Language of document : ECLI:EU:C:2017:288

ĢENERĀLADVOKĀTA

KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [CAMPOS SÁNCHEZBORDONA]

SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 6. aprīlī (1)

Lieta C348/16

Moussa Sacko

pret

Commissione Territoriale per il riconoscimento della Protezione internazionale di Milano

(Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Prejudiciāls jautājums – Patvērums – Direktīvas 2013/32/ES 12., 14., 31. un 46. panta interpretācija – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Pēc ieinteresētās personas uzklausīšanas administratīvā kārtā pieņemts lēmums, ar ko noraida pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu – Iespēja noraidīt prasību, neuzklausot ieinteresēto personu






1.        Pirmo reizi (ja vien es nekļūdos) Tiesai tiek jautāts, vai Direktīvai 2013/32/ES (2) atbilst valsts tiesību norma, kura ļauj tieši atzīt par nepieņemamu vai noraidīt patvēruma meklētāja prasību par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu.

2.        Iesniedzējtiesa apgalvo, ka šajā gadījumā patvēruma meklētāja prasība ir “acīmredzami nepamatota” un ka “administratīvās iestādes atteikums” saistībā ar viņa lūgumu “tādējādi ir nenovēršams”. Lai gan šajā situācijā valsts tiesību noteikums tai ļautu tieši atzīt par nepieņemamu vai noraidīt prasību, rodas šaubas, vai šāds risinājums atbilst Direktīvai 2013/32. Konkrēti, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tieša [prasības] noraidīšana patiešām liegtu pieteikuma iesniedzējam direktīvas 46. panta 3. punktā garantētās tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

Direktīva 2013/32

3.        Saskaņā ar Direktīvas 2013/32 1. pantu tās mērķis ir “noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES” (3).

4.        Direktīvas preambulas 18., 20. un 60. apsvērumā ir noteikts:

“18) Tas ir gan dalībvalstu, gan starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju interesēs, lai lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiktu pieņemti cik drīz vien iespējams, neskarot pieteikumu atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu.”

“20) Precīzi noteiktos gadījumos, kad pieteikums, iespējams, ir nepamatots vai kad pastāv nopietnas bažas par valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, dalībvalstīm vajadzētu spēt paātrināt izskatīšanas procedūru – jo īpaši nosakot īsākus, bet saprātīgus termiņus dažiem procedūras posmiem –, neskarot atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu un šajā direktīvā paredzēto principu un garantiju efektīvu pieejamību pieteikuma iesniedzējam.”

“60) Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas ir atzīti Hartā. Šī direktīva jo īpaši cenšas pilnībā respektēt cilvēka cieņu un veicināt hartas 1., 4., 18., 19., 21., 23., 24. un 47. panta piemērošanu, un tā ir attiecīgi jāīsteno.”

5.        Direktīvas 2. panta c) punktā ir definēts, ka:

““pieteikuma iesniedzējs” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezpavalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums”.

6.        II nodaļā (“Pamatprincipi un garantijas”) iekļautajā 12. pantā ir noteikts:

“1.      Ņemot vērā procedūras, kas paredzētas III nodaļā, dalībvalstis nodrošina, ka visiem pieteikuma iesniedzējiem tiek sniegtas šādas garantijas:

a)      viņus informē valodā, ko viņi saprot vai ko ir pamats uzskatīt par viņiem saprotamu, par procedūru, kas jāievēro, un par viņu tiesībām un pienākumiem procedūras laikā, un iespējamām sekām, ja tie nepilda savus pienākumus un nesadarbojas ar iestādēm [..];

[..]

d)      viņiem un attiecīgā gadījumā viņu juridiskajiem konsultantiem vai citiem padomdevējiem [..] ir piekļuve informācijai, kas minēta 10. panta 3. punkta b) apakšpunktā, un informācijai, kuru sniedz 10. panta 3. punkta d) apakšpunktā minētie eksperti, ja atbildīgā iestāde ir ņēmusi vērā minēto informāciju, lai pieņemtu lēmumu par viņu pieteikumu;

e)      viņiem savlaicīgi paziņo, kāds ir atbildīgās iestādes lēmums par viņu pieteikumu [..];

f)      viņus informē par atbildīgās iestādes lēmumu valodā, ko viņi saprot vai ko ir pamats uzskatīt par viņiem saprotamu, ja viņiem nepalīdz vai viņus nepārstāv juridiskais konsultants vai cits padomdevējs. Sniegtajā informācijā ietver informāciju par to, kā apstrīdēt negatīvu lēmumu [..].

2.      Attiecībā uz procedūrām, kas paredzētas V nodaļā, dalībvalstis nodrošina, ka visi pieteikuma iesniedzēji saņem garantijas, kas ir līdzvērtīgas tām, kuras minētas 1. punkta b) līdz e) apakšpunktā.”

7.        Direktīvas 14. panta (“Personiskā intervija”) 1. punktā ir noteikts:

“Pirms atbildīgā iestāde pieņem lēmumu, pieteikuma iesniedzējam dod iespēju tikt personiski intervētam par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu [..].”

8.        Saskaņā ar direktīvas 17. pantu (“Personiskās intervijas ierakstīšana un ziņojums par to”):

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka par katru personisko interviju tiek sagatavots vai nu visaptverošs un ar faktiem pamatots ziņojums, kurā ietilpst visi būtiskie elementi, vai protokols.

2.      Dalībvalstis var nodrošināt personiskās intervijas audio vai audiovizuālo ierakstīšanu. Ja tiek veikta šāda ierakstīšana, dalībvalstis nodrošina, ka ieraksts vai tā protokols ir pieejams saistībā ar pieteikuma iesniedzēja lietu.

