VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2018. gada 8. novembrī (*)
Direktīva 2010/30/ES – Enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšana ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm – Komisijas deleģētā regula, ar ko papildina direktīvu – Putekļsūcēju energomarķējums – Būtisks pilnvarojuma akta elements
Lieta T‑544/13 RENV
Dyson Ltd, Malmsberija [Malmesbury] (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv F. Carlin, barrister, E. Batchelor un M. Healy, solicitors, kuriem palīdz A. Patsa, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Flynn, K. Herrmann un K. Talabér‑Ritz, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Deleģēto regulu (ES) Nr. 665/2013 (2013. gada 3. maijs), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/30/ES papildina attiecībā uz putekļsūcēju energomarķējumu (OV 2013, L 192, 1. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši I. Labucka (referente) un I. Uljoa Rubio [I. Ulloa Rubio],
sekretāre: N. Šalla [N. Schall], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 13. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar šo prasību, ko cēlusi prasītāja Dyson Ltd, saskaņā ar Anglijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas nodarbina 4400 darbiniekus visā pasaulē un izstrādā dizainu, ražo un vairāk nekā sešdesmit valstīs tirgo sadzīves putekļsūcējus, kuru putekļu savākšanas tvertnes darbojas bez maisiņa, tiek lūgts atcelt Komisijas Deleģēto regulu (ES) Nr. 665/2013 (2013. gada 3. maijs), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/30/ES papildina attiecībā uz putekļsūcēju energomarķējumu (OV 2013, L 192, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Komisija ir pieņēmusi apstrīdēto regulu, lai attiecībā uz putekļsūcēju energomarķējumu papildinātu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/30/ES (2010. gada 19. maijs) par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (OV 2010, L 153, 1. lpp.).
Direktīva 2010/30
3 Atbilstoši Direktīvas 2010/30 1. panta 1. un 2. punktam ar to “izveido sistēmu valstu pasākumu saskaņošanai saistībā ar tiešajiem lietotājiem paredzēto informāciju, konkrēti, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm, par enerģijas un attiecīgā gadījumā citu nozīmīgu resursu patēriņu izmantošanas laikā un papildinformāciju attiecībā uz ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, tādējādi ļaujot tiešajiem lietotājiem izvēlēties energoefektīvākus ražojumus”, un šī direktīva attiecas “uz ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu un kuri to izmantošanas laikā tieši vai netieši būtiski ietekmē enerģijas patēriņu un attiecīgā gadījumā citus nozīmīgus resursus”.
4 Saskaņā ar Direktīvas 2010/30 5. panta a) punktu dalībvalstis nodrošina, ka “piegādātāji, kas laiž tirgū vai nodod ekspluatācijā ražojumus, uz kuriem attiecas deleģētais akts, nodrošina etiķetes un speciālo zīmi saskaņā ar [..] direktīvu un deleģēto aktu”.
5 Direktīvas 2010/30 10. pantā “Deleģētie akti” ir noteikts:
“1. Komisija saskaņā ar 11., 12. un 13. pantu deleģētajos aktos nosaka sīkāku informāciju par etiķetēm un speciālo zīmi attiecībā uz katru ražojuma veidu atbilstīgi šim pantam.
Ja ražojums atbilst 2. punktā uzskaitītajiem kritērijiem, uz to saskaņā ar 4. punktu attiecas deleģēts akts.
Noteikumi deleģētajos aktos par informāciju uz etiķetes un speciālajā zīmē par enerģijas un citu nozīmīgu resursu patēriņu izmantošanas laikā palīdzēs tiešajiem lietotājiem iepērkoties pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus un tirgus uzraudzības iestādēm pārbaudīt to, vai produkti atbilst norādītajai informācijai.
Ja deleģētā aktā ir paredzēti noteikumi gan attiecībā uz ražojuma energoefektivitāti, gan nozīmīgu resursu patēriņu, etiķetes dizainā un saturā uzsver ražojuma energoefektivitāti.
2. Kritēriji, kas minēti 1. punktā, ir šādi:
a) saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem aprēķiniem un, ņemot vērā Savienības tirgū laistos daudzumus, ražojumiem ir būtisks potenciāls ietaupīt enerģiju un attiecīgā gadījumā citus nozīmīgus resursus;
b) starp tirgū pieejamiem ražojumiem, kam ir līdzvērtīga funkcionalitāte, ir būtiskas atšķirības energoefektivitātes rādītājos;
c) Komisija ņem vērā attiecīgos Savienības tiesību aktus un pašregulāciju, piemēram, brīvprātīgās vienošanās, kas, paredzams, ļaus sasniegt politikas mērķus ātrāk vai lētāk nekā obligātās prasības.
