ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 11. septembrī (1)
Lieta C‑373/13
H. T.
pret
Land Baden-Württemberg
(Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg (Vācija)
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Patvērums un imigrācija – Noteikumi par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus, un piešķirtās aizsardzības saturs – Uzturēšanās atļaujas atcelšana saskaņā ar Direktīvas 2004/83/EK 24. panta 1. punktu – Nosacījumi – Pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu jēdziens – Atzīta bēgļa piedalīšanās teroristu organizācijas darbībā
1. Šajā Vācijas Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg (Bādenes–Virtembergas Administratīvā tiesa) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izvirzīti vairāki jutīgi un komplicēti jautājumi. Iesniedzējtiesa lūdz sniegt norādījumus par Kvalifikācijas direktīvas (2) 21. panta un 24. panta 1. punkta interpretāciju. Tā jautā, vai šīs normas ir piemērojamas, ja dalībvalsts kompetentās iestādes izraida personu, kurai piešķirts bēgļa statuss saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu, un atceļ šīs personas uzturēšanās atļauju, un, ja tās ir piemērojamas, tad kādā veidā. Ja attiecīgajam bēglim tomēr tiek atļauts palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā, tad vai ar ES tiesību normām ir saderīgi tas, ka šim bēglim vairs nav uzturēšanās atļaujas un tādēļ saskaņā ar valsts tiesību normām nav tiesību (lielākā vai mazākā apjomā) uz noteiktiem labumiem, piemēram, nav pieejamas darba iespējas? Ja šī persona ir izraidīta tāpēc, ka tā ir pārkāpusi valsts tiesību normas, atbalstot teroristu organizāciju, kādi faktori jāņem vērā, lai pierādītu, ka pastāv pārliecinoši valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesli, kas ir pamatā lēmumam atcelt šīs personas uzturēšanās atļauju?
Starptautiskās tiesības
Ženēvas Konvencija par bēgļa statusu
2. Ženēvas Konvencijas par bēgļa statusu (3) pamats ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kurā atzītas indivīdu tiesības meklēt patvērumu no vajāšanas citās valstīs. Ženēvas konvencijas 1. panta A nodaļas 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka termins “bēglis” ir attiecināms uz jebkuru personu, kura “sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību”.
3. Papildus noteikumiem par bēgļa statusa paredzēšanu Ženēvas konvencijā ir arī piešķirtas tiesības un radīti pienākumi. Piemēram, 2. pantā ir noteikts, ka katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību.
4. Ženēvas konvencijā ir paredzētas noteiktas minimālās tiesības, kas attiecas uz personu, kura tiek kvalificēta kā bēglis. Dalībvalstīm ir jāpiešķir bēgļiem, kas likumīgi uzturas to teritorijā, tādas tiesības kā tiesības: (i) strādāt algotu darbu (4); (ii) saņemt tādas pašas tiesības uz atalgojumu (tai skaitā – ģimenes pabalstiem) un sociālo nodrošināšanu, kādas ir tās pilsoņiem (5); (iii) izvēlēties dzīvesvietu un brīvi pārvietoties šajā teritorijā, ievērojot visus noteikumus, kādi parasti piemērojami ārzemniekiem tādos pašos gadījumos (6).
5. 32. pantā (“Izraidīšana’) dalībvalstij ir aizliegts izraidīt no savas teritorijas bēgļus, kuri tajā atrodas likumīgi, izņemot gadījumus, ja tas nepieciešams, pamatojoties uz valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumiem. Jebkurš izraidīšanas lēmums jāpieņem saskaņā ar likumu. Izņemot gadījumus, kad nopietni valsts drošības apsvērumi pieprasa pretējo, bēglim jādod iespēja apstrīdēt izraidīšanas lēmumu, iesniedzot attaisnojošus dokumentus, un/vai vērsties ar apelāciju pret šādu lēmumu. Līdz lēmuma par izraidīšanu izpildei dalībvalstīm jādod bēglim pietiekami ilgs laiks, lai viņš varētu nokārtot formalitātes uzņemšanai citā valstī. Dalībvalsts ir tiesīga šajā laikā pielietot tādus iekšējos pasākumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem.
6. Konvencijā nav neviena tieša noteikuma par bēgļa statusa atcelšanu (7).
7. Nerepatriēšanas (non-refoulement) princips ir viens no Ženēvas konvencijas pamatprincipiem. Dalībvalstis nedrīkst izraidīt vai atgriezt (refouler) bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem” (8). Tomēr, ja bēgli ir pamats uzskatīt par bīstamu tās valsts drošībai, kurā viņš atrodas, vai ja viņš ar galīgu spriedumu ir atzīts par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā un apdraud šīs valsts sabiedrību, viņš nav tiesīgs pieprasīt nerepatriēšanas principa piemērošanu (9).
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija
8. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (10) 3. pantā ir aizliegta spīdzināšana, cietsirdīga un pazemojoša rīcība vai sodīšana. 8. pantā ir garantētas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. ECPAK 7. protokola 1. pantā ir noteiktas procesuālās garantijas ārzemnieku izraidīšanas gadījumā, tai skaitā personas tiesības uzrādīt iemeslus, kādēļ viņu nedrīkst izraidīt, tiesības panākt savas lietas pārskatīšanu un tiesības būt pārstāvētam šajā nolūkā (11).
Eiropas Savienības tiesības
Eiropas Savienības Pamattiesību harta
9. Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas (12) 4. pantā noteiktais spīdzināšanas, cietsirdīgas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums atbilst ECPAK 3. pantam. Hartas 7. pantā ir paredzēts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību”. Patvēruma tiesības, pienācīgi ievērojot Ženēvas konvencijas un Līguma par Eiropas Savienības darbību normas, ir garantētas Hartas 18. pantā. 19. pantā ir paredzēta aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā. Neviens nedrīkst tikt pārvietots, izraidīts vai izdots kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs (13). 52. panta 1. punktā ir noteikts, ka visiem Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jāievēro proporcionalitātes princips. Ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. 52. panta 3. punktā ir norādīts, ka Hartā ietvertās tiesības ir jāinterpretē saskaņā ar atbilstošajām ECPAK garantētajām tiesībām.
Šengenas acquis
10. Šengenas zona ir izveidota uz 1985. gada Šengenas nolīguma (14) pamata, ar ko tā parakstītājas valstis vienojās atcelt visas iekšējās robežas un izveidot vienotu ārējo robežu. Šengenas zonā tiek piemēroti kopīgi noteikumi un procedūras īstermiņa vīzām, patvēruma pieteikumiem un robežkontrolei. Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, 1. pantā (15) ir definēts, ka “ārvalstnieks” ir ikviena persona, kas nav dalībvalsts pilsonis. 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, ārvalstniekam var atļaut ieceļot Līgumslēdzēju Pušu teritorijā uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem. Pamatojoties uz 21. pantu, ārvalstnieki, kam ir kādas Līgumslēdzējas Puses izsniegta derīga uzturēšanās atļauja, var brīvi pārvietoties citu Līgumslēdzēju Pušu teritorijā ne ilgāk kā trīs mēnešus, ja ir ievēroti 5. panta 1. punkta a), c) un e) apakšpunkta nosacījumi (16).
Ierobežojoši pasākumi pret personām un organizācijām, kas ir iesaistītas terora aktos
11. 2001. gada decembrī, pēc teroristu uzbrukumiem Amerikas Savienotajām Valstīm, it īpaši Pasaules Tirdzniecības centram Ņujorkā tā gada 11. septembrī, Eiropas Savienība pirmo reizi noteica ierobežojošus pasākumus pret personām un organizācijām, kas ir iesaistītas terora aktos. ES saraksts tika izveidots, lai īstenotu ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1373 (2001), kas pieņemta saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu. Lai to panāktu, Padome pieņēma Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP (17) un Regulu Nr. 2580/2001 (18). Pirmajā no minētajām ir noteikti kritēriji terora aktos iesaistītu personu, grupu vai organizāciju iekļaušanai sarakstā un norādītas darbības, kas uzskatāmas par terora aktu. Pēdējā no minētajām ir ieviesti īpaši ierobežojoši terorisma apkarošanas pasākumi pret konkrētām personām un organizācijām.
Kopējā Eiropas patvēruma sistēma un Kvalifikācijas direktīva
12. Kopējā Eiropas patvēruma sistēma (“KEPS”) ir paredzēta, lai īstenotu Ženēvas konvenciju (19). Pasākumos, kas noteikti, piemērojot KEPS, tiek respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti Hartā (20). Attieksmē pret personām, uz kurām attiecas šie pasākumi, dalībvalstīm ir saistības atbilstīgi starptautisko tiesību dokumentiem, kuros tās ir līgumslēdzējas puses (21). KEPS mērķis ir saskaņot tiesisko regulējumu, ko piemēro dalībvalstīs, pamatojoties uz kopējiem minimālajiem standartiem. Pasākumiem, kas nosaka minimālos standartus, ir raksturīgi tas, ka dalībvalstīm ir tiesības ieviest vai uzturēt spēkā labvēlīgākus noteikumus (22). KEPS ieviešanas rezultātā ir pieņemta virkne pasākumu (23). Pēc KEPS pārskatīšanas 2013. gadā ir pieņemti jauni noteikumi (24).
13. Kvalifikācijas direktīvas mērķis ir noteikt obligātos standartus un vienotus kritērijus visām dalībvalstīm personu atzīšanai par bēgļiem un citām personām, kam patiesi nepieciešama starptautiska aizsardzība, bēgļa statusa saturu vai priekšrocības un taisnīgu un efektīvu patvēruma procedūru (25). Pēc bēgļa statusa noteikšanas tā atzīšana ir deklaratīvs akts (26).
14. Būtiski ir šādi preambulas apsvērumi:
“(22) Darbības, kas ir pretējas ANO principiem un mērķiem, kuri izklāstīti ANO Statūtu preambulā un 1. un 2. pantā un cita starpā ietverti ANO rezolūcijās, kas attiecas uz terorisma apkarošanas pasākumiem un noteic, ka “terorisma darbības, metodes un prakse ir pretējas ANO mērķiem un principiem” un ka “apzināta terorisma aktu finansēšana, plānošana un kūdīšana uz tiem arī ir pretēja ANO mērķiem un principiem”.
[..]
(28) Valsts drošības un sabiedriskās kārtības jēdziens attiecas arī uz gadījumiem, kad trešās valsts valstspiederīgie ir tādas asociācijas biedri, kas atbalsta starptautisko terorismu vai kas atbalsta šādu asociāciju.
[..]
(30) Starptautisko saistību noteiktajās robežās dalībvalstis var noteikt, ka, pirms tiek piešķirta pieeja nodarbinātībai, sociālajai labklājībai, veselības aprūpei un integrācijas iespējām, jābūt izdotai uzturēšanās atļaujai.
[..]”
15. Atspoguļojot Ženēvas konvencijas 1. panta A nodaļas 2. punktu, bēglis tiek definēts kā “trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras piederīgais šī persona ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kas, būdams ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tādu pašu iemeslu dēļ, kā minēts iepriekš, nevar vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties un uz kuru neattiecas 12. pants” (27). Bēgļa statuss nozīmē, ka dalībvalsts atzīst trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku par bēgli (28). Uzturēšanās atļauja ir “jebkura atļauja, ko izdevusi dalībvalsts iestāde minētās valsts tiesību aktos paredzētajā veidā, kas atļauj trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam uzturēties tās teritorijā” (29).