3.      Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējam personiskās intervijas beigās vai noteiktā laikposmā līdz atbildīgās iestādes lēmuma pieņemšanai ir iespēja mutiski un/vai rakstiski izteikt piezīmes un/vai sniegt precizējumus attiecībā uz jebkādiem kļūdainiem tulkojumiem vai pārpratumiem ziņojumā vai protokolā. Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējs ir pilnībā informēts par ziņojuma saturu vai protokola būtiskajiem elementiem, vajadzības gadījumā ar tulka palīdzību. Dalībvalstis tad prasa pieteikuma iesniedzējam apstiprināt, ka ziņojuma vai protokola saturs pareizi atspoguļo interviju.

[..]

5.      Pieteikuma iesniedzējiem un to juridiskajiem konsultantiem vai citiem padomdevējiem [..] ir piekļuve ziņojumam vai protokolam un attiecīgā gadījumā ierakstam, pirms atbildīgā iestāde pieņem lēmumu.

[..]”

9.        31. pantā “Izskatīšanas procedūra”, ar kuru sākas III nodaļa (“Pirmās instances procedūras”), ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis apstrādā starptautiskās aizsardzības pieteikumus izskatīšanas procedūrā saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas izklāstītas II nodaļā.

2.      Dalībvalstis nodrošina, ka izskatīšanas procedūra tiek pabeigta, cik ātri vien iespējams, neskarot atbilstīgu un pilnīgu izvērtēšanu.

3.      Dalībvalstis nodrošina, ka izskatīšanas procedūra tiek pabeigta sešos mēnešos pēc pieteikuma iesniegšanas.

[..]

Dalībvalstis var pagarināt šajā punktā noteikto sešu mēnešu termiņu vēl uz laikposmu, kas nepārsniedz deviņus mēnešus, ja:

a)      ir iesaistīti sarežģīti faktiski un/vai juridiski jautājumi;

b)      uz starptautisko aizsardzību vienlaikus pretendē liels skaits trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kas praksē ļoti lielā mērā apgrūtina procedūras pabeigšanu sešu mēnešu termiņā;

c)      kavēšanos var nepārprotami saistīt ar to, ka pieteikuma iesniedzējs nav ievērojis savus pienākumus saskaņā ar 13. pantu.

[..]

8.      Dalībvalstis var paredzēt, ka izvērtēšanas procedūra saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas minētas II nodaļā, tiek paātrināta un/vai veikta pie robežas vai tranzīta zonās saskaņā ar 43. pantu, ja:

a)      pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot savu pieteikumu un izklāstot faktus, ir norādījis tikai tos jautājumus, kas nav svarīgi izvērtēšanā par to, vai viņu var kvalificēt kā bēgli vai kā personu, kas ir tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību [..]; vai

b)      pieteikuma iesniedzējs ir no drošas izcelsmes valsts šīs direktīvas nozīmē; vai

c)      pieteikuma iesniedzējs ir maldinājis iestādes, iesniedzot nepatiesu informāciju vai dokumentus vai neiesniedzot atbilstīgu informāciju vai dokumentus saistībā ar savu identitāti un/vai valstspiederību, kas varētu negatīvi ietekmēt lēmumu; vai

d)      pastāv iespējamība, ka pieteikuma iesniedzējs ļaunprātīgi ir iznīcinājis vai izmetis personu apliecinošu dokumentu vai ceļošanas dokumentu, kas būtu palīdzējis noteikt viņa identitāti vai valstspiederību; vai

e)      pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis nepārprotami nekonsekventu un pretrunīgu, nepārprotami nepatiesu vai acīmredzami neticamu informāciju, kas ir pretrunā pietiekami pārbaudītai izcelsmes valsts informācijai, tādējādi padarot viņa prasību nepārliecinošu saistībā ar to, vai viņš ir kvalificējams kā alternatīvās aizsardzības saņēmējs [..]; vai

f)      pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas nav nepieņemams saskaņā ar 40. panta 5. punktu; vai

g)      pieteikuma iesniedzējs iesniedz pieteikumu galvenokārt tāpēc, lai kavētu vai izjauktu agrāka vai nenovēršama lēmuma spēkā stāšanos, kā rezultātā tiktu īstenota viņa pārvietošana; vai

h)      pieteikuma iesniedzējs nelikumīgi ieceļojis dalībvalsts teritorijā vai nelikumīgi paildzinājis savu uzturēšanos un bez vērā ņemama iemesla nav sevi stādījis priekšā iestādēm vai nav sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu cik ātri vien iespējams, ņemot vērā viņa ieceļošanas apstākļus; vai

i)      pieteikuma iesniedzējs atsakās izpildīt pienākumu nodot savu pirkstu nospiedumus [..]; vai

j)      pieteikuma iesniedzēju nopietnu iemeslu dēļ var uzskatīt par draudu dalībvalsts valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, vai pieteikuma iesniedzējs ir bijis izraidīts sabiedriskās drošības vai kārtības iemeslu dēļ saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

9.      Dalībvalstis nosaka termiņus lēmuma pieņemšanai procedūrā pirmajā instancē saskaņā ar 8. punktu. Minētie termiņi ir saprātīgi.

[..]”

10.      Saskaņā ar direktīvas 32. panta 2. punktu:

“Nepamatotu pieteikumu gadījumos, uz kuriem attiecas jebkurš no apstākļiem, kas minēts 31. panta 8. punktā, dalībvalstis var arī uzskatīt pieteikumu par acīmredzami nepamatotu, ja tas ir noteikts kā tāds valsts tiesību aktos.”

