ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2007. gada 24. maijā (1)
Lieta C‑98/06
Freeport plc
pret
Olle Arnoldsson
(Högsta domstolen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Jurisdikcija – Regula Nr. 44/2001/EK – Īpašā jurisdikcija – Vairāki atbildētāji
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Zviedrijas Högsta domstolen (Kasācijas tiesa) uzdeva Tiesai vairākus jautājumus attiecībā uz 6. panta 1. punkta interpretāciju Padomes 2000. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2).
2. Šie jautājumi tika izvirzīti lietā, kurā Högsta domstolen tiek lūgts nospriest, vai tingsrätt di Göteborg (Gēteborgas pirmās instances tiesa) ir jurisdikcija izskatīt prasību, kuru cēlis Olle Arnoldsons [Olle Arnoldsson] pret saskaņā ar Lielbritānijas tiesībām dibinātu sabiedrību Freeport Leisure plc (turpmāk tekstā – “Freeport plc”).
I – Atbilstošās tiesību normas
3. Kā zināms, paplašinot Kopienas pilnvaras attiecībā uz tiesu sadarbību civillietās, Amsterdamas līgums paredzēja īpašu juridisku pamatu, kurš tika izmantots, lai “kopieniskotu” Briseles 1968. gada 27. septembra konvenciju par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) iekļautu Kopienu tiesību sistēmā.
4. Pieņemta, pamatojoties uz EKL 61. panta c) apakšpunktu un EKL 67. panta 1. punktu, Regula Nr. 44/2001 (saukta par Briseles Pirmo regulu), nodrošinot Briseles Konvencijas kontinuitāti (3), paredz jaunu Kopienas režīmu attiecībā uz jurisdikcijas civillietās un komerclietās izmantošanu strīdos ar ārvalstu elementu un attiecībā uz šiem strīdiem pieņemto nolēmumu apriti (4).
5. Regulas Nr. 44/2001 II nodaļa definē kopīgos noteikumus tiesas jurisdikcijas piešķiršanai. Šīs nodaļas 1. iedaļai ir nosaukums “Vispārīgi noteikumi” un tajā ietilpst 2.–4. pants, kuri nosaka personas, uz kurām attiecas šis tiesiskais regulējums.
6. 2. panta 1. punkts nosaka:
“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”
7. Saskaņā ar 3. panta 1. punktu:
“Personas, kuru domicils ir kādā no dalībvalstīm, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, vienīgi izmantojot šīs nodaļas 2.–7. iedaļā noteiktās normas.”
8. Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 2. iedaļā ar nosaukumu “Īpašā jurisdikcija” ietilpst 5.–7. pants. Attiecībā uz šo lietu it īpaši svarīgi ir minēt dažus 5. un 6. panta noteikumus, saskaņā ar kuriem personu, kuras domicils ir dalībvalstī, pēc prasītāja izvēles var iesūdzēt tiesā, kas nav atbildētāja domicila vietas tiesa, ja attiecīgo prāvu ar šo tiesu vieno īpašas saiknes.
9. 5. pantā ir noteikts:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:
1. a) lietās, kas attiecas uz līgumiem, attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā;
[..]
3. lietās, kas attiecas uz kaitējumu vai neatļautu rīcību, tās vietas tiesā, kur kaitējums noticis vai varējis notikt;
[..].”
10. Saskaņā ar 6. pantu:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt:
1. ja viņš ir viens no vairākiem apsūdzētajiem tās vietas tiesā, kurā kādam no apsūdzētajiem ir domicils, ar noteikumu, ka prasības ir tik cieši saistītas, ka lietderīgi tās izskatīt un noteikt kopā, lai novērstu nesavienojamu spriedumu risku, ko rada atsevišķa tiesvedība;
2. kā trešo personu lietā par garantiju vai galvojumu vai jebkurā citā tiesvedībā pēc trešo personu pieteikuma tiesā, kurā ierosināta pamattiesvedība, ja vien tā nav ierosināta vienīgi ar mērķi atņemt tās tiesas jurisdikciju, kas viņa lietā būtu kompetenta;
[..].”
II – Pamata tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
11. Faktus, kas ir šīs pamata tiesvedības pamatā un kas izriet no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu un lietas materiāliem, īsi var raksturot šādi.
12. Arnoldsons [Arnoldsson], atbildētājs pamata lietā, sadarbojās ar sabiedrību Villages des Marques S.A. (turpmāk tekstā – “Villages des Marques”) – sabiedrību, kas kopš 1996. gada bija iesaistīta piemērotu vietu meklēšanā Eiropā, kur atvērt tā sauktos rūpnīcas veikalus un attīstīt ar tiem saistītus projektus.
13. Daži projekti, it īpaši projekts attiecībā uz Zviedrijas veikalu Kungsbākā [Kungsbacka], tika nodoti Freeport plc – sabiedrībai, kuras juridiskā adrese atrodas Lielbritānijā, – apmaiņā pret pievienotās vērtības, balstītas uz atšķirību starp katra veikala tirgus vērtību un attiecīgā projekta attīstīšanas izmaksām, komisijas naudu. Saskaņā ar dokumentiem, kas pievienoti Arnoldsona apsvērumiem, kurus viņš iesniedza Tiesai, 1999. gada 15. septembrī Freeport plc un Trading Places Ltd, kas ir Villages des Marques mātes sabiedrība, noslēdza vienošanos par kopuzņēmumu Kungsbākā (5).
