ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 9. janvārī (1)
Lieta C‑668/17 P
Viridis Pharmaceutical Ltd
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO)
Apelācija – Eiropas Savienības preču zīme – Atcelšanas process – Vārdiska preču zīme “Boswelan” – Paziņojums par atcelšanu – Preču zīmes izmantošana klīniskās izpētes ietvaros
I. Ievads
1. Ar savu apelācijas sūdzību Viridis Pharmaceutical Ltd (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 15. septembra spriedumu Viridis Pharmaceutical/EUIPO – Hecht-Pharma (“Boswelan”) (2), ar kuru tā ir noraidījusi viņas prasību atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2016. gada 29. februāra lēmumu (lieta R 2837/2014‑5) par atcelšanas procesu starp Hecht-Pharma GmbH un apelācijas sūdzības iesniedzēju (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šajā procesā bija runa par tādas reģistrētas preču zīmes atcelšanu, kas cita starpā reģistrēta attiecībā uz zālēm multiplās sklerozes ārstēšanai.
2. Šajā procesā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka strīdīgās preču zīmes, kas bija reģistrēta attiecībā uz zālēm, kuru tirdzniecība un reklāma bija aizliegta līdz tirdzniecības atļaujas (turpmāk tekstā – “TA”) izsniegšanai, faktiska izmantošana ir notikusi klīniskās izpētes ietvaros, kas tika veikta, lai papildinātu TA pieteikumu. Pakārtoti tā norādīja, ka līdz ar pieteikuma iesniegšanu, lai varētu veikt minēto zāļu klīnisko izpēti, šīs klīniskās izpētes veikšana ir vismaz pamatots preču zīmes neizmantošanas iemesls.
3. Vispārējā tiesa noraidīja prasību, secinot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nav pamata atsaukties uz to, ka strīdīgo preču zīmi tā ir izmantojusi faktiski vai ka tai bijis pamatots tās neizmantošanas iemesls.
4. Ar savu apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apšauba Vispārējās tiesas secinājumus par preču zīmes faktisku izmantošanu.
5. Šajā lietā apskatāmie tiesību jautājumi tātad attiecas uz jēdzieniem “faktiska izmantošana” un “pamatots neizmantošanas iemesls” Regulas (EK) Nr. 207/2009 (3) un Regulas (ES) 2017/1001 (4) izpratnē kontekstā ar atcelšanas procesu, kas ir saistīts ar attiecībā uz zālēm reģistrētu preču zīmi.
II. Atbilstošās tiesību normas
6. Regulas Nr. 207/2009 10. apsvērums ir formulēts šādi:
“Nav pamata aizsargāt [Eiropas Savienības] preču zīmes vai aizsargāt pret tām kādu preču zīmi, kura ir reģistrēta pirms tam, izņemot gadījumus, kad šīs preču zīmes faktiski izmanto.”
7. Regulas Nr. 207/2009 15. panta “[Eiropas Savienības] preču zīmju izmantošana” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Ja piecos gados pēc [Eiropas Savienības] preču zīmes reģistrācijas tās īpašnieks nav sācis šo preču zīmi [Savienībā] patiesi [faktiski] izmantot saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta, vai ja tās izmantošana ir pārtraukta uz nepārtrauktu piecu gadu laikposmu, uz [Eiropas Savienības] preču zīmi attiecina šajā regulā paredzētās sankcijas, ja vien šai neizmantošanai nav pamatotu iemeslu.”
8. Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta pirmajā daļā minētās sankcijas ir precizētas šīs regulas 51. pantā “Pamats atcelšanai”. Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:
“1. [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieka tiesības paziņo par atceltām, ja [EUIPO] iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesu attiecībā uz pārkāpumu:
a) ja nepārtrauktā piecu gadu ilgā laikā preču zīme nav patiesi [faktiski] izmantota [Savienībā] saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta, un nav pamatotu iemeslu tās neizmantošanai; neviens tomēr nevar celt prasību [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieka tiesību atcelšanai, ja laikā starp piecu gadu perioda beigām un pieteikuma vai pretprasības iesniegšanu preču zīmes patiesa [faktiska] izmantošana ir uzsākta vai atsākta no jauna; izmantošanas uzsākšanu vai atsākšanu trīs mēnešu laikā pirms pieteikuma vai pretprasības iesniegšanas, kas sākās vismaz pēc nepārtraukta piecu gadu neizmantošanas perioda beigām, tomēr neņem vērā, ja sagatavošanās izmantošanas uzsākšanai vai atsākšanai notiek tikai tad, kad īpašniekam kļūst zināms par iespēju iesniegt pieteikumu vai pretprasību;
[..].”
9. Regula Nr. 207/2009 ir atcelta un aizstāta ar Regulu 2017/1001. Saskaņā ar šīs pēdējās regulas III pielikumā ietverto atbilstības tabulu Regulas Nr. 207/2009 15. un 51. pants atbilst attiecīgi Regulas 2017/1001 18. un 58. pantam (5).
III. Procedūra EUIPO
10. Apelācijas sūdzības iesniedzēja ir sabiedrības, kura 2003. gada 30. septembrī EUIPO bija iesniegusi pieteikumu par vārdiska apzīmējuma “Boswelan” reģistrāciju kā Eiropas Savienības preču zīmi attiecībā uz farmaceitiskajām precēm un veselības aprūpes precēm, kas ietilpst grozītā un pārskatītā 1957. gada 15. jūnija Nicas nolīguma par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām (turpmāk tekstā – “Nicas nolīgums”) 5. klasē, tiesību pārņēmēja. Preču zīme tika reģistrēta 2007. gada 24. aprīlī.
11. 2010. gada 24. oktobrī apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza pieteikumu par klīnisko izpēti attiecībā uz zālēm multiplās sklerozes ārstēšanai, kas ietilpst plašākā farmaceitisko produktu un veselības aprūpes produktu kategorijā. Precīzs minētās izpētes pabeigšanas datums netika noteikts.
12. 2013. gada 18. novembrī Hecht-Pharma iesniedza pieteikumu par strīdīgās preču zīmes atcelšanu attiecībā uz visām precēm, attiecībā uz kurām tā bija reģistrēta, pamatojot, ka tā neesot faktiski izmantota nepārtrauktā piecu gadu laikposmā pirms minētā pieteikuma iesniegšanas.
13. Ar 2014. gada 26. septembra lēmumu EUIPO Anulēšanas nodaļa atcēla apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības attiecībā uz visām reģistrētajām precēm.
14. Par EUIPO Anulēšanas nodaļas lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzēja 2014. gada 6. novembrī iesniedza sūdzību EUIPO Apelācijas padomē.
15. Ar apstrīdēto lēmumu EUIPO Apelācijas piektā padome noraidīja šo sūdzību.
16. Apelācijas padome secināja, pirmkārt, ka ar apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtajiem pierādījumiem nav iespējams pierādīt strīdīgās preču zīmes faktisku izmantošanu Eiropas Savienības teritorijā un, otrkārt, ka aplūkojamajā gadījumā viena pati klīniskās izpētes veikšana nav tāds no apelācijas sūdzības iesniedzējas gribas neatkarīgs iemesls, kas attaisno strīdīgās preču zīmes neizmantošanu.