11.      Direktīvas V nodaļā (“Pārsūdzības procedūras”) ir ietverts tikai viens pants (46.) “Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību”, saskaņā ar kuru:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar:

a)      pieņemto lēmumu par to starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tostarp lēmumu:

i)      uzskatīt pieteikumu par nepamatotu attiecībā uz bēgļa un/vai alternatīvās aizsardzības statusu;

ii)      uzskatīt pieteikumu par nepieņemamu saskaņā ar 33. panta 2. punktu;

iii)      kas pieņemts pie dalībvalsts robežas vai tranzīta zonās, kā izklāstīts 43. panta 1. punktā;

iv)      neveikt izvērtēšanu saskaņā ar 39. pantu;

b)      atteikumu atsākt pieteikuma izvērtēšanu pēc tās pārtraukšanas saskaņā ar 27. un 28. pantu;

c)      lēmumu atņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar 45. pantu.

2.      Dalībvalstis nodrošina, ka personām, ko atbildīgā iestāde ir atzinusi par tiesīgām saņemt alternatīvo aizsardzību, ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar 1. punktu saistībā ar lēmumu atzīt pieteikumu par nepamatotu attiecībā uz bēgļa statusu.

[..]

3.      Lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES, vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā.

4.      Dalībvalstis paredz saprātīgus termiņus un citus nepieciešamus noteikumus, lai pieteikuma iesniedzējs varētu izmantot savas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar 1. punktu. Termiņi nav tādi, kas šādu izmantošanu darītu neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu.

Dalībvalstis var arī paredzēt to lēmumu ex officio pārskatīšanu, kas pieņemti saskaņā ar 43. pantu.

[..]”

B.      Valsts tiesības

12.      Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Itālijas tiesībās starptautiskās aizsardzības jomā ir paredzēts administratīvais posms – kurā ekspertu kolēģija izskata pieteikumus, uzklausot pieteikuma iesniedzēju, un lietas izskatīšanas tiesā posms –, kurā pieteikuma iesniedzējs, kura lūgums ir noraidīts, apstrīd administratīvās iestādes negatīvo lēmumu.

13.      2011. gada Dekrētlikuma Nr. 150 (4) 19. pantā, redakcijā, kas izriet no grozījumiem, kuri ir izdarīti ar 2015. gada Dekrētlikumu Nr. 142 (5), ir noteikts:

“1.      Uz strīdiem saistībā ar prasībām, kas celtas pret lēmumiem, kuri noteikti 2008. gada 28. janvāra Dekrētlikuma Nr. 25 35. pantā, attiecas steidzamības procedūra, ja vien šajā pantā nav noteikts citādi.

[..]

3.      Prasība ir iesniedzama trīsdesmit vai, gadījumā, ja prasītājs dzīvo ārzemēs, sešdesmit dienu laikā pēc lēmuma paziņošanas, pretējā gadījumā tā netiek pieņemta; [..].

4.      Prasībai ir apturoša iedarbība, izņemot gadījumus, kad tā ir celta:

[..]

b)      pret lēmumu, ar kuru prasība par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu ir atzīta par nepieņemamu;

c)      pret lēmumu, ar kuru prasība tiek noraidīta kā acīmredzami nepamatota [..];

[..]

6.      Sekretārs paziņo par prasību un lēmumu par uzklausīšanu ieinteresētajai personai un Iekšlietu ministrijai [..], kā arī prokuratūrai.

[..]

8.      Komisija, kura ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, var deponēt visus aktus un dokumentus, kurus uzskata par vajadzīgiem lietas izskatīšanā, un tiesa pat pēc savas ierosmes var veikt izmeklēšanas darbības strīda atrisināšanai.

9.      Sešu mēnešu laikā no prasības iesniegšanas tiesa, pamatojoties uz pierādījumiem, kādi pastāv lēmuma pieņemšanas brīdī, ar rīkojumu nolemj noraidīt prasību vai arī atzīst prasītājam bēgļa statusu vai tādas personas statusu, kam ir piešķirta alternatīvā aizsardzība.

[..]”

II.    Fakti un pamattiesvedība

14.      2015. gada 20. martā M. Sacko no Mali ieradās Itālijā un iesniedza patvēruma pieteikumu. 2016. gada 10. martā Commissione Territoriale per il riconoscimento della protezione internazionale (Teritoriālā starptautiskās aizsardzības atzīšanas komisija, turpmāk tekstā – “Teritoriālā komisija”) viņu uzklausīja.

15.      2016. gada 5. aprīlī Teritoriālā komisija paziņoja M. Sacko, ka viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums ir noraidīts, rezultātā nepiešķirot viņam bēgļa statusu vai alternatīvo aizsardzību. Savu lēmumu tā pamatoja ar to, ka pastāv tikai ekonomiski iemesli un nepastāv fumus persecutionis.

16.      2016. gada 3. maijā M. Sacko iesniedzējtiesā pārsūdzēja Teritoriālās komisijas lēmumu. Viņš atkārtoti izvirzīja savā sākotnējā pieteikumā norādītos pamatus un abstrakti atsaucās uz vispārējo situāciju Mali, nekādi nesasaistot to ar savu personīgo situāciju.

