CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2011. gada 28. septembrī

Lieta F‑9/10

AC

pret

Eiropas Savienības Padomi

Civildienests – Paaugstināšana amatā – 2009. gada paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Acīmredzama kļūda vērtējumā

Priekšmets      Prasība, kas iesniegta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, ar kuru AC būtībā lūdz atcelt Padomes lēmumu neiekļaut viņu to ierēdņu sarakstā, kuri 2009. gada paaugstināšanas amatā ietvaros tiek paaugstināti amatā AD 13 pakāpē

Nolēmums      Prasību noraidīt. Prasītājs atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

2.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

3.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

4.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

5.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Amatā nepaaugstināta kandidāta sūdzība

(Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa, 45. pants un 90. panta 2. punkts)

6.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

7.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

8.      Ierēdņi – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses

(EKL 21. panta trešā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 4. punkts)

1.      Administrācijas plašā rīcības brīvība paaugstināmo ierēdņu salīdzinoša nopelnu izvērtējuma veikšanā ir ierobežota, ņemot vērā nepieciešamību to veikt rūpīgi un objektīvi, dienesta interesēs un atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam. Praktiski šis izvērtējums ir jāveic uz vienlīdzīga pamata un izmantojot salīdzināmus informācijas avotus un ziņas.

(skat. 14. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2005. gada 15. septembris, T‑132/03 Casini/Komisija, 53. punkts.

2.      Ņemot vērā izvēles brīvību, kas iestādei ir, lai atbilstoši tās organizācijas un personāla vadības vajadzībām īstenotu Civildienesta noteikumu 45. panta mērķus, šai iestādei nav pienākuma pieņemt kādu noteiktu novērtēšanas un paaugstināšanas amatā sistēmu.

(skat. 16. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2007. gada 14. februāris, T‑435/04 Simões Dos Santos/ITSB, 132. punkts.

3.      Salīdzinoši izvērtējot nopelnus, kas ir jāņem vērā, pieņemot lēmumu par paaugstināšanu amatā atbilstoši Civildienesta noteikumu 45. pantam, iecēlējinstitūcijai ir plaša rīcības brīvība, un šajā jautājumā tiesa var pārbaudīt tikai to, vai, ņemot vērā līdzekļus un pamatus, kurus izmantojot, administrācija varētu būt nonākusi pie sava vērtējuma, tā nav pārsniegusi neapstrīdamās robežas un nav izmantojusi savas pilnvaras acīmredzami kļūdaini. Tādējādi Savienības tiesa nevar iecēlējinstitūcijas veikto ierēdņu kvalifikācijas un nopelnu izvērtējumu aizstāt ar savu izvērtējumu.

Saistībā ar minēto, lai saglabātu rīcības brīvības, ko likumdevējs ir vēlējies piešķirt iecēlējinstitūcijai amatā paaugstināšanas jomā, lietderīgo iedarbību, tiesa nedrīkst atcelt lēmumu tikai tāpēc, ka tā uzskata, ka pastāv fakti, kas rada pamatotas šaubas par iecēlējinstitūcijas veikto izvērtējumu vai pat pierāda, ka pastāv kļūda vērtējumā. Tiesību akta atcelšana acīmredzamas kļūdas vērtējumā dēļ ir iespējama tikai tad, ja no lietas materiāliem izriet, ka iecēlējinstitūcija ir pārkāpusi minētās rīcības brīvības robežas.

Tādējādi Savienības tiesas uzdevums nav sīki pārbaudīt visu amatā paaugstināmo kandidātu lietas, lai pārliecinātos, ka tā piekrīt iecēlējinstitūcijas secinājumam, jo tad, ja tā veiktu šādu pārbaudi, tā pārkāptu sev piešķirtās tiesiskuma uzraudzības ietvarus, tādējādi ar savu izvērtējumu aizstājot iecēlējinstitūcijas veikto amatā paaugstināmo kandidātu nopelnu izvērtējumu.

(skat. 22.–24. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: Casini/Komisija, minēts iepriekš, 52. punkts.

4.      Civildienests noteikumu 45. panta 1. punktā iestādēm ir paredzēta noteikta rīcības brīvība attiecībā uz faktiem, kas ir jāņem vērā, veicot amatā paaugstināmo ierēdņu nopelnu salīdzinošo izvērtējumu, jo attiecībā uz minēto tajā nav ietverts izsmeļošs uzskaitījums. Tādējādi, paredzot, ka iecēlējinstitūcija “jo īpaši ņem vērā ziņojumus par ierēdņiem, citu valodu lietošanu savu pienākumu izpildē, nevis tās valodas lietošanu, par kuru ierēdnis ir sniedzis pierādījumus, ka viņam ir labas zināšanas [..], un, ja nepieciešams, veicamo uzdevumu līmeni”, Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā ar vārdiem “jo īpaši” ir precizēts, kuri ir tie trīs galvenie fakti, kuri noteikti ir jāņem vērā, veicot salīdzinošo nopelnu vērtējumu. Tomēr tas neizslēdz iespēju ņemt vērā citus faktus, kas arī varētu norādīt uz amatā paaugstināmo ierēdņu nopelniem. Šāds secinājums nevar tikt apšaubīts ar faktu, ka attiecībā uz paaugstināšanu amatā iecēlējinstitūcija, ja paaugstināmajiem ierēdņiem ir vienādi nopelni attiecībā uz visiem trim Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā skaidri paredzētajiem elementiem, tikai pakārtoti var ņemt vērā kandidātu vecumu un viņu stāžu attiecīgajā pakāpē vai dienestā. Tādējādi ne vecums, ne stāžs pats par sevi nevar liecināt par amatā paaugstināmo kandidātu nopelniem. Tādējādi tieši šī iemesla dēļ tos var ņemt vērā, tikai lai nošķirtu kandidātus ar vienādiem nopelniem.

