Language of document :

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 15. janvārī iesniedza Raad voor Vergunningsbetwistingen (Beļģija) – A, B, C, D, E/Gewestelijke stedenbouwkundige ambtenaar van het departement Ruimte Vlaanderen, afdeling Oost-Vlaanderen

(Lieta C-24/19)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Raad voor Vergunningsbetwistingen

Pamatlietas puses

Prasītāji: A, B, C, D, E

Atbildētājs: Gewestelijke stedenbouwkundige ambtenaar van het departement Ruimte Vlaanderen, afdeling Oost-Vlaanderen

Prejudiciālie jautājumi

Vai SVN direktīvas 1 2. panta a) punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts izraisa to, ka Besluit van de Vlaamse regering van 23 december 2011 tot wijziging van het besluit van de Vlaamse regering van 6 februari 1991 houdende de vaststelling van het Vlaams reglement betreffende de milieuvergunning en van het besluit van de Vlaamse regering van 1 juni 1995 houdende algemene en sectorale bepalingen inzake milieuhygiëne (Flandrijas valdības 2011. gada 23. decembra Rīkojums, ar ko groza Flandrijas valdības 1991. gada 6. februāra Rīkojumu, ar ko nosaka Flandrijas noteikumus par vides atļauju, un Flandrijas valdības 1995. gada 1. jūnija Rīkojumu, ar ko nosaka vispārīgus un nozares noteikumus vides veselības jomā, turpmāk tekstā – “2011. gada 23. decembra Rīkojums”) 99. pants, ar kuru, lai šos rīkojumus pielāgotu tehnoloģijas attīstībai, VLAREM II tiek ieviesta 5.20.6. apakšiedaļa par iekārtām elektroenerģijas ražošanai, izmantojot vēja enerģiju, un 2006. gada Omzendbrief “Afwegingskader en randvoorwaarden voor de inplanting van windturbines” (Apkārtraksts “Pamatapsvērumi un robežnosacījumi vēja ģeneratoru uzstādīšanai”, turpmāk tekstā – “Apkārtraksts”) (turpmāk tekstā kopā arī – “lietā aplūkotie instrumenti”), kuros abos ir ietverti dažādi noteikumi par vēja ģeneratoru uzstādīšanu, tostarp arī drošības pasākumi un atkarībā no plānošanas teritorijas definēti ēnojuma un trokšņa līmeņa standarti, ir uzskatāmi par “plānu vai programmu” minēto direktīvas normu izpratnē? Ja izrādīsies, ka pirms lietā aplūkoto instrumentu pieņemšanas būtu bijis jāveic vides novērtējums, vai iesniedzējtiesa drīkst pagaidām saglabāt šo – šādā gadījumā prettiesisko – instrumentu tiesiskās sekas? Šajā saistībā ir jāuzdod daži apakšjautājumi:

Vai tādu politikas pasākumu kā lietā aplūkoto Apkārtrakstu, kura izstrādes pilnvaras izriet no attiecīgās iestādes rīcības brīvības un politikas veidošanas brīvības, kā rezultātā par “plānu un programmu” sagatavošanu kompetentā iestāde faktiski nav pieņēmusi nekādus noteikumus, un kuram arī nav paredzēta nekāda formāla sagatavošanas procedūra, var uzskatīt par “plānu vai programmu” SVN direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē?

Vai pietiek ar to, ka tāds politikas pasākums vai vispārīgs regulējums kā lietā aplūkotie instrumenti daļēji ierobežo par atļauju izsniegšanu kompetentās iestādes rīcības brīvību, lai to uzskatītu par “plānu vai programmu” SVN direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē, pat ja tas nav prasība vai priekšnoteikums, kas vajadzīgs atļaujas izsniegšanai, vai tajā nav paredzēts noteikt pamatprincipus turpmākām atļaujām, lai gan Savienības likumdevēja skatījumā šis mērķis ir daļa no jēdziena “plāni un programmas”?