IV. Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
17. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 30. maijā, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to bija nolemts apstrīdēto preču zīmi atcelt attiecībā uz zālēm multiplās sklerozes ārstēšanai, kas ir iekļautas plašākā “farmaceitisko preču un veselības aprūpes preču” kategorijā. Šīs prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja trīs pamatus: pirmkārt, Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu, jo apelācijas padome esot nepamatoti secinājusi, ka fakti un iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu apstrīdētās preču zīmes faktisku izmantošanu attiecībā uz zālēm multiplās sklerozes ārstēšanai, otrkārt, Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu, jo apelācijas padome esot nepamatoti secinājusi, ka fakti un iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu pamatotu šīs preču zīmes neizmantošanas iemeslu attiecībā uz vienām un tām pašām zālēm, un, treškārt, Regulas Nr. 207/2009 83. panta pārkāpumu, konkrētāk, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, jo apelācijas padome esot atkāpusies no Izskatīšanas EUIPO pamatnostādnēm.
18. Atbilstoši pārsūdzētā sprieduma pamatojumam Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja prasību.
V. Lietas dalībnieku prasījumi
19. Ar savu apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus vai, pakārtoti, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
20. EUIPO un Hecht-Pharma lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
VI. Vērtējums
A. Ievada apsvērums par Eiropas Savienības preču zīmju regulu piemērojamību laikā
21. Norādāms, ka savā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēja ir norādījusi, ka tās izvirzītie pamati ir balstīti uz Regulas 2017/1001 noteikumu pārkāpumu. Tā uzskata, ka saskaņā ar šīs regulas 211. pantu brīdī, kad tika pasludināts pārsūdzētais spriedums, proti, 2017. gada 15. septembrī, Regula Nr. 207/2009 bija atcelta un aizstāta ar Regulu 2017/1001. Tikmēr savā atbildes rakstā Hecht-Pharma atsaucas arī uz šīs pēdējās regulas noteikumiem. Savukārt EUIPO atsaucas uz Regulas Nr. 207/2009 noteikumiem.
22. Šajā ziņā ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav formulējusi nevienu pamatu, kurā tā pārmestu Vispārējai tiesai, ka pārsūdzēto spriedumu tā būtu pieņēmusi, balstoties uz kļūdainu juridisko pamatu vai nepareizi piemērojot Regulas 2017/1001 pārejas noteikumus. Katrā ziņā pārsūdzētais spriedums ir pieņemts 2017. gada 15. septembrī, tas ir, pēc Regulas 2017/1001 spēkā stāšanās datuma (2017. gada 6. jūlijs), bet pirms tās piemērošanas uzsākšanas datuma (2017. gada 1. oktobris) (6). Tādējādi pārsūdzētā sprieduma pieņemšanas brīdī piemērojams bija Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkts (7).
23. Turklāt apelācijas sūdzībā minētais Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts atbilst Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktam. Tāpat Regulas 2017/1001 18. panta 1. punkta pirmajā daļā ir pārņemts Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta pirmās daļas formulējums (8). Šajās divās tiesību normās ir paredzēts preču zīmes izmantošanas pienākums, un pamatota iemesla neesamības gadījumā tiek norādīts uz šo regulu noteikumiem saistībā ar neizmantošanas sekām. Tie paši vēži citā kulītē (9).
24. Tādējādi Regulas Nr. 207/2009 noteikumu analīze manā ieskatā ir attiecināma arī uz Regulas 2017/1001 noteikumiem. Šā iemesla dēļ šajos secinājumos es atsaukšos uz attiecīgajiem Regulas Nr. 207/2009 noteikumiem un to ekvivalentiem Regulā 2017/1001. Līdzīgi apelācijas sūdzības iesniedzējas un Hecht-Pharma norādes uz Regulas 2017/1001 noteikumiem es uzskatīšu par veiktām arī attiecībā uz atbilstošajiem Regulas Nr. 207/2009 noteikumiem.
B. Par apelācijas sūdzību
25. Savā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēja ir norādījusi divus pamatus.
26. Pirmais pamats, kurā norādīts uz Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta (Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts) pārkāpumu, ir sadalīts divās daļās. Pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apšauba Vispārējās tiesas secināto, ka pienācīga izmantošana, kas ļautu saglabāt tiesības saistībā ar zālēm, varētu pastāvēt vienīgi tad, ja preču zīmes īpašnieks zālēm, attiecībā uz kurām šī preču zīme ir reģistrēta, būtu saņēmis TA. Otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka preču zīmes izmantošana klīniskās izpētes ietvaros nav uzskatāma par faktisku izmantošanu.
27. Ir svarīgi norādīt, ka šīs divas daļas attiecas uz atšķirīgām situācijām. Otrā daļa attiecas vienīgi uz preču zīmes izmantošanu klīniskās izpētes ietvaros, kamēr pirmā daļa vispārīgāk attiecas uz izmantošanu pirms TA saņemšanas. Tomēr saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 40. punktā apkopoto Vispārējās tiesas vērtējumu apelācijas sūdzības iesniedzēja bija tiesīga atsaukties tikai uz tiesību aktiem, kas saistīti ar klīniskās izpētes procedūru.
28. Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu (Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts), izslēdzot strīdīgās preču zīmes pamatota neizmantošanas iemesla esamību situācijā, kad attiecībā uz produktu, attiecībā uz kuru preču zīme ir reģistrēta, tiek veikta klīniskā izpēte.
C. Par pamatu pieņemamību
29. Hecht-Pharma savā atbildes rakstā norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzībā norādītie pamati ir vērsti uz to, lai no jauna tiktu vērtēti fakti un lietas apstākļi. Šie pamati līdz ar to esot acīmredzami nepieņemami.
30. Ir taisnība, ka apelācijas tiesvedībā, kurā tika taisīts rīkojums Martín Osete/EUIPO (10), kāda apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmeta Vispārējai tiesai, ka jēdzienu “pamatoti neizmantošanas iemesli” Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta izpratnē tā ir izvēlējusies definēt pārāk šauri. Konkrētāk, tā norādīja, ka atsevišķi tiesiskie regulējumi pārmērīgi apgrūtina smaržu, attiecībā uz kurām preču zīme ir reģistrēta, tirdzniecību.
31. Tiesa šajā rīkojumā secināja, ka, aizbildinoties ar kļūdu, interpretējot jēdzienu “pamatoti neizmantošanas iemesli”, apelācijas sūdzības iesniedzēja patiesībā ir vēlējusies apšaubīt Vispārējās tiesas veikto faktu novērtējumu. Tādēļ Vispārējā tiesa noraidīja šo pamatu kā acīmredzami nepieņemamu. Proti, manā ieskatā savā apelācijas sūdzībā šī apelācijas sūdzības iesniedzēja galvenokārt bija koncentrējusies uz pierādījumiem, kas parādītu, ka pamatotu iemeslu esamība tās ieskatā bija skaidri pierādīta (11).
32. Tomēr izskatāmajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz interpretēt – kā tādus – jēdzienus “faktiska izmantošana” un “pamatoti neizmantošanas iemesli” Regulas Nr. 207/2009 (Regulas 2017/1001) izpratnē kontekstā ar preču zīmes, kas reģistrēta attiecībā uz cilvēkiem paredzētām zālēm, kuru tirdzniecība un reklāma bija aizliegta līdz TA saņemšanai, atcelšanas procedūru. Līdz ar to apelācijas sūdzības pamatu izvērtējums prasa, lai Regulas Nr. 207/2009 (Regulas 2017/1001) noteikumi tiktu interpretēti, ņemot vērā cilvēkiem paredzēto zāļu regulējumu Savienībā.
