ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA
[MICHAL BOBEK] SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 21. jūnijā (1)
Lieta C‑337/17
Feniks Sp. z o.o.
pret
Azteca Products & Services SL
(Sąd Okręgowy w Szczecinie (Ščecinas apgabaltiesa, Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Īpašā jurisdikcija – Lietas, kas attiecas uz līgumu – Actio pauliana
I. Ievads
1. Agrīnajā romiešu vēstures periodā katrs ārvalstnieks bija valsts ienaidnieks. Viņš nedrīkstēja izmantot nekādas tiesības vai ius civile aizsardzību, kas bija tikai Romas pilsoņiem (2). Vēlāk, it īpaši impērijas laikā, tika pieļauts zināms juridisks plurālisms, it īpaši impērijas provincēs, kas aizvien vairāk paplašinājās. Turklāt ius civile piemērojamība nepilsoņiem tika pakāpeniski padarīta iespējama, izmantojot dažādus tiesiskos modeļus, piemēram, “pilsonības fikciju” (3), ko Gajs aprakstījis šādi: “[..] Romas pilsonības fikcija ir ārvalstniekam, kas ceļ mūsu likumos noteiktu prasību vai ir atbildētājs saistībā ar to, ja ir taisnīgi šo prasību attiecināt uz ārzemnieku [..]” (4).
2. Jebkurā gadījumā šādu prasību izskatītu plašākā nozīmē saprotamās Romas impērijas iestādes. Politiskajā ziņā impērijā nebija suverēnu valstu, kuru starpā varētu rasties tiesību kolīzijas mūsdienu izpratnē (starp vienlīdz suverēnām tiesību sistēmām). Tāpēc, kad laikā no 150. līdz 125. gadam pirms mūsu ēras kāds pretors vārdā Paulus, acīmredzot, pirmais atļāva celt prasību, kas deva iespēju kreditoram apstrīdēt parādnieka krāpnieciski veiktas darbības, kaitējot kreditora interesēm, proti, celt prasību, kas vēlāk kļuva zināma kā actio pauliana (5), jautājums par šādas prasības jurisdikciju vienkārši neradās.
3. 2018. gadā situācija ir atšķirīga. Polijas uzņēmumi Feniks Sp. z o.o. ar juridisko adresi Ščecinā (turpmāk tekstā – “Feniks”) un COLISEUM 2101 Sp. z o.o. arī ar juridisko adresi Ščecinā (turpmāk tekstā – “COLISEUM”) noslēdza līgumu par projekta attīstīšanu Polijā. COLISEUM noslēdza apakšlīgumus ar apakšuzņēmējiem, bet nespēja tiem samaksāt. Tā vietā apakšuzņēmējiem samaksāja Feniks. Līdz ar to COLISEUM kļuva par Feniks parādnieku.
4. COLISEUM vēlāk pārdeva Polijā esošu zemes gabalu uzņēmumam Azteca Products & Services SL ar juridisko adresi Alkorā (Spānija) (turpmāk tekstā – “Azteca”). Pārdošanas cena tika atskaitīta no COLISEUM parāda Azteca.
5. Feniks cēla prasību pret Azteca saskaņā ar Polijas Civilprocesa kodeksu, kurā ir paredzēts instruments, kas pazīstams kā actio pauliana, lūdzot atzīt, ka attiecībā uz Feniks nekustamā īpašuma pārdošana nav spēkā. Šī prasība tika celta Sąd Okręgowy w Szczecinie (Ščecinas apgabaltiesa), kas ir iesniedzējtiesa. Šī tiesa šaubās par to, vai Polijas tiesām ir starptautiska jurisdikcija. Tā uzskata, ka jurisdikciju var noteikt tikai tad, ja prasību pamatlietā saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 var uzskatīt par tādu, kas “attiecas uz līgumu” (6). Pretējā gadījumā starptautiskā jurisdikcija tiks noteikta saskaņā ar vispārējo tiesību normu par jurisdikciju atbildētāja domicila dalībvalstī, šajā gadījumā – Spānijā, kur ir reģistrēta Azteca.
II. Tiesiskais regulējums
A. Savienības tiesības
6. Tā kā pamatlieta tika uzsākta 2016. gada 11. jūlijā, Regula (ES) Nr. 1215/2012 ir piemērojama ratione temporis (7).
7. Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 15. un 16. apsvērumā ir noteikts:
“(15) Jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt ļoti paredzamiem, un tiem būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils. Jurisdikcijai vienmēr vajadzētu būt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās strīda priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru [..].
(16) Papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīviem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi.”
8. Atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 2. punkta b) apakšpunktam šo regulu nepiemēro attiecībā uz “bankrotu, ar maksātnespējīgu uzņēmējsabiedrību vai citu juridisko personu likvidāciju saistītām procedūrām, tiesas rīkojumiem, mierizlīgumiem un līdzīgām procedūrām”.
9. Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktā ir noteikts: “Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”
10. 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka “personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem”.
11. Šīs pašas regulas 7. pantā, kas ir ietverts 2. nodaļas 2. iedaļā, ir noteikts, ka “personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:
1) a) lietās, kas attiecas uz līgumiem, – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;
b) šā noteikuma mērķiem un, ja vien nepastāv citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:
– preču iegādes gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā,
– pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz;
c) ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu”.
B. Valsts tiesības
12. Ar ustawa z dnia 23 kwietnia 1964 – Kodeks cywilny (1964. gada 23. aprīļa Likums, ar ko izveido Civilkodeksu, 2017. gada Dziennik Ustaw, 459. poz.) (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”) 527. un nākamajiem pantiem Polijas tiesībās tiek ieviests instruments, ko dēvē par actio pauliana. Tā 527. pants ir formulēts šādi:
“1. Ja tiesiska darījuma, ko parādnieks noslēdzis, kaitējot kreditoriem, rezultātā trešā persona ir guvusi mantisku labumu, jebkurš kreditors var prasīt attiecībā pret viņu atzīt šo darījumu par spēkā neesošu, ja parādnieks ir rīkojies, apzinoties kaitējumu kreditoriem, un trešā persona par to zināja vai būtu varējusi zināt, ievērojot vajadzīgo rūpību.
2. Parādnieka tiesisks darījums kaitē kreditoriem, ja tā rezultātā parādnieks ir kļuvis maksātnespējīgs vai tā maksātnespējas apjoms ir palielinājies salīdzinājumā ar laiku pirms darījuma noslēgšanas.
3. Ja tiesiska darījuma, ko parādnieks noslēdzis, kaitējot kreditoriem, rezultātā ar parādnieku cieši saistīta persona ir guvusi mantisku labumu, tiek uzskatīts, ka šī persona zināja, ka parādnieks ir rīkojies, apzinoties kaitējumu kreditoriem.
4. Ja tiesiska darījuma, ko parādnieks noslēdzis, kaitējot kreditoriem, rezultātā komersants, kuram ir pastāvīgas darījumu attiecības ar parādnieku, ir guvis mantisku labumu, tiek uzskatīts, ka tas zināja, ka parādnieks ir rīkojies, apzinoties kaitējumu kreditoriem.”
13. Saskaņā ar Civilkodeksa 530. pantu “iepriekš minēto pantu noteikumus piemēro mutatis mutandis, ja parādnieks ir rīkojies ar nodomu kaitēt nākamajiem kreditoriem. Tomēr, ja trešā persona ir guvusi mantisku labumu bez atlīdzības, kreditors var prasīt atzīt darījumu par spēkā neesošu tikai tad, ja trešā persona zināja par parādnieka nodomu.”
