Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 12. jūnijā iesniedza Stephan Fleig par Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2019. gada 2. aprīļa spriedumu lietā T-492/17 Stephan Fleig/Eiropas Ārējās darbības dienests

(Lieta C-446/19 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Stephan Fleig (pārstāvis: H. Tettenborn, advokāts)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD)

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

pilnībā atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2019. gada 2. aprīļa spriedumu lietā T-492/17;

atcelt Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) Cilvēkresursu direktorāta direktora kā iestādes, kam ir piešķirtas pilnvaras noslēgt darba līgumus, 2016. gada 19. septembrī pieņemto lēmumu uzteikt apelācijas sūdzības iesniedzēja uz nenoteiktu laiku noslēgto darba līgumu no 2017. gada 19. jūnija, un piespriest EĀDD atlīdzināt nemantisko kaitējumu, kurš ir nodarīts ar prettiesisko [darba līguma] uzteikšanu;

pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā;

piespriest EĀDD atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies abās instancēs.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza sešus pamatus.

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka esot pārkāptas viņa tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas noteiktas Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktā, un esot pārkāpts pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips. Pretēji viņa lūgumam Vispārējā tiesa neesot pieprasījusi EĀDD iesniegt attiecīgās e-pasta vēstules, tādējādi būtiski ierobežojot viņa iespējas aizstāvēties.

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, piemērodama principu par administrācijas rūpības pienākumu. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka jau pirms apelācijas sūdzības iesniedzēja darba līguma uzteikšanas EĀDD rīcības dēļ esot saasinājusies apelācijas sūdzības iesniedzēja psihiskā slimība un tādējādi arī samazinājušās viņa spējas pildīt dienesta pienākumus.

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet, ka Vispārējā tiesa esot prettiesiski balstījusies uz to, ka tai nav jāpārbauda, vai un ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējs veselības stāvokļa dēļ nespēja izpildīt no ierēdņa statusa izrietošo pienākumu paziņot par savu uzturēšanās vietu. Tāpat Vispārējā tiesa prettiesiski neesot ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtos ārsta atzinumus, lai gan tai pašai nav specifisko zināšanu un tā nav saņēmusi medicīnisku ziņojumu par apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtajiem ārsta atzinumiem. Turklāt Vispārējā tiesa arī prettiesiski neesot ņēmusi vērā, ka EĀDD esot apelācijas sūdzības iesniedzējam nelabvēlīgā veidā ņēmusi vērā viņa psihiskās slimības sekas.

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa prettiesiski esot pārmetusi viņam, ka viņš neesot izpildījis pienākumu, kas izriet no Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. panta, kā arī tā pamatā esošo lojalitātes un sadarbības pienākumu, jo viņš “atteicās pats iecelt ārstu invaliditātes komitejā”. Tādējādi Vispārējā tiesa esot prettiesiski pamatojusi savu spriedumu ar apstākli, kuru EĀDD pats nemaz nav pārmetis apelācijas sūdzības iesniedzējam sava lēmuma pamatojumā.

Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa no vairākiem nesekmīgiem apelācijas sūdzības iesniedzēja ārpustiesas lūgumiem un sūdzībām esot nepamatoti secinājusi, ka EĀDD iecēlējinstitūcija varēja pārmest viņam nesadarbošanos un lojalitātes trūkumu. Rezultātā Vispārējās tiesas skatījumā jebkurš darbinieka lūgums, ko noraida administrācija, tiek uzskatīts par nelikumīgu.

Ar sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir sagrozījusi virkni faktu, uz kuriem balstīts tās spriedums un kuri it īpaši ir saistīti ar viņa pienākumu informēt administrāciju par savu uzturēšanās vietu.

____________