TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2013. gada 24. oktobrī (*)
Transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana – Direktīva 72/166/EKK – 3. panta 1. punkts – Direktīva 90/232/EEK – 1. pants – Ceļu satiksmes negadījums – Nepilngadīga prasības iesniedzēja vecāku nāve – Bērna tiesības uz kompensāciju – Nemantisks kaitējums – Atlīdzība – Obligātās apdrošināšanas segums
Lieta C‑277/12
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Augstākās tiesas Senāts (Latvija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 16. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 1. jūnijā, tiesvedībā
Vitālijs Drozdovs
pret
“Baltikums AAS”.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], Dž. Arestis [G. Arestis], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents),
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretārs M. Aleksejevs [M. Aleksejev], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 20. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– V. Drozdova vārdā – N. Frīdmane, advokāte,
– “Baltikums AAS” vārdā – G. Radiloveca, advokāte,
– Latvijas valdības vārdā – A. Nikolajeva un I. Kalniņš, pārstāvji,
– Vācijas valdības vārdā – F. Wannek un T. Henze, pārstāvji,
– Lietuvas valdības vārdā – R. Janeckaitė un A. Svinkūnaitė, kā arī D. Kriaučiūnas, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Sauka un K.‑P. Wojcik, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2013. gada 11. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīvas 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV L 103, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pirmā direktīva”) 3. panta 1. punktu, kā arī Padomes 1983. gada 30. decembra Otrās direktīvas 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV 1984, L 8, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Otrā direktīva”) 1. panta 1. un 2. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp V. Drozdovu, kuru pārstāv V. Balakireva, un apdrošināšanas sabiedrību “Baltikums AAS” (turpmāk tekstā – “Baltikums”) par to, lai pēdējā minētā, pamatojoties uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesisko atbildību, atlīdzinātu morālo kaitējumu, kas radies V. Drozdovam viņa vecāku nāves dēļ, kas iestājusies ceļu satiksmes negadījuma laikā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Pirmās direktīvas 1. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
2) “cietusī persona” ir ikviena persona, kam ir tiesības uz kompensāciju par jebkādiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kurus izraisījis transportlīdzeklis;
[..].”
4 Pirmās direktīvas 3. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Katra dalībvalsts [..] veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta. Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz tā apmēriem.”
5 Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. [Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana obligāti attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan uz miesas bojājumiem.
2. Neierobežojot dalībvalstīm tiesības noteikt lielākas garantijas, katrai dalībvalstij jāpieprasa, ka šīs apdrošināšanas obligātais apjoms ir vismaz:
– par miesas bojājumiem – [EUR] 350 000 [..], ja ir tikai viens cietušais; ja viens prasījums attiecas uz vairākiem cietušajiem, tad šo apjomu reizina ar cietušo skaitu,
– par kaitējumu īpašumam – [EUR] 100 000 [..] par prasījumu, neatkarīgi no cietušo skaita.
Iepriekšminēto mazāko apjomu vietā dalībvalstis var noteikt mazāko apjomu [EUR] 500 000 [..] apmērā par miesas bojājumiem, ja viens prasījums attiecas uz vairākiem cietušajiem, vai par miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam – vispārēju mazāko apjomu [EUR] 600 000 [..] apmērā par prasījumu, neatkarīgi no cietušo skaita vai kaitējumu veida.”
6 Padomes 1990. gada 14. maija Trešās direktīvas 90/232/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu (OV L 129, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “Trešā direktīva”) 1. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka “[Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana ietver atbildību par transportlīdzekļa lietošanas rezultātā radītiem miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju”.