16. Persona, kura atbilst nosacījumiem, kas izklāstīti Kvalifikācijas direktīvas II nodaļā par starptautiskās aizsardzības pieteikumu novērtēšanu, var tikt kvalificēta kā bēglis, ja viņa var pierādīt, ka ir tikusi pakļauta vajāšanas darbībām 9. panta izpratnē vai viņai ir iemesls baidīties no šādām darbībām.
17. Šādām darbībām pēc to rakstura ir jābūt pietiekami smagām, lai tās būtu cilvēka pamattiesību smags pārkāpums, it īpaši tādu tiesību, no kuru aizsardzības nevar atkāpties (izklāstītas ECPAK 15. panta 2. punktā), vai jāietver vairāku tādu pasākumu akumulācija, kas ir pietiekami smagi, lai veidotu šādu cilvēka pamattiesību pārkāpumu (30). Fiziskas vai garīgas vardarbības darbības var atbilst vajāšanas darbību definīcijai (31). Ir jābūt saiknei starp Kvalifikācijas direktīvas 10. pantā minētajiem iemesliem un tās 9. pantā minētajām vajāšanas darbībām (32).
18. 10. pantā uzskaitītajos vajāšanas iemeslos ietilpst tādi jēdzieni kā rase, reliģija, valstspiederība, piederība konkrētai sociālajai grupai un politiskie uzskati.
19. 11. pantā ir noteikti apstākļi, kādos bēgļa statuss tiek zaudēts. Šie apstākļi tā vai citādi ir saistīti ar to, ka bēglis atgūst savas valstspiederības vai agrākās dzīvesvietas valsts aizsardzību vai iegūst savas jaunās valstspiederības valsts aizsardzību. Tas tā ir, ja bēglis, piemēram, brīvprātīgi: (i) no jauna ir pieņēmis savas valstspiederības valsts aizsardzību vai (ii) atguvis savu valstspiederību, vai (iii) ieguvis jaunu valstspiederību un viņam ir tā jaunās valstspiederības valsts aizsardzība, vai (iv) no jauna iemitinājies valstī, ko viņš atstājis, vai (v) vairs nevar atteikties no savas valstspiederības valsts aizsardzības, jo vairs nepastāv apstākļi, saistībā ar kuriem viņš tika atzīts par bēgli, vai, (vi) būdams bezvalstnieks, kam nav valstspiederības, var atgriezties savā agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, jo vairs nepastāv apstākļi, saistībā ar kuriem viņš atzīts par bēgli.
20. Trešās valsts valstspiederīgais ir izslēgts no Kvalifikācijas direktīvas piemērošanas jomas, ja uz viņu attiecas 12. pants. Šīs lietas apstākļos atbilstošais izņēmums ir noteikts 12. panta 2. punktā, proti, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka attiecīgā persona izdarījusi noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā noteikts starptautiskos dokumentos, kas izstrādāti, lai paredzētu noteikumus pret šādiem noziegumiem (33); ja viņš ārpus patvēruma valsts ir izdarījis smagu nepolitisku noziegumu, pirms viņš ticis uzņemts kā bēglis, t.i., pirms tikusi izdota uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz bēgļa statusa piešķiršanu, – šai kontekstā īpaši nežēlīgas darbības, pat ja tās veiktas šķietami politisku mērķu vārdā, var tikt atzītas par smagiem nepolitiskiem noziegumiem (34); vai ja viņš ir vainīgs darbībās, kas ir pretējas ANO mērķiem un principiem, kuri izklāstīti ANO Statūtu preambulā un 1. un 2. pantā (35).
21. Dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai atteikt pagarināt bēgļa statusu, ja ir iestājušies 14. pantā paredzētie nosacījumi. It īpaši tās var to darīt saskaņā ar 14. panta 4. punktu, ja ir pamats uzskatīt, ka bēglis rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš uzturas (36), vai ja pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu bēglis rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai (37).
22. Starptautiskās aizsardzības saturs ir noteikts Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļā. Šīs nodaļas noteikumos netiek ierobežotas Ženēvas konvencijā garantētās tiesības (38). Tās tiek piemērotas gan bēgļiem, gan personām, kas ir tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, ja vien nav norādīts citādi (39). 20. panta 6. punktā ir noteikts: “Ženēvas konvencijas noteiktajos ietvaros dalībvalstis var samazināt saskaņā ar šo nodaļu paredzētos pabalstus [labumus], ko piešķir bēglim, kura bēgļa statuss iegūts, pamatojoties uz darbībām, kas veiktas vienīgi vai galvenokārt, lai radītu nepieciešamos nosacījumus atzīšanai par bēgli” (40). Nevienā citā vispārīgā normā dalībvalstis nav pilnvarotas samazināt saskaņā ar VII nodaļu piešķirtos labumus.
23. 21. panta 1. punktā dalībvalstīm tiek pieprasīts ievērot nerepatriēšanas principu saskaņā ar to starptautiskajām saistībām. 21. panta 2. punktā ir noteikts, ka apstākļos, kad dalībvalstu starptautiskās saistības tām to neaizliedz, “dalībvalstis var repatriēt bēgli neatkarīgi no tā, vai viņa statuss ir oficiāli atzīts vai nav, ja: a) ir pamats uzskatīt, ka viņš rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš uzturas, vai ja b) viņš pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai”. Saskaņā ar 21. panta 3. punktu “dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai arī atteikt pagarināt vai piešķirt uzturēšanās atļauju bēglim, uz kuru attiecas [21. panta 2. punkts]”.
24. 24. panta 1. punktā ir noteikts: “Cik drīz vien iespējams pēc bēgļa statusa piešķiršanas piešķir šā statusa saņēmējiem uzturēšanās atļauju, kam jābūt derīgai vismaz trīs gadus un pagarināmai, ja vien nav citādi nepieciešams pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ, un neierobežojot 21. panta 3. punktu [..]”.
25. Attiecībā uz bēgļa statusa saņēmējiem dalībvalstis arī: (i) izdod ceļošanas dokumentus, ja vien nav citādi nepieciešams pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ (41), (ii) ļauj iesaistīties nodarbinātības vai pašnodarbinātības darbībās (42), (iii) nodrošina, ka viņiem ar līdzvērtīgiem nosacījumiem kā dalībvalsts valstspiederīgajiem tiek piedāvāti tādi pasākumi kā, piemēram, ar nodarbinātību saistītas izglītības iespējas pieaugušajiem (43), (iv) nodrošina nepieciešamās sociālās palīdzības saņemšanu, kāda tiek nodrošināta attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem (44), (v) nodrošina veselības aprūpes pieejamību saskaņā ar tādiem pašiem atbilstības nosacījumiem kā attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem (45), (vi) nodrošina izmitināšanas vietu pieejamību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas dalībvalstu teritorijā (46), (vii) ļauj brīvi pārvietoties to teritorijā ar tādiem pašiem nosacījumiem un ierobežojumiem, kā noteikts attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas to teritorijā (47), (viii) nodrošina piekļuvi integrācijas programmām vai rada priekšnoteikumus, kas garantē šādu programmu pieejamību (48).
Padomes Direktīva 2003/109
26. Padomes Direktīvas 2003/109/EK (49) pamatā ir EKL 63. panta 3. un 4. punkts (tagad – LESD 79. pants) par kopējo imigrācijas politiku. Tajā ir paredzēti noteikumi pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanai un atcelšanai trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā (50). Dalībvalstis var izdot uzturēšanās atļaujas ar pastāvīgu vai neierobežotu derīguma termiņu ar nosacījumiem, kas ir labvēlīgāki nekā tie, kuri paredzēti Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvā (51). Trešās valsts pilsonis tiek definēts kā jebkura persona, kas nav Savienības pilsonis tagadējā LESD 20. panta 1. punkta nozīmē (52), un pastāvīgā iedzīvotāja EK (tagad ES) uzturēšanās atļauja ir uzturēšanās atļauja, ko izsniegusi attiecīgā dalībvalsts, personai iegūstot pastāvīgā iedzīvotāja statusu (53). Pastāvīgo iedzīvotāju direktīva ir piemērojama personai, kura ir bēglis vai kurai citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība Kvalifikācijas direktīvas 2. panta a) punkta nozīmē (54). Dalībvalstis piešķir pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi un nepārtraukti to teritorijā nodzīvojuši piecus gadus (55). Pastāvīgā iedzīvotāja statuss ir pastāvīgs, tomēr šo statusu var atcelt vai zaudēt saskaņā ar 9. pantā minētajiem nosacījumiem (56). Pastāvīgās uzturēšanās atļaujām, kas piešķirtas saskaņā ar Direktīvu 2003/109, ir jābūt derīgām vismaz piecus gadus, un pēc derīguma termiņa beigām tās automātiski tiek atjaunotas (57).
27. Pastāvīgā iedzīvotāja statuss var tikt atcelts vai zaudēts tādos apstākļos, kādi paredzēti 9. pantā, tai skaitā gadījumos, ja notiek izraidīšana (58) vai ja attiecīgā persona apdraud sabiedrisko kārtību, apsverot viņa izdarīto pārkāpumu nopietnību, bet šie draudi nav iemesls izraidīšanai direktīvas 12. panta nozīmē (59). Jāpamato ikviens lēmums, ar kuru tiek noraidīts pieteikums par pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai atcelts šis statuss, un jābūt pieejamai prasību procedūrai (60). Pastāvīgie iedzīvotāji saņem vienlīdzīgu attieksmi ar pilsoņiem attiecībā uz virkni sociālo labumu (61), piemēram, nodarbinātības iespējām. Noteikumi, kas regulē pastāvīgo iedzīvotāju izraidīšanu, atrodami 12. pantā. Būtībā dalībvalstis var pieņemt šādu lēmumu tikai tad, ja attiecīgā persona “rada faktiskus un pietiekami nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai un sabiedrības drošībai” (62).
Pilsonības direktīva
28. Direktīvā 2004/38/EK (63) tai skaitā ir paredzēti nosacījumi, kas reglamentē Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu (64). Ieceļošanas tiesību un uzturēšanās tiesību ierobežojumi, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem, ir izklāstīti VI nodaļas 28. pantā “Aizsardzība pret izraidīšanu”, kurā ir paredzēts:
“[..]
2. Uzņēmēja dalībvalsts nedrīkst pieņemt lēmumu par tādu Savienības pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu izraidīšanu neatkarīgi no valstiskās piederības, kuriem ir tiesības pastāvīgi uzturēties tās teritorijā, izņemot nopietnu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ.
3. Lēmumu par izraidīšanu nedrīkst pieņemt pret Savienības pilsoņiem, izņemot, ja lēmums pamatojas uz nopietniem valsts drošības apsvērumiem, ko definējušas dalībvalstis, ja pilsoņi:
a) ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus;
[..].”
Valsts tiesību akti
29. Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvās Republikas Konstitūcija) 16.a pantā ir paredzētas tiesības uz patvērumu. Patvēruma meklētāju uzņemšanas procedūra ir reglamentēta Asylverfahrensgesetz (Likums par patvēruma procedūru). Ja kompetentās iestādes piešķir bēgļa statusu, pieteikuma iesniedzējs saņem termiņuzturēšanās atļauju. Pēc tam viņam ir tiesības saņemt tādus pašus labumus kā Vācijas pilsonim attiecībā uz sociālo labklājību un bērnu pabalstiem, kā arī integrācijas palīdzību, kas ietver noteiktus pabalstus, kā arī valodu kursu pieejamību.