14. Civilkodeksa 531. pants ir formulēts šādi:
“1. Tiesisku darījumu, kas noslēgts, kaitējot kreditoriem, atzīst par spēkā neesošu, ceļot prasību vai apstrīdēšanas prasību pret trešo personu, kas šā darījuma rezultātā ir guvusi mantisku labumu.
2. Ja trešā persona ir rīkojusies ar gūto labumu, savu prasījumu kreditors var izvirzīt tieši pret personu, kuras labā ir notikusi rīcība, ja šī persona ir zinājusi par apstākļiem, kuri pamato parādnieka noslēgtā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, vai rīcība ir notikusi bez atlīdzības.”
15. Civilkodeksa 533. pantā noteikts, ka “trešā persona, kas guvusi mantisku labumu no tiesiska darījuma, kas noslēgts, kaitējot kreditoriem, var atbrīvoties no pienākuma apmierināt kreditora prasību atzīt darījumu par spēkā neesošu, apmierinot šā kreditora prasījumu vai informējot to par parādnieka mantu, kas ir pietiekama kreditora prasījuma apmierināšanai”.
III. Fakti, tiesvedības valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi
16. Uzņēmējsabiedrības COLISEUM 2101 Sp. z o.o. juridiskā adrese ir Ščecinā (Polija). Kā ģenerāluzņēmēja tā noslēdza līgumu ar uzņēmējsabiedrību Feniks Sp. z o.o., kuras juridiskā adrese arī ir Ščecinā, kā ieguldītāju (turpmāk tekstā – “prasītāja”). Līgums attiecās uz darbu veikšanu Gdaņskā (Polija). COLISEUM noslēdza daudzus apakšlīgumus ar apakšuzņēmējiem, bet pēc tam neizpildīja savas saistības attiecībā uz tiem visiem.
17. Ņemot vērā noteikumus par solidāro atbildību Polijas tiesībās, Feniks saskaņā ar saistītajiem līgumiem un līgumiem par pievienošanos parādsaistībām samaksāja 757 828,10 PLN, ko COLISEUM bija parādā apakšuzņēmējiem. Tā rezultātā Feniks kļuva par COLISEUM kreditori par kopējo summu 1 396 495,48 PLN.
18. Pamatojoties uz 2012. gada 30. janvārī Ščecinā noslēgtu līgumu, COLISEUM pārdeva sabiedrībai Azteca Products & Services SL ar juridisko adresi Alkorā (Spānija) (turpmāk tekstā – “atbildētāja”) sev piederošu nekustamo īpašumu Ščecinā.
19. Tādējādi atbildētāja kļuva par COLISEUM parādnieci par summu 6 079 275 PLN. Tajā pašā laikā COLISEUM, pamatojoties uz aizdevuma līgumiem, bija atbildētājas parādniece par summu 4 987 861,30 PLN. Vēl vienā līgumā, kas noslēgts 2012. gada 31. janvārī Ščecinā, atbildētāja un COLISEUM vienojās par savstarpējo prasījumu ieskaitu. Rezultātā atbildētājai bija jāmaksā COLISEUM 1 091 413,70 PLN.
20. Prasītāja uzskatīja, ka COLISEUM ir maksātnespējīga, ka pārdošanas līgums ir palielinājis šīs maksātnespējas apjomu un ka, to noslēdzot, COLISEUM esot apzināti rīkojusies, radot kaitējumu pašreizējiem un turpmākajiem kreditoriem.
21. Tāpēc prasītāja 2016. gada 11. jūlijā Sąd Okręgowy w Szczecinie (Ščecinas apgabaltiesa) cēla prasību pret atbildētāju un attiecībā pret prasītāju lūdza atzīt pārdošanas līgumu par spēkā neesošu.
22. Šīs tiesas starptautisko jurisdikciju prasītāja pamatoja ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Tā norādīja, ka jēdziens “sprawy dotyczące umowy” (“lietas, kas attiecas uz līgumiem”) ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz situāciju, kurā līgums ir tādas prasības pamats, kas tieši attiecas uz šo līgumu. Tā tas ir gadījumā ar actio pauliana, proti, prasību, ko prasītāja ir cēlusi pret atbildētāju.
23. Atbildētāja apgalvoja, ka Polijas tiesām nav attiecīgas jurisdikcijas, un lūdza noraidīt prasību. Tā uzskatīja, ka darījuma atzīšana par spēkā neesošu neesot “lieta, kas attiecas uz līgumu,” Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta izpratnē. Tā arī uzskatīja, ka konkrētā prasība neesot minēta nevienā citā Regulā Nr. 1215/2012 paredzētajā īpašās vai izņēmuma jurisdikcijas uzskaitījumā. Tā uzskatīja, ka, tā kā atbildētājas juridiskā adrese ir Spānijā, saskaņā ar vispārīgo noteikumu Regulas Nr. 1215/2012 4. pantā prasība esot jāceļ šajā dalībvalstī.
24. Šādos apstākļos Sąd Okręgowy w Szczecinie (Ščecinas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“a) Vai lieta “attiecas uz līgumiem” Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ja pret dalībvalstī reģistrētu pircēju tiek celta prasība par pirkuma līguma, kas attiecas uz citā dalībvalstī izvietotu nekustamo īpašumu, atzīšanu par spēkā neesošu pārdevēja kreditoriem nodarīta kaitējuma dēļ un līgums ir noslēgts un pilnībā izpildīts šajā citā dalībvalstī?
b) Vai uz iepriekš minēto jautājumu, piemērojot acte éclairé doktrīnu, ir jāatbild, atsaucoties uz Tiesas spriedumu lietā Handte/Traitements mécano-chimiques des surfaces SA (C‑26/91, EU:C:1992:268), lai gan minētais spriedums bija par ražotāja atbildību par preces trūkumiem situācijā, kad ražotājs nevarēja paredzēt, kam prece tiks pārdota un kurš šajā saistībā varēs izvirzīt prasījumus pret ražotāju, bet šajā prasībā pret pircēju par “nekustamā īpašuma pirkuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu” pārdevēja kreditoriem nodarīta kaitējuma dēļ tās pamatotība ir atkarīga no tā, vai pircējs zināja, ka tiesisks darījums (pirkuma līgums) ir noslēgts, kaitējot kreditoriem, un tādējādi pircējam ir jāņem vērā, ka parādnieka personiskais kreditors var celt pret viņu šādu prasību?”
25. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja, atbildētāja, Polijas valdība, Šveices Konfederācijas valdība un Komisija. Prasītāja, atbildētāja, Polijas valdība un Komisija sniedza mutiskus argumentus tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2018. gada 11. aprīlī.
IV. Analīze
26. Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai prasību, ar ko saskaņā ar Polijas Civilkodeksu iesniedz actio pauliana, var uzskatīt par “lietu, kas attiecas uz līgumu”, Regulas Nr. 1215/2015 7. panta 1. punkta izpratnē. Tā jautā arī, vai uz šo situāciju var attiecināt Tiesas spriedumu lietā Handte (8).
27. Abus šos jautājumus es iztirzāšu kopā. Vispirms ieskicēšu actio pauliana pirmsākumus un dažādos tās veidus (A). Pēc tam es aplūkošu Savienības tiesību normas, kas attiecas uz actio pauliana, un paskaidrošu, kāpēc šās lietas īpašajā kontekstā actio pauliana nevar klasificēt kā “lietu, kas attiecas uz līgumu” (B). Visbeidzot es pievērsīšos tam pašam jautājumam vispārīgā līmenī – pēc tam, kad šī Tiesa ir pieņēmusi vairākus lēmumus, kuros izklāstīts, kas actio pauliana nav, varbūt ir pienācis laiks noskaidrot jautājumu, kas īsti ir tāda actio pauliana, kāda tā ir pamatlietā, un kā uz to būtu jāraugās saistībā ar jurisdikcijas noteikšanu (C).
