TIESAS RĪKOJUMS (astotā palāta)
2020. gada 3. septembrī (*)
Apelācija – Tiesas Reglamenta 181. pants – Apelācijas sūdzības iesniegšana pēc termiņa beigām – Acīmredzami nepieņemama apelācijas sūdzība
Lietā C‑174/20 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2020. gada 24. aprīlī iesniedza
STADA Arzneimittel AG, Bādvilbele [Bad Vilbel] (Vācija), ko pārstāv J.‑C. Plate un R. Kaase, Rechtsanwälte,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otrs lietas dalībnieks –
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO),
atbildētājs pirmajā instancē,
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja L. S. Rosi [L. S. Rossi], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents) un N. Vāls [N. Wahl],
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 181. pantu lemt, izdodot motivētu rīkojumu,
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1 Ar apelācijas sūdzību STADA Arzneimittel AG lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 11. februāra spriedumu Stada Arzneimittel/EUIPO (“ViruProtect”) (T‑487/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2020:44), ar kuru Vispārējā tiesa ir noraidījusi tās prasību atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2018. gada 4. jūnija lēmumu lietā R 1886/2017‑5 attiecībā uz pieteikumu par vārdiska apzīmējuma “ViruProtect” kā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
Eiropas Savienības Tiesas statūti
2 Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. pantā ir noteikts:
“Termiņu pagarinājumus, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, nosaka [Tiesas] reglaments.
Termiņam beidzoties, attiecīgā persona nezaudē savas tiesības, ja pierāda, ka pastāvējuši neparedzēti apstākļi vai force majeure.”
3 Minēto statūtu 56. panta pirmajā daļā ir noteikts:
“Tiesā var iesniegt apelāciju divos mēnešos pēc tam, kad paziņots lēmums, ko pārsūdz, pret Vispārējās tiesas galīgajiem lēmumiem [..].”
Reglaments
4 Reglamenta 49. pants “Termiņu aprēķināšana” ir formulēts šādi:
“1. Termiņus, kas procesuālo darbību veikšanai ir noteikti Līgumos, [Eiropas Savienības Tiesas] Statūtos vai šajā Reglamentā, skaita šādi:
a) ja dienās, nedēļās, mēnešos vai gados izteiktu termiņu ir jāsāk skaitīt no kāda notikuma vai darbības brīža, tad dienu, kad notiek attiecīgais notikums vai darbība, attiecīgajā termiņā neiekļauj;
b) nedēļās, mēnešos vai gados izteikts termiņš beidzas termiņa pēdējās nedēļas, mēneša vai gada tās pašas nedēļas dienas vai arī tā paša datuma, kurā ir noticis notikums vai darbība, no kuras sāk skaitīt attiecīgo termiņu, beigās. [..];
[..]
d) termiņos iekļauj sestdienas, svētdienas un šā Reglamenta 24. panta 6. punktā minētās svētku dienas;
e) termiņu skaitīšanu neaptur Tiesas oficiālajās brīvdienās.
2. Ja termiņa pēdējā diena ir sestdiena, svētdiena vai svētku diena, termiņa pēdējā diena ir nākamā darba diena.”
5 Saskaņā ar Reglamenta 51. pantu “Termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu”:
“Procesuālos termiņus pagarina par vienotu desmit dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu.”
Tiesvedības priekšvēsture
6 Tiesvedības priekšvēsture, kas aprakstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–7. punktā, var tikt rezumēta šādi.
7 2017. gada 31. janvārī STADA Arzneimittel iesniedza EUIPO pieteikumu par vārdiska apzīmējuma “ViruProtect” kā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju.
8 Ar 2017. gada 7. jūlija lēmumu pārbaudītājs noraidīja šo pieteikumu, pamatojoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par [Eiropas Savienības preču zīmi] (OV 2009, L 78, 1. lpp.) 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu.
9 Pēc tam, kad 2017. gada 28. augustā prasītāja iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par minēto lēmumu, EUIPO Apelācijas piektā padome to noraidīja ar strīdīgo lēmumu.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 14. augustā, STADA Arzneimittel cēla prasību par strīdīgā lēmuma atcelšanu.