30. Saskaņā ar Gesetz zur Regelung des öffentlichen Vereinsrechts (Likums par biedrībām; turpmāk tekstā – “Biedrību likums”) ir aizliegta PKK (65) darbība. Saskaņā ar Biedrību likuma 20. pantu ikviens, kurš pārkāpj šo aizliegumu, izdara kriminālnoziegumu.
31. Saskaņā ar Gesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārzemnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, turpmāk tekstā – “Uzturēšanās likums”) trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ieceļo un uzturas Vācijā, jābūt uzturēšanās tiesībām, kas var būt tostarp uzturēšanās atļaujas vai apmešanās atļaujas formā (66). Uzturēšanās atļaujas tiek piešķirtas uz noteiktu termiņu (67). Apmešanās atļauja ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, kas ļauj tās īpašniekam veikt saimniecisko darbību (68).
32. Ja kompetentās iestādes piešķir patvērumu vai bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam, tām ir jāizsniedz arī uzturēšanās atļauja (69). Uzturēšanās atļauja šajos apstākļos var tikt izsniegta un pagarināta uz laiku līdz trim gadiem (70). Indivīdam, kuram ir šāda uzturēšanās atļauja, ir tiesības uz apmešanās atļauju saskaņā ar Uzturēšanās likuma 26. panta 3. punktu (71).
33. Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem nav uzturēšanās atļaujas un uzturēšanās tiesību, ir pienākums pamest Vāciju (72). Uzturēšanās atļauja vairs nav spēkā tostarp tad, ja beidzas tās derīguma termiņš, atļauja tiek atcelta vai atsaukta vai trešās valsts valstspiederīgais tiek izraidīts (73).
34. Kompetentās iestādes var izraidīt trešās valsts valstspiederīgo, ja ir pamats uzskatīt, ka viņš pieder (vai ir piederējis) pie organizācijas, kas atbalsta terorismu, vai ir atbalstījis šādu organizāciju; izraidīšanu var pamatot arī agrāka dalība vai atbalsts, ja tie pašreiz rada draudus (74). Ja izraidīšanas rīkojums ir izdots saskaņā ar Uzturēšanās likuma 54. panta 5. punktu, tad attiecīgajam indivīdam jāatskaitās vietējā policijas iecirknī vismaz reizi nedēļā; turklāt teritorija, kurā viņš var uzturēties, ir ierobežota ar par viņa lietu atbildīgās kompetentās iestādes administratīvo teritoriju (75). Bēgļiem tiek sniegta īpaša aizsardzība pret izraidīšanu, ja vien nav nopietna pamata, kas saistīts ar sabiedrības drošību, likumību un kārtību. Tiek uzskatīts, ka parasti šie iemesli tiek piemēroti, ja tiek izdots izraidīšanas rīkojums, tai skaitā saskaņā ar Uzturēšanās likuma 54. panta 5. punktu.
35. Izraidīšanas rezultātā automātiski tiek atcelta uzturēšanās atļauja. Jauna uzturēšanās atļauja netiek izsniegta pat tad, ja citādi tās izsniegšanas nosacījumi ir izpildīti (76). Iesniedzējtiesa norāda, ka tas ietekmē bēgļu nodarbinātības iespējas un valsts tiesību aktos paredzēto citu sociālo tiesību pieejamību.
36. Tomēr noteiktos apstākļos trešās valsts valstspiederīgo nedrīkst izraidīt. Šie apstākļi ietver šādus gadījumus: (i) ja, kā tas paredzēts Ženēvas konvencijā, viņa dzīvība vai brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem; (ii) ja viņš saskaras ar nopietnu kaitējumu, vai (iii) ja viņa izraidīšana nebūtu saderīga ar ECPAK (77). Izraidīšana var tikt apturēta, tostarp starptautisko tiesību vai humānu iemeslu dēļ, kamēr attiecīgo personu nav iespējams izsūtīt (t.i., pārvietot no teritorijas) faktiski vai tiesiski, bet šajā laikā netiek piešķirta uzturēšanās atļauja (78). Tas, ka izraidīšana ir apturēta, neietekmē trešās valsts valstspiederīgā pienākumu pamest Vāciju (79). Kompetentās iestādes izsniedz apliecību, kas apstiprina izraidīšanas apturēšanu (80).
Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
37. H. T. ir dzimis 1956. gadā. Viņš ir Turcijas valstspiederīgais, pēc tautības kurds. Kopš 1989. gada viņš kopā ar savu laulāto, kura arī ir Turcijas valstspiederīgā, dzīvo Vācijā. Viņi dzīvo kopā ar saviem astoņiem bērniem, no kuriem pieci ir Vācijas valstspiederīgie.
38. 1993. gada 24. jūnijā kompetentās iestādes apmierināja H. T. patvēruma pieteikumu. Šajā lēmumā tika ņemta vērā viņa politiskā darbība trimdā PKK labā vai to atbalstot, kā arī vajāšanas draudi, ar ko viņš saskartos savas politiskās pārliecības dēļ, ja viņam būtu jāatgriežas Turcijā. Kopš 1993. gada 7. oktobra H. T. bija pastāvīgās uzturēšanās atļauja Vācijā. Viņam ir bijis piešķirts bēgļa statuss Ženēvas konvencijas izpratnē. 2006. gada 21. augustā kompetentās iestādes atcēla H. T. bēgļa statusu, pamatojoties uz to, ka politiskā situācija Turcijā ir mainījusies un līdz ar to vairs netiek uzskatīts, ka viņam draud vajāšana. Šis lēmums tika pārsūdzēts un 2007. gada 30. novembrī atcelts ar Verwaltungsgericht Karlsruhe (Karlsrūes Administratīvā tiesa) lēmumu. Tā rezultātā H. T. saglabāja savu bēgļa statusu.
39. Pēc tam, kad kompetentās iestādes pret H. T. bija ieguvušas pierādījumus viņa mājās veiktajā kratīšanā, tās saskaņā ar Biedrību likuma 20. pantu ierosināja pret viņu lietu par PKK atbalstīšanu. Minētajā lietā tika konstatēts, ka viņš ir vācis ziedojumus PKK vārdā un nosūtījis tos šai organizācijai un ka reiz bijis gadījums, kad viņš izplatījis periodisko izdevumu Serxwebûn, kas ir PKK izdevums. Tāpēc viņam ar Landgericht Karlsruhe (Karlsrūes apgabaltiesa) 2008. gada 3. decembra spriedumu tika piespriests naudas sods. Pēc tam, kad Bundesgerichtshof (Federālā tiesa) bija noraidījusi viņa apelācijas sūdzību, šis galīgais spriedums stājās spēkā 2009. gada 8. aprīlī.
40. 2012. gada 27. martā Regierungspräsidium Karlsruhe (Karlsrūes reģionālā valdība) pieņēma lēmumu Bādenes–Virtembergas zemes vārdā, izdodot rīkojumu par H. T. izraidīšanu no Vācijas, pamatojoties uz Uzturēšanās likuma 54. panta 5. punkta noteikumiem (atbalsts organizācijai, kas atbalsta terorismu) (turpmāk tekstā – “2012. gada 27. marta lēmums”). Saskaņā ar šo lēmumu H. T. tika noteikti daži nosacījumi (kas paredzēti Uzturēšanās likuma 55. pantā), piemēram, ka viņam regulāri ir jāatskaitās vietējā policijas iecirknī un ka viņa dzīvesvieta tiek ierobežota ar Manheimas pilsētu. Kompetentās iestādes tomēr nolēma, ka izraidīšanas rīkojuma izpilde ir jāaptur (81), ņemot vērā H. T. kā bēgļa statusu ar pastāvīgās uzturēšanās tiesībām, viņa ģimenes saites un viņa tiesības uz ģimenes dzīvi, kas aizsargātas ECPAK 8. pantā (atbilstošās garantijas ir paredzētas Hartas 7. pantā). H. T. apelācijas sūdzību par 2012. gada 27. marta lēmumu 2012. gada 7. augustā Verwaltungsgericht Karlsruhe noraidīja.
41. 2012. gada 28. novembrī Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg tika iesniegta apelācijas sūdzība par minēto spriedumu. Norādītajā procesā H. T. apgalvo, ka: (i) PKK nav teroristu organizācija; (ii) lai gan tā ir taisnība, ka viņš kā kurds svin tādus svētkus kā Newroz (kurdu Jaungads) un ir piedalījies atļautajos mītiņos, kas saistīti ar PKK Vācijā, tomēr viņš nav atbalstījis šo organizāciju; (iii) 2012. gada 27. marta lēmumā nav ņemtas vērā Kvalifikācijas direktīvas 21. un 24. panta prasības, un (iv) viņa izraidīšana nav pieļaujama, ja vien nav nopietnu iemeslu, kas viņa lietā nepastāv, uzskatīt, ka ir apdraudēta valsts drošība. Atbildētājs pamattiesvedībā uzskata, ka ne Kvalifikācijas direktīvas 21. pants, ne tās 24. pants neliedz izraidīt H. T. no Vācijas.
42. Iesniedzējtiesa lūdz norādījumus par Kvalifikācijas direktīvas 21. un 24. panta interpretāciju un vēlas zināt, kā, ņemot vērā šos noteikumus, ir jāinterpretē izteiciens “nopietni iemesli” Uzturēšanās likuma 56. pantā. Tādēļ tā ir uzdevusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai [Kvalifikācijas direktīvas] 24. panta 1. punkta pirmajā daļā ietvertā norma par dalībvalstu pienākumu izdot uzturēšanās atļauju personām, kam ir atzīts bēgļa statuss, ir jāievēro arī tad, ja tiek atcelta jau piešķirta uzturēšanās atļauja?
b) Vai līdz ar to šī norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz atcelt vai izbeigt atzīta bēgļa uzturēšanās atļauju (piemēram, ar izraidīšanu atbilstoši valsts tiesību normām), ja nav izpildīti [Kvalifikācijas direktīvas] 2004/83/EK 21. panta 3. punkta, to aplūkojot kopsakarā ar 2. punktu, nosacījumi un nav “pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu” [Kvalifikācijas direktīvas] 24. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē?
2) Ja atbilde uz pirmā jautājuma abām daļām ir apstiprinoša:
a) Kā ir jāinterpretē izslēgšanas pamats “pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ” [Kvalifikācijas direktīvas] 24. panta 1. punkta pirmajā daļā saistībā ar draudiem, kas izriet no teroristu organizācijas atbalstīšanas?
b) Vai “pārliecinoši valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesli” [Kvalifikācijas direktīvas] 24. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē var būt, ja atzīts bēglis ir atbalstījis PKK, tostarp vācot ziedojumus un pastāvīgi piedaloties ar PKK saistītos pasākumos, pat tad, ja nav izpildīti [Ženēvas konvencijas] 33. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi nerepatriēšanas principa neievērošanai un līdz ar to – arī [Kvalifikācijas direktīvas] 21. panta 2. punkta nosacījumi?
3) Ja atbilde uz pirmā jautājuma a) punktu ir noliedzoša:
Vai atzītam bēglim piešķirtas uzturēšanās atļaujas atcelšana vai attiecīgi izbeigšana (piemēram, ar izraidīšanu atbilstoši valsts tiesību normām) ir pieļaujama saskaņā ar [Eiropas Savienības] tiesībām tikai tad, ja ir izpildīti [Kvalifikācijas direktīvas] 21. panta 3. punkta, to aplūkojot kopsakarā ar 2. punktu, nosacījumi (vai attiecīgi identiskās normas vēlākajā tiesību aktā – Direktīvā 2011/95/ES)?”