A. Actio pauliana pirmsākumi un daudzās sejas
28. Actio pauliana saknes atrodamas romiešu tiesībās (1). Mūsdienās, lai gan vēl pastāv dažas kopīgas iezīmes, kas attiecināmas uz šo priekšteci, dalībvalstīs faktiski pastāv daudz dažādu katrai valstij raksturīgu actio pauliana veidu (2).
1. Romiešu tiesības
29. Kā norāda ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers, pat romiešu laikos actio pauliana jau bija attīstījusies no “izpildu līdzekļa, kas kreditoru apveltīja ar tiesībām pārdot parādnieku verdzībā”, līdz “procedūrai”, kura ļāva kreditoram atcelt darbības, ko parādnieks krāpnieciski veicis, kaitējot viņa interesēm”, vēršot “prasību pret strīdīgās mantas trešo ieguvēju” (9).
30. Klasiskajā periodā, šķiet, pastāvēja divi īpaši tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai novērstu mantas krāpniecisku nodošanu: restitutio in integrum ob fraudem un interdictum fraudatorium (10).
31. Pirmais, restitutioin integrum ob fraudem, ļāva maksātnespējas administratoram (curator bonorum)pieprasīt attiecīgajam miertiesnesim izdot rīkojumu par krāpnieciski nodotas mantas atgriešanu atpakaļ parādnieka īpašumā. Šis tiesiskās aizsardzības līdzeklis parasti tika izmantots pēc maksātnespējas procedūras uzsākšanas, bet pirms mantas aresta. Tas ļāva, uzliekot arestu parādnieka īpašumam, ņemt vērā krāpnieciski nodotu mantu.
32. Otrais, interdictum fraudatorium, bija tiesiskās aizsardzības līdzeklis konkrētam kreditoram. Apkrāptais kreditors varēja pieprasīt miertiesnesim izdot rīkojumu (interdictum) atjaunot krāpnieciski nodoto mantu parādnieka īpašumā, lai apkrāptais kreditors varētu pieprasīt šādas nodošanas izraisīto zaudējumu atlīdzināšanu.
33. Šķiet, ka Justiniāna laikā veiktās likumu kodifikācijas laikā šos abus tiesiskās aizsardzības līdzekļus apvienoja vienā pasākumā, ko sauca par Pauliana (11). Interesanti (un, iespējams, dažbrīd tāpat kā mūsdienās), ka, acīmredzot, tika uzskatīts, ka šī pasākuma raksturs ir pietiekami līdzīgs neatkarīgi no tā, vai tas tika izmantots maksātnespējas procedūrā vai to izmantoja atsevišķs kreditors, tādējādi attaisnojot abu iepriekšminēto tiesisko aizsardzības līdzekļu apvienošanu ar vienu nosaukumu.
34. Jebkurā gadījumā šķiet, ka ir vienprātība par trim šādu prasību raksturojošiem faktoriem (12). Pirmais ir faktisks (objektīva rakstura) kaitējums, kas pastāvēja prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī (eventus damni); otrais – parādnieka nodoms nodarīt kaitējumu saviem kreditoriem (consilium fraudis), tas ir, vēlme no parādnieka puses izdarīt eventus damni, un trešais – trešās personas ļaunticība (scientia fraudis), tas ir, trešās personas informētība par to, ka krāpnieciskā rīcība ir tikusi veikta ar parādnieka consilium fraudis.
2. Pašreizējās valstu formas
35. Mūsdienās actio pauliana parasti izmanto, atsaucoties uz konkrētu tiesiskās aizsardzības līdzekļa veidu, kas kreditoram dod iespēju panākt, ka par spēkā neesošu attiecībā uz šo kreditoru tiktu atzīta darbība, kuru ir veicis parādnieks, lai samazinātu savus aktīvus, nododot tos trešajai personai. Kreditors parasti ceļ prasību tieši pret trešo personu. Jēdziens actio pauliana ir aprakstīts kā “virkne metožu, lai nodrošinātu aizsardzību kreditoriem lietās, kurās parādnieks samazina savas apķīlājamos aktīvus, lai izvairītos no savu parādu nomaksas” (13).
36. Tomēr, aplūkojot tuvāk, bez kopīgajiem elementiem ir arī daudz atšķirību. Varbūt ne attiecībā uz veidu, bet noteikti attiecībā uz to, kā šis līdzeklis tiek izmantots. Metaforās runājot, līdzīgi kā filmā “Mākoņu atlants” (14), daudzas (vispārējās) tēmas un motīvi paliek tie paši visas filmas garumā, bet (faktiskie) laiki, plaknes un vietas, kurās šīs tēmas tiek attīstītas un atkārtoti demonstrētas, mainās. Salīdzinoši raugoties, pašlaik ir divi kopīgi elementi, bet arī vismaz divas būtiskas atšķirības starp dalībvalstīm.
37. Pirmais kopīgais elements ir trīspusējās attiecības starp trim pusēm, kas balstītas uz i) parāda esamību starp parādnieku un kreditoru, ii) darījumu starp parādnieku un trešo personu un iii) “krāpnieciska nolūka” esamību no parādnieka puses, kā arī tiesību pārņēmēja informētību par šo faktu. Šajās trīspusējās attiecībās actio pauliana funkcija visās sistēmās ir galvenokārt aizsargājoša – attiecībā pret kreditoru ierobežojot tiesiskās sekas, kas rodas, atbrīvojoties no parādnieka mantas, ja šāda atbrīvošanās nedod kreditoram iespēju atgūt parādu (15).
38. Otrā salīdzinoši kopīgā iezīme ir actio pauliana iekšējs iedalījums, proti, tās vispārīgākā forma ir saistīta ar civiltiesībām, bet tās konkrētākā izpausme ir saistīta ar maksātnespēju (16). Galvenā atšķirība starp šīm abām kategorijām “ir balstīta uz katras darbības radītajām sekām” – jo civiltiesībās sekas “ir saistītas ar atsevišķiem kreditoriem, kas ir cēluši prasību”, bet saskaņā ar noteikumiem par maksātnespēju ieguvums attiecas uz visiem kreditoriem, kas iesaistīti tiesvedībā par maksātnespēju (17).
39. Ciktāl tas attiecas uz atšķirībām, pirmkārt, actio pauliana konceptuālās klasifikācijas līmenī, šķiet, ka nav vienprātības par to, vai actio pauliana ir krāpnieciski nodotajai mantai piesaistītas tiesības in rem vai konkrētajam kreditoram piesaistītas tiesības in personam. Daži uzskata, ka, šķiet, dominē pēdējā pieeja “pat, ja tiek atzīts, ka [actio pauliana] zināmā mērā atstāj sekas uz īpašumu” (18).
40. Patiesībā šai diferenciācijai ir daudz dziļākas saknes. Tā ir saistīta ar sistēmisko izpratni un actio pauliana klasifikāciju attiecīgajā tiesību sistēmā. Dažu valstu tiesību aktos šis pasākums ir paredzēts saskaņā ar procedūras noteikumiem par mantas arestu. Citās sistēmās to regulē materiālo tiesību normas, piemēram, tās, ko piemēro līgumiem un saistībām. Ir arī tādas tiesību sistēmas, kurās šo pasākumu uzskata par vispārēju tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas sistemātiski saistīts ar tiesisku darījumu spēkā esamības jautājumu vai iespēju tos apstrīdēt. Pēdējais scenārijs, šķiet, ir rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu citēto Polijas tiesību gadījums.