3. Sagatavojot deleģēta akta projektu, Komisija:
a) ņem vērā tos vides parametrus, kas izklāstīti Direktīvas 2009/125/EK I pielikuma 1. daļā un minēti kā nozīmīgi attiecīgajā īstenošanas pasākumā, kurš pieņemts saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK, un kas izmantošanas laikā ir nozīmīgi tiešajiem lietotājiem;
b) novērtē akta ietekmi uz vidi, tiešajiem lietotājiem un ražotājiem, ietverot mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), saistībā ar konkurētspēju, tostarp tirgos ārpus Savienības, inovāciju, piekļuvi tirgum, izmaksām un ieguvumiem;
c) veic atbilstīgas apspriedes ar ieinteresētajām personām;
d) nosaka īstenošanas termiņu, jebkurus posmos dalītus pasākumus vai pārejas pasākumus vai laikposmus, jo īpaši ņemot vērā iespējamo ietekmi uz MVU vai uz īpašām ražojumu grupām, ko galvenokārt ražo MVU.
4. Deleģētajos aktos jo īpaši nosaka:
a) ietveramo ražojumu veidu precīzu definīciju;
b) mērīšanas standartus un metodes, kas izmantojamas 1. panta 1. punktā minētās informācijas iegūšanai;
c) šīs direktīvas 5. pantā prasītās tehniskās dokumentācijas precizējumus;
d) dizainu un saturu direktīvas 4. pantā minētajai etiķetei, kam iespēju robežās ir vienotas dizaina pazīmes pa ražojumu grupām un kas attiecībā uz visām klasēm ir skaidri redzama un salasāma. Etiķetes formas pamatā ir klasifikācija, kurā izmantoti burti no A līdz G; klasifikācijas pakāpes atbilst būtiskiem enerģijas un izmaksu ietaupījumiem no tiešā lietotāja viedokļa.
Atbilstīgi tehnikas attīstībai var paredzēt vēl trīs papildu klases. Šādas papildu klases būs A+, A++ un A+++ klasei ar visaugstāko energoefektivitāti. Principā kopā būs septiņas klases, ja vien netiks ieviestas vēl kādas.
Krāsu gammā būs ne vairāk kā septiņas dažādas krāsas – no tumši zaļas līdz sarkanai. Tumši zaļš vienmēr būs tikai augstākās klases krāsu kods. Ja ir vairāk par septiņām klasēm, dubultot var tikai sarkanās krāsas lietojumu.
Klasifikāciju pārskata īpaši tad, ja ievērojama daļa no iekšējā tirgū pieejamiem ražojumiem atbilst divām augstākajām energoefektivitātes klasēm un ja papildu ietaupījumus varētu sasniegt, sīkāk diferencējot ražojumus.
Attiecīgā gadījumā sīki izstrādātus kritērijus iespējamai ražojumu pārklasifikācijai nosaka attiecīgajā deleģētajā aktā katram gadījumam atsevišķi;
e) [..]
f) speciālās zīmes saturu un, attiecīgā gadījumā, formātu un citu sīkāku informāciju vai papildinformāciju, kas noteikta 4. un 5. panta c) apakšpunktā. Etiķetes informāciju ietver arī speciālajā zīmē;
g) etiķetes īpašo saturu reklāmas vajadzībām, tostarp vajadzības gadījumā konkrētā ražojuma enerģijas klasi un citus atbilstīgus energoefektivitātes rādītājus, kas ir salasāmi un skaidri redzami;
h) vajadzības gadījumā etiķetes klasifikācijas derīguma termiņu, saskaņā ar d) apakšpunktu;
i) precizitātes līmeni deklarācijās par etiķetēm un speciālām zīmēm;
j) deleģētā akta novērtēšanas un iespējamās pārskatīšanas datumu, ņemot vērā tehnoloģiju attīstības tempu.”