Latvijas tiesības
7 Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma (Latvijas Vēstnesis, 2004, Nr. 65 (3013)), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktisko apstākļu rašanās laikā (turpmāk tekstā – “OCTA likums”), 15. pantā ar nosaukumu “Apdrošinātāja atbildības limits” ir noteikts:
“(1) Iestājoties apdrošināšanas gadījumam, apdrošinātājs, kurš apdrošinājis zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesisko atbildību, vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs (ja apdrošināšanas atlīdzība izmaksājama no Garantijas fonda) sedz zaudējumus, nepārsniedzot noteikto apdrošinātāja atbildības limitu:
1) personai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai – līdz [LVL] 250 000 [..] katrai cietušajai personai;
2) mantai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai – līdz [LVL] 70 000 [..] neatkarīgi no trešo personu skaita;
(2) Zaudējumus, kuri netiek atlīdzināti saskaņā ar šo likumu vai kuri pārsniedz noteikto apdrošinātāja atbildības limitu, trešā persona ir tiesīga pieprasīt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.”
8 OCTA likuma 19. pantā ar nosaukumu “Personai nodarītie zaudējumi” ir noteikts:
“(1) Ceļu satiksmes negadījumā personai nodarītie materiālie zaudējumi ir zaudējumi sakarā ar cietušās personas:
1) ārstēšanu;
2) pārejošu darbnespēju;
3) darbspēju zaudējumu;
4) nāvi.
(2) Ceļu satiksmes negadījumā personai nodarītie nemateriālie zaudējumi ir zaudējumi, kas saistīti ar sāpēm un garīgām ciešanām sakarā ar:
1) cietušās personas fizisku traumu;
2) cietušās personas sakropļojumu, invaliditāti;
3) apgādnieka, apgādājamā vai laulātā nāvi;
4) apgādnieka, apgādājamā vai laulātā 1. grupas invaliditāti.
(3) Apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem materiālajiem un nemateriālajiem zaudējumiem nosaka Ministru kabinets.”
9 OCTA likuma 23. pantā ar nosaukumu “Zaudējumi sakarā ar cietušās personas nāvi” ir paredzēts:
“(1) Tiesības uz apdrošināšanas atlīdzību sakarā ar apgādnieka nāvi ir:
1) bērniem, arī adoptētajiem:
a) līdz pilngadības sasniegšanai,
[..].”
10 Civillikuma redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktisko apstākļu rašanās laikā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1993, Nr. 1; turpmāk tekstā – “Civillikums”), 5. pantā bija noteikts:
“Kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.”
11 Civillikuma 1635. pantā bija paredzēts:
“Katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.”
12 Civillikuma 2347. pantā bija noteikts:
“Ja kāds ar darbību, par ko viņš ir vainojams un kas ir prettiesīga, nodara otram miesas bojājumu, tad viņam jāatlīdzina tam ārstēšanās izdevumi un bez tam, pēc tiesas ieskata, varbūtēja atrautā peļņa.
Tam, kura darbība saistīta ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem (transports, uzņēmums, būvniecība, bīstamas vielas u.tml.), ir jāatlīdzina zaudējumi, ko nodarījis paaugstinātas bīstamības avots, ja viņš nepierāda, ka zaudējums radies nepārvaramas varas dēļ, ar paša cietušā nodomu vai viņa rupjas neuzmanības dēļ. Ja paaugstinātas bīstamības avots izgājis no īpašnieka, glabātāja vai lietotāja valdījuma bez viņa vainas, bet citas personas prettiesisku darbību rezultātā, par nodarīto zaudējumu atbild šī persona. Ja valdītājs (īpašnieks, glabātājs, lietotājs) arī uzvedies neattaisnojoši, atbildību par nodarīto zaudējumu var prasīt kā no personas, kas lietojusi paaugstinātas bīstamības avotu, tā arī no tā valdītāja, ievērojot, cik katrs vainīgs.”
13 Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma (Latvijas Vēstnesis, 2005, Nr. 74 (3232)) 22. pantu ar nosaukumu “Tiesības uz kompensāciju par radīto kaitējumu”:
“Personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas morālas un materiālas kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai.”