33. Līdz ar to es uzskatu, ka izskatāmās apelācijas sūdzības pamati neprasa veikt jaunu faktu un lietas apstākļu novērtējumu, bet ir saistīti ar tiesību jautājumiem. Līdz ar to tie ir pieņemami.
D. Par lietas būtību
1. Par pirmo pamatu
a) Par pirmā pamata pirmo daļu
1) Lietas dalībnieku nostājas
34. Pirmā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, pirmkārt, ka pārsūdzētā sprieduma 36. punktā tā ir noteikusi principu, saskaņā ar kuru pienācīga izmantošana, kas ļauj saglabāt tiesības, ko piešķir attiecībā uz zālēm reģistrēta preču zīme, var pastāvēt vienīgi tad, ja esot saņemta TA. Saskaņā ar Tiesas judikatūru jautājums par to, vai izmantošana ir bijusi pietiekama, ir atkarīgs no katra atsevišķā gadījuma izvērtējuma (12).
35. Kritizējot Vispārējās tiesas it kā uzstādīto principu, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsver, ka klīniskās izpētes ietvaros veiktās darbības, kuras veido daļu no TA procedūras, bija likumīgas (13).
36. Visbeidzot, treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, ņemot vērā farmācijas nozares īpašās iezīmes, piecu gadu laikposms ir uzskatāms par pārāk īsu.
37. Savukārt EUIPO un, pieņemot, ka pirmais pamats ir pieņemams, Hecht-Pharma uzskata, ka šā pamata pirmā daļa nav pamatota.
38. EUIPO cita starpā norāda, ka, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, TA saņemšanu saskaņā ar farmaceitisko produktu tiesisko regulējumu Vispārējā tiesa neesot uzskatījusi par nepieciešamu priekšnoteikumu faktiskas izmantošanas esamībai.
39. Savukārt Hecht-Pharma cita starpā uzskata, ka strīdīgajai preču zīmei ir jātiek izmantotai attiecībā uz produktiem, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta. Tātad izskatāmajā lietā esot jāizvērtē, vai šī preču zīme tika izmantota attiecībā uz zālēm multiplās sklerozes ārstēšanai. Faktiska izmatošana attiecībā uz tādām zālēm varot tikt pierādīta vien tad, ja konkrētais produkts faktiski ir bijis zāles. Taču noskaidrot, vai pārbaudāmais produkts ir zāles šīs definīcijas izpratnē, bija iespējams tikai apelācijas sūdzības iesniedzējas veiktās klīniskās izpētes noslēgumā. Tātad šā produkta izmantošana klīniskās izpētes ietvaros nevarot būt strīdīgās preču zīmes faktiska izmantošana attiecībā uz zālēm.
2) Vērtējums
40. Pirmkārt, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ar kuru tā Vispārējai tiesai pārmet tāda principa noteikšanu, ka pienācīga izmantošana, kas ļauj saglabāt tiesības, var pastāvēt vienīgi tad, ja ir saņemta TA, es – tāpat kā EUIPO – uzskatu, ka tas ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni.
41. Pārsūdzētā sprieduma 36. punktā Vispārējā tiesa gan ir norādījusi, ka vienīgi TA saņemšana varēja padarīt iespējamu strīdīgās preču zīmes publisku un uz āru vērstu izmantošanu.
42. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 37.–39. punktā Vispārējā tiesa ir analizējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas situāciju, neraugoties uz to, ka tā nebija saņēmusi TA. Tādējādi Vispārējā tiesa nekādi nav secinājusi, ka, neesot šādai TA, preču zīme, kas reģistrēta attiecībā uz zālēm, nevarētu būt “faktiski izmantota” Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta (Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts) izpratnē. Turklāt pirmā pamata otrajā daļā tiek kritizēti tie Vispārējās tiesas apsvērumi, kas galvenokārt ietverti pārsūdzētā sprieduma 39. punktā. Tādējādi šīs daļas analīze dos iespēju novērtēt Vispārējās tiesas it kā noteiktā principa pamatotību, vismaz tiktāl, ciktāl šis princips attiecas uz preču zīmes izmantošanu klīniskās izpētes ietvaros.
43. Otrkārt, kas attiecas uz klīniskās izpētes ietvaros veikto darbību likumību, pietiek norādīt, ka darbību, kurās ir iesaistīta preču zīme, likumīgums automātiski nepārveido tās par šīs preču zīmes faktiskas izmantošanas darbībām (14).
44. Treškārt, es uzskatu, ka atbalstīts nevar tikt arī apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments par piecu gadu laikposma nepietiekamību.
45. Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktā (Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts) paredzētais piecu gadu laikposms ir piemērojams neatkarīgi no ekonomikas nozares, kurai ir piederīgas preces vai pakalpojumi, attiecībā uz kuriem preču zīme ir reģistrēta. Tomēr kādas ekonomikas nozares īpatnības tiek ņemtas vērā, novērtējot apstākļus, kas atspoguļo (vai neatspoguļo) faktisku izmantošanu atkarībā no attiecīgo preču vai pakalpojumu tirgus. Katrā ziņā šo problēmjautājumu es aplūkošu pirmā pamata otrās daļas analīzē. Turklāt apstākļi, kādos piecu gadu laikposms varētu nebūt pietiekams, lai uzsāktu preču zīmes faktisku izmantošanu, var tikt ņemti vērā, izvērtējot neizmantošanas iemeslus, uz kuriem es norādīšu, analizējot apelācijas sūdzības otro pamatu.
46. Līdz ar to es uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa nav pamatota.
b) Par pirmā pamata otro daļu
1) Pušu nostājas
47. Pirmā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai par pārsūdzētā sprieduma 39. punktā secināto, ka preču zīmes izmantošana klīniskās izpētes ietvaros ir tīri iekšēja izmantošana un ka tādas izmantošanas darbības nekādā gadījumā nevar tikt uzskatītas par faktiskām Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta (Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts) izpratnē.
48. Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka pienākums izmantot reģistrētu preču zīmi nav pašmērķis un ka izmantošanas prasības mērķis ir nepārslogot reģistru ar neizmantotām preču zīmēm. Tādējādi jēdziens “izmantošana”, kā par to liecina Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta a) apakšpunkts (Regulas 2017/1001 18. panta 1. punkta a) apakšpunkts) un Regulas 2017/1001 25. apsvērums (15), kuros ir precizēts, ka ar preču zīmes izmantošanu formā, kas atšķiras no tās, kādā šī preču zīme ir reģistrēta, būtu jābūt pietiekami, lai saglabātu piešķirtās tiesības, būtu jāinterpretē zināmā mērā elastīgi.
49. EUIPO un Hecht-Pharma apšauba pirmā pamata otrās daļas pamatotību.
50. EUIPO uzskata, ka faktiska izmantošana ir izslēdzama, ja, kā to pamatoti ir atzinusi Vispārējā tiesa, tiesību aktu normās par farmaceitiskajiem produktiem ir aizliegts reklamēt zāles, kuras vēl nav atļautas, un tādējādi juridiski padarīta neiespējama tāda izmantošana, kas ļauj iegūt tirgus daļu. EUIPO ieskatā pārējie Vispārējās tiesas norādītie elementi, proti, ierobežotais dalībnieku loks un izmantošanas iekšējais raksturs, nav bijuši izšķiroši. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā ziņā izvirzītie argumenti neesot atbalstāmi.