6 Direktīvas 2010/30 11. pantā “Deleģēšanas īstenošana” ir precizēts:
“1. Pilnvaras pieņemt 10. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai ir piešķirtas uz piecu gadu laikposmu, sākot ar 2010. gada 19. jūniju. Komisija iesniedz ziņojumu par deleģētajām pilnvarām ne vēlāk kā sešus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome to neatsauc saskaņā ar 12. pantu.
2. Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaicīgi Eiropas Parlamentam un Padomei.
[..]”
Apstrīdētā regula
7 Lai papildinātu Direktīvu 2010/30 attiecībā uz putekļsūcēju energomarķējumu, Komisija 2013. gada 3. maijā pieņēma apstrīdēto regulu.
8 Atbilstoši apstrīdētās regulas 1. panta 1. punktam tajā “noteiktas prasības par to, kā jāmarķē no elektrotīkla darbināmi putekļsūcēji, tostarp hibrīdiski putekļsūcēji, un kā par tiem jāsniedz papildu informācija par ražojumu”.
9 Apstrīdētās regulas 3. pantā “Piegādātāju pienākumi un termiņi” ir paredzēts:
“1. Piegādātāji nodrošina, ka no 2014. gada 1. septembra:
a) katru putekļsūcēju piegādā ar drukātu etiķeti, kuras formāts un informācijas saturs atbilst II pielikumā noteiktajam;
b) tiek darīta pieejama III pielikumā noteiktā datu lapa;
c) pēc pieprasījuma dalībvalstu iestādēm un Komisijai tiek darīta pieejama IV pielikumā noteiktā tehniskā dokumentācija;
d) visās reklāmās, kas attiecas uz konkrētu putekļsūcēja modeli, ir ietverta energoefektivitātes klase, ja reklāmā norādīta ar energopatēriņu saistīta informācija vai informācija par cenu;
e) visos tehniskajos reklāmmateriālos, kas attiecas uz konkrētu putekļsūcēja modeli un kuros ir aprakstīti tā īpašie tehniskie raksturlielumi, ir iekļauta šā modeļa energoefektivitātes klase.
2. II pielikumā noteikto etiķetes formātu piemēro saskaņā ar šādiem termiņiem:
a) to putekļsūcēju etiķetes, kurus laiž tirgū no 2014. gada 1. septembra, atbilst II pielikuma etiķetei Nr. 1;
b) to putekļsūcēju etiķetes, kurus laiž tirgū no 2017. gada 1. septembra, atbilst II pielikuma etiķetei Nr. 2.”
10 Apstrīdētās regulas 5. pantā “Mērījumu metodes” ir paskaidrots, ka “informāciju, kas sniedzama saskaņā ar 3. un 4. pantu, iegūst, izmantojot ticamas, precīzas un reproducējamas mērījumu un aprēķinu metodes, kurās ņemtas vērā atzītas mūsdienīgas aprēķinu un mērījumu metodes, kā noteikts VI pielikumā”.
11 Apstrīdētās regulas 7. pantā “Pārskatīšana” ir noteikts:
“Komisija, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, pārskata šo regulu ne vēlāk kā piecus gadus pēc tās stāšanās spēkā. Veicot pārskatīšanu, jo īpaši novērtē VII pielikumā noteiktās verifikācijas pielaides, to, vai regula būtu attiecināma uz ar akumulatoru darbināmiem putekļsūcējiem un vai ir lietderīgi gada enerģijas patēriņa, atputekļošanas rādītāja un putekļu izdalīšanās rādītāja noteikšanai izmantot mērījumu metodes, kas pamatojas uz pustukšu, nevis tukšu tvertni.”
12 Apstrīdētās regulas VI pielikuma 1. punktā ir precizēts:
“Atbilstības nodrošināšanai un šajā regulā noteikto prasību atbilstības verifikācijai mērījumus un [aprēķinus] veic, izmantojot ticamas, precīzas un reproducējamas metodes, kas ir mūsdienīgas un vispāratzītas, tostarp izmantojot harmonizētos standartus, kuru atsauces numuri šajā nolūkā ir publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Tās atbilst tehniskajām definīcijām, nosacījumiem, vienādojumiem un parametriem, kas noteikti šajā pielikumā.”
13 Apstrīdētā regula 2013. gada 13. jūlijā tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā
14 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 7. oktobrī, prasītāja lūdza Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto regulu.