14 Ministru kabineta 2005. gada 17. maija noteikumu Nr. 331 “Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” (Latvijas Vēstnesis, 2005, Nr. 80 (3238); turpmāk tekstā – “Noteikumi”), ar kuriem tiek īstenots OCTA likuma 19. panta 3. punkts, 7. un 10. punktā ir noteikts:
“7. punkts
Apdrošināšanas atlīdzības apmērs par sāpēm un garīgām ciešanām apgādnieka, apgādājamā vai laulātā nāves dēļ ir [LVL] 100 katram apdrošināšanas atlīdzības pieprasītājam atbilstoši Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 23. panta pirmajā daļā minētajam personu skaitam.
[..]
10. punkts
Apdrošināšanas atlīdzības kopējais apmērs ir līdz [LVL] 1000 katrai ceļu satiksmes negadījumā cietušajai personai, ja tiek atlīdzināti visi šo noteikumu 3., 6., 7. un 8. punktā minētie zaudējumi.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
15 2006. gada 14. februārī V. Drozdova vecāki gāja bojā ceļu satiksmes negadījumā Rīgā (Latvija). V. Drozdovs, kurš ir dzimis 1995. gada 25. augustā, attiecīgi tika nodots savas vecāsmātes V. Balakirevas (turpmāk tekstā – “aizbildne”) aizbildnībā.
16 Šo ceļu satiksmes negadījumu izraisīja vadītājs, kura automašīna bija apdrošināta “Baltikumā”. Minētā ceļu satiksmes negadījuma izraisītājs, kurš bija alkohola reibumā, vadīja automašīnu, kas atradās sliktā tehniskajā stāvoklī, pārsniedzot ātrumu, un minētā negadījuma brīdī veica bīstamu apdzīšanas manevru, tika notiesāts ar spriedumu krimināllietā un viņam tika piespriesta brīvības atņemšana uz sešiem gadiem, atņemot transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz pieciem gadiem.
17 2006. gada 13. decembrī aizbildne informēja “Baltikumu” par negadījumu un lūdza tai izmaksāt paredzēto atlīdzību, kuru tai bija tiesības saņemt morālā kaitējuma dēļ, kas tika novērtēts LVL 200 000 apmērā. 2007. gada 29. janvārī “Baltikums” saskaņā ar Noteikumu 7. punktu izmaksāja summu LVL 200 apmērā kā kompensāciju par V. Drozdova garīgajām ciešanām, kā arī summu LVL 4497,47 apmērā par materiālajiem zaudējumiem, kas netiek apstrīdēta.
18 2007. gada 13. septembrī aizbildne cēla prasību pret “Baltikums”, lūdzot izmaksāt kompensāciju LVL 200 000 apmērā par V. Drozdovam radīto morālo kaitējumu. Šī prasība, kas tika pamatota ar to, ka V. Drozdova vecāku nāve viņam ir radījusi garīgas ciešanas viņa nelielā vecuma dēļ, tika pamatota ar OCTA likuma 15. panta 1. punkta pirmo daļu, 19. panta 2. punkta trešo daļu un 39. panta 1. un 6. punktu, kā arī ar Otrās direktīvas 1. panta 2. punktu.
19 Tā kā minētā prasība un aizbildnes iesniegtā apelācijas sūdzība tika noraidītas, tostarp, pamatojoties uz Noteikumu 7. punktu, aizbildne iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, lūdzot atcelt apelācijas tiesas pasludināto spriedumu un nodot lietu atpakaļ šai tiesai atkārtotai izskatīšanai.
20 Šajā kasācijas sūdzībā aizbildne tostarp norāda, ka apelācijas tiesa ir kļūdaini piemērojusi OCTA likuma 15. panta 1. punkta pirmo daļu, jo šī tiesību norma esot jāinterpretē atbilstoši Pirmajai un Otrajai direktīvai. No šī Savienības tiesiskā regulējuma izrietot, ka dalībvalsts nevar noteikt tādus izmaksājamās atlīdzības limitus, kas ir mazāki par Otrās direktīvas 1. pantā noteiktajiem minimālajiem apmēriem. No tā izrietot, ka ar Noteikumu 7. punktu nav ievēroti OCTA likuma 15. panta 1. punkta pirmajā daļā un iepriekš minētajās direktīvās noteiktie atlīdzības limiti.
