VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

2019. gada 19. jūnijā (*)

Valsts atbalsts – Individuāls atbalsts Nürburgring kompleksam atpūtas parka, viesnīcu un restorānu būvniecībai, kā arī autosacīkšu organizēšanai – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Lēmums, ar kuru ir noteikts, ka par nesaderīgu atzīta atbalsta atmaksāšana neattiecas uz jauno Nürburgring kompleksa īpašnieku – Prasība atcelt tiesību aktu – Būtiskas ietekmes uz konkurences stāvokli neesamība – Nepieņemamība – Lēmums, ar kuru iepriekšējas izskatīšanas stadijas noslēgumā ir konstatēts, ka valsts atbalsts nepastāv – Prasība atcelt tiesību aktu – Ieinteresētā persona – Interese celt prasību – Pieņemamība – Procesuālo tiesību pārkāpums – Grūtību, kas pamato formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, neesamība – Sūdzība – Par nesaderīgu atzīta valsts atbalsta saņēmēja aktīvu pārdošana – Atklāta, pārredzama, nediskriminējoša un beznosacījumu konkursa procedūra – Rūpīga un objektīva izskatīšana – Pienākums norādīt pamatojumu

Lietā T‑353/15

NeXovation, Inc., Hendersonville (ASV), ko sākotnēji pārstāvēja A. von Bergwelt, F. Henkel un M. Nordmann, vēlāk – A. von Bergwelt un M. Nordmann, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Flynn, T. Maxian Rusche un B. Stromsky, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts daļēji atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2016/151 (2014. gada 1. oktobris) par valsts atbalstu SA.31550 (2012/C) (ex 2012/NN), ko Vācija īstenojusi Nürburgring kompleksam (OV 2016, L 34, 1. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši V. Valančus [V. Valančius], P. Niuls [P. Nihoul], J. Svenningsens [J. Svenningsen] un U. Ēbergs [U. Öberg] (referents),

sekretāre N. Šalla [N. Schall], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 30. janvāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Nirburgringas [Nürburgring] kompleksā (turpmāk tekstā – “Nürburgring”), kas atrodas Reinzemes‑Pfalcas federālajā zemē Vācijā, ietilpst auto sacīkšu trase, atpūtas parks, viesnīcas un restorāni.

2        Laikposmā no 2002. līdz 2012. gadam Nürburgring īpašnieki (turpmāk tekstā – “pārdevēji”), proti, valsts uzņēmumi Nürburgring GmbH, Motorsport Resort Nürburgring GmbH un Congress- und Motorsport Hotel Nürburgring GmbH galvenokārt no Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes saņēma atbalsta pasākumus atpūtas parka, viesnīcu un restorānu būvniecībai un Formula 1 sacīkšu organizēšanai.

A.      Administratīvā procedūra un Nürburgring aktīvu pārdošana

3        Ar 2012. gada 21. marta vēstuli Eiropas Komisija paziņoja Vācijas Federatīvajai Republikai savu lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam par dažādajiem atbalsta pasākumiem, kas laikposmā no 2002. līdz 2012. gadam īstenoti Nürburgring kompleksam. Ar šo lēmumu, kura kopsavilkums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2012, C 216, 14. lpp.), Komisija aicināja ieinteresētās puses iesniegt savus apsvērumus par attiecīgajiem pasākumiem.

4        Sakarā ar papildu atbalsta pasākumiem, kurus Vācijas Federatīvā Republika paziņoja Komisijai, šī pēdējā nolēma paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz šiem jaunajiem pasākumiem. Lēmums tika paziņots Vācijas Federatīvajai Republikai ar 2012. gada 7. augusta vēstuli. Ar šo lēmumu, kura kopsavilkums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2012, C 333, 1. lpp.), Komisija aicināja ieinteresētās puses iesniegt savus apsvērumus par papildu pasākumiem.

5        2012. gada 24. jūlijā Amtsgericht Bad Neuenahr‑Ahrweiler (Bādneienāras‑Ārvaileres rajona tiesa, Vācija) konstatēja pārdevēju maksātnespēju. 2012. gada 1. novembrī tā uzsāka maksātnespējas procedūru bez mantas atsavināšanas. Tika nolemts veikt pārdevēju aktīvu pārdošanu (turpmāk tekstā – “Nürburgring aktīvu pārdošana”). Pārdevēji izraudzījās auditoru KPMG AG kā juridisko un finanšu padomnieku.

6        2012. gada 1. novembrī Nürburgring pārvaldība tika uzticēta Nürburgring Betriebsgesellschaft mbH, vienam no pārdevējiem, Nürburgring, pilnībā piederošam meitasuzņēmumam, kuru veidoja Amtsgericht Bad Neuenahr‑Ahrweiler (Bādneienāras‑Ārvaileres rajona tiesa) iecelti administratori.

7        2013. gada 15. maijā tika uzsākta konkursa procedūra, lai veiktu Nürburgring aktīvu pārdošanu (turpmāk tekstā – “konkursa procedūra”).

8        2013. gada 23. maijā Komisija paziņoja Vācijas Federatīvajai Republikai un administratoriem kritērijus, kuriem konkursa procedūrai ir jāatbilst, lai izslēgtu valsts atbalsta elementus, un informēja tos par pircēja pienākumu, saskaņā ar kuru viņam būtu jāatmaksā priekšrocības, kas attiecīgā gadījumā tam tiktu piešķirtas. Komisijas, Vācijas Federatīvās Republikas un administratoru sarunas šajā ziņā bija notikušas kopš 2012. gada oktobra.

9        Konkursa procedūra notika šādi:

–        2013. gada 14. maijā viens no administratoriem paziņojumā presei paziņoja par konkursa procedūras uzsākšanu;

–        2013. gada 15. maijā KPMG uzaicinājumu izteikt ieinteresētību  publicēja Financial Times, Handelsblatt un Nürburgring interneta vietnē.

–        70 uzņēmumi izteica ieinteresētību;

–        ar 2013. gada 19. jūlija vēstuli ieinteresētie ieguldītāji saņēma ar Nürburgring saistītos dokumentus un tika aicināti iesniegt indikatīvu piedāvājumu attiecībā uz visiem aktīviem, noteiktām aktīvu kopām vai atsevišķiem aktīviem;

–        indikatīva piedāvājuma iesniegšanas termiņš tika secīgi noteikts 2013. gada 12. septembrī ar 2013. gada 19. jūlija vēstuli un pēc tam 2013. gada 26. septembrī ar 2013. gada 12. septembra vēstuli; katrā no šīm vēstulēm bija precizēts, ka tiks ņemti vērā arī piedāvājumi, kas tiks iesniegti pēc šī termiņa beigām;

–        2014. gada februāra sākumā indikatīvu piedāvājumu bija iesnieguši 24 potenciālie pircēji, kuru vidū bija prasītāja, NeXovation, Inc, privāts ASV uzņēmums, kas darbojas tehnoloģiju un informātikas, plaša patēriņa preču, enerģētikas un autorūpniecības jomā;

–        potenciālajiem pircējiem, kuri tika uzaicināti uz konkursa procedūras nākamo posmu un kuru vidū bija prasītāja, termiņš, kurā iesniegt apstiprinājuma piedāvājumus, kam bija jātiek pilnībā apmaksātiem un bija jāietver iepriekš sarunās apspriests nolīgums par aktīvu pārpirkšanu, tika secīgi noteikts 2013. gada 11. decembrī ar 2013. gada 17. oktobra vēstuli un pēc tam 2014. gada 17. februārī ar 2013. gada 17. decembra vēstuli; šajā pēdējā vēstulē bija norādīts, ka tiks ņemti vērā arī pēc šī termiņa beigām iesniegtie piedāvājumi, bet tomēr bija precizēts, ka pārdevēji varētu noteikt izvēlēto pircēju neilgi pēc piedāvājumu iesniegšanas;

–        apstiprinājuma piedāvājumu iesniedza trīspadsmit potenciālie pircēji, no kuriem četri, proti, Capricorn Nürburgring Besitzgesellschaft GmbH (turpmāk tekstā – “Capricorn” vai “pircējs”), otrs piedāvājuma iesniedzējs (turpmāk tekstā – “2. pretendents”), prasītāja un ceturtais potenciālais pircējs, iesniedza piedāvājumu attiecībā uz visiem aktīviem;

–        saskaņā ar ieinteresētajiem ieguldītājiem 2013. gada 19. jūlijā un 17. oktobrī nosūtītajām vēstulēm ieguldītāju atlasei bija jānotiek, ņemot vērā, pirmkārt, visu aktīvu kopējo ieņēmumu maksimizācijas un, otrkārt, prognozējamā darījuma nodrošinājuma prasības; piemērojot šos kritērijus, konkursa procedūras pēdējā posmā tika ņemti vērā 2. pretendenta un Capricorn piedāvājumi, jo tie savos attiecīgi 2014. gada 7. un 11. marta piedāvājumos, pirmām kārtām, piedāvāja visu Nürburgring aktīvu pārņemšanu un, otrām kārtām, bija apliecinājuši, ka tiem ir pieejams viss pirkumam nepieciešamais finansējums. Cesijas līguma projekti tika apspriesti vienlaicīgi ar šiem abiem piedāvājumu iesniedzējiem;

–        2014. gada 11. martā pārdevēju kreditoru komiteja saistībā ar pārdevēju maksātnespējas procedūru apstiprināja Nürburgring aktīvu pārdošanu Capricorn, kuras piedāvājums sasniedza 77 miljonus EUR, kamēr 2. pretendenta piedāvājums bija no 47 līdz 52 miljoniem EUR.

10      2014. gada 10. aprīlī prasītāja iesniedza Komisijai sūdzību ar pamatojumu, ka konkursa procedūra nav bijusi atklāta, pārredzama, nediskriminējoša un beznosacījumu un ka tās rezultātā Nürburgring aktīvi nav pārdoti par tirgus cenu, ciktāl šie aktīvi bija tikuši nodoti vietējam pretendentam, kura piedāvājums bija mazāks par prasītājas piedāvājumu un kuram konkursa procedūrā bija piešķirta priekšrocība. Prasītājas ieskatā, Capricorn tādējādi bija saņēmusi atbalstu, kas atbilst starpībai starp cenu, kura tai bija jāmaksā, lai iegādātos Nürburgring aktīvus, un šo pašu aktīvu tirgus cenu, un nodrošinājusi pārdevēju saimnieciskās darbības pēctecību, un tādējādi rīkojums par pārdevēju saņemtā atbalsta atgūšanu bija jāattiecina uz Capricorn.

B.      Apstrīdētie lēmumi

11      2014. gada 1. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu (ES) 2016/151 par valsts atbalstu SA.31550 (2012/C) (ex 2012/NN), ko Vācija īstenojusi Nürburgring kompleksam (OV 2016, L 34, 1. lpp.), un 2015. gada 13. aprīlī – minētā lēmuma laboto versiju, kas publicēta tās interneta vietnē (turpmāk tekstā, kopā ņemot, – “galīgais lēmums”).

12      Galīgā lēmuma 2. pantā Komisija konstatēja dažu atbalsta pasākumu pārdevējiem (turpmāk tekstā – “atbalsts pārdevējiem”) nelikumību un nesaderību ar iekšējo tirgu.

13      Galīgā lēmuma 3. panta 2. punktā Komisija nolēma, ka uz Capricorn un tās meitasuzņēmumiem neattiecās atbalsta pārdevējiem iespējamā atgūšana (turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”).

14      Galīgā lēmuma 1. panta pēdējā ievilkumā Komisija noteica, ka Nürburgring aktīvu pārdošana Capricorn nebija valsts atbalsts (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”).

15      Komisija uzskatīja, ka konkursa procedūra bija notikusi atklāti, pārredzami un nediskriminējoši, ka šīs procedūras rezultātā tika noteikta tirgum atbilstoša pārdošanas cena un ka nepastāvēja saimnieciskā pēctecība starp pārdevējiem un pircēju.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

16      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 26. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību.

17      Ar 2015. gada 15. oktobra vēstuli Komisija iesniedza lūgumu pārtulkot dažus prasības pieteikuma pielikumus tiesvedības valodā.

18      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 3. novembrī, pārdevēji lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2016. gada 18. aprīļa rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs tiem atļāva iestāties lietā.

19      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2016. gada 3. maijā, pārdevēji informēja Vispārējo tiesu, ka tie atsauc savu iestāšanos lietā.

20      Ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2016. gada 6. jūlija rīkojumu pārdevēji tika izslēgti no Vispārējās tiesas reģistra kā personas, kas iestājušās lietā, un tiem tika piespriests atlīdzināt savus, kā arī pārējo pušu tiesāšanās izdevumus, kas bija saistīti ar pārdevēju iestāšanos lietā.

21      Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 3. oktobra lēmumu tika iecelts jauns tiesnesis referents un lieta nodota Vispārējās tiesas pirmajai palātai.