14. 1999. gada 11. augustā sarunās par Kungsbākas veikala nodošanu Freeport plc pārstāvis un Arnoldsons noslēdza mutvārdu vienošanos, saskaņā ar kuru Freeport plc uzņēmās samaksāt Arnoldsonam komisijas naudu GBP 500 000 (turpmāk tekstā – “vienošanās”) brīdī, kad tiks atvērts veikals Kungsbākā. Freeport plc apstiprināja šo vienošanos ar 1999. gada 13. septembra faksu, kurā cita starpā bija precizēts, ka samaksu veiks sabiedrība, kas būs veikala īpašniece.
15. Veikals Kungsbākā oficiāli tika atvērts 2001. gada 15. novembrī. Tās īpašnieks ir Freeport Leisure (Zviedrija) AB (turpmāk tekstā – “Freeport AB”), kuru 100 % pārvalda Freeport plc ar tās filiāles Freeport Leisure (Nīderlande) BV, kura arī tiek 100 % pārvaldīta, starpniecību. Freeport AB, kas tika reģistrēta Zviedrijā 1999. gada 13. septembrī ar citu nosaukumu, 2000. gada pavasarī ieguva Freeport grupa.
16. Pēc veikala atvēršanas Arnoldsons gan no Freeport AB, gan Freeport plc prasīja saskaņā ar vienošanos paredzēto komisijas naudas samaksu. Tā kā nekāda samaksa netika veikta, Arnoldsons 2003. gada 5. februārī cēla prasību par naudas summas samaksu pret abām sabiedrībām tingsrätt de Göteborg, kuras jurisdikcijā atradās Freeport AB juridiskā adrese, prasot piespriest abām sabiedrībām solidāri samaksāt naudas summu GBP 500 000 vai tās ekvivalentu Zviedrijas kronās, pieskaitot procentus.
17. Lai pamatotu tingsrätt di Göteborg jurisdikciju attiecībā uz Freeport plc, Arnoldsons atsaucās uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu.
18. Vispirms Freeport plc atsaucās uz Zviedrijas tiesas jurisdikcijas neesamību, apstrīdot prasītāja minētā noteikuma piemērojamību šajā gadījumā.
19. It īpaši saskaņā ar iesniedzējtiesas norādījumiem Freeport plc apgalvoja, ka pret to vērstā tiešā prasība bija balstīta uz līgumu, bet pret Freeport AB vērstā prasība varēja būt balstīta vienīgi uz apgalvotu atbildību par deliktu vai kvazideliktu, jo Freeport AB ne tikai nebija vienošanās puse, bet šī sabiedrība pat vēl nebija izveidota vienošanās noslēgšanas brīdī. Freeport plc uzskata, ka pret Freeport AB celtā prasība ir nepamatota, jo saskaņā ar Zviedrijas tiesībām ar līgumiem nevar uzlikt pienākumu trešām personām. Līdz ar to nepastāvēja nekāds nesavienojamu spriedumu pieņemšanas risks, ja prasību pret Freeport plc un prasību pret Freeport AB izskatītu divas dažādas tiesas. Tādējādi prasība pret Freeport AB tika celta tikai ar vienu mērķi – iesūdzēt Freeport plc Zviedrijas tiesā.
20. Arnoldsons atbildēja, ka abas prasības, kas celtas pret divām sabiedrībām – atbildētājām, bija balstītas uz līgumu. Viņš arī apgalvo, ka brīdī, kad tika noslēgta vienošanās, Freeport plc pārstāvji rīkojās gan Freeport plc, gan Freeport AB vārdā, kurš brīdī, kad kļūs par daļu no Freeport grupas, uzņemas samaksāt naudas summu, kuru Freeport plc tam uzlika, pamatojoties uz vienošanos. Pēc Arnoldsona domām, starp Arnoldsonu un Freeport AB bija vismaz kvazilīgumiskas attiecības.
21. Tingsrätt di Göteborg noraidīja Freeport plc izvirzīto iebildi par jurisdikcijas neesamību. Freeport plc par šādu lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Hovrätten för Västra Sverige (Apelācijas tiesa Zviedrijas rietumu daļai), kura apstiprināja pirmās instances tiesas lēmumu.
22. Tāpēc Freeport plc vērsās Högsta domstolen, kas, lai atrisinātu šo strīdu, uzskatīja par vajadzīgu uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai prasība, kas pamatota ar iespējamu pienākumu maksāt, kas ir uzlikts akciju sabiedrībai un kas izriet no vienošanās, Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 12, 1. lpp.) 6. panta 1. punkta piemērošanai ir uzskatāma par prasību ar līgumisku pamatu, kaut arī persona, kura sniedza apsolījumu, nebija nedz sabiedrības juridiskais pārstāvis, nedz arī pilnvarnieks?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai papildus 6. panta 1. punktā tieši iekļautajiem nosacījumiem jurisdikcijas priekšnoteikums ir tas, ka prasība pret atbildētāju tādas valsts tiesā, kurā atrodas tā domicils, nav tikusi celta tikai tāpēc, lai prasību pret citu atbildētāju izskatītu cita tiesa, nevis tiesa, kuras jurisdikcijā citādi būtu izskatīt šo lietu?