51. Hecht-Pharma cita starpā piebilst, ka klīniskā izpēte ir uzskatāma par priekšizpēti, lai iesniegtu pieteikumu kāda produkta kā zāļu TA saņemšanai. Tādas priekšizpētes kā mērķis, tā jēga nav aizsargāt vai iegūt tirgus daļas, bet gan tikai pierādīt produkta efektivitāti. Tā kā izpēte notiek, ievērojot nejaušības principu, divkārt aizklāti un uzraugot placebo efektu, paši izpētes dalībnieki nezina ne par kādu produktu, ne par kādu preču zīmi ir runa.
52. Papildus Hecht-Pharma norāda, ka jēdziens “faktiska izmantošana” neesot kaut kādā mērā elastīgs. Proti, Regulas 2017/1001 25. apsvērums attiecoties uz atšķirīgu jautājumu.
2) Vērtējums
i) Ievada apsvērumi
53. Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, pārsūdzētā sprieduma 39. punkts nav balstīts uz pieņēmumu, ka preču zīmes izmantošanai klīniskās izpētes ietvaros ir iekšējs raksturs un ka šā iemesla dēļ tā nevar tikt uzskatīta par faktisku, pamatojoties tikai uz to, ka tā skar ierobežotu skaitu adresātu. Proti, saskaņā ar Vispārējās tiesas norādīto strīdīgās preču zīmes izmantošana klīniskās izpētes ietvaros attiecībā uz trešajām personām nevarēja tikt pielīdzināta nedz laišanai tirgū, nedz pat arī tiešiem priekšdarbiem, jo tā notika ārpus jebkādas konkurences un neparedzot iegūt vai saglabāt tirgus daļas.
54. Līdz ar to es uzskatu, ka ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā cenšas pierādīt, ka būtu apstiprinoši jāatbild uz jautājumu par to, vai kādas attiecībā uz zālēm reģistrētas preču zīmes izmantošana šādu zāļu klīniskās izpētes ietvaros – pretēji tam, ko pārsūdzētā sprieduma 39. punktā ir nospriedusi Vispārējā tiesa, – var tikt atzīta par “faktisku izmantošanu” Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta (Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts) izpratnē.
55. Šis jautājums jau ir uzdots doktrīnā, un tajā uz to ir arī atbildēts. Konkrētāk, cita starpā ir ticis ierosināts, ka klīniskās izpētes veikšana pirms TA saņemšanas nav uzskatāma par faktisku izmantošanu, jo šādai izpētei nav ārēja rakstura (16). Turklāt manā ieskatā tas tā ir arī atbilstoši tam, kā valsts tiesas interpretē noteikumus, ar kuriem attiecīgās direktīvas ir transponētas valsts preču zīmju sistēmā (17). Tomēr, cik man zināms, Tiesai vēl nav bijusi iespēja izteikties par tādu problēmjautājumu.
ii) Faktiskas izmantošanas raksturs judikatūrā
56. No judikatūras izriet, ka preču zīme tiek faktiski izmantota, ja to izmanto, vispirms, lai radītu vai saglabātu noieta tirgu precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta, izņemot simboliska rakstura izmantošanu, kuras vienīgais mērķis ir saglabāt ar preču zīmi piešķirtās tiesības, un vēl arī atbilstoši tās pamatfunkcijai (18).
57. Prasības attiecībā uz, pirmkārt, preču zīmes komerciālo jēgu un, otrkārt, tās pamatfunkciju ir kumulatīvas.
58. Pirmkārt, preču zīmes aizsardzība nevar turpināties, ja preču zīme zaudē savu komerciālo jēgu, kas izpaužas kā noieta tirgus radīšana vai saglabāšana precēm vai pakalpojumiem, uz kuriem ir atrodams to veidojošais apzīmējums, salīdzinot ar citu uzņēmumu ražotām precēm vai pakalpojumiem (19). Otrkārt, ar to, ka preču zīme tiek izmantota, lai radītu vai saglabātu noieta tirgu precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta, nevis lai saglabātu ar preču zīmi piešķirtās tiesības, nav pietiekami, lai secinātu, ka pastāv “faktiska izmantošana”. Ir noteikti nepieciešams arī, lai preču zīme tiktu izmantota atbilstoši tās pamatfunkcijai – garantēt patērētājam vai gala lietotājam preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti, ļaujot tam atšķirt šo preci vai pakalpojumu no citas izcelsmes precēm un pakalpojumiem (20).
59. Izmantošanai, kas izpaužas kā noieta tirgus radīšana vai saglabāšana precēm vai pakalpojumiem, pēc tās rakstura ir jābūt vērstai uz āru. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad runa ir par preču zīmes izmantošanu atbilstoši tās pamatfunkcijai. Izmantošana atbilstoši šai funkcijai paģēr preču zīmes klātbūtni tirgū un tādējādi – šīs preču zīmes demonstrēšanu sabiedrībai.
60. Jānorāda, ka no šiem apsvērumiem nebūtu secināms, ka faktiskas izmantošanas konstatēšanas nolūkos noteikti ir nepieciešama preču vai pakalpojumu, attiecībā uz kuriem preču zīme ir reģistrēta, tirdzniecība.
61. Proti, kā tas izriet no sprieduma Ansul (21), kādas reģistrētas preču zīmes faktiska izmantošana var notikt divos gadījumos, proti, kad preces jau tiek tirgotas vai kad to laišana tirgū ir sagaidāma kuru katru brīdi. Tādu izmantošanu vēl pirms tirdzniecības kā tādas veido sagatavošanās nolūkā iekarot klientūru.
62. Šīm abām situācijām ir kopīgi saskares punkti. It īpaši sprieduma Ansul (22) 37. punktā Tiesa ir secinājusi, ka preču zīmes “faktiska izmantošana” paģēr tās izmantošanu ar šo preču zīmi aizsargāto preču un pakalpojumu tirgū, nevis tikai konkrētā uzņēmuma iekšienē. Šos apsvērumus Tiesa vēlāk precizēja spriedumā Verein Radetzky-Orden (23), nodalot divus gadījumus: preču zīmju izmantošana, lai identificētu vai reklamētu savas preces vai pakalpojumus plašai sabiedrībai, no vienas puses, un preču zīmju ierobežota izmantošana iekšējai izmantošanai, no otras puses.
63. Man šķiet simptomātiski, ka spriedumā Ansul (24), ilustrējot izmantošanu pirms preču vai pakalpojumu, attiecībā uz kuriem preču zīme bija reģistrēta, tirdzniecības uzsākšanas, Tiesa kā piemēru ir norādījusi preču zīmes izmantošanu reklāmas kampaņu ietvaros. Proti, šis piemērs skaidri ilustrē iepriekšēju izmantošanu, bet tas arī ilustrē faktisku izmantošanu. Tātad reklāmas kampaņu, kurās parādās preču zīme, palaišana automātiski nenozīmē faktiskas izmantošanas pastāvēšanu. Tomēr šis piemērs parāda, ka arī posmā vēl pirms preču vai pakalpojumu tirdzniecības uzsākšanas izmantošanas darbībām ir jābūt ar ārēju raksturu un vienlaikus jārada iespaids par šīm precēm vai pakalpojumiem nākotnes mērķauditorijai (25).
