Lieta T‑257/16

NM

pret

Eiropadomi

Prasība atcelt tiesību aktu – ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojums – Paziņojums presei – “Starptautiska nolīguma” jēdziens – Akta autora noteikšana – Akta tvērums – Eiropadomes sanāksme – Eiropas Savienības dalībvalstu vai to valdību vadītāju sanāksme, kas notiek Eiropas Savienības Padomes telpās – Savienības dalībvalstu pārstāvju statuss tikšanās ar trešās valsts pārstāvi laikā – LESD 263. panta pirmā daļa – Kompetences neesamība

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (pirmā palāta paplašinātā sastāvā) 2017. gada 28. februāra rīkojums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pārsūdzami tiesību akti – Eiropadomes akti – Iekļaušana – Robežas

(LES 15. pants; LESD 263. pants)

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pārsūdzami tiesību akti – Jēdziens – Savienības iestādes, struktūras vai organizācijas akti, kas rada saistošas tiesiskās sekas – Padomes tīmekļvietnē publicēta deklarācija paziņojuma presei veidā par dalībvalstu valdību vadītāju un Turcijas premjerministra sanāksmes rezultātiem – Izslēgšana

(LESD 263. pants; Tiesas statūtu 21. panta pirmā daļa)

1.      Ar Lisabonas līgumu Eiropadomei ir piešķirts Savienības iestādes statuss. Tādējādi, pretēji tam, ko iepriekš bija konstatējusi Savienības tiesa, šīs iestādes, kura saskaņā ar LES 15. pantu neveic likumdošanas funkciju un kuru veido dalībvalstu vai to valdību vadītāji, kā arī tās priekšsēdētājs un Komisijas priekšsēdētājs, pieņemtie tiesību akti vairs nav ārpus tiesiskuma pārbaudes, kas paredzēta saskaņā ar LESD 263. pantu.

Tāpēc akti, kurus pieņēmuši dalībvalstu pārstāvji, fiziski tiekoties kādas no Savienības iestādēm telpās un rīkojoties nevis Padomes locekļu vai Eiropadomes locekļu statusā, bet dalībvalstu vai to valdību vadītāju statusā, nav pakļauti tiesiskuma pārbaudei, ko īsteno Savienības tiesa. Šajā ziņā LESD 263. panta izriet, ka vispārīgi Savienības tiesas kompetencē nav lemt ne par tiesību akta, kuru pieņēmusi valsts iestāde, tiesiskumu, ne par tiesību akta, kuru pieņēmuši vairāku dalībvalstu valsts iestāžu pārstāvji, rīkojoties Savienības regulā paredzētas komitejas ietvaros, tiesiskumu. Tomēr nepietiek ar to, ka iestāde, kas prasībā tiek aplūkota kā atbildētāja, kvalificē aktu kā Savienības “dalībvalstu lēmumu”, lai šāds akts, proti, šajā lietā – Eiropadomes akti, varētu būt ārpus LESD 263. pantā paredzētās tiesiskuma pārbaudes. Šajā ziņā vēl ir jāpārbauda, vai attiecīgais akts, ņemot vērā tā saturu un visus apstākļus, kādos tas ir pieņemts, patiesībā nav Eiropadomes lēmums.

(skat. 42.–44. punktu)

2.      Par tiesību aktu, ko var apstrīdēt atbilstoši LESD 263. pantam, nevar uzskatīt 2016. gada 18. martā Padomes tīmekļvietnē publicēto deklarāciju paziņojuma presei formā, kura mērķis bija darīt zināmus rezultātus saistībā ar Savienības dalībvalstu vai to valdību vadītāju un Turcijas premjerministra sanāksmi, kas veltīta Turcijas un ES attiecību padziļināšanai un migrācijas krīzes risināšanai. Tāds akts nav uzskatāms ne par Eiropadomes, ne par citas Savienības iestādes, struktūras vai organizācijas pieņemtu aktu vai par tādu, ar kuru ir konstatējama šāda akta esamība vai kurš atbilstu nolīgumam, kas 2016. gada 18. martā esot noslēgts starp Eiropadomi un Turcijas Republiku.

Proti, tā kā Tiesas statūtu 21. panta pirmās daļas vajadzībām apstrīdētais akts ir konkretizēts, iesniedzot paziņojumu presei, ir jāizvērtē konteksts, kādā ir pieņemts ES un Turcijas paziņojums, kas izplatīts ar šo paziņojumu presei, kā arī šī paziņojuma saturs, lai noteiktu, vai tas var pats būt akts vai var liecināt par tāda akta esamību, par kuru ir atbildīga Eiropadome un uz kuru tādējādi attiecas LESD 263. pantā paredzētā tiesiskuma pārbaude. Šajā ziņā dokumenti attiecībā uz ES un Turcijas sanāksmi, kas oficiāli tika nosūtīti dalībvalstīm un Turcijas Republikai, pierāda, ka – neatkarīgi no ES un Turcijas paziņojuma, kas izplatīts, izmantojot paziņojumu presei, formulējumiem, kuri, diemžēl, ir pārprotami, – tieši minēto dalībvalstu vai to valdību vadītāju statusā šo dalībvalstu pārstāvji ir tikušies ar Turcijas premjerministru Eiropadomes un Padomes kopīgajās telpās. Šādā kontekstā apstāklis, ka Eiropadomes priekšsēdētājs un Komisijas priekšsēdētājs, kuri oficiāli netika uzaicināti, arī ir piedalījušies šajā sanāksmē, neļauj uzskatīt, ka visu šo Eiropadomes locekļu klātbūtnes dēļ minētā sanāksme ir notikusi starp Eiropadomi un Turcijas premjerministru.

Turklāt, pat ja tiktu pieņemts, ka strīdīgajā sanāksmē neformāli varētu būt noslēgts starptautisks nolīgums, šo nolīgumu būtu noslēguši Savienības dalībvalstu vai to valdību vadītāji un Turcijas premjerministrs. Izskatot atbilstoši LESD 263. pantam celtu prasību, Vispārējās tiesas kompetencē nav lemt par dalībvalstu noslēgta starptautiska nolīguma tiesiskumu.

(skat. 47., 65., 66. un 70.–72. punktu)