikumiem, ir svarīgi precizēt noteikumus par piekļuvi maksājumu sistēmām”.
58 Tāpat Direktīvas 2015/2366 preambulas 50. apsvērumā ir uzsvērts, ka “būtu jāparedz noteikumi par nediskriminējošu attieksmi pret atļauju saņēmušām maksājumu iestādēm un kredītiestādēm, lai visi iekšējā tirgū konkurējošie maksājumu pakalpojumu sniedzēji minēto maksājumu sistēmu tehniskās infrastruktūras pakalpojumus varētu izmantot ar vieniem un tiem pašiem nosacījumiem”. Šajā apsvērumā ir piemetināts, ka “ir lietderīgi paredzēt dažādu attieksmi pret atļauju saņēmušiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un tiem, kuri izmanto [šajā direktīvā] noteikto atbrīvojumu, kā arī [Direktīvas 2009/110] 3. pantā noteikto atbrīvojumu, ņemot vērā atšķirības to attiecīgajā prudenciālajā režīmā”.
59 Visbeidzot, Direktīvas 2015/2366 preambulas 52. apsvērumā tostarp ir minēts, ka, lai stimulētu konkurenci, kurā var sniegt ieguldījumu slēgtas maksājumu sistēmas, piemēram, trīspusējas maksājumu karšu shēmas, kas nekad nefunkcionē kā maksājumu karšu shēmas, kurās faktiski iesaistās četras puses, salīdzinot ar jau pastāvošajām parastajām maksājumu sistēmām, tomēr šādām trešajām personām nebūtu piemēroti piešķirt piekļuvi šīm slēgtajām ekskluzīvajām maksājumu sistēmām.
60 No šī sprieduma 57.–59. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2015/2366 35. panta mērķis principā ir garantēt, ka jebkurš maksājumu pakalpojumu sniedzējs var saņemt piekļuvi maksājumu sistēmu tehniskajai infrastruktūrai, lai visā Savienībā tiktu nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret dažādām maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijām. Kā tas arī izriet no šiem apsvērumiem, Savienības likumdevēja mērķis bija garantēt, ka jebkurš maksājumu pakalpojumu sniedzējs var piekļūt šādiem pakalpojumiem ar tādiem nosacījumiem, lai saglabātu efektīvu konkurenci maksājumu tirgos.
61 No šiem pašiem apsvērumiem un it īpaši tiem, kas iekļauti šī sprieduma 58. un 59. punktā, izriet, ka, ja principā ar Direktīvas 2015/2366 35. panta 1. punktā paredzētajām prasībām piekļuves jomā ir jānodrošina, ka piekļuve ir jebkuram maksājumu pakalpojumu sniedzējam atbilstoši tajā paredzētajiem nosacījumiem maksājumu sistēmām, Savienības likumdevējs vienlaikus ir vēlējies paredzēt atšķirīgu attieksmi pret maksājumu pakalpojumu sniedzējiem gadījumos, kad to attaisno starp tiem pastāvošās atšķirības.
62 Konkrētāk attiecībā uz slēgtām trīspusējām maksājumu shēmām, no šī sprieduma 59. punkta izriet, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis par piemērotu tās atbrīvot no prasībām piekļuves jomā, lai stimulētu konkurenci starp maksājumu sistēmām. Tomēr, kā it īpaši izriet no šī sprieduma 54.–56. punkta, ja trīspusēja maksājumu shēma nolemj būt atvērta uz āru, grupai piesaistot ārēju maksājumu pakalpojumu sniedzēju, tās funkcionēšanas veids sāk līdzināties klasiskai četrpusējai maksājumu karšu shēmai, līdz ar to nepieciešamība stimulēt konkurenci, ko tā rada tirgū, vairs neattaisno tās atbrīvošanu no prasībām piekļuves jomā.