41. Otrais un svarīgākais šajā lietā ir tas, ka salīdzinošā pētījumā atklājas papildu atšķirības, klasificējot actio pauliana nolūkā noteikt starptautisko jurisdikciju un tiesību aktus, kas uz to attiecināmi (19). Abos gadījumos tas, ka actio pauliana attiecas uz trīspusējām attiecībām starp kreditoru, parādnieku un tiesību pārņēmēju, rada grūtības klasificēt šajā situācijā izveidojušās tiesiskās attiecības. Minētās grūtības rada saistīto faktoru un apdraudēto interešu lielais skaits, šis lielais skaits rada grūtības atzīt “kādas no šīm interesēm par galvenajām un vadošajām” (20).
B. Actio pauliana un Savienības tiesību aktu normas
42. Starptautiskās jurisdikcijas līmenī sākumā uzdodamais galvenais jautājums ir, vai konkrētā actio pauliana prasība ir celta saistībā ar maksātnespējas procedūru vai ārpus šīs procedūras. Atkarībā no atbildes uz to attiecas atšķirīgas jurisdikcijas un piemērojamo tiesību aktu normas.
43. Attiecībā uz to Tiesa diezgan sen ir precizējusi, ka uz tādu actio pauliana, kas celta saistībā ar maksātnespējas procedūru, Regulas Nr. 1215/2012 (un tās juridisko priekšteču) darbības joma neattiecas, jo ar tās 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu lietas, kas attiecas uz maksātnespēju, ir izslēgtas no šīs regulas piemērošanas jomas (21).
44. Konkrēti noteikumi par jurisdikciju, kas piemērojami maksātnespējas kontekstā, ir definēti Maksātnespējas regulā (22). Tiesa ir sniegusi turpmākas norādes par to, kad konkrēta prasība atcelt kādu rīcību ir ietverama maksātnespējas kontekstā. Tā kā tas ir lielā mērā atkarīgs no katra konkrētā gadījuma faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, šo norādījumu piemērošana ne vienmēr var būt vienkārša (23).
45. Saistībā ar šo lietu rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu minēts, ka COLISEUM ir maksātnespējīga. Taču, šķiet, ka iesniegtais pieteikums par šīs sabiedrības maksātnespējas atzīšanu netika apmierināts. Šis fakts tika apstiprināts arī tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. No tā izriet, ka tad, kad prasītāja cēla prasību pret atbildētāju, COLISEUM nebija iesaistīta nevienā maksātnespējas procedūrā. Tāpēc attiecīgie noteikumi, lai noteiktu starptautisko jurisdikciju, ir jāmeklē Regulā Nr. 1215/2012.
46. Taču ne Regulā Nr. 1215/2012, ne tās juridiskajos priekštečos nav noteikumu par to, kurai tiesai ir jurisdikcija attiecībā uz tādu prasību kā actio pauliana pamatlietā. Līdzīgi arī Romas I (24) un Romas II regulās (25), kas piemērojamas attiecīgi līgumsaistībām un ārpuslīgumiskām saistībām, nav nekādu norāžu par šo jautājumu, un tādējādi tās nenodrošina nekādu iedvesmas avotu attiecībā uz to, kādu pieeju varētu izmantot saistībā ar actio pauliana (26).
47. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesai jau ir bijusi iespēja paust nostāju par dažādajām jurisdikcijas iespējām, kas apsvērtas (un izslēgtas) šajā kontekstā (1). Galvenais jautājums šajā lietā ir, vai jurisdikcijas iespēja, kas nav skaidri izanalizēta (proti, tā, kurā ir “lietas, kas attiecas uz līgumu”), varētu attiekties uz tādu gadījumu kā šis (2).
1. Jau izslēgtās jurisdikcijas
48. Tiesa ir norādījusi, ka uz prasību, kas pēc savām pamatiezīmēm ir līdzīga tai, kura tiek aplūkota pamatlietā (27), nevar attiecināt izņēmuma vai īpašo jurisdikciju attiecībā uz tiesībām in rem saistībā ar nekustamo īpašumu (28), spriedumu izpildi (29), pagaidu pasākumiem (30) un neatļautu darbību (31).
49. Spriedumā lietā Reichert I (32) Tiesa lēma, ka uz Francijas civiltiesību actio pauliana nav attiecināma izņēmuma jurisdikcija attiecībā uz tiesībām in rem saistībā ar nekustamo īpašumu. Šajā lietā Reicherts laulātais pāris, kura domicils atradās Vācijā, savam dēlam uzdāvināja nekustamo īpašumu Francijā. Viņu kreditors Dresden Bank apstrīdēja šo tiesību nodošanu Francijas tiesā.
50. Tiesa paskaidroja, ka izņēmuma jurisdikcija in rem “neaptver visas prasības, kas attiecas uz tiesībām in rem saistībā ar nekustamo īpašumu, bet tikai tās, kurās [..] tiek prasīts noteikt nekustamā īpašuma apjomu, saturu, īpašumtiesības vai valdījumu vai citu ar to saistīto tiesību in rem esamību un nodrošināt šo tiesību turētājiem viņiem piešķirto pilnvaru aizsardzību”. Tas nebija šajā lietā aplūkotās prasības gadījums, jo minētā prasība “ir pamatota uz kreditora personisko prasību pret parādnieku, lai aizsargātu nodrošinājumu, par kādu parādnieka manta var būt kreditoram. Ja prasība tiek apmierināta, tās sekas ir darījuma, ar kuru parādnieks ir veicis tiesību nodošanu, pārkāpjot kreditora tiesības, padarīšana par spēkā neesošu tikai attiecībā uz kreditoru.” Turklāt “šādas prasības izskatīšanā tiesas sēdē [..] nav nepieciešams ne izvērtēt faktus, ne piemērot locus rei sitae normas un praksi, lai pamatotu tās valsts tiesas jurisdikciju, kurā nekustamais īpašums atrodas” (33). Visbeidzot Tiesa norādīja, ka šo konstatējumu neietekmē fakts, ka valsts tiesību aktos, kas regulē tiesības uz nekustamo īpašību publisku reģistrāciju, var būt prasīts veikt darbības valstī, kurā īpašums atrodas (34).
51. Visai drīz pēc tam Tiesa lietā Reichert II (35) piebilda, ka šī pati actio pauliana nav ne pagaidu pasākums, ne prasība, kas saistīta ar sprieduma izpildi. Tā nebija arī lieta, kas saistīta ar neatļautu darbību, deliktu vai kvazideliktu.
52. Tiesa paskaidroja, ka, pirmkārt, attiecīgo prasību nevar pielīdzināt pagaidu vai drošības pasākumam un ka, otrkārt, “lai gan [tajā] ir aizstāvētas kreditora intereses nolūkā [..] pēc tam nodrošināt saistību piespiedu izpildi, tās nolūks nav iegūt lēmumu tiesvedībā, kas attiecas uz “spēka izmantošanu, kustama vai nekustama īpašuma ierobežošanu vai apķīlāšanu, lai nodrošinātu spriedumu un autentisku dokumentu efektīvu īstenošanu” (36). Treškārt, Tiesa vēlāk norādīja, ka nevar piemērot jurisdikciju attiecībā uz neatļautu darbību, jo actio pauliana mērķis “ir nevis likt atlīdzināt kreditoram nodarīto kaitējumu, kas radies parādnieka krāpnieciskas rīcības dēļ, bet gan attiecībā uz kreditoru atzīt par spēkā neesošu attiecīgo parādnieka rīcību. Tā ir vērsta ne tikai pret parādnieku, bet arī pret personu, kas gūst labumu no konkrētās rīcības un kas nav iesaistīta kreditora attiecībās ar tā parādnieku, pat gadījumos, kad par darījumu netiek saņemta atlīdzība un šī trešā persona nav veikusi nekādu nelikumīgu darbību” (37).