21 Iesniedzējtiesa norāda, ka Otrās direktīvas 1. pantā ir noteikts obligātais kompensācijas apmērs par miesas bojājumiem un par kaitējumu īpašumam, bet personai nodarītais morālais kaitējums tieši nav reglamentēts. Turklāt Tiesa esot atzinusi faktu, ka Pirmajā un Otrajā direktīvā nav paredzēts saskaņot dalībvalstīs pastāvošās civiltiesiskās atbildības sistēmas, tādējādi tās joprojām var brīvi noteikt sistēmu, kas piemērojama ceļu satiksmes negadījumiem. No tā varētu secināt, ka attiecīgās direktīvas neattiecas uz personai radītā morālā kaitējuma kompensācijas apmēru.
22 Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka esot iespējams secināt arī, ka ar minētajām direktīvām nav pieļauts tāds dalībvalstu tiesiskais regulējums, ar kuru transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sistēmai tiek noteikti maksimālie limiti. Šīs apdrošināšanas mērķis esot vismaz daļēji atlīdzināt ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām radīto kaitējumu, kas var tikt objektīvi novērtēts, tostarp īpašumam un personai nodarītos zaudējumus, ieskaitot morālo kaitējumu.
23 Turklāt Tiesa esot nospriedusi, ka ar attiecīgajām direktīvām ir liegts gan atteikt vai nesamērīgi ierobežot radīto zaudējumu atlīdzību ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem, gan paredzēt maksimālos atlīdzības apmērus, kas ir mazāki par Otrās direktīvas 1. panta 2. punktā noteiktajiem minimālajiem atlīdzības apmēriem.
24 Iesniedzējtiesa arī norāda, ka efektīvai obligātās civiltiesiskās atbildības sistēmai ir jālīdzsvaro dažādās ceļu satiksmes negadījumā cietušo, motora transportlīdzekļu īpašnieku un viņu apdrošinātāju intereses. Skaidri atlīdzības ierobežojumi nodrošinātu cietušajiem paredzēto kompensāciju par nodarīto kaitējumu, ierobežotu apdrošināšanas prēmijas saprātīgā apmērā un ļautu apdrošinātājiem gūt peļņu.
25 Iesniedzējtiesa precizē, ka valsts likumdevējs transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas atlīdzību ir ierobežojis, nosakot maksimālos apmērus, un ir deleģējis valdību izstrādāt noteikumus par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un tās aprēķināšanas kārtību par personai nodarīto nemantisko kaitējumu. Tomēr tā uzskata, ka ar šiem noteikumiem nesamērīgi tiek ierobežotas tiesības saņemt atlīdzību, pamatojoties uz minēto apdrošināšanu, tostarp piešķirot “niecīgu” kompensāciju LVL 100 apmērā, kas paredzēta par garīgām ciešanām, kuras radījusi tādas personas nāve, no kuras attiecīgā persona ir bijusi atkarīga.
26 Šādos apstākļos Augstākās tiesas Senāts nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Pirmās direktīvas] 3. pantā un [Otrās direktīvas] [1. panta 2. punktā] noteiktais obligātās apdrošināšanas apjoms par miesas bojājumiem aptver arī atlīdzību par morālo kaitējumu?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai [Pirmās direktīvas] 3. pants un [Otrās direktīvas] [1. panta 2. punkts] ir jāinterpretē tādējādi, ka minētās tiesību normas nepieļauj tādu atsevišķas dalībvalsts tiesisko regulējumu, ar kuru tiek ierobežota šajā valstī pastāvošās civiltiesiskās atbildības – nemantiskā (morālā) kaitējuma atlīdzības maksimālais apmērs, nosakot limitu, kas ir būtiski mazāks par direktīvās un nacionālajā likumā noteikto apdrošinātāja atbildības limitu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
27 Uzdodama savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts un Otrās direktīvas 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātajai apdrošināšanai ir jāsedz atlīdzība par nemateriālajiem zaudējumiem, kas radušies ceļu satiksmes negadījumā bojā gājušo radiniekiem.