3) Ja atbilde uz otro jautājumu ir noraidoša, vai iespēja apmierināt prasību pret atbildētāju ar domicilu valstī, kurā atrodas tiesa, ir jāvērtē citādi, izskatot jautājumu par 6. panta 1. punktā paredzēto nesavienojamu spriedumu risku?”
III – Tiesvedība tiesā
23. Saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu Arnoldsons, Freeport plc un Komisija iesniedza Tiesā rakstveida apsvērumus.
IV – Analīze
A – Par pirmo prejudiciālo jautājumu
24. Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu precizēt, vai, ņemot vērā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu norādītos apstākļus, Arnoldsona celtajai prasībai pret Freeport AB ir līgumisks pamats.
25. No lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ietvertajām norādēm izriet, ka šis jautājums ir izvirzīts tāpēc, ka Högsta domstolen uzskata, ka, lai piemērotu Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu, prasībai, kas celta pret atbildētāju tā domicila valsts tiesā, ir jābūt identiskam pamatam ar prasības, kas celta pret atbildētāju tādas valsts tiesā, kurā nav tā domicila, pamatu. Turklāt no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka valsts tiesa pamato šādu uzskatu ar Tiesas sprieduma lietā Réunion européenne u.c. interpretāciju (6).
26. Pirms es izklāstu iemeslus tam, kāpēc es uzskatu, ka Högsta domstolen balstās uz kļūdainu minētā sprieduma interpretāciju, ir jāatgādina Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā definētais sasaistes režīms, kas it īpaši izriet no precizējumiem, ko sniedz Tiesas judikatūra.
27. Kā zināms, šī panta pašreizējā redakcija izriet no interpretācijas, kuru Tiesa sniedza attiecīgam Briseles konvencijas noteikumam spriedumā lietā Kalfelis (7) un kas tika veikta, Briseles konvencijas noteikumus iekļaujot Regulā Nr. 44/2001.
28. Šajā spriedumā Tiesa kā nosacījumu Briseles konvencijas 6. panta 1. punkta piemērošanai paredzēja, ka “starp viena un tā paša prasītāja celtajām prasībām pret dažādiem atbildētājiem ir jāpastāv saistībai” (8). Tālāk analizējot prasīto saistību veidu, Tiesa pēc tam, kad tā konstatēja, ka 6. panta 1. punktam bija tāds pats mērķis kā Konvencijas 22. pantam attiecībā uz gadījumiem, kad saistītas prasības tika celtas dažādās līgumslēdzēju valstu tiesās (9), tālāk paskaidroja, ka 6. panta 1. punkts ir piemērojams, “ja prasības, kas celtas pret dažādiem atbildētājiem, ir saistītas to celšanas brīdī, t.i., ja pastāv interese tās apvienot un izlemt kopā, lai novērstu tādu spriedumu risku, kuri varētu būt nesavienojami, ja lietas tiktu iztiesātas atsevišķi” (10). Turklāt Tiesa precizēja, ka “valsts tiesa ir tā, kurai katrā konkrētā gadījumā ir jāpārbauda, vai ir izpildīts šis nosacījums” (11).
29. Tāpēc, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu, pret vairākiem atbildētājiem ar domiciliem dažādās dalībvalstīs var vienlaicīgi celt prasību tās valsts tiesā, kurā ir domicils vienam no viņiem, ja pret tiem celtās prasības ir pienācīgi un pietiekami saistītas. Šāda saistība ir jākonstatē prasības celšanas brīdī (12) un jānovērtē, ņemot vērā, ka ir jāpieņem vienots nolēmums, lai izvairītos no nesavienojamu spriedumu pasludināšanas.
30. Šāda sasaiste galvenokārt pastāv gadījumā, kad pret vairākām personām celtas prasības ir tik cieši saistītas, ka tās ir jāceļ vienā un tajā pašā tiesā, ņemot vērā, ka spriedums var tikt taisīts tikai attiecībā uz visām iesaistītajām pusēm. Taču 6. panta 1. punkts neprasa, lai būtu šāda saistība (13), jo pietiek ar tādu saistību, pēc kuras var noteikt lietderību izskatīt prasības kopā, lai izvairītos no nesavienojamu spriedumu taisīšanas riska. Līdz ar to 6. panta 1. punkta piemērošanas jomā ietilpst arī tādi gadījumi, kad prasības savā starpā saista priekšmets vai pamats.
31. Jāatzīmē, ka, tā kā nedz Regula Nr. 44/2001, nedz arī Kopienu tiesa, interpretējot minēto regulu vai pirms tam pastāvošos Konvencijas noteikumus, nav pilnībā norādījusi gadījumus, kad ir piemērojams 6. panta 1. punkts, valstu iekšējos procesuālajos noteikumos ir jāpapildina ar minēto tiesību normu paredzētais režīms. Citiem vārdiem, valsts tiesai, kurā ir iesniegta prasība, kā tas turklāt jau tika apstiprināts iepriekš minētajā spriedumā lietā Kalfelis (14), ja nav kopēju noteikumu, ir jāizvērtē, pamatojoties uz tās procesuālajām tiesībām, vai ir jāapvieno prasības, lai īstenotu jurisdikciju attiecībā pret vairākiem atbildētājiem.
32. Izklāstījis iepriekš minēto, es tagad izvērtēšu Högsta domstolen atsauces uz iepriekš minēto spriedumu lietā Réunion européenne u.c. nozīmi strīda, kuru izskata Högsta domstolen, atrisināšanā (15).