43. Rakstveida apsvērumus iesniedza H. T., Vācija, Grieķija, Itālija un Eiropas Komisija. Visi lietas dalībnieki, izņemot Itāliju, piedalījās un sniedza mutvārdu apsvērumus 2014. gada 4. jūnija tiesas sēdē.
Vērtējums
Ievada piezīmes
44. Pastāvīgajā judikatūrā ir atzīts, ka Ženēvas konvencija ir bēgļu aizsardzības starptautiskā tiesiskā režīma pamats (82). Kvalifikācijas direktīva tika pieņemta, lai palīdzētu dalībvalstu kompetentajām iestādēm piemērot šo konvenciju, pamatojoties uz vienotu koncepciju un kritērijiem (83). Līdz ar to šī direktīva ir jāinterpretē, ņemot vērā tās vispārējo struktūru un mērķi, saskaņā ar Ženēvas konvenciju un citiem atbilstošajiem līgumiem, kas minēti LESD 78. panta 1. punktā; tā ir jāinterpretē arī tādā veidā, kas atbilst Hartā atzītajām tiesībām (84).
45. Pirms indivīdam tiek piešķirts bēgļa statuss saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu, viņa statusu reglamentē tostarp Uzņemšanas nosacījumu direktīva un Procedūru direktīva. Šādai personai nav tiesību uz uzturēšanās atļauju, kamēr nav pieņemts lēmums par šīs personas pieteikumu bēgļa statusa piešķiršanai (85). H. T. tomēr ir piešķirts bēgļa statuss saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu un izsniegta uzturēšanās atļauja. Ja dalībvalsts kompetentās iestādes apsver izraidīšanu, tām ir jāņem vērā to saistības saskaņā ar Ženēvas konvenciju, lai nodrošinātu, ka neviens netiek nosūtīts atpakaļ uz vietu, kur viņš varētu tikt vajāts, t.i., tām ir jāievēro nerepatriēšanas princips (86). Iesniedzējtiesa norāda, ka kompetentās iestādes patiešām to ir paturējušas prātā un ka galvenais jautājums šeit ir H. T. izraidīšana no Vācijas un tas, vai viņa uzturēšanās atļauja tāpēc var tikt atcelta, nevis viņa repatriēšana.
46. Trīs uzdotie jautājumi daļēji savstarpēji pārklājas. Jāsecina, ka būtiskie jautājumi ir, pirmkārt, vai reiz piešķirtu uzturēšanās atļauju var atcelt (i) tad, ja ir vai nu pārliecinoši valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesli saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvas 24. panta 1. punktu, vai arī pamats piemērot nerepatriēšanas principa izņēmumu saskaņā ar 21. panta 2. punktu, vai (ii) tikai tad, ja ir pamats piemērot nerepatriēšanas principa izņēmumu saskaņā ar 21. panta 2. punktu (pirmais un trešais jautājums). Otrkārt, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir (i), tad kā ir jāinterpretē frāze “pārliecinoši valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesli” 24. panta 1. punktā (otrais jautājums)?
H. T. stāvoklis
47. Vai Kvalifikācijas direktīvas 21. panta 2. un 3. punktā vai 24. panta 1. punktā (87) ir aptverti H. T. lietas apstākļi? Grūti atrisināt šo jautājumu abstrakti, tāpēc sākumā apkopošu informāciju par H. T. stāvokli tā, kā to izskaidrojusi iesniedzējtiesa.
48. H. T. ir atzīts bēgļa statuss Kvalifikācijas direktīvas 2. panta d) punkta nozīmē. Kompetentās iestādes ir veikušas darbības, lai izraidītu viņu pēc viņa notiesāšanas saskaņā ar Biedrību likuma 20. pantu par PKK atbalstīšanu. Iesniedzējtiesa paziņo, ka tā uzskata PKK par terorismu atbalstošu organizāciju un ka H. T. ir atbalstījis PKK darbības Uzturēšanās likuma 54. panta 5. punkta izpratnē, it īpaši vācot un nododot ziedojumus šai organizācijai. Tomēr šie apstākļi neatbilst Kvalifikācijas direktīvas 21. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem. H. T. tādēļ vēl arvien ir aizsargāts pret repatriēšanu.
49. Uzturēšanās atļauja, kas ļauj H. T. uzturēties Vācijā (skat. Kvalifikācijas direktīvas 2. panta j) punktu), ir atcelta tāpēc, ka viņš ir pakļauts izraidīšanas rīkojumam. Šī rīkojuma izpilde ir apturēta. Tādējādi H. T. stāvoklis varētu tikt raksturots tā, ka viņš de jure ir izraidīts, bet de facto joprojām likumīgi paliek Vācijā, jo viņam tā ir atļāvušas rīkoties valsts kompetentās iestādes (88).
50. Iesniedzējtiesa uzskata, ka izraidīšanas lēmuma izpilde ir kompetento valsts iestāžu ziņā. Minētā tiesa uzskata, ka H. T. izraidīšanas izpildes apturēšana saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir samērīga humānu iemeslu dēļ, it īpaši saistībā ar viņa tiesībām uz ģimenes dzīvi (89), jo no viņa astoņiem bērniem pieci ir Vācijas pilsoņi, kuri dzīvo kopā ar viņu un viņa sievu (90).
51. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka izraidīšanas lēmuma rezultātā bēglis obligāti nav pārvietojams no Vācijas teritorijas. Tomēr saskaņā ar valsts tiesību aktiem šāds lēmums nozīmē, ka bēgļa uzturēšanās atļauja tiek atcelta (“atsaukta”) (91). H. T. vēl arvien ir bēglis Kvalifikācijas direktīvas izpratnē. Tomēr izraidīšanas lēmums nozīmē, ka viņam nav pieejams darbs, mācības un/vai sociālās tiesības. Saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem šo tiesību pieejamība ir atkarīga no derīgas uzturēšanās atļaujas esamības, nevis no personas kā bēgļa statusa. Nākamais jautājums pamata prāvā ir par to, vai ar direktīvu ir savienojams tas, ka tagad, kad H. T. uzturēšanās atļauja ir atcelta, viņa atrašanās Vācijā tiek tikai “paciesta” (“Duldungen”).
Vai ir piemērojams Kvalifikācijas direktīvas 21. panta 2. un 3. punkts vai 24. panta 1. punkts?
52. Pirmais un trešais jautājums attiecas uz to, vai dalībvalstis var atcelt uzturēšanās atļauju vai nu saskaņā ar 21. panta 2. un 3. punktu, vai saskaņā ar 24. panta 1. punktu vai arī uzturēšanās atļauja var tikt atcelta vienīgi saskaņā ar 21. panta 3. punktu, ja bēglis vairs nav aizsargāts pret repatriēšanu (tāpēc, ka ir piemērojams 21. panta 2. punktā noteiktais izņēmums).
Lietas dalībnieku apsvērumi
53. H. T. apgalvo, ka ar 21. un 24. pantu ir ieviesti skaidri un izsmeļoši režīmi. Ja dalībvalsts bēglim piešķir uzturēšanās atļauju, 21. panta 3. punktā ir paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem šī atļauja pēc tam var tikt atcelta, bet atcelšana ir atkarīga no aizsardzības pret repatriēšanu zaudēšanas (21. panta 2. punkts). Savukārt 24. panta 1. punktā ir paredzēti pienākumi un nosacījumi, kas attiecas uz uzturēšanās atļaujas izsniegšanu (vai atteikumu to izsniegt) pēc tam, kad bēgļa statuss ir piešķirts. Uzturēšanās atļauja nevar tikt atcelta saskaņā ar 24. panta 1. punktu. Nav pamata piemērot 24. panta 1. punktu pēc analoģijas ar 21. panta 3. punktu vai kā tā alternatīvu. Ja tā būtu, tad likumdevējs 21. panta 3. punktā būtu ievietojis norādi uz 24. pantu. Tāpēc atbildei uz pirmo jautājumu esot jābūt noliedzošai.
54. Visas dalībvalstis, kas iesniegušas informāciju šajā lietā, līdz ar Komisiju uzskata, ka bēglim uzturēšanās atļauja var tikt atcelta saskaņā ar 24. panta 1. punktu.
55. Būtībā tās uzskata, pirmkārt, ka 24. panta 1. punkta redakcija netieši paredz, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība atteikties (i) izsniegt vai (ii) pagarināt uzturēšanās atļauju, ja pastāv pārliecinoši valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesli. Tādēļ loģiski un konsekventi ir tas, ka dalībvalstīm arī jābūt tiesībām atcelt uzturēšanās atļauju, ja pastāv šie iemesli. Otrkārt, ar likumdošanas sistēmu ir savienojams tas, ka dalībvalstīm ir jāvar atcelt uzturēšanās atļauju, pirms pienācis tās atjaunošanas termiņš. Tā kā šāds noteikums pastāv saskaņā ar 21. panta 3. punktu, nav iemesla, kāpēc nevajadzētu būt līdzīgai iespējai saskaņā ar 24. panta 1. punktu. Treškārt, 24. panta 1. punkta sašaurināta interpretācija nozīmētu, ka dalībvalstis nekad nevarētu atcelt uzturēšanās atļauju, ja vien tās nebūtu tiesīgas arī repatriēt bēgli. Ceturtkārt, tāda 24. panta 1. punkta interpretācija, ka tajā nav iekļautas atcelšanas pilnvaras, novestu pie patvaļīgiem rezultātiem. Tas, vai dalībvalsts varētu atteikt uzturēšanās atļauju, katrā konkrētā gadījumā būtu atkarīgs no tā, vai informācija, kas nosaka pārliecinošus valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslus, ir bijusi pieejama izsniegšanas vai atjaunošanas brīdī (atteikums ir iespējams) vai kādā citā laikā (atteikums nav iespējams). Visbeidzot, trešās valsts valstspiederīgais, kuram ir derīga uzturēšanās atļauja, var brīvi pārvietoties Šengenas zonā (92). Tāpēc ir svarīgi, lai dalībvalstis varētu atcelt uzturēšanās atļaujas arī situācijās, kad netiek izskatīts repatriēšanas jautājums, – tas ietekmē ne tikai attiecīgo valsti, bet visas valstis, kas ir Šengenas zonas dalībnieces, un kopīgo cīņu pret starptautisko terorismu.
56. Komisija apgalvo, ka visos pasākumos, kuru dēļ beidzas uzturēšanās atļaujas darbība, ir jāievēro Ženēvas konvencijas 33. pantā un Kvalifikācijas direktīvas 21. pantā noteiktais nerepatriēšanas princips.
Kvalifikācijas direktīvas 21. panta 2. un 3. punkts
57. 21. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāievēro nerepatriēšanas princips saskaņā ar to starptautiskajām saistībām. Šis princips nav noteikts pašā Kvalifikācijas direktīvā, lai gan preambulas 2. apsvērumā ir apstiprināts nerepatriēšanas princips saskaņā ar Ženēvas konvenciju un paskaidrots, ka nevienu personu neizdod atpakaļ vajāšanai. Saskaņā ar Ženēvas konvencijas 33. panta 1. punktu nerepatriēšanas princips nozīmē, ka bēglis nebūtu izraidāms vai atgriežams (“refouler”) uz tās valsts robežu vai teritoriju, kur viņam draudētu vajāšana (93) un viņa dzīvība vai brīvība būtu apdraudēta. Tādējādi repatriēšana ietver tikai tādus apstākļus, kad bēglis tiek pakļauts izraidīšanai no dalībvalsts, kurā viņš meklē aizsardzību, un kad šī valsts viņu nodod atpakaļ tai teritorijai (vai līdz tās robežām), no kuras viņš glābies, bēgot no vajāšanas. Tā neietver izraidīšanu uz citu, drošu trešo valsti.
