TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2019. gada 28. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Atkritumi – Direktīva 2008/98/EK – Atkritumu atkārtota izmantošana un reģenerācija – Konkrēti kritēriji attiecībā uz notekūdeņu dūņu atkritumu stadijas izbeigšanos pēc reģenerācijas – Eiropas Savienības vai valsts mērogā noteiktu kritēriju neesamība
Lietā C‑60/18
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa, Igaunija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 22. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 31. janvārī, tiesvedībā
Tallinna Vesi AS
pret
Keskkonnaamet,
piedaloties:
Keskkonnaministeerium,
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents), tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz], E. Levits, K. Vajda [C. Vajda] un P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb],
ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Tallinna Vesi AS vārdā – T. Pikamäe, vandeadvokaat,
– Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg, pārstāve,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. A. M. de Ree, pārstāves,
– Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – E. Sanfrutos Cano un E. Kružíková, kā arī F. Thiran, pārstāvji, kuriem palīdz L. Naaber-Kivisoo, vandeadvokaat,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2018. gada 29. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV 2008, L 312, 3. lpp.) 6. panta 4. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Tallinna Vesi AS un Keskkonnaamet (Vides aģentūra, Igaunija), kura pieņēma divus Tallinna Vesi adresētus lēmumus par atkritumu reģenerāciju un atteicās konstatēt notekūdeņu dūņu atkritumu stadijas izbeigšanos pēc reģenerācijas.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2008/98 1. apsvērumā ir noteikts:
“Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/12/EK (2006. gada 5. aprīlis) par atkritumiem [(OV 2006, L 114, 9. lpp.)] izveido tiesisko regulējumu darbībām ar atkritumiem Kopienā. Tajā definēti tādi pamatjēdzieni kā atkritumi, reģenerācija un apglabāšana un paredzētas būtiskās prasības atkritumu apsaimniekošanai, jo sevišķi pienākums uzņēmumiem vai organizācijām, kas apsaimnieko atkritumus, saņemt atļauju vai reģistrēties un pienākums dalībvalstīm izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas plānus. Ar to izveidoti tādi galvenie principi kā pienākums rīkoties ar atkritumiem tā, lai tas negatīvi neietekmētu vidi un cilvēku veselību, pamudinājums ievērot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju un rīkoties saskaņā ar principu, ka piesārņotājs maksā, prasība, ka atkritumu apglabāšanas izmaksas jāsedz atkritumu īpašniekam vai iepriekšējam īpašniekam, vai ražotājam, kura produkta rezultātā atkritumi ir radušies.”
4 Direktīvas 2008/98 28. un 29. apsvērumā ir paredzēts:
“(28) Šai direktīvai būtu jāveicina ES virzīb[a] uz “sabiedrību, kura resursus izmanto atkārtoti”, kura cenšas izvairīties no atkritumu rašanās un izmanto atkritumus kā resursus [..].
(29) Dalībvalstīm atbilstīgi atkritumu hierarhijai un mērķim par pārstrādājošas sabiedrības izveidi būtu jāatbalsta otrreizējo izejvielu [..] izmantošana, un tās, kad vien iespējams, nedrīkstētu atbalstīt šādu otrreizējo izejvielu apglabāšanu vai sadedzināšanu.”
5 Šīs direktīvas 30. apsvērumā ir noteikts:
“Lai īstenotu piesardzības principu un preventīvās darbības principu, kas nostiprināti [LESD] [191]. panta 2. punktā, vajadzīgs izvirzīt vispārējus vides aizsardzības mērķus atkritumu apsaimniekošanai Kopienā. Saskaņā ar šiem principiem Kopienai un dalībvalstīm būtu jāizveido sistēma, lai novērstu, samazinātu un, cik iespējams, likvidētu piesārņojuma vai traucējumu avotus, pieņemot pasākumus, ar kuriem tiek novērsti minētie apdraudējumi.”
6 Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 1) punktu:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
1) “atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties.”
7 Šīs pašas direktīvas 4. panta “Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija” 1. punkts ir formulēts šādi:
“Atkritumu rašanās novēršanas un apsaimniekošanas tiesību aktos un politikā prioritārā kārtībā izmanto šādu atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju:
a) atkritumu rašanās novēršana;
b) sagatavošana atkārtotai izmantošanai;
c) pārstrāde;
d) cita tipa reģenerācija, piemēram, enerģijas reģenerācija; un
e) apglabāšana.”