17.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka prasība ir acīmredzami nepamatota. Tās vārdiem runājot, “ir konstatēts (un pārbaudes beigās pat ir skaidrs), ka M. Sacko starptautiskās aizsardzības pieteikumu ir iesniedzis viņa galējas nabadzības situācijas dēļ. Tikai nabadzības situācija vien nesniedz tiesības uz valsts tiesībās paredzētajiem pasākumiem, proti, tā saukto humāno aizsardzību [..]. Tādējādi šī tiesa uzskata, ka prasība ir noraidāma tieši, proti, nerīkojot jaunu prasītāja uzklausīšanu.”

18.      Iesniedzējtiesa apgalvo, ka, ja pieteikuma iesniedzējs ir uzklausīts administratīvajā posmā, viņa prasība var tikt noraidīta vai apmierināta, nerīkojot jaunu prasītāja uzklausīšanu. Šādu interpretāciju, pamatojoties uz 2011. gada Dekrētlikuma Nr. 150 19. panta atjaunināto redakciju, esot apstiprinājusi arī SupremaCorte di Cassazione (Augstākā kasācijas tiesa).

19.      Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ar 2011. gada Dekrētlikuma Nr. 150 19. panta 9. punktu ir ieviests alternatīvs “jaunu lēmumu pieņemšanas modulis”, proti, “tieša lēmuma” pieņemšana, pamatojoties “uz lēmuma pieņemšanas brīdī pastāvošajiem pierādījumiem”. Tas nozīmē, ka kā alternatīvu procedūrai, kas ir paredzēta šā panta 6. punktā, tiesa var tieši noraidīt prasību vai to apmierināt, it īpaši, ja tā uzskata, ka lietas materiālos jau esošie pierādījumi ļauj panākt risinājumu, kas nekādā ziņā nemainītos, pat ja prasītājs tiktu no jauna uzklausīts.

20.      Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par valsts tiesiskā regulējuma, kas tai ļauj atzīt par nepieņemamu vai noraidīt prasību, iepriekš neuzklausot prasītāju, saderību ar Savienības tiesībām, tāpēc tā ir iesniegusi šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

III. Prejudiciālais jautājums

21.      Tiesā 2016. gada 22. jūnijā reģistrētais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir formulēts šādi:

“Vai Direktīva 2013/32/ES (it īpaši tās 12., 14., 31. un 46. pants) ir interpretējama tādējādi, ka tā pieļauj tādu procedūru kā Itālijā paredzētā (2011. gada Dekrētlikuma Nr. 150 19. panta 9. punkts), saskaņā ar kuru tiesu iestādei, kurā ir vērsies patvēruma meklētājs – kura pieteikumu pēc pilnīgas pārbaudes, kas ietver arī uzklausīšanu, administratīvā iestāde, kurai ir uzticēts izskatīt patvēruma pieteikumus, ir noraidījusi –, ir iespēja prasību noraidīt tieši, neveicot jaunu prasītāja uzklausīšanu, ja prasība tiesā ir acīmredzami nepamatota un tādējādi administratīvās iestādes atteikums ir nenovēršams?”

IV.    Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

22.      Rakstveida apsvērumus iesniedza ne tikai M. Sacko un Itālijas valdība, bet arī Beļģijas, Čehijas, Francijas, Ungārijas un Polijas valdības, kā arī Komisija. Tiesas sēdes rīkošana netika uzskatīta par vajadzīgu.

23.      M. Sacko uzskata, ka 2011. gada Dekrētlikuma Nr. 150 19. panta 9. punkts neļauj tieši, neveicot prasītāja uzklausīšanu, noraidīt prasību, bet ka tajā pieteikuma iesniedzēja labā ir tikai noteikts, ka viņa pārsūdzība ir jāizskata un lēmums par to ir jāpieņem ātri, vienlaikus ievērojot efektīvas tiesiskās aizsardzības garantijas. Pēc viņa domām, Direktīvas 2013/32 46. pantā garantētās tiesības neļauj tiesvedības paātrināšanas nolūkā atteikties no izskatīšanas pēc būtības un no prasītāja uzklausīšanas lietas apstākļu izvērtēšanai.

24.      Lietā iestājušās dalībvalstis ir vienisprātis, ka, tā kā pieteikuma iesniedzēja uzklausīšana ir obligāta administratīvajā posmā, no tās lietas izskatīšanas tiesā posmā pie zināmiem nosacījumiem var atteikties.

25.      Tomēr šai dalībvalstu vienprātībai ir savas nianses.

26.      Tā Itālijas valdība uzskata, ka 2011. gada Dekrētlikuma Nr. 150 19. pantā ir paredzēta procedūra, kura, lai gan skaidri nenosakot uzklausīšanas iespēju, ir efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas neliedz tiesai pieņemt pamatotu lēmumu par prasītāja uzklausīšanu, ja tā to uzskata par vajadzīgu.

27.      Pēc Itālijas valdības domām, nedz Direktīva 2013/32, nedz Savienības [tiesību] vispārējie principi lietas taisnīgas izskatīšanas jomā neparedz visaptverošu un nediferencētu pienākumu noteikt uzklausīšanu lietas izskatīšanas tiesā posmā. Turklāt lietas izskatīšana ir jāpabeidz saprātīgā termiņā.

28.      Beļģijas valdība uzskata, ka – neatkarīgi no tā, vai pieteikums vai prasība ir acīmredzami nepamatoti, – Direktīvā 2013/32 nav noteikts pienākums veikt uzklausīšanu lietas izskatīšanas tiesā posmā. Ņemot vērā pašā direktīvā paredzētās garantijas, nodrošinot administratīvajā posmā veiktās intervijas protokolēšanu, Savienības likumdevējs (loģiski) ir uzskatījis, ka nav jāpieprasa veikt vēl vienu uzklausīšanu lietas izskatīšanas tiesā posmā, lai nodrošinātu prasītāja izvirzīto faktisko un tiesisko apstākļu rūpīgu izskatīšanu.