Vai tādu politikas pasākumu kā lietā aplūkoto Apkārtrakstu, kas tiek sagatavots, ņemot vērā tiesiskās drošības apsvērumus un līdz ar to pilnīgi brīvprātīgi, var uzskatīt par “plānu vai programmu” SVN direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē un vai šāda interpretācija, iespējams, nav pretrunā Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru direktīvas teleoloģiska interpretācija nedrīkst būtiski atšķirties no Savienības likumdevēja nepārprotami izteiktās gribas?

Vai VLAREM II 5.20.6. apakšiedaļu ar noteikumiem, kuru pieņemšana nebija prasīta, var uzskatīt par “plānu vai programmu” SVN direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē un vai šāda interpretācija, iespējams, nav pretrunā Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru direktīvas teleoloģiska interpretācija nedrīkst būtiski atšķirties no Savienības likumdevēja nepārprotami izteiktās gribas?

Vai tādu politikas pasākumu un normatīvu valdības rīkojumu kā lietā aplūkotie instrumenti, kuriem ir ierobežots indikatīvs raksturs vai kuros vismaz nav noteikti pamatprincipi, no kā var izrietēt tiesības īstenot projektu, un kuri nedod tiesības noteikt pamatprincipus, kas ļauj apstiprināt projektus, var uzskatīt par “plānu vai programmu” SVN direktīvas 2. panta a) punkta un 3. panta 2. punkta izpratnē, “[kurā] noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai”, un vai šāda interpretācija, iespējams, nav pretrunā Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru direktīvas teleoloģiska interpretācija nedrīkst būtiski atšķirties no Savienības likumdevēja nepārprotami izteiktās gribas?

Vai tādu politikas pasākumu kā Apkārtraksts EME/2006/01-RO/2006/02, kuram ir vienīgi indikatīvs raksturs, un/vai tādu normatīvu valdības rīkojumu kā VLAREM II 5.20.6. apakšiedaļa, kurā vienkārši ir noteiktas atļauju izsniegšanas minimālās robežas un kurš arī ir spēkā pilnīgi autonomi kā vispārīgs regulējums, turklāt abos šajos instrumentos ir ietverts tikai ierobežots kritēriju un detalizētu darbību skaits un ne šis pasākums, ne šis valdības rīkojums nav vienīgais noteicošais faktors par labu kādam kritērijam vai kādai detalizētai darbībai, kā rezultātā varētu argumentēt, ka, ņemot vērā objektīvos apstākļus, var izslēgt, ka tiem var būt būtiska ietekme uz vidi, var uzskatīt par “plānu vai programmu” SVN direktīvas 2. panta a) punkta un 3. panta 1. un 2. punkta izpratnē un tāpēc par tiesību aktu, kurā, nosakot attiecīgajā jomā piemērojamos noteikumus un kontroles procedūras, ir paredzēts būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums viena vai vairāku tādu projektu apstiprināšanai un īstenošanai, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi?

Ja uz iepriekšējo jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde, vai tiesa pati var to konstatēt pēc rīkojuma vai neīstu tiesību aktu (kā lietā aplūkoto VLAREM normu un Apkārtraksta) pieņemšanas?

Vai tiesa, ja tās kompetencē tikai netieši ietilpst izskatīt iebildi, kas ir piemērojama inter partes, un ja no atbildēm uz prejudiciālajiem jautājumiem izriet, ka lietā aplūkotie instrumenti ir prettiesiski, var noteikt, ka tiek saglabātas prettiesiskā Rīkojuma un/vai Apkārtraksta tiesiskās sekas, ja šie prettiesiskie instrumenti palīdz sasniegt vides aizsardzības mērķi, kāds ir arī direktīvai LESD 288. panta izpratnē, un ir ievēroti šādai saglabāšanai vajadzīgie Savienības tiesību nosacījumi (kā spriedumā, 2016. gada 28. jūlijs, Association France Nature Environnement, [C-379/15])?

Ja uz astoto jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde, vai tiesa var noteikt, ka tiek saglabātas apstrīdētā projekta tiesiskās sekas, lai tādējādi netieši ievērotu Savienības tiesību nosacījumus ar SVN direktīvu nesaderīga plāna vai programmas tiesisko seku saglabāšanai (kā spriedumā Association France Nature Environnement)?

____________

1     Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2001, L 197, 30. lpp.).