63 Patiesībā Direktīvas 2015/2366 mērķi var izrādīties grūti sasniedzami, it īpaši mērķis, kas ir paredzēts šīs direktīvas 35. panta 1. punktā un kas izpaužas kā vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšana maksājumu pakalpojumu sniegšanai, ja trīspusējai maksājumu karšu shēmai, kura izmanto trešo personu, kam ir maksājumu pakalpojumu sniedzēja statuss šīs direktīvas 4. panta 11. punkta izpratnē, vai kuras loma var tikt pielīdzināta šādam pakalpojumu sniedzējam, netiktu piemērotas prasības piekļuves jomā maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas ir paredzēti minētās direktīvas 35. panta 1. punktā.
64 Līdz ar to ir jākonstatē, ka šādas prasības ir piemērojamas trīspusējai maksājumu karšu shēmai, kas ir noslēgusi līgumu par zīmolu koplietošanu Regulas 2015/751 2. panta 32. punkta izpratnē, ja attiecīgais zīmolu koplietošanas partneris ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs Direktīvas 2015/2366 4. panta 11. punkta izpratnē, pat ja minētais partneris pats saistībā ar šo līgumu nesniedz nekāda veida maksājumu pakalpojumus attiecībā uz produktiem, kam izmanto zīmolu koplietošanu.
65 Tāpat, ja trīspusēja maksājumu karšu shēma ir noslēgusi līgumu ar pārstāvi Direktīvas 2015/2366 4. panta 38. punkta izpratnē, šādai shēmai katrā ziņā ir piemērojamas prasības piekļuves jomā. Patiesībā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 45. punktā, tā kā pārstāvis šīs direktīvas 4. panta 38. punktā ir definēts kā “fiziska vai juridiska persona, kas maksājumu pakalpojumu sniegšanā rīkojas maksājumu iestādes vārdā” un, lai gan pārstāvis tātad pats katrā ziņā nav maksājumu pakalpojumu sniedzējs, viņa loma, ievērojot tās raksturu, katrā ziņā ir pielīdzināma maksājumu pakalpojumu sniedzēja lomai.
66 Šo interpretāciju neatspēko MasterCard Europe izvirzītais arguments, atbilstoši kuram gadījumiem, kad trīspusējai maksājumu karšu shēmai piemēro prasības piekļuves jomā, būtu jāsakrīt ar tiem pašiem gadījumiem, kuros šādai sistēmai piemēro pienākumus attiecībā uz starpbanku komisijas maksām atbilstoši Regulas 2015/751 1. panta 5. punktam un 2. panta 18. punktam, par šīs regulas piemērošanas jomu un spēkā esamību ir uzdoti prejudiciāli jautājumi, par kuriem ir pieņemts šodienas spriedums lietā American Express (C‑304/16).
67 Šajā ziņā pietiek norādīt, pirmkārt, ka gan Regulas 2015/751 1. panta 5. punkts, gan 2. panta 18. punkts, kas attiecas tostarp uz gadījumiem, kuros trīspusējās maksājumu shēmas ir jāuzskata par četrpusējām maksājumu karšu shēmām šajā regulā paredzēto pienākumu piemērošanai, tostarp attiecībā uz starpbanku komisijas maksu maksimālo robežvērtību, vairākos aspektos atšķiras no Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta formulējuma.
68 Otrkārt, lai arī ir taisnība, ka abām prasību kategorijām, uz kurām ir atsauce šī sprieduma 66. punktā, izvirzītie mērķi pārklājas, jo ar abām šīm kategorijām ir iecerēts tostarp garantēt vienlīdzīgu attieksmi starp konkurentiem un efektīvu konkurenci maksājumu tirgū, tomēr atšķiras gan raksturs katrai no šīm abām kategorijām, gan leģislatīvais akts, kurā tās ir iekļautas.
