CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2011. gada 26. maijā

Lieta F‑40/10

Giorgio Lebedef

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Ikgadējais atvaļinājums – Prombūtne, kas bez iepriekšējas atļaujas notikusi pēc tam, kad izmantots ikgadējais atvaļinājums – Darba samaksas zaudēšana – Civildienesta noteikumu 60. pants

Priekšmets      Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas EAEK līgumam ir piemērojams saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru G. Lebedef lūdz atcelt Eurostat ģenerāldirektora 2009. gada 11. augusta lēmumu, ar kuru viņam tika atņemtas tiesības uz piecu ar pus dienu atalgojumu prombūtnes dēļ (kas atbilst šim dienu skaitam), kura notika pēc tam, kad bija izmantots viņa ikgadējais atvaļinājums, un bez tiešā priekšnieka iepriekšējas atļaujas

Nolēmums      Prasību noraidīt. Prasītājs atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Atvaļinājumi – Ikgadējais atvaļinājums – Atvaļinājums ar negatīvu bilanci – Nepieciešamība lūgt iepriekšēju atļauju – Ierēdnis norīkojumā uz 50 % no darba laika par arodbiedrības pārstāvi – Ietekmes neesamība

(Civildienesta noteikumu 60. pants)

2.      Ierēdņi – Atvaļinājumi – Ikgadējais atvaļinājums – Komisijas ieviestā kārtība – Atvaļinājums ar negatīvu bilanci – Lūgums piešķirt iepriekšēju atļauju – Pienākums norādīt pamatojumu

(Civildienesta noteikumu 60. pants)

3.      Ierēdņi – Prettiesiska neesamība – Vēlāk sniegts apliecinājums – Nosacījumi

(Civildienesta noteikumu 60. pants)

4.      Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms

(Civildienesta noteikumu 25. pants)

5.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Psiholoģiskas vardarbības kontekstā pieņemts lēmums – Saistības starp vardarbību un apstrīdēto lēmumu prasība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

6.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens

(Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts)

1.      No Civildienesta noteikumu 60. panta izriet, ka, ja ikgadējais atvaļinājums ir ar negatīvu bilanci, ir nepieciešams saņemt iepriekšēju atļauju no ieinteresētās personas tiešā priekšnieka. Šajā ziņā ierēdnis, kurš nav saņēmis šādu atļauju, nevar atsaukties uz to, ka faktiski viņš nestrādā savā dienesta vietā tādēļ, ka atrodas norīkojumā uz 50 % no darba laika kā arodbiedrības pārstāvis.

Saskaņā ar principu, ka pārkāpējs nedrīkst gūt labumu no pārkāpuma, ierēdņa pretlikumīgās prombūtnes atlikušajos 50 % no darba laika viņu neatbrīvo no pienākuma ievērot noteikumus atvaļinājumu jomā. Līdz ar to, dodoties prombūtnē un pirms tam nepārbaudot, vai ir apstiprināts atvaļinājuma piešķiršanas lūgums, ierēdnis sev rada prettiesiskas prombūtnes situāciju attiecībā uz nosacījumu par iepriekšēju atļauju no sava tiešā priekšnieka.

(skat. 26. un 30. punktu)

Atsauces

Eiropas Savienības Vispārējā tiesa: 2010. gada 16. decembris, T‑364/09 P Lebedef/Komisija un T‑52/10 P Lebedef/Komisija.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 7. jūlijs, F‑39/08 Lebedef/Komisija; 2009. gada 30. novembris, F‑54/09 Lebedef/Komisija.