58. 21. panta 2. punkta redakcijā skaidri ir paredzēts, ka dalībvalstīm, ievērojot to starptautiskās saistības, ir rīcības brīvība lemt par to, vai repatriēt bēgli, ja: a) ir pamats uzskatīt, ka viņš rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš uzturas, vai ja b) viņš pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai (turpmāk tekstā – “21. panta 2. punkta izņēmums”). Šajā redakcijā ir atspoguļots Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkts. Direktīvas 21. pantā nav skaidra formulējuma, kas aptvertu bēgļu izraidīšanu, ja netiek izskatīts repatriēšanas jautājums.
59. Turklāt attiecībā uz dalībvalstu starptautiskajām saistībām Ženēvas konvencijas 32. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm tiek saglabātas tiesības izraidīt bēgļus, pamatojoties uz valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumiem (94). Šis formulējums nav atspoguļots direktīvas 21. pantā (un tas atšķiras no 24. panta 1. punkta teksta) (95).
60. ECPAK nav paredzētas tiesības uz bēgļa statusu (96). Eiropas Cilvēktiesību tiesa konsekventi ir atzinusi, ka dalībvalstīm ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos un izraidīšanu (97). Tomēr tā ir paziņojusi, ka izraidīšanas rīkojumi var radīt problēmas saistībā ar ECPAK 3. pantu un tādējādi rada attiecīgās valsts atbildību, ja ir reāls pamats uzskatīt, ka bēglim, ja tas tiktu izraidīts, draudētu reāls risks, ka pret viņu izturētos pretēji šim noteikumam. Šādos apstākļos ECPAK 3. pantā ir noteikts pienākums neizraidīt bēgli uz šo valsti (98).
61. Manuprāt, bēgļa izraidīšana no attiecīgās dalībvalsts teritorijas ir plašāks jēdziens nekā repatriēšana, kas ietver ne tikai pārvietošanu no šīs valsts, bet arī atgriešanu tajā valstī, kur attiecīgā persona varētu tikt apdraudēta. Jāatzīmē arī, ka, ja bēgļu situācija atbilst 21. panta 2. punkta nosacījumiem, tad dalībvalstīm nav pienākuma repatriēt. Drīzāk tām ir šādas trīs izvēles iespējas: (i) repatriēt, (ii) izraidīt uz drošu trešo valsti vai (iii) ļaut bēglim palikt to teritorijā.
62. Gadījumā, ja tiek piemērots 21. panta 2. punkta izņēmums, dalībvalstis var atcelt, atteikt pagarināt vai atteikt piešķirt uzturēšanās atļauju bēglim (vai arī izbeigt tās darbību) saskaņā ar 21. panta 3. punktu. Ja bēglis ir pakļauts repatriēšanai, tad nav nepieciešams viņam piešķirt uzturēšanās atļauju (vai, atkarībā no apstākļiem, turpmāk paturēt uzturēšanās atļauju) vai to atjaunot. No tā izriet, ka, ja nevar atsaukties uz 21. panta 2. punkta izņēmumu, tad 21. panta 3. punktu nevar piemērot. Tādējādi, ja dalībvalsts uzsāk lietu pret bēgli tādos apstākļos kā H. T. gadījumā, bet necenšas viņu repatriēt, tādēļ ka šis gadījums neatbilst 21. panta 2. punkta izņēmumam, tad personas uzturēšanās atļauja nevar tikt atcelta saskaņā ar 21. panta 3. punktu (99). Būtiskākais jautājums šajā lietā ir, vai ar Kvalifikācijas direktīvu ir savienojams, ka dalībvalstis šādos apstākļos tomēr atceļ bēgļa uzturēšanās atļauju.
Kvalifikācijas direktīvas 24. panta 1. punkts
63. Saskaņā ar 24. panta 1. punktu vispārīgais noteikums ir tāds, ka dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk ir jāizsniedz bēgļa statusa saņēmējam (atjaunojama) uzturēšanās atļauja, kas ir derīga vismaz trīs gadus, ja vien nav citādi nepieciešams pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ (turpmāk tekstā – “24. panta 1. punkta izņēmums”). Uzturēšanās atļaujas piešķiršana ir tieši piesaistīta sākotnējai bēgļa statusa piešķiršanai vai uzturēšanās atļaujas atjaunošanai.
64. 24. panta 1. punktam ir (vismaz) divi mērķi. Pirmkārt, tas parasti nodrošina, ka attiecīgajai personai ir vajadzīgie administratīvie dokumenti, lai saņemtu, piemēram, palīdzību nodarbinātības, sociālajā un labklājības jomā, kā arī sāktu integrācijas procesu tajā dalībvalstī, kur šī persona dzīvo. Otrkārt, tas dod dalībvalstīm rīcības brīvību tiktāl, ciktāl tas paredz ierobežotu izņēmumu no vispārīgā noteikuma, ka tām tiek prasīts izdot vai atjaunot uzturēšanās atļauju.
65. 24. panta 1. punkts tiek piemērots, “neskarot 21. panta 3. punktu”. Ir skaidri norādīts, ka pastāv saistība starp šīm abām normām un ka 24. panta 1. punkta piemērošanu neietekmē dalībvalstu (atsevišķas) tiesības atcelt, atteikt pagarināt vai atteikt piešķirt uzturēšanās atļauju bēglim (vai arī izbeigt tās darbību) saskaņā ar 21. panta 3. punktu.
66. Ja nav skaidra formulējuma, tad, vai dalībvalstis var arī atcelt uzturēšanās atļauju saskaņā ar 24. panta 1. punktu pēc tam, kad tā tikusi izdota, bet pirms pienācis termiņš tās atjaunošanai?
67. Man šķiet labāk uzskatīt, ka dalībvalstīm uz to ir tiesības.
68. Pirmkārt, (papildu) atcelšanas iespēja nav nepārprotami izslēgta 24. panta 1. punkta tekstā. Otrkārt, atcelšana ir saderīga ar šīs normas mērķi, kas nepārprotami ļauj dalībvalstīm nepiešķirt uzturēšanās atļauju vai nu izsniegšanas, vai arī atjaunošanas brīdī, ja pastāv pārliecinoši valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesli. Treškārt, tā ir saskaņota ar direktīvas sistēmu, jo 21. panta 3. punktā jau skaidri ir paredzēta uzturēšanās atļaujas atcelšana, ja ir izpildīti 21. panta 2. punkta nosacījumi. Ceturtkārt, no likumdošanas vēstures redzams, ka 24. panta 1. punkta izņēmumu ieviesa dalībvalstis Padomē pēc Vācijas priekšlikuma (100). Šīs izmaiņas tika veiktas pēc teroristu 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem Amerikas Savienotajām Valstīm, lai cīnītos pret terorismu, ierobežojot trešo valstu valstspiederīgo pārvietošanos Šengenas zonā, nolūkā apturēt valsts drošības vai sabiedriskās kārtības apdraudējuma izplatīšanos (101). Netiešas pilnvaras arī atcelt uzturēšanās atļauju šādos apstākļos pilnībā atbilst šim mērķim. Visbeidzot, šāda interpretācija ir izdevīga, lai izvairītos no iespējamām anomālijām, jo (i) pretējā gadījumā par noteicošo kļūtu brīdis, kad būtu pieejama informācija par to, vai pastāv pārliecinoši valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesli; (ii) tā veicinātu Kvalifikācijas direktīvas lasīšanu kopā ar Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvu, jo pēdējā no minētajām ir atļauts anulēt pastāvīgā iedzīvotāja statusu pēc izraidīšanas pasākuma (102).
69. Tāpēc secinu, ka, ja kāda dalībvalsts izraida bēgli tādēļ, ka ir izpildīti 24. panta 1. punkta izņēmuma nosacījumi, tā var arī atcelt viņa uzturēšanās atļauju. Šāda nostāja atbilst direktīvas likumdošanas sistēmai. Ja bēglim ir pienākums pamest teritoriju izraidīšanas rīkojuma rezultātā, tad viņam nav nepieciešama uzturēšanās atļauja.
70. Ir tiesa, ka H. T. gadījums neatbilst šai situācijai. Viņš ir izraidīts ar tiesisku lēmumu, bet faktiski viņam ir atļauts palikt Vācijā. Tomēr es uzskatu, ka 24. panta 1. punktā dalībvalsts iestādēm ir ļauts ņemt vērā tiesisko izraidīšanu un atcelt viņa uzturēšanās atļauju. Šīs nostājas sekas aplūkošu tālāk (103).
71. Šeit papildus jāpiemin, ka Kvalifikācijas direktīva ir pārstrādāta par Direktīvu 2011/95 (104). Pārstrādāšanas nolūks parasti ir vienkāršot un precizēt pārstrādājamo tiesību aktu, lai gan šeit ar vēlāko direktīvu ir ieviestas arī dažas būtiskas izmaiņas. Žēl, ka likumdevējs nav izmantojis iespēju precizēt 24. panta 1. punkta saturu (pārstrādātais teksts ir gandrīz tāds pats kā sākotnējais). Tas ir īpaši svarīgi tāpēc, ka leģislatīvām normām, kas skar indivīdu pamattiesības, ir jābūt skaidrām un pieejamām, lai ļautu indivīdiem apzināties savas tiesības un dalībvalstu valdībām pildīt to funkcijas.
72. Rezumējot līdz šim minēto, uzskatu, ka uzturēšanās atļauja, kas reiz piešķirta bēglim, var tikt atcelta vai nu pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ 24. panta 1. punkta nozīmē, vai arī (saskaņā ar 21. panta 3. punktu) tad, ja ir pamats piemērot 21. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu.
Ko nozīmē Kvalifikācijas direktīvas 24. panta 1. punktā paredzētais izņēmums?
73. Iesniedzējtiesas otrajam jautājumam ir divas daļas. Šeit aplūkoju pirmo punktu, kurā ir ietvertas divas sastāvdaļas. Kas 24. panta 1. punktā ir domāts ar izteicienu “pārliecinoši valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesli”? Un vai šī norma pārklājas ar 21. panta 2. punktu?
Pārliecinoši valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesli
74. H. T. apgalvo, ka pamati atteikumam izsniegt (vai atjaunot) uzturēšanās atļauju saskaņā ar 24. panta 1. punktu ir stingrāki nekā saskaņā ar 21. panta 2. un 3. punktu. Viņš ierosina, ka būtu lietderīgi pēc analoģijas atsaukties uz Pilsonības direktīvas 28. pantu, kur izteiciens “nopietni sabiedrības drošības apsvērumi” ir lietots, lai aprakstītu pamatojumu, ar kādu dalībvalsts var izdot izraidīšanas lēmumu pret ES pilsoni, kurš uzturas tās teritorijā. Ja likumdevējs būtu iecerējis šo izteicienu un vārdus “pārliecinoši iemesli” Kvalifikācijas direktīvas 24. panta 1. punktā interpretēt citādāk, tas būtu skaidri norādīts tiesību akta tekstā.