22      2017. gada 31. jūlijā saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā noteiktajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējā tiesa rakstveidā uzdeva jautājumu Komisijai, aicinot uz to atbildēt rakstveidā. Komisija savus atbildes apsvērumus iesniedza 2017. gada 6. septembrī.

23      Pēc pirmās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

24      2017. gada 29. novembrī Vispārējā tiesa (pirmā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un saistībā ar Reglamenta 89. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem aicināja puses iesniegt dažus dokumentus, un uzdeva tām rakstveida jautājumus, aicinot uz tiem atbildēt rakstveidā. Puses savus atbildes apsvērumus iesniedza 2017. gada 14. decembrī un 2018. gada 8. janvārī (prasītāja) un 2017. gada 13. un 21. decembrī (Komisija).

25      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 24. janvārī, Komisija lūdza Vispārējai tiesai atbilstoši Reglamenta 130. panta 2. punktam konstatēt, ka šai prasībai vairs nav priekšmeta un ka par to vairs nav jālemj.

26      Lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2018. gada 30. janvāra tiesas sēdē. Tajā pašā dienā Komisija iesniedza apsvērumus par tiesas sēdes ziņojumu.

27      2018. gada 6. martā Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 89. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem aicināja puses iesniegt noteiktus dokumentus un tām uzdeva rakstveida jautājumus, aicinot tās uz tiem atbildēt rakstveidā. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. pantam Vispārējā tiesa arī aicināja Vācijas Federatīvo Republiku iesniegt noteiktus dokumentus un tai uzdeva rakstveida jautājumus, aicinot to uz tiem atbildēt rakstveidā. Puses un Vācijas Federatīvā Republika iesniedza savus atbildes apsvērumus 2018. gada 27. martā un 2018. gada 4. un 9. aprīlī.

28      2018. gada 18. maijā prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Komisijas pieteikumu izbeigt tiesvedību.

29      2018. gada 12. jūnijā tika pabeigta tiesvedības mutvārdu daļa.

30      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 20. jūlijā, Komisija atbilstoši Reglamenta 113. panta 2. punktam iesniedza lūgumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Ar Vispārējās tiesas pirmās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2018. gada 16. augusta lēmumu šis lūgums tika noraidīts.

31      Pamatlietā prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt pirmo un otro apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32      Tajā pašā tiesvedībā Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu un, pakārtoti, kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33      Blakussūdzības tiesvedībā Komisija lūdz Vispārējo tiesu konstatēt, ka par prasību vairs nav jālemj, neizsakot skaidrus prasījumus par tiesāšanās izdevumiem.

34      Tajā pašā tiesvedībā prasītāja lūdz Vispārējo tiesu noraidīt Komisijas pieteikumu izbeigt tiesvedību, neizsakot skaidrus prasījumus par tiesāšanās izdevumiem.

III. Juridiskais pamatojums

35      Šīs lietas apstākļos Komisijas pieteikums par tiesvedības izbeigšanu ir jāizvērtē vienlaikus ar lietas izskatīšanu pēc būtības un tas jāskata kopā ar prasītājas pamatlietā izvirzītajiem lūgumiem atcelt pirmo un otro apstrīdēto lēmumu.

A.      Par lūguma atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu pieņemamību

36      Prasītāja vispirms tiecas panākt, lai tiktu atcelts pirmais apstrīdētais lēmums, ar kuru Komisija, noteikusi, ka nepastāvēja saimnieciskā pēctecība starp pārdevējiem un pircēju, nolēma, ka uz šo pēdējo neattiecās atbalsta pārdevējiem iespējamā atgūšana.

37      Ar savu otro pamatu par saimnieciskās pēctecības principa kļūdainu interpretāciju prasītāja it īpaši apgalvo, ka, ņemot vērā to, ka Nürburgring aktīvi netika pārdoti par tirgus cenu, jo nenotika atklāta, pārredzama, nediskriminējoša un beznosacījumu konkursa procedūra un Nürburgring aktīvi netika nodoti labākajam pretendentam, starp pārdevējiem un pircēju pastāv saimnieciskā pēctecība, kas prasa to, lai lēmums par atbalsta pārdevējiem atgūšanu tiktu paplašināts attiecībā uz Capricorn.

38      Prasītāja apgalvo, ka pirmais apstrīdētais lēmums tika pieņemts pēc iepriekšējas izskatīšanas procedūras, nevis pēc formālas izmeklēšanas procedūras, ņemot vērā to, ka 2012. gada 21. marta un 7. augusta lēmumi par formālas procedūras uzsākšanu neattiecās uz jautājumu par to, vai atbalsts tika nodots Capricorn.

39      Iebildumu rakstā Komisija apgalvoja, ka prasība ir nepieņemama, ciktāl ar to tiecas apstrīdēt pirmo apstrīdēto lēmumu. Tā it īpaši apgalvoja, ka attiecībā uz lēmumu, kas ir saistīts un papildina lēmumu, kurš pieņemts formālas izmeklēšanas procedūras rezultātā un ar kuru tika noteikta neatbilstīga un atgūstama atbalsta esamība, nevarēja uzskatīt, ka tas prasītāju skartu individuāli, tikai pierādot, ka tā bija ieinteresētā puse, bet vajadzēja pierādīt, ka atbalsts pārdevējiem bija būtiski ietekmējis tās stāvokli tirgū tādējādi, ka tā atradās tādā faktiskā situācijā, kura to individuāli izcēla analogi šāda lēmuma adresātam. Tomēr prasītājas stāvoklis tirgū neesot ticis ietekmēts atšķirīgi nekā kādam citam pretendentam.

40      Pēc tam Komisija tomēr secināja, ka Vispārējai tiesai vairs nebija jālemj par prasību, tostarp par lūgumu atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu, jo prasītāja esot zaudējusi interesi celt prasību.

41      Šajā gadījumā vispirms ir jāvērtē iebilde par nepieņemamību, ko Komisija īpaši izvirzījusi savā iebildumu rakstā attiecībā uz lūgumu atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu.

42      Atbildot uz šo iebildi par nepieņemamību, prasītāja galvenokārt apgalvo, ka tās stāvokli tirgū bija būtiski ietekmējusi ar Nürburgring aktīvu nodošanu Capricorn saistītā atbalsta piešķiršana, ņemot vērā to, ka, izmantojot šo aktīvu piešķiršanu, tā tika izslēgta gan no Nürburgring iegādes tirgus, gan no šī kompleksa ekspluatācijas tirgus.

43      Pirmkārt, ir jāatgādina, ka 2015. gada 17. septembra spriedumā Mory u.c./Komisija (C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 104. punkts) Tiesa lēma, ka lēmums par saimniecisko pēctecību ir jāuzskata par tādu, kas ir ar galīgo lēmumu par attiecīgo pirms tā izsniegto atbalstu “saistīts un [to] papildinošs” lēmums, ciktāl tajā ir precizēta piemērošanas joma attiecībā uz šī atbalsta saņēmēja un tādējādi uz parādnieka saistībā ar tā atmaksāšanas pienākumu statusu pēc tam, kad iestājās tāds par šī lēmuma pieņemšanu vēlāks notikums kā trešās personas veikta šī atbalsta sākotnējā saņēmēja aktīvu iegūšana.

44      Šajā gadījumā ar pirmo apstrīdēto lēmumu Komisija, noteikusi, ka nepastāvēja saimnieciskā pēctecība starp pārdevējiem un pircēju, nolēma, ka uz šo pēdējo neattiecās atbalsta pārdevējiem iespējamā atgūšana.

45      Līdz ar to ir jāsecina, ka pirmais apstrīdētais lēmums ir ar lēmumu, kurš pieņemts formālas izmeklēšanas procedūras par atbalstu pārdevējiem rezultātā, “saistīts un [to] papildinošs” lēmums.

46      Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”.

47      Ciktāl pirmais apstrīdētais lēmums attiecas uz atbalstu pārdevējiem, kas piešķirts kā individuāls atbalsts, nevis saskaņā ar atbalsta shēmu, to nevar pielīdzināt reglamentējošam aktam LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

48      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personas, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka lēmums tās skar individuāli, tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām un tādējādi tās individuāli izceļ tieši tāpat kā šāda lēmuma adresātus (spriedums, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 107. lpp., un 1993. gada 19. maijs, Cook/Komisija, C‑198/91, EU:C:1993:197, 20. punkts).

49      Valsts atbalsta jomā it īpaši ir atzīts, ka Komisijas lēmums par formālās izmeklēšanas procedūras izbeigšanu individuāli skar ne tikai uzņēmumu, kurš ir saņēmis atbalstu, bet arī ar to konkurējošos uzņēmumus, kas aktīvi līdzdarbojušies šajā procedūrā, ja attiecīgais atbalsta pasākums būtiski ietekmē to stāvokli tirgū (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 98. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Vtesse Networks/Komisija, T‑362/10, EU:T:2014:928, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

50      Būtiskas ietekmes kritērijs ļauj identificēt konkurentus, kuri ar atbalsta palīdzību tiek individualizēti tādā veidā, ka tie atbilst 1963. gada 15. jūlija spriedumā Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17) izvirzītajiem pieņemamības nosacījumiem. Tādējādi atbalsts izceļ konkurentus, kam ir locus standi, no visu pārējo personu loka un individualizē tos līdzīgi apstrīdētā lēmuma adresātam. Tādējādi būtiska prasītājas stāvoklim tirgū radīta kaitējuma esamība nav atkarīga tieši no attiecīgā atbalsta apmēra, bet gan no apdraudējuma, ko šis atbalsts var radīt minētajam stāvoklim. Šāds apdraudējums vienāda apmēra atbalstam var atšķirties atkarībā no tādiem kritērijiem kā attiecīgā tirgus izmērs, atbalsta īpašās iezīmes, laikposma, kuram tas piešķirts, ilgums, prasītājas ietekmētās darbības primārais vai sekundārais raksturs un tās iespējas apiet atbalsta negatīvo ietekmi (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Vtesse Networks/Komisija, T‑362/10, EU:T:2014:928, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Ar potenciāla konkurenta statusu vien tātad nepietiek, lai piešķirtu personai locus standi Eiropas Savienības tiesā nolūkā apstrīdēt lēmumu, kuru Komisija pieņēmusi formālas izmeklēšanas procedūras rezultātā.

52      Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka prasītājai procedūrā pirms pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir bijusi aktīva loma, jo 2014. gada 10. aprīlī tā iesniedza sūdzību par to, ka konkursa procedūra ir bijusi nelikumīga un ka lēmums par atbalsta pārdevējiem atgūšanu bija jāpaplašina attiecībā uz pircēju.

53      Tomēr no iepriekš 49. punktā minētās judikatūras izriet, ka prasītājas locus standi nevar secināt tikai no tā, ka tā piedalās administratīvajā procesā. Prasītājai katrā ziņā ir jāpierāda, ka atbalsts pārdevējiem varēja būtiski ietekmēt tās stāvokli tirgū.

54      Galīgā lēmuma 20. apsvērumā Komisija norādīja, ka atbalsta pasākumi pārdevējiem attiecās uz Nürburgring objektu būvniecības un ekspluatācijas finansēšanu. Turklāt šī paša lēmuma 173.–176. un 178. apsvērumā tā norādīja, ka tirgi, kuros šie pasākumi varēja kropļot konkurenci, bija sacīkšu trašu, bezceļu parku, atpūtas parku, izmitināšanas objektu, restorānu, drošas braukšanas centru, autovadīšanas skolu, daudzfunkcionālu zāļu, bezskaidras naudas maksājumu sistēmu, tūrisma veicināšanas, projektu izstrādes, nekustamā īpašuma būvniecības, uzņēmējdarbības vadības un automobiļu un motociklu tirdzniecības tirgi (turpmāk tekstā – “attiecīgie tirgi”). Visbeidzot minētā lēmuma 180. apsvērumā Komisija precizēja, ka attiecīgos tirgus var uzskatīt par Eiropas mēroga tirgiem.

55      Atbildot uz vienu no jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva saistībā ar 2017. gada 29. novembrī pieņemtajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem (skat. iepriekš 24. punktu), prasītāja atzina, ka prasības iesniegšanas brīdī un pirms šī datuma tā nedarbojās attiecīgajos tirgos. Līdz ar to tai attiecīgajos tirgos nebija nekāda stāvokļa, kuru būtu varējis ietekmēt, a fortiori būtiski, atbalsts pārdevējiem.

56      Ciktāl prasītāja būtībā apgalvo, ka tā būtu varējusi iegādāties Nürburgring aktīvus un līdz ar to ieiet attiecīgajos tirgos, ja tā nebūtu tikusi diskriminēta konkursa procedūrā (skat. iepriekš 10. punktu), un ka tai bija grūti iegādāties vai izmantot citas autosacīkšu trases, ņemot vērā reputācijas zaudējumu un negatīvo publicitāti, kas izrietēja no konkursa procedūrā ciestās neveiksmes, ir jānorāda, ka Savienības tiesā, ņemot vērā iepriekš 49.–51. punktā minēto judikatūru, ar šiem argumentiem nevar būt pietiekami, lai to individualizētu attiecībā uz atbalstu pārdevējiem un pirmo apstrīdēto lēmumu tādējādi, ka tā atbilstu 1963. gada 15. jūlija spriedumā Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17) izvirzītajiem pieņemamības nosacījumiem.

