ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 9. oktobrī (1)
Lieta C‑531/13
Marktgemeinde Straßwalchen u.c.
(Verwaltungsgerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Vide – Direktīva 85/337/EEK – Dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Projekti, kuriem jāveic novērtējums – “Dabasgāzes ieguves komerciāliem mērķiem” jēdziens – Izpētes urbums – Projektu kumulācija
I – Ievads
1. Šī nav pirmā reize, kad Tiesai ir jāizskata lieta par IVN direktīvu (2) – tieši pretēji (3). Tomēr par to arvien rodas jauni jautājumi.
2. Šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir jānoskaidro, vai eksperimentāla dabasgāzes ieguve izpētes urbumos ir “dabasgāzes ieguve komerciāliem mērķiem”, par kuru, sasniedzot noteiktu limitu, obligāti tiek prasīts veikt ietekmes uz vidi novērtējumu. Tāpat ir jāapspriež, kā šis limits ir jāpiemēro, t.i., it īpaši, vai un – vajadzības gadījumā – kādi citi urbumi un projekti ir jāņem vērā.
3. Tāpat ir jānoskaidro, kā izvērtējams, vai tāds izpētes urbums ir jānovērtē kā dziļurbums, jo tam var būt būtiska ietekme uz vidi.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
4. IVN direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts tās mērķis:
“Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības piekrišanu un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi.”
5. IVN direktīvas 4. panta 1.–3. punktā un I–III pielikumā ir precizēts, kādiem projektiem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums:
“1. [..] I pielikumā uzskaitītos projektus pakļauj novērtējumam saskaņā ar 5. līdz 10. pantu.
2. Saskaņā ar 2. panta 3. punktu dalībvalstis
a) ar katra gadījuma pārbaudēm
vai
b) pēc dalībvalsts noteiktajiem limitiem vai kritērijiem
attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajiem projektiem nosaka, vai projekts jānovērtē saskaņā ar 5. līdz 10. pantu.
Dalībvalstis var nolemt piemērot gan a), gan b) apakšpunktā minēto kārtību.
3. Kad katra gadījuma pārbaude ir paveikta vai ir noteikti limiti vai kritēriji, kas paredzēti 2. punktā, ņem vērā attiecīgos atlasītos kritērijus, kas paredzēti III pielikumā.”
6. IVN direktīvas I pielikuma 14. punkts attiecas uz dabasgāzes ieguvi:
“Naftas un dabasgāzes ieguve komerciāliem mērķiem, ja iegūtais daudzums pārsniedz 500 tonnas/dienā attiecībā uz naftu un 500 000 m³/dienā attiecībā uz gāzi.”
7. Arī II pielikuma 2. punkta d) un e) apakšpunktā ir minēti iespējamie projektu veidi, kuri var būt saistīti ar dabasgāzes izpēti:
“d) dziļurbumi, jo īpaši
– ģeotermiskais urbums,
– urbums radioaktīvo atkritumu glabāšanai;
– urbums ūdens apgādei;
izņemot urbumus augsnes stabilitātes pārbaudei;
e) virszemes rūpnieciskās iekārtas ogļu, naftas, dabasgāzes un rūdu, kā arī bitumena slānekļa ieguvei.”
8. Turklāt ir jānorāda uz IVN direktīvas II pielikuma 13. punkta b) apakšpunktu, kas attiecas uz attīstību un pārbaudi:
“tajos projektos I pielikumā, kas veikti vienīgi vai galvenokārt, lai attīstītu un pārbaudītu jaunas metodes vai produktus, un kas nav izmantoti vairāk kā divus gadus.”
9. Visbeidzot, IVN direktīvas III pielikumā ir ietverti 4. panta 3. punktā minētie atlases kritēriji II pielikumā paredzētajiem projektiem:
“1. Projektu īpašības
Projektu īpašības jāapsver, jo īpaši ņemot vērā:
– projekta apjomu;
– saistību ar citiem projektiem;
– [..]
– piesārņojumu un dabas bojājumus;
– [..]
2. Projektu atrašanās vieta
Jāņem vērā to ģeogrāfisko apgabalu vides jutīgums, kurus projekti var ietekmēt, jo īpaši ņemot vērā:
– pastāvošo zemes izmantošanu;
– [..].”
B – Austrijas tiesības
10. Austrijas 2000. gada Ietekmes uz vidi novērtējuma likuma [Umweltverträglichkeitsprüfungsgesetz 2000] I pielikuma pirmās ailes 29. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka ir jāizpilda IVN direktīvas I pielikuma 14. punktā minētie limiti “no zondes urbuma”:
“Naftas vai dabasgāzes ieguve ar kapacitāti vismaz 500 t/dienā no zondes urbuma attiecībā uz naftu un vismaz 500 000 m³/dienā no zondes urbuma attiecībā uz dabasgāzi.”