69 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trīspusējai maksājumu karšu shēmai, kas ir noslēgusi līgumu ar zīmolu koplietošanas partneri, nav liegts saņemt šajā tiesību normā paredzētās izslēgšanas tiesības un tātad tai nav piemērojamas šīs direktīvas 35. panta 1. punktā noteiktās prasības tādā gadījumā, ja šāds zīmolu koplietošanas partneris nav maksājumu pakalpojumu sniedzējs un pats šajā shēmā nesniedz maksājumu pakalpojumus saistībā ar zīmolu koplietošanas produktu klāstu. Turpretī trīspusējai maksājumu karšu shēmai, kas izmanto pārstāvi maksājumu pakalpojumu sniegšanai, nevar piemērot tiesības uz šo izslēgšanu, un tai piemēro iepriekš minētajā 35. panta 1. punktā paredzētās prasības.
Par otro jautājumu
70 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2015/2366 35. pants ir spēkā neesošs tādēļ, ka tajā ir paredzētas prasības piekļuves jomā, kas ir piemērojamas trīspusējai maksājumu karšu shēmai, kura ir noslēgusi līgumu par zīmolu koplietošanu ar zīmolu koplietošanas partneri, kas pats nesniedz maksājumu pakalpojumus minētajā shēmā saistībā ar zīmolu koplietošanas produktu klāstu, vai kura izmanto pārstāvi maksājumu pakalpojumu sniegšanai.
71 Iesākumā ir jānorāda, ka Direktīvas 2015/2366 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta interpretācija, kā tā ir izklāstīta šī sprieduma 69. punktā, attiecībā uz zīmolu koplietošanas līgumiem pilnībā neatbilst interpretācijai, pamatojoties uz kuru iesniedzējtiesa uzdod otro jautājumu.
72 Līdz ar to, ņemot vērā uz pirmo prejudiciālo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu ir jāatbild vienīgi tiktāl, ciktāl ar to tiek mēģināts noskaidrot, vai Direktīvas 2015/2366 35. pants ir spēkā neesošs tādēļ, ka šī panta 1. punktā paredzētās prasības ir piemērojamas trīspusējai maksājumu karšu shēmai, kas izmanto pārstāvi maksājumu pakalpojumu sniegšanai.
Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma esamību
73 Attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kaut arī LESD 296. panta 2. punktā prasītajā Savienības tiesību akta pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai attiecīgā tiesību akta autora argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu iepazīties ar veiktā pasākuma pamatojumu un Tiesa varētu veikt savu pārbaudi, tajā tomēr nav prasīts, lai pamatojumā būtu norādīti visi atbilstošie tiesību vai faktiskie elementi. Turklāt pienākuma norādīt pamatojumu izpilde ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas reglamentē attiecīgo jomu (spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
74 Tiesa turklāt ir vairākkārt lēmusi, ka tad, ja vispārpiemērojamā tiesību aktā ir norādīts galvenais iestādes izvirzītais mērķis, būtu pārmērīgi prasīt, lai tiktu norādīts īpašs pamatojums dažādām tehniska rakstura izvēlēm (spriedums, 2016. gada 3. marts, Spānija/Komisija, C‑26/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:132, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
75 Šajā lietā Direktīvas 2015/2366 preambulas 49., 50. un 52. apsvērumā ir pietiekami skaidrā veidā paskaidrota loģika, kādēļ šīs direktīvas 35. panta 1. punktā paredzētās prasības tiek piemērotas trīspusējām maksājumu karšu shēmām, kas grupas funkcionēšanā ļauj iesaistīties ar grupu nesaistītam ārējam maksājumu pakalpojumu sniedzējam vai trešajai pusei, kuras lomu var pielīdzināt šādam pakalpojumu sniedzējam. It īpaši, kā izriet no šī sprieduma 60. punkta, no šiem apsvērumiem atklājas, ka minētā 35. panta mērķis ir garantēt, ka principā jebkurš maksājumu pakalpojumu sniedzējs var saņemt piekļuvi maksājumu sistēmu tehniskajai infrastruktūrai, lai visā Savienībā nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visām maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijām un tādējādi uzturētu efektīvu konkurenci maksājumu tirgos.