8 Saskaņā ar Direktīvas 2008/98 6. pantu “Atkritumu stadijas izbeigšanās”:
“1. Daži konkrēti atkritumi vairs nav atkritumi 3. panta 1) punkta nozīmē, tiklīdz tos reģenerē, tostarp pārstrādā, tiem piemēro kādu darbību un tie atbilst konkrētiem kritērijiem, kas jāizstrādā saskaņā ar šādiem nosacījumiem:
a) vielu vai priekšmetu parasti lieto konkrētiem nolūkiem;
b) pastāv tirgus vai pieprasījums pēc šādas vielas vai priekšmeta;
c) viela vai priekšmets atbilst konkrētajos nolūkos noteiktajām tehniskajām prasībām, kā arī pastāvošajiem tiesību aktiem un produktiem piemērojamajiem standartiem; un
d) vielas vai priekšmeta lietošanai nebūs nelabvēlīgas ietekmes uz vidi un cilvēku veselību.
Ja nepieciešams, kritērijos ietver piesārņotājvielu robežvērtības un ņem vērā visu iespējamo vielas vai priekšmeta negatīvo ietekmi uz vidi.
2. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, attiecībā uz 1. punktā izklāstīto kritēriju pieņemšanu un to atkritumu veidu precizēšanu, kuriem piemēro šos kritērijus, pieņem saskaņā ar 39. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru. Atkritumu beigu stadijas īpašie kritēriji būtu jāapsver, cita starpā, vismaz attiecībā uz granulātiem, papīru, stiklu, metālu, riepām un tekstilmateriāliem.
[..]
4. Ja Kopienas mērogā saskaņā ar 1. un 2. punktā izklāstīto procedūru nav izveidoti kritēriji, dalībvalstis var katrā atsevišķā gadījumā izlemt, vai konkrētie atkritumi vairs nav atkritumi, ņemot vērā atbilstīgo judikatūru. Dalībvalstis par šādiem lēmumiem informē Komisiju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā [(OV 1998, L 204, 37. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/48/EK (1998. gada 20. jūlijs) (OV 1998, L 217, 18. lpp.], kad tas prasīts minētajā direktīvā.”
Igaunijas tiesības
9 2004. gada 28. janvārī Igaunijas Republikas Riigikogu (Parlaments) pieņēma jäätmeseadus (Atkritumu apsaimniekošanas likums). Atkritumu apsaimniekošanas likuma 2. un 21. panta, kuri bija spēkā no 2014. gada 18. jūlija līdz 2015. gada 31. decembrim, redakcija bija šāda:
“2. pants – Atkritumi
(1) Atkritumi ir jebkurš kustams īpašums vai reģistrēts kuģis, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties.
(2) “Atbrīvoties” nozīmē padarīt kustamu īpašumu par neizmantojamu, atteikties no tā izmantošanas vai atstāt to neizmantotu, jo šī īpašuma izmantošana no tehniskā viedokļa nav iespējama vai, ņemot vērā ekonomiskos vai vides apstākļus, nešķiet saprātīga.
[..]
(4) Valdība ar rīkojumu izveido atkritumu sarakstu, kurā iekļauj arī bīstamos atkritumus [..], kuri atbilst šī panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
21. pants – Atkritumu stadijas izbeigšanās
“(1) Atkritumi vairs nav atkritumi, tiklīdz tos reģenerē, tostarp pārstrādā, tiem piemēro kādu darbību un tie atbilst Direktīvas 2008/98 [..] 6. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem, kas jāizveido saskaņā ar šādiem nosacījumiem:
1) vielu vai priekšmetu parasti lieto konkrētiem nolūkiem;
2) pastāv tirgus vai pieprasījums pēc šādas vielas vai priekšmeta;
3) viela vai priekšmets atbilst konkrētajos nolūkos noteiktajām tehniskajām prasībām, tiesību aktiem un produktiem piemērojamajiem standartiem;
4) vielas vai priekšmeta lietošanai nav nelabvēlīgas ietekmes uz vidi un cilvēku veselību.
(2) Ja atbilstoši Direktīvas 2008/98/EK 6. panta 2. punktam nav izveidoti kritēriji šā panta 1. punkta izpratnē, attiecīgās nozares atbildīgais ministrs, ņemot vērā šā panta 1. punkta 1.–4. apakšpunktā minētos nosacījumus, ar rīkojumu var noteikt kritērijus, atbilstoši kuriem daži atkritumu veidi vairs nav atkritumi.
(3) Ja nepieciešams, kritērijos ietver piesārņotājvielu robežvērtības un ņem vērā iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību.