28 Jāatgādina, ka saskaņā ar Pirmās un Otrās direktīvas preambulu tām, pirmkārt, ir jānodrošina transportlīdzekļu, kas parasti atrodas Eiropas Savienības teritorijā, kā arī to pasažieru brīva pārvietošanās un, otrkārt, jānodrošina, lai šo transportlīdzekļu izraisītos negadījumos cietušās personas iegūtu līdzvērtīgu attieksmi neatkarīgi no tā, kurā vietā Savienībā negadījums ir noticis (2012. gada 23. oktobra spriedums lietā C‑300/10 Marques Almeida, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Pirmajā direktīvā, kas precizēta un papildināta ar Otro un Trešo direktīvu, tātad ir paredzēts dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta, un īpaši ir precizēts, uz kādiem kaitējuma veidiem šai apdrošināšanai ir jāattiecas un kurām cietušajām trešajām personām šī apdrošināšana ir jāgarantē (iepriekš minētais spriedums lietā Marques Almeida, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Tomēr ir jāatgādina, ka pienākums nodrošināt, lai civiltiesiskās atbildības apdrošināšana segtu mehānisko transportlīdzekļu radīto kaitējumu trešajai personai, atšķiras no šo zaudējumu atlīdzības apmēra, kas izriet no apdrošinātās personas civiltiesiskās atbildības. Pirmais tiek definēts un garantēts Savienības tiesiskajā regulējumā, savukārt otrais būtībā ir reglamentēts valsts tiesībās (iepriekš minētais spriedums lietā Marques Almeida, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka no Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas priekšmeta, kā arī no šo direktīvu teksta izriet, ka ar tām nav paredzēts saskaņot dalībvalstīs pastāvošās civiltiesiskās atbildības sistēmas un ka atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstis var brīvi noteikt civiltiesiskās atbildības sistēmu, kas piemērojama transportlīdzekļu izraisītiem ceļu satiksmes negadījumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Marques Almeida, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Tādējādi un tostarp ņemot vērā Pirmās direktīvas 1. panta 2. punktu, atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstis principā savu civiltiesiskās atbildības sistēmu ietvaros var brīvi noteikt, kādi transportlīdzekļu izraisīti zaudējumi ir jāatlīdzina, šo zaudējumu atlīdzības apmēru un personas, kurām ir tiesības saņemt minēto atlīdzību.
33 Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka dalībvalstīm sava kompetence šajā jomā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, un ka valsts tiesību normas par atlīdzību transportlīdzekļu izraisītos ceļu satiksmes negadījumos nevar atņemt Pirmajai, Otrajai un Trešajai direktīvai to lietderīgo iedarbību (iepriekš minētais spriedums lietā Marques Almeida, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Attiecībā uz transportlīdzekļu izraisīto zaudējumu, kas ir jāatlīdzina atbilstoši valsts tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību, obligātās apdrošināšanas segšanu Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkta otrajā teikumā, kā norāda Vācijas valdība, dalībvalstīm, protams, ir atļauts noteikt, kādi zaudējumi ir atlīdzināmi, kā arī paredzēt obligātās apdrošināšanas noteikumus (šajā ziņā skat. 1996. gada 28. marta spriedumu lietā C‑129/94 Ruiz Bernáldez, Recueil, I‑1829. lpp., 15. punkts).