29.      Pēc Čehijas valdības domām, tiesības tikt uzklausītam tiek īstenotas procesa administratīvajā posmā un nedz no Direktīvas 2013/32 46. panta, nedz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta neizriet, ka, lai nodrošinātu tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, katrā ziņā ir jāveic otra intervija, vēl jo vairāk, ja prasība ir acīmredzami nepamatota. Citāda interpretācija tikai mākslīgi pagarinātu tiesvedību.

30.      Francijas valdība uzskata, ka gan no Direktīvas 2013/32 sistēmas, gan no tās sagatavošanas darbiem skaidri izriet, ka ieinteresētās personas uzklausīšana lietas izskatīšanas tiesā posmā nav obligāta, ļaujot pašām dalībvalstīm izvēlēties, vai noteikt to savās procesuālo tiesību normās. Tā turklāt piebilst, ka būtu nevietā atsaukties uz līdzvērtības principu, jo valsts tiesībās nav šai pielīdzināmas prasības. Runājot par efektivitātes principu, katrā ziņā ir jāievēro direktīvas 46. panta 3. punktā paredzētās garantijas – arī gadījumā, kad prasība tiek noraidīta, neveicot iepriekšēju uzklausīšanu, kas ir [procesuāla] darbība, kura nav neapejams nosacījums, lai tiktu ievērotas minētās garantijas.

31.      Ungārijas valdība atsaucas uz Tiesas judikatūru saistībā ar Direktīvu 2008/115/EK (6). Tā apgalvo, ka uzklausīšana lietas izskatīšanas tiesā posmā nav obligāta un ka to var neveikt tādā gadījumā kā pamatlietā. Katrā ziņā Itālijas tiesiskais regulējums būtu saderīgs ar Savienības regulējumu, ja tiesai būtu iespēja uzklausīt prasītāju, ja tā to uzskatītu par vajadzīgu.

32.      Polijas valdība uzskata, ka dalībvalstīm ir atstāta iespēja noteikt prasību par uzklausīšanu lietas izskatīšanas tiesā posmā, bet tām ir jāievēro līdzvērtības un efektivitātes principi, kā arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šie principi, pēc šīs valdības domām, būtībā netiktu pārkāpti, ja prasība eventuāli tiktu noraidīta, neveicot iepriekšēju uzklausīšanu, ja vien prasītājs ir ticis uzklausīts administratīvajā posmā. Tas turklāt atbilst Direktīvas 2013/32 mērķim par [pieteikumu] ātru izskatīšanu.

33.      Komisija uzskata, ka nevienā Savienības tiesību normā nav paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem tiek garantētas tiesības tikt uzklausītam tiesvedības laikā. Tie ir jānosaka valsts tiesību sistēmā, nodrošinot līdzvērtības un efektivitātes principu ievērošanu. Tā apgalvo, ka, lai noteiktu, vai uzklausīšana lietas izskatīšanas tiesā posmā ir obligāta, ir jāņem vērā patvēruma procedūras iezīmes kopumā un apstākļi, kuri pamato atteikšanos no šīs procesuālās darbības.

34.      Komisija norāda, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru tiesības tikt uzklausītam ir vispārējs princips, kuru var apiet tikai izņēmuma gadījumos. Fakts, ka administratīvā iestāde ir noraidījusi prasību, uzskatot to par acīmredzami nepamatotu, neesot šāds [izņēmuma] gadījums. Par tādu nevarētu uzskatīt arī lēno procedūru un papildu izdevumus, kuri saistīti ar uzklausīšanas rīkošanu.

35.      Galu galā Komisija uzskata, ka uzklausīšanai būtu jābūt noteikumam, lai gan ne absolūtam. Izņēmuma kārtā, ja patvēruma pieteikums pamatojas tikai uz ekonomiskiem iemesliem, ja lietas apstākļi ir skaidri un netiek apstrīdēti un administratīvajā posmā ir ievērotas attiecīgās garantijas, atkāpe no šā noteikuma atbilstu Direktīvas 2013/32 preambulas 20. apsvērumā noteiktajam mērķim par [izskatīšanas procedūras] paātrināšanu.

V.      Analīze

36.      Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija) uzdotais jautājums pirmajā mirklī šķiet diezgan vienkāršs, – būtu jānosaka, vai Direktīvai 2013/32 atbilst valsts tiesību norma, kurā ļauts tieši atzīt par nepieņemamu vai noraidīt prasības, kas celtas par administratīvās iestādes atteikumu saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

37.      Tomēr, ņemot vērā jautājuma pamatojumu, tas izrādās sarežģītāks. Būtībā šaubas, šķiet, ir saistītas nevis vispārīgi ar “uzklausīšanas tiesībām” vai, ja vēlaties, “tiesībām tikt uzklausītam”, bet īpašu šo tiesību paveidu, proti, “tiesībām uz interviju” vai “[tiesībām] tikt uzklausītam personiski” (7).

38.      Iesniedzējtiesas jautājums konkrēti attiecas uz nepieciešamību vēlreiz personiski uzklausīt patvēruma meklētāju tādā tiesvedībā, kurā viņš vēlas pārsūdzēt administratīvās iestādes lēmumu, ar kuru viņa pieteikums ir noraidīts.