(4) Reģenerācijas darbībai, pēc kuras atkritumi vairs nav atkritumi, jābūt norādītai reģenerācijas darbību īstenojošam uzņēmējam izsniegtajā atkritumu apsaimniekošanas atļaujā vai saskaņā ar tööstusheite seadus (Likums par rūpnieciskajām emisijām) piešķirtajā integrētajā vides atļaujā.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10 Tallinna Vesi veic Tallinas (Igaunija) pilsētas un tās apkārtnes sadzīves notekūdeņu novirzīšanu, kā arī notekūdeņu attīrīšanu aktīvo dūņu iekārtā. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka attīrīšanas darbību rezultātā iegūtās notekūdeņu dūņas tiek pārvietotas uz cisternām, kur notiek anaerobā noārdīšanās (metanizācija). Pēc piecpadsmit dienu ilga anaerobās noārdīšanas procesa šīs dūņas, izmantojot (filtru) preses centrifūgas, tiek atūdeņotas un pārvietotas uz kompostēšanas vietu aerobai noārdīšanai.
11 Sadzīves notekūdeņu dūņas, ko tā šādi bija apstrādājusi, Tallinna Vesi vēlējās pārdot kā kompostu zaļajām zonām. Tā uzskata, ka šis process ir bioloģiskā pārstrāde (procedūras kods R3o) un vēlas saņemt atbilstošu atkritumu apsaimniekošanas atļauju.
12 Saskaņā ar valsts tiesībām bioloģiskā pārstrāde ir atkritumu reģenerācijas process, kurā atkritumi tiek apstrādāti un beidzas to atkritumu stadija, ja ir izpildītas konkrētajos nolūkos noteiktās tehniskās prasības un ir ievēroti tiesību akti, kā arī produktiem piemērojamie standarti atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 21. panta 1. punkta 3) apakšpunktam.
13 Direktīvas 2008/98 6. pantu Igaunijas Republika ir transponējusi Atkritumu apsaimniekošanas likuma 21. pantā, paredzot, ka atkritumu stadijas izbeigšanos var noteikt, tikai pamatojoties uz Savienības tiesību aktu vai vides ministra rīkojumu, kuros ir paredzēti attiecīgie kritēriji. It īpaši saskaņā ar šī panta 2. punktu, lai atzītu notekūdeņu dūņu, ko ir apstrādājis tāds operators kā Tallinna Vesi, atkritumu stadijas izbeigšanos, ir nepieciešams, lai vides ministrs attiecībā uz atbilstošo atkritumu veidu vispirms rīkojumā noteiktu kritērijus, kurus Vides aģentūra var izmantot, lai izvērtētu, vai apstrādātās notekūdeņu dūņas vairs nav atkritumi. Līdz ar to atbilstoši Igaunijas tiesībām šī aģentūra, lemjot, vai šajā gadījumā šīs dūņas, ņemot vērā Tallinna Vesi notekūdeņu dūņām izmantotās stabilizācijas un higienizācijas procedūras, vairs nav atkritumi un ir kļuvušas par produktiem, nevar balstīties tikai uz Atkritumu apsaimniekošanas likuma 21. panta 1. punktā norādītajiem principiem.
14 Strīdīgo atļauju izsniegšanas brīdī pamatlietā ne Savienības, ne Igaunijas tiesību aktos tādi kritēriji nebija paredzēti. Tātad Vides aģentūra nepiešķīra sadzīves notekūdeņu dūņu reģenerācijas procesam kodu R3o, jo nebija izpildīts Atkritumu apsaimniekošanas likuma 21. panta 1. punkta 3) apakšpunktā paredzētais nosacījums. Tādēļ ar diviem Vides aģentūras lēmumiem Tallinna Vesi īstenotās atkritumu apstrādes darbības tika kvalificētas kā “bioloģiskā apstrāde pirms atkritumu reģenerācijas (procedūras kods R12o)”.
15 2014. gada 1. decembrī un 2015. gada 20. jūlijā Tallinna Vesi cēla prasības Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa, Igaunija), kurās tika prasīts šos abus lēmumus daļēji atcelt un uzdot Vides aģentūrai grozīt tajās minētās atļaujas vai, ja tas nav iespējams, izsniegt jaunas atļaujas ar procedūras kodu R3o. Ar 2016. gada 15. jūlija spriedumu šīs prasības tika noraidītas tehnisko prasību, tiesību aktu un produktiem piemērojamo standartu neesamības dēļ. Tāpēc Tallinna Vesi par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību.