57      No tā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka pirmais apstrīdētais lēmums to būtu skāris individuāli.

58      Ir jāatgādina, ka prasības pieņemamības nosacījumi ir kumulatīvi (spriedums, 2012. gada 28. marts, Ryanair/Komisija, T‑123/09, EU:T:2012:164, 199. punkts). Tādējādi, neesot nepieciešamībai pārbaudīt prasītājas interesi celt prasību par pirmā apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ne a fortiori Komisijas pieteikumu izbeigt tiesvedību, pamatojoties uz prasītājas intereses celt prasību par šī paša lēmuma atcelšanu zaudēšanu, prasība ir jāatzīst par nepieņemamu, ciktāl ar to tiecas atcelt minēto lēmumu individuālas ietekmes neesamības dēļ.

B.      Par lūgumu atcelt otro apstrīdēto lēmumu

59      Prasītāja tiecas panākt arī to, lai tiek atcelts otrais apstrīdētais lēmums, ar kuru Komisija noteica, ka Nürburgring aktīvu pārdošana Capricorn nebija valsts atbalsts.

1.      Par pieņemamību un par pieteikumu izbeigt tiesvedību

60      Iebildumu rakstā Komisija neapšaubīja prasības pieņemamību tajā, kas attiecas uz otro apstrīdēto lēmumu. Pēc tam Komisija tomēr secināja, ka Vispārējai tiesai vairs nav jālemj par prasību, tostarp par lūgumu atcelt otro apstrīdēto lēmumu, jo prasītāja esot zaudējusi interesi celt prasību. Šajā kontekstā tā arī apstrīdēja prasītājas locus standi attiecībā uz otro apstrīdēto lēmumu.

61      Šajā gadījumā vispirms ir jāvērtē, vai prasītājai ir locus standi attiecībā uz otrā apstrīdētā lēmuma atcelšanu, lai pēc tam noskaidrotu, cik lielā mērā prasītājai ir bijusi un joprojām ir interese panākt šādu atcelšanu.

62      Attiecībā uz tās locus standi prasītāja apgalvo, ka to ir tieši un individuāli skāris otrais apstrīdētais lēmums. Šajā ziņā saskaņā ar judikatūru ieinteresētās personas īpašais statuss Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 1. panta h) punkta izpratnē, kas saistīts ar prasības konkrēto priekšmetu, esot pietiekams, lai to individualizētu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Visbeidzot tās stāvokli tirgū esot būtiski ietekmējis atbalsts, kas esot ticis piešķirts pircējam konkursa procedūrā.

63      Savā pieteikumā izbeigt tiesvedību Komisija apgalvo, ka prasītāja nevar pamatot savu ieinteresētās personas statusu ar savu Nürburgring aktīvu potenciālā pircēja statusu, jo Komisijai adresētajā 2016. gada 26. aprīļa vēstulē Vācijas Federatīvā Republika norādīja, ka Capricorn bija samaksājusi visu šo aktīvu pirkuma cenu un atteikusies no savām tiesībām izbeigt pirkuma līgumu gadījumā, ja Komisija pieņemtu lēmumu atbalstu pārdevējiem atgūt no tās. Komisija tāpat apgalvo, ka prasītāja arī nevar pamatot savu ieinteresētās personas statusu ar Capricorn konkurenta statusu, jo tās atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva saistībā ar 2017. gada 29. novembrī pieņemtajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem (skat. iepriekš 24. punktu), ļauj konstatēt, ka prasītāja nedarbojās attiecīgajos tirgos.

64      Valsts atbalsta kontroles procedūrā ir jānošķir, pirmkārt, ar LESD 108. panta 3. punktu izveidotais atbalsta iepriekšējās izskatīšanas posms, kura mērķis ir vienīgi ļaut Komisijai noformulēt tās sākotnējo viedokli par attiecīgā atbalsta daļēju vai pilnīgu saderību, un, otrkārt, LESD 108. panta 2. punktā noteiktais izmeklēšanas posms, kura mērķis ir ļaut Komisijai iegūt pilnīgu informāciju par visiem lietas faktiem. Tikai saskaņā ar procedūru, kas ir paredzēta ar šo pēdējo tiesību normu, LESD ir paredzēta procesuālā garantija, kas ir Komisijas pienākums informēt ieinteresētās personas, lai tās varētu iesniegt savus apsvērumus (spriedumi, 1993. gada 19. maijs, Cook/Komisija, C‑198/91, EU:C:1993:197, 22. punkts; 1993. gada 15. jūnijs, Matra/Komisija, C‑225/91, EU:C:1993:239, 16. punkts, un 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 35. punkts).

65      Ja, neuzsākot LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālās izmeklēšanas procedūru, Komisija ar lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz šā paša panta 3. punktu, atzīst, ka valsts pasākums nav uzskatāms par ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu, šo procesuālo garantiju saņēmēji tā izpildi var nodrošināt tikai tad, ja tie var apstrīdēt šo lēmumu Savienības tiesā. Šo iemeslu dēļ Savienības tiesa atzīst par pieņemamu prasību atcelt šādu lēmumu, ko ceļ ieinteresētā persona LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, ja šīs prasības autors, to ceļot, mēģina aizsargāt procesuālās tiesības, kas tam ir saskaņā ar šo pēdējo tiesību normu (spriedums, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 36. punkts).

66      Tādējādi ir jāuzskata, ka visas ieinteresētas personas ir jāuzskata par tādām, kuras lēmums, ar ko iepriekšējas izskatīšanas posmā konstatēta atbalsta neesamība, skar tieši un individuāli (spriedums, 2012. gada 28. marts, Ryanair/Komisija, T‑123/09, EU:T:2012:164, 68. punkts), ņemot vērā, ka tad, ja šāda puse ir cēlusi sūdzību, Komisijas atteikšanās apmierināt šo sūdzību katrā ziņā ir jāanalizē kā atteikšanās uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru (spriedums, 2010. gada 18. novembris, NDSHT/Komisija, C‑322/09 P, EU:C:2010:701, 51.–54. punkts).

67      Šajā gadījumā puses ir vienisprātis par to, ka otrais apstrīdētais lēmums ir lēmums, kas pieņemts pēc atbalsta iepriekšējas izskatīšanas posma, kurš ieviests ar LESD 108. panta 3. punktu, nevis pēc formālas izmeklēšanas procedūras. Tā kā iepriekš 55.–57. punktā jau minēto iemeslu dēļ nevar uzskatīt, ka prasītāja atbilst 1963. gada 15. jūlija spriedumā Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17) izvirzītajiem pieņemamības nosacījumiem, lai noteiktu, vai tai ir locus standi attiecībā uz otrā apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ir jāpārbauda, vai tā ir juridiski pietiekami pierādījusi to, ka ir ieinteresētā persona.

68      Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punktu “ieinteresētās personas” ir visas dalībvalstis un visas personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums. Citiem vārdiem sakot, runa ir par nenoteiktu adresātu kopumu. Šajā tiesību normā nav izslēgts, ka uzņēmums, kas nav saņēmēja tiešs konkurents, ir kvalificējams kā “ieinteresētā persona”, ja tas apgalvo, ka tā intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums. Pietiek ar to, ka šis uzņēmums no juridiskā viedokļa pietiekami pierāda, ka atbalstam var būt konkrēta ietekme uz tā stāvokli (skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 63.–65. punkts un tajos minētā judikatūra).

69      No tā izriet, ka principā ikvienam uzņēmumam, kas atsaucas uz konkurences attiecībām – esošām vai potenciālām –, var tikt piešķirts “ieinteresētās puses” statuss LESD 108. panta 2. punkta izpratnē.

70      Šajā gadījumā ir jāuzskata, ka prasītāja ar savu aktīvo līdzdalību konkursa procedūrā līdz noslēguma stadijai un ar sūdzību, kuru tā šajā kontekstā iesniedza Komisijai, ir pierādījusi savu nopietno vēlmi ieiet attiecīgajos tirgos un tādējādi to, ka tā bija potenciāls konkurents Capricorn, kas, kā apgalvots, saskaņā ar minēto sūdzību un ņemot vērā Nürburgring aktīvu pārdošanas konkrētos apstākļus, bija saņēmusi valsts atbalstu, kura esamību Komisija noraidīja otrajā apstrīdētajā lēmumā.

71      Tādējādi, ņemot vērā iepriekš 68. un 69. punktā izklāstītos apsvērumus un iepriekš minētos vērtējumus, ir jāatzīst prasītājas kā ieinteresētās puses statuss attiecībā uz otro apstrīdēto lēmumu.

72      Saistībā ar prasītājas interesi celt prasību Komisija savā pieteikumā izbeigt tiesvedību apgalvo, ka prasītāja to esot zaudējusi it īpaši tādēļ, ka Capricorn esot samaksājusi visu Nürburgring aktīvu pirkuma cenu un atteikusies no savām tiesībām izbeigt pirkuma līgumu gadījumā, ja Komisija pieņemtu lēmumu atgūt atbalstu pārdevējiem no Capricorn (skat. iepriekš 63. punktu).

73      Tomēr ir jāatgādina, ka “ieinteresētajām [pusēm]” LESD 108. panta 2. punkta izpratnē ir interese panākt iepriekšējas izskatīšanas posma noslēgumā pieņemta lēmuma atcelšanu, jo atbilstoši LESD 108. pantam šāda atcelšana Komisijai radītu pienākumu sākt formālas izmeklēšanas procedūru un tām ļautu sniegt savus apsvērumus, tādējādi ietekmējot Komisijas jauno lēmumu (spriedums, 2009. gada 10. februāris, Deutsche Post un DHL International/Komisija, T‑388/03, EU:T:2009:30, 62. un 64. punkts). Šajā gadījumā prasītājai ir interese, lai otrais apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, ciktāl tā sava ceturtā pamata pirmajā daļā apstrīd to, ka šis lēmums, ar kuru konstatēta Capricorn piešķirta atbalsta neesamība konkursa procedūrā, ir ticis pieņemts, Komisijai neuzsākot formālu izmeklēšanas procedūru, pārkāpjot prasītājas kā ieinteresētās puses procesuālās tiesības.

74      Ja Vispārējā tiesa atceltu otro apstrīdēto lēmumu sakarā ar prasītājas procesuālo tiesību pārkāpumu, Komisijai principā vajadzētu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par Nürburgring aktīvu pārdošanu un lūgt prasītājai kā ieinteresētajai pusei iesniegt savus apsvērumus. Līdz ar to pašai otrā apstrīdētā lēmuma atcelšanai var būt juridiskas sekas attiecībā uz prasītāju kā ieinteresēto pusi.

75      Tādējādi ir jāsecina, ka attiecībā uz otro apstrīdēto lēmumu prasītājai kā ieinteresētajai pusei ir locus standi un ka tai ir bijis un joprojām ir locus standi, lai nodrošinātu procesuālās tiesības, kas tai, ņemot vērā šo pašu [ieinteresētās puses] statusu, ir saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu.

76      No tā izriet, ka Komisijas iesniegtais pieteikums izbeigt tiesvedību ir jānoraida un ka šī prasība ir pieņemama, ciktāl tā attiecas uz otro apstrīdēto lēmumu un ciktāl ar to tiecas nodrošināt prasītājas procesuālās tiesības, kas tai ir saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu.

2.      Par lietas būtību

a)      Ievada apsvērumi par pārbaudes tiesā apjomu attiecībā uz tādu lēmumu par atbalsta neesamību, kas pieņemts iepriekšējas izskatīšanas posma noslēgumā

77      Vispirms ir jāatgādina, ka ar LESD 108. panta 3. punktu un Regulas Nr. 659/1999 4. pantu ir ieviests paziņoto atbalsta pasākumu iepriekšējas izskatīšanas posms, kura mērķis ir ļaut Komisijai izveidot pirmo viedokli par attiecīgā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu. Šī posma noslēgumā Komisija konstatē, ka šis pasākums vai nu nav uzskatāms par atbalstu, vai arī ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Pēdējā minētajā gadījumā minētais pasākums var neradīt šaubas attiecībā uz tā saderību ar iekšējo tirgu vai – tieši otrādi – radīt (spriedums, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 43. punkts).

78      Ja iepriekšējas izskatīšanas posma noslēgumā Komisija pieņem lēmumu, ar kuru tā konstatē, ka valsts pasākums nav atbalsts, kas ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu, tā arī netieši atsakās uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru. Šis princips ir piemērojams gan gadījumā, kad lēmums ir pieņemts tādēļ, ka Komisija uzskata atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu, – saukts par “lēmumu necelt iebildumus” – gan tad, ja tā uzskata, ka pasākums neietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā un tātad nav atbalsts saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2. punktu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 52. punkts, un 2012. gada 28. marts, Ryanair/Komisija, T‑123/09, EU:T:2012:164, 68. punkts).