64. Tādējādi ikviena faktiska izmantošana būtībā ir vērsta uz āru. Turpretim no iepriekš minētajiem apsvērumiem neizriet, ka ikviena ārēja preču zīmes izmantošana ir uzskatāma par faktisku izmantošanu. Tikai tas vien, ka preču zīme tiek izmantota attiecībā pret trešajām personām, nenozīmē, ka pastāv faktiska izmantošana. Lai noskaidrotu, vai tāda izmantošana pastāv, kā es to esmu norādījis šo secinājumu 56.–59. punktā, ir jāizvērtē, vai ārējas izmantošanas darbība izpaužas kā preču vai pakalpojumu, attiecībā uz kuriem preču zīme ir reģistrēta, noieta tirgus izveide vai saglabāšana. Šā izvērtējuma ietvaros analīze ir veicama, tostarp ņemot vērā konkrēto preču vai pakalpojumu tirgu.
iii) Konkrētas ekonomikas nozares īpatnību ņemšana vērā
65. No Tiesas judikatūras izriet, ka, izvērtējot preču zīmes faktisko izmantošanu, ir jāņem vērā visi fakti un apstākļi, kuriem ir nozīme, nosakot, vai tās izmantošana komerciāliem nolūkiem īstenībā notiek, it īpaši, vai šī izmantošana ir attaisnota konkrētajā ekonomikas nozarē, lai saglabātu vai radītu tirgus daļas tām precēm vai pakalpojumiem, ko aizsargā preču zīme (26). Lietas apstākļu izvērtējumā tādējādi cita starpā var tikt ietverts vērtējums par attiecīgo preču vai pakalpojumu būtību, attiecīgā tirgus raksturīgajām iezīmēm un preču zīmes izmantošanas apjomu un biežumu (27).
66. Tādējādi kādas konkrētas ekonomikas nozares, kurā figurē preču zīme, īpatnību ņemšana vērā ir atzīta Tiesas judikatūrā. Šajā ziņā man šķiet lietderīgi izteikt dažas piezīmes par cilvēkiem paredzēto zāļu nozares regulējumu Savienībā. Protams, šā regulējuma jēdzieniem ne vienmēr ir tāda pati nozīme kā jēdzieniem preču zīmju tiesībās. Tomēr minētais regulējums veido ietvaru, saskaņā ar kuru šīs nozares dalībnieki var iesaistīties darbībās, kas ir saistītas ar zālēm, attiecībā uz kurām ir reģistrētas preču zīmes, un ir viennozīmīgi skaidrs, ka, lai varētu konstatēt preču zīmes faktisku izmantošanu, tai ir jābūt izmantotai konkrēto preču vai pakalpojumu tirgū (28).
iv) Cilvēkiem paredzēto zāļu regulējums
67. Savienības tiesiskā regulējuma sistēmas kodolu cilvēkiem paredzēto zāļu jomā veido Direktīva 2001/83/EK (29) un Regula (EK) Nr. 726/2004 (30). Šajos Savienības tiesību aktos ir nostiprināts princips, ka zāles nedrīkst laist tirgū, kamēr kompetentā iestāde nav izsniegusi TA (31). Turklāt attiecībā uz zālēm nedrīkst notikt jebkāda veida “informācijas izplatīšana, apstaigājot klientus, aģitējot vai pamudinot viņus, nolūkā veicināt zāļu parakstīšanu, piegādi, tirdzniecību vai patērēšanu”, it īpaši iedzīvotājiem, kā arī personām, kas ir kvalificētas tās parakstīt vai piegādāt (32).
68. Šajā sistēmā klīniskā izpēte būtībā ir izmeklēšana, kas it īpaši tiek veikta, lai noskaidrotu vai pārbaudītu zāļu iedarbību, tostarp nevēlamu iedarbību, un lai pierādītu zāļu iedarbīgumu un to lietošanas drošumu (33). Saskaņā ar Direktīvas 2001/83 8. panta 3. punkta i) apakšpunktu tādas izpētes rezultāti ir jāpievieno TA pieteikumam. Tādējādi klīniskā izpēte principā tiek veikta pirms zāļu tirdzniecības un reklamēšanas uzsākšanas, kas regulētas Direktīvas 2001/83 6. pantā.
69. Turklāt klīniskā izpēte principā ir pakļauta zinātniskam un ētiskam izvērtējumam un tās veikšanai iepriekš ir jāsaņem atļauja (34). Tāpat arī būtiskas izmaiņas klīniskās izpētes gaitā ir pakļautas dalībvalstu kontrolei (35). Arī klīniskās izpētes sponsors ir atbildīgs par tās uzsākšanu, tās vadību un tās finansēšanas organizēšanu (36).
70. Rezumējot šo manas analīzes daļu, es uzskatu, ka Savienības likumdevējs ir izvēlējies pieeju, kas ierobežo patērētāju un galalietotāju piekļuvi neatļautām zālēm, lai ierobežotu riskus, kas ir saistīti ar tādu zāļu lietošanu.
71. Turklāt attiecībā uz zālēm, kuras ir klīniskās izpētes stadijā, reģistrētas preču zīmes izmantošana tādējādi nevar tikt uzskatīta par izmantošanu pirms šo zāļu tirdzniecības uzsākšanas sprieduma Ansul izpratnē (37). Tāpat, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 38. punkta, ir skaidrs, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas situācija atbilst izmantošanai pirms tirdzniecības uzsākšanas. Preces, attiecībā uz kurām preču zīme ir reģistrēta, tas ir, zāles multiplās sklerozes ārstēšanai, nav tirgotas, jo attiecīgajā laikposmā to tirdzniecība bija aizliegta (38).
v) Attiecībā uz cilvēkiem paredzētām zālēm reģistrētas preču zīmes
72. Nicas nolīguma 5. klasē, kurā ietilpst farmaceitiskās preces un veselības aprūpes preces, – kā tas ir novērots doktrīnā – ir īpaši liels skaits reģistrāciju (39). Turklāt, ja ticam doktrīnā izteiktajiem komentāriem, farmācijas nozares dalībniekiem ir tendence iesniegt preču zīmju reģistrācijas pieteikumus attiecībā uz zālēm to sākotnējās attīstīšanas stadijas gaitā (40). Tāda steiga esot izskaidrojama ar vēlmi pievērst ietekmīgo aprindu uzmanību, jo pastāvot risks, ka zāļu attīstīšanas stadijas gaitā ārsti un speciālisti var vairāk pierast pie to ģenēriskā nosaukuma nekā pie to preču zīmes (41).
73. Šajā kontekstā ir svarīgi norādīt, ka Savienības likumdevējs ir ņēmis vērā šo cilvēkiem paredzēto zāļu nozares dalībnieku uzvedību. Proti, Direktīvā 2001/83, vismaz zināmā mērā, ir atzīta preču zīmju loma šajā nozarē. No šīs direktīvas 1. panta 20. punkta izriet, ka zāļu nosaukums var būt parastais nosaukums vai zinātniskais nosaukums kopā ar preču zīmi. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2001/83 89. panta 1. punkta b) apakšpunktu reklāmā, kas ir atļauta tikai attiecībā uz atļautām zālēm, cita starpā ir jāiekļauj to nosaukumi.
74. No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka atsevišķos gadījumos attiecībā uz zālēm reģistrēta preču zīme var sakrist ar šo zāļu nosaukumu. Līdz ar to tāda preču zīme īpašnieka komunikācijas stratēģijā var tikt izmantota vienīgi tad, ja ir saņemta minēto zāļu TA.
vi) Starpsecinājums par preču zīmes izmantošanu klīniskās izpētes ietvaros
75. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es norādu, kā tas izriet no šo secinājumu 70. punkta, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis ierobežot patērētāju un galalietotāju pieeju neatļautām zālēm. Cilvēkiem paredzēto zāļu regulējuma sistēmā klīniskā izpēte var tikt pielīdzināta filtrējošam pasākumam, kas neļauj tirgū nonākt neatļautām zālēm.