33. Minētajā spriedumā Tiesa prejudiciālā nolēmuma kārtībā izskatīja vairākus jautājumus, kurus bija iesniegusi Francijas Cour de cassation (Kasācijas tiesa) par Briseles konvencijas 5. panta 1. un 3. punkta un 6. panta 1. punkta interpretāciju. Prejudiciālie jautājumi tika izvirzīti prāvā starp vairākām apdrošināšanas kompānijām, kurām bija subrogācija attiecībā uz tādas Francijas sabiedrības tiesībām, kas saņēma preces, kuras bija bojātas, tās pārvedot pa jūru un zemi no Melburnas uz Runžī [Rungis], un pārvadātāju saskaņā ar līgumu, kura juridiskā adrese atradās Sidnejā, Nīderlandes rēderi, kura īpašumā esošais kuģis brauca pa jūras ceļu maršrutā no Melburnas uz Roterdamu, un kuģa kapteini, kura dzīvesvieta bija Nīderlandē. Tribunal de Commercede Créteil (Kreteijas Tirdzniecības tiesa), kuras jurisdikcijā ietilpst Runžī – vieta, uz kurieni tika nogādātas preces, – atzina, ka tai ir jurisdikcija izskatīt vienīgi apdrošinātāju prasību pret Austrālijas pārvadātāju, bet noraidīja savu jurisdikciju attiecībā uz citiem atbildētājiem par labu Roterdamas tiesām – vietā, kurā Nīderlandes rēderis izpildīja savu pienākumu, vai Amsterdamas tiesām – vietā, kurā Nīderlandes rēderim atradās tā juridiskā adrese, vai par labu Sidnejas tiesām. Cour de cassation, kurā vērsās pēc tam, kad Cour d’appel de Paris (Parīzes Apelācijas tiesa) apstiprināja Tribunal de Commerce de Créteil spriedumu, apdrošinātāji pamatā apgalvoja, ka, tā kā nav pierādīts, ka starp preču saņēmēju, no vienas puses, un kuģa īpašnieku un kuģa kapteini, no otras puses, pastāvēja līgumiskas attiecības, tiesām, kas izskata lietu pēc būtības, bija jāpiemēro sasaistošie faktori, kurus paredz Briseles Konvencijas 5. panta 3. punkts attiecībā uz atbildību, kas saistīta ar deliktu vai kvazideliktu, nevis 5. panta 1. punkts attiecībā vienīgi uz līgumisko jomu. Pakārtoti, prasītāji atzīmēja, ka pret dažādiem atbildētājiem vērstās prasības attiecās uz vienu un to pašu pārvadājumu un ka prāva līdz ar to bija nedalāma.
34. Pirmie trīs prejudiciālie jautājumi attiecās uz Briseles konvencijas 5. panta 1. un 3. punkta interpretāciju. Ar šiem jautājumiem Tiesai pēc būtības tika prasīts noteikt, vai prasības, kuras apdrošinātāji cēla pret Nīderlandes rēderi un kuģa kapteini, bija vai nebija saistītas ar līgumu, kā arī sniegt jēdziena “vietas, kur izdarīta kaitējoša darbība”, interpretāciju 5. panta 3. punkta izpratnē.
35. Turpretim ar savu ceturto jautājumu Cour de Cassation jautāja Tiesai, vai “atbildētājs ar domicilu līgumslēdzējas valsts dalībvalstī var tikt iesūdzēts citas līgumslēdzējas dalībvalsts tiesā, kura izskata prasību pret līdzatbildētāju, kura domicils nav līgumslēdzējā valstī, pamatojoties uz to, ka strīds ir nedalāms, nevis tikai norādot uz saistību” (16).
36. Atbildot uz minēto jautājumu, Tiesa pēc tam, kad tā nepiekrita, ka nosacījumi, kas nosaka Briseles konvencijas 22. panta piemērojamību, attiecīgajā lietā tika izpildīti (17), atgādināja Briseles konvencijas 6. panta 1. punkta formulējumu un precizēja, ka minētā tiesību norma ir piemērojama tikai ar nosacījumu, ka “attiecīgā prāva tiek izskatīta tās vietas tiesā, kur vienam no atbildētājiem ir domicils” (18), – nosacījums, kas šajā lietā netika izpildīts (19).
37. Kaut arī ar šādu konstatējumu kā tādu ir pietiekami, lai izslēgtu iespēju pamata lietā atsaukties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu un atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumu, Tiesa tomēr turpināja savu pamatojumu. Tā atsaucās uz precizējumu, kas dots iepriekš minētajā spriedumā lietā Kalfelis (20), attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem piemērojams 6. panta 1. punkts (21), kā arī rindkopu šajā spriedumā, kurā tā nosprieda, ka tiesai, kurai ir jurisdikcija saskaņā ar Konvencijas 5. panta 3. punktu attiecībā uz prasību tiktāl, ciktāl tās pamatā ir delikts, nav jurisdikcijas attiecībā uz šo prasību, ja tās pamatā nav delikta (22). Motīvu daļas 50. punktā, uz kuru atsaucas Högsta domstolen savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, Tiesa atzina, ka “no iepriekš minētā izriet, ka divi pieteikumi vienā un tajā pašā prasībā par zaudējumu atlīdzību, kas ir vērsti pret dažādiem atbildētājiem un pamatoti vienā gadījumā ar līgumisku atbildību un otrā gadījumā – ar atbildību, kas ir saistīta ar deliktu, nevar tikt uzskatīti kā savā starpā saistīti” (23).