11. 1999. gada Minerālizejvielu likuma [Mineralrohstoffgesetz 1999] 1. panta 1. un 2. punktā ir veikta izejvielu izpētes un to ieguves nošķiršana:
“1. Šī federālā likuma izpratnē:
1. “Izpēte” – jebkura tieša un netieša minerālizejvielu meklēšana, ieskaitot ar to saistītās sagatavojošās darbības, kā arī minerālizejvielu dabiskās izplatības un pamestu grēdu, kas satur šīs minerālizejvielas, izmantošana un pārbaude, lai konstatētu apstrādājamību;
2. “Ieguve” – minerālizejvielu izgūšana vai izcelšana (ieguve) un ar to saistītās sagatavojošās un pavadošās darbības un pēcdarbības;
[..].”
III – Tiesvedība valsts tiesā un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
12. Tiesvedībā valsts tiesā Austrijas tirdzniecības pilsēta Straßwalchen un 59 tās iedzīvotāji, tostarp H. Kornhuber (turpmāk tekstā – “tirdzniecības pilsēta” vai “tirdzniecības pilsēta Straßwalchen u.c.”) vēršas pret to, ka Tautsaimniecības, ģimenes un jaunatnes lietu federālā ministrija 2011. gada 29. augustā ir atļāvusi Rohöl-Aufsuchungs AG (turpmāk tekstā – “RAG”) pašvaldības teritorijā veikt izpētes urbumu.
13. Izsniegtā atļauja ietver urbuma vietas un pievedceļa būvniecību, urbšanas iekārtas uzstādīšanu un nojaukšanu, urbšanas darbu veikšanu, izmēģinājuma iekārtas uzstādīšanu un nojaukšanu, izmēģinājuma darbu veikšanu, urbšanas iekārtai nepieciešamo platību atjaunošanas un meliorācijas veikšanu, ja dabasgāze netiek atrasta, urbšanas iekārtai nepieciešamo platību atjaunošanas veikšanu nākotnē plānotā zondes urbuma vietas līmeņos un meliorācijas veikšanu blakus teritorijās dabasgāzes atklāšanas gadījumā. Paredzamais urbuma dziļums ir aptuveni 4150 m.
14. Gāzes atklāšanas gadījumā atļauja ietver arī eksperimentālu dabasgāzes ieguvi līdz 1 000 000 m³ kopējā tilpuma, lai pierādītu urbuma rentabilitāti. Turklāt vienā dienā ir jāiegūst no 150 000 līdz 250 000 m³. Iegūtā gāze vēlāk tiek sadedzināta urbuma vietas malā. Pieslēgšanās dabasgāzes augstspiediena atzaram nav plānota. Gāzes atklāšanas gadījumā turklāt notiek (daudz mazākos apjomos) eksperimentāla naftas un saistītās dabasgāzes ieguve (ne vairāk kā 150 m³ vai attiecīgi 18 900 m³/dienā).
15. Ietekmes uz vidi novērtējums netika veikts, jo tā neesot dabasgāzes vai naftas ieguve un tai neesot saistības ar citiem projektiem.
16. Atbilstoši RAG apgalvojumam urbums pa šo laiku, neatrodot naftu vai dabasgāzi, jau ir ticis slēgts.
17. Pamatlietā tirdzniecības pilsēta uzskata, ka projekta ietekmes uz vidi novērtējums tomēr esot bijis jāveic. Tāpat tā apgalvo, ka tās teritorijā vien esot veikti vairāk nekā 30 urbumi un esot tikušas izsniegtas atļaujas vēl citiem urbumiem. Turklāt pašvaldības teritorijā un apkārtnē ievērojamā daudzumā esot ierīkotas dabasgāzes krātuves un cauruļvadi.
18. Tāpēc Verwaltungsgerichtshof [Augstākā administratīvā tiesa] uzdod Tiesai šādus jautājumus:
“1) Vai laika un kvantitātes ziņā ierobežota dabasgāzes eksperimentāla ieguve, kas tiek veikta izpētes urbumā, lai izpētītu dabasgāzes ilgstošas ieguves rentabilitāti, saskaņā ar IVN direktīvas I pielikuma 14. punktu ir “dabasgāzes ieguve komerciāliem mērķiem”?
Ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša:
2) Vai ar IVN direktīvas I pielikuma 14. punktu netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā IVN direktīvas I pielikuma 14. punktā minētie dabasgāzes ieguves limiti ir saistīti nevis ar ieguvi kā tādu, bet gan ar “ieguvi no zondes urbuma”?
3) Vai IVN direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka iestādei tādā situācijā kā pamatlietā, kurā saistībā ar izpētes urbumu ir pieprasīta dabasgāzes eksperimentālas ieguves atļauja, konstatējot, vai ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, ir jāpārbauda tikai visu tāda paša veida projektu, konkrētāk, visu pašvaldības teritorijā atvērto urbumu, kumulatīvā ietekme?”
19. Tirdzniecības pilsēta Straßwalchen u.c., Austrijas Republika, Rohöl-Aufsuchungs AG, Vācijas Federatīvā Republika, Polijas Republika, kā arī Eiropas Komisija sniedza rakstveida, bet 2014. gada 3. septembra tiesas sēdē – mutvārdu apsvērumus.