79      Saskaņā ar judikatūru, ja prasītājs lūdz atcelt lēmumu, ar kuru atzīts, ka attiecīgais pasākums nav valsts atbalsts, vai lēmumu necelt iebildumus, tas galvenokārt apstrīd to, ka Komisijas lēmums par attiecīgo atbalstu ticis pieņemts, šai iestādei neuzsākot formālo izmeklēšanas procedūru, tādējādi pārkāpjot tā procesuālās tiesības. Lai tiktu apmierināta prasītāja prasība atcelt tiesību aktu, tas nolūkā aizsargāt procesuālās tiesības, kas tam ir saistībā ar formālo izmeklēšanas procedūru, var izvirzīt jebkādu pamatu, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot informāciju un pierādījumus, kas bija vai varēja būt tās rīcībā aplūkojamā pasākuma iepriekšējas izskatīšanas posmā, bija jārodas šaubām par šī pasākuma kvalificēšanu par valsts atbalstu vai par tā saderību ar iekšējo tirgu (spriedumi, 2013. gada 13. jūnijs, Ryanair/Komisija, C‑287/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:395, 60. punkts, un 2014. gada 25. novembris, Ryanair/Komisija, T‑512/11, nav publicēts, EU:T:2014:989, 31. punkts).

80      Šādu šaubu esamības pierādījumu it īpaši var iesniegt, atsaucoties uz saskaņotu norāžu kopumu: jautājums par to, vai pastāv šaubas, attiecībā uz lēmumu, ar kuru konstatē, ka attiecīgais pasākums nav valsts atbalsts, ir jārisina, izmeklējot gan apstākļus, kādos tika pieņemts minētais lēmums, tostarp iepriekšējas izskatīšanas ilgumu, gan tā saturu, salīdzinot vērtējumu, uz kuru Komisija pamatojās šajā lēmumā, ar informāciju, kas bija vai varēja būt tās rīcībā brīdī, kad tā lēma par attiecīgā pasākuma kvalificēšanu par valsts atbalstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, 3F/Komisija, C‑646/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:36, 31. punkts).

81      Tādējādi Komisijai ir pienākums uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, ja, ņemot vērā iegūto informāciju vai informāciju, ko tā varēja gūt iepriekšējas izskatīšanas posmā, tai joprojām ir būtiskas grūtības novērtēt attiecīgo pasākumu. Šis pienākums tieši izriet no LESD 108. panta 3. punkta, kā tas interpretēts judikatūrā, un tas ir apstiprināts Regulas Nr. 659/1999 4. pantā, ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir kvalificējams par atbalstu vai saderīgs ar iekšējo tirgu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija, C‑131/15 P, EU:C:2016:989, 30.–33. punkts, un 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija, T‑289/03, EU:T:2008:29, 328. punkts). Tādā gadījumā Komisija nevar atteikties uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, pamatojoties uz citiem apstākļiem, tādiem kā trešo personu intereses, procesuālās ekonomijas apsvērumi vai kādi citi administratīvo vai politisko ērtību apsvērumi (spriedums, 2009. gada 10. februāris, Deutsche Post un DHL International/Komisija, T‑388/03, EU:T:2009:30, 90. punkts).

82      Tiesvedības posmā Savienības tiesas pārbaudei ir jākoncentrējas uz jautājumu par to, vai, ņemot vērā šajā gadījumā prasītājas izvirzītos argumentus un sniegtos pierādījumus, vērtējumi, uz kuriem Komisija balstījās lēmumā par atbalsta neesamību, radīja grūtības, kas varēja raisīt šaubas, un līdz ar to pamatot formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1993. gada 19. maijs, Cook/Komisija, C‑198/91, EU:C:1993:197, 31. punkts, un 1993. gada 15. jūnijs, Matra/Komisija, C‑225/91, EU:C:1993:239, 34. punkts).

b)      Ievada apsvērumi par prasības priekšmetu

83      Ceturtā pamata pirmā daļa ir par prasītājas procesuālo tiesību pārkāpumu tajā, ka Komisija neuzsāka formālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, lai arī pastāvēja būtiskas grūtības novērtēt attiecīgo pasākumu.

84      Šajā daļā, lai pierādītu, ka pastāv šādas būtiskas grūtības novērtēt attiecīgo pasākumu, prasītāja it īpaši min kļūdas tiesību piemērošanā, kļūdas vērtējumā un pamatojuma trūkumu otrajā apstrīdētajā lēmumā. Šīs kļūdas un šis trūkums turklāt ir minēti tās pirmajā, trešajā un piektajā pamatā attiecīgi par kļūdainu valsts atbalsta jēdziena interpretāciju, par to, ka nav ņemta vērā pārdošanas procesa turpināšana, nododot pārpircējam Capricorn līdzdalību Nürburgring aktīvu iegādes starpnieksabiedrībā, un par pamatojuma trūkumu.

85      Līdz ar to, pirmām kārtām, ir jāvērtē ceturtā pamata pirmā daļa, pēc tam, ņemot vērā šo daļu par prasītājas procesuālo tiesību pārkāpumu, – pirmais, trešais un piektais pamats, lai novērtētu, vai to atbalstam izvirzītie argumenti ļauj identificēt tādas būtiskas grūtības novērtēt attiecīgo pasākumu, kuru dēļ Komisijai būtu vajadzējis uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, kā saskaņā ar judikatūru Vispārējai tiesai ir ļauts rīkoties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 56. un 58. punkts).

86      Otrām kārtām, būs jāpārbauda ceturtā pamata otrā, trešā un ceturtā daļa par citiem prasītājas procesuālo tiesību pārkāpumiem, kas arī var ietekmēt Komisijas otrajā apstrīdētajā lēmumā izdarīto secinājumu par tādu būtisku grūtību novērtēt attiecīgo pasākumu neesamību, ar ko pamatotu LESD 108. panta 2. punktā paredzētās formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu. Ceturtā pamata otrā daļa ir par Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta otrās daļas pārkāpumu, un ceturtā pamata trešā un ceturtā daļa ir par to, ka Komisija nav veikusi konkursa procedūras rūpīgu un objektīvu pārbaudi. Jāatgādina, ka prasības otrais pamats par saimnieciskās pēctecības esamību bija vērsts vienīgi pret pirmo apstrīdēto lēmumu, attiecībā uz kuru netika uzskatīts, ka prasītājai ir locus standi.

c)      Par ceturtā pamata pirmo daļu attiecībā uz būtiskām grūtībām novērtēt “Nürburgring” aktīvu pārdošanu

87      Prasītāja min, pirmkārt, iepriekšējās izskatīšanas posma ilgumu un, otrkārt, otrā apstrīdētā lēmuma saturu.

1)      Par iepriekšējās izskatīšanas posma ilgumu

88      Prasītāja apgalvo, ka Komisija vairākkārt pieņēma lēmumu, it īpaši laikā no 2014. gada 23. jūnija līdz 1. oktobrim, kad galu galā tika pieņemts galīgais lēmums. Turklāt galīgā lēmuma labojums tika pieņemts 2015. gada 13. aprīlī jeb vairāk nekā gadu pēc tam, kad prasītāja bija iesniegusi Komisijai savu sūdzību.

89      Komisija apgalvo, ka tai nebija būtisku grūtību iepriekšējās izskatīšanas laikā.

90      Ir jāatgādina, ka Komisijai gadījumā, ja attiecīgā dalībvalsts to nav informējusi par strīdīgajiem valsts pasākumiem, nav jāveic šo pasākumu iepriekšēja izskatīšana noteiktā termiņā. Tomēr Komisijai ir rūpīgi jāizskata sūdzība, kurā tiek norādīta ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta esamība, un tas, vai iepriekšējās izskatīšanas stadijas ilgums ir bijis saprātīgs, ir novērtējams, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus un it īpaši tās kontekstu, dažādās procesuālās stadijas, kas Komisijai jāievēro, un lietas sarežģītību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 27. septembris, 3F/Komisija, T‑30/03 RENV, EU:T:2011:534, 57. un 58. punkts un tajos minētā judikatūra).

91      Šajā lietā Komisija saņēma prasītājas sūdzību 2014. gada 10. aprīlī. Šī sūdzība attiecās uz Nürburgring aktīvu pārdošanu Capricorn par zemāku cenu nekā to tirgus cena un saimnieciskās pēctecības esamību starp pārdevējiem un Capricorn, ar ko esot pamatots tas, ka lēmums par atbalsta pārdevējiem atgūšanu bija jāpaplašina attiecībā uz šo pēdējo. Turklāt par Nürburgring aktīvu pārdošanu tika iesniegtas vēl trīs citas sūdzības. Galīgais lēmums tika pieņemts 2014. gada 1. oktobrī jeb mazāk nekā sešus mēnešus pēc prasītājas sūdzības saņemšanas. Šāds termiņš nepārsniedz to, ko prasīja ar Nürburgring aktīvu pārdošanu par zemāku cenu nekā to tirgus cena saistīto jautājumu pirmā izskatīšana, un līdz ar to neliecina par tādu būtisku grūtību novērtēt attiecīgo pasākumu esamību, kas varētu pamatot formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu.

92      No tā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida.

2)      Par otrā apstrīdētā lēmuma saturu

93      Prasītāja būtībā apgalvo, ka otrais apstrīdētais lēmums pats par sevi pierādot būtisku grūtību esamību, šajā ziņā minot Komisijas veiktā izvērtējuma nepilnīgo raksturu. Trūkumi it īpaši attiecoties uz vērtējumu par konkursa procedūras atklāto, pārredzamo, nediskriminējošo un beznosacījumu raksturu, par dažiem apstākļiem, kuri esot atbilstīgi šajā ziņā, piemēram, Nürburgring aktīvu nodošana pārpircējam, un par jautājumu attiecībā uz to, vai šī procedūra noslēdzās ar minēto aktīvu pārdošanu vislielāko summu nosolījušajam pretendentam, kā arī uz tā apstākļa izvērtējumu, ka Capricorn neesot varējusi izpildīt pārdošanas cenas maksājuma nodrošinājuma prasību.

94      Turklāt Komisijas pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā, kas saistītas ar LESD 107. panta 1. punkta un Regulas Nr. 659/1999 14. panta kļūdainu piemērošanu, kā arī ar pamatojuma trūkumu, apstiprinot būtisku grūtību novērtēt attiecīgo pasākumu esamību, kas pamatojot formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu.

95      Komisija apstrīd šo argumentāciju.

96      Vispirms ir jānorāda, ka galīgā lēmuma 285. apsvērumā pēc aplūkojamās lietas apstākļu izvērtēšanas Komisija konstatēja, ka “[Nürburgring] aktīvu pārdošana [nebija] valsts atbalsts”.

97      Galīgā lēmuma 281. apsvērumā Komisija norādīja, ka tās rīcībā nav “liecības par atklāta[s], pārredzama[s], nediskriminējoša[s] un beznosacījumu konkursa procedūras [principa] pārkāpumiem attiecībā uz [Nürburgring] aktīvu pārdošanu vai kādu citu piedāvājumu ar augstāku cenu un garantētu finansējumu salīdzinājumā ar Capricorn piedāvājuma cenu”.

98      Galīgā lēmuma 240., 261., 266., 271., 276. un 280. apsvērumā Komisija it īpaši uzskatīja, ka Capricorn bija pretendents, kurš iesniedzis visaugstāko cenas piedāvājumu, tam pievienojot finansējuma garantiju. Attiecībā uz šo garantiju Komisija norādīja, ka kopš 2014. gada aprīļa tās rīcībā bija Deutsche Bank AG 2014. gada 10. marta vēstule Capricorn piedāvājuma atbalstam (turpmāk tekstā – “Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstule”). Līdz ar to nav iemesla apšaubīt Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā veica savu pašas analīzi attiecībā uz minēto vēstuli un uzskatīja to par finansējuma garantiju, kuras saistošo raksturu bija apstiprinājušas Vācijas iestādes.

99      Arguments attiecībā uz Capricorn piedāvājuma finansējuma garantiju un uz to, vai konkursa procedūra noslēdzās ar minēto aktīvu pārdošanu vislielāko summu nosolījušajam pretendentam, tātad nav pamatots.

100    Prasītāja arī apgalvo, ka Komisija neveica konkursa procedūras pilnīgu pārbaudi. It īpaši galīgajā lēmumā neesot minēta pārdošanas procesa turpināšana.

101    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka iepriekšējās izskatīšanas posmā Komisijas veiktās izmeklēšanas nepietiekamais vai nepilnīgais raksturs ir netiešs pierādījums tam, ka pastāv grūtības, kas var pamatot formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu (skat. spriedumu, 2016. gada 11. oktobris, Søndagsavisen/Komisija, T‑167/14, nav publicēts, EU:T:2016:603, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

102    Judikatūrā ir arī vispārīgi norādīts, ka lēmuma valsts atbalsta jomā likumība ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija vai kāda varēja būt Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 81. punkts), ņemot vērā to, ka informācijā, kura “varēja būt” Komisijas rīcībā, ietilpst tā, kurai, šķiet, ir nozīme vērtējumā, kas jāveic, un kuru tā, iesniedzot pieteikumu, varēja iegūt administratīvā procesa gaitā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 71. punkts).