35 Tomēr, lai mazinātu civiltiesiskās atbildības jomā pastāvošās atšķirības dažādu dalībvalstu tiesību aktos attiecībā uz apdrošināšanas pienākuma apjomu, ar Otrās direktīvas 1. pantu ir ieviesta materiālo zaudējumu un miesas bojājumu obligāta apdrošināšana noteiktu summu apmērā. Ar Trešās direktīvas 1. pantu šis pienākums ir paplašināts, attiecinot to uz visiem pasažieriem, izņemot vadītāju, nodarīto miesas bojājumu apdrošināšanu (iepriekš minētais spriedums lietā Ruiz Bernáldez, 16. punkts).
36 Tādējādi dalībvalstīm ir jānodrošina, lai transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskā atbildība, kas piemērojama atbilstoši šo valstu tiesību aktiem, tiktu apdrošināta atbilstoši Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas noteikumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Marques Almeida, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 No tā izriet, ka dalībvalstīm esošo brīvību noteikt atlīdzināmo kaitējumu, kā arī obligātās apdrošināšanas noteikumus ierobežo Otrā un Trešā direktīva, jo tajās ir paredzēta obligāta atsevišķu kaitējumu atlīdzināšana noteiktā minimālajā apmērā. Starp šiem obligāti atlīdzināmajiem kaitējumiem, kā tas ir precizēts Otrās direktīvas 1. panta 1. punktā, ir miesas bojājumi.
38 Kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 68.–73. punktā un kā ir nospriedusi EFTA Tiesa savā 2008. gada 20. jūnija spriedumā lietā E‑8/07 Celina Nguyen pret Norvēģijas valsti (EFTA Court Report, 224. lpp., 26. un 27. punkts), ņemot vērā dažādās Otrās direktīvas 1. panta 1. punkta un Trešās direktīvas 1. panta pirmās daļas valodu versijas, kā arī iepriekš minēto trīs direktīvu aizsargājošo mērķi, ir jāuzskata, ka jēdzienā “miesas bojājumi” ietilpst jebkāds kaitējums, ciktāl tā atlīdzinājums ir paredzēts kā civiltiesiskā atbildība un nodrošināts valsts tiesībās, kas ir piemērojamas strīdā, kurš izriet no personas neaizskaramības apdraudējuma, kurā ietilpst gan fiziskas, gan garīgas ciešanas.
39 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Savienības valodu versijas. Ja Savienības tiesību teksta dažādu valodu redakcijas atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst (it īpaši skat. 2005. gada 8. decembra spriedumu lietā C‑280/04 Jyske Finans, Krājums, I‑10683. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Tādējādi, tā kā dažādajās Otrās direktīvas 1. panta 1. punkta valodu versijās būtībā ir izmantoti gan jēdziens “miesas bojājumi” [dommage corporel], gan “personiskais kaitējums” [préjudice personnel], ir jāizvērtē šo direktīvas noteikumu raksturs un mērķis. Šajā sakarā, pirmkārt, ir jānorāda, ka šie jēdzieni papildina “mantiska kaitējuma” jēdzienu, un, otrkārt, ir jāatgādina, ka minēto noteikumu un direktīvas mērķis īpaši ir pastiprināt cietušo aizsardzību. Šādos apstākļos šī sprieduma 38. punktā minētie jēdzieni ir jāinterpretē plaši.
41 Tādējādi to kaitējumu vidū, kas ir jāatlīdzina atbilstoši Pirmajai, Otrajai un Trešajai direktīvai, ir nemateriālie zaudējumi, kuru atlīdzība tiesvedībā piemērojamajās valsts tiesībās ir paredzēta atbilstoši apdrošinātās personas civiltiesiskajai atbildībai.
42 Attiecībā uz jautājumu, kuras personas var pretendēt uz šo nemateriālo zaudējumu atlīdzību, pirmkārt, ir jānorāda, ka no kopīgas Pirmās direktīvas 1. panta 2. punkta un 3. panta 1. punkta pirmā teikuma interpretācijas izriet, ka aizsardzība, kas ir jānodrošina atbilstoši šai direktīvai, attiecas uz ikvienu personu, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību ir tiesības uz transportlīdzekļu izraisītu zaudējumu atlīdzību.