53. Šajos divos spriedumos Tiesa izskatīja īpašas vai izņēmuma jurisdikcijas piemērojamību, kas, iespējams, varētu būt paredzēta attiecībā uz actio pauliana, izņemot vienu [jurisdikciju] – lietās, kuras attiecas uz līgumu. Šīs jurisdikcijas iespējamā piemērojamība, kam es pievērsīšos nākamajā sadaļā, ir konkrētās lietas pamatā.
2. Vai konkrētā lieta ir “lieta, kas attiecas uz līgumu”?
54. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumu” ir jāinterpretē autonomi, lai tiktu nodrošināta vienveidīga šīs regulas piemērošana visās dalībvalstīs” (38). Lietā Handte, kurā ir pieņemts iesniedzējtiesas minētais lēmums, kā arī saistītajā judikatūrā Tiesa paskaidroja, ka šīs jurisdikcijas piemērošana prasa “saistību, kuru brīvprātīgi uzņemas viena persona attiecībā pret otru” (39), uz kuru ir balstīta prasītāja celtā prasība, lai gan tā neprasa līguma noslēgšanu (40). Citiem vārdiem sakot, iespēja atsaukties uz šādu jurisdikciju ir balstīta uz prasības pamatu (41), nevis pušu identitāti (42). Tomēr saistību identifikācija ir vajadzīga, “jo valsts tiesas jurisdikcija tiek noteikta [..] pēc attiecīgo saistību izpildes vietas” (43).
55. Daži uzskata, ka Tiesa lietā Reichert jau ir netieši izslēgusi jurisdikcijas lietās, kas attiecas uz līgumiem, piemērojamību Francijas actio pauliana. Šajā ziņā ģenerāladvokāts K. K. Gulmans [C. C. Gulmann] lietā Reichert II norādīja, ka, “iespējams, nebūs ne pareizi, ne atbilstīgi uzskatīt, ka atcelšanas prasība ir balstīta uz līgumtiesībām. Tas tā ir pat tad, ja kreditora prasībai pret parādnieku ir [..] līgumisks pamats, un pat tad, ja konkrētais darījums ir īpašuma nodošana” (44). Līdzīgu domu pauda ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers lietā Deko Marty Belgium, kad norādīja, ka, “lai gan nolēmumā tas nav noteikts tieši, no tā izriet, ka piekritība ir atbildētāja dzīvesvietas valsts tiesām” (45). Daži speciālisti arī ir pauduši līdzīgu viedokli (46).
56. Tomēr fakts ir tāds, ka Tiesa nekad nav skaidri izslēgusi jurisdikciju attiecībā uz lietām, kas attiecas uz līgumu. Pragmatiskais iemesls tam ir tas, ka abu spriedumu lietā Reichert konkrētajā kontekstā iesniedzējtiesa šo jautājumu nav uzdevusi. Savukārt šajā lietā ir skaidri uzdots jautājums par šo jurisdikciju.
57. Noteikti ir taisnība, ka vairumā situāciju iespējami krāpnieciskajam darījumam (starp parādnieku un tiesību pārņēmēju), visticamāk, ir līguma raksturs. Bieži vien pamatā esošās tiesības, ko kreditors centīsies aizsargāt ar actio pauliana, arī būs līgumā noteiktas.
58. Varētu teikt, ka līdzīgs scenārijs ir arī šajā gadījumā, lai gan nav līdz galam skaidrs, vai prasītājs samaksāja COLISEUM parādus, pildot prasītāja līgumsaistības, tiesību aktos noteiktās saistības (jo tiesību aktos paredzēta solidāra atbildība) vai abas kopā.
59. Taču, pat pieņemot, ka abām šajā lietā iesaistītajām attiecībām (prasītājas un COLISEUM attiecībām, COLISEUM un atbildētājas attiecībām) ir līgumattiecību raksturs, vai šis līgumattiecību pamats ir pietiekams iemesls, lai secinātu, ka konkrētā actio pauliana ietilpst jurisdikcijā “lietās, kas attiecas uz līgumu”?
60. Atbildētāja, Polijas un Šveices valdības, kā arī Komisija uzskata, ka uz konkrēto actio pauliana pamatlietā Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts neattiecas.
61. Lai arī atšķirīgu iemeslu dēļ, es piekrītu rezultātam, ko ierosina šīs personas, kas iestājušās lietā.
62. Pieņemot, ka ir jāapsver lietu, kas attiecas uz līgumu, jurisdikcijas piemērojamība, tūlīt pat rodas jautājums, kurš no abiem iespējami iesaistītajiem līgumiem būtu jāuzskata par būtisku? Uz kuru no abiem līgumiem actio pauliana patiesībā varētu attiekties?
63. Teorētiski varētu apsvērt trīs iespējas.
64. Pirmā – varētu teikt, ka actio pauliana attiecas uz līgumu, kas ir noslēgts pirmais – starp prasītāju (kā kreditori) un COLISEUM (kā parādnieci). Actio pauliana loģiskā piesaiste šim līgumam varētu būt tā, kas nodrošina tiesības un saistības, kuras izriet no šī pirmā līguma, proti, saņemt atlīdzību tādā apmērā, kas atbilst COLISEUM parādam. Tādējādi otrās prasības (actio pauliana) jurisdikcijai vajadzētu būt tādai pašai kā pirmā līguma jurisdikcijai (47).
65. Neņemot vērā jautājumus, vai saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem šāda pieeja vispār ir iespējama un kādas patiesībā bija juridiskās attiecības starp prasītāju un COLISEUM valsts līmenī (48), nemainīgs paliek fakts, ka šāda saikne vienkārši ir pārāk vāja un pārāk attāla. Īpašuma nodošanai trešajai personai vienkārši ir ļoti mazs sakars ar pirmo jeb sākotnējo līgumu. “Lietu kas attiecas uz līgumu”, definēšana tik pārāk plašā veidā būtu pretrunā ar loģiku attiecībā uz īpašo jurisdikciju. Tas arī vienkārši nozīmētu, ka visi pēc oriģinālā līguma turpmākie abu pušu tiesiskie darījumi vienmēr varētu būt “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, jo saskaņā ar šādu loģiku jebkuras līgumslēdzējas puses aktīvu samazināšana vienmēr būtu lieta, kas attiektos uz sākotnējo līgumu.
66. Otrā – atbilstīgāk varētu šķist sasaistīt actio pauliana ar vēlāk noslēgto līgumu starp COLISEUM un atbildētāju, kas it kā radot kaitējumu prasītājai. Zināmā mērā tas būtu loģiskāk, jo actio pauliana mērķis ir padarīt spēkā neesošu šī otrā līguma elementu, proti, atbrīvošanos no aktīviem, kas bija vēlāk noslēgtā līguma priekšmets.