IV – Juridiskais vērtējums
20. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis ir noskaidrot, vai eksperimentālai dabasgāzes ieguvei izpētes urbumā ir obligāti jāveic ietekmes uz vidi novērtējums. Šajā ziņā vispirms ir jānoskaidro, vai turklāt runa ir par dabasgāzes ieguvi komerciāliem mērķiem I pielikuma 14. punkta izpratnē, pēc tam – vai ieguves apjomu attiecībā uz paredzētā limita sasniegšanu var pārbaudīt pēc ieguves no zondes urbuma un, visbeidzot, kādi citi projekti ir jāņem vērā, pārbaudot ietekmes uz vidi novērtējuma nepieciešamību.
A – Par pirmo jautājumu
21. Uzdodot pirmo jautājumu, Verwaltungsgerichtshof vēlas uzzināt, vai jēdzienā “dabasgāzes ieguve komerciāliem mērķiem” atbilstoši IVN direktīvas I pielikuma 14. punktam ietilpst laika un kvantitātes ziņā ierobežota eksperimentāla dabasgāzes ieguve, kas tiek veikta izpētes urbumā, lai izpētītu dabasgāzes ilgstošas ieguves rentabilitāti.
22. Vispirms ir jāatgādina, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un nozīmes noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā normas kontekstu un tiesiskajā regulējumā izvirzīto mērķi (4). Tāpēc nav svarīgi, kā Austrijas tiesībās ir definēts ieguves jēdziens.
23. Austrija un RAG uzsver, ka izpētes urbuma tiešais mērķis nav dabasgāzes iegūšana saimnieciskai izmantošanai. Tieši pretēji, urbums ir domāts, tikai lai izdibinātu, vai un kādā apjomā dabasgāze varētu tikt iegūta saimnieciskas darbības veikšanai.
24. Turpretim Vācija norāda, ka ar “ieguves” jēdzienu dabiskajā vācu valodas lietojumā ļoti vispārīgi tiek apzīmēta derīgo izrakteņu un izejvielu ieguve. Nav vajadzīgs, lai iegūtās izejvielas varētu tikt saimnieciski izmantotas vai lai būtu tāds izmantošanas nolūks.
25. Vācija un Komisija arī pamatoti norāda, ka IVN direktīvas angļu un franču valodas redakcijās tiek lietots jēdziens “extraction” (5), kurš vēl mazāk nekā ieguves jēdziens nozīmē iegūto izejvielu saimniecisku izmantošanu. Valodu redakcijas, ar kuru tekstu eksperimentāla ieguve nebūtu saderīga, nepastāv.
26. Tas, ka ir paredzēta tikai ieguve komerciāliem mērķiem, nebūt neizslēdz eksperimentālu ieguvi izpētes urbumā no šī projektu veida piemērošanas jomas. Tā kā tā tiek veikta, lai noskaidrotu dabasgāzes vai naftas komerciālas ieguves iespēju, arī eksperimentāla ieguve ir domāta komerciāliem mērķiem. Citādi būtu, ja eksperimentāla ieguve būtu domāta tikai izpētei, taču ne saimnieciskas darbības sagatavošanai.
27. Tomēr Austrija un RAG apgalvo, ka ieguves jēdziens ieguves rūpniecībā un tiesību aktos par derīgo izrakteņu ieguvi tiekot interpretēts šaurāk. Tas attiecoties vienīgi uz izejvielu ražošanu, kamēr izejvielu izstrāde, apzinot tās, piederot izpētei. Likumdevējs, formulējot IVN direktīvas I pielikuma 14. punktu, esot ņēmis vērā šo tiesību aktos par derīgo izrakteņu ieguvi ietverto nozīmi.
28. Šo interpretāciju apstiprina Direktīva par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā (6). Tās 2. panta 15. un 16. punktā izpēte un ieguve tiek nošķirtas, turklāt ieguve ietver iegūšanu. A contrario, izpēte neesot iegūšana. Par to, ka šī nošķiršana ir svarīga arī IVN direktīvas kontekstā, tāpat liecina tas, ka saskaņā ar pirmās minētās direktīvas preambulas 16. apsvērumu pastāvošie noteikumi par sabiedrības dalību, tostarp IVN direktīva, it īpaši neaptver konkrētas izpētes darbības.
29. Arī no direktīvas par ieguves rūpniecības atkritumiem (7) var secināt, ka izpēte un iegūšana tiek nošķirtas. Proti, šīs direktīvas 3. panta 21. punktā “ģeoloģiska izpēte” ir definēta kā saimnieciski izmantojamu minerāliegulu meklēšana, arī paraugu ņemšana, paraugu ņemšana lielos apjomos, urbšana un rakšana, taču pie tās nepieder darbi, kas vajadzīgi, izstrādājot tādas minerāliegulas, un darbības, kas ir tieši saistītas ar notiekošām ieguves operācijām.