76 Turklāt no šiem pašiem apsvērumiem izriet, ka, ja principā prasībām piekļuves jomā jebkuram maksājumu pakalpojumu sniedzējam atbilstoši Direktīvā 2015/2366 paredzētajiem nosacījumiem ir jāļauj saņemt piekļuve maksājumu sistēmu tehniskajai infrastruktūrai, Savienības likumdevējs vienlaikus ir vēlējies paredzēt atšķirīgu attieksmi starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, ja to attaisno atšķirības to starpā. Tādējādi Savienības likumdevējs ir uzskatījis par piemērotu atbrīvot slēgtās trīspusējās maksājumu karšu shēmas no prasībām piekļuves jomā, lai stimulētu konkurenci starp maksājumu sistēmām, turpretī tas uzskatīja, ka gadījumā, ja trīspusēja maksājumu shēma nolemj būt atvērta uz āru, grupai piesaistot ārēju maksājumu pakalpojumu sniedzēju vai tādu trešo pusi kā pārstāvi, kura lomu var pielīdzināt šāda veida pakalpojuma sniedzējam, šīs sistēmas funkcionēšanas veids sāk līdzināties klasiskai četrpusējai maksājumu karšu shēmai, līdz ar to nepieciešamība stimulēt minēto konkurenci vairs neattaisno tās atbrīvošanu no prasībām piekļuves jomā.
77 Turklāt no Direktīvas 2015/2366 preambulas 52. apsvēruma izriet atšķirības, kādas pastāv starp ekskluzīvām slēgtam trīspusējām maksājumu karšu sistēmām un tradicionālajām maksājumu sistēmām, šīs atšķirības izskaidro to, ka prasību piekļuves jomā piemērošana trīspusējām maksājumu karšu shēmām ir attaisnojama vienīgi tad, ja šo shēmu funkcionēšanas sekas ir tādas, ka uz tām neattiecas šīs direktīvas 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta piemērošanas joma.
78 No tā izriet, ka Direktīvas 2015/2366 tiesību normās, uz kurām ir atsauce šī sprieduma 75. punktā, ir sniegts kopskats uz situāciju, kas noveda pie tā, ka Savienības likumdevējs paredzēja attiecībā uz trīspusējām maksājumu karšu shēmām, kuras ir noslēgušas līgumus par pārstāvniecību, prasības piekļuves jomā, kas paredzētas šīs direktīvas 35. panta 1. punktā, kā arī vispārējos mērķus, kas izvirzīti ar šādu lēmumu un tātad ļauj ieinteresētajām personām iepazīties ar minētā lēmuma pamatojumu un Tiesai veikt savu pārbaudi saskaņā ar šī sprieduma 73. punktā atgādināto judikatūru.
79 Šādos apstākļos saskaņā ar šī sprieduma 73. un 74. punktā minēto judikatūru Savienības likumdevējam nebija pienākuma Direktīvā 2015/2366 sevišķā veidā paskaidrot iemeslus, kuru dēļ katrā no attiecīgajiem gadījumiem trīspusējai maksājumu karšu shēmai ir jāpiemēro prasības piekļuves jomā.
80 Līdz ar to nevar uzskatīt, ka Direktīvā 2015/2366 nav norādīts pamatojums šajā ziņā, kas varētu būt iemesls tās 35. pantu atzīt par spēkā neesošu.
Par acīmredzamas kļūdas vērtējumā esamību
81 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā Direktīvas 2015/2366 35. panta spēkā esamība tiek apstrīdēta tādēļ, ka šajā tiesību normā esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo šī panta 1. punkta prasības piekļuves jomā ir piemērojamas trīspusējām maksājumu karšu shēmām, kas ir noslēgušas pārstāvniecības līgumus, lai gan Savienības likumdevējs neesot varējis saprātīgi pieņemt tiesību normu ar šāda veida piemērošanas jomu.