67. Šī otrā pieeja tomēr ir problemātiska. Prasītāja nolūks nav padarīt vēlāk noslēgto līgumu par spēkā neesošu vai pat atņemt tam juridisku spēku, bet aizsargāt savas tiesības. Principā nav būtiski, vai šīs tiesības tiks saglabātas, pārdodot aktīvus, uz kuriem attiecas vēlākais līgums, vai kādā citā veidā, piemēram, kad tiesību pārņēmējs piekrīt apmierināt prasītāju vai “norāda viņam parādnieka [tāda kā COLISEUM] īpašumu, kas ir pietiekams, lai viņu apmierinātu” (49). Citiem vārdiem sakot, šāda actio pauliana arī ir atdalīta no jebkādām īpašām un konkrētām saistībām, kas radušās saskaņā ar vēlāko līgumu. Vienīgais abiem tiesiskajiem darījumiem kopīgais elements, šķiet, ir noteiktas naudas summas noteikšana.
68. Lai kā arī būtu, jāpiebilst un jāuzsver, ka abas iepriekš izklāstītās pieejas neatbilst prasībai par “saistību, kuru brīvprātīgi uzņemas viena persona attiecībā pret otru” (50), proti, atbildētājai attiecībā pret prasītāju. Pat ja šīs Tiesas judikatūrā netiek prasīts, lai tiesvedības un attiecīgā līguma puses būtu identiskas, šķiet grūti uzskatīt, ka, tikai ceļot actio pauliana, starp prasītāju un atbildētāju rodas materiālo tiesību attiecības, kas izriet, piemēram, no sava veida juridisko tiesību pārņemšanas, kuru radīja COLISEUM (kā prasītājas sākotnējās parādnieces) rīcība (51).
69. Trešā – iespējams, varētu arī argumentēt, līdzīgi tam, kā ierosinājusi ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston] lietā Ergo Insurance (52) saistībā ar viena apdrošinātāja pret citu apdrošinātāju (kuru starpā nepastāv līgumsaistības, bet katram no viņiem ir līgums ar pusi, kas ir atbildīga par negadījumu) celtu regresa prasību, ka svarīgi ir tas, ka pastāv “dažas” līgumiskas saistības, kurās sakņojas attiecīgā prasība un bez kurām attiecīgajam prasītājam nebūtu juridiska pamata celt prasību. Tāpēc nebūtu nekādas vajadzības izvēlēties vienu no diviem līgumiem. No šāda viedokļa raugoties, actio pauliana jebkurā gadījumā atrodas līguma “orbītā”, tā kļūst par lietu, kas attiecas uz līgumu bez nepieciešamības īpaši izcelt, uz kuru līgumu konkrēti.
70. Lai gan šāda pieeja varētu būt pragmatisks risinājums konkrētos, ar apdrošināšanu saistītos apstākļos, kad patiešām galu galā visas iesaistītās personas tiks sasaistītas viena ar otru līgumu tīklā, konkrētajā gadījumā diez vai būtu pieņemami secināt, ka situācijai ir “līgumisks” raksturs neatkarīgi no tā, kurš līgums ļautu izdarīt šādu secinājumu. Tas nav tikai tāpēc, ka šāda atbilde tiktu balstīta uz virkni diezgan apšaubāmu pieņēmumu, bet arī diezgan pragmatiski – lai piemērotu Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir jānosaka attiecīgā darbības vieta. Abos aplūkotajā pamatlietā iesaistītajos līgumos ir atšķirīgi līguma priekšmeti un tādējādi autonomi noteiktas darbības vietas.
71. Rezumējot iepriekš minēto, šajā konkrētajā gadījumā šķiet, ka nav iespējams atsaukties uz vienu vai otru līgumu, kas var pastāvēt starp prasītāju un COLISEUM un COLISEUM un atbildētāju, lai secinātu, ka piemērojama jurisdikcija lietās, kas attiecas uz līgumiem.
72. Šo iemeslu dēļ mans pirmais starpsecinājums tāpēc ir tāds, ka Regulas (ES) Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumu” šajā tiesību normā neattiecas uz tādu prasību, kāda ir prasība pamatlietā, ar kuru ir celta prasība pret pircēju, kas reģistrēts vienā dalībvalstī, lūdzot nekustamā īpašuma, kurš atrodas citā dalībvalstī, pārdošanas līgumu atzīt par spēkā neesošu, pamatojoties uz pārdevēja kreditoriem nodarīto kaitējumu.
C. Kas ir actio pauliana starptautiskās jurisdikcijas piemērošanas nolūkā?
73. Laika gaitā iepriekš minētajā judikatūrā (53) Tiesa no dažādiem jurisdikciju veidiem ir izslēgusi actio pauliana prasības, kas saistītas ar neatļautu darbību/deliktu, pagaidu pasākumiem, spriedumu izpildi un izņēmuma jurisdikciju saistībā ar tiesībām in rem uz nekustamu īpašumu. Šo secinājumu iepriekšējā sadaļā, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, es ierosināju izslēgt arī jurisdikciju lietās, kas attiecas uz līgumu.
74. Tiesu minimālisms ir laba īpašība. Taču tāpat kā daudzu citu labu lietu gadījumā priekšnoteikums to darba nepārtrauktai labai kvalitātei ir mēra sajūta. Pēc gadiem ilgas tiesu spēlētas “izbalsošanas”, sniedzot negatīvas atbildes (gluži saprotami, ņemot vērā uzdoto prejudiciālo jautājumu precīzu formulējumu), izslēdzot vienu jurisdikciju pēc otras, un, ja vien nav vēlmes nākotnē līdzīgā garā izpētīt citas jurisdikcijas (lai gan līdz šim pamatoti aptveramu jurisdikciju skaits ir palielinājies visai nedaudz), varbūt ir pienācis laiks sniegt dažus pozitīvus ieteikumus – ne tikai par to, kas actio pauliana nav, bet arī par to, kas starptautiskās jurisdikcijas ziņā tā varētu būt.
75. Šāda rīcība ir ieteicama arī divu papildu iemeslu dēļ. Pirmkārt, izanalizējot lielāko daļu no pamatoti aptveramajām pieejamajām īpašajām (un izņēmuma) jurisdikcijām, principiāls skaidrojums tam, kāpēc tādai actio pauliana, kāda tā ir pamatlietā, saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktu piemērojama būs vispārējā jurisdikcija, šķiet, šobrīd ir skaidri izkristalizējies (1). Otrkārt, lai gan ir iespējamas praktiskas grūtības, kas konkrētajā gadījumā var izrietēt no šāda rezultāta, bet uzskatot, ka tās nevar grozīt sniegto principiālo atbildi, šādu jautājumu apspriešana tomēr varētu veicināt to iespējamu atspoguļojumu Savienības līmeņa tiesību aktos nākotnē (2).
1. Actio pauliana hameleonam līdzīgais raksturs
76. Īsumā runājot, principiālais iemesls, kāpēc tāda veida actio pauliana, kāda tā ir pamatlietā, neiederas nevienā no Regulā Nr. 1215/2012 minētajām īpašajām (vai izņēmuma) jurisdikcijām, ir šīs prasības hameleonam līdzīgais raksturs. Atsevišķi īpašās jurisdikcijas veidi, proti, tādi kā tie, kas attiecas uz līgumiem vai deliktiem/neatļautām darbībām, galvenokārt ir (ex ante) uz īpašumtiesībām balstīti. Turpretī tāda actio pauliana, kāda tā ir pamatlietā, bet kas acīmredzot arī sastopama daudzās citās dalībvalstīs, nav (ex ante) saistīta ar īpašumtiesībām – ar to var apstrīdēt jebkuru tiesisku darījumu, ne tikai līgumu, kas noslēgts, kaitējot kreditoram.