16 Šādos apstākļos Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa, Igaunija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šim noteikumam atbilst tāds valsts tiesību akts, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja konkrētiem atkritumiem Eiropas Savienības mērogā nav izveidoti atkritumu stadijas izbeigšanās kritēriji, atkritumu stadijas izbeigšanās ir atkarīga no tā, vai vispārēji piemērojamā valsts tiesību aktā ir paredzēti konkrētiem atkritumiem izveidoti kritēriji?
2) Vai tad, ja konkrētiem atkritumiem Savienības mērogā nav izveidoti atkritumu stadijas izbeigšanās kritēriji, ar Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punkta pirmo teikumu atkritumu īpašniekam ir piešķirtas tiesības iesniegt dalībvalsts kompetentajā iestādē vai tiesā pieteikumu atzīt atkritumu stadijas izbeigšanos atbilstoši spēkā esošajai Tiesas judikatūrai, lai gan vispārēji piemērojamā valsts tiesību aktā ir paredzēti konkrētiem atkritumiem izveidoti kritēriji?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
17 Uzdodot jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru gadījumā, ja konkrētam atkritumu veidam Savienības mērogā nav noteikti atkritumu stadijas izbeigšanās kritēriji, atkritumu stadijas izbeigšanās ir atkarīga no tā, vai vispārēji piemērojamā valsts tiesību aktā ir paredzēti šim atkritumu veidam izveidoti kritēriji, un ka tādos apstākļos atkritumu īpašnieks var prasīt, lai dalībvalsts kompetentā iestāde vai šīs dalībvalsts tiesa konstatētu atkritumu stadijas izbeigšanos atbilstoši Tiesas judikatūrai.
18 Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/98 3. panta 1) punktu “atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties.
19 Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkta pirmajā daļā ir izklāstīti nosacījumi, kādiem ir jāatbilst konkrētiem kritērijiem, kas ļauj noteikt, kādi atkritumi vairs nav atkritumi šīs direktīvas 3. panta 1) punkta izpratnē, tiklīdz tos reģenerē vai pārstrādā.
20 Saskaņā ar Direktīvas 2008/98 6. panta 2. punktu šī panta 1. punkta piemērošanas noteikumu izstrāde ir uzticēta Komisijai konkrētu kritēriju, kas ļautu noteikt atkritumu stadijas izbeigšanos, pieņemšanai. Nav šaubu, ka šādi noteikumi attiecībā uz tādām notekūdeņu dūņām kā pamatlietā, kuras tika reģenerētas, nav tikuši pieņemti.
21 Tādos apstākļos dalībvalstis, kā izriet no Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punkta teksta, var lemt par katru gadījumu atsevišķi, ka konkrēti atkritumi vairs nav atkritumi, un, kad Direktīvā 98/34, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 98/48, tā ir prasīts, tām ir jāinformē Komisija par šajā saistībā pieņemtajiem noteikumiem un tehniskajiem standartiem.
22 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka tādējādi Savienības likumdevējs ir īpaši paredzējis, ka dalībvalstis var veikt pasākumus attiecībā uz vielas vai priekšmeta atkritumu stadijas izbeigšanos, taču šo pasākumu veidu nav precizējis.
23 Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, tā kā uz Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punkta pamata veiktie pasākumi, tāpat kā uz šī panta 2. punkta pamata pieņemtais Savienības tiesiskais regulējums nozīmē atkritumu stadijas izbeigšanos un tādējādi vides un cilvēku veselības aizsardzības, ko garantē atkritumu apsaimniekošanu reglamentējošie tiesību akti, izbeigšanos, tiem ir jānodrošina, ka tiek ievēroti minētā panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā noteiktie kritēriji, un tajos it īpaši ir jābūt ievērotai jebkādai varbūtējai attiecīgās vielas vai priekšmeta negatīvai ietekmei uz vidi un cilvēku veselību.
24 Turklāt no Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punkta teksta izriet, ka dalībvalstis var paredzēt atsevišķu lēmumu pieņemšanas iespēju, it īpaši, pamatojoties uz vielas vai priekšmeta, kas kvalificēta kā “atkritumi”, īpašnieku pieteikumiem, taču tāpat tās var pieņemt tehniskos standartus un noteikumus attiecībā uz konkrētu atkritumu kategoriju vai noteiktu atkritumu veidu. Kā secinājumu 49. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, šajā tiesību normā ietvertais pienākums par tādiem pasākumiem informēt Komisiju, kad tas prasīts Direktīvā 98/34, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 98/48, attiecas uz tehnisko noteikumu projektiem, nevis uz individuāliem lēmumiem.