38. Kaut arī šādu apstiprinājumu ir iespējams interpretēt tādējādi, ka Tiesa vēlējās pakļaut Briseles konvencijas 6. panta 1. punkta piemērojamību papildu nosacījumam salīdzinājumā ar to, kas jau tika apstiprināts spriedumā lietā Kalfelis – tā to patiesībā arī interpretēja dažu dalībvalstu tiesas – es uzskatu, ka tā nozīme ir skaidra, ja tas tiek apskatīts tam atbilstošā kontekstā.
39. Ja minētā sprieduma 49. un 50. punkts tiek apskatīti to loģiskajā kontekstā, šķiet, ka šie punkti faktiski būtu jāinterpretē tādējādi, ka tie apstiprina to, ko Tiesa jau atzīmēja šī paša sprieduma 14. punktā, proti, Konvencijas normatīvajā sistēmā sasaistes kritērijs var būt kā kritērijs, lemjot par jurisdikcijas piešķiršanu tikai to valstu tiesām, kurās atbildētājiem ir domicili. It īpaši man šķiet, ka minētajās rindkopās Tiesa vēlējās tieši apstiprināt, ka prasību apvienošanas nolūkā strīdos, kuros ir vairāki līdzatbildētāji, jurisdikcija to valstu tiesās, kurās nav atbildētāju domicilu, ir neatbilstoša, izslēdzot iespēju, ka šāda jurisdikcija ļautu apvienot vairākas savā starpā saistītas prasības, ja šī jurisdikcija ir spēkā esoša tikai attiecībā uz vienu no prasībām.
40. Tieši tā ir jāsaprot arī norāde uz punktu spriedumā lietā Kalfelis, kurā Tiesa izslēdza, ka tiesa, kas ir piekritīga, pamatojoties uz 5. panta 3. punktu, var izskatīt jautājumus, balstoties uz aktiem vai faktiem, kas nav delikts, pat ja šie jautājumi ir izvirzīti vienas un tās pašas prasības ietvaros. No šī aizlieguma loģiski izriet, ka, ja tiesa izskata divas savā starpā saistītas prasības, kas celtas pret dažādiem atbildētājiem, no kurām viena ir pamatota ar deliktu, bet otrai ir līgumisks pamats, tā nevar prasīt apvienot šīs divas prasības to savstarpējās saistības dēļ, ja šai tiesai ir jurisdikcija attiecībā uz pirmās prasības izskatīšanu, pamatojoties uz Konvencijas 5. panta 3. punktu (24), taču pašas tiesas jurisdikcija attiecībā uz otro prasību nav autonomi noteikta (piemēram, gadījumā, kad sakrīt līgumā paredzēto pienākumu izpildes vieta un kaitējuma nodarīšanas vieta, vai saskaņā ar vispārīgo kritēriju par atbildētāja domicila valsts tiesu). Saikne, kas pastāv starp divām prasībām, šādos apstākļos, proti, kad nepastāv saikne ar vienu no atbildētāju domiciliem, nevar būt par kritēriju jurisdikcijas piešķiršanai, un tāpat arī jurisdikciju nevar noteikt, pamatojoties uz to, ka jurisdikcijai saskaņā ar 5. panta 3. punktu ir “pievilkšanas spēks”, jo judikatūra šādu iespēju pilnībā izslēdz.
41. Jā šādi ir jāinterpretē minētā sprieduma 49. un 50. punkts, tad pretēji iesniedzējtiesas uzskatam šāda interpretācija neizslēdz Briseles konvencijas 6. panta 1. punkta piemērojamību gan attiecībā uz prasībām ar līgumisku pamatu, gan prasībām ar ārpuslīgumisku pamatu, ar nosacījumu, ka atbilstošo tiesvedību apvienošanas rezultātā jurisdikcija tiek piešķirta tās valsts tiesai, kurā vienam no atbildētājiem ir domicils.
42. Manis ieteiktā sprieduma lietā Réunion européenne 49. un 50. panta interpretācija, kuru lielākajā daļā atbalsta arī Komisija, šķiet atbilstoša pieejai, kuru Tiesa jau apstiprināja spriedumā lietā Kalfelis, un, vispārīgāk runājot, atbilstoša Briseles konvencijā paredzētajai tiesību normu sistēmai (un šobrīd Regulas Nr. 44/2001 tiesību normu sistēmai).
43. No vienas puses, tā turpina spriedumā lietā Kalfelis izmantoto pieeju, pamatojoties uz kuru saikne starp prasībām, kā paredzēts šajā spriedumā, ir tikai objektīvs nosacījums 6. panta 1. punkta piemērošanai, turpretim iesniedzējtiesas piedāvātā interpretācija pēc būtības nozīmē papildu prasības celšanu, lai pret dažādiem atbildētājiem vērstajām prasībām būtu identiski pamati.
44. No otras puses, šāda interpretācija nav nesavienojama vispirms ar Briseles konvencijā, pēc tam ar Regulā Nr. 44/2001 paredzētās sistēmas mērķiem, kas cita starpā ietver līdzsvara nodrošināšanu starp pareizu tiesvedību un prasību palielināt efektīvu indivīdu aizsardzību Eiropas tiesās. Turpretim citāda šī sprieduma interpretācija, tāda, kādu piedāvā iesniedzējtiesa, var nepamatoti ierobežot 6. panta 1. punkta piemērojamību, tādējādi neievērojot procesuālās ekonomijas mērķus, kaut arīto neattaisno prasība aizsargāt atbildētāja domicila centrālo nozīmi kā vispārīgo kritēriju tiesas jurisdikcijas piešķiršanai, vai nodrošināt jurisdikcijas noteikšanas paredzamību.
45. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka pirmais prejudiciālais jautājums, kuru uzdeva iesniedzējtiesa, izriet no kļūdainas Tiesas judikatūras interpretācijas un ka tam nav nozīmes pamata prāvas iznākumā. Ja Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir piemērojams arī gadījumā, kad celtās prasības ir pamatotas gan ar līgumisku, gan ārpuslīgumisku atbildību, prāvas, kuru izskata Högsta domstolen, atrisināšanai nav vispirms jānoskaidro, vai Arnoldsona celtajai prasībai pret Freeport AB ir līgumisks pamats.
46. Tāpēc es pāriešu pie Högsta domstolen uzdotā otrā un trešā jautājuma izskatīšanas.
B – Par otro un trešo prejudiciālo jautājumu
47. Ar otro un trešo prejudiciālo jautājumu, kurus, manuprāt, ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa pēc būtības Tiesai jautā, pirmkārt, vai Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu var piemērot tikai tad, ja ir noteikts, ka prasība pret atbildētāju ar domicilu valstī, kurā atrodas kompetentā tiesa, netika celta tikai tāpēc, lai nepieļautu, ka jurisdikcija tiek piešķirta cita atbildētāja kompetentajai tiesai (25), un, otrkārt, ja atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša, vai tas, ka prasītājam ir tāds mērķis, ietekmē iespējas apmierināt šādu prasību izvērtēšanu, izskatot jautājumu par Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā paredzēto nesavienojamu spriedumu risku (26).
48. Manuprāt, šie jautājumi, kas ir formulēti precīzi noteikuma, kuru tiek lūgts interpretēt, piemērošanas jomas ietvaros, izvirza delikātu jautājumu par Regulā Nr. 44/2001 paredzēto jurisdikcijas pamatu negodīgu vai ļaunprātīgu izmantošanu. Es nevēlos un arī neuzskatu par nepieciešamu šīs lietas atrisināšanas nolūkā vispārīgi apskatīt šo problēmu. Tāpēc es vienīgi izklāstīšu apsvērumus, kas ir nepieciešami atbildēšanai uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, kaut arī es apzinos pamata tēmas jūtīgo raksturu, kas ir šo apsvērumu pamatā.
49. Kā jau es iepriekš uzsvēru, Regulas Nr. 44/2001 normatīvajā sistēmā (tāpat kā iepriekš Briseles konvencijā) paredzēto prasību attiecībā uz īpašu sasaistes faktoru gadījumos, kad lietas var apvienot saskaņā ar 6. panta 1. un 2. punktu, pamato tās mērķis, proti, procesuālās ekonomijas un spriedumu konsekvences nodrošināšana.
50. Turklāt, kā jau es uzsvēru, šī sasaistes faktora piemērojamību ierobežo prasība izvairīties vai nu no vispārīgā kritērija par atbildētāja domicila tiesas jurisdikciju pārmērīgas ierobežošanas, kas tādējādi mazinātu tiesību skaidrību, nosakot tiesas jurisdikciju, vai no netiešas un vairāk vai mazāk sistemātiskas pieļaušanas, ka lietu izskata atbildētāja domicila tiesa, pret ko skaidri iebilda Kopienas likumdevējs (un pirms tam Briseles konvencija).
51. Līdz ar to man šķiet, ka, interpretējot Regulas Nr. 44/2001 noteikumus attiecībā uz lietu apvienošanu, ir jāņem vērā dialektika starp pareizu tiesvedību un atbildētāja domicila tiesas jurisdikcijas kā galvenā kritērija jurisdikcijas piešķiršanai ievērošanu.
52. Šādā situācijā vispirms ir jāatzīmē, ka, tā kā lietās, kurās ir vairāki atbildētāji, piemēram, lietās par garantiju vai pieteikuma par iestāšanos lietā gadījumā, 6. panta 1. un 2. punktā paredzētie sasaistes kritēriji ir alternatīvi kritērijam par atbildētāja domicila tiesas jurisdikciju, tad prasītājam šajā sakarā ir izvēles tiesības, kuras viņš var izmantot, pēc sava ieskata izvēloties tiesu, kura izskatīs lietu. Tas ir raksturīgi regulas normatīvajai sistēmai, kurai ir grūti darboties pretī, jo nevar aizliegt pusei, kas vēlas celt prasību “Eiropas tiesu telpā”, izmantot šīs sistēmas sniegtās iespējas, lai izvēlētos saskaņā ar šīs sistēmas noteikumiem tai vispiemērotāko jurisdikciju (27).
53. Taču, kaut arī ir atzīta šāda izvēles tiesību esamība, minētā normatīvā sistēma tomēr paredz noteiktus mehānismus, kas var ierobežot šādu izvēles tiesību izmantošanu negodīgā vai ļaunprātīgā nolūkā.