15 Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirzīja trīs pamatus, no kuriem pirmais ir balstīts uz Komisijas kompetences neesamību, otrais – uz apstrīdētās regulas pamatojuma neesamību un trešais – uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
16 2013. gada 18. novembrī Komisija iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā iebildumu rakstu, ar kuru tā lūdza Vispārējo tiesu noraidīt prasību un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 Vispārējā tiesa ar 2015. gada 11. novembra spriedumu Dyson/Komisija (T‑544/13, turpmāk tekstā – “sākotnējais spriedums”, EU:T:2015:836) noraidīja prasību, vienlaikus piespriežot prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Ar apelācijas sūdzību, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2016. gada 25. janvārī, prasītāja pārsūdzēja sākotnējo spriedumu.
19 Tiesa ar 2017. gada 11. maija spriedumu Dyson/Komisija (C‑44/16 P, turpmāk tekstā – “apelācijas instances spriedums”, EU:C:2017:357) atcēla sākotnējo spriedumu daļā, kurā bija noraidīta pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata pirmā daļa un trešais pamats, un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu un trešo pamatu, vienlaikus atliekot lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi pēc lietas nodošanas atpakaļ
20 Pēc apelācijas instances sprieduma un atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 215. pantam šī lieta tika iedalīta Vispārējās tiesas piektajai palātai.
21 Atbilstoši Reglamenta 217. panta 1. punktam prasītāja un Komisija noteiktajā termiņā iesniedza savus rakstveida apsvērumus par secinājumiem, kuri attiecībā uz strīda atrisināšanu izdarāmi no apelācijas instances sprieduma.
22 Atbilstoši Reglamenta 217. panta 3. punktam prasītāja iesniedza lūgumu, lai tai tiktu atļauts iesniegt papildu procesuālo rakstu attiecībā uz Komisijas rakstveida apsvērumiem.
23 Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2017. gada 9. augusta lēmumu Vispārējā tiesa noraidīja prasītājas lūgumu.
24 Atbilstoši Reglamenta 67. panta 2. punktam prasītāja lūdza Vispārējo tiesu izskatīt lietu prioritāri.
25 Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2017. gada 9. augusta lēmumu Vispārējā tiesa nolēma, ka šī lieta izskatāma prioritāri.
26 Atbilstoši Reglamenta 106. panta 2. punktam prasītāja un Komisija attiecīgi 2017. gada 29. un 30. augustā iesniedza pieteikumu, lai tās tiktu uzklausītas tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.
27 Ar 2018. gada 21. februāra vēstuli prasītāja lūdza tiesas sēdē izmantot tehniskos līdzekļus, lai papildinātu savus mutvārdu paskaidrojumus ar PowerPoint prezentāciju.
28 Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2018. gada 26. februāra lēmumu Vispārējā tiesa atļāva prasītājai izmantot lūgtos tehniskos līdzekļus.
29 Komisija, formāli neiebilstot pret tehnisko līdzekļu izmantošanu tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, lūdza Vispārējo tiesu, lai tā uzdod prasītājai savā PowerPoint prezentācijā skaidri norādīt tos lietas materiālu punktus, uz kuriem tā ir veikusi atsauci, pretējā gadījumā šo prezentāciju atzīstot par nepieņemamu.
30 Turklāt Komisija lūdza Vispārējo tiesu uzdot prasītājai divas darba dienas pirms tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai iesniegt vienu PowerPoint prezentācijas kopiju.
31 Procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros Vispārējā tiesa (piektā palāta) 2018. gada 7. martā lūdza prasītājai pirms tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai noturēšanas iesniegt vienu izdrukātu PowerPoint prezentācijas eksemplāru.
32 2018. gada 12. martā prasītāja iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā vienu izdrukātu savas PowerPoint prezentācijas eksemplāru.
33 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti 2018. gada 13. martā.
34 Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai Komisija norādīja, ka PowerPoint prezentācijā iekļautās diagrammas attiecībā uz trešo prasības pamatu neatbilst lietas T‑544/13 un šīs lietas materiāliem, un lūdza, lai Vispārējā tiesa šīs diagrammas atzīst par nepieņemamām.