39.      Kā turpinājumā mēģināšu paskaidrot, “tiesības tikt uzklausītam personiski”, kas ir “tiesību tikt uzklausītam” paveids, iekļaujas patvēruma procedūras administratīvajā posmā. Savukārt lietas izskatīšanas tiesā posmā prasītājam ir tiesības izklāstīt (un tādā pašā apmērā – tikt uzklausītam) tiesā argumentus savas prasības pamatošanai, kas ir tiesības, kuras nevar tikt pielīdzinātas tiesībām tikt uzklausītam personiski.

40.      Nedz iesniedzējtiesai, nedz valdībām, kuras ir iesniegušas rakstveida apsvērumus, nav šaubu, ka personiska intervija ar pieteikuma iesniedzēju ir obligāta [procedūras] administratīvajā posmā.

41.      Būtībā Direktīvas 2013/32 14. panta 1. punkts ir nepārprotams, nosakot, ka administratīvajā posmā “pieteikuma iesniedzējam dod iespēju tikt personiski intervētam par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu” (8). Tas tika izdarīts M. Sacko gadījumā, kuru personiski intervēja Teritoriālā komisija.

42.      Direktīvas 2013/32 46. pantā, kurā ir paredzētas tiesības pārsūdzēt lēmumu, ar kuru pieteikums ir noraidīts, nav noteikts pienākums veikt interviju. Ar šo noteikumu ir garantētas “tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā” (1. un 2. punkts), ar ko “ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude” (3. punkts). Tajā arī ir noteikts, ka lēmums ir pieņemams saprātīgā termiņā, nepadarot neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtinot šādu [tiesību] izmantošanu (4. punkts), un ka pārsūdzībai principā ir apturošs spēks (5. punkts). Bet tajā nekādi nav noteikts, ka šajās tiesvedībās ir jāveic personiska intervija ar pieteikuma iesniedzēju.

43.      Turklāt Direktīvas 2013/32 46. panta 4. punktā dalībvalstu ziņā ir ne tikai atstāta “saprātīgu termiņu” noteikšana šā panta 1. punktā minēto lēmumu pārsūdzēšanai, bet arī ļauts tām paredzēt “citus nepieciešamus noteikumus, lai pieteikuma iesniedzējs varētu izmantot” tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saistībā ar šiem lēmumiem.

44.      Šajā ziņā noraidošu lēmumu par patvēruma pieteikumiem pārskatīšanas procedūru noteikšana notiek saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu (9). Tomēr to rīcības brīvība, ieviešot procesuālās normas, ko tās uzskata par vajadzīgām, nav absolūta – tās nosacījums ir pienākums nodrošināt noteiktu rezultātu, proti, valsts procedūrai katrā ziņā ir jāgarantē līdzeklis, kas spētu efektīvi nodrošināt Hartas 47. pantā nostiprinātās tiesības uz tiesību aizsardzību.

45.      Kā noteikts tās preambulas 60. apsvērumā, Direktīva 2013/32 “respektē pamattiesības un ievēro principus, kas ir atzīti Hartā”, un it īpaši cenšas “pilnībā respektēt cilvēka cieņu un veicināt hartas”, tostarp tās “47. panta, piemērošanu”, kas “ir attiecīgi jāīsteno” (10).

46.      Tiesa ir noteikusi, ka “tiesības tikt uzklausītam ir neatņemama tiesību uz aizstāvību [..] sastāvdaļa” (11) un ka tās “ikvienai personai garantē iespēju lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli administratīvajā procesā un pirms jebkura lēmuma, kas var nelabvēlīgi skart viņas intereses, pieņemšanas” (12).

47.      Šī doktrīna ir nostiprinājusies privātpersonu un valsts pārvaldes iestāžu attiecību jomā un, īpašā veidā, administratīvajās procedūrās par starptautiskās aizsardzības atzīšanu (13). To pārnesot uz tiesvedības jomu, tā kļūst par to tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā elementu, kuru vidū ir arī Direktīvas 2013/32 46. pantā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību.

48.      Lai tiesības uz pārsūdzību tiesā varētu tikt kvalificētas kā efektīvas, “valsts tiesai ir jāvar pārbaudīt to iemeslu pamatotību, kuri kompetento administratīvo iestādi mudinājuši starptautiskās aizsardzības pieteikumu atzīt par nepamatotu vai ļaunprātīgu; attiecībā uz šiem iemesliem nav spēkā nekāda likumības neatspēkojamība” (14).

49.      Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiesības tikt uzklausītam procedūras administratīvajā posmā nozīmē tiesības personiski vērsties pie valsts iestādēm, lai aizstāvētu savas tiesības un intereses, pirms šīs iestādes ir pieņēmušas lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu (15). Kad lēmums ir pieņemts – un ja atbildīgā iestāde ir noraidījusi iesniedzēja pieteikumu –, tad runa jau ir par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

50.      Tieši šis ir mūs interesējošais gadījums, – ir jāprecizē, kā ir īstenojama procedūra, lai tā nodrošinātu piekļuvi tiesai, kura galu galā izlems, vai administratīvais lēmums par starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu ir bijis likumīgs.

51.      Šajā ziņā Direktīvas 2013/32 46. pantā paredzētās tiesiskās aizsardzības efektivitāte tiks nodrošināta, ja prasītājs (parasti ar sava juridiskā konsultanta vai citu padomdevēju starpniecību) varēs tiesu iestādei izklāstīt iemeslus, kuri liecina pret apstrīdētā lēmuma likumību, un ja tiesa varēs pārbaudīt minētā lēmuma pamatotību.