76. Gluži tāpat tās lomas dēļ, kāda reģistrētām preču zīmēm piemīt šajā sistēmā, Savienības likumdevēja izvirzītais mērķis ir arī ierobežot tādu preču zīmju parādīšanos konkrētajā tirgū. Tādējādi attiecībā uz (vēl) neatļautām zālēm reģistrētas preču zīmes demonstrēšana sabiedrībai ir ierobežota arī kvalitatīvi un kvantitatīvi, vismaz tiktāl, ciktāl šī preču zīme varētu ienākt konkurējošajā zāļu tirgū.
77. Jānorāda, ka klīniskās izpētes laikā neatļautās zāles ir pieejamas izpētes dalībniekiem, kā arī citām šajā izpētē iesaistītajām personām. Es neizslēdzu, ka šajās divās kategorijās ietilpstošās personas varētu asociēt zāles ar to nosaukumu un līdz ar to arī attiecībā uz tām reģistrēto preču zīmi ar to īpašnieku. Turklāt tās var izvēlēties un izlemt iesaistīties vai neiesaistīties kādā izpētē.
78. Tomēr, kā tas izriet no šo secinājumu 64. punkta, ikviena preču zīmes ārēja izmantošana automātiski nav uzskatāma par faktisku izmantošanu. Saskarsmei ar šo preču zīmi, kas var veidot noieta tirgu precēm, attiecībā uz kurām tā ir reģistrēta konkrētajā tirgū, noteikti ir jānotiek šajā tirgū.
79. Es neuzskatu, ka tas tā ir gadījumā ar preču zīmi, kas tiek izmantota klīniskās izpētes ietvaros.
80. Pirmkārt, klīniskās izpētes ietvaros neatļautas zāles principā netiek izplatītas vai reklamētas, lai ielauztos tai pašai klasei piederīgo tirgojamo preču tirgū. Tāpat arī klīniskā izpēte, kas izpaužas kā ar zāļu lietošanu saistīto risku izpēte, ievērojot iepriekšējas atļaujas saņemšanai izvirzītos nosacījumus, nav un nedrīkstētu būt attiecībā uz šīm zālēm reģistrētas preču zīmes komerciālas izmantošanas forma, kas izpaužas kā noieta tirgus minētajām zālēm radīšana vai saglabāšana. Tādējādi klīniskā izpēte nevar tikt pielīdzināta pat arī tirdzniecības uzsākšanas sagatavošanas darbībai sprieduma Ansul (42) izpratnē.
81. Turpinot šo domu gaitu, es neuzskatu, ka zāļu klīniskā izpēte plašā mērogā varētu tikt uzskatīta par attiecībā uz pārbaudāmām zālēm reģistrētas preču zīmes faktisku izmantošanu. Kā tas izriet no Direktīvas 2001/83 10. apsvēruma, likumdevēja nodoms ir izvairīties no izpētes, kas nav nepieciešama (43). Proti, klīniskās izpētes apjomu nosaka nevis komerciāli apsvērumi, bet gan zinātniskā nepieciešamība. Turklāt šis apjoms ir atkarīgs no atļaujas saņemšanas dalībvalstī (44). Tādējādi es uzskatu, ka faktiskas izmantošanas neesamība drīzāk izriet no preču zīmes izmantošanas klīniskās izpētes ietvaros kvalitatīvajām iezīmēm nekā no tās kvantitatīvajām iezīmēm.
82. Otrkārt, saskarsme ar preču zīmi, kā arī izvēle, ko izdara izpētes dalībnieki un citas klīniskajā izpētē iesaistītās personas, galvenokārt ir saistītas nevis ar produkta īpašībām, tā izcelsmi vai pat tā īpašnieka tirgus stratēģiju, bet gan ar vēlmi piedalīties ar šīm zālēm saistītā pētījumā. Šajā kontekstā man šķiet simptomātiski, kā to pārsūdzētā sprieduma 59. punktā norādījusi Vispārējā tiesa, ka aplūkojamajā gadījumā finansiālajiem ieguldījumiem ir noteicoša loma izpētes dalībnieku un citu klīniskajā izpētē iesaistīto personu rekrutēšanā. Turklāt tādos apstākļos kā pamatlietā strīdīgā preču zīme ir reģistrēta attiecībā uz precēm, kas ietilpst Nicas nolīguma 5. klasē, proti, attiecībā uz farmaceitiskajām precēm un veselības aprūpes precēm. Tādējādi šai preču zīmei bija jārada noieta tirgus nevis zinātniskiem pētījumiem, bet gan šajā klasē ietilpstošām precēm.
83. Visbeidzot, šie apsvērumi nevar tikt atspēkoti ar apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka jēdziens “faktiska izmantošana” būtu jāinterpretē zināmā mērā elastīgi, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta a) apakšpunktu (Regulas 2017/1001 18. panta 1. punkta a) apakšpunkts) Savienības likumdevējs pieļauj preču zīmes izmantošanu formā, kas atšķiras no formas, kādā tā ir reģistrēta. Šo tiesību normu mērķis ir ļaut reģistrētas preču zīmes īpašniekam tās komerciālās izmantošanas laikā veikt tādas apzīmējuma izmaiņas, kas, nemainot tās atšķirtspēju, dod iespēju to labāk pielāgot attiecīgo preču vai pakalpojumu tirdzniecībai un reklāmai (45). Kaut gan ir atzīta zināma elastība attiecībā uz preču zīmes formu, tā tomēr nevar tikt attiecināta uz izmantošanas faktiskā rakstura iezīmēm. Tādai izmantošanai katrā ziņā ir jāatbilst prasībām, kas izklāstītas šo secinājumu 56.–59. punktā.
84. Rezumējot, es uzskatu, ka attiecībā uz pārbaudāmām zālēm reģistrētas preču zīmes izmantošana klīniskās izpētes ietvaros nav uzskatāma par šādas preču zīmes faktisku izmantošanu. Tomēr es neuzskatu, ka TA neesamības gadījumā attiecībā uz klīniskai izpētei pakļautām zālēm reģistrēta preču zīme nekādā ziņā nevar tikt faktiski izmantota.
vii) Izņēmumi, kas apstiprina noteikumu
85. Lai ilustrētu, norādīšu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 726/2004 83. panta 1. un 2. punktu, atkāpjoties no Direktīvas 2001/83 6. panta, dalībvalstis eksperimentālai lietošanai var darīt pieejamas neatļautas zāles pacientu grupām ar stipri novājinošu, hronisku, smagu vai dzīvību apdraudošu slimību, kas nevar tikt apmierinoši ārstēta ar atļautām zālēm. Tāda iespēja cita starpā pastāv attiecībā uz zālēm, kas tiek pārbaudītas klīniskās izpētes ietvaros. Citi zāļu eksperimentālās lietošanas aspekti parasti tiek regulēti valsts līmenī.
86. Tādējādi, ievērojot zināmu dalībvalstu brīvību attiecībā uz eksperimentālās lietošanas regulējumu, es uzreiz nevaru izslēgt, ka tāda zāļu, attiecībā uz kurām ir reģistrēta preču zīme, lietošana nevarētu nozīmēt šīs preču zīmes faktisku izmantošanu.
87. Pirmkārt, nav būtiskas nozīmes tam, ka attiecīgā gadījumā saskaņā ar ilgstoši nemainīgiem valsts tiesību aktiem tādas zāles tiek darītas pieejamas eksperimentālai lietošanai bez mērķa gūt peļņu. Kā tas izriet no Tiesas judikatūras, tas, ka preču zīmes īpašniekam nav mērķa gūt peļņu, neizslēdz, ka viņam varētu būt mērķis radīt un pēc tam saglabāt noieta tirgu savām precēm vai pakalpojumiem (46).
