Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 20. septembrī Silver Plastics GmbH & Co. KG un Johannes Reifenhäuser Holding GmbH & Co. KG iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2019. gada 11. jūlija spriedumu lietā T-582/15 Silver Plastics GmbH & Co. KG un Johannes Reifenhäuser Holding GmbH & Co. KG/Eiropas Komisija
(Lieta C-702/19 P)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējas:
Silver Plastics GmbH & Co. KG (pārstāvji: M. Wirtz un S. Möller, advokāti),
Johannes Reifenhäuser Holding GmbH & Co. KG (pārstāvis: C. Karbaum, advokāts)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Prasījumi
Apelācijas sūdzību iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:
atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai atkārtotai izskatīšanai;
pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu, atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz otro apelācijas sūdzības iesniedzēju, un samazināt pirmajai apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikto naudas sodu;
pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu un samazināt apelācijas sūdzības iesniedzējām solidāri uzlikto naudas sodu;
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē un tiesvedībā Vispārējā tiesā.
Pamati un galvenie argumenti
Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pārkāpusi LES 6. panta 3. punktu, [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”)] 6. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktu kopsakarā ar tiešuma principu.
Vispārējā tiesa esot pārkāpusi procesuālos noteikumus, jo, neraugoties uz atkārtotiem apelācijas sūdzības iesniedzēju lūgumiem, nav uzaicinājusi par liecinieku un personīgi uzklausījusi W. k-gu – galveno informācijas avotu konkurenta L iesniegtajam iecietības pieteikumam, kurš ir izmantots pret apelācijas sūdzības iesniedzējām. Turklāt tā esot kopumā uzskatījusi par neticamiem apelācijas sūdzības iesniedzēju rakstveidā iesniegtos, iecietības pieteikumā norādītajiem apgalvojumiem pretējos W. k-ga apgalvojumus, iepriekš neuzklausot W. k-gu. Saskaņā ar pierādījumu savākšanas tiešuma principu Vispārējai tiesai esot bijis šajā jautājumā jāuzaicina un jāuzklausa W. k-gs personīgi (tieši).
Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi ECPAK 6. panta 1. punktā (kopsakarā ar 3. punkta d) apakšpunktu) noteikto sacīkstes principu.
Vispārējā tiesa arī pēc atkārtota pieprasījuma apelācijas sūdzības iesniedzējām esot atteikusi, ievērojot sacīkstes principu, uzklausīt W. k-gu kā nozīmīgāko informācijas avotu iecietības pieteikumam, kurš vērsts pret apelācijas sūdzības iesniedzējām. Tā esot vērtējusi iecietības pieteikumā izklāstīto apgalvojumu ticamība, nepiešķirot iespēju uzklausīt W. k-gu atbilstoši sacīkstes principam, tādējādi pārkāpjot procesuālus noteikumus, un pamatojusi apelācijas sūdzības iesniedzējām nelabvēlīgo spriedumu galvenokārt ar šiem apgalvojumiem, nenorādot leģitīmu pamatojumu sacīkstes principa ierobežojumam.
Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka ir pārkāpts procesuālo tiesību vienlīdzības princips atbilstoši ECPAK 6. panta 3. punkta d) apakšpunktam.
Vispārējā tiesa esot pārkāpusi procesuālos noteikumus, jo, neraugoties uz atkārtotiem apelācijas sūdzības iesniedzēju lūgumiem, tā neesot uzklausījusi W. k-gu kā aizstāvības liecinieku, lai arī Komisija, nesastādot protokolu, W. k-gu – kā galveno informācijas avotu iecietības pieteikuma pamatā – esot satikusi iepriekšējā naudas soda uzlikšanas procesā, par to neinformējot apelācijas sūdzības iesniedzējas un izslēdzot tās no šī procesa. Arī ar atteikumu personiski uzklausīt citus apelācijas sūdzības iesniedzēju minētos aizstāvības lieciniekus tiekot pārkāpta apelācijas sūdzības iesniedzējām garantētā procesuālo tiesību vienlīdzība.
Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu atbilstoši Tiesas statūtu 36. pantam kopsakarā ar šo statūtu 53. panta 1. punktu, jo tās nevarot konstatēt: i) no kā Vispārējā tiesa (to apstiprinot) secinājusi dalību it kā pret konkurenci vērstos kontaktos, ii) kādēļ (rakstiskie) attaisnojošie W. k-ga apgalvojumi tiek uzskatīti par neticamiem, kā arī iii) ar kādu konkrēti pamatojumu tā atsakās ievērot sacīkstes principu.
Atbilstoši piektajam pamatam esot pārkāpts Regulas (EK) Nr. 1/2005 1 23. panta 3. punkts tādēļ, ka Vispārējā tiesa esot pārmērīgi pieņēmusi, ka pastāv vienots un turpināts pārkāpums.
Atbilstoši Vispārējās tiesas konstatējumiem apelācijas sūdzības iesniedzējas pret konkurenci vērstā rīcībā esot piedalījušās ne visās preču jomās un ne visā attiecīgajā pārkāpuma laikposmā. Taču Vispārējās tiesas apstiprinātā naudas soda aprēķina pamatā ir kopīgais apgrozījumus visās preču jomās attiecībā uz visu aplūkoto pārkāpuma laikposmu.
Saistībā ar sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka ir pārkāpta Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pirmā un otrā daļa.
Vispārēja tiesa, pieļaudama tiesību kļūdu, esot pieņēmusi, ka starp apelācijas sūdzības iesniedzējām pastāv ekonomiska vienība, un, pieļaudama tiesību kļūdu, esot ņēmusi vērā pirmās apelācijas sūdzības iesniedzējas apgrozījumu naudas soda aprēķinā, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējas esot izskaidrojušas, kādēļ otrajai apelācijas sūdzības iesniedzējai nav nekādas nozīmīgākas ietekmes uz pirmo apelācijas sūdzības iesniedzēju, un līdz ar to noraidījušas Vispārējās tiesas pieņēmumu par ekonomiskās vienības pastāvēšanu.
Ar septīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka naudas soda aprēķins atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajai daļai esot bijis kļūdains, jo Vispārējā tiesa, nosakot naudas soda apmēru, kļūdaini esot ņēmusi vērā otrās apelācijas sūdzības iesniedzējas toreizējā meitasuzņēmuma apgrozījumu. Tā rezultātā naudas sods pārsniedzot likumā paredzēto maksimālo 10 % apmēru no sodītā uzņēmuma apgrozījuma.
____________
1 Padomes Regula (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).