103    Tas, ka Komisija, pēc prasītājas domām, nav atbildējusi uz dažiem iebildumiem, kurus tā izvirzījusi, nenozīmē, ka Komisija nevarēja pieņemt lēmumu par attiecīgo pasākumu, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, un ka tādēļ tai bija jāuzsāk oficiālā [formālā] izmeklēšanas procedūra, lai pabeigtu savu izmeklēšanu (spriedums, 2012. gada 28. marts, Ryanair/Komisija, T‑123/09, EU:T:2012:164, 130. punkts).

104    Šajā gadījumā Komisijai nevar pārmest to, ka galīgajā lēmumā tā nav izteikusies par pārdošanas procesa turpināšanu, nododot pārpircējam Capricorn līdzdalību Nürburgring aktīvu iegādes starpnieksabiedrībā, kas, prasītājas ieskatā, pamatojoties uz 2014. gada 5. oktobra fiduciāru līgumu, notika 2014. gada 28. oktobrī un tātad pēc minētā lēmuma pieņemšanas.

105    Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka Komisijas pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā, kas saistītas ar LESD 107. panta 1. punkta un Regulas Nr. 659/1999 14. panta kļūdainu piemērošanu, kā arī ar pamatojuma trūkumu, apstiprinot būtisku grūtību esamību. Šī argumenta vērtējums sakrīt ar pirmā un piektā pamata par minēto kļūdu tiesību piemērošanā un minētā pamatojuma trūkuma vērtējumu, kas tiks veikts še turpmāk.

106    Tādējādi, neskarot iebildumus, kas tiks vērtēti saistībā ar pirmo un piekto pamatu, argumenti, kas izvirzīti ceturtā pamata pirmās daļas atbalstam, tātad neļauj secināt, ka iepriekšējas izskatīšanas posma noslēgumā Komisija saskārās ar tādām grūtībām novērtēt Nürburgring aktīvu pārdošanu, kuras prasīja formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu. Līdz ar to ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

d)      Par pirmo pamatu attiecībā uz valsts atbalsta jēdziena kļūdainu interpretāciju tajā, kas attiecas uz valsts atbalsta piešķiršanu pircējam konkursa procedūrā

107    Ar savu pirmo pamatu, kurā ietilpst trīs daļas, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini interpretējusi valsts atbalsta jēdzienu LESD 107. panta izpratnē, secinot, ka nekāds valsts atbalsts konkursa procedūrā pircējam netika piešķirts.

1)      Par pirmā pamata pirmo daļu attiecībā uz konkursa procedūrā pircējam piešķirto priekšrocību

108    Ar pirmā pamata pirmo daļu prasītāja apgalvo, ka konkursa procedūrā pircējam tika piešķirta priekšrocība. Minētā procedūra neesot bijusi pārredzama. It īpaši pārdevēji un KPMG neesot skaidri informējuši pretendentus par piemērojamajiem termiņiem, un tādējādi prasītāja esot tikusi maldināta par galīgā piedāvājuma iesniegšanas termiņu. Pircējs savu galīgo piedāvājumu esot iesniedzis tikai 2014. gada 10. martā, iepriekšējā dienā, pirms viņš tika izraudzīts par līgumslēdzēju attiecībā uz Nürburgring aktīviem, un tādējādi termiņš de facto esot ticis pagarināts līdz šim datumam.

109    Turklāt prasītāja apgalvo, ka konkursa procedūra bija diskriminējoša. It īpaši 2013. gada rudenī esot notikušas sarunas starp pārdevēju un pircēja pārstāvjiem, bet nav notikušas sarunas ar prasītājas pašas pārstāvjiem, lai arī pircējam nebija garantēta finansējuma. Šim pēdējam it īpaši esot bijis atļauts piedalīties pārdevēju vadības sanāksmēs. Turklāt Komisijas arguments par to, ka neviens no pretendentiem neesot iesniedzis finansējuma garantiju attiecībā uz visu iegādes cenu un ka līdz ar to pārdevēji neesot pārkāpuši vienlīdzīgas attieksmes principu, konkursa procedūrā atvieglinot garantētā finansējuma prasību, esot kļūdains, ciktāl šie konkursa noteikumu grozījumi neesot tikuši paziņoti visiem pretendentiem.

110    Turklāt prasītāja apgalvo, ka pircējs nav pierādījis garantētu finansējumu, ciktāl tas it īpaši bija vienīgi iesniedzis apņemšanās rakstu Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstules formā, proti, iesniedzot nodomu vēstuli bez saistoša spēka, un ciktāl šī vēstule bija vien provizorisks projekts, kura saistošā iedarbība bija atkarīga no papildu nosacījumu ievērošanas un no Deutsche Bank galīgā lēmuma.

111    Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka tā piedāvāja visaugstāko iegādes cenu, kā arī garantētu finansējumu.

112    Komisija apstrīd šo argumentāciju.

113    Attiecībā uz pirmā pamata pirmajā daļā formulētajiem iebildumiem ir jānosaka, vai Komisijas veiktā pārbaude par konkursa procedūras likumību bija tāda, lai varētu apgalvot, ka nebija tādu būtisku grūtību novērtēt Nürburgring aktīvu pārdošanu, kas varētu pamatot formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu.

114    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja uzņēmums, kas ir saņēmis ar iekšējo tirgu nesaderīgu valsts atbalstu, tiek pārpirkts par tirgus cenu, proti, par augstāko cenu, kādu privāts investors normālos konkurences apstākļos būtu gatavs maksāt par šo sabiedrību situācijā, kādā tā bija – it īpaši pēc valsts atbalsta saņemšanas –, tiek uzskatīts, ka atbalsta elements ticis novērtēts par tirgus cenu un iekļauts pirkuma cenā. Šādā situācijā nevar tikt uzskatīts, ka pircējs ir guvis priekšrocību attiecībā pret citiem tirgus dalībniekiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija, C‑277/00, EU:C:2004:238, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

115    Ja turpretī valsts atbalsta saņēmēja aktīvi tiek pārdoti par zemāku cenu nekā tirgus cena, pircējam var tikt piešķirtas nepamatotas priekšrocības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 28. marts, Ryanair/Komisija, T‑123/09, EU:T:2012:164, 161. punkts).

116    Lai pārbaudītu tirgus cenu, var tostarp ņemt vērā sabiedrības īpašumtiesību nodošanā izmantoto formu, piemēram, atklātu konkursu, kas tiek uzskatīts par tādu, kurš nodrošina, ka pārdošana ir notikusi tirgus apstākļos. Tādējādi, ja tiek pārdots uzņēmums, tam izmantojot atklātu, pārskatāmu un beznosacījuma uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūru, var pieņemt, ka tirgus cena atbilst visaugstākajai piedāvātajai cenai, turklāt, pirmkārt, ir jākonstatē, vai šis piedāvājums ir saistošs un ticams un, otrkārt, vai nav pamata ņemt vērā citus faktorus, nevis vien tirgus cenu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. oktobris, Land Burgenland u.c./Komisija, C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682, 93. un 94. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, BVVG, C‑39/14, EU:C:2015:470, 32. punkts).

117    Saskaņā ar judikatūru konkursa procedūras atklātais un pārskatāmais raksturs ir vērtējams, balstoties uz netiešu pierādījumu kopumu, kas pastāv katras lietas apstākļos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija, C‑277/00, EU:C:2004:238, 95. punkts).

118    Ņemot vērā iepriekš 114.–117. punktā atgādināto judikatūru, šajā gadījumā ir jāvērtē pirmā pamata pirmajā daļā izvirzīto dažādo iebildumu pamatotība, vienlaikus ņemot vērā apstākli, ka šajā ziņā Vispārējā tiesa nevar tieši lemt par pašu konkursa procedūras tiesiskumu.

i)      Par iebildumu attiecībā uz konkursa procedūras nepārredzamo raksturu

119    Ciktāl prasītāja min konkursa procedūras nepārredzamo raksturu, ir jāatgādina (skat. iepriekš 9. punkta septīto ievilkumu), ka termiņš apstiprinājuma piedāvājumu iesniegšanai tika secīgi noteikts 2013. gada 11. decembrī, kā izriet no KPMG 2013. gada 17. oktobra vēstules, un pēc tam 2014. gada 17. februārī, kā izriet no KPMG 2013. gada 17. decembra vēstules. Šajā pēdējā vēstulē bija precizēts, ka tiks ņemti vērā arī pēc šī termiņa beigām iesniegtie piedāvājumi. Vienlaikus tajā bija precizēts, ka pārdevēji var pieņemt lēmumu par savu izvēli īsi pēc piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām.

120    Kā Komisija pamatoti apgalvo, iespēja iesniegt piedāvājumu pēc 2014. gada 17. februāra tātad bija zināma visiem pretendentiem. Tāpat apstāklis, ka pircējs varēja iesniegt savu galīgo piedāvājumu 2014. gada 10. martā, pēc termiņa beigām, un tikt atzīts par līgumslēdzēju 2014. gada 11. martā, pilnībā atbilst KPMG 2013. gada 17. decembra vēstules prasībām.

121    No tā izriet, ka šis iebildums neļauj pierādīt, ka Komisijai būtu vajadzējis šaubīties par konkursa procedūrā pircējam piešķirtas priekšrocības esamību šīs procedūras nepārredzamā rakstura dēļ attiecībā uz apstiprinājuma piedāvājuma iesniegšanai noteikto termiņu.

ii)    Par iebildumu attiecībā uz konkursa procedūras diskriminējošo raksturu

122    Šajā iebildumā prasītāja apgalvo, ka konkursa procedūra bija diskriminējoša. It īpaši pircējs neesot pierādījis garantētu finansējumu, ciktāl Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstulei, kas tika iesniegta tā 2014. gada 11. martā apstiprinātā piedāvājuma atbalstam, neesot bijis saistoša spēka.

123    KPMG 2013. gada 17. oktobra vēstulē ieinteresētajiem ieguldītājiem bija precizēts, ka jebkādam no trešās puses nākušam finansējumam ir jābūt pamatotam ar saistošu finanšu garantiju (skat. iepriekš 9. punkta devīto ievilkumu). Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisijas veiktā pārbaude, kas papildināja Vācijas iestāžu veikto analīzi, bija tāda, kas var novērst šaubas par Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstules saistošo raksturu.

124    Vispirms Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstulē ir norādīts, ka šī pēdējā ir gatava piešķirt pircējam aizdevumu 45 miljonu EUR apmērā. Šī finansējuma nosacījumi ir detalizēti aprakstīti, un tas, kā pamatoti apgalvo Komisija, šķiet, norāda uz padziļinātu Deutsche Bank veiktu pārbaudi un uz informācijas apmaiņu starp šo pēdējo un pircēju.

125    Turpinot Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstulē ir vairākkārt minētas saistības, ko Deutsche Bank ar minēto vēstuli uzņēmusies attiecībā pret Capricorn. Deutsche Bank tātad uzskatīja, ka minētā vēstule tai ir saistoša.

126    Šajā ziņā, kā pamatoti apgalvo Komisija, Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstules salīdzinājums ar Deutsche Bank 2014. gada 17. un 25. februāra divām nesaistošām sagatavošanas vēstulēm apstiprina Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstules saistošo raksturu. Tādējādi 2014. gada 17. februāra vēstulē ir norādīts, ka ar to netiek noteiktas saistības Deutsche Bank, atšķirībā no Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstules, kurā ir minētas saistības, ko Deutsche Bank ar minēto vēstuli uzņemas attiecībā pret Capricorn.

127    Visbeidzot Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstulē ir precizēts, ka attiecībā uz saistībām, ko šī pēdējā uzņēmusies, ir paredzēti trīs nosacījumi. Šie nosacījumi (darījuma izpilde, būtisku izmaiņu neesamība attiecībā uz iegūtajiem aktīviem, prettiesiskuma neesamība) neļāva Deutsche Bank izvairīties no savām saistībām citādi kā vien gadījumā, ja iegāde nenotiktu saskaņā ar paredzētajiem nosacījumiem.

128    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, nešķiet, ka Komisijai būtu vajadzējis būt šaubām par Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstules saistošo raksturu.

129    Turpretī, kā Komisija pamatoti konstatēja galīgā lēmuma 272. apsvērumā, prasītāja tā arī neiesniedza sava piedāvājuma finansējuma apliecinājumu.