30. Kopīgs abām direktīvām ir tas, ka tajās izpēte, lai to varētu iekļaut katras no tām darbības jomā, ir definēta atsevišķi. Tāpēc arī IVN direktīvā izpētes iekļaušana iegūšanā bez skaidra regulējuma šķiet drīzāk apšaubāma.
31. Tomēr citos tiesību aktos veiktā jēdzienu nošķiršana nav saistoša IVN direktīvā paredzēto projektu veidu interpretācijā. Tā Tiesa atkritumu apglabāšanas jēdzienu IVN direktīvā ir interpretējusi tādējādi, ka tas ietver atkritumu reģenerāciju, kamēr Atkritumu direktīvā šie abi jēdzieni ir strikti nodalīti (8). Ja citos tiesību aktos veiktajai nošķiršanai nav nekādas saistības ar ietekmi uz vidi un IVN direktīvā nav skaidras norādes uz citu tiesību aktu, tad IVN direktīvā paredzētais jēdziens ir jāinterpretē neatkarīgi no šiem tiesību aktiem un it īpaši ņemot vērā projekta ietekmi uz vidi (9). Turklāt, ja atkritumu apglabāšanas jēdzienam IVN direktīvā tiktu izmantota tikai Atkritumu direktīvā paredzētā šī jēdziena nozīme, rastos situācija, kurā atkritumu reģenerācija vairs pilnībā neietilptu ietekmes uz vidi novērtējuma piemērošanas jomā.
32. Šajā lietā situācija tomēr nav tik skaidra kā atkritumu apglabāšanas un reģenerācijas nošķiršanas gadījumā. Dabasgāzes ilgstošas ieguves un eksperimentālas ieguves izpētes urbumā ietekme uz vidi prima facie ir dažāda, it īpaši attiecībā uz tās ilgumu, kā arī iegūtās gāzes izmantošanas infrastruktūru.
33. Nevar tikt izslēgts, ka it īpaši ietekmes uz vidi nozīmīgumam ir svarīgs urbums, kur būtībā izpēte un ieguve netiek nošķirtas. Taču tieši šajā aspektā nav ievērojamas atšķirības starp urbumiem dabasgāzes ieguvei IVN direktīvas I pielikuma 14. punkta izpratnē un citiem dziļurbumiem, kuri atbilstoši 4. panta 2. un 3. punktam, kā arī II pielikuma 2. punkta d) apakšpunktam ir jānovērtē tikai tad, ja tie var būtiski ietekmēt vidi (10). Apstāklis vien, ka tiek urbts, nebūt nenozīmē, ka tiek iegūta dabasgāze.
34. Tā kā parasti izpētes urbums IVN direktīvā, visticamāk, tiek aplūkots kā dziļurbums, dabasgāzes ieguves jēdziens, lai nodrošinātu tādas ietekmes novērtējumu, ārpus tiesību aktos par derīgo izrakteņu ieguvi lietotajai valodai nav jāpaplašina. Vācija uzskata, ka šī projekta veida interpretācija ir neskaidra, jo nav definēts dziļurbuma jēdziens. Taču arī dalībvalstis nevar vienpusēji konkretizēt šo Savienības tiesību jēdzienu; tas ir jāinterpretē autonomi, it īpaši ņemot vērā IVN direktīvas mērķus.
35. Vēl viens sistēmisks arguments par to, ka izpēte nav kvalificējama kā ieguve, ir šī projekta veida definēšanai IVN direktīvas I pielikuma 14. punktā izmantotie dienas limiti. Dienas limits liek domāt, ka likumdevējs bija iecerējis nevis pagaidu eksperimentālu ieguvi, bet gan ilgtermiņa ieguves projektu. Kā rāda šajā lietā aplūkotā atļauja, kurā ir noteikts ieguves kopējais maksimālais daudzums, kā arī zemāks dienas ieguves maksimālais daudzums, arī eksperimentāla ieguve var ilgt vairākas dienas. Taču eksperimentālai ieguvei izpētes urbumā nav tāda pati kvalitāte kā ilgstošai ieguvei.
36. Ņemot vērā šos argumentus, arī no pastāvīgās judikatūras par to, ka IVN direktīvai, kas attiecas uz pienākumu veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, ir plaša piemērošanas joma un ļoti tālejošs mērķis (11), var secināt to pašu.
37. Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka laika un kvantitātes ziņā ierobežota dabasgāzes eksperimentāla ieguve, kas tiek veikta izpētes urbumā, lai izpētītu dabasgāzes ilgstošas ieguves rentabilitāti, saskaņā ar IVN direktīvas I pielikuma 14. punktu nav “dabasgāzes ieguve komerciāliem mērķiem”.
B – Par otro jautājumu
38. Uz otro jautājumu es atbildēšu gadījumam, ja Tiesa nepiekritīs manai atbildei uz pirmo jautājumu. Jautājums ir par to, vai ar IVN direktīvas I pielikuma 14. punktu ir atļauts valsts tiesiskais regulējums, kurā IVN direktīvas I pielikuma 14. punktā minētie dabasgāzes ieguves limiti ir saistīti nevis ar ieguvi kā tādu, bet gan ar “ieguvi no zondes urbuma”, tātad – atsevišķu urbumu.
39. No IVN direktīvas I pielikuma 14. punkta teksta nav secināms limita ierobežojums ieguvei no zondes urbuma. Jau tāpēc vien ir šaubas, vai šis nosacījums ir saderīgs ar direktīvas plašo piemērošanas jomu un tās mērķiem.
40. Turklāt IVN direktīvas mērķis nedrīkst tikt apiets, projektus sadalot, un projektu kumulatīvās ietekmes neņemšana vērā nedrīkst radīt situāciju, kurā uz projektiem kopumā neattiektos ietekmes novērtējuma veikšanas pienākums, kaut arī, kopumā ņemot, tie var būtiski ietekmēt vidi 2. panta 1. punkta izpratnē (12).
41. Tāds konstatējums gan lielākoties bija par projektiem, kas minēti IVN direktīvas II pielikumā (13), taču arī I pielikumā ietvertos projektus nedrīkst sadalīt tā, ka tiek apiets ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanas pienākums (14). Kā pamatoti norāda tirdzniecības pilsēta, limita pārbaudes attiecināšana uz ieguvi no zondes urbuma atbilstoši IVN direktīvas I pielikuma 14. punktam tieši rosina uz tādu sadalīšanu.
42. Par RAG pretargumentu, ka tāda sadalīšana neesot iespējama ekonomisku iemeslu dēļ, nav jālemj, jo šajā gadījumā atteikšanās no uzsvara likšanas uz atsevišķiem zondes urbumiem neko nedotu.
43. Austrija un RAG norāda, ka Austrijas tiesībās, precīzāk, 2000. gada IVN likuma 3. panta 2. punktā, esot prasība par kumulatīvās ietekmes ņemšanu vērā. Tomēr Verwaltungsgerichtshof šo normu nav iekļāvusi sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmetā.
44. Tas arī nav pārsteidzoši. Austrijas minētais noteikums par kumulāciju, ja vairāki projekti sasniedz limitu, nebūt nenozīmē, ka jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, kā paredzēts IVN direktīvas 4. panta 1. punktā un I pielikuma 14. punktā. Tieši pretēji, novērtējums tiek veikts tikai tad, ja papildus tiek konstatēs, ka jārēķinās ar būtisku, kaitīgu, apgrūtinošu vai noslogojošu ietekmi. Tāpēc Austrijas noteikums par kumulāciju nevar tikt uzskatīts ne par ko vairāk kā par 4. panta 2. un 3. punkta, kā arī II pielikuma īstenošanas instrumentu, ja tāds papildu konstatējums ir nepieciešams.
45. Līdz ar to IVN direktīvas I pielikuma 14. punkts nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā dabasgāzes ieguves gadījumā šajā punktā minētie limiti ir saistīti ar “ieguvi no zondes urbuma”.
C – Par trešo jautājumu
46. Ar savu trešo jautājumu Verwaltungsgerichtshof vēlas uzzināt, kādi citi projekti ir jāņem vērā, pārbaudot ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanas pienākuma esamību. Ciktāl šis jautājums attiecas uz IVN direktīvas I pielikuma 14. punktu, sniegšu atbildi uz to arī tikai gadījumam, ja Tiesa, atbildot uz pirmo jautājumu, nonāks pie cita secinājuma.
47. Tā kā šis jautājums tiek uzdots tikai apstiprinošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā, Verwaltungsgerichtshof acīmredzot pieņem, ka pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu var tikt balstīts tikai uz IVN direktīvas 4. panta 1. punktu un I pielikuma 14. punktu, kas attiecas uz dabasgāzes ieguvi komerciāliem mērķiem, ja iegūtais daudzums pārsniedz 500 000 m³/dienā (par to 1) sadaļā). Taču tas var izrietēt arī no direktīvas 4. panta 2. un 3. punkta, kā arī no II pielikuma 2. punkta d) apakšpunkta, ja izpētes urbums neatkarīgi no tā ieguves daudzuma ir uzskatāms par dziļurbumu. Tāpēc Tiesai, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz lūgumu, būtu jāaplūko arī šis aspekts (par to 2) sadaļā) (15).
1) Par pienākumu veikt novērtējumu dabasgāzes ieguvei
48. Ja dabasgāzes eksperimentālā ieguve, kas tiek veikta izpētes urbumā, ir jāuzskata par dabasgāzes ieguvi, par to atbilstoši IVN direktīvas 4. panta 1. punktam un I pielikuma 14. punktam ir jāveic novērtējums, ja iegūtais daudzums pārsniedz 500 000 m³/dienā. Tā kā iegūtais daudzums nevar tikt izvērtēts, ņemot vērā atsevišķu zondes urbumu, rodas jautājums, kā tas ir jāaprēķina.