Administrācijai ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz to, kādu nozīmi tā piešķir katram no Civildienesta noteikumu 45. pantā paredzētajiem trim kritērijiem, kuri jāņem vērā, veicot salīdzinošo amatā paaugstināmo ierēdņu nopelnu izvērtējumu, un minētajā pantā ietvertās normas neizslēdz minēto kritēriju izsvēršanas iespēju, ciktāl tā ir pamatota.

(skat. 25. un 65. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2010. gada 5. maijs, F‑53/08 Bouillez u.c./Komisija, 50. punkts.

5.      Iecēlējinstitūcijai nav jāpamato lēmumi par paaugstināšanu amatā attiecībā uz noraidītajiem kandidātiem, un tas pats ir attiecināms arī uz iecēlējinstitūcijas lēmumiem neizvēlēties kādu kandidātu. Tomēr tai ir pienākums sniegt pamatojumu lēmumam par tādas sūdzības noraidīšanu, ko atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam ir iesniedzis kandidāts, kurš nav ticis paaugstināts amatā, jo tiek uzskatīts, ka šī noraidošā lēmuma pamatojums sakrīt ar tā lēmuma pamatojumu, par kuru ir iesniegta sūdzība.

(skat. 29. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1997. gada 29. maijs, T‑6/96 Contargyris/Padome, 147. punkts.

6.      Ņemot vērā Civildienesta noteikumu 45. panta formulējumu, proti, “aplūkojot salīdzinošās īpašības, [iecēlējinstitūcija] jo īpaši ņem vērā [..] valodu lietošanu savu pienākumu izpildē”, minētā panta nosacījumiem nav pretrunā iekļaut ierēdņu nopelnu vērtējumā tikai valodas, kuru lietošana, ņemot vērā patiesās dienesta vajadzības, sniedz pietiekami lielu pievienoto vērtību, lai būtu nepieciešamas pienācīgai tā darbībai.

(skat. 61. punktu)

7.      Ciktāl objektivitātes prasība attiecas uz tiesu, tai ir divi aspekti. Pirmkārt, tiesai ir jābūt subjektīvi objektīvai, t.i., nevienam no tās locekļiem nedrīkst pastāvēt aizspriedumi vai personīgs pieņēmums, un tiek prezumēts, ka personīgā objektivitāte pastāv, kamēr netiek pierādīts pretējais. Otrkārt, tiesai ir jābūt objektīvi objektīvai, t.i., tai ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai šajā ziņā varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas.

Tomēr ir jāsecina, ka, tā kā iestāžu ierēdņu amatā paaugstināšanas procedūra nav juridiska, bet gan administratīva, iestāde nevar tikt kvalificēta kā “tiesa”. Tāpēc visu to iezīmju, kas šajā judikatūrā paredzēta “tiesai”, esamība nevar tikt pieprasīta no iestādēm, ciktāl amatā paaugstināšanas procedūras laikā tās veic amatā paaugstināmo ierēdņu nopelnu salīdzināšanu.

Katrā ziņā, kaut arī Savienības tiesa ir atzinusi, ka “objektivitātes pienākums” var attiekties uz administrāciju, ir jāatgādina, ka lēmumi par paaugstināšanu amatā tiek pieņemti, īpaši balstoties uz faktu, ka amatā paaugstināmo ierēdņu priekšnieki varēja iepriekš uzzināt par minēto ierēdņu nopelniem viņu starpā pastāvošo profesionālo attiecību laikā. Tādējādi šajā jomā drīzāk ir nevis jāizslēdz jebkāda iepriekšēja viedokļa pastāvēšana – ieskaitot negatīvu –, bet gan jānodrošina, ka amatā paaugstināmo ierēdņu nopelnu salīdzinājums ir objektīvs, kas ļauj, pirmkārt, izvairīties no patvaļas un diskriminācijas [un], otrkārt, nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem amatā paaugstināšanas kandidātiem.

(skat. 113.–115. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2009. gada 19. februāris, C‑308/07 P Gorostiaga Atxalandabaso/Parlaments, 46. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1998. gada 19. marts, T‑74/96 Tzoanos/Komisija, 339. punkts; 2008. gada 10. jūnijs, T‑282/03 Ceuninck/Komisija, 73. punkts.

8.      Saskaņā ar iestāžu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses tām ir jāadresē ierēdnim individuāls lēmums tādā valodā, kurā viņam ir padziļinātas zināšanas. Tādējādi tas, ka dokumenti, ko administrācija ir adresējusi kādam no tās ierēdņiem, ir sagatavoti valodā, kas nav šī ierēdņa dzimtā valoda vai pirmā svešvaloda, kuru viņš ir izvēlējies, nerada nekādu konkrētā ierēdņa tiesību pārkāpumu, ja viņš administrācijas izmantoto valodu zina tik labi, ka tas viņam ļauj patiesi un viegli saprast konkrēto dokumentu saturu.

Šāds secinājums nevar tikt apšaubīts ar argumentu, saskaņā ar kuru, pamatojoties uz EKL 21. panta trešo daļu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 4. punktu, ierēdnim ir tiesības saņemt atbildes uz savām vēstulēm sākotnējās sarakstes valodā.

(skat. 116. un 119. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2000. gada 23. marts, T‑197/98 Rudolph/Komisija, 46. punkts; 2006. gada 17. maijs, T‑95/04 Lavagnoli/Komisija, 48. punkts.

Vispārējā tiesa: 2011. gada 3. februāris, T‑205/07 Itālija/Komisija, 54. un 55. punkts.