Lieta C‑36/20 PPU
Ministerio Fiscal (Iestāde, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus)
(Juzgado de Instrucción de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (ceturtā palāta) 2020. gada 25. jūnija spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Patvēruma un imigrācijas politika – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32/ES – 6. pants – Piekļuve procedūrai – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošana iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu – Pieteikuma sagatavošana citām iestādēm, kas var pieņemt šādus pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt – Jēdziens “citas iestādes” – 26. pants – Aizturēšana – Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/33/ES – 8. pants – Pieteikuma iesniedzēja aizturēšana – Aizturēšanas pamati – Lēmums, ar kuru pieteikuma iesniedzējs ir aizturēts tāpēc, ka humānās uzņemšanas centrā trūkst vietu
1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūra – Citas iestādes, kas var pieņemt šādus pieteikumus, bet nav kompetentas tos reģistrēt – Jēdziens – Izmeklēšanas tiesa, kurai jālemj par trešās valsts valstspiederīgā, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, aizturēšanu – Iekļaušana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 8., 20., 25. un 26. apsvērums un 6. panta 1. un 2. punkts)
(skat. 55.–65., 67. un 68. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūra – Citas iestādes, kas var pieņemt šādus pieteikumus, bet nav kompetentas tos reģistrēt – Pienākumi – Informēt trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, par šāda pieteikuma iesniegšanas kārtību – Nodot lietas materiālus iestādei, kas ir kompetenta reģistrēt šo pieteikumu
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 18., 27. un 28. apsvērums un 6. panta 1. un 2. punkts un 8. panta 1. punkts un Direktīvas 2013/33 17. pants)
(skat. 70.–83. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
3. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusa iegūšanas brīdis – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanas brīdis – Administratīvu formalitāšu nepastāvēšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 27. apsvērums un 2. panta b) un c) punkts, 3. panta 1. punkts un 6. panta 1.–4. punkts un Direktīvas 2013/33 2. panta a) un b) punkts un 3. panta 1. punkts)
(skat. 86.–93. punktu)
4. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Piemērojamība personām – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs Direktīvas 2013/32 nozīmē – Izslēgšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 9. apsvērums un 2. panta 1. punkts, Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkts un 26. panta 1. punkts un Direktīvas 2013/33 8. panta 1. punkts)
(skat. 95., 97. un 98. punktu)
5. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/33 – Aizturēšana – Pamati – Neiespējamība izmitināt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju humānās uzņemšanas centrā – Pamats, kurš nav kāds no Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā paredzētajiem pamatiem – Nepieļaujamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkts un 26. pants un Direktīvas 2013/33 15. un 20. apsvērums un 8. un 9. pants un 18. panta 9. punkta b) apakšpunkts)
(skat. 99.–107. un 112. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
Rezumējums
Tiesu iestādes, kurām jālemj par trešās valsts valstspiederīgā, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, aizturēšanu, var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un tām ir attiecīgā persona jāinformē par konkrētu šāda pieteikuma iesniegšanas kārtību. Personu, kura iestādēm, kas ir kompetentas pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir paudusi savu vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, nevar aizturēt ar pamatojumu, ka humānās uzņemšanas centrā nav pieejams pietiekams vietu skaits.
2020. gada 25. jūnijā steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā (PPU) pasludinātajā spriedumā Ministerio Fiscal (Iestāde, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus) (C‑36/20 PPU) Tiesa nosprieda, ka izmeklēšanas tiesa, kurai jālemj par trešās valsts valstspiederīgā, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, aizturēšanu, ietilpst to “citu iestāžu” jēdzienā Direktīvas 2013/32 (1) (turpmāk tekstā – “Procedūru direktīva”) 6. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē, kuras var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, lai arī saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt. Šajā statusā izmeklēšanas tiesai ir pienākums informēt pieteikuma iesniedzēju par konkrētu šāda pieteikuma iesniegšanas kārtību. Tiesa arī nosprieda, ka neiespējamība izmitināt personu humānās uzņemšanas centrā neattaisno starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšanu.
2019. gada 12. decembrī Spānijas jūras glābšanas dienests pie Grankanārijas (Spānija) krastiem pārtvēra laivu, kura transportēja 45 trešo valstu valstspiederīgos, tostarp VL, kas ir Mali pilsonis, un viņus aizveda uz Grankanāriju. Nākamajā dienā administratīvā iestāde izdeva rīkojumu par šo trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanu un Juzgado de Instrucción de San Bartolomé de Tirajana n° 3 (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3, Spānija) iesniedza pieprasījumu par viņu izvietošanu aizturēšanas centrā. Pēc tam, kad šī tiesa VL informēja par viņa tiesībām, viņš tai pauda savu nodomu pieteikties starptautiskajai aizsardzībai. Tā kā humānās uzņemšanas centrā trūka vietu, šī pati tiesa izdeva rīkojumu VL ievietot ārvalstnieku aizturēšanas centrā, kurā bija jāizskata viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums. VL tad šajā tiesā cēla prasību, apstrīdot lēmumu viņu aizturēt, ar pamatojumu, ka tas nav saderīgs ar Procedūru direktīvu, kā arī ar Direktīvu 2013/33 (2) (turpmāk tekstā – “Uzņemšanas direktīva”). Šīs prasības ietvaros šī tiesa vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vēloties it īpaši noskaidrot, vai tā ietilpst “citu iestāžu” jēdzienā Procedūru direktīvas 6. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē un vai tādējādi tā var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus. Tā Tiesai uzdeva jautājumu arī par VL aizturēšanas likumību.