82 Tomēr no lietas materiāliem, kas iesniegti Tiesai šajā tiesvedībā, neizriet, ka Savienības likumdevējs šī iemesla dēļ Direktīvas 2015/2366 35. pantā būtu pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
83 It īpaši neviens no Tiesā iesniegtajiem elementiem nav tāds, ar ko var pierādīt, ka Savienības likumdevējs būtu pieļāvis kļūdu, lemjot par to, ka tas, ka šāda sistēma tiek iekļauta Direktīvas 2015/2366 35. panta 1. punkta piemērošanas jomā, veicinātu šī sprieduma 57.–63. punktā atgādināto mērķu sasniegšanu.
Par samērīguma principa pārkāpuma esamību
84 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru samērīguma princips prasa, lai Savienības iestāžu akti būtu piemēroti ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un nepārsniegtu šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo (spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
85 Attiecībā uz šo nosacījumu ievērošanas pārbaudi tiesā Tiesa Savienības likumdevējam ir atzinusi plašu rīcības brīvību tam piešķirto pilnvaru īstenošanā jomās, kurās tam ir jāizdara izvēle ar politiku, ekonomiku vai sociālām lietām saistītos jautājumos un kurās tam ir jāveic sarežģīti novērtējumi un izvērtējumi. Tādēļ runa nav par to, vai šajā jomā veiktais pasākums ir bijis labākais vai vienīgais iespējamais, jo tikai apstāklis, ka tas acīmredzami nav piemērots kompetento iestāžu izvirzītā mērķa sasniegšanai, var ietekmēt šāda pasākuma likumību (spriedums, 2010. gada 8. jūnijs, Vodafone u.c., C‑58/08, EU:C:2010:321, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
86 Šajā lietā, ņemot vērā, ka neviens no Tiesā iesniegtajiem elementiem nav tāds, ar ko var pierādīt, ka Direktīvas 2015/2366 35. pants nav atbilstošs, lai īstenotu ar to izvirzītos leģitīmos mērķus, tādus kā šī sprieduma 57.–62. punktā atgādinātie.
87 Tieši otrādi, ņemot vērā, kā tas arī izriet no šī sprieduma 63. un 65. punkta, ka Direktīvas 2015/2366, it īpaši tās 35. panta, mērķi, kas izpaužas kā vienādu konkurences apstākļu nodrošināšana maksājumu pakalpojumu sniegšanā, varētu izrādīties grūti sasniedzami, ja trīspusējai maksājumu karšu shēmai, izmantojot pārstāvi, nebūtu piemērojamas prasības piekļuves jomā, ņemot vērā šos mērķus, nebija acīmredzami neatbilstoši arī šāda veida shēmai piemērot šīs prasības.
88 No visa iepriekš minētā izriet, ka otrā jautājuma pārbaudē nav atklājies neviens elements, kas varētu ietekmēt Direktīvas 2015/2366 35. panta spēkā esamību.
Par tiesāšanās izdevumiem
89 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK, 35. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trīspusējai maksājumu karšu shēmai, kas ir noslēgusi līgumu ar zīmolu koplietošanas partneri, nav liegts saņemt šajā tiesību normā paredzētās izslēgšanas tiesības un tātad tai nav piemērojamas šīs direktīvas 35. panta 1. punktā noteiktās prasības tādā gadījumā, ja šāds zīmolu koplietošanas partneris nav maksājumu pakalpojumu sniedzējs un pats šajā shēmā nesniedz maksājumu pakalpojumus saistībā ar zīmolu koplietošanas produktu klāstu. Turpretī trīspusējai maksājumu karšu shēmai, kas izmanto pārstāvi maksājumu pakalpojumu sniegšanai, nevar piemērot tiesības uz šo izslēgšanu, un tai piemēro iepriekš minētajā 35. panta 1. punktā paredzētās prasības.
2) Otrā prejudiciālā jautājuma pārbaudē nav atklājies neviens elements, kas varētu ietekmēt Direktīvas 2015/2366 35. panta spēkā esamību.
[Paraksti]