35 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasības apjomu pēc lietas nodošanas atpakaļ
37 Pamatojot savu prasību pirmajā instancē, prasītāja izvirza trīs pamatus. Saistībā ar pirmo tiek apgalvots par Komisijas kompetences neesamību, saistībā ar otro – par apstrīdētās regulas pamatojuma neesamību un saistībā ar trešo – par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
38 Tiesa ar apelācijas instances spriedumu, pirmkārt, atcēla sākotnējo spriedumu daļā, kurā Vispārējā tiesa bija noraidījusi pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu un trešo pamatu, un, otrkārt, nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu un trešo pamatu (apelācijas instances sprieduma rezolutīvās daļas 1) un 2) punkts).
39 Saistībā ar pirmo prasības pamatu sākotnējais spriedums ir atcelts vienīgi attiecībā uz šī pamata pirmo daļu.
40 Tiesas ieskatā, prasītājas iesniegtā apelācijas sūdzība nebija vērsta uz to, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas argumentāciju, uz kuru balstoties tika noraidīta šī pamata otrā daļa (apelācijas instances spriedums, 48. punkts).
41 Tāpēc šajā lietā apstrīdētās regulas tiesiskums ir jāizvērtē vienīgi pirmā pamata pirmās daļas un trešā pamata gaismā.
Par pirmo prasības pamatu – Komisijas kompetences neesamību
Par pirmā prasības pamata kvalifikāciju
42 Ar apelācijas instances spriedumu Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa, nelemjot par vienu no prasības pieteikuma pamatiem, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā (apelācijas instances spriedums, 54. punkts).
43 Tiesas ieskatā, šī kļūda tiesību piemērošanā izriet no tā, ka Vispārējā tiesa ir pārkvalificējusi pirmo prasības pamatu tādējādi, ka prasītāja – pēc Vispārējās tiesas domām – nav atsaukusies uz Komisijas kompetences pieņemt apstrīdēto regulu neesamību pašu par sevi, bet drīzāk būtībā apstrīdējusi šīs kompetences īstenošanu. Tādējādi Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka pirmais prasības pamats būtībā ir saistīts ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā (apelācijas instances spriedums, 51. punkts).
44 Tomēr, Tiesas ieskatā, no prasības pieteikuma neapstrīdami izriet, ka prasības atcelt tiesību aktu pirmais pamats ir saistīts ar to, ka apstrīdētās regulas pieņemšana neietilpst Komisijas kompetencē (apelācijas instances spriedums, 50. punkts).
45 Konkrētāk, Tiesas ieskatā, prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka tā, pieņemot apstrīdēto regulu, nav ievērojusi būtisku pilnvarojuma akta elementu, kā putekļsūcēju energoefektivitātes aprēķina metodi izvēloties metodi, kas balstīta uz testiem ar tukšu tvertni, lai gan Direktīvas 2010/30 10. pantā ir paredzēts, ka šai metodei ir jāatspoguļo parastie izmantošanas apstākļi (apelācijas instances spriedums, 50. punkts).
46 Tiesa piebilst, ka novērtējuma brīvības apjoms, kas piešķirts ar pilnvarojuma aktu, ir tiesību jautājums, kas ir nošķirams no jautājuma par pilnvarojuma, kurš piešķirts ar pilnvarojuma aktu, robežu ievērošanu (apelācijas instances spriedums, 52. punkts).
47 Tātad atbilstoši apelācijas instances spriedumam ir jāuzskata, ka pirmais prasības pamats ir balstīts uz to, ka Komisija nav ņēmusi vērā būtisku pilnvarojuma akta elementu, kas ir ietverts Direktīvā 2010/30, nevis uz acīmredzamu Komisijas kļūdu vērtējumā, pieņemot apstrīdēto regulu.
Par pirmā prasības pamata pirmo daļu – to, ka Komisija nav ņēmusi vērā būtisku pilnvarojuma akta elementu, kas ir ietverts Direktīvā 2010/30
48 Saistībā ar pirmā prasības pamata pirmo daļu prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā regula maldinās patērētājus attiecībā uz putekļsūcēju energoefektivitāti, jo tīrīšanas efektivitāte tikšot mērīta, izmantojot ar tukšu tvertni veiktus testus, un tātad tie netikšot veikti “izmantošanas laikā”, un ka tādējādi ar apstrīdēto regulu tiek pārkāpts Direktīvas 2010/30 saturs, mērķi un vispārējā sistēma attiecībā uz putekļsūcēju energoefektivitāti.