75. Dalībvalstīm, kas iesniegušas apsvērumus, ir vienota nostāja, ka Kvalifikācijas direktīvas 21. panta 2. un 3. punkts zināmā mērā pārklājas ar 24. panta 1. punktu. Vācija uzskata, ka pamatojums 21. panta 2. punkta izņēmuma piemērošanai ir stingrāks nekā 24. panta 1. punkta izņēmuma piemērošanai, jo repatriēšanas sekas saskaņā ar 21. panta 2. punktu bēglim ir daudz nopietnākas nekā tad, ja tikai tiek atcelta viņa uzturēšanās atļauja (pēdējā gadījumā bēglim nav obligāti jāpamet šī teritorija). Tādējādi Vācija uzskata šos divus noteikumus par savstarpēji papildinošiem. Grieķija izsaka viedokli, ka prasība pierādīt “pārliecinošus iemeslus” ir jāinterpretē tā, lai tiktu nodrošināts, ka tās piemērošana ir ierobežota tikai ar ārkārtējiem gadījumiem, kas ir nostāja atbilstoši judikatūrai par Pilsonības direktīvu. Itālija izsaka viedokli, ka izteiciens “pārliecinoši iemesli” 24. panta 1. punktā ir jāinterpretē mazāk ierobežojoši nekā vārds “pamats” Kvalifikācijas direktīvas 21. panta 2. punktā.
76. Komisija norāda, ka Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkta tekstā vācu valodā ir lietots termins “schwerwiegende Gründe” (svarīgi iemesli) atšķirībā no redakcijām angļu un franču valodā, kur ir norādīts attiecīgi “reasonable grounds” un “raisons sérieuses”. Kvalifikācijas direktīvas 21. panta 2. punkta teksts vācu valodā atšķiras arī kā no teksta angļu, tā franču valodā un no Ženēvas konvencijas, jo tajā ir atsauce uz “stichhaltige Gründe” (pamatojums), bet tekstos angļu un franču valodās ir atspoguļotas to attiecīgās valodas redakcijas Ženēvas konvencijā. Saskaņā ar Komisijas viedokli vācu valodas teksta gramatiskā interpretācija nosakot zemāku standartu izņēmumam Kvalifikācijas direktīvas 21. panta 2. punktā, nekā tas noteikts angļu un franču valodā. Komisija uzskata, ka šāda nostāja neatspoguļo likumdevēja nodomu un ka tāpēc būtu piemērojams standarts, kāds noteikts angļu un franču valodas redakcijās.
77. Man šķiet, ka, lai gan 21. un 24. pantā ir noteikti dažādi režīmi, tie patiešām pārklājas, jo abas normas ir saistītas ar atteikumu piešķirt vai pagarināt bēgļa uzturēšanās atļauju vai tās atcelšanu un tas ietekmē viņa statusu dalībvalstī, kurā viņš meklē aizsardzību.
78. Lai gan Komisijai ir taisnība, ka pastāv atšķirības starp angļu, franču un vācu valodas redakcijām gan Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkta, gan Kvalifikācijas direktīvas 21. panta 2. punkta tekstā, es uzskatu, ka no tā nav iespējams gūt nekādus norādījumus par to, vai minētās direktīvas 24. panta 1. punkts attiecas uz uzturēšanās atļaujas atcelšanu tādos apstākļos, kādos ir H. T.
79. Kārtības labad piebildīšu, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai gadījumā, ja pastāv atšķirība starp teksta dažādu valodu redakcijām, apskatāmā norma ir jāinterpretē un jāpiemēro, ņemot vērā redakcijas, kas pastāv visās ES valodās (105), un ka šāda norma ir jāinterpretē, atsaucoties uz to normu mērķi un vispārējo struktūru, kuru sastāvdaļa tā ir (106). Kvalifikācijas direktīvas 21. panta pamatā ir Ženēvas konvencijas 33. pants. Teksti angļu un franču valodā ir šīs konvencijas autentiskie teksti. Izteicieni “reasonable grounds” un “raisons sérieuses”, kas ir izmantoti abos šajos Ženēvas konvencijas tekstos, ir izmantoti arī Kvalifikācijas direktīvas tulkojumos šajās divās valodās. Tāpēc man šķiet, ka tie precīzāk atspoguļo likumdevēja nodomu.
80. Kvalifikācijas direktīvā gan 21. pants, gan 24. pants ir daļa no VII nodaļas (“Starptautiskās aizsardzības saturs”), bet 20. panta 2. punktā lasītājam ir norādīts: “Šo nodaļu piemēro gan bēgļiem, gan personām, kas tiesīgas [saņemt] alternatīvo aizsardzību, ja vien nav norādīts citādi”. Secīgi šī nodaļa ir pēc “Vispārīgajiem noteikumiem”, “Starptautiskās aizsardzības pieteikumu novērtēšana”, “Kvalificēšana par bēgli”, “Bēgļa statuss” un “Alternatīvā aizsardzība”. Tādēļ VII nodaļa attiecas uz to labumu noteikšanu, pēc kā var tiekties veiksmīgie kandidāti uz bēgļa statusu vai alternatīvo aizsardzību.
81. Mans izejas punkts ir princips (kas ietverts 21. panta 1. punktā), ka bēgļi parasti tiek aizsargāti pret repatriēšanu. 21. panta 2. punkta divas sastāvdaļas kopā veido izņēmumu no šī principa. Šajās divās sastāvdaļās ir atļauts repatriēt “bēgli neatkarīgi no tā, vai viņa statuss ir oficiāli atzīts vai nav”, ja “ir pamats uzskatīt, ka viņš rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš vai viņa uzturas” (21. panta 2. punkta a) apakšpunkts), vai “viņš vai viņa pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai” (21. panta 2. punkta b) apakšpunkts). Sekas, kas rodas, attiecīgajai personai piemērojot 21. panta 2. punkta izņēmumu, potenciāli ir ļoti radikālas. Šī persona var tikt nosūtīts atpakaļ uz valsti, kurā viņa var tikt pakļauta riskam. (Manuprāt, tas arī izskaidro, kāpēc 21. panta 2. punkta teksts ir tikai pieļaujošs: “dalībvalstis var repatriēt”, atstājot pieejamas arī citas iespējas) (107). Tieši šī iemesla dēļ 21. panta 2. punkta izņēmuma divu sastāvdaļu formulējums ir konkrētāks nekā visai abstraktais formulējums 24. panta 1. punktā (“ja vien nav citādi nepieciešams pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ”). Tas ir loģiski. Iespējamās sekas bēglim (pēc 24. panta 1. punkta piemērošanas) palikt bez uzturēšanās atļaujas noteikti ir nepatīkamas, taču tās nav tik smagas kā tās, kas rodas, ja tiek zaudēta aizsardzība pret repatriēšanu (pēc 21. panta 2. punkta piemērošanas). Tas, ka persona tad var zaudēt arī savu uzturēšanās atļauju (21. panta 3. punkts), ir vienīgi papildu nepatikšanas.
82. Vai dod papildu skaidrojumu (nevis rada papildu apmulsumu un neskaidrību) citu Kvalifikācijas direktīvas normu izskatīšana, piemēram, ieviešot vienādojumā 14. pantu (“Bēgļa statusa atcelšana, izbeigšana vai atteikums to pagarināt”), kas ir daļa no IV nodaļas (“Bēgļa statuss”)?
83. 14. panta 4. punktā ir paredzēti divi iespējamie nosacījumi, saskaņā ar kuriem “dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai atteikt pagarināt bēgļa statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra”. Šie nosacījumi, kas parādās bez saikļa “vai” (iespējams, izlaists neuzmanības dēļ), precīzi atspoguļo 21. panta 2. punkta izņēmuma divas daļas. Tiktāl viss būtu labi, bet šī atbilstība nepalīdz izšķirties par to, kā būtu jāinterpretē 24. panta 1. punkts, kas ir par uzturēšanās atļauju izsniegšanu personām, kuras saglabā bēgļa statusu (nevis tām, kurām tas ir atņemts). (Nevaru neatgādināt – un tas ir nedaudz skumji –, ka 1998. gada 22. decembra Iestāžu nolīgumā par kopīgām pamatnostādnēm attiecībā uz Kopienas tiesību aktu izstrādes kvalitāti (108) ir noteikts, ka tiesību aktā lietotajai terminoloģijai ir jābūt vienotai gan iekšēji, gan attiecībā uz spēkā esošajiem dokumentiem, īpaši tajā pašā nozarē).
84. Ņemot to vērā, koncentrēšanos uz vārda “pamats” (14. panta 4. punkts un 21. panta 2. punkts) pretnostatīšanu “pārliecinošiem iemesliem” (24. panta 1. punkts) es neuzskatu par īpaši rezultatīvu. Katrs izteiciens būtu jālasa tās normas kontekstā, kurā tas ietilpst. Ir jāaplūko katra izņēmuma redakcija kopumā, un – kā izņēmums ar ES tiesību aktiem garantētajās tiesībās – katrs no tiem tad būtu interpretējams sašaurināti.
85. Pēc iespējas labāk interpretējot šo tekstu, man šķiet, ka 24. panta 1. punkts ir plašāks par 21. panta 2. punktu un ka noteikti apstākļi, kas varētu iedarbināt 24. panta 1. punkta izņēmumu (atstājot bēglim tā bēgļa statusu, bet bez uzturēšanās atļaujas), nebūtu pietiekami, lai pamatotu 21. panta 2. punkta izņēmumu tādējādi, ka viņam būtu iespējams zaudēt aizsardzību pret repatriēšanu.
86. Manā interpretācijā “pārliecinošiem valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesliem” vienmēr ir jāietver objektīvs elements. Jābūt ticamiem pierādījumiem, kas liecina, ka iemesls, uz ko tiek veikta atsauce, var tikt uzskatīts par pilnībā “pārliecinošu”. Tajā pašā laikā apzīmējuma “pārliecinoši” lietošana liecina par zināmu subjektivitāti, jo šos iemeslus par pārliecinošiem attiecīgā dalībvalsts uzskata brīdī, kad tā veic darbību. No tā izriet, ka vieni un tie paši iemesli ne vienmēr būs “pārliecinoši” katrā atsevišķā gadījumā (109).
87. Visbeidzot, es neuzskatu par vajadzīgu vai lietderīgu mēģināt izmantot kaut kāda veida interpretāciju pēc analoģijas vai nu ar Pilsonības direktīvu, vai arī Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvu.
88. Attiecībā uz pirmo no minētajām ir tiesa, ka Kvalifikācijas direktīva un Pilsonības direktīva tika pieņemtas vienā un tajā pašā dienā. Ir arī taisnība, ka, kaut gan Tiesas likumīgi izmantotā interpretācijas metode vajadzības gadījumā atkarībā no tā, kāds ir katras direktīvas mērķis, pieļauj specifisku interpretāciju, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas lietderīgo ietekmi, tomēr pamattiesības un pamatprincipi nebūtu piemērojami atšķirīgi atkarībā no jomas, kurā tie tiek piemēroti, citādi tie zaudētu savu fundamentālo raksturu (110). Tomēr starp abām direktīvām pastāv nozīmīgas atšķirības. Kvalifikācijas direktīva tika pieņemta saskaņā ar EKL 63. pantu (tagad – LESD 78. un 79. pants); tā ir daļa no KEPS, kas ietilpst LESD V sadaļas (“Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa”) piemērošanas jomā, un (iespējams, tas ir vissvarīgākais) tā ir jāinterpretē, atsaucoties uz Ženēvas konvenciju. Pilsonības direktīva tika pieņemta, pamatojoties uz to, kas tagad ir LESD otrā daļa un attiecas uz Eiropas Savienības pilsonību un nediskrimināciju. Tādējādi abiem pasākumiem ir ļoti atšķirīga piemērošanas joma un priekšmets.