11 Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirzīja trīs pamatus saistībā ar, pirmkārt, Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, otrkārt, šīs regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un, treškārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
12 Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā daļēji nepamatotu un daļēji neiedarbīgu.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi un tiesvedība Tiesā
13 Apelācijas sūdzībā STADA Arzneimittel lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu un
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, kas esot pieļauts, novērtējot atšķirības starp vārdisko apzīmējumu “ViruProtect” un vārdiem angļu valodā, uz kuriem tas norāda, un ar otro pamatu tiek apgalvota pierādījumu sagrozīšana, kas esot pieļauta, novērtējot šī apzīmējuma aprakstošo raksturu.
15 2020. gada 27. aprīlī Tiesas kanceleja aicināja apelācijas sūdzības iesniedzēju paust nostāju par to, vai ir ievērots tai ar Reglamentu noteiktais termiņš apelācijas sūdzības iesniegšanai, un apelācijas sūdzības iesniedzēja pauda savu nostāju dokumentā, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 7. maijā.
Par apelācijas sūdzību
16 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 181. pantu, ja apelācijas sūdzība vai kāda tās daļa ir tostarp acīmredzami nepieņemama, Tiesa jebkurā laikā, rīkojoties pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, ar motivētu rīkojumu var nolemt noraidīt šo apelācijas sūdzību vai kādu tās daļu.
17 Šajā apelācijas tiesvedībā ir jāpiemēro minētā tiesību norma.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti
18 Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantā paredzētais divu mēnešu termiņš un Reglamenta 51. pantā paredzētais vienotais desmit dienu termiņš ir divi atšķirīgi termiņi.
19 Šajā ziņā tā pamatojas uz Reglamenta 51. panta virsrakstu un šī panta formulējumu, kā arī uz šīs tiesību normas sistēmisku interpretāciju, it īpaši saistībā ar tā 49. panta 2. punktu.
20 Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt norāda – ja procesuālā norma ir neskaidra, tā ir jāinterpretē apelācijas sūdzības iesniedzējam par labu un saskaņā ar viņa tiesībām tikt uzklausītam.
21 Tādējādi šajā gadījumā, tā kā divu mēnešu termiņš, kas bija tās rīcībā, lai iesniegtu apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu, bija beidzies svētdienā, 2020. gada 12. aprīlī, savukārt pirmdiena, 2020. gada 13. aprīlis, bija svētku diena, šis termiņš saskaņā ar Reglamenta 49. panta 2. punktu esot bijis jāpagarina līdz otrdienai, 2020. gada 14. aprīlim, proti, datumam, no kura būtu jāpieskaita minētā reglamenta 51. pantā paredzētais vienotais desmit dienu termiņš.
Tiesas vērtējums
22 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantu apelācijas sūdzību var iesniegt Tiesā divos mēnešos pēc tam, kad paziņots lēmums, ko pārsūdz, un ka šis termiņš atbilstoši Reglamenta 51. pantam ir pagarināms par vienotu desmit dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu.
23 Tiesa ir nospriedusi, ka šis vienotais desmit dienu termiņš ir jāuzskata nevis par tādu, kas būtu nošķirts no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantā paredzētā apelācijas sūdzības celšanas termiņa, bet, gluži pretēji, – par tā neatņemamu sastāvdaļu, ar kuru tas tiek pagarināts. Tādējādi no šī panta, lasot to kopā ar Reglamenta 51. pantu, izriet, ka termiņš, kurā ir jāiesniedz apelācijas sūdzība, ir divi mēneši un desmit dienas no strīdīgā lēmuma paziņošanas brīža, pretējā gadījumā tā ir nepieņemama (rīkojums, 2015. gada 30. aprīlis, Castel Frères/ITSB, C‑622/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:297, 28. punkts).
24 Turklāt no Reglamenta 49. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka attiecībā uz aktiem, kuri ir jāpaziņo, pārsūdzēšanas termiņš sākas no paziņošanas dienas beigām neatkarīgi no stundas, kad apstrīdētais akts tika paziņots (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1987. gada 15. janvāris, Misset/Padome, 152/85, EU:C:1987:10, 7. punkts, kā arī rīkojumu, 2002. gada 17. maijs, Vācija/Parlaments un Padome, C‑406/01, EU:C:2002:304, 14. punkts).
25 No šīs tiesību normas arī izriet, ka šis termiņš beidzas tās termiņa pēdējā mēneša dienas beigās, kuras datums atbilst termiņa sākšanās datumam, proti, paziņošanas dienai, šim termiņam pieskaitot vienotu desmit dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu (rīkojums, 2020. gada 11. jūnijs, GMPO/Komisija, C‑575/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:448, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā gadījumā, tā kā pārsūdzētais spriedums apelācijas sūdzības iesniedzējai tika paziņots 2020. gada 12. februārī, kā tā pati atzīst savos procesuālajos rakstos, termiņš apelācijas sūdzības iesniegšanai sākās 2020. gada 12. februārī plkst. 24.00 un, pagarināts par vienotu desmit dienu termiņu, beidzās trešdien, 2020. gada 22. aprīlī, plkst. 24.00.