54. Attiecīgo noteikumu piemērošana, pirmkārt, ir atkarīga no kopēja nosacījuma – kas ir arī galvenais ierobežojums alternatīvu jurisdikciju izmantošanai tai jurisdikcijai, kas paredzēta šajos noteikumos – proti, ka lietu apvienošanai ir jābūt patiesi lietderīgai un ar aktuālu nozīmi, kas ir izsmeļoši jānovērtē tiesai, kas izskata lietu, izmantojot objektīvus vērtēšanas kritērijus, kas raksturīgi lietām, kuras šī tiesa izskata, piemēram, cik cieša ir saistība, kas raksturo lietas, un cik tuvu ir konkrētā tiesa.
55. Lietās par garantiju vai jebkuros citos pieteikumos par iestāšanos lietā, kam parasti ir raksturīga sasaiste ar sākotnējo prasību (28), un kuras pretēji 6. panta 1. punktā paredzētajiem gadījumiem, kad ir vairāki atbildētāji, ne vienmēr tiek apvienotas izskatīšanai atbildētāja domicila tiesā vai trešās personas domicila tiesā, ir papildu ierobežojumi attiecībā uz sasaistes kritērija piemērojamību, jo it sevišķi netiek pieļautas lietas, kurās sākotnējā prasība it kā tika ierosināta tikai ar vienu mērķi – atņemt tās tiesas jurisdikciju attiecībā uz atbildētāju, kas attiecīgajā lietā būtu kompetenta (29).
56. Jāatzīmē, ka šis ierobežojums, kā izriet no Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punkta formulējuma, nepieļauj šajā tiesību normā paredzētā sasaistes kritērija piemērošanu gan lietās, kur tā piemērošana būtu negodīga, gan gadījumos, kad tiek ļaunprātīgi izmantotas prasītāja izvēles tiesības (30), proti, tādam mērķim, kas atšķiras no tā, kāpēc šīs tiesības tika piešķirtas (31).
57. Högsta domstolen Tiesai jautā, vai šis ierobežojums attiecas arī uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu, kaut arī šī tiesību norma to skaidri neparedz.
58. Komisija iesaka uz šo jautājumu atbildēt noliedzoši. Tā uzskata, ka 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja prasības savā starpā ir pietiekami saistītas, tad nevar apšaubīt prasītāja nolūkus. Pēc Komisijas domām, šādu interpretāciju apstiprina iepriekš minētais spriedums lietā Kalfelis (32), kurā tika uzskatīts, ka nosacījums par sasaisti starp prasībām tika uzskatīts par tādu, kas izslēdz iespēju, ka izvēles tiesības, kuras prasītājam ir piešķirtas saskaņā ar Briseles konvencijas 6. panta 1. punktu, tiek izmantotas tikai tāpēc, lai kādu no atbildētājiem nepakļautu tās valsts tiesu jurisdikcijai, kurā ir viņa domicils (33).
59. Manuprāt, Komisijas ieteiktā interpretācija nav pieņemama.
60. Vispirms, es nepiekrītu iepriekš minētajai interpretācijai spriedumā lietā Kalfelis. Manuprāt, no šī sprieduma var secināt tikai to, ka Tiesa vēlējās noteikt pieņēmumu, saskaņā ar kuru izmantošanu nevar uzskatīt par negodīgu vai ļaunprātīgu, ja pastāv tās prasītā īpašā saikne (34). Turklāt no minētā sprieduma var skaidri secināt, ka šo pieņēmumu var uzskatīt par spēkā neesošu, ja lietas apstākļi ļauj noteikt, ka 6. panta 1. punktā paredzētā sasaistes kritērija izmantošana ir negodīga vai ļaunprātīga (35).
61. Komisijas ieteiktā interpretācija tālāk atduras pret faktu, ka, kaut arī Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā prasītā sasaistes esamība starp prasībām nodrošina tiesību normas piemērošanu atbilstoši tās mērķim, tā neizslēdz iespēju prasītājam izmantot minētajā tiesību normā paredzēto pamatu jurisdikcijas piemērošanai ar vienu mērķi – kādu no atbildētājiem nepakļaut tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils – un tāpēc neizslēdz arī negodīgas un ļaunprātīgas izmantošanas iespēju. Tas varētu notikt, piemēram, ja persona tiktu iesūdzēta fiktīva līdzatbildētāja domicila vietas tiesā, tas ir, līdzatbildētāja, pret kuru ir celta prasība, kas, kaut arī objektīvi saistīta ar prasību, kas celta pret citu atbildētāju, ir acīmredzami nepamatota vai ir prasība, kurā prasītājs nav patiesi ieinteresēts (36).
62. Es uzskatu, ka Regulā Nr. 44/2001 paredzēto vienveidīgo noteikumu par jurisdikcijas konfliktiem piemērojamību vispārīgi ierobežo krāpšana attiecībā uz tiesu jurisdikciju, kas notiek, ja minētie noteikumi tiek piemēroti prasītāja manipulācijas rezultātā, vēloties panākt un panākot, ka jurisdikcija attiecībā uz attiecīgās strīda izskatīšanu tiek atņemta kādai konkrētai dalībvalstij vai ka strīds tiek izskatīts tādas dalībvalsts tiesā, kurai nebūtu jurisdikcijas, ja šāda manipulācija nebūtu notikusi. Turklāt Tiesa jau atzina, ka šāda veida ierobežojums ir piemērojams vismaz tādos gadījumos, kad krāpšana ir notikusi, manipulējot ar sasaistes kritērijiem tādā veidā, ka jurisdikcijas pamats tiek radīts mākslīgi (37).