77. Ļoti iespējams, ka praksē actio pauliana bieži vien vienā vai otrā veidā būs saistīta ar līgumu. Taču ne vienmēr tam būs pamats. Faktiski var būt dubultā diferenciācija. Pirmkārt, pamatā esošajām kreditora tiesībām var būt cits raksturs – tām var būt likumiska izcelsme vai tās var būt tiesības saņemt kompensāciju par kaitējumu, ko radījušas vai kas pamatotas uz likumiskām saistībām. Otrkārt un, iespējams, svarīgāk, pašai iespējami krāpnieciskajai rīcībai, ko ir īstenojis parādnieks, pret kuru celta prasība, var būt ar līgumu nesaistīts raksturs. Tā varētu būt delikts vai neatļauta darbība. Tas varētu arī būt cits vienpusējs tiesisks darījums ar mērķi kaitēt kreditoriem.
78. Aplūkojot izskatāmās lietas īpatnības, tāda actio pauliana, kāda tā ir aprakstīta rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, šķiet, ir plaši piemērojama. Pamatojoties uz Polijas Civilkodeksa 527. pantu un turpmākajiem pantiem, šķiet, ka tā ir tiesiskās aizsardzības līdzeklis pret parādnieka jebkādu tiesisku darījumu, kas rada kaitējumu kreditoriem. Kā tiesas sēdē patiešām norādīja Polijas valdība, šis formulējums norāda, ka kreditors to var izmantot, lai aizsargātu savas tiesības, neatkarīgi no iespējami krāpnieciskās rīcības līgumiskā vai ar ārpuslīgumiskā rakstura (54).
79. Līdz iesniegšanas brīdim šai prasībai nav konkrēts līgumisks vai cits saturs. Metaforās runājot, ļoti līdzīgi hameleonam, šķiet, ka tāda actio pauliana, kāda tā ir pamatlietā, var mainīties atkarībā no tiesiskā darījuma, kuru tā vēlas apstrīdēt. Pirms hameleons nonāk kontaktā ar attiecīgo fonu, vispār nav iespējams pateikt, kādu krāsu tas pieņems. Taču šī unikālā spēja neļauj to klasificēt atbilstīgi Regulai Nr. 1215/2012, kurā, lai varētu tikt piemērotas īpašās vai izņēmuma jurisdikcijas, pieprasīts, lai krāsa būtu zināma un paredzama ex ante.
80. Šķiet, ka šī problēma jau ir parādījusies Tiesas gadu gaitā veiktajā pakāpeniskās izslēgšanas procesā, kas īsumā nozīmē, ka šāda veida prasību nevar vienkārši klasificēt abstrakti, vispārīgi un ex ante, uz to attiecinot abstraktu jurisdikciju. Pat ja šī izslēgšana ir veikta dabiski, ņemot vērā actio pauliana valstī definēto formu, saistībā ar principiālo atbildi tā darbojas arī vispārīgākā līmenī.
81. Iespējams, šajā ziņā ir jāizdara divas papildu piezīmes. Pirmkārt, par jurisdikciju attiecībā uz neatļautu darbību (55) – tiešām īpašuma nodošanas krāpnieciskais raksturs pietuvina actio pauliana deliktu tiesību darbības jomai. Varētu ierosināt, ka neatkarīgi no tā, kāds tieši parādnieka tiesiskais darījums tiek apstrīdēts, actio pauliana vienmēr var tikt saprasta kā prasība sakarā ar neatļautu darbību, tas ir, būtībā – sakarā ar krāpšanu (56).
82. Tas tā ir neatkarīgi no iemesliem, kāpēc Tiesa jau ir izslēgusi jurisdikciju lietā Reichert II (57), ja actio pauliana vienmēr tiek uzskatīta par saistītu ar neatļautu darbību, joprojām rodas divējāda problēma – konceptuālajā, kā arī pragmatiskajā līmenī. Konceptuālajā līmenī plaši uztveramās (“hameleonam līdzīgās”) actio pauliana iespējamā piemērojamība izraisa līdzīgas problēmas kā jurisdikcijas piemērošana lietās, kas attiecas uz līgumu (58). Pragmatiskajā līmenī, uzskatot actio pauliana par prasību, kas vienmēr saistīta ar neatļautu darbību, tiktu noteikta vēl citas jurisdikcijas vieta saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu, kas, iespējams, atšķirtos no tās, kura noteikta saskaņā ar 7. panta 1. punktu un/vai 4. panta 1. punktu.
83. Otrkārt, šajā pašā spriedumā Tiesa arī izslēdza jurisdikcijas piemērošanu saistībā ar pagaidu pasākumiem (59). Taču varētu uzskatīt, ka actio pauliana rada sava veida saikni, apgrūtinot parādnieka īpašumu, kas ir bijis krāpnieciskās nodošanas priekšmets, līdz brīdim, kad kreditora prasība tiek apmierināta. Šādā aspektā tai ir līdzīga funkcija.
84. Ņemot vērā pamatprasības attiecībā uz pagaidu pasākumiem, samērā izplatīta kopīga iezīme ir tāda, ka valstu tiesību akti saista šo pasākumu piešķiršanu ar kritērijiem, kas attiecas uz fumus boni iuris (pieņēmums par pietiekamu juridisko pamatu, kas lielā mērā atbilst vispārējo tiesību koncepcijai par pietiekami pamatotu prasību) un periculum in mora (risks, ka kreditora tiesības var samazināties laika gaitā) (60). Līdzīgas prasības tika izvirzītas arī Savienības līmenī (61).
85. Tādējādi, ņemot vērā actio pauliana funkcijas, no vienas puses, un aizsardzības pasākumu, no otras puses, līdzību, iespējams, varētu secināt, ka šos kritērijus, kas ir līdzīgi fumus boni iuris un periculum in mora, varētu izmantot arī saistībā ar actio pauliana. To varētu izmantot, lai novirzītu starptautisko jurisdikciju par labu prasītājam, ja ir pazīmes, ka prasība var būt pamatota, un ja ir elementi, kas norāda uz nolūku veikt krāpniecisku nodošanu tādā veidā, lai prasītājam apgrūtinātu tiesvedību (izvēloties tiesību pārņēmēju, kas atrodas dalībvalstī, kura citādi nav saistīta ar iepriekš pastāvējušajām tiesiskajām attiecībām starp parādnieku un kreditoru).
86. Tomēr, lai cik arī pievilcīga varētu būt šāda iespēja, tajā netiek ņemts vērā fakts, ka ar actio pauliana nevar uzsākt “nejaušu” tiesvedību, neskarot lietas būtību (kas ir nolemts dažādās tiesvedībās) (62). Drīzāk pretēji: actio pauliana mērķis ir un tā pati par sevi (ja tiek apmierināta) izraisa nolēmuma par lietas būtību taisīšanu. De facto saikne, kas izveidojas šīs prasības rezultātā, rada rezultātu pēc būtības, ko vēlas panākt kreditors. Tādējādi tā principā (saskaņā ar attiecīgajām valsts tiesību normām) ir pilntiesīga prasība pēc būtības, kas nesaskan ar mazāk stingru pierādīšanas pienākuma kritēriju izmantošanu, kādi, domājams, ir fumus boni iuris un periculum in mora gadījumos.
87. Kopumā jānorāda, ka actio pauliana unikālais raksturs, kas pat tad, ja to aplūko abstraktākā līmenī, negarantē, ka netiek atkārtoti apsvērta kāda Tiesas jau izslēgta jurisdikcija, lika man izdarīt otro starpsecinājumu, ka tiesa, kam ir jurisdikcija attiecībā uz tādu prasību, kāda ir prasība pamatlietā, ir jānosaka saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktu.