49 Lai atsauktos uz Komisijas kompetences neesamību, prasītāja vispirms norāda, ka Direktīvas 2010/30 mērķis ir energoefektivitātes veicināšana, sniedzot tiešajiem lietotājiem precīzu informāciju attiecībā uz enerģijas un citu nozīmīgu resursu patēriņu “izmantošanas laikā”.
50 Tādējādi Direktīvas 2010/30 mērķis esot, pirmkārt, ļaut tiešajiem lietotājiem izvēlēties energoefektīvākus ražojumus un, otrkārt, mudināt putekļsūcēju ražotājus veikt pasākumus, lai samazinātu enerģijas patēriņu.
51 Visbeidzot prasītāja norāda, ka apstrīdētā regula neatbilst nedz Direktīvas 2010/30 saturam, nedz mērķiem, nedz arī vispārējai sistēmai.
52 Prasītājas ieskatā, apstrīdētā regula neļauj sniegt patērētājiem precīzu informāciju par energoefektivitāti tāpēc, ka, pirmkārt, apstrīdētajā regulā paredzētie testi, lai demonstrētu putekļsūcēju energoefektivitāti, rada kļūdainus rezultātus tādā ziņā, ka šie testi tiek veikti ar tukšu, nevis ar pilnu tvertni, un, otrkārt, ar tukšu tvertni veiktie testi nevar atbilstoši demonstrēt putekļsūcēju energoefektivitāti, jo šie testi netiek veikti reālos izmantošanas apstākļos.
53 Turklāt apstrīdētā regula nemudinot ražotājus izvēlēties vislabāko konceptuālo risinājumu, jo tie netiek mudināti veikt ieguldījumus, lai kompensētu sūkšanas jaudas zudumu un līdz ar to samazinātu enerģijas patēriņa pieaugumu, ko rada pilna tvertne.
54 Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā regula var veicināt enerģijas patēriņa pieaugumu, lai gan Direktīvas 2010/30 mērķis ir enerģijas patēriņa samazināšana.
55 Prasītāja savos apsvērumos par apelācijas instances spriedumu interpretē šo spriedumu tādējādi, ka Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai Komisija var pierādīt, ka, pieņemot apstrīdēto regulu, nevarēja tikt izmantota nekāda zinātniski derīga metode, lai noteiktu putekļsūcēja energoefektivitāti ar pilnu tvertni, un, ja Komisija to nevar, tā ir pieļāvusi “pilnvaru pārsniegšanu”.
56 Prasītāja piebilst, ka Komisija atzīst, ka ar pilnu tvertni veikts tests ir pietiekami ticams, precīzs un reproducējams, ka šī metode ir tikusi pārbaudīta “starplaboratoriju” testos, apstiprinot tās reproducējamību, ka valsts iestādes un valsts tiesas ir atzinušas, ka ar pilnu tvertni veiktie testi ir zinātniski derīgi, un ka Komisijai ir bijis jāturpina izstrādāt aprēķina metodi, kas būtu balstīta uz testiem, kuri veikti ar pilnu tvertni.
57 Komisija savos apsvērumos par apelācijas instances spriedumu interpretē šo spriedumu tādējādi, ka Vispārējai tiesai ir jāizvērtē, vai apstrīdētajā regulā izraudzītā metode bija iespējami tuvākā reālajiem izmantošanas apstākļiem un vai tāda tā bija apstrīdētās regulas pieņemšanas datumā.
58 Komisija apgalvo, ka ir rīkojusies savu pilnvaru robežās attiecībā uz būtisku Direktīvas 2010/30 elementu, proti, tādas testa metodes izraudzīšanos, kas ir iespējami tuvākā reālajiem izmantošanas apstākļiem.
59 Tas izrietot no Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komitejai (Cenelec) piešķirtā pilnvarojuma, no vienošanās par subsīdiju, kas noslēgta ar šo komiteju, un no turpmākiem pētījumiem, jo, iepriekš nenosakot nekādu īpašu metodi, visi Cenelec veiktie pētījumi esot izraisījuši secinājumu, saskaņā ar kuru vienīgi ar tukšu tvertni veikts tests var sniegt zinātniski salīdzināmus starplaboratoriju rezultātus.
60 Komisija uzskata, ka šis secinājums nevar tikt atspēkots ar faktu, ka tā ir atļāvusi veikt testu ar pilnu tvertni [putekļsūcēja] motora izturības pētījumam, kas paredzēts Komisijas Regulā (ES) Nr. 666/2013 (2013. gada 8. jūlijs), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/125/EK īsteno attiecībā uz ekodizaina prasībām putekļsūcējiem (OV 2013, L 192, 24. lpp.).