89. Attiecībā uz pēdējo no minētajām direktīvām, lai gan Pastāvīgo iedzīvotāju direktīva nav daļa no KEPS, tās pirmavots ir tāds pats kā Kvalifikācijas direktīvai, jo tās izcelsmei arī var izsekot līdz Eiropadomes Tamperes sanāksmei 1999. gada 15. un 16. oktobrī. Tomēr Direktīvas 2003/109 9. un 12. pants (kas attiecīgi nosaukti “Statusa atsaukšana vai zaudēšana” un “Aizsardzība pret izraidīšanu”) ir izteikti valodā, kas atkal (tomēr) ir atšķirīga no tās, kāda izmantota Kvalifikācijas direktīvā. Rūpīga Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvas pārbaude nepalīdz konstatēt konsekventu un sistemātisku pieeju šī tiesību akta izstrādē. Tāpēc tas neatvieglo interpretācijas uzdevumu (111).
Vai uz atbalstu teroristu organizācijai attiecas 24. panta 1. punkta izņēmums?
90. Ar otrā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa lūdz dot norādījumus par to, vai (un, ja tā, tad kādos apstākļos) atbalsts teroristu organizācijai būs “pārliecinoši valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesli” Kvalifikācijas direktīvas 24. panta 1. punkta izpratnē.
91. Dalībvalstu un Komisijas apsvērumos ir pausts vienots viedoklis, ka atbalsts teroristu organizācijai varētu atbilst 24. panta 1. punkta izņēmuma piemērošanas nosacījumiem un tādējādi pamatot bēgļa uzturēšanās atļaujas atcelšanu (vai atteikumu to izsniegt vai pagarināt). H. T. ir pretējs viedoklis, viņš apgalvo, ka pat tad, ja tiktu konstatēts, ka viņš ir pārkāpis valsts tiesību aktus (konkrēti, Biedrību likuma 20. pantu), 24. panta 1. punkta izņēmuma piemērošanas nosacījumi nebūtu iestājušies.
92. Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā ir noteikts, kas ir uzskatāms par terora aktu (112). PKK ir iekļauta sarakstā, kas pievienots šim tiesību aktam un Regulai Nr. 2580/2001. Kvalifikācijas direktīvas preambulas 28. apsvērumā ir noteikts, ka “valsts drošības un sabiedriskās kārtības jēdziens attiecas arī uz gadījumiem, kad trešās valsts valstspiederīgie ir tādas asociācijas biedri, kas atbalsta starptautisko terorismu, vai atbalsta šādu asociāciju” (113).
93. Atbalsts sarakstā iekļautai organizācijai, kas veic darbības, uz ko attiecas Kopējā nostāja 2001/931 un/vai Regula Nr. 2580/2001, tādējādi varētu atbilst 24. panta 1. punkta izņēmuma piemērošanas nosacījumiem, bet ne vienmēr obligāti tiem atbilst. Viss ir atkarīgs no tā, kas tieši ir domāts ar “atbalstu”.
94. Novērtējot katra atsevišķa apskatāmā gadījuma faktus (tas ietilpst kompetento valsts iestāžu kompetencē), ir jāsāk ar jautājumu, vai apskatāmās organizācijas darbības rada “pārliecinošus valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslus” Kvalifikācijas direktīvas 24. panta 1. punkta izpratnē. Pirmkārt, ir skaidrs, ka terora akti, kam raksturīga, piemēram, vardarbība pret civiliedzīvotājiem, pat ja tie veikti šķietami politisku mērķu vārdā, ir uzskatāmi par smagiem nepolitiskiem noziegumiem, un tādēļ varētu tikt uzskatīts, ka tie rada pārliecinošus valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslus (114). Otrkārt, starptautiskā terorisma akti, runājot vispārīgi un neatkarīgi no jebkādas valsts līdzdalības, ir pretrunā ANO mērķiem un principiem (115).
95. Tiesas rīcībā nav informācijas par to, vai darbības, ko veikusi PKK, ietilpst kādā no manis nupat ieskicētajām kategorijām. Organizācijas iekļaušana sarakstā, kas pievienots Kopējai nostājai 2001/931, ir spēcīgs pirmšķietams norādījums, ka tā vai nu ir teroristu organizācija, vai arī ir aizdomas (pamatojoties uz pierādījumiem, kas paši par sevi var tikt likumīgi apstrīdēti), ka tā ir šāda organizācija (116). Tādēļ šāda iekļaušana sarakstā ir faktors, ko valsts kompetentajām iestādēm ir tiesības ņemt vērā, sākotnēji nosakot, vai šī organizācija ir veikusi terora aktus (117).
96. Tomēr jāņem vērā, ka Kopējās nostājas 2001/931 un Kvalifikācijas direktīvas attiecīgie paredzētie mērķi ir ļoti atšķirīgi. Tātad, manuprāt, nav attaisnojams, ja kompetenta iestāde, apsverot, vai personai būtu jāliedz Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļā garantētie labumi, kādi izriet no bēgļa statusa, pamato savu lēmumu tikai ar faktu, ka šī persona ir izteikusi kaut kāda veida atbalstu organizācijai, kas iekļauta sarakstā, kurš pieņemts ārpus ar Kvalifikācijas direktīvu un Ženēvas konvenciju izveidotās sistēmas (118).
97. Kāda ir attiecīgā indivīda loma šīs sarakstā iekļautās organizācijas “atbalstīšanā”? Kas ir pietiekami, lai radītu pamatu 24. panta 1. punkta izņēmumam?
98. Šķiet, ka, pirmkārt, ja indivīda atbalsts ir saistīts ar darbībām, kas, visticamāk, varētu radīt pamatu vienai vai otrai 21. panta 2. punkta izņēmuma sastāvdaļai, tas noteikti atbilst 24. panta 1. punkta izņēmuma piemērošanas nosacījumiem. Nav nemaz tik vienkārši izstrādāt skaidru normu pārējo darbību klasificēšanai. Tā kā 24. panta 1. punkta izņēmums ir pamatots ar “pārliecinošiem valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesliem”, kompetentajām iestādēm vienkārši nav jāpierāda (piemēram), ka ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona rada draudus attiecīgās dalībvalsts drošībai. Domāju, ka taisnīgi un līdzsvaroti ir jāizvērtē apjoms, kādā attiecīgā indivīda darbības sniedz nozīmīgu atbalstu attiecīgajai organizācijai. Tādējādi dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir jānoskaidro, piemēram, vai attiecīgā persona: (i) pati ir veikusi terora aktus; (ii) ir bijusi iesaistīta šādu darbību plānošanā, lēmumu pieņemšanā par tām vai citu norīkošanā tās veikt, un vai (iii) ir finansējusi vai sagādājusi līdzekļus, lai dotu iespēju citiem veikt terora aktus. (Jāpaskaidro, ka, lai gan katrs ziedojums sarakstā iekļautajai organizācijai, kaut arī mazs, formāli ir šīs organizācijas “finansēšana” (piliens pie piliena – iznāk jūra), bēgļa uzturēšanās atļaujas atņemšana, pamatojoties uz atsevišķiem nelieliem ziedojumiem, būtu uzskatāma par nesamērīgu 24. panta 1. punkta izņēmuma izmantošanu. Rūpīga faktu izvērtēšana katrā atsevišķā gadījumā ir dalībvalsts kompetento iestāžu ziņā, un to tiesisko uzraudzību veic valsts tiesas.)
99. Ko darīt tad, ja šie elementi nav konstatējami? Tad ir jānoskaidro, vai ir citi pārliecinoši iemesli uzskatīt, ka pastāv draudi valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai. Šeit es aplūkoju “pārliecinošus iemeslus” kā aptuvenu “nopietnu iemeslu” sinonīmu – tie noteikti nav tik spēcīgi kā “nomācoši iemesli”, bet tikpat noteikti ir spēcīgāki nekā “iespējami iemesli”. Fakti ir rūpīgi jāpārbauda un jāizvērtē, jo nelabvēlīgs lēmums varētu novest pie attiecīgās personas izraidīšanas un varbūt šīs personas pamattiesību aizskāruma.
100. Garāmejot jāatzīmē, ka Kvalifikācijas direktīvas 2. panta d) punkta nozīmē bēglis varētu būt “piecus gadus likumīgi un pastāvīgi uzturējies [dalībvalsts teritorijā]” (Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvas 4. panta 1. punkts) un tādēļ varētu pretendēt uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu saskaņā ar minēto direktīvu (119). Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvas 6. panta 1. punktā dalībvalstīm ir atļauts “atteikties piešķirt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības vai sabiedrības drošības apsvērumiem”, paskaidrojot, ka, “pieņemot attiecīgo lēmumu, dalībvalsts apsver pārkāpuma pret sabiedrisko kārtību vai sabiedrības drošību veidu un nopietnību vai apdraudējumu, ko rada attiecīgā persona, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā uzturēšanās ilgumu un saikni ar mītnes valsti”. Kad šāds statuss ir iegūts, Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvas 12. panta 1. punktā ir paredzēts izņēmums aizsardzībai, kāda pastāvīgajam iedzīvotājam citādi ir pret izraidīšanu, ja šī persona “rada faktiskus un pietiekami nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai un sabiedrības drošībai”.
101. Riskējot paziņot acīmredzamo, neviens no šiem diviem testiem (noteikti Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvā) nekādā precizitātes pakāpē neatbilst Kvalifikācijas direktīvas 24. panta 1. punkta izņēmuma redakcijai.
102. Atgriežoties pie 24. panta 1. punkta, secinu, ka šie elementi ir būtiski, izvērtējot faktus katrā konkrētajā gadījumā: (i) paša bēgļa konkrētās darbības; (ii) tās organizācijas darbības, par kuru tiek uzskatīts, ka viņš to ir atbalstījis, un (iii) papildu elementu vai apstākļu, kas rada lielāku valsts drošības vai sabiedriskās kārtības apdraudējuma iespējamību, esamību. Rūpīga faktu izvērtēšana katrā atsevišķā gadījumā ir dalībvalsts kompetento iestāžu ziņā, un to tiesisko uzraudzību veic valsts tiesas.
103. No Tiesas lietas materiāliem ir redzams, ka H. T. izteiktais atbalsts PKK ir ietvēris likumīgu sanāksmju apmeklēšanu un piedalīšanos darbībās (piemēram, svinot Newroz), kas apliecina viņa kā kurda kultūras identitāti (120). No šādām darbībām automātiski neizriet, ka viņš pats atbalsta teroristiskas darbības, un šāda rakstura darbības nav automātiski uzskatāmas par terora aktiem. Manuprāt, būtu nepieciešams kaut kas vairāk, lai pamatoti varētu tikt secināts, ka cilvēks šādā situācijā ir bijis terorists un/vai ka viņš aktīvi ir pievienojies aizliegtajai organizācijai, un ka tādēļ ir konstatējama atbilstība 24. panta 1. punkta izņēmuma nosacījumiem. Tomēr tie visi ir jautājumi, kas ir jāpārbauda un jāizvērtē iesniedzējtiesai.
Kādas ir sekas, ja tiek piemērots 24. panta 1. punkta izņēmums?