130    2013. gada 30. septembrī prasītāja iesniedza indikatīvu piedāvājumu attiecībā uz visiem Nürburgring aktīviem par summu 150 miljonu EUR apmērā. Šajā piedāvājumā nebija ietverts tās finansējuma iespēju apliecinājums, un KPMG to tai norādīja savās 2013. gada 11. un 17. decembra vēstulēs, kā arī nākamā gada 18. decembra vēstulē. Prasītāja arī saņēma KPMG 2013. gada 17. oktobra vēstuli, kurā bija precizēts, ka jebkādam no trešās puses nākušam finansējumam ir jābūt pamatotam ar saistošu finanšu garantiju.

131    2014. gada 17. februārī prasītāja iesniedza galīgo piedāvājumu par summu 110 miljonu EUR apmērā attiecībā uz visiem aktīviem. Tā apgalvoja, ka ir saņēmusi saistošu finanšu garantiju par summu 30 miljonu EUR apmērā no DRC Capital LLP. Tomēr kopā ar piedāvājumu netika iesniegts neviens DRC Capital dokuments, un KPMG to prasītājai norādīja 2014. gada 18. februāra elektroniskā pasta vēstulē.

132    2014. gada 21. februārī prasītāja norādīja, ka divu līdz piecu nedēļu ilgam termiņam vajadzētu tai ļaut saņemt visas saistošās finanšu garantijas. 2014. gada 11. martā tā iesniegšot galīgā piedāvājuma atjauninātu versiju par kopējo summu 150 miljonu EUR apmērā; prasītāja apstiprināja, ka iesniegs visas saistošās finanšu garantijas līdz 2014. gada 31. martam. Visbeidzot tā apstiprina, ka 2014. gada 26. martā bija saņēmusi finansējuma garantiju no Jupiter Financial, bet atzīst, ka tā arī to neiesniedza KPMG. 2014. gada 9. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē KPMG prasītājai norādīja, ka joprojām nav saņēmusi trešo pušu, kuras finansētu tās piedāvājumu, rakstisku apstiprinājumu.

133    No iepriekš minētā izriet, ka pircēja, kura piedāvājums tika izraudzīts, rīcībā vispirms bija Deutsche Bank 2014. gada 17. un 25. februāra divas sagatavošanas vēstules un pēc tam Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstule, attiecībā uz kuru nešķiet, ka Komisijai būtu vajadzējis būt šaubām par tās saistošo raksturu, savukārt prasītāja, kuras piedāvājums netika izraudzīts, nevienā brīdī nebija iesniegusi nevienu finansējuma apliecinājumu. Turklāt saistošas finanšu garantijas prasība prasītājai tika vairākkārt atgādināta.

134    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, nav jāuzskata, ka, ņemot vērā prasītājas minētos faktiskos un tiesiskos apstākļus, Komisijai būtu vajadzējis šaubīties par pircējam konkursa procedūrā piešķirtas priekšrocības esamību šīs procedūras diskriminējošā rakstura dēļ attiecībā uz saistošas finanšu garantijas prasību.

iii) Par iebildumu attiecībā uz “Capricorn” un prasītājas piedāvājumu summu un finansējumu

135    Šajā iebildumā prasītāja apgalvo, ka tā piedāvāja visaugstāko iegādes cenu, kā arī garantētu finansējumu, savukārt Capricorn piedāvājums, kurš galu galā tika izraudzīts, bija mazāks par tās piedāvājumu un tam nebija garantēta finansējuma.

136    Tā kā prasītājas pirkuma galīgā piedāvājuma summa bija 110 miljonu EUR apmērā, savukārt Capricorn galīgā piedāvājuma summa – 77 miljonu EUR apmērā, prasītāja pamatoti apgalvo, ka tā piedāvāja augstāku iegādes cenu nekā Capricorn.

137    Tomēr saskaņā ar iepriekš 116. punktā atgādināto judikatūru var pieņemt, ka tirgus cena atbilst atklātā, pārskatāmā un beznosacījumu konkursa procedūrā piedāvātajai visaugstākajai cenai vienīgi tad, ja ir pierādīts, ka šis piedāvājums ir saistošs un ticams.

138    Šajā gadījumā saskaņā ar KPMG 2013. gada 19. jūlija un 17. oktobra ieinteresētajiem ieguldītājiem nosūtītajām vēstulēm tiem it īpaši vajadzēja tikt izraudzītiem, ņemot vērā darījuma nodrošinājuma prasību (skat. iepriekš 9. punkta devīto ievilkumu).

139    Prasītāja kļūdaini apgalvo, ka tā piedāvāja garantētu finansējumu, jo tā nevienā brīdī nebija iesniegusi nevienu finansējuma apliecinājumu. No galīgā lēmuma 272. apsvēruma izriet, ka, neesot pierādījumiem par prasītājas finansiālajām iespējām un maksātspēju, Vācijas iestādes varēja apšaubīt tās spēju savākt nepieciešamos līdzekļus, lai maksātu tās piedāvāto pirkuma cenu, un līdz ar to tās piedāvājuma ticamību un tā atbilstību pārdošanas cenas maksājuma nodrošinājuma prasībai.

140    Turpretī Capricorn rīcībā bija vispirms Deutsche Bank 2014. gada 17. un 25. februāra divas sagatavošanas vēstules un pēc tam Deutsche Bank 2014. gada 10. marta vēstule, attiecībā uz kuru jau tika norādīts, ka Komisijai nevajadzēja rasties šaubām par tās saistošo raksturu (skat. iepriekš 128. un 133. punktu).

141    Turklāt, kā ir minēts galīgā lēmuma 273. apsvērumā, konkursa procedūrā notikušo sarunu beidzamajā stadijā piedalījās tikai 2. pretendents un Capricorn, kuru abu piedāvājumi bija mazāki nekā prasītājas piedāvājums, bet kuros bija ietvertas finansiālas garantijas. Tātad pārdevēji salīdzināja Capricorn piedāvājumu ar 2. pretendenta piedāvājumu. To apstiprina apstāklis, ka, pārdevēju advokātu ieskatā, 2014. gada 26. februārī 2. pretendenta apstiprinājuma piedāvājums bija vislabākais, lai gan par mazāku summu nekā Capricorn piedāvājums, un ka tieši šīs pēdējās piedāvājuma lielākās summas dēļ pārdevēji arī centās pabeigt Nürburgring aktīvu pārdošanu Capricorn. No galīgā lēmuma 273. apsvēruma izriet, ka gan piedāvājums, gan finansiālā garantija, ko in fine iesniedza Capricorn, bija lielāki nekā 2. pretendenta piedāvājums un finansiālā garantija.

142    Tātad nav pierādīts, ka Komisijai būtu vajadzējis šaubīties par to, ka Capricorn bija pretendents, kas bija piedāvājis vislabāko saistošo un ticamo piedāvājumu, ņemot vērā ne tikai piedāvāto cenu, bet arī piedāvātās darījuma nodrošinājuma garantijas. Citiem vārdiem, nav pierādīts, ka tai būtu vajadzējis šaubīties par to, ka “minētie aktīvi tika pārdoti pretendentam, kurš [bija] iesniedz[is] augstāko piedāvājumu, pievienojot sava finansējuma apliecinājumu”, kā norādīts galīgā lēmuma 276. apsvērumā, un par to, ka “[bija] kād[s] cit[s] piedāvājum[s] ar augstāku cenu un garantētu finansējumu salīdzinājumā ar Capricorn piedāvājuma cenu”, kā norādīts tā paša lēmuma 281. apsvērumā.

143    Tādējādi arī šis iebildums ir jānoraida.

144    Piemērojot iepriekš 114.–117. punktā minēto judikatūru, Komisijas veiktā pārbaude tātad bija tāda, kas varēja noraidīt jebkādas šaubas par konkursa procedūrā pircējam piešķirtas priekšrocības esamību un līdz ar to par valsts atbalsta piešķiršanu šim pēdējam. Tādējādi nav jāuzskata, ka pirmā pamata pirmajā daļā ir atklātas tādas būtiskas grūtības novērtēt Nürburgring aktīvu pārdošanu, kuru dēļ Komisijai būtu bijis jāuzsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra.

145    Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

2)      Par pirmā pamata otro daļu attiecībā uz pircējam piešķirto priekšrocību nomas līgumā par “Nürburgring” aktīviem

146    Ar pirmā pamata otro daļu prasītāja apgalvo, ka pircējam tika piešķirta arī priekšrocība nomas līgumā par Nürburgring aktīviem. No galīgā lēmuma 56. apsvēruma izriet, ka šī noma bija noslēgta starp no pārdevējiem neatkarīgu sabiedrību, kura tieši darbojās kā minēto aktīvu depozitārijs, un Capricorn dibinātu darbību veicošu sabiedrību uz laikposmu no 2015. gada 1. janvāra, lai izveidotu pārejas situāciju, kura atbilst nosacījuma, kas attiecās uz Nürburgring aktīvu pārdošanu Capricorn, iespējamai īstenošanai, proti, tam, ka Komisija pieņem lēmumu, ar kuru tiek novērsts jebkāds risks, ka minēto aktīvu pircējam var būt jāatmaksā atbalsts pārdevējiem. Gada noma nepārsniedza 5 miljonus EUR, lai arī, prasītājas ieskatā, tai būtu bijis jābūt vismaz 7,7 miljonu EUR apmērā.

147    Komisija apstrīd šo argumentāciju un it īpaši apgalvo, ka šī noma bija tikai Nürburgring aktīvu pārdošanas cenas daļu avansa maksājums, kas pats par sevi bija atbilstīgs tirgus nosacījumiem.

148    Iepriekš 119.–133. punktā izklāstīto iemeslu dēļ nav jāuzskata, ka Komisijai būtu vajadzējis šaubīties par konkursa procedūras pārredzamo un nediskriminējošo raksturu.

149    Šo pašu iemeslu dēļ Komisijai pamatoti nebija šaubu par konkursa procedūrā pircējam piešķirtas priekšrocības esamību, tostarp attiecībā uz nomas līgumu par Nürburgring aktīviem, kas bija ticis apspriests gadījumam, ja nosacījumi, kuri izvirzīti, lai pārdošanas darījums tiktu veikts, neīstenotos.

150    Līdz ar to pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.

3)      Par pirmā pamata trešo daļu attiecībā uz valsts līdzekļu iesaistīšanu “Nürburgring” aktīvu pārdošanā pircējam

151    Ar pirmā pamata trešo daļu prasītāja apgalvo, ka Komisija nepārbaudīja to, vai Nürburgring aktīvu pārdošanā Capricorn bija iesaistīti valsts līdzekļi. Tai būtu vajadzējis konstatēt, ka tā tas bija.

152    Komisija apstrīd šo argumentāciju.

153    Ir jāatgādina, ka Komisija var noraidīt sūdzību, ja tā uzreiz var izslēgt aplūkojamo pasākumu kvalificēšanu par valsts atbalstu pēc tam, kad tā ir konstatējusi, ka kāds no pamatnosacījumiem LESD 107. panta 1. punkta piemērošanai nav izpildīts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 5. aprīlis, Deutsche Bahn/Komisija, T‑351/02, EU:T:2006:104, 104. punkts).

154    Šajā gadījumā, galīgā lēmuma 266.–281. apsvērumā pārbaudot, vai konkursa procedūra bija atklāta, pārredzama, nediskriminējoša un beznosacījumu un vai Capricorn bija pretendents, kurš iesniedzis vislabāko piedāvājumu, kam pievienota finansējuma garantija, Komisijas mērķis būtībā bija pārbaudīt, vai Nürburgring aktīvi bija tikuši pārdoti par to tirgus cenu atbilstoši iepriekš 116. punktā minētajai judikatūrai.

155    Ja Nürburgring aktīvi bija tikuši pārdoti par zemāku cenu nekā tirgus cena, kā tika atgādināts iepriekš 115. punktā, būtu iespējams, ka pircējam piešķirta nepamatota priekšrocība (spriedums, 2012. gada 28. marts, Ryanair/Komisija, T‑123/09, EU:T:2012:164, 161. punkts). Komisija līdz ar to pārbaudīja, vai šāda priekšrocība šajā gadījumā konkursa procedūrā bija tikusi piešķirta Capricorn.

156    Komisija secināja, ka, neesot šādai priekšrocībai, nekāds valsts atbalsts Nürburgring aktīvu pārdošanā Capricorn nebija ticis piešķirts. Citiem vārdiem, Komisija secināja, ka viens no pamatnosacījumiem LESD 107. panta 1. punkta piemērošanai – pamatnosacījums attiecībā uz priekšrocības esamību – nav izpildīts.

157    Tādējādi Komisijai nevar pamatoti pārmest, ka tā nav pārbaudījusi arī to, vai bija izpildīts nosacījums par valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu.

158    Līdz ar to ir jākonstatē, ka pirmā pamata trešās daļas un tādējādi pirmā pamata kopumā pārbaude nav atklājusi norādes par tādām šaubām attiecībā uz Nürburgring aktīvu pārdošanas kvalificēšanu par valsts atbalstu, kuru dēļ būtu bijis jāuzsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra.