88. Otrkārt, lai izmantošana varētu tikt uzskatīta par faktisku izmantošanu, tai nav jābūt kvantitatīvi nozīmīgai. Pat ar minimālu izmantošanu var būt pietiekami, lai to uzskatītu par tādu, ar nosacījumu, ka tā tiek atzīta par pamatotu attiecīgajā ekonomikas nozarē (47). Šajā sakarībā neatļautas zāles, kuras var tikt atļauts lietot eksperimentāli, var būt paredzētas to tirgošanai nākotnē personām ar stipri novājinošu, hronisku, smagu vai dzīvību apdraudošu slimību. Tādējādi šis tirgus ir ierobežots un līdz ar to kvantitatīvi ierobežotas var būt arī faktisku izmantošanu veidojošās darbības.
89. Treškārt, es uzskatu, ka zāļu, attiecībā uz kurām ir reģistrēta preču zīme, lietošanas eksperimentāli dēļ tās īpašnieks nevar tikt nostādīts nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar citiem tirgojamo zāļu tirgus dalībniekiem. Būtībā attiecībā uz eksperimentālai lietošanai paredzētām zālēm reģistrētas preču zīmes ienākšana tirgū varētu notikt apstākļos, kas ir līdzīgi atļautu zāļu tirdzniecības apstākļiem.
90. Visbeidzot, ceturtkārt, manā ieskatā interpretācija, kas automātiski neizslēdz faktiskas izmantošanas esamību eksperimentālas lietošanas gadījumā, apstiprinās, sistēmiski aplūkojot Regulu Nr. 726/2004 un Direktīvu 2001/83. Pirmkārt, Direktīvas 2001/83 6. pants, kurā ir pausts princips, ka neatļautas zāles nevar tikt laistas tirgū, ir pirmais pants šīs direktīvas III sadaļā “Laišana tirgū”. Otrkārt, Regulas Nr. 726/2004 83. panta 1. punktā ir skaidri paredzēta atkāpe no Direktīvas 2001/83 6. panta. Ja zāļu darīšana pieejamām saskaņā ar nosacījumiem, kas izklāstīti Regulas Nr. 726/2004 83. panta 1. un 2. punktā, nebūtu uzskatāma par laišanu tirgū, tādai atkāpei nebūtu jēgas.
91. Galu galā es neizslēdzu, ka attiecībā uz Nicas nolīguma 5. klasē ietilpstošām farmācijas precēm un veselības aprūpes precēm, konkrētāk, attiecībā uz zālēm, uz kurām attiecas Direktīva 2001/83, reģistrēta preču zīme atsevišķos gadījumos var tikt faktiski izmantota pirms šo zāļu TA saņemšanas. Jautājums par to, vai izmantošana ir pietiekama, ir jāizvērtē katrā atsevišķā gadījumā. Ņemot to vērā, es uzskatu, ka tādas preču zīmes izmantošana klīniskās izpētes ietvaros nevar tikt uzskatīta par faktisku izmantošanu Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta (Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts) izpratnē. Proti, klīniskās izpētes ietvaros preču zīme netiek izmantota, lai radītu vai saglabātu noieta tirgu precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta.
92. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa nav pamatota.
2. Par otro pamatu
a) Lietas dalībnieku nostājas
93. Ar otro apelācijas sūdzības pamatu, kas galvenokārt attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 60. un 61. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, izslēdzot pamatotu strīdīgās preču zīmes neizmantošanas iemeslu, esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu (Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts). Konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir izslēgusi pamatota neizmantošanas iemesla esamību gadījumos, pirmkārt, kad pieteikums attiecībā uz minēto izpēti ir iesniegts ilgu laiku pēc preču zīmes reģistrācijas un, otrkārt, kad ieguldītie finanšu līdzekļi nav tādi, kādi bijuši nepieciešami, lai klīnisko pētījumu varētu noslēgt, cik vien ātri iespējams.
94. Šā pamata atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, pirmkārt, ka, pārmetot tai, ka tā ir lūgusi atļauju klīniskajai izpētei ilgu laiku pēc preču zīmes reģistrācijas, Vispārējā tiesa ir atņēmusi jēgu piecu gadu labvēlības periodam. Proti, zāļu, kuru labvēlības periods beidzas, preču zīme faktiski kļūtu neizmantojama, jo tikai TA pieteikuma iesniegšana varētu attaisnot neizmantošanu.
95. Otrkārt, ievērojot, ka Vispārējā tiesa, novērtējot pamatota neizmantošanas iemesla esamību, ir ņēmusi vērā finanšu ieguldījumus, finansiāli stabiliem uzņēmumiem būšot vieglāk atbilstoši aizsargāt savus ieguldījumus ar preču zīmju tiesībām nekā finansiāli vājākiem uzņēmumiem. Katrā ziņā Vispārējā tiesa neesot varējusi pamatoties uz abstrakto pieņēmumu, ka papildu ieguldījumi būtu ļāvuši veikt konkrēto klīnisko izpēti ātrāk.
96. EUIPO un, pieņemot, ka otrais pamats ir pieņemams, Hecht-Pharma uzskata, ka šis pamats nav pamatots.
97. EUIPO ieskatā secinātais, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas veiktās darbības ir tās ietekmes sfērā un ka aplūkojamajā gadījumā klīniskā izpēte nevar tikt uzskatīta par pamatotu neizmantošanas iemeslu, ir balstīts uz vispārīgu novērtējumu, kurā papildus pagājušajam laikam un veiktajiem ieguldījumiem it īpaši ir ņemts vērā, ka nav iesniegti nekādi pierādījumi par šīs izpētes pabeigšanu, ka konkrētā klīniskā izpēte ir pakļauta valsts noteikumiem un ir tikai viens solis ceļā uz zāļu multiplās sklerozes ārstēšanai tirdzniecības uzsākšanu un, visbeidzot, ka nepastāv nekāds juridiski saistošs pienākums apzīmēt zāles klīniskās izpētes laikā.
98. Hecht-Pharma atzīst, ka nenormāli ilga zāļu atļaujas izsniegšanas procedūra varētu tikt uzskatīta par pamatotu neizmantošanas iemeslu. Tomēr attiecībā uz izskatāmo lietu Hecht-Pharma it īpaši norāda, ka no strīdīgās preču zīmes reģistrācijas līdz lūgumam izsniegt atļauju klīniskās izpētes veikšanai apelācijas sūdzības iesniedzēja ir ļāvusi paiet trīs gadiem un ka arī šobrīd tā vēl nav iesniegusi TA pieteikumu.
b) Vērtējums
99. Spriedumā Häupl (48) Tiesa ir norādījusi, ka, lai attaisnotu preču zīmes neizmantošanu, ir jābūt izpildītiem trīs kumulatīviem nosacījumiem. Pirmkārt, šķērslim ir jābūt neatkarīgam no šīs preču zīmes īpašnieka gribas, otrkārt, tam ir jābūt pietiekami tiešai saistībai ar preču zīmi, un, treškārt, tam ir jābūt tādam, kas preču zīmes izmantošanu padara neiespējamu vai nesaprātīgu.