2. Iespējamās grūtības, piemērot vispārējo tiesību normu
88. Balstoties uz faktiem pamatlietā, Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktā ietvertā vispārējā tiesību norma faktiski liks izdarīt secinājumu, ka jurisdikcija attiecībā uz prasītājas celto prasību ir piešķirama Spānijas tiesām. Kā tika sīki izpētīts tiesas sēdē, šāds risinājums var šķist nepraktisks, ņemot vērā to, ka gan prasītāja, gan COLISEUM atrodas Polijā, un tāpēc, ka šajā dalībvalstī atrodas arī citi šīs lietas elementi (tā ir attīstības projekta izpildes vieta, aplūkotā nekustamā īpašuma atrašanās vieta un vieta, kurā tika noslēgts līgums par šā īpašuma pārdošanu). Spānijā ir “vienīgi” atbildētājas juridiskās adreses atrašanās vieta.
89. Turklāt, kā atgādina iesniedzējtiesa, kreditors var būt spiests celt actio pauliana prasību ne tikai pret tiesību nodevēju (piemēram, atbildētāju), bet arī pret citiem iespējamajiem attiecīgo aktīvu ieguvējiem. Ja jurisdikcija nosakāma, balstoties uz atbildētāja domicilu, tad kreditoram (iespējams) būs jāceļ papildu prasības vairāku dalībvalstu tiesās. Tas var radīt nesamērīgus tiesāšanās izdevumus, un jurisdikciju regulējušo tiesību normu piemērošanas rezultātā kreditoram tiks radīts lielāks kaitējums.
90. Tādējādi var apgalvot, ka sakarā ar mērķi veicināt pareizu tiesvedības norisi, kas pamato īpašas jurisdikcijas piemērošanu un ir iekļauts Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 16. apsvērumā, būtu jāizvēlas kompetentā tiesa Polijā, jo tad būtu ciešāka saistība starp šo dalībvalsti un strīdu pamatlietā.
91. Šis pamatojums nav pārliecinošs.
92. Pirmkārt, vienīgi atsaucoties uz preambulas apsvērumā norādīto mērķi, no kura ir atkarīga īpašās jurisdikcijas izvēle, nevar atteikties no pamata noteikuma piemērošanas tad, ja nav izpildīti nosacījumi par īpašās jurisdikcijas piemērošanu.
93. Otrkārt, atbildētāja domicils tieši ir galvenais kritērijs, lai piemērotu Regulu Nr. 1215/2012. Tāpēc fakts, ka “vienīgi” atbildētājas domicils atrodas dalībvalstī A, kamēr visi pārējie elementi atrodas dalībvalstī B, nenozīmē, ka jurisdikcija ir dalībvalstij B, ja nav iespējams piemērot nevienu īpašo vai izņēmuma jurisdikciju. Turklāt (netieši noraidošajā) paziņojumā, ka Spānijā atrodas “vienīgi” atbildētājas domicils, nav ņemts vērā fakts, ka atbildētājas informētība par COLISEUM iespējamo krāpniecisko nolūku ir elements, kuru būs nepieciešams noskaidrot un kas pierādīšanas nolūkos var būt saistīts ar Spāniju.
94. Treškārt, īpašas jurisdikcijas noteikšana, ņemot vērā konkrētas lietas faktus (nemaz jau nerunājot par to, ka tiek pārkāptas Regulā Nr. 1215/2012 ietvertās normas attiecībā uz jurisdikciju), faktiski nozīmē pieļaut, ka tiesību pārņēmējs (atbildētāja) ir informēts par krāpšanu. Šādā veidā lemjot par jurisdikcijas jautājumu, tas faktiski iepriekš noteiktu actio pauliana pilnībā veiksmīgu iznākumu. Taču tas, vai ir konstatēta informētība un citi apstākļi, lai actio pauliana būtu veiksmīga, ir jautājums, uz kuru var atbildēt, izvērtējot lietu pēc būtības.
95. Strukturālajā līmenī tas faktiski nozīmētu (neizdarot nekādus apgalvojumus par konkrētās lietas faktiem), ka “pieļāvums par krāpšanu” jurisdikcijas noteikšanas nolūkos ļautu atbildētāju piesaistīt prasītājas tiesai. Tas, iespējams, varētu nostrādāt pamatotas actio pauliana gadījumā. Bet ko tad, ja prasības nav pamatotas? Kā ar iespējami represīvām vai ierobežojošām tiesvedībām? Tas vēlreiz uzsver to, ka priekšlikums ir pa apli, kas faktiski nozīmētu vispirms izskatīt lietu pēc būtības un tad izlemt par jurisdikciju.
96. Ceturtkārt, lai cik vilinoši varētu būt meklēt argumentus par labu tādam prasītājam, kas ir iesniedzis prasību apstākļos, kuri līdzinās apstākļiem šajā lietā, šāda pieeja varētu izrādīties pilnīgi nepamatota situācijās, kad dažādi faktiskie apstākļi attiecas uz vairākām dalībvalstīm. Ko tad, ja Čehijas Republikas sabiedrībai būtu jāsāk attīstības projekts ar līgumslēdzēju no Polijas saistībā ar īpašumu, kas atrodas Slovākijā, bet Polijas sabiedrība atbrīvotos no nekustamā īpašuma, kurš atrodas Austrijā, nododot to Vācijas sabiedrībai?
97. Citiem vārdiem sakot, ir jārod principiāla atbilde, kas piemērojama plaši, neatkarīgi no faktiskajiem apstākļiem katrā konkrētā gadījumā. Pilnībā atzīstot un augstu novērtējot tādu tiesību normu kā forum (non) conveniens pievilcīgo elastīgumu, kas ļauj piemērot atkāpes, ņemot vērā konkrētas lietas faktus, tomēr Briseles konvencijas un regulu struktūras un loģikas pamatā patiešām ir citi priekšnoteikumi (63). Daudzveidīgajā juridiskajā telpā, ko veido 28 tiesiskie regulējumi, saprotami ir vajadzīgas ex ante saprātīgi paredzamas un līdz ar to, iespējams, savā ziņā nereti neelastīgas tiesību normas un – mazāk ex post facto sniegti paskaidrojumi (galvenokārt par to, kāpēc kāds ir paziņojis, ka ir kompetents), kuri lielā mērā ir atkarīgi no virknes faktisko elementu.
98. Kopumā, pamatojoties uz pašreiz spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem, actio pauliana, šķiet, ir viens no retajiem piemēriem tam, ka ir pieļaujama tikai vispārēju noteikumu piemērošana un ka vienlīdz reti jāapstiprina tas, ka “[..] nav acīmredzama pamata pieņēmumam, ka bieži vai pat vienmēr vajadzētu būt alternatīvai vērsties atbildētāja domicila tiesās” (64).
V. Secinājumi
99. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uz Sąd Okręgowy w Szczecinie (Ščecinas apgabaltiesa, Polija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šajā tiesību normā neattiecas uz tādu prasību, kāda ir prasība pamatlietā, ar kuru ir celta prasība pret pircēju, kas reģistrēts vienā dalībvalstī, lūdzot nekustamā īpašuma, kurš atrodas citā dalībvalstī, pārdošanas līgumu atzīt par spēkā neesošu, pamatojoties uz pārdevēja kreditoram nodarīto kaitējumu.
Tiesa, kam ir jurisdikcija attiecībā uz šo prasību, ir jānosaka saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktu.