TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2019. gada 5. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Elektronisko komunikāciju tīkli un pakalpojumi – Direktīva 2002/21/EK – 2. panta c) punkts – Jēdziens “elektronisko komunikāciju pakalpojums” – Signālu pārraide – Balss pārraides ar interneta protokolu (VoIP) uz fiksēto un mobilo tālruņu numuriem pakalpojums – SkypeOut pakalpojums
Lietā C‑142/18
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 7. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 23. februārī, tiesvedībā
Skype Communications Sàrl
pret
Institut belge des services postaux et des télécommunications (IBPT),
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras] (referents), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe], D. Švābi [D. Šváby], S. Rodins [S. Rodin] un N. Pisarra [N. Pisarra],
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Skype Communications Sàrl vārdā – E. Valgaeren, advocaat, kā arī C. Evrard un D. Gillet, advokāti,
– Beļģijas valdības vārdā – C. Pochet, kā arī P. Cottin un J.‑C. Halleux, pārstāvji, kuriem palīdz S. Depré, P. Vernet un M. Lambert de Rouvroit, avocats,
– Vācijas valdības vārdā – T. Henze un S. Eisenberg, pārstāvji,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un P. Huurnink, pārstāves,
– Rumānijas valdības vārdā – C.‑R. Canţăr, kā arī O.‑C. Ichim un R.‑I. Haţieganu, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Hottiaux un L. Nicolae, kā arī G. Braun, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV 2002, L 108, 33. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/140/EK (2009. gada 25. novembris) (OV 2009, L 337, 37. lpp.), (turpmāk tekstā – “pamatdirektīva”).
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Skype Communications Sàrl un Institut belge des services postaux et des télécommunications [Beļģijas Pasta un telekomunikāciju pakalpojumu institūtu] (turpmāk tekstā – “IBPT”) par tā lēmumu uzlikt Skype Communications Sàrl administratīvu naudas sodu par elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu bez obligātās iepriekšējās paziņošanas.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Pamatdirektīvas 10. apsvērumā ir noteikts:
“Informācijas sabiedrības pakalpojuma” definīcija 1. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvā 98/34/EK, ar kuru nosaka informācijas sniegšanas procedūru tehnisko standartu un noteikumu, kā arī informācijas sabiedrības pakalpojumu normatīvu jomā [(OV 1998, L 204, 37. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/48/EK (1998. gada 20. jūlijs) (OV 1998, L 217, 18. lpp.)], iekļauj plašu to ekonomisko darbību spektru, kas notiek tiešsaistē. Lielākā daļa minēto darbību nav iekļautas šīs direktīvas darbības jomā, jo tās neietilpst pilnīgi vai lielākoties signālu pārraides elektronisko komunikāciju tīklos. Balss telefona un elektroniskā pasta pārraides pakalpojumi ir iekļauti šajā direktīvā. Viens un tas pats uzņēmums, piemēram, Interneta pakalpojumu nodrošinātājs, var piedāvāt gan elektronisko komunikāciju pakalpojumu, tādu kā piekļuv[e] Internetam, gan pakalpojumus, kas nav iekļauti šajā direktīvā, tādus kā tīmekļa satura nodrošināšana.”
4 Direktīvas 2. panta c) punktā ir paredzēts:
“Šajā direktīvā:
[..]
c) “elektronisko komunikāciju pakalpojums” nozīmē pakalpojumu, ko parasti nodrošina par atlīdzību un kas pilnīgi vai galvenokārt sastāv no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos, ietverot telekomunikāciju pakalpojumus un pārraidīšanas pakalpojumus tīklos, ko izmanto apraidei, neiekļaujot pakalpojumus, kas saistīti ar redaktorisku atbildību par vai kas nodrošina saturu, kas pārraidīts, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus; tas neiekļauj informācijas sabiedrības pakalpojumus, kā noteikts [Direktīvas 98/34] 1. pantā, kas nesastāv pilnībā vai galvenokārt no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos.”
5 Pamatdirektīvas 8. pantā “Politikas mērķi un reglamentējoši[e] principi” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina to, ka, veicot šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteiktos reglamentējošos uzdevumus, valsts pārvaldes iestādes veic visus pamatotos pasākumus, kas ir vērsti uz 2., 3. un 4. punktā izklāstīto mērķu sasniegšanu. Šādi pasākumi ir proporcionāli minētajiem mērķiem.
“Ja vien 9. pantā par radiofrekvencēm nav norādīts citādi, dalībvalstis maksimāli ņem vērā nepieciešamību panākt tehnoloģiskā ziņā neitrālus noteikumus un nodrošina to, ka tāpat rīkojas arī valsts pārvaldes iestādes, veicot šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteiktos regulatīvos uzdevumus, jo īpaši tos, kas paredzēti pilnvērtīgas konkurences nodrošināšanai.
[..]
2. Valsts pārvaldes iestādes veicina konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu un saistīto iekārtu un pakalpojumu nodrošināšanā, inter alia:
[..]
b) panākot to, ka elektronisko komunikāciju nozarē, tostarp satura izplatīšanas jomā, nenotiek konkurences traucēšana vai ierobežošana;
[..]
4. Valsts pārvaldes iestādes pārstāv Eiropas Savienības pilsoņu intereses:
[..]
b) nodrošinot augstu aizsardzības līmeni patērētājiem to darījumos ar nodrošinātājiem, jo īpaši nodrošinot vienkāršu un lētu strīdu izšķiršanas procedūru pieejamību, ko veic iestāde, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm;
c) veicinot augsta līmeņa aizsardzības nodrošināšanu personas datiem un privātajai dzīvei;
[..].”
Beļģijas tiesības
6 2005. gada 13. jūnija loi relative aux communications électroniques [Likuma par elektroniskajiem sakariem] (2005. gada 20. jūnija Moniteur belge, 28070. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “LCE”), 2. panta 5. punktā ir paredzēts:
“Šī likuma izpratnē:
[..]
5° “elektronisko komunikāciju pakalpojums” nozīmē pakalpojumu, ko parasti nodrošina par atlīdzību un kas pilnīgi vai galvenokārt sastāv no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos, tostarp komutācijas vai maršrutizācijas darbības, izņemot a) pakalpojumus, kas nodrošina saturu (kas pārraidīts, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus) vai saistīti ar redaktorisku atbildību par šo saturu; b) informācijas sabiedrības pakalpojumus, kā noteikts 2003. gada 11. marta loi sur certains aspects juridiques des services de la société de l’information [Likuma par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskajiem aspektiem (2003. gada 17. marta Moniteur belge, 12962. lpp.)] 2. pantā, kuri pilnībā vai galvenokārt nesastāv no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos, un c) radio apraides, tostarp televīzijas, pakalpojumus.”
7 LCE 9. panta 1. punktā ir noteikts:
“Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai elektronisko komunikāciju tīklu tālākpārdošanu savā vārdā vai savās interesēs, neskarot 39. panta noteikumus, var uzsākt tikai pēc [..] paziņošanas [IBPT], norādot šādu informāciju:
1° nosaukums, adrese, pakalpojuma sniedzēja [pievienotās vērtības nodokļa (PVN) reģistrācijas] numurs un reģistrācijas komercreģistrā numurs vai līdzīgs reģistrācijas numurs, kurā lietderīgi minēta šī informācija;
2° [IBPT] kontaktpersona;
3° precīzs tā pakalpojuma vai tīkla apraksts;
4° datums, kurā, iespējams, tiks uzsākta darbība.
Paziņojumu nosūta ierakstītā vēstulē.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
8 Skype Communications ir sabiedrība, kas radījusi komunikāciju programmatūru, sauktu par Skype, kas tās lietotājam, kurš to instalējis terminālī, proti, datorā, planšetdatorā vai viedtālrunī, ļauj saņemt balss telefonijas un telekonferences pakalpojumu no ierīces ierīcē. SkypeOut ir Skype programmatūras papildu funkcija, kas tās lietotājam ļauj veikt tālruņa zvanus no termināļa uz fiksēto vai mobilo tīklu, izmantojot Internet Protocol (IP) [Interneta protokolu (IP)] un, konkrētāk, tā sauktās “Voice over IP” (VoIP) [“IP balss pārraide” (VoIP)] tehniku. Turpretī, izmantojot SkypeOut, nav iespējams saņemt tālruņa zvanus, kas nāk no Beļģijas telefona numuru lietotājiem.
9 Ar SkypeOut starpniecību sniegtais pakalpojums ir tā sauktais “Over The Top” (“OTT pakalpojums”), proti, pakalpojums, kas pieejams internetā bez tradicionālo komunikāciju operatoru dalības.
10 SkypeOut pakalpojums lietotājiem ir pieejams saskaņā ar diviem tarifu režīmiem, proti, izmantojot priekšapmaksu vai dažādus abonementus, kas ļauj veikt noteikta skaita tālruņa zvanus mēnesī par vienādu cenu.
11 Lai varētu lietot SkypeOut, tehniski ir nepieciešams interneta pieslēgums, ko nodrošina interneta pieslēguma nodrošinātājs (turpmāk tekstā – “IPN”) un telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju, kuriem ir atbilstoši atļauts pārraidīt un pabeigt savienojumus ar publisko komutējamo telefonu tīklu (turpmāk tekstā – “PSTN”), starpniecība, ar kuriem Skype Communications ir noslēgusi līgumus un par kuru starpniecību tā tiem maksā atlīdzību savienojuma pabeigšanas tarifa [fixed termination rate (FTR) vai mobile termination rate (MTR)] veidā.
12 IBPT ar 2011. gada 11. maija un 9. augusta vēstulēm aicināja Skype Communications paziņot tam par saviem pakalpojumiem saskaņā ar LCE 9. panta 1. punktu, pievienojot paziņošanas veidlapu.
13 2011. gada 24. augustā Skype Communications atbildēja, ka tā Beļģijā neveicot nekādas darbības un ka tā katrā ziņā nesniedzot nekādus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, kādi noteikti pamatdirektīvā, jo tā pati nepārraidot signālus. Turklāt tā norādīja, ka attiecībā uz SkypeOut funkciju tā izmantojot starptautiskos operatorus, kuri paši maršrutējot signālus.
14 IBPT 2013. gada 14. augustā no jauna rakstīja Skype Communications, norādot tai, ka tā nav ievērojusi paziņošanas pienākumu attiecībā uz SkypeOut. IBPT apgalvoja, ka SkypeOut ietilpst “elektronisko komunikāciju pakalpojumos” LCE 2. panta 5. punkta izpratnē. Pirmkārt, tas, ka tā izmanto publiskās numerācijas sistēmu, pierādot, ka tas ir pakalpojums, kas ir vairāk nekā tikai tīmekļa lietotne, un ka tas neietilpst izņēmumā attiecībā uz saturu, kāds minēts elektronisko komunikāciju pakalpojuma definīcijā. Otrkārt, tas, ka Skype Communications nenodrošina signālu pārraidi elektronisko komunikāciju tīklos, faktiski neliedzot tai sniegt šādus pakalpojumus. Visbeidzot, SkypeOut esot domāts rezidentiem Beļģijas teritorijā.
15 Skype Communications 2013. gada 13. decembrī apstrīdēja IBPT nostāju, apgalvojot, ka tai neesot piešķirti numuri no Beļģijas numerācijas sistēmas. Apstāklis, ka sakari tiek pabeigti ar numuriem, kas ietilpst minētajā Beļģijas numerācijas sistēmā, nevarot pamatoti tikt saprasts tā, ka tādējādi tiek piešķirts elektronisko komunikāciju pakalpojuma statuss. Jebkāda citāda informācija nozīmētu, ka jebkurš telekomunikāciju operators pasaulē būtu pakļauts Beļģijas paziņošanas par elektronisko komunikāciju pakalpojumiem sistēmai, pat ja tas būtu izmantojis trešo operatoru, kas saņēmis atbilstošu atļauju pabeigt savienojumu ar Beļģijas numerācijas plāna numuriem.
16 IBPT 2014. gada 23. decembrī paziņoja Skype Communications savus iebildumus attiecībā uz LCE 9. panta 1. punkta un tajā paredzēto pasākumu neievērošanu.
17 Pēc vairākām sarakstēm un uzklausīšanas sanāksmēm IBPT 2016. gada 1. jūnijā paziņoja Skype Communications savu 2016. gada 30. maijā pieņemto galīgo lēmumu, kurā tas konstatēja, ka Skype Communications nav izpildījusi LCE 9. panta 1. punkta prasības, jo tā ir sniegusi elektronisko komunikāciju pakalpojumu, neveicot obligāto paziņošanu, noteica tai izbeigt pārkāpumu vēlākais mēneša laikā un piesprieda tai naudas sodu 223 454 EUR apmērā, kas jāsamaksā 60 dienu laikā.
18 Skype Communications 2016. gada 29. jūlijā cēla prasību cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) atcelt IBPT 2016. gada 30. maija lēmumu, tostarp it īpaši lūdzot to nospriest, ka SkypeOut nav elektronisko komunikāciju pakalpojums un ka līdz ar to tā nav elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēja. Pakārtoti tā lūdza minēto tiesu iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
19 2017. gada 9. oktobrī Microsoft Ireland Operations, kas, tāpat kā Skype Communications, ietilpst Microsoft grupā, pamatojoties uz LCE 9. pantu, paziņoja IBPT par pakalpojumu, sauktu par “PSTN Calling” (“PSTN zvanīšana”), kas arī ļauj veikt zvanus no datora un interneta savienojuma uz PSTN numuriem. Pēc Skype Communications domām, “PSTN Calling” pakalpojums tehniskā ziņā būtiski atšķiroties no SkypeOut, un tas pamatojot to, ka tas tiek paziņots kā elektronisko komunikāciju pakalpojums.
20 Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa konstatē, ka – pretēji tam, ko apgalvo Skype Communications, – tā piedāvā pakalpojumus, kas adresēti Beļģijas iedzīvotājiem, līdz ar to SkypeOut Beļģijā sniedz pakalpojumus. Turklāt tā norāda, ka pamatlietas puses nav vienisprātis par to, vai SkypeOut sniegtais pakalpojums pilnībā vai galvenokārt sastāv no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos. Šajā ziņā tā norāda, ka Tiesa 2014. gada 30. aprīļa spriedumā UPC DTH (C‑475/12, EU:C:2014:285, 43. punkts) ir nospriedusi, ka “apstāklim, ka signāla pārraidīšana ir veikta ar tādas infrastruktūras starpniecību, kas nepieder [prasītājai], nav nozīmes attiecībā uz pakalpojuma rakstura kvalificēšanu. Svarīgs šajā ziņā ir vienīgi fakts, ka [prasītāja] ir atbildīga pret galalietotājiem saistībā ar signāla pārraidīšanu, kas šiem pēdējiem minētajiem garantē to abonētā pakalpojuma sniegšanu”.
21 Šādos apstākļos cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [pamatdirektīvas 2. panta c) apakšpunktā] ietvertā elektronisko komunikāciju pakalpojuma definīcija ir jāsaprot tādējādi, ka IP balss pārraides pakalpojums, kas tiek piedāvāts, izmantojot programmatūru, un kura savienojums ar valsts numerācijas plāna fiksēto vai mobilo tālruņa numuru (uz kuru attiecas E.164) tiek pabeigts publiskā komutējamā telefonu tīklā, ir jākvalificē par elektronisko komunikāciju pakalpojumu, neraugoties uz apstākli, ka interneta piekļuves pakalpojums, ar kura palīdzību lietotājs piekļūst minētajam IP balss pārraides pakalpojumam, jau pats par sevi ir elektronisko komunikāciju pakalpojums, lai gan šīs programmatūras piedāvātājs šo pakalpojumu sniedz par atlīdzību un noslēdz līgumus ar telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir atbilstoši atļauts pārraidīt un pabeigt savienojumus ar publisko komutējamo telefonu tīklu, kas ļauj pabeigt savienojumu ar valsts numerācijas plāna fiksēto vai mobilo tālruņa numuru?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai atbilde paliek nemainīga, ņemot vērā to, ka programmatūras funkcija, kas pieļauj veikt balss zvanu, ir tikai tās funkcija, jo šī programmatūra var tikt izmantota arī bez minētās funkcijas?
3) Ja atbilde uz abiem pirmajiem jautājumiem ir apstiprinoša, vai atbilde uz pirmo jautājumu paliek nemainīga, ņemot vērā to, ka pakalpojuma sniedzējs savos vispārīgajos nosacījumos paredz, ka tas neuzņemas atbildību attiecībā pret galalietotāju par signālu pārraidīšanu?
4) Ja atbilde uz pirmajiem trīs jautājumiem ir apstiprinoša, vai atbilde uz pirmo jautājumu paliek nemainīga, ņemot vērā to, ka sniegtajam pakalpojumam atbilst arī “informācijas sabiedrības pakalpojuma” definīcija?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
22 Ar saviem četriem jautājumiem, kuri ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai pamatdirektīvas 2. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka programmatūras radītāja izveidotā funkcija, kas piedāvā VoIP pakalpojumu, kurš ļauj lietotājam no termināļa zvanīt uz valsts numurēšanas plāna fiksētā vai mobilā tālruņa numuru caur kādas dalībvalsts PSTN, ir jākvalificē par “elektronisko komunikāciju pakalpojumu” šīs tiesību normas izpratnē, ja minētais pakalpojums nozīmē, pirmkārt, ka programmas radītājam tiek maksāta atlīdzība, un, otrkārt, ka pēdējais minētais noslēdz līgumus ar telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir atbilstošās atļaujas, lai pārraidītu un pabeigtu zvanus uz PSTN.
23 Šajā ziņā tai rodas jautājums, vai šāda kvalifikācija pastāv, neraugoties uz to, ka, pirmkārt, piekļuves internetam pakalpojums, kuru izmantojot lietotājs piekļūst VoIP pakalpojumam, pats par sevi ir elektronisko komunikāciju pakalpojums, otrkārt, minētais VoIP pakalpojums tiek piedāvāts ar programmatūras papildu funkciju un šī programmatūra var tikt lietota bez šīs funkcijas, treškārt, pakalpojuma sniedzējs savos vispārīgajos nosacījumos ir paredzējis, ka tas neuzņemas atbildību par signālu pārraidi attiecībā pret gala klientu, un, ceturtkārt, sniegtais pakalpojums ietilpst arī jēdzienā “informācijas sabiedrības pakalpojums”.
24 Vispirms ir jāatgādina, ka jēdziens “elektronisko komunikāciju pakalpojums” pamatdirektīvas 2. panta c) punktā ir definēts, izmantojot gan pozitīvu, gan negatīvu formulējumu, un ar tādu pašu formulējumu ir pārņemts Komisijas Direktīvas 2002/77/EK (2002. gada 16. septembris) par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū (OV 2002, L 249, 21. lpp.) 1. panta 3. punktā (spriedums, 2013. gada 7. novembris, UPC Nederland, C‑518/11, EU:C:2013:709, 36. un 37. punkts).
25 Pamatdirektīvas 2. panta c) punktā elektronisko komunikāciju pakalpojums, pirmkārt, ir definēts kā “pakalpojum[s], ko parasti nodrošina par atlīdzību un kas pilnīgi vai galvenokārt sastāv no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos, ietverot telekomunikāciju pakalpojumus un pārraidīšanas pakalpojumus tīklos, ko izmanto apraidei”.
26 Šajā pašā tiesību normā, otrkārt, ir precizēts, ka jēdziens “elektronisko komunikāciju pakalpojums” neietver, pirmām kārtām, “pakalpojumus, kas saistīti ar redaktorisku atbildību par vai kas nodrošina saturu, kas pārraidīts, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus” un, otrām kārtām, “informācijas sabiedrības pakalpojumus, kā noteikts [Direktīvas 98/34] 1. pantā, kas nesastāv pilnībā vai galvenokārt no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos”.
27 Pamatdirektīvas 5. apsvērumā šajā ziņā tostarp ir noteikts, ka telekomunikāciju, mediju un informācijas tehnoloģiju nozaru saplūšana nozīmē, ka visiem pārraides tīkliem un pakalpojumiem būtu jābūt iekļautiem vienotos reglamentējošos noteikumos un ka, pieņemot šos noteikumus, ir jāatdala pārraides regulēšana no satura regulēšanas.
28 Kā Tiesa jau ir norādījusi atsevišķās direktīvās, kas veido elektronisko komunikāciju pakalpojumiem piemērojamo jauno kopējo tiesisko regulējumu, it īpaši pamatdirektīvā un Direktīvā 2002/77, ir nostiprināta skaidra atšķirība starp satura veidošanu, kas nozīmē redakcionālu atbildību, un satura piegādi, kas ir brīva no jebkādas redakcionālas atbildības, jo uz saturu un tā pārraidīšanu attiecas atsevišķi tiesiskie regulējumi ar katram no tiem raksturīgiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 7. novembris, UPC Nederland, C‑518/11, EU:C:2013:709, 41. punkts, un 2014. gada 30. aprīlis, UPC DTH, C‑475/12, EU:C:2014:285, 36. punkts).
29 Tiesa ir arī nospriedusi, ka, lai ietilptu jēdzienā “elektronisko komunikāciju pakalpojums”, pakalpojumam ir jāsastāv no signālu pārraides, precizējot, ka apstāklim, ka signāla pārraidīšana ir veikta ar tādas infrastruktūras starpniecību, kas nepieder pakalpojuma sniedzējam, nav nozīmes attiecībā uz pakalpojuma rakstura kvalificēšanu, jo svarīgs šajā ziņā ir vienīgi fakts, ka šis pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs pret galalietotājiem saistībā ar signāla pārraidīšanu, kas šiem pēdējiem minētajiem garantē to abonētā pakalpojuma sniegšanu (spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, UPC DTH, C‑475/12, EU:C:2014:285, 43. punkts).
30 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma, kā arī no Tiesā iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem izriet, ka Skype Communications, programmatūras Skype radītāja, piedāvā minētās programmatūras papildfunkciju (SkypeOut), kas tās lietotājam ļauj zvanīt no internetam pieslēgta termināļa, kā, piemēram, datora, viedtālruņa un planšetdatora, uz PSTN fiksēto vai mobilo tālruņa numuru, izmantojot IP, konkrētāk, VoIP tehniku.
31 Ir skaidrs, ka Skype Communications piedāvā VoIP pakalpojumu Beļģijā un ka tā saņem atlīdzību no lietotājiem, jo SkypeOut lietošana ir pakļauta vai nu priekšapmaksai, vai abonementam.
32 Ir arī skaidrs, ka, lai varētu lietot SkypeOut, ir nepieciešama telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju, kuriem ir atļauts pārraidīt un pabeigt zvanus uz fiksēto un mobilo tālruņu numuriem PSTN, iesaiste un ka Skype Communications šajā ziņā slēdz līgumus ar pēdējiem minētajiem, kuriem tā maksā atlīdzību fiksēto savienojumu pabeigšanas tarifa [fixed termination rate (FTR)] vai mobilo savienojumu pabeigšanas tarifa [mobile termination rate (MTR)] veidā.
33 No tā izriet, ka SkypeOut funkcija galvenokārt sastāv no lietotāja veikto balss zvanu, kuru adresāts ir lietotājs, kuram tiek zvanīts, pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos, proti, vispirms internetā, bet pēc tam PSTN, un, otrkārt, ir jāuzskata, ka Skype Communications uzņemas atbildību pret SkypeOut funkcijas lietotājiem, kuri minēto pakalpojumu ir abonējuši vai veikuši priekšapmaksu par minēto pakalpojumu, par balss signālu pārraidi PSTN 2014. gada 30. aprīļa sprieduma UPC DTH (C‑475/12, EU:C:2014:285, 43. punkts) izpratnē.
34 Lai arī ir tiesa, ka tehniskā ziņā ar SkypeOut starpniecību veikto balss zvanu maršrutēšanu faktiski veic, pirmkārt, IPN internetā, proti, pirmajā posmā, kas sākas no lietotāja zvanītāja interneta pieslēguma līdz savienojošajai pārejai (Gateway) starp internetu un PSTN, un, otrkārt, telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji PSTN, proti, otrajā posmā, kas sākas no minētās savienojuma pārejas līdz lietotāja, kam tiek zvanīts, fiksētajai vai mobilajai savienojuma vietai, tomēr šī pārraide notiek saskaņā ar līgumiem starp Skype Communications un minētajiem telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem un bez šādiem līgumiem tā nevarētu notikt.
35 Kā būtībā norādījušas Beļģijas, Vācijas, Nīderlandes un Rumānijas valdības, kā arī Eiropas Komisija, Skype Communications ir tā, kas, noslēdzot līgumus par savienojumu PSTN ar elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, padara tehniski iespējamu interneta signālu pārraidi uz PSTN un visbeidzot nodrošina saviem klientiem un abonentiem VoIP pakalpojumu, ko tā piedāvā ar programmatūrā Skype iekļauto SkypeOut funkciju.
36 Ar dažādiem elementiem, ko iesniedzējtiesa norādījusi četros jautājumos, nevar apšaubīt SkypeOut funkcijas kvalificēšanu par “elektronisko komunikāciju pakalpojumu” pamatdirektīvas 2. panta c) punkta izpratnē.
37 Pirmkārt, apstāklis, ka SkypeOut lietotājs piekļūst VoIP pakalpojumam, izmantojot IPN sniegto interneta piekļuves pakalpojumu, kas pats par sevi ir elektronisko komunikāciju pakalpojums, nenozīmē, ka minētais VoIP pakalpojums pats kā tāds nevar tikt kvalificēts par “elektronisko komunikāciju pakalpojumu”.
38 Kā norādījusi iesniedzējtiesa, Beļģijas valdība un Komisija, VoIP pakalpojums ir saistīts ar diviem atsevišķiem elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, no kuriem pirmais sastāv no lietotāja zvanītāja balss zvanu maršrutēšanas līdz savienojošajai pārejai (Gateway) starp internetu un PSTN, par ko atbildīgs ir lietotāja zvanītāja IPN, un otrais sastāv no minēto signālu maršrutēšanas PSTN līdz fiksētajam vai mobilajam pabeigšanas punktam, par ko kopīgi atbildīgi ir personu, kurām tiek zvanīts, telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji un Skype Communications saskaņā ar līgumiem, kas tos saista.
39 Šajā ziņā ir jāuzskata, ka, lai arī, kā norādījusi Beļģijas valdība, pakalpojumi, ko sniedz telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji, kuri nodrošina mobilo vai fiksēto zvanu pabeigšanu PSTN, ir elektronisko komunikāciju pakalpojumi, šos pakalpojuma sniedzējus tomēr nevar uzskatīt par atbildīgiem par balss zvanu pārraidīšanu attiecībā pret SkypeOut funkcijas lietotājiem Tiesas judikatūras izpratnē, jo minētajiem pakalpojuma sniedzējiem nav nekādu līgumattiecību ar šiem lietotājiem.
40 Lai arī tātad šie paši pakalpojuma sniedzēji ir līgumiski atbildīgi attiecībā pret Skype Communications par balss signālu, kas pārraidīti ar SkypeOut starpniecību, maršrutēšanu PSTN, Skype Communications ir tā, kas savukārt ir atbildīga par VoIP pakalpojumu, ko tā par atlīdzību sniedz saviem klientiem un abonentiem.
41 Otrkārt, apstāklim, ka SkypeOut ir tikai Skype programmatūras funkcija un ka minēto programmatūru var lietot bez minētās funkcijas, nav nozīmes attiecībā uz Skype Communications sniegtā VoIP pakalpojuma kvalificēšanu par elektronisko komunikāciju pakalpojumu.
42 Kā norādījusi Skype Communications, programmatūra Skype sniedz tādu pakalpojumu kopumu, kuri netiek aplūkoti pamatlietā, it īpaši, pirmkārt, pakalpojumu, kas tā lietotājiem ļauj veikt audio un/vai video saziņu starp galaiekārtām, kas pieslēgtas internetam, un, otrkārt, tādus vairākus pakalpojumus kā tostarp ekrāna dalīšanas, tūlītējas īsziņu sūtīšanas, datu apmaiņas vai vienlaicīgas tulkošanas pakalpojumi, kuri nevarētu tikt kvalificēti par “elektronisko komunikāciju pakalpojumiem”, ja tie pilnībā vai galvenokārt nesastāvētu no signālu pārraides.
43 Lai arī SkypeOut funkciju uz termināļa var instalēt tikai tad, ja vispirms ir instalēta Skype programmatūra, tomēr, kā norādījušas Beļģijas, Vācijas, Nīderlandes un Rumānijas valdības, pakalpojumi, ko piedāvā pati Skype programmatūra un tās SkypeOut funkcija, šķiet, skaidri atšķiras, ņemot vērā to priekšmetu, un ir pilnībā autonomi to darbībā.