52.      Tātad pirmais nosacījums ir, lai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs (vai, attiecīgā gadījumā, viņa advokāts, persona, kura viņam sniedz juridisku atbalstu vai pārstāv viņu tiesvedībā) varētu īstenot savu aizstāvību, izmantojot visas taisnīgai tiesai piemītošās procesuālās garantijas. Ja tā ir, tad tiesa pieteikuma iesniedzēju būs uzklausījusi, jo tā viņam būs ļāvusi izklāstīt – ne obligāti mutiski, jo procesuālajās tiesību normās var likumīgi būt paredzētas tikai rakstveida procedūras – argumentus, kurus tas uzskata par lietderīgiem savas prasības pamatošanai.

53.      Tomēr tiesības tikt uzklausītam tiesā nenozīmē iedomātas “tiesības tikt intervētam” tiesvedībā. Atkārtoju, tās ietver tiesības izklāstīt tiesai iemeslus, kuri pamato administratīvā lēmuma, kas tiek apstrīdēts, jo ar to tiek aizskartas attiecīgās personas tiesības un intereses, pārsūdzību, bet tās neietver tiesības uz personisku interviju tiesā, kura pārbauda administratīvās iestādes rīcību.

54.      Tomēr šis apgalvojums uzreiz ir jāprecizē. Tas nav jāsaprot kā šķērslis tam, lai – gan pamatojoties uz lietas dalībnieka lūgumu, gan pēc savas ierosmes – tiesa veiktu noteiktas procesuālās izmeklēšanas darbības (16), kuras tā var noteikt, ja tā to uzskata par vajadzīgu, lai spriestu taisnīgu tiesu. To vidū var būt arī prasītāja nopratināšana tiesvedības laikā.

55.      Šī nopratināšana katrā ziņā var būt piemērota, lai izpildītu Direktīvas 2013/32 46. pantā noteikto uzdevumu, proti, lai saskaņā ar šā noteikuma 3. punktu nodrošinātu “faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīgu un ex nunc pārbaudi”.

56.      Ja Direktīvas 2013/32 46. pantā – atšķirībā no direktīvas 14. panta saistībā ar administratīvo posmu – nav skaidri noteikts pienākums tiesvedībā veikt personisku interviju, ar valsts tiesību aktu, ar kuru ir transponēta šī direktīva, šai procesuālajai darbībai nav obligāti jābūt iekļautai valsts tiesvedības noteikumos.

57.      Turklāt 46. pants ir interpretējams Direktīvā 2013/32 regulētā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas mehānisma kontekstā, proti, ņemot vērā ciešo saistību starp pārsūdzību un pirms tam īstenoto administratīvo posmu, kurā obligāti ir bijis jāuzklausa patvēruma pieteikuma iesniedzējs.

58.      Ja administratīvais posms ir īstenots pareizi, tad ir izdarīts ticams intervijas ieraksts ar pieteikuma iesniedzēju (17), kurš ir varējis izdarīt piezīmes, precizējumus vai labojumus ziņojumā (18). Tā kā šis ziņojums vai intervijas protokols ir iekļaujams lietā, kura tiek nodota tiesai, tā saturs ir svarīgs novērtējuma elements iestādei, kura veic Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā noteikto “faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīgu un ex nunc pārbaudi”. Ar šo direktīvu, ievērojot dalībvalstu procesuālo autonomiju, nav gribēts vairāk kā jau minēts ierobežot tiesas darbību, kuras saprātīgajam vērtējumam ar to tiek uzticēts sarežģītais uzdevums galu galā noteikt, vai administratīvais lēmums par pieteikuma noraidīšanu ir bijis likumīgs.

59.      Līdz ar to tas, vai tiesa intervē prasītāju, ir atkarīgs no šīs intervijas nepieciešamības saistībā ar “pilnīgu [..] pārbaudi”, kura tiesai obligāti jāveic, lai nodrošinātu patvēruma meklētāja tiesību un interešu efektīvu aizsardzību. Ar Direktīvu 2013/32 nav gribēts noteikt to kā pienākumu, bet nav arī izslēgta iespēja lemt par [intervijas] veikšanu, ja tiesa, kura izskata lietu, to uzskata par nepieciešamu, lai pieņemtu spriedumu.

60.      Viss iepriekš minētais attiecas uz visām tiesvedībām, kurās tiek pārskatīta administratīvo lēmumu, ar kuriem noraida starptautiskās aizsardzības pieteikumus, likumība. Tomēr ir atsevišķi gadījumi, kad pārsūdzības nepieņemamība ir tik skaidra un acīmredzama, ka Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā noteiktā “pilnīgā [..] pārbaude” aprobežojas tikai ar tiesai iesniegto dokumentu (proti, jau tiesvedībā) vai administratīvajā lietā iekļauto objektīvo pierādījumu izvērtēšanu.

61.      Šajos gadījumos, ņemot vērā pārsūdzības acīmredzamo nepieņemamību vai prasības tikpat nepārprotamo pamatojuma trūkumu, prasība par (otro) personisko interviju, kura tiktu pievienota pirmstiesas procedūras posmā veiktajai, kļūst nevajadzīga un nesamērīga.

62.      Tiešām var būt gadījumi, kad prasības īstenošana ir absolūti nerealizējama (19), un šādos gadījumos veikt interviju nebūtu ne jēgas, ne lietderīgi. Neredzu iemeslu, kāpēc uz pārskatīšanas prasībām šajā jomā nevarētu attiekties lēmums par nepieņemamību, ja tās ir acīmredzami nepamatotas vai saistībā ar tām nav ievēroti minimālie procesuālie nosacījumi. Atkārtoju, ka šādos gadījumos (20) tiesa var likumīgi pieņemt lēmumu, neveicot turpmākus izmeklēšanas pasākumus tiesvedībā.