27 Šī apelācijas sūdzība Tiesas kancelejā tika iesniegta 2020. gada 24. aprīlī. Līdz ar to tā tika iesniegta pēc šī rīkojuma 23. punktā minētā termiņa beigām.
28 Turpinājumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru stingra procesuālo tiesību normu piemērošana atbilst tiesiskās drošības prasībai un nepieciešamībai novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību tiesas spriešanā (spriedums, 2013. gada 23. aprīlis, Gbagbo u.c./Padome, no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P, EU:C:2013:258, 71. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojums, 2014. gada 29. janvāris, Gbagbo/Padome, C‑397/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:46, 7. punkts).
29 Tādējādi saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. panta otro daļu no procesuālajiem termiņiem var atkāpties patiešām tikai ārkārtas apstākļos – ja ir konstatēta neparedzētu apstākļu vai force majeure esamība. Tomēr ne apelācijas sūdzībā, ne arī 2020. gada 7. maija apsvērumos apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā ziņā neatsaucas uz neparedzētu apstākļu vai force majeure apstākļu pastāvēšanu.
30 Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēja tikai apgalvo, ka Reglamenta 49. panta 2. punkta un 51. panta noteikumi esot neskaidri. Šajā ziņā tomēr ir jāatgādina, ka tiesiskais regulējums, kas attiecas uz šajā lietā piemērojamajiem termiņiem, nerada īpašas interpretācijas grūtības, un līdz ar to šajā gadījumā no apelācijas sūdzības iesniedzējas puses nevar tikt konstatēta atvainojama maldība, kas pamatotu atkāpi no minētā tiesiskā regulējuma piemērošanas (rīkojums, 2002. gada 17. maijs, Vācija/Parlaments un Padome, C‑406/01, EU:C:2002:304, 21. punkts).
31 Visbeidzot, ciktāl, norādot uz tiesībām tikt uzklausītai, apelācijas sūdzības iesniedzēja vēlas atsaukties uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir jāatgādina, ka tiesību normām, kas reglamentē pārsūdzēšanas termiņus, ir absolūts raksturs un ka atkāpšanās no šīm normām nevar tikt pamatota ar apstākli, ka runa ir par pamattiesībām (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2010. gada 16. novembris, Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert/Komisija, C‑73/10 P, EU:C:2010:684, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Kā Tiesa jau ir nospriedusi – Savienības regulējuma, kas attiecas uz procesuālajiem termiņiem, stingra piemērošana nekādi neietekmē tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (skat. it īpaši rīkojumus, 2002. gada 17. maijs, Vācija/Parlaments un Padome, C‑406/01, EU:C:2002:304, 20. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2010. gada 22. oktobris, Seacid/Parlaments un Padome, C‑266/10 P, nav publicēts, EU:C:2010:629, 30. punkts). Proti, šādi termiņi, ņemot vērā šī rīkojuma 28. punktā minētos ar tiesisko drošību saistītos apsvērumus, ir raksturīgs ierobežojums tiesībām uz piekļuvi tiesai (šajā ziņā skat. rīkojumus, 2013. gada 12. septembris, Ellinika Nafpigeia un 2. Hoern/Komisija, C‑616/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:884, 31. punkts, kā arī 2020. gada 11. jūnijs, GMPO/Komisija, C‑575/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:448, 40. punkts).
33 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, attiecīgā apelācijas sūdzība tās novēlotās iesniegšanas dēļ ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
34 Saskaņā ar Reglamenta 137. pantu, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams atbilstoši šī paša reglamenta 184. panta 1. punktam, lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver galīgajā rīkojumā. Konkrētajā gadījumā, tā kā šis rīkojums tiek pasludināts, pirms apelācijas sūdzība ir paziņota atbildētājam pirmajā instancē un līdz ar to pirms tam varētu rasties tiesāšanās izdevumi, ir jānolemj, ka STADA Arzneimittel sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) izdod rīkojumu:
1) Apelācijas sūdzību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu.
2) STADA Arzneimittel AG sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
[Paraksti]