63. Vēl jūtīgāks ir jautājums par to (38), vai ir iespējams Regulas Nr. 44/2001 normatīvajā sistēmā identificēt tiesību izvēlēties kompetento tiesu ļaunprātīgas izmantošanas vispārēju aizliegumu un vai šāda ļaunprātīga izmantošana padara par neiespējamu kompetentās tiesas noteikšanu, tādējādi pakļaujot nosacījumiem vienveidīgo noteikumu par konfliktiem (39) piemērošanu, vai arī tiek ietekmēta tikai prasības pieņemamība (40) un jurisdikcijas piešķiršana saskaņā ar regulas noteikumiem netiek ietekmēta.
64. Kā jau es iepriekš minēju, šo jautājumu pašreizējā stadijā es nevēlos sīkāk apskatīt. Patiesībā, kā man jau bija iespēja atzīmēt – kaut arī aizliegums, kas attiecas uz tiesas sasaistes kritērija piemērošanu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punktu, ir formulēts tādejādi, ka tas attiecas gan uz krāpšanas gadījumiem, gan tiesību izvēlēties kompetento tiesu ļaunprātīgu izmantošanu, es neredzu iemeslu – it īpaši saistībā ar prasību par regulas noteikumu vienveidīgu piemērošanu un autonomu interpretāciju –, kas neļautu šādu aizliegumu piemērot arī attiecībā uz gadījumiem, kurus paredz 6. panta 1. punkts.
65. Šāda 6. panta 2. punktā paredzētā aizlieguma paplašināšana pēc analoģijas – un to turklāt ir netieši apstiprinājusi arī Tiesa (41) – it īpaši ļauj izslēgt 6. panta 1. punkta piemērošanu gadījumos, kas parasti neietilpst tā piemērošanas jomā, kā arī izslēgt iespēju atsaukties uz šajā tiesību normā paredzēto jurisdikcijas pamatu gadījumā, ja to ir paredzēts izmantot interesēm, kuras nav pelnījušas aizsardzību.
66. Attiecībā uz šī aizlieguma ievērošanas pārbaudi – tiesai, kas izskata lietu, ir jāizvērtē, vai Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošana, neskatoties uz objektīvu saistību starp prasībām, kas celtas pret dažādiem atbildētājiem, ir notikusi tikai ar vienu mērķi – atņemt jurisdikciju tās vietas tiesai, kur atrodas viena no atbildētājiem domicils. Tomēr es šajā sakarā vēlos piebilst, ka tas, ka prasība, kas celta pret atbildētāju ar dzīvesvietu tajā dalībvalstī, kurā tiek izskatīta lieta, šķiet nepamatota, man tas nešķiet pietiekams pamats, lai konstatētu prasītāja krāpniecisku vai ļaunprātīgu nolūku, vienlaikus tādejādi pastāvot iespējai nepamatoti ierobežot 6. panta 1. punkta piemērošanas jomu, jo šādai prasībai jau tās celšanas brīdī visādā ziņā ir jāšķiet acīmredzami nepamatotai – pat neīstai – vai jābūt bez patiesas prasītāja ieinteresētības tajā.
67. Pamatojoties uz iesniedzējtiesas iesniegto informāciju, man nešķiet, ka prasība, ko Arnoldsons ir cēlis pret Freeport plc, ietver šādas pazīmes.
68. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
“Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj prasītājam celt prasības pret vairākiem atbildētājiem tikai tāpēc, lai kādu no atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils, pat ja šīs prasības ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai novērstu nesavienojamu spriedumu iespēju, ko rada atsevišķa tiesvedība.”
69. Attiecībā uz trešo prejudiciālo jautājumu – tā kā tas tika uzdots gadījumā, ja atbilde uz otro jautājumu būtu noliedzoša, un tā kā es iesaku Tiesai uz otro jautājumu atbildēt apstiprinoši, es tikai atzīmēšu, ka nesavienojamu spriedumu iespējamības novērtēšana, ko saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu ir jāveic tiesai, kas izskata lietu, ir jāveic, ņemot vērā visus attiecīgos faktorus.
70. Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka, izvērtējot minēto iespējamību, vajadzētu izvērtēt iespēju apmierināt prasību, kas celta pret atbildētāju, kura domicils ir tajā dalībvalstī, kur atrodas tiesa, kas izskata lietu. Taču jāatzīmē, ka šādai izvērtēšanai būs praktiska nozīme attiecībā uz nesavienojamu spriedumu iespējamības novēršanu tikai tad, ja prasība būs acīmredzami nepieņemama vai visādā ziņā nepamatota.
71. Tomēr jāuzsver, ka secinājums, pie kāda nonāca Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Reisch Montage, šķiet, ir pretrunā minētajam apgalvojumam. Minētajā spriedumā Tiesa atzina, ka prasības, kas celta pret atbildētāju, kura domicils ir tajā dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kas izskata lietu, acīmredzama nepieņemamība valsts tiesībās paredzētā aizlieguma turpināt tiesvedību rezultātā neliedza atsaukties uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā paredzēto jurisdikcijas pamatu attiecībā uz atbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī (42).
V – Secinājumi
72. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Högsta domstolen uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj prasītājam celt prasību pret vairākiem atbildētājiem tikai tāpēc, lai kādu no atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils, pat ja šīs prasības ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai novērstu nesavienojamu spriedumu iespēju, ko rada atsevišķa tiesvedība.