61 Tādējādi saistībā ar pirmo pamatu, ciktāl tas attiecas uz Komisijas kompetences neesamību, prasītāja šī pamata pirmajā daļā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi deleģēto kompetenci, kas tai izriet no Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta.
62 Tāpēc sākumā ir jānoskaidro, vai apstrīdētajā regulā nav ievēroti būtiskie Direktīvas 2010/30 elementi, vērtējot tās satura gaismā, un, ja tas tā ir, pēc tam ir jānosaka, kāda tam ir ietekme.
63 Pirmām kārtām ir jākonstatē, ka apelācijas instances spriedumā Tiesa precīzi ir nospriedusi, ka patērētāja informēšana par ierīces energoefektivitāti tās izmantošanas laikā, kā tas izriet no Direktīvas 2010/30 1. panta un 10. panta 1. punkta trešās daļas, veido būtisku šīs direktīvas mērķi un atspoguļo politisko izvēli, kas ietilpst paša Eiropas Savienības likumdevēja pienākumos (apelācijas instances spriedums, 64. punkts).
64 Pirmkārt, no Direktīvas 2010/30 5. un 8. apsvēruma izriet, ka “precīzai, būtiskai un salīdzināmai informācijai par enerģijas patēriņu” attiecībā uz ražojumiem “ir būtiska nozīme tirgus mehānismu darbībā” un attiecīgi spējā ietekmēt patēriņu par labu ražojumiem, kas “patērē [..] mazāk enerģijas [..] izmantošanas laikā” (apelācijas instances spriedums, 64. punkts).
65 Otrkārt, Direktīvas 2010/30 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tās mērķis ir saskaņot valstu pasākumus saistībā ar tiešajiem lietotājiem paredzēto informāciju par enerģijas patēriņu “izmantošanas laikā”, lai tie var izvēlēties “energoefektīvākus” ražojumus (apelācijas instances spriedums, 64. punkts).
66 Turklāt, kā tas izriet no apelācijas instances sprieduma, Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta trešajā daļā iekļautās frāzes “izmantošanas laikā” interpretācija tādējādi, ka ar to ir domāti reāli izmantošanas apstākļi, nozīmē nevis “pārmērīgi plašu” šīs direktīvas 10. panta interpretāciju, bet gan pašu šī precizējuma jēgu (apelācijas instances spriedums, 66. punkts).
67 Saskaņā ar apelācijas instances spriedumu šis apgalvojums nevar tikt atspēkots ar faktu, ka apstrīdētās regulas mērķis ir vienīgi papildināt, nevis grozīt direktīvu (apelācijas instances spriedums, 65. punkts).
68 Attiecīgi, Tiesas ieskatā, no iepriekš minētā izriet, ka Komisijai, lai netiktu ignorēts būtisks Direktīvas 2010/30 elements, apstrīdētās regulas ietvaros bija jāizvēlas tāda aprēķina metode, kas ļāva izmērīt putekļsūcēju energoefektivitāti apstākļos, kuri ir iespējami tuvāki reālajiem izmantošanas apstākļiem, kas paredz, ka putekļsūcēja tvertne ir piepildīta līdz zināmam līmenim, tomēr ņemot vērā prasības saistībā ar iegūto rezultātu derīgumu no zinātniskā viedokļa un patērētājiem sniegtās informācijas precizitāti, tostarp prasības, kuras norādītas šīs direktīvas preambulas 5. apsvērumā un 5. panta b) punktā (apelācijas instances spriedums, 68. punkts).
69 Šajā ziņā no apelācijas instances sprieduma 68. punkta izriet, ka, lai Komisijas izraudzītā metode būtu atbilstoša būtiskajiem Direktīvas 2010/30 elementiem, ir jābūt izpildītiem diviem kumulatīviem nosacījumiem.
70 Pirmkārt, lai veiktu putekļsūcēju energoefektivitātes mērīšanu apstākļos, kuri ir iespējami tuvāki reālajiem izmantošanas apstākļiem, putekļsūcēja tvertnei ir jābūt piepildītai līdz zināmam līmenim.
71 Otrkārt, izraudzītajai metodei ir jāatbilst zināmām prasībām attiecībā uz iegūto rezultātu derīgumu no zinātniskā viedokļa un patērētājiem sniegtās informācijas precizitāti.