100. Ņemot to vērā, Vispārējās tiesas apsvērumi, ar kuriem tā ir noliegusi kāda pamatota neizmantošanas iemesla pastāvēšanu, attiecas tikai uz pirmo nosacījumu, kas ir saistīts ar to, ka šķērslis nav atkarīgs no īpašnieka gribas. Atgādinājumam – pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka, lai arī klīniskās izpētes veikšana faktiski varētu būt iemesls preču zīmes neizmantošanai, apelācijas sūdzības iesniedzējas darbības un piesauktie notikumi aplūkojamajā gadījumā ir bijuši tās ietekmes sfērā un ietilpuši tās atbildības jomā tādējādi, ka tie nav bijuši saistīti ar no tās gribas neatkarīgiem šķēršļiem.
101. Nonākot pie šiem apsvērumiem, Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā vairākus kritērijus, proti, pirmkārt, pagājušo laiku starp preču zīmes reģistrāciju – kas bija nevis saistīts ar kādu juridisku pienākumu, bet gan pašas apelācijas sūdzības iesniedzējas izvēle – un klīniskās izpētes uzsākšanu (kuras precīzs pabeigšanas datums nebija nosakāms (49)), kā arī, otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas veikto ieguldījumu pietiekamību (50).
102. Tādējādi, lai gan es nevēlos izteikties par pārsūdzētajā spriedumā Vispārējās tiesas nerisinātajiem jautājumiem par pietiekami tiešas saiknes starp šķērsli un strīdīgo preču zīmi esamību, kā arī to, kā šis šķērslis ir ietekmējis šīs preču zīmes izmantošanas iespēju un saprātīgumu, ir jāizvērtē, vai situācijā, kad zāļu, attiecībā uz kurām minētā preču zīme ir reģistrēta, klīniskās izpētes uzsākšanas un finansēšanas iemeslu dēļ pastāv kāds šķērslis, šis šķērslis ir (vai nav) neatkarīgs no īpašnieka gribas (51).
103. Spriedumā Häupl (52) Tiesa ir norādījusi, ka Līguma par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (53) 19. panta 1. punkts var būt pamatots jēdziena, kāds tas tiek lietots Savienības tiesībās, interpretācijas elements. Proti, šajā tiesību normā kā piemēri ir minēti importa ierobežojumi vai citas valdības prasības attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas tiek apzīmēti ar preču zīmi. Tādējādi arī juridiska rakstura šķērslis var būt pamatots neizmantošanas iemesls.
104. Saskaņā ar manu apelācijas sūdzības pirmā pamata analīzi sistēmā, kas cita starpā izveidota ar Direktīvu 2001/83 un Regulu Nr. 726/2004, attiecībā uz neatļautām zālēm reģistrētas preču zīmes faktiska izmantošana ir iespējama vienīgi izņēmuma gadījumos un tās faktiska izmantošana klīniskās izpētes ietvaros nav iespējama (54).
105. Tomēr, pirmkārt, nevar apgalvot, ka ikviens juridisks ierobežojums, kas ir tieši saistīts ar preču zīmi un kas tās izmantošanu padara neiespējamu, būtu automātiski uzskatāms par pamatotu neizmantošanas iemeslu. Jebkāda saimnieciskā darbība ir jāveic saskaņā ar konkrētiem tiesību aktiem. Šajā kontekstā atgādināšu, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka jēdzienam “pamatots iemesls” nevar tikt piedēvēta pārāk plaša piemērojamība (55). Līdz ar to es uzskatu, ka ar to vien, ka pastāv kāds šķērslis preču zīmes izmantošanai, piemēram, nepieciešamība izpildīt Savienības tiesību aktu prasības, lai tirgotu ar šo preču zīmi apzīmētās preces, nav pietiekami, lai attaisnotu šīs preču zīmes neizmantošanu (56).
106. Otrkārt, Eiropas Savienības preču zīmju kontekstā un neatkarīgi no apsvērumiem par klīniskās izpētes lomu cilvēkiem paredzēto zāļu regulējumā īpašnieka veikta zāļu, attiecībā uz kurām preču zīme ir reģistrēta, klīniskās izpētes veikšana ir darbība, ar kuru tas cenšas novērst šķērsli šīs preču zīmes faktiskai izmantošanai.
107. Proti, gadījumā, kad īpašnieks var veikt darbības, ar kurām varētu būt iespējams novērst šķērsli preču zīmes izmantošanai vai vismaz samazināt tā ilgumu, nevar tikt uzskatīts, ka šis šķērslis nav pilnīgi atkarīgs no viņa gribas. Ņemot to vērā, es neizslēdzu, ka gadījumā, ja šīs darbības no īpašnieka paģēr kādas specifiskas procedūras uzsākšanu, viņš varētu saskarties ar citiem šķēršļiem, ko rada par šīs procedūras norisi atbildīgās iestādes. Es sliecos uzskatīt, ka tādi šķēršļi var tikt uzskatīti par pamatotiem neizmantošanas iemesliem. Kas attiecas, piemēram, uz preču zīmes, kas reģistrēta attiecībā uz zālēm, īpašnieka situāciju, var gadīties, ka par klīniskās izpētes iepriekšējas atļaujas izsniegšanu atbildīgās iestādes tām noteiktajā termiņā neizskata šā īpašnieka iesniegto atļaujas pieteikumu.
108. Šos apsvērumus apstiprina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru jēdziens “pamatoti iemesli” būtībā norāda uz apstākļiem, kas nav saistīti ar preču zīmes īpašnieku (57).
109. Ir tiesa, ka klīniskajai izpētei, kā arī būtiskām izmaiņām tās norisē iepriekš ir jāsaņem dalībvalsts atļauja (58). Tomēr tādas atļaujas tiek piešķirtas saskaņā ar atbilstošajā tiesiskajā regulējumā noteiktajiem kritērijiem, kurus šā iemesla dēļ var paredzēt īpašnieks, kurš darbojas kā klīniskās izpētes sponsors. Proti, sponsors ir atbildīgs par klīniskās izpētes uzsākšanu, tās vadību un tās finansēšanas organizēšanu (59).
110. Runājot par izskatāmo apelācijas sūdzību, ir jāatzīmē, ka Vispārējās tiesas izmantotie kritēriji pārsūdzētajā spriedumā, kas kritizēti apelācijas sūdzības otrajā pamatā, norāda uz šādi definētu apelācijas sūdzības iesniedzējas atbildību (60). Turklāt nekas neliecina par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu norādījusi uz kādiem citiem faktiskajiem apstākļiem, kas parādītu, ka ar viņas atbildību nesaistīti šķēršļi būtu ietekmējuši klīniskās izpētes uzsākšanu vai īstenošanu. Katrā ziņā, tādu faktisko apstākļu izvērtējums nav Tiesas kompetencē, izskatot apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu.
111. Turklāt es uzskatu, ka tādā situācijā, kurā prasītāja norādītu šādus faktiskos elementus, katrā atsevišķā gadījumā būtu jāvērtē, vai Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktā (Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts) paredzētajā laikposmā uzņēmuma stratēģijas maiņa ar mērķi apiet šķērsli ar lielu iespējamību varētu būt padarījusi iespējamu strīdīgās preču zīmes izmantošanu pirms šā laikposma beigām. Ja tas tā nav, būtu jāuzskata, ka neizmantošanas iemesls ir pastāvējis. Ja tas tā ir, īpašnieks nevar apgalvot, ka ir pastāvējis pamatots neizmantošanas iemesls.
112. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka otrais apelācijas sūdzības pamats nav pamatots.
VII. Secinājumi
113. Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, es iesaku Tiesai noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.