49. Verwaltungsgerichtshof min iespēju, ka ir jāaptver visi pašvaldības teritorijā atvērtie urbumi. Tādējādi tā norāda divus apsvērumus, kas šajā ziņā var būt svarīgi, proti, pirmkārt, ir jāņem vērā projektu vai projektu daļu veidi un, otrkārt, ir jānorobežo telpa, kurā projekti ir svarīgi. Tāpat ir jāaptver trešais aspekts, proti, atsevišķu projektu daļu īstenošanas brīdis.
a) Par atbilstošajiem projektiem vai projektu daļām
50. Tirdzniecības pilsēta uzskata, ka papildus dažādiem zondes urbumiem būtu jāiekļauj arī dabasgāzes cauruļvadi un dabasgāzes krātuves.
51. Tomēr tas nepārliecina. Ja pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu tiek vērtēts kontekstā ar IVN direktīvas I pielikuma 14. punktu, tas nevar būt atkarīgs no dabasgāzes cauruļvadiem un dabasgāzes krātuvēm. Tas tā ir tāpēc, ka šīs iekārtas tajā nav minētas. Tāpat tās nevar veicināt limita sasniegšanu, jo dabasgāze ar cauruļvadiem un krātuvēm netiek iegūta. Drīzāk ir jāpārbauda vienīgi tas, vai dabasgāzes ieguve komerciāliem mērķiem nepārsniedz 500 000 m³/dienā, tātad – kā apgalvo arī Vācija un Polija – ir svarīgs no zondes urbumiem vai urbumiem iegūtais daudzums.
b) Par ģeogrāfisko norobežošanu
52. Nākamais ir jautājums par to, kādi zondes urbumi ir jāiekļauj iegūtā daudzuma aprēķinā.
53. Jāpiekrīt Polijai un Komisijai, ka Verwaltungsgerichtshof norāde par aprobežošanos tikai ar pašvaldības teritoriju nav piemērots kritērijs. Tāda administratīva pašvaldības teritorijas norobežošana nebūt nav saistīta ar projekta norobežošanu vai tā ietekmes uz vidi mērogu. Pašvaldības teritorija var izrādīties par mazu vai par lielu. Iespējams, ka tā arī tikai daļēji sakrīt ar projekta teritoriju.
54. Tā kā iegūtais apjoms liecina par projekta rentabilitāti, pārliecinošāks ir Polijas priekšlikums iekļaut visus tehnoloģiski un ģeoloģiski savienotos urbumus. Minēto Vācija apzīmē ar urbuma vietas jēdzienu, un arī Komisijas domu gājiens, funkcionāli definējot projekta ģeogrāfiskās robežas, ir tāds pats.
55. Kritēriji par urbumu tehnoloģisku un ģeoloģisku savienojumu urbuma vietā šajā tiesvedībā nevar tikt precizēti nepieciešamās informācijas trūkuma dēļ. It īpaši nav nosakāms, vai ir pareizs RAG viedoklis, ka ikviens urbuma projekts tehnoloģiskā un ģeoloģiskā ziņā esot izolēts no visiem pārējiem projektiem. Tomēr tādas pārbaudes gadījumā ir jāievēro, ka IVN direktīvai ir plaša piemērošanas joma un ļoti tālejošs mērķis (16). Tāpēc tehnoloģiskam un ģeoloģiskam savienojumam izvirzāmās prasības nedrīkst būt pārāk stingras un tajās it īpaši ir jāņem vērā urbumu kopīgās ietekmes uz vidi varbūtība.
c) Par laika aspektu
56. Visbeidzot, ir jāņem vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu neminētais laika aspekts. Proti, lai piemērotu IVN direktīvas I pielikuma 14. punktu, nevar tikt vienkārši saskaitīts no visiem urbuma vietā tehnoloģiski un ģeoloģiski savienotajiem izpētes urbumiem iegūtais daudzums.
57. Tieši pretēji, kā norāda Vācija, ieguves limits – 500 000 m³/dienā –, pat ņemot vērā visus urbumus, var tikt sasniegts tikai tiktāl, ciktāl no šiem urbumiem dabasgāze tiek iegūta vienlaicīgi, proti, tajā pašā dienā.
58. Kā uzskatāmi izklāstīts pirmajā jautājumā, eksperimentālā ieguve izpētes urbumā tomēr ir ierobežota ne tikai kvantitātes, bet arī laika ziņā. Tāpēc, pat ja ir liels izpētes urbumu skaits, nešķiet ticami, ka no vairākiem šiem urbumiem vienlaicīgi izpētes nolūkos tiek iegūta dabasgāze. Ja šis vērtējums ir pareizs, nebūt nešķiet, ka izpētes urbumi ar atļauto ieguves maksimālo daudzumu 250 000 m³/dienā arī kopā ar citiem izpētes urbumiem sasniedz 500 000 m³/dienā limitu. Turpretim ir iespējams, ka atļautais ieguves apjoms no izpētes urbuma kopā ar jau pastāvošajiem ieguves urbumiem pārsniedz limitu. Taču tā priekšnoteikums ir urbumu tehnoloģiskais un ģeoloģiskais savienojums. Konkrētā gadījuma pārbaude ir iesniedzējtiesas vai attiecīgi kompetento iestāžu uzdevums.
d) Starpsecinājums
59. Līdz ar to uz šo trešā jautājuma daļu ir jāatbild, ka, izvērtējot, vai projekts dabasgāzes ieguvei komerciāliem mērķiem pārsniedz ieguves limitu 500 000 m³/dienā atbilstoši IVN direktīvas I pielikuma 14. punktam un tāpēc ir pakļaujams ietekmes uz vidi novērtējumam, ir jāņem vērā vienlaicīga ieguve no visiem ieguves vietā tehnoloģiski un ģeoloģiski savienotiem urbumiem.