72 Tomēr izskatāmajā lietā gan no apstrīdētās regulas 7. panta, gan no visiem lietas materiāliem šajā lietā izriet, ka Komisija ir izraudzījusies putekļsūcēju energoefektivitātes aprēķina metodi, kas ir balstīta uz tukšu tvertni.
73 Attiecīgi ir jākonstatē, ka pirmais pilnvarojuma aktā paredzētais nosacījums, kā tas ir interpretēts apelācijas instances spriedumā, nav izpildīts.
74 Šis konstatējums ir pietiekams, lai secinātu, ka Komisija nav ņēmusi vērā būtisku pilnvarojuma akta elementu.
75 Proti, tā kā Komisijas izraudzītā metode neatbilst pirmajam nosacījumam, nav jālemj par jautājumu, vai šī metode atbilst otrajam nosacījumam, ko paredz pilnvarojuma akts, kurš ietverts Direktīvā 2010/30.
76 Turklāt, ja neviena no aprēķina metodēm, kas īstenota, izmantojot līdz zināmam līmenim piepildītu tvertni, neatbilst prasībām attiecībā uz iegūto rezultātu derīgumu no zinātniskā viedokļa un patērētājiem sniegtās informācijas precizitāti, Komisijai vēl ir iespēja īstenot savas likumdošanas iniciatīvas tiesības atbilstoši LESD 289. panta 1. punktam, lai ierosinātu Savienības likumdevējam pilnvarojuma akta grozījumu.
77 Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa ir jāapmierina.
78 Otrām kārtām saskaņā ar judikatūru tas vien, ka Vispārējā tiesa uzskata par pamatotu kādu prasības pamatu, kuru prasītājs izvirzījis savas prasības atcelt tiesību aktu atbalstam, vēl neļauj tai automātiski pilnībā atcelt apstrīdēto tiesību aktu. Aktu pilnībā nevar atcelt, ja ir acīmredzams, ka šis pamats, kas attiecas vienīgi uz kādu konkrētu apstrīdētā tiesību akta aspektu, ir tāds, kas var būt par pamatu tikai daļējai atcelšanai (spriedums, 2008. gada 11. decembris, Komisija/Département du Loiret, C‑295/07 P, EU:C:2008:707, 104. punkts).
79 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akts var tikt daļēji atcelts tikai tad, ja no pārējās akta daļas ir iespējams nodalīt elementus, kurus tiek lūgts atcelt. Šāda nodalāmības prasība nav izpildīta, ja, daļēji atceļot tiesību aktu, tiktu grozīta tā būtība (skat. spriedumu, 2008. gada 11. decembris, Komisija/Département du Loiret, C‑295/07 P, EU:C:2008:707, 105. un 106. punkts un tajos minētā judikatūra).
80 Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka nevar piekrist apstrīdētās regulas daļējai atcelšanai, proti, vienīgi daļā, kurā Komisija ir izraudzījusies aprēķina metodi, kas balstīta uz tukšu tvertni.
81 Proti, šis iepriekš minētais elements nav nodalāms no pārējās akta daļas, jo visa informācija, kura ir jāietver putekļsūcēju energomarķējumā, ir uzskatāma par iegūstamu, balstoties uz šādu aprēķina metodi.
82 Tāpēc apstrīdētā regula ir jāatceļ pilnībā, nelemjot ne par trešo prasības pamatu, ne par prasījumiem attiecībā uz to diagrammu nepieņemamību, kuras tika prezentētas tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai un kuras attiecas uz trešo prasības pamatu.
Par tiesāšanās izdevumiem
83 Atbilstoši Reglamenta 219. pantam Vispārējā tiesa nolēmumos, kas pasludināti pēc tās nolēmumu atcelšanas un lietas nodošanas atpakaļ, lemj par tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedību Tiesā.
84 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem, tostarp tos, kas ir saistīti ar apelācijas tiesvedību Tiesā.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Komisijas Deleģēto regulu (ES) Nr. 665/2013 (2013. gada 3. maijs), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/30/ES papildina attiecībā uz putekļsūcēju energomarķējumu.
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas ir saistīti ar apelācijas tiesvedību Tiesā.
Gratsias | Labucka | Ulloa Rubio |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 8. novembrī.
[Paraksti]