Pirmām kārtām Tiesa precizēja, ka jēdziena “citas iestādes, kas var pieņemt [starptautiskās aizsardzības pieteikumus]” minētās tiesību normas nozīmē gramatiskā interpretācija un it īpaši vietniekvārda vārda “citas” izvēle liecina par Savienības likumdevēja gribu izmantot plašu tādu iestāžu jēdzienu, kuras, lai gan to kompetencē nav reģistrēt šādus pieteikumus, var tos tomēr pieņemt. Tādējādi šis apzīmējums var aptvert gan administratīvas, gan tiesu iestādes. Šo konstatējumu apstiprina šīs tiesību normas kontekstuāla interpretācija. Viens no Procedūru direktīvas mērķiem ir nodrošināt efektīvu piekļuvi, proti, pēc iespējas vienkāršu piekļuvi starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūrai. Aizliegt tiesu iestādei pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus kavētu šā mērķa īstenošanu, it īpaši attiecībā uz ļoti ātrām procedūrām, kurās tiesas veikta pieteikuma iesniedzēja uzklausīšana var būt pirmā iespēja izmantot tiesības iesniegt šādu pieteikumu. Tādējādi Tiesa secināja, ka izmeklēšanas tiesa, kurai jālemj par trešās valsts valstspiederīgā, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, aizturēšanu, ietilpst to “citu iestāžu” jēdzienā, kuras var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus.
Otrām kārtām Tiesa pievērsās jautājumam par šādas izmeklēšanas tiesas pienākumiem tās kā “citas iestādes” statusā. Tā konstatēja, ka no Procedūru direktīvas 6. panta 1. punkta otrās un trešās daļas izriet, pirmkārt, ka šai tiesai ir pienākums starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem sniegt informāciju par konkrētu šāda pieteikuma iesniegšanas kārtību. Tādējādi šī tiesa rīkojas atbilstoši šīs direktīvas priekšrakstiem, kad tā uzņemas iniciatīvu informēt trešās valsts valstspiederīgo par viņa tiesībām pieteikties starptautiskajai aizsardzībai. Otrkārt, ja trešās valsts valstspiederīgais ir paudis vēlmi iesniegt šādu pieteikumu izmeklēšanas tiesā, tai lietas materiāli ir jāpārsūta iestādei, kuras kompetencē ir reģistrēt šo pieteikumu, lai šis valstspiederīgais varētu izmantot Uzņemšanas direktīvas 17. pantā paredzētos materiālos uzņemšanas nosacījumus un veselības aprūpi.
Trešām kārtām Tiesa izvērtēja VL aizturēšanas atbilstību Procedūru direktīvai un Uzņemšanas direktīvai. Sākumā tā norādīja, ka no šīm direktīvām izriet, ka ir jāizmanto plaša “starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja” koncepcija un līdz ar to trešās valsts valstspiederīgais šo statusu iegūst no brīža, kad viņš sagatavo starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Tiesa turklāt uzsvēra, ka šāda pieteikuma “sagatavošanas” darbība neprasa nekādas administratīvas formalitātes. Tādējādi tas, ka šāds valstspiederīgais “citai iestādei”, tādai kā izmeklēšanas tiesa, pauž savu vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, ir pietiekami, lai viņam piešķirtu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu.
Līdz ar to Tiesa norādīja, ka, sākot no datuma, kad VL sagatavoja savu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, viņa aizturēšanas nosacījumus reglamentēja Procedūru direktīvas 26. panta 1. punkts, kā arī Uzņemšanas direktīvas 8. panta 1. punkts. No šīm pēdējām minētajām tiesību normām, tās skatot kopā, izriet, ka dalībvalstis nevar aizturēt personu tikai tāpēc vien, ka tā ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja, un ka aizturēšanas pamatiem un nosacījumiem, kā arī garantijām aizturētiem pieteikuma iesniedzējiem ir jāatbilst Uzņemšanas direktīvai. Tā kā šīs pēdējās direktīvas 8. panta 3. punkta pirmajā daļā ir izsmeļoši uzskaitīti dažādie pamati, ar kuriem var tikt attaisnota starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšana, un neiespējamība atrast vietu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam humānās uzņemšanas centrā neatbilst nevienam no sešiem šajā tiesību normā minētajiem aizturēšanas pamatiem, VL aizturēšana šajā gadījumā neatbilda Uzņemšanas direktīvas priekšrakstiem.