25 Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punktam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru gadījumā, ja konkrētam atkritumu veidam Savienības mērogā nav paredzēti atkritumu stadijas izbeigšanās kritēriji, tādas stadijas izbeigšanās ir atkarīga no tā, vai vispārēji piemērojamā valsts tiesību aktā ir paredzēti šim atkritumu veidam izveidoti kritēriji.
26 Otrkārt, no dalībvalsts rīcības neobligātā rakstura, kas secināms no darbības vārda “var” šī noteikuma pirmajā teikumā, izriet, ka tā var arī uzskatīt, ka dažiem atkritumiem atkritumu stadija nevar beigties, un var atteikties pieņemt noteikumus attiecībā uz to atkritumu stadijas izbeigšanos.
27 Taču, kā secinājumu 44. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, tai ir jānodrošina, lai šāda atteikšanās nebūtu šķērslis tādu Direktīvas 2008/98 mērķu sasniegšanai kā pamudinājums ievērot šīs direktīvas 4. pantā paredzēto atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju vai, kā izriet no tās 8. un 29. apsvēruma, atkritumu pārstrāde un pārstrādāto materiālu izmantošana, lai saglabātu dabas resursus un būtu iespējams ieviest aprites ekonomiku. Šajā kontekstā Komisijai un vajadzības gadījumā dalībvalstīm, lai pieņemtu konkrētus kritērijus, kas valstu iestādēm un tiesām ļautu konstatēt atkritumu stadijas beigšanos atkritumiem, kas ir reģenerēti un tā rezultātā padarīti par izmantojamiem, neapdraudot cilvēku veselību un neradot kaitējumu videi, ir jāņem vērā visi būtiskie apstākļi un jaunākās zinātnes un tehnikas atziņas.
28 Šajā gadījumā no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka notekūdeņu dūņu reģenerācija ietver noteiktus riskus videi un cilvēku veselībai, it īpaši tādus, kas saistīti ar bīstamu vielu klātbūtni. Attiecībā uz tādām vielām dalībvalsts, ņemot vērā rīcības brīvību, kas tai piemīt atbilstoši iepriekšējos divos punktos minētajiem apsvērumiem, var nekonstatēt vielas vai produkta atkritumu stadijas izbeigšanos vai nenoteikt tādu standartu, kuru ievērojot, tiktu izbeigta šī produkta vai vielas atkritumu stadija.
29 Turklāt ir jāatgādina, ka Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, kādiem ir jāatbilst konkrētiem kritērijiem, kas ļauj noteikt, kādi atkritumi vairs nav atkritumi šīs direktīvas 3. panta 1) punkta izpratnē, tiklīdz tos reģenerē vai pārstrādā, paši par sevi neļauj tieši noteikt, ka daži atkritumi vai dažas atkritumu kategorijas vairs nav jāuzskata par tādiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 7. marts, Lapin ELY‑keskus, liikenne ja infrastruktuuri, C‑358/11, EU:C:2013:142, 55. punkts).
30 Līdz ar to ir jāuzskata, ka Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punkts neļauj tādam atkritumu īpašniekam kā Tallinna Vesi tādos apstākļos kā pamatlietā prasīt, lai dalībvalsts kompetentā iestāde vai šīs dalībvalsts tiesa konstatētu atkritumu stadijas izbeigšanos.
31 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punkts ir jāinterpretē šādi:
– tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, saskaņā ar kuru gadījumā, ja konkrētam atkritumu veidam Savienības mērogā nav noteikti atkritumu stadijas izbeigšanās kritēriji, tādas stadijas izbeigšanās ir atkarīga no tā, vai vispārēji piemērojamā valsts tiesību aktā ir paredzēti šim atkritumu veidam izveidoti kritēriji, un
– tas neļauj atkritumu īpašniekam tādos apstākļos kā pamatlietā prasīt, lai dalībvalsts kompetentā iestāde vai šīs dalībvalsts tiesa konstatētu atkritumu stadijas izbeigšanos.
Par tiesāšanās izdevumiem
32 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu 6. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, saskaņā ar kuru gadījumā, ja Eiropas Savienības mērogā nav noteikti atkritumu stadijas izbeigšanās kritēriji, tādas stadijas izbeigšanās ir atkarīga no tā, vai vispārēji piemērojamā valsts tiesību aktā ir paredzēti šim atkritumu veidam izveidoti kritēriji, un
– tas neļauj tādam atkritumu īpašniekam tādos apstākļos kā pamatlietā prasīt, lai dalībvalsts kompetentā iestāde vai šīs dalībvalsts tiesa konstatētu atkritumu stadijas izbeigšanos.
[Paraksti]