159    Pirmais pamats, ņemot vērā ceturtā pamata pirmo daļu, tātad ir jānoraida.

e)      Par trešo pamatu attiecībā uz to, ka nav ņemta vērā pārdošanas procesa turpināšana, kas izrietēja no tā, ka tika nodota pārpircējam “Capricorn” līdzdalība “Nürburgring” aktīvu iegādes starpnieksabiedrībā

160    Ar trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija galīgajā lēmumā kļūdaini norādīja, ka Nürburgring aktīvu pārdošanas process bija beidzies 2014. gada 11. martā ar šo aktīvu piešķiršanu Capricorn.

161    Pārdevēji esot turpinājuši pārdošanas procesu, sākot ar 2014. gada jūliju, pēc tam, kad Capricorn bija apliecinājusi nespēju veikt pirkuma cenas otro daļējo maksājumu. Neformālas sarunas esot notikušas, sākot no 2014. gada septembra, un to laikā paši pārdevēji esot piedāvājuši Nürburgring aktīvu nodošanu, kuras rezultātā 2014. gada 28. oktobrī tika nodota pārpircējam Capricorn līdzdalība šo aktīvu iegādes starpnieksabiedrībā. Pārdošanas procesa turpināšana arī neesot bijusi atbilstīga atklātības, pārskatāmības, nediskriminācijas un beznosacījumu prasībām.

162    Prasītājas ieskatā, tas, ka tika nodota pārpircējam Capricorn līdzdalība Nürburgring aktīvu iegādes starpnieksabiedrībā, ir minēto aktīvu pārdošanas procesa iznākums un šī nodošana tika veikta pārdevēju, nevis Capricorn interesēs. Šī pēdējā no šīs nodošanas neguva nekādu priekšrocību, izņemot to, kas saistīta ar tās līgumsaistību izbeigšanu. Apstāklis, ka šīs līdzdalības nodošanas cena bija tāda pati kā Nürburgring aktīvu pārdošanas Capricorn cena, neesot pamatojis to, ka šajā gadījumā netika rīkota jauna konkursa procedūra.

163    Komisija apstrīd šo argumentāciju.

164    Iepriekš 103. un 104. punktā jau minēto iemeslu dēļ Komisijai nevar pārmest, ka galīgajā lēmumā tā nav izteikusies par pārdošanas procesa turpināšanu, nododot pārpircējam Capricorn līdzdalību Nürburgring aktīvu iegādes starpnieksabiedrībā, ciktāl šī nodošana notika, kā atzīst pati prasītāja, pēc minētā lēmuma pieņemšanas.

165    Turklāt, lai arī no 2014. gada 30. septembra raksta presē izriet, ka Deutsche Bank esot atsaukusi savu finansējumu Capricorn un ka administratori esot meklējuši jaunus Nürburgring aktīvu pārņēmējus, prasītāja nav pierādījusi, ka šī informācija bija vai varēja būt Komisijas rīcībā brīdī, kad tā pieņēma galīgo lēmumu.

166    Katrā ziņā, piemērojot iepriekš 114.–117. punktā minēto judikatūru, kā Komisija apgalvo savos 2017. gada 13. decembra apsvērumos, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, tās izmeklēšanas mērķis nolūkā pārbaudīt, vai Nürburgring aktīvi tika nodoti par šo aktīvu tirgus cenu, bija noskaidrot, vai konkursa procedūra bija atklāta, pārredzama, nediskriminējoša un beznosacījumu. Pretējā gadījumā minētā pārdošana būtu varējusi notikt par zemāku cenu nekā tirgus cena un pircējam būtu piešķirta nepamatota priekšrocība.

167    Līdz ar to ir jāuzskata, ka atbalsts, ko, prasītājas ieskatā (skat. iepriekš 10. punktu), Komisijai būtu vajadzējis konstatēt otrajā apstrīdētajā lēmumā un kam bija jāatbilst starpībai starp cenu, kuru Capricorn samaksāja par Nürburgring aktīvu iegādi, un šo pašu aktīvu tirgus cenu, esot ticis piešķirts Capricorn 2014. gada 11. martā, kad šai pēdējai tika piešķirti Nürburgring aktīvi un tika parakstīts pārdošanas līgums, ar ko tika noteikta cena, kura Capricorn bija jāmaksā par Nürburgring aktīvu iegādi. No tā izriet, ka fakti, kas norisinājās pēc šī datuma, kā Capricorn pieredzētās grūtības pirkuma līguma izpildes posmā un tas, ka tā savu līdzdalību Nürburgring aktīvu iegādes starpnieksabiedrībā nodeva pārpircējam, nebija atbilstīgi, lai vērtētu jautājumu par to, vai Capricorn bija piešķirts iespējams atbalsts konkursa procedūrā.

168    Visbeidzot, kā Komisija pamatoti apgalvo savos 2017. gada 13. decembra apsvērumos, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, ja prasītāja vēlējās, lai Komisija pārbaudītu arī tāda jauna atbalsta esamību, kas izrietējis no pārdošanas procesa apgalvotās turpināšanas, pēc otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tai šajā ziņā būtu bijis jāiesniedz jauna sūdzība.

169    No tā izriet, ka argumenti, kas izvirzīti trešā pamata atbalstam attiecībā uz to, ka netika ņemta vērā pārdošanas procesa turpināšana pēc otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, neļauj pierādīt, ka iepriekšējas izskatīšanas posma noslēgumā Komisija saskārās ar tādām grūtībām novērtēt Nürburgring aktīvu pārdošanu, kuras prasīja formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu.

170    Trešais pamats, ņemot vērā ceturtā pamata pirmo daļu, tātad ir jānoraida.

f)      Par piekto pamatu attiecībā uz pamatojuma trūkumu

171    Ar piekto pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija nav atbildējusi uz tās iebildumiem par, pirmkārt, darījuma nodrošinājuma prasības pārbaudi, otrkārt, pārdošanas procesa turpināšanu un Nürburgring aktīvu nodošanu pārpircējam, treškārt, valsts līdzekļu izmantošanu un valsts iesaistīšanos Nürburgring aktīvu pārdošanas un nomas noslēgšanā, ceturtkārt, tāda valsts atbalsta sešu miljonu EUR apmērā papildu piešķiršanu pircējam, kas atbilst daļējam iegādes cenas maksājumam, kurš ņemts no Nürburgring apsaimniekotāja 2014. gada peļņas (skat. iepriekš 6. punktu), piektkārt, pircēju un pārdevējus pārstāvošo advokātu biroja lomu, sestkārt, konkursa procedūras diskriminējošo raksturu attiecībā uz līgumiem par Nürburgring ekspluatāciju, septītkārt, nomas līgumu, kurš noslēgts starp pircēju un pārdevējiem, un jautājumu par to, vai tas atbilda valsts atbalstam, un, astotkārt, Nürburgring aktīvu iegādes cenas pārbaudi, pamatojoties uz ekspertu viedokli.

172    Prasītāja arī apgalvo, ka Komisija nav sniegusi skaidru un nepārprotamu pamatojumu tam, kas attiecas, pirmām kārtām, uz galīgā lēmuma 56. apsvērumā minēto situāciju, kura bija izveidota pēc Nürburgring aktīvu pārdošanas slēgšanas nolūkā nodrošināt šo aktīvu pagaidu izmantošanu, kamēr tiek gaidīts izpildāms Komisijas lēmums, ar ko tiktu izskaidrota Capricorn tiesiskā situācija attiecībā uz atbalstu pārdevējiem un, otrām kārtām, uz šī darījuma nodrošinājuma prasību.

173    Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka Komisija nav sniegusi detalizētāku pamatojumu attiecībā uz grozījumiem, kurus tā esot izdarījusi savā lēmumu pieņemšanas praksē saistībā ar pārbaudi par darījuma nodrošinājuma prasību un saiknēm starp administratoriem un valsti.

174    Komisija apstrīd šo argumentāciju.

175    LESD 296. panta otrajā daļā prasītajam pamatojumam ir jāļauj ieinteresētajām personām zināt veiktā pasākuma pamatojumu un Savienības tiesai – veikt savu pārbaudi (attiecībā uz valsts atbalstu skat. spriedumus, 2006. gada 6. septembris, Portugāle/Komisija, C‑88/03, EU:C:2006:511, 88. un 89. punkts, 2008. gada 22. aprīlis, Komisija/Salzgitter, C‑408/04 P, EU:C:2008:236, 56. punkts, un 2009. gada 30. aprīlis, Komisija/Itālija un Wam, C‑494/06 P, EU:C:2009:272, 48. un 49. punkts). Komisijai ir pietiekamā apmērā jānorāda sūdzības iesniedzējam iemesli, pamatojoties uz kuriem sūdzībā minētie faktiskie un tiesiskie apstākļi nav pietiekami, lai pierādītu valsts atbalsta esamību (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 64. punkts, un 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 89. punkts).

176    Šajā gadījumā galīgā lēmuma 266.–281. apsvērumā ar nosaukumu “Sūdzības par [Nürburgring] aktīvu pārdošanu” ir ietverts detalizēts to iemeslu izklāsts, kuru dēļ Komisija nolēma, ka Nürburgring aktīvu pārdošana Capricorn nebija valsts atbalsts. Ar šo izklāstu pietiek, lai ļautu ieinteresētajām pusēm zināt veiktā pasākuma pamatojumu un Savienības tiesai veikt savu pārbaudi, un prasītājai saprast iemeslus, kuru dēļ ar tās sūdzībā minētajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem nebija pietiekami, lai pierādītu valsts atbalsta esamību.

177    It īpaši, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nebija tā, ka Komisija neatbildēja uz tās iebildumiem par darījuma nodrošinājuma prasību, – tie ir pārbaudīti galīgā lēmuma 272. un 273. apsvērumā attiecībā uz prasītājas un Capricorn piedāvājuma finansējuma apliecinājumu, par līgumu apspriešanu saistībā ar Capricorn veikto Nürburgring ekspluatāciju, kas minēta tā paša lēmuma 275. apsvēruma e) apakšpunktā, un par pircēju un pārdevējus pārstāvošo advokātu biroja lomu, par ko ir runāts minētā lēmuma 275. apsvēruma j) apakšpunktā.

178    Līdz ar to, pat ja Komisija nebūtu atbildējusi uz citiem prasītājas sūdzībā izvirzītajiem iebildumiem, šis apstāklis nevar būt pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, jo šis pienākums neliek Komisijai izklāstīt citus elementus kā vienīgi faktus un juridiskos apsvērumus, ko tā uzskata par būtiski nozīmīgiem lēmumā. Vajadzīgā saikne starp sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem pamatiem un Komisijas lēmuma pamatojumu nevar nozīmēt, ka Komisijai ir pienākums noraidīt visus argumentus, kas izvirzīti šo pamatu atbalstam (skat. spriedumus, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 96. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 3. marts, Freistaat Sachsen/Komisija, T‑102/07 un T‑120/07, EU:T:2010:62, 180. punkts un tajā minētā judikatūra).

179    Tas vēl jo vairāk attiecas uz lēmumu, kas pieņemts atbalsta iepriekšējas izskatīšanas posma noslēgumā, – šim lēmumam, ņemot vērā to, ka tas pieņemts īsā termiņā, ir jāietver tikai iemesli, kuru dēļ Komisija uzskata, ka tai nav būtisku grūtību novērtēt attiecīgo pasākumu, kas var pamatot formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu (spriedumi, 1993. gada 15. jūnijs, Matra/Komisija, C‑225/91, EU:C:1993:239, 48. punkts, un 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 65. punkts).

180    No tā izriet, ka piektais pamats attiecībā uz pamatojuma trūkumu neļauj pierādīt, ka iepriekšējas izskatīšanas posma noslēgumā Komisija saskārās ar tādām grūtībām novērtēt Nürburgring aktīvu pārdošanu, kuras prasīja formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu.

181    Iepriekš minēto apsvērumu dēļ piektais pamats ir jānoraida.

182    No tā izriet, ka ne ceturtā pamata pirmā daļa, ne pirmais, trešais un piektais pamats neļauj pierādīt, ka iepriekšējas izskatīšanas posma noslēgumā Komisija saskārās ar tādām grūtībām novērtēt Nürburgring aktīvu pārdošanu, kuras prasīja formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu.

g)      Par ceturtā pamata otro daļu attiecībā uz Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta otrās daļas pārkāpumu

183    Ar ceturtā pamata otro daļu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta otro daļu, ciktāl tā neinformēja prasītāju par savu nodomu noraidīt tās sūdzību un to arī neuzaicināja sniegt jaunus apsvērumus.

184    Komisija apstrīd šo argumentāciju.

185    Redakcijā, kā tā grozīta ar Padomes Regulu (ES) Nr. 734/2013 (2013. gada 22. jūlijs), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 659/1999 (OV 2013, L 204, 15. lpp.), Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta otrajā daļā ir noteikts – “ja Komisija uzskata, ka ieinteresētā persona nav pienācīgi aizpildījusi sūdzības iesnieguma obligāto veidlapu vai ka faktiskie un tiesiskie apstākļi, ko norādījusi ieinteresētā persona, nav pietiekams pamats, lai, balstoties uz sākotnējo pārbaudi, pierādītu nelikumīga atbalsta esību vai atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu, Komisija par to informē ieinteresēto personu un aicina to iesniegt apsvērumus noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi”. Turklāt, “ja ieinteresētā persona noteiktajā termiņā nedara zināmu savu viedokli, uzskata, ka sūdzība ir atsaukta”.