43 Otrkārt, ir jāprecizē, ka Trešajā direktīvā, kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 78. punktā, bet pretēji tam, ko norāda Vācijas valdība, nav ierobežots aizsargājamo personu loks, bet, gluži otrādi, ar to ir noteikts pienākums atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts atsevišķām personām, kuras tiek uzskatītas par īpaši neaizsargātām.
44 Turklāt, tā kā Pirmās direktīvas 1. panta 2. punktā iekļautais kaitējuma jēdziens nav ierobežojošāks, nekas, pretēji Latvijas un Lietuvas valdību norādītajam, neļauj uzskatīt, ka atsevišķi kaitējumi, piemēram, nemateriāli zaudējumi, ciktāl tie ir jāatlīdzina atbilstoši valsts tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību, būtu jāizslēdz no šī jēdziena.
45 Nekas Pirmajā, Otrajā un Trešajā direktīvā neļauj secināt, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies šajās direktīvās paredzēto aizsardzību attiecināt tikai uz personām, kuras bijušas tieši iesaistītas kaitējumu izraisījušajā notikumā.
46 Tādējādi dalībvalstīm ir jānodrošina, lai obligātā apdrošināšana atlīdzību, kas atbilstoši valsts tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību ir jāmaksā par nemateriālajiem zaudējumiem, kuri ir radušies tuviem ceļu satiksmes negadījumā cietušo ģimenes locekļiem, segtu Otrās direktīvas 1. panta 2. punktā noteiktajā minimālajā apmērā.
47 Šajā gadījumā tam tā būtu jābūt, jo saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm personai, kas ir tādā situācijā kā V. Drozdovs, saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību ir tiesības saņemt atlīdzību par nemateriālajiem zaudējumiem, kas ir radušies viņa vecāku nāves dēļ.
48 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts un Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātajai apdrošināšanai ir jāsedz atlīdzība par nemateriālajiem zaudējumiem, kas radušies ceļu satiksmes negadījumā bojā gājušo radiniekiem, ciktāl šī atlīdzība saskaņā ar pamatlietā piemērojamajām valsts tiesībām ir paredzēta saistībā ar apdrošinātās personas civiltiesisko atbildību.
Par otro jautājumu
49 Uzdodama otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts un Otrās direktīvas 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tādas valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana atlīdzību par nemateriāliem zaudējumiem, kas radušies tuvu ģimenes locekļu nāves dēļ, kas iestājusies ceļu satiksmes negadījuma laikā, saskaņā ar valsts tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību sedz tikai atbilstoši maksimālajam apmēram, kas ir mazāks par Otrās direktīvas 1. panta 2. punktā noteikto.
50 Šī sprieduma 46. punktā tika konstatēts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai obligātā apdrošināšana atlīdzību, kas atbilstoši valsts tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību ir jāmaksā par nemateriālajiem zaudējumiem, kas ir radušies tuviem ceļu satiksmes negadījumā cietušo ģimenes locekļiem, segtu Otrās direktīvas 1. panta 2. punktā noteiktajā minimālajā apmērā.
51 Tāpat ir jāatgādina, ka Tiesai ir bijusi iespēja nolemt, ka Otrās direktīvas 1. panta 2. punktam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēti maksimālie atlīdzības apmēri, kas ir mazāki par šajā pantā noteiktajiem minimālajiem atlīdzības apmēriem (šajā ziņā skat. 2000. gada 14. septembra spriedumu lietā C‑348/98 Mendes Ferreira un Delgado Correia Ferreira, Recueil, I‑6711. lpp., 40. punkts, un 2003. gada 24. jūlija rīkojumu lietā C‑166/02 Messejana Viegas, Recueil, I‑7871. lpp., 20. punkts).