2) Par novērtējuma veikšanas pienākumu dziļurbumiem
60. Pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu tomēr ir secināms arī no IVN direktīvas 2. panta 1. punkta, kā arī 4. panta 2. un 3. punkta, jo izpētes urbums, ja tā dziļums pārsniedz 4000 m, neatkarīgi no ieguves daudzuma tajā katrā ziņā ir jāuzskata par dziļurbumu II pielikuma 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē.
61. Saskaņā ar IVN direktīvas 4. panta 2. punktu dalībvalstis attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajiem projektiem, kuriem var būt būtiska negatīva ietekme uz vidi, izmantojot katra gadījuma pārbaudes vai savus noteiktos limitus vai kritērijus, nolemj, vai tādam projektam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.
62. Attiecībā uz limitu vai kritēriju noteikšanu, lai izlemtu, vai tādam projektam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, ar IVN direktīvas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība. Taču to ierobežo 2. panta 1. punktā noteiktais pienākums projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, veikt novērtējumu attiecībā uz to ietekmi (17).
63. Līdz ar to ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanas nepieciešamība tieši izriet no IVN direktīvas 2. panta 1. punkta, 4. panta 2. punkta un II pielikuma, ja uz projektu attiecas minētais pielikums un tas var būtiski ietekmēt vidi (18). Arī kompetentajām valsts iestādēm, kas izskata pieteikumu par atļaujas sniegšanu šīs direktīvas II pielikumā minētajam projektam, ir jāveic īpaša pārbaude par to, vai, ņemot vērā direktīvas III pielikumā minētos kritērijus (19), ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums (20). Turklāt attiecīgajām privātpersonām, kā arī citām attiecīgajām valsts iestādēm, ir jāspēj vajadzības gadījumā likt pārbaudīt tiesai, vai kompetentā iestāde ir ievērojusi tai uzlikto minēto pārbaudes veikšanas pienākumu (21).
64. IVN direktīvas 2. panta 1. punktā ir dotas pirmās norādes par to, kā izvērtējams, vai dziļurbums var būtiski ietekmēt vidi. Saskaņā ar to novērtējuma pienākums attiecas uz projektiem, kuriem it īpaši to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ var būt būtiska ietekme uz vidi. Līdz ar to svarīgs var būt ne tikai iegūtais daudzums, ir jāņem vērā arī citas projekta iezīmes, it īpaši tā atrašanās vieta (22).
65. Tādējādi nevar tikt izslēgts, ka, ņemot vērā atsevišķa gadījuma apstākļus, piemēram, urbuma veidu vai attiecīgās teritorijas jutīgumu, jau viens dziļurbums var radīt būtisku ietekmi uz vidi.
66. Tieši uz II pielikumā minētajiem projektiem turklāt attiecas arī tas, ka vairāku projektu kumulatīvās ietekmes neņemšana vērā nedrīkst radīt situāciju, kurā uz projektiem kopumā neattiektos ietekmes novērtējuma veikšanas pienākums, lai gan tie, kopumā ņemot, var būtiski ietekmēt vidi IVN direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē (23). Tā ir tāpēc, ka saskaņā ar III pielikuma 1. punktu un 2. punkta pirmo daļu tādu projektu izvērtēšanā it īpaši ir jāņem vērā kumulatīvā ietekme un pastāvošā zemes izmantošana.
67. Tāpēc, izvērtējot projektu, kas var radīt būtisku ietekmi uz vidi, ir jāņem vērā arī iekārtas, kuras katrā ziņā nav saistītas ar šāda veida projektu, taču uz kurām tas attiecas katrā konkrētajā gadījumā.
68. Svarīgākā kumulatīvā ietekme uz vidi, kas jāņem vērā dziļurbuma izvērtēšanā, ir citi dziļurbumi, it īpaši tādi, kas ieguves vietā ir tehnoloģiski un ģeoloģiski savienoti kopā ar izvērtējamo urbumu.
69. Turklāt Tiesa tādu pašu iemeslu dēļ ir konstatējusi, ka sākotnējas pārbaudes gadījumā par to, vai “[..] elektroenerģijas pārraidīšanas pa gaisvadu elektrolīnijām” projektam atbilstoši IVN direktīvas II pielikuma 3. punkta b) apakšpunktam var būt būtiska ietekme uz vidi, nozīme var būt arī komutācijas un vadības aparatūras paplašinājumam. Tam nepieciešams kompetentās tiesas konstatējums, ka šī paplašināšana ir elektroenerģijas pārraidīšanas projekta daļa (24).