104. Ja ir piemērojams 24. panta 1. punkta izņēmums un ja uz to paļaujas uzņemošā dalībvalsts, tad bēglim ir gan formālas, gan materiālas sekas. Formālās sekas, protams, ir tādas, ka bēglim vairs nav uzturēšanās atļaujas, kas norādītu uz to, ka viņam ir attiecīgās dalībvalsts atļauja vai piekrišana, kas atļauj uzturēties šīs dalībvalsts teritorijā (121) (lai gan viņam – kā H. T. šajā lietā – var būt likumīgi atļauts palikt šajā teritorijā kāda cita iemesla dēļ). Tomēr bēglis saglabā savu bēgļa statusu (122), ja vien tas netiek izbeigts un kamēr tas netiek izbeigts (123). Šajā gadījumā ir skaidrs, ka H. T. vēl arvien ir bēglis. Kā bēglim viņam vēl arvien ir tiesības saņemt materiālos labumus, kas tiek sniegti visiem bēgļiem saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļu. Tie ir šādi: aizsardzība pret repatriēšanu (124), ģimenes vienotības saglabāšana (125), tiesības uz ceļošanas dokumentu (126), darba iespējas, izglītības, sociālās labklājības, veselības aprūpes un izmitināšanas vietu pieejamība (127), pārvietošanās brīvība attiecīgajā dalībvalstī (128) un integrācijas iespēju pieejamība (129).
105. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka uzturēšanās atļaujas atcelšana ietekmē bēgļa tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem, jo tā ietekmē viņa darba, arodapmācības iespējas un citu sociālo tiesību pieejamību, kam ir nepieciešama uzturēšanās atļauja (130). Tādēļ tā acīmredzami ir saistīta ar H. T. materiālo tiesību realizāciju saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļu.
106. Es uzskatu, ka, lai gan ir iespējams atcelt bēgļa uzturēšanās atļauju, ja ir piemērojams 24. panta 1. punkta izņēmums, nav pieļaujams atcelt vai samazināt to obligāto garantiju līmeni, kas paredzētas Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļā, ja vien nav konstatējama atbilstība arī kaut kādiem skaidri izteiktiem nosacījumiem šo labumu atņemšanai (131). Iesniedzējtiesa nav norādījusi, ka šie apstākļi šeit būtu parādījušies. No tā izriet, ka dalībvalstij nav nekādas rīcības brīvības lemt par to, vai turpināt piešķirt šos materiālos labumus.
107. Tā ir tiesa, ka Kvalifikācijas direktīvas preambulas 30. apsvērumā ir konstatēts, ka “starptautisko saistību noteiktajās robežās dalībvalstis var noteikt, ka, pirms tiek piešķirta pieeja nodarbinātībai, sociālajai labklājībai, veselības aprūpei un integrācijas iespējām, ir jābūt izdotai uzturēšanās atļaujai”. Tomēr šis preambulas apsvērums viens pats nesniedz tiesisku pamatu dalībvalstīm samazināt VII nodaļā garantētos labumus, ja tiek atcelta bēgļa uzturēšanās atļauja. Pretējs apgalvojums būtu pretrunā tiesību akta preambulas apsvērumu mērķim (132). Preambulas apsvērums ir materiālo tiesību normas vai normu pamatojums. Tas pats par sevi nevar noteikt materiālo tiesību normu –, ja (kā šeit) nav kādas atbilstošas materiālo tiesību normas, tam nav iedarbības.
108. Iesniedzējtiesa būs tā, kas pārskatīs un pārbaudīs faktus šajā lietā, lai izvērtētu, vai H. T. uzturēšanās atļaujas zaudēšanas sekas ir saderīgas ar viņa kā bēgļa saglabātajām tiesībām saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu, un vajadzības gadījumā rīkosies, lai aizsargātu šīs tiesības. Piedāvāju šādas piezīmes vienīgi gadījumā, ja tās varētu palīdzēt.
109. Man šķiet, ka H. T. noteiktie pārvietošanās ierobežojumi Vācijā sakarā ar viņa notiesāšanu par Biedrību likuma 20. punkta pārkāpumu (133) nav neizbēgami pretrunā Kvalifikācijas direktīvas interpretācijai, ņemot vērā Ženēvas konvenciju, – pēdējā no minētajiem dokumentiem ir apstiprināts, ka bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus (134). Tiešas sekas H. T. uzturēšanās atļaujas atcelšanai ir tādas, ka viņam vairs nav tiesību brīvi pārvietoties Šengenas zonā (135). Var būt, ka apstākļi, kas rada pamatu 24. panta 1. punkta izņēmuma piemērošanai, nozīmē arī to, ka viņam vairs nav ceļošanas dokumenta, jo viņš atbilst 25. panta 1. punkta izņēmumam (iesniedzējtiesa nav paudusi nekādu nostāju šajā jautājumā). Tomēr nepastāv nekāds skaidri izteikts izņēmums tiesībām uz darba iespējām, izglītības, sociālās labklājības, veselības aprūpes un izmitināšanas vietas pieejamību, kas garantētas VII nodaļā (136).
110. Ja – kā tas, šķiet, ir šajā lietā – H. T. vēl arvien ir tiesības uz šo materiālo labumu pieejamību tādēļ, ka viņš saglabā bēgļa statusu, tad dalībvalstij būs jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka personai šajā situācijā ir šie labumi. Kā tas tiek darīts, ir dalībvalsts ziņā.
111. Man šķiet, ka katrā konkrētā gadījumā dalībvalsts varētu (piemēram) izvēlēties kādu no šādiem darbības virzieniem. Pirmkārt, tā varētu nolemt, ka, lai gan tiek piemērots 24. panta 1. punkta izņēmums, tā izvēlēsies neatcelt šī bēgļa uzturēšanās atļauju (saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu dalībvalstis vienmēr var brīvi ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus) (137).
112. Alternatīvi dalībvalsts – kā tas ir noticis šajā lietā – var izvēlēties atcelt uzturēšanās atļauju, bet citu iemeslu dēļ atļaut bēglim likumīgi palikt tās teritorijā. Lai gan man nav detalizētas informācijas par to, vai (vairākās) citās dalībvalstīs ir pasākumi, kas būtu līdzīgi “paciešanas statusam”, ko pārstāv “Duldungen” Vācijā, tomēr šķiet ticami pieņemt, ka tajās tādi varētu būt (138). Ja dalībvalsts izvēlas šādu rīcības virzienu, tai būs jāizstrādā kaut kāds atbilstošs mehānisms, lai nodrošinātu, ka tiek saglabāta piekļuve tiem VII nodaļas labumiem, uz ko šim bēglim vēl aizvien ir tiesības. Manuprāt, šī dalībvalsts nedrīkst rīkoties tā, ka bēglis ir tādā savā ziņā tiesiskas nenoteiktības situācijā, kad tiek paciesta viņa klātbūtne šīs valsts teritorijā, bet viņam tiek atņemti (vismaz daži) materiālie labumi, kas izriet no viņa bēgļa statusa. Tas nebūtu savienojami ar Kvalifikācijas direktīvas tekstu, mērķiem un struktūru. Arī šādas rīcības samērīgums šķiet apšaubāms, bet jebkuriem dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, piemērojot 24. panta 1. punktu, ir jābūt samērīgiem.
113. Samērīguma princips (viens no ES tiesību vispārējiem principiem) ir būtisks, aplūkojot ES tiesību aktu interpretāciju (139). Rīkojoties ES tiesību darbības sfēras ietvaros, atbilstoši šim principam tiek pieprasīts, ka dalībvalstu izmantotajiem pasākumiem ir jābūt piemērotiem vēlamā mērķa sasniegšanai (140). Šeit bēgļa uzturēšanās atļaujas atcelšana neapšaubāmi ietilpst ES tiesību darbības jomā (Kvalifikācijas direktīvas formā), tāpat kā šādas atcelšanas sekas tādā mērā, kādā tās var apdraudēt materiālo labumu pieejamību, kas šajā direktīvā ir garantēta personām, kurām piešķirts bēgļa statuss. Lai gan šeit īstenotais mērķis ir leģitīms (tas, patiesi, skaidri ir apstiprināts Kvalifikācijas direktīvas 24. panta 1. punktā), sekojošā ar Kvalifikācijas direktīvu garantēto labumu zaudēšana, lai arī bēglis tomēr paliek dalībvalsts teritorijā, nav piemērota vai nepieciešama šī mērķa sasniegšanai.
114. Ja valsts tiesību normu piemērošanas rezultātā personai, kurai vairs nav uzturēšanās atļaujas, bet kura vēl arvien saglabā bēgļa statusu, tiek atteikti materiālie labumi, uz ko šis statuss tai dod tiesības, tad šīs valsts tiesību normas nav saderīgas ar direktīvu. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja valsts tiesību akti neatbilst direktīvai, tad valsts tiesai, kas savas jurisdikcijas ietvaros ir aicināta piemērot ES tiesību normas, ir pienākums pilnībā piemērot šīs normas, ja nepieciešams, pēc savas iniciatīvas atsakoties piemērot ikvienu neatbilstošu normu valsts tiesību aktos (141).
Secinājumi
115. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatbild šādi:
Bēglim reiz piešķirtu uzturēšanās atļauju var atcelt vai nu pārliecinošu valsts drošības un sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/83/EK (par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiskā aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu) 24. panta 1. punkta izpratnē, vai arī, ja ir pamats piemērot šīs direktīvas 21. panta 2. punktā minēto nerepatriēšanas principa izņēmumu.
Vārdi “pārliecinoši valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesli” Direktīvas 2004/83 24. panta 1. punktā nozīmē, ka ir nopietni iemesli uzskatīt, ka valsts drošība vai sabiedriskā kārtība ir apdraudēta. Šī izteiciena saturs ir plašāks nekā nosacījums šīs direktīvas 21. panta 2. punktā, proti, vai nu pamats uzskatīt, ka attiecīgais bēglis rada draudus attiecīgās dalībvalsts drošībai (21. panta 2. punkta a) apakšpunkts), vai – ja viņš pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai (21. panta 2. punkta b) apakšpunkts).
Pirms bēglim piešķirtā uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz to, ka viņš atbalsta aizliegtu organizāciju, varētu tikt atcelta saskaņā ar Direktīvas 2004/83 24. panta 1. punktu, ir jāveic individuāla konkrēto faktu izvērtēšana. Šādai izvērtēšanai ir būtiski šādi elementi: (i) paša bēgļa konkrētās darbības; (ii) tās organizācijas darbības, par kuru tiek uzskatīts, ka viņš to ir atbalstījis, un (iii) papildu elementu vai apstākļu, kas rada lielāku valsts drošības vai sabiedriskās kārtības apdraudējuma iespējamību, esamību. Rūpīga faktu izvērtēšana katrā atsevišķā gadījumā ir dalībvalsts kompetento iestāžu ziņā, un to tiesisko uzraudzību veic valsts tiesas.
Apstākļos, kad kāda dalībvalsts izraida bēgli, bet aptur šī lēmuma izpildi, ar Direktīvu 2004/83 nebūs saderīgi liegt šai personai šīs direktīvas VII nodaļā garantēto labumu pieejamību, ja vien netiek piemērots skaidri izteikts izņēmums; un jebkuriem pasākumiem, ko dalībvalsts veic, īstenojot šīs normas mērķus, ir jābūt samērīgiem.
Personas bēgļa statuss var tikt atcelts tikai saskaņā ar skaidri izteiktām Direktīvas 2004/83 normām. Tādējādi, ja bēglis saglabā savu statusu saskaņā ar šo direktīvu, bet valsts tiesību normu iedarbības rezultātā viņam ir jāliedz labumi, uz ko viņam kā bēglim ir tiesības saskaņā ar šo pasākumu, tad šādas valsts tiesību normas nav saderīgas ar Direktīvu 2004/83. Ja valsts tiesību akti ir pretrunā direktīvai, tad valsts tiesai, kas savas jurisdikcijas ietvaros ir aicināta piemērot ES tiesību normas, ir pienākums pilnībā piemērot šīs normas, ja nepieciešams, pēc savas iniciatīvas atsakoties piemērot jebkādu tām neatbilstošu normu valsts tiesību aktos.