52 Ciktāl “Baltikums” norāda, ka valsts likumdevējs attiecībā uz īpašām kaitējumu kategorijām var paredzēt maksimālos atlīdzības apmērus, kas ir mazāki par minētajā pantā noteiktajiem minimālajiem atlīdzības apmēriem, ja tiek nodrošināts, ka attiecībā uz zaudējumiem kopumā tiek sasniegti minimālie šajā pantā noteiktie apmēri, pirmkārt, ir jānorāda, ka vienīgā Otrās direktīvas 1. panta 2. punktā paredzētā vai atļautā atšķirība starp atlīdzināmajiem zaudējumiem ir atšķirība starp miesas bojājumiem un materiālajiem zaudējumiem.
53 Otrkārt, ir jāatgādina, ka šī sprieduma 33. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm sava kompetence šajā jomā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, un ka valsts tiesību normas par ceļu satiksmes negadījuma izraisīta kaitējuma atlīdzību nevar atņemt trīs iepriekš minētajām direktīvām to lietderīgo iedarbību.
54 Ja valstu likumdevēji vajadzības gadījumā katrai no dažādajām identificēto zaudējumu īpašajām kategorijām valsts tiesībās varētu paredzēt maksimālos atlīdzības apmērus, kas būtu mazāki par Otrās direktīvas 1. panta 2. punktā noteiktajiem minimālajiem atlīdzības apmēriem, minētajiem minimālajiem atlīdzības apmēriem un attiecīgi šim pantam tiktu atņemta to lietderīgā iedarbība.
55 Turklāt no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka valsts tiesiskā regulējuma pamatlietā mērķis, atšķirībā no apstākļiem, kādos tika pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Marques Almeida, nav noteikt nedz cietušā tiesības uz atlīdzību saskaņā ar apdrošinātās personas civiltiesisko atbildību, nedz arī šo tiesību iespējamo apmēru, bet ka ar to tikai tiek ierobežots apdrošinātajam paredzētais civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas segums.
56 Aizbildne norādīja un tiesas sēdes laikā Tiesā Latvijas valdība apstiprināja, ka saskaņā ar Latvijas tiesībām apdrošinātās personas civiltiesiskā atbildība saistībā ar tostarp nemateriālajiem zaudējumiem, kādi ir radušies personām ceļu satiksmes negadījuma dēļ, var pārsniegt ar obligāto apdrošināšanu sedzamās summas atbilstoši apstrīdētajam valsts tiesiskajam regulējumam.
57 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka valsts tiesiskais regulējums pamatlietā ietekmē Savienības tiesībās paredzēto garantiju, ka transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskā atbildība, kas noteikta saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām, tiek apdrošināta atbilstoši Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas noteikumiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Marques Almeida, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 No tā izriet, ka uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts un Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana atlīdzību par nemateriālo kaitējumu, kas atbilstoši valsts tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību ir jāmaksā par tuvu ģimenes locekļu nāvi ceļu satiksmes negadījumā, sedz tikai maksimālajā apmērā, kas ir mazāks par to, kāds noteikts Otrās direktīvas 1. panta 2. punktā.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīvas 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 3. panta 1. punkts un Padomes 1983. gada 30. decembra Otrās direktīvas 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu 1. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātajai apdrošināšanai ir jāsedz atlīdzība par nemateriālajiem zaudējumiem, kas radušies ceļu satiksmes negadījumā bojā gājušo radiniekiem, ciktāl šī atlīdzība saskaņā ar pamatlietā piemērojamajām valsts tiesībām ir paredzēta saistībā ar apdrošinātās personas civiltiesisko atbildību;
2) Direktīvas 72/166 3. panta 1. punkts un Otrās direktīvas 84/5 1. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana atlīdzību par nemateriālo kaitējumu, kas atbilstoši valsts tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību ir jāmaksā par tuvu ģimenes locekļu nāvi ceļu satiksmes negadījumā, sedz tikai maksimālajā apmērā, kas ir mazāks par to, kāds noteikts Otrās direktīvas 84/5 1. panta 2. punktā.
[Paraksti]