44 Treškārt, apstāklim, ka Skype Communications savos vispārīgajos nosacījumos ir norādījusi, ka tā neuzņemas atbildību par signālu pārraidi attiecībā pret tās Skype programmatūrā esošās SkypeOut funkcijas lietotājiem, nav nozīmes attiecībā uz VoIP pakalpojuma, ko šī funkcija piedāvā, kvalificēšanu par “elektronisko komunikāciju pakalpojumu”.
45 Pieļaujot, ka pakalpojuma, kurš pēc būtības var tikt kvalificēts par “elektronisko komunikāciju pakalpojumu”, sniedzējs varētu tikt izslēgts no pamatdirektīvas piemērošanas jomas, tādēļ ka tā vispārīgajos nosacījumos ir ietverta klauzula par atbrīvojumu no jebkādas atbildības, elektronisko komunikāciju pakalpojumiem piemērojamajam jaunajam kopējam tiesiskajam regulējumam, kura mērķis ir izveidot patiesu elektronisko komunikāciju iekšējo tirgu, kura ietvaros šai elektroniskajai komunikācijai galu galā ir jātiek regulētai vienīgi ar konkurences tiesībām, tiktu atņemta jebkāda jēga (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 7. novembris, UPC Nederland, C‑518/11, EU:C:2013:709, 45. punkts, un 2014. gada 30. aprīlis, UPC DTH, C‑475/12, EU:C:2014:285, 44. punkts).
46 Beidzot – ceturtkārt, apstāklis, ka SkypeOut sniegtais VoIP pakalpojums ietilpst arī jēdzienā “informācijas sabiedrības pakalpojums” Direktīvas 98/34 izpratnē, nekādā ziņā nenozīmē, ka tas nevar tikt kvalificēts par “elektronisko komunikāciju pakalpojumu”.
47 Visbeidzot, no pamatdirektīvas 2. panta c) punkta, skatot to kopsakarā ar tās 10. apsvērumu, izriet, ka no elektronisko komunikāciju pakalpojumu definīcijas ir izslēgti tikai tādi informācijas sabiedrības pakalpojumi, kas definēti Direktīvas 98/34 1. pantā un kuri pilnībā vai galvenokārt nesastāv no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos.
48 No tā, kā norādījušas gan Beļģijas, Vācijas, Nīderlandes un Rumānijas valdības, gan Komisija, izriet, ka “informācijas sabiedrības pakalpojums” Direktīvas 98/34 izpratnē ietilpst pamatdirektīvas piemērošanas jomā, ja tas pilnībā vai galvenokārt sastāv no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos.
49 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka pamatdirektīvas 2. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka programmatūras radītāja izveidotā funkcija, kas piedāvā VoIP pakalpojumu un kas ļauj lietotājam no termināļa zvanīt uz valsts numurēšanas plāna fiksētā vai mobilā tālruņa numuru caur kādas dalībvalsts PSTN, ir “elektronisko komunikāciju pakalpojums” šīs tiesību normas izpratnē, ja minētais pakalpojums nozīmē, pirmkārt, ka programmas radītājam tiek maksāta atlīdzība un, otrkārt, ka pēdējais minētais noslēdz līgumus ar telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir atbilstošas atļaujas, lai pārraidītu un pabeigtu zvanus uz PSTN.
Par tiesāšanās izdevumiem
50 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/140/EK (2009. gada 25. novembris), 2. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka programmatūras radītāja izveidotā funkcija, kas piedāvā VoIP pakalpojumu un kas ļauj lietotājam no termināļa zvanīt uz valsts numurēšanas plāna fiksētā vai mobilā tālruņa numuru caur kādas dalībvalsts PSTN, ir “elektronisko komunikāciju pakalpojums” šīs tiesību normas izpratnē, ja minētais pakalpojums nozīmē, pirmkārt, ka programmas radītājam tiek maksāta atlīdzība un, otrkārt, ka pēdējais minētais noslēdz līgumus ar telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir atbilstošas atļaujas, lai pārraidītu un pabeigtu zvanus uz PSTN.
[Paraksti]