70. Pamatlietā tas pats attiecas uz dabasgāzes cauruļvadiem, krātuvēm un citām iekārtām, – kompetentajai tiesai vai iestādei ir jāpārbauda, vai šīs iekārtas ietilpst tajā pašā projektā, kurā ietilpst izpētes urbumi. Taču minēto neapstiprina tas, ka izpētes urbumam nav jābūt pievienotam dabasgāzes cauruļvadam vai krātuvei. Tomēr nevar tikt izslēgts, ka izpētes urbuma veikšanas iemesls vismaz ir bijis arī apstāklis, ka veiksmes gadījumā pastāvošās infrastruktūras dēļ gāzes rezerves varētu kļūt viegli izmantojamas.
71. Tāpat sākotnējā pārbaudē ir jāuzdod jautājums, vai izpētes urbumu ietekme uz vidi citu projektu, piemēram, dabasgāzes cauruļvadu un krātuvju, ietekmes dēļ tajā pašā vietā vai apkārtnē nevar būt daudz nozīmīgāka nekā to neesamības gadījumā.
72. Visbeidzot, ievērojot tirdzniecības pilsētas argumentus, ir jāatgādina, ka pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu a posteriori var rasties arī saistībā ar vēlāku atļauju. Ja izrādītos, ka kopš IVN direktīvas stāšanās spēkā ir īstenoti darbi vai fiziska iejaukšanās, kuriem kā projektam šīs direktīvas izpratnē būtu nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums, un posmā pirms atļaujas izsniegšanas procedūras šis novērtējums nav veikts, tas ir jāņem vērā, izsniedzot vēlāku atļauju, un jānodrošina šīs direktīvas lietderīgā iedarbība, veicot tādu novērtējumu vismaz šajā posmā (25). Katrā ziņā uz izpētes urbumu tas attiecas tad, ja ieguves vietā šis urbums ir tehnoloģiski un ģeoloģiski savienots ar agrākiem projektiem vai ja cita, agrāk konstruēta infrastruktūra kopā ar to veido kopīgu projektu.
73. Līdz ar to uz trešā jautājuma otro daļu ir jāatbild, ka, izvērtējot, vai dziļurbumam saskaņā ar IVN direktīvas 2. panta 1. punktu, kā arī 4. panta 2. un 3. punktu saistībā ar II pielikuma 2. punkta d) apakšpunktu var būt būtiska ietekme uz vidi un tāpēc tam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, tostarp ir jāņem vērā visu ieguves vietā tehnoloģiski un ģeoloģiski savienoto urbumu ietekme, visu pārējo ar urbumiem saistīto projekta iekārtu ietekme, kā arī to ietekmes kumulācija ar citiem projektiem tajā pašā vietā vai apkārtnē.
V – Secinājumi
74. Es ierosinu Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:
1) laika un kvantitātes ziņā ierobežota dabasgāzes eksperimentāla ieguve, kas tiek veikta izpētes urbumā, lai izpētītu dabasgāzes ilgstošas ieguves rentabilitāti, saskaņā ar Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, redakcijā, kas izriet no Direktīvas 2009/31/EK, I pielikuma 14. punktu nav “dabasgāzes ieguve komerciāliem mērķiem”;
2) izvērtējot, vai dziļurbumam saskaņā ar Direktīvas 85/337, redakcijā, kas izriet no Direktīvas 2009/31, 2. panta 1. punktu, kā arī 4. panta 2. un 3. punktu saistībā ar II pielikuma 2. punkta d) apakšpunktu var būt būtiska ietekme uz vidi un tāpēc tam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, tostarp ir jāņem vērā visu ieguves vietā tehnoloģiski un ģeoloģiski savienoto urbumu ietekme, visu pārējo ar urbumiem saistīto projekta iekārtu ietekme, kā arī to ietekmes kumulācija ar citiem projektiem tajā pašā vietā vai apkārtnē.
75. Ja Tiesa, sniedzot atbildi uz pirmo jautājumu, nonāktu pie cita secinājuma, iepriekš 2) punktā ierosinātā atbilde tai būtu jāsniedz 4) punktā, kā arī uz otro jautājumu un trešā jautājuma pirmo daļu jāatbild šādi:
1) Direktīvas 85/337, redakcijā, kas izriet no Direktīvas 2009/31, I pielikuma 14. punkts nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā dabasgāzes ieguves gadījumā šajā punktā minētie limiti ir saistīti ar “ieguvi no zondes urbuma”;
2) izvērtējot, vai projekts dabasgāzes ieguvei komerciāliem mērķiem pārsniedz ieguves limitu 500 000 m³/dienā atbilstoši Direktīvas 85/337, redakcijā, kas izriet no Direktīvas 2009/31, I pielikuma 14. punktam un tāpēc ir pakļaujams ietekmes uz vidi novērtējumam, ir jāņem vērā vienlaicīga ieguve no visiem ieguves vietā tehnoloģiski un ģeoloģiski savienotiem urbumiem.