2.      Saskaņā ar Komisijas pieņemtajiem piemērošanas noteikumiem attiecībā uz atvaļinājumiem, ja ikgadējais atvaļinājums ir ar negatīvu bilanci, tad ir jāsaņem iepriekšēja atļauja no ieinteresētās personas tiešā priekšnieka, un šo atļauju var piešķirt tikai izņēmuma kārtā un pēc motivēta lūguma. Ņemot vērā, ka šāda atļauja ir jāsniedz, pirms ieinteresētā persona dodas atvaļinājumā, tas pats katrā ziņā attiecas arī uz pamatojumu, uz kura pamata tiešais priekšnieks izlemj, vai piešķirt lūgto atļauju. Līdz ar to lūgumu nevar uzskatīt par motivētu, ja paskaidrojumi tiek sniegti pēc [došanās atvaļinājumā] un tie nav tiešā priekšnieka rīcībā brīdī, kad viņš izlemj neapmierināt lūgumu piešķirt atvaļinājumu. Tātad tiešajam priekšniekam nevar pārmest, ka viņš nav apmierinājis šādu lūgumu.

Turklāt fakts, ka prasīto iepriekšējo atļauju piešķir tikai izņēmuma kārtā un tā ir ieinteresētās personas tiešā priekšnieka atbildība, katrā ziņā nozīmē, ka administrācijai šajā jomā ir plaša rīcības brīvība, ko tā īsteno atbilstoši savām iekšējās organizācijas pilnvarām.

(skat. 26., 31. un 32. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: 2009. gada 7. jūlijs, F‑39/08 Lebedef/Komisija, 55. punkts; 2009. gada 30. novembris, F‑54/09 Lebedef/Komisija, 48. punkts.

3.      Novēloti apliecinājumi, ar kuriem apstiprina ierēdņa piedalīšanos arodbiedrības pārstāvībā vai pārstāvībā saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, neļauj vēlāk apstiprināt viņa neatļauto prombūtni, jo šāda apstiprināšana saskaņā ar Civildienesta noteikumu 60. pantu var notikt tikai slimības vai nelaimes gadījuma sakarā. Jebkurā gadījumā, pat pastāvot ex post apliecinājumiem, kompetentajai administrācijai ir jābūt iespējai saglabāt noteiktas kontroles tiesības un izvērtēt vēlākas prombūtnes, kas bija uzskatīta par neattaisnotu, apstiprinājuma pamatotību.

(skat. 32. punktu)

4.      Savienības iestādes lēmuma, kas pieņemts attiecībā uz ierēdni, pamatojuma iespējamu trūkumu var novērst ar atbilstošu pamatojumu, kas iesniegts atbildes uz sūdzību stadijā, jo šo pēdējo pamatojumu pieņem par tādu, kas atbilst lēmuma, pret kuru ir vērsta sūdzība, pamatojumam.

(skat. 38. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2003. gada 18. septembris, T‑221/02 Lebedef u.c./Komisija, 62. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 7. novembris, F‑57/06 Hinderyckx/Padome, 25. punkts.

5.      Jebkurš lēmums, kas ir nelabvēlīgs ierēdnim un ir pieņemts psiholoģiskās vardarbības laikā, nav prettiesisks tāpēc, ka būtu pierādīts, ka šis ierēdnis ir cietis no psiholoģiskas vardarbības; lai tas tā būtu, ir jāpastāv arī cēloņsakarībai starp attiecīgo psiholoģisko vardarbību un apstrīdētā lēmuma pamatojumu.

(skat. 42. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: 2010. gada 24. februāris, F‑2/09 Menghi/ENISA, 69. punkts; 2011. gada 4. aprīlis, F‑45/10 AO/Komisija, 39. punkts.

6.      Atvaļinājuma atteikumu, lai nodrošinātu labu dienesta darbību, principā nevar uzskatīt par psiholoģiskas vardarbības izpausmi. Tas tā vēl jo vairāk ir tad, kad ierēdnis nav izpildījis administratīvās formalitātes, pirms došanās prombūtnē nesaņemot iepriekšēju atļauju no sava tiešā priekšnieka. Šo pašu iemeslu dēļ ierēdnis nevar lietderīgi apgalvot, ka atteikums viņa lūgumam vai šī lūguma vēlākai apstiprināšanai ir uzvedības elements, ko var kvalificēt kā psiholoģisku vardarbību.

(skat. 45. un 46. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2005. gada 4. maijs, T‑144/03 Schmit/Komisija, 78. punkts; 2007. gada 25. oktobris, T‑154/05 Lo Giudice/Komisija, 107. punkts.