186    Redakcijā, kā tā grozīta ar Regulu Nr. 734/2013, Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta trešajā daļā ir noteikts, ka “Komisija sūdzības iesniedzējam nosūta ar sūdzību saistītās lietas lēmuma kopiju”.

187    Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā Paraugprakses kodeksa par valsts atbalsta pārbaudes procedūru izpildi (OV 2009, C 136, 13. lpp.) 48. punktā minēto noteikumu, kas paredz, ka Komisija parasti 12 mēnešu laikā centīsies pieņemt lēmumu prioritārās lietās atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. pantam, nosūtot sūdzības iesniedzējam lēmuma kopiju, vai lietā, kas nav prioritāra, nosūtīt sūdzības iesniedzējam pirmo administratīvo vēstuli, paužot Komisijas sākotnējo viedokli.

188    Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta otro un trešo daļu, ar ko ir reglamentētas ieinteresētās personas tiesības, Komisija, saņēmusi no tās informāciju par iespējami nelikumīgu atbalstu, vai nu uzskata, ka nav pietiekama pamata par attiecīgo gadījumu izdarīt secinājumus, un par to informē minēto ieinteresēto personu, vai arī pieņem lēmumu par kādu gadījumu, pamatojoties uz sniegtās informācijas saturu (spriedums, 2010. gada 18. novembris, NDSHT/Komisija, C‑322/09 P, EU:C:2010:701, 55. punkts).

189    Šajā gadījumā Komisija pieņēma lēmumu, pārbaudot prasītājas sniegto informāciju un pieņemot par to nostāju.

190    Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija nav pārkāpusi Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta otro daļu.

191    Tātad ceturtā pamata otrā daļa ir jānoraida.

192    Tagad ir jāpārbauda ceturtā pamata ceturtā daļa, pēc tam – ceturtā pamata trešā daļa.

h)      Par ceturtā pamata ceturto daļu attiecībā uz to, ka prasītājas sūdzība netika rūpīgi pārbaudīta

193    Ar ceturtā pamata ceturto daļu prasītāja apgalvo, ka Komisija nav veikusi konkursa procedūras rūpīgu pārbaudi. It īpaši tā neesot lūgusi papildu informāciju pārdevējiem un Vācijas iestādēm un esot balstījusies vienīgi uz informāciju, ko administratori bija snieguši Vācijas iestādēm un attiecībā uz ko tai esot bijis jāpārbauda tās uzticamība. Turklāt Komisija neesot apmierinājusi prasītājas 2014. gada 6. jūlija pieteikumu, ar kuru tā aicināja Komisiju uzdot papildu jautājumus Vācijas Federatīvajai Republikai un attiecīgajām trešajām pusēm.

194    Komisija apstrīd šo argumentāciju.

195    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir rūpīgi un objektīvi jāizskata sūdzības, ko tā saņem valsts atbalsta jomā, un tai var būt pienākums izmeklēt sūdzību, veicot vairāk, nekā tikai pārbaudīt faktiskos un tiesiskos apstākļus, ko tai darījis zināmus sūdzības iesniedzējs, un veikt to apstākļu pārbaudi, kurus sūdzības iesniedzējs nav skaidri norādījis (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 62. punkts, un 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 90. punkts).

196    Valsts atbalsta kontroles jomā, lai arī dalībvalstīm atbilstoši LES 4. panta 3. punktā paredzētajam lojālās sadarbības pienākumam ir jāsadarbojas ar Komisiju, sniedzot tai elementus, kas Komisijai ļauj pieņemt lēmumu par attiecīgā pasākuma valsts atbalsta raksturu, tomēr Komisijai Līguma pamata tiesību normu attiecībā uz valsts atbalstu pareizas piemērošanas interesēs ir pienākums veikt rūpīgu un objektīvu pārbaudi un šis pienākums tai liek cita starpā uzmanīgi pārbaudīt elementus, kurus tai ir iesniegusi dalībvalsts (skat. spriedumu, 2008. gada 22. oktobris, TV2/Dānija u.c./Komisija, T‑309/04, T‑317/04, T‑329/04 un T‑336/04, EU:T:2008:457, 183. punkts un tajā minētā judikatūra).

197    Tādējādi Komisija, lai gan tai piemīt rīcības brīvība, ņemot vērā tās rūpīgas un objektīvas pārbaudes pienākumu, nevarēja nevērīgi izturēties pret iespēju pieprasīt iesniegt informāciju, kura saskaņā ar tās viedokli varēja apstiprināt vai noraidīt citu informāciju, kura ir būtiska attiecīgo pasākumu izpētei, bet kuru nevar uzskatīt par pietiekami pierādītu (spriedums, 2008. gada 26. jūnijs, SIC/Komisija, T‑442/03, EU:T:2008:228, 225. punkts).

198    Visbeidzot, ņemot vērā gan attiecīgās valsts sniegto informāciju, gan iespējamo sūdzību iesniedzēju sniegto informāciju, Komisijai ir jāveic novērtējums saistībā ar LESD 108. panta 3. punktā noteikto sākotnējo izskatīšanu (spriedums, 2001. gada 3. maijs, Portugāle/Komisija, C‑204/97, EU:C:2001:233, 35. punkts).

199    Ar pirmo iebildumu prasītāja norāda uz to, ka tās sūdzība nav tikusi rūpīgi izskatīta, jo Komisija neapmierināja tās 2014. gada 6. jūlija pieteikumu, ar kuru tā aicināja Komisiju uzdot papildu jautājumus Vācijas Federatīvajai Republikai un attiecīgajām trešajām pusēm.

200    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, kā tika izklāstīts iepriekš 178. punktā, Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai izvirzījušas ieinteresētās personas. Tai ir pietiekami norādīt faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (skat. spriedumus, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 96. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 3. marts, Freistaat Sachsen/Komisija, T‑102/07 un T‑120/07, EU:T:2010:62, 180. punkts un tajā minētā judikatūra).

201    Tādējādi, ņemot vērā to, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija nemeklēja un nepārbaudīja informāciju, kas nepieciešama otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, šis iebildums ir jānoraida.

202    Ar otru iebildumu prasītāja min, ka tās sūdzība nav tikusi rūpīgi izskatīta, jo Komisija nelūdza papildu informāciju pārdevējiem un Vācijas iestādēm un balstījās vienīgi uz informāciju, ko administratori bija snieguši Vācijas iestādēm.

203    Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka pēc tam, kad prasītāja bija iesniegusi sūdzību, Komisija 2014. gada 23. maijā un 4. un 7. jūlijā lūdza Vācijas iestādēm informāciju, kas tika sniegta 2014. gada 23. aprīlī, 26. maijā un 10. jūlijā. 2014. gada 22. jūlijā un 5. septembrī Komisijas dienesti tikās ar Vācijas iestāžu, administratoru un KPMG pārstāvjiem.

204    Galīgā lēmuma 272.–276. apsvērumā Komisija pārbaudīja un salīdzināja ar minētā lēmuma 115.–120. apsvērumā izklāstītajiem prasītājas apsvērumiem Vācijas iestāžu sniegtos apsvērumus, kas izklāstīti šī paša lēmuma 121.–135. apsvērumā. Komisija tajos dara zināmus savus pašas secinājumus un apsvērumus par atbilstīgo informāciju, it īpaši pierādījumu attiecībā uz, pirmkārt, prasītājas un, otrkārt, Capricorn finansējuma iespēju apliecinājumu Nürburgring aktīvu iegādei.

205    Tātad Komisija šajā gadījumā pārbaudīja un izvērtēja gan prasītājas, gan Vācijas iestāžu sniegto informāciju. Šajā kontekstā nekas neļauj izdarīt secinājumu par to, ka Komisija ir nepietiekami izmeklējusi lietu vai nav izpildījusi savu pienākumu rūpīgi izskatīt sūdzību.

206    Tādējādi šis otrais iebildums un līdz ar to ceturtā pamata ceturtā daļa ir jānoraida kā nepamatoti.

i)      Par ceturtā pamata trešo daļu attiecībā uz to, ka prasītājas sūdzība nav izskatīta objektīvi

207    Ar ceturtā pamata trešo daļu prasītāja apgalvo, ka tās sūdzības objektīvu izskatīšanu no Komisijas puses padarīja neiespējamu paziņojums, ko sniedza par konkurenci atbildīgā Komisijas locekļa runaspersona un kas tika darīts zināms presē 2014. gada 15. maijā (turpmāk tekstā – “strīdīgais paziņojums”). No šī paziņojuma, kā tas minēts prasītājas iesniegtajā preses rakstā, izriet, ka saskaņā ar informāciju, kas esot bijusi Komisijas rīcībā, Vācijas iestādes esot pildījušas par konkurenci atbildīgā Komisijas locekļa Nürburgring aktīvu pārdošanas procedūras sākumā nosūtītā vēstulē dotas pamatnostādnes un ka šie aktīvi esot pārdoti vislielāko summu nosolījušam dalībniekam pēc atklāta, pārredzama un nediskriminējoša atlases procesa, proti, pēc likumīgas konkursa procedūras un par tirgus cenu.

208    Komisija apstrīd šo argumentāciju.

209    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru aizliegtu vienošanos un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jomā tāds pārkāpums kā izpaušana presei, kas nav tikai par konkurenci atbildīgā Komisijas locekļa personiskā viedokļa paušana par vērtējamo pasākumu saderību ar Savienības tiesībām, var izraisīt par šiem pasākumiem pieņemtā lēmuma atcelšanu, ja tiek pierādīts, ka, neesot šādam pārkāpumam, minētā lēmuma saturs būtu bijis citāds (spriedumi, 1975. gada 16. decembris, Suiker Unie u.c./Komisija, no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73, EU:C:1975:174, 91. punkts, un 2000. gada 6. jūlijs, Volkswagen/Komisija, T‑62/98, EU:T:2000:180, 283. punkts).

210    Saskaņā ar šo pašu judikatūru vismaz norādes, kas varētu pamatot šādu secinājumu, ir jāsniedz prasītājam (spriedums, 2006. gada 15. marts, BASF/Komisija, T‑15/02, EU:T:2006:74, 606. punkts).

211    Šī judikatūra, kas attiecas uz LESD 101. un 102. panta piemērošanu, pēc analoģijas var tikt piemērota procedūrām valsts atbalsta jomā attiecībā uz LESD 107. un 108. panta piemērošanu un tostarp šim gadījumam.

212    Piemērojot šo judikatūru, ir jānorāda, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu un nevienu norādi uz to, ka gadījumā, ja strīdīgais paziņojums nebūtu noticis, galīgā lēmuma saturs būtu varējis būt citāds. Vispārējā tiesa konstatēja, ka pirmā, trešā un piektā pamata un ceturtā pamata pirmās daļas vērtējums neļāva pierādīt, ka iepriekšējas izskatīšanas posma noslēgumā Komisija saskārās ar tādām grūtībām novērtēt Nürburgring aktīvu pārdošanu, kuras prasīja formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu. Vispārējā tiesa arī konstatēja, ka ceturtā pamata ceturtā daļa neļauj secināt, ka Komisija ir nepietiekami izmeklējusi lietu vai nav izpildījusi savu pienākumu rūpīgi izskatīt sūdzību.

213    Neesot nepieciešamībai izteikties par strīdīgā paziņojuma raksturu un apjomu, tātad ir jānoraida ceturtā pamata trešā daļa un līdz ar to ceturtais pamats kopumā.

214    Ņemot vērā to, ka pamati, ar kuriem teicas atcelt otro apstrīdēto lēmumu, tādēļ ka ir pārkāptas prasītājas procesuālās tiesības, kas tai piešķirtas ar LESD 108. panta 2. punktu, ir noraidīti, ir jānoraida lūgums atcelt minēto lēmumu.

215    Prasītāja sniedza vairākus liecinieku piedāvātus pierādījumus. Tā kā nešķiet, ka šie piedāvātie pierādījumi ir nepieciešami lietas atrisināšanai un it īpaši tam, lai pārbaudītu, vai prasītājas sniegto faktu vai norāžu dēļ Komisijai būtu vajadzējis rasties šaubām, tie arī ir jānoraida.

216    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka prasība ir jānoraida daļēji kā nepieņemama un pārējā daļā kā nepamatota.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

217    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Pieteikuma par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas izskatīšanu apvienot ar lietas izskatīšanu pēc būtības.

2)      Pieteikumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas noraidīt.

3)      Prasību noraidīt.

4)      NeXovation, Inc. sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Pelikánová Valančius Nihoul

Svenningsen Öberg

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 19. jūnijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

*      Tiesvedības valoda – angļu.