63.      Neņemot vērā šos gadījumus, ja prasības iespējamā neīstenojamība ir atkarīga no strīdīgāka vērtējuma saistībā ar tās pamatu, pirms prasības nepieņemšanas (vai noraidīšanas) noteikti ir jāveic tās “pārbaude” pēc būtības, kurai, lai tā būtu “pilnīga” Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkta nozīmē, ir jāpamatojas uz pietiekamiem pierādījumiem. Ja tas nepieciešams, personiska intervija ar prasītāju cita starpā varētu būt atbilstoša, lai tiesu iestādei sniegtu kritērijus lēmuma pieņemšanā.

64.      Lai prasību kvalificētu kā nepieņemamu vai nepamatotu, pirms tam vienmēr ir jāveic izvērtējums, kas pamatojas uz pārsūdzības faktisko un tiesisko apstākļu analīzi. Šā izvērtējuma rezultāts noteikti būs atkarīgs no iemesla, kas nosaka prasības neīstenojamību. Izvērtējot šo iemeslu vai iemeslus, atbilstošie pierādījumi dažreiz var būt atrodami pašā prasībā vai iepriekš īstenotajā administratīvajā procedūrā, bet citreiz tie ir jāiegūst, veicot izmeklēšanas darbības (pierādījumu vākšanu).

65.      Tā kā Direktīvā 2013/32 ir noteikts pienākums veikt interviju starptautiskā aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūras administratīvajā posmā, uzskatu, ka veikt to atkārtoti tiesvedības procesā ir nepieciešams tikai tad, ja izrādās, ka (pirmā) intervija nav pietiekami izsmeļoša, lai tiesa, kura izskata prasību un šaubās par lietas iznākumu, varētu pieņemt lēmumu.

66.      Manuprāt, iepriekš minētajos apstākļos intervija ar prasītāju, par kuru tiesa lemj pēc brīvas izvēles, būtu procedūra, no kuras tā nevarētu atteikties, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 preambulas 20. apsvērumā minētajiem procedūras paātrināšanas iemesliem.

67.      Arī ekonomiska rakstura iemesli (kurus norādījusi iesniedzējtiesa) (21) pie šādiem varbūtējiem nosacījumiem nebūtu šķērslis veikt interviju tiesvedībā. Lai gan Direktīvas 2013/32 preambulas 20. apsvērumā dalībvalstīm ir ļauts paātrināt izskatīšanas procedūru, tajā nav pieļauts atcelt procedūras, kuras ir obligātas, lai prasītājam garantētu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Šajā apsvērumā ir tikai paredzēta iespēja noteikt “īsākus [..] termiņus dažiem procedūras posmiem”, nekādā ziņā neatceļot prasību par pieteikuma pilnīgu pārbaudi un katrā gadījumā ievērojot šajā direktīvā noteiktos pamatprincipus un garantijas.

68.      Līdz ar to Direktīvas 2013/32 46. pants ir interpretējams tādējādi, ka, nenosakot prasību par intervijas veikšanu, valsts likumdevējs vienlaikus nedrīkst liegt tiesai noteikt tās veikšanu, ja tiesa to uzskata par nepieciešamu, lai īstenotu patvēruma pieteikuma faktisko un tiesisko apstākļu pilnīgu pārbaudi, pēc tam, kad tā ir novērtējusi administratīvajā posmā veiktās intervijas laikā iegūto informāciju kā nepietiekamu. Šādā gadījumā dalībvalstu procesuālo tiesību noteikumiem būtu jāsniedz tiesai iespēja personiski uzklausīt prasītāju, ja tā to uzskata par vajadzīgu.

69.      Pievēršoties jautājumam, kas ir lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, šķiet, ka iesniedzējtiesai nav šaubu – gluži pretēji – par M. Sacko, kura pieteikums acīmredzami neatbilst prasībām, kas pamato starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanu, celtās prasības skaidri nepamatoto raksturu. Ja tā, tad pastāv iespēja atzīt par nepieņemamu vai noraidīt to tieši, neveicot vēl vienu interviju ar pieteikuma iesniedzēju (tagad jau prasītāju). Loģiski, ka šāds lēmums būs likumīgs tiktāl, ciktāl tas būs visu lietas apstākļu pilnīgas pārbaudes rezultāts, kuru vidū ir arī M. Sacko “viedokļa atbilstoša un efektīva izpausme”, kura ir ietverta procedūras administratīvajā posmā veiktajā personiskajā intervijā.

70.      Nešķiet, ka valsts tiesību normas (2011. gada Dekrētlikuma Nr. 150 19. panta 9. punkts) formulējums tā, kā to izklāsta iesniedzējtiesa, padarītu neiespējamu intervijas veikšanu tiesvedības posmā, ņemot vērā, ka tas ļauj veikt izmeklēšanas darbības, kuras tiesa uzskata par vajadzīgām. Tādējādi nebūtu iemesla atzīt to par nesaderīgu ar Direktīvā 2013/32 noteikto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu.

71.      Tiesai nav jāizsakās par labu vienai vai otrai Itālijas tiesību normas šajā jomā interpretācijai. Konkrēti, tā nevar izšķirt strīdu, kas izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un pamatojas uz SupremaCorte di Cassazione [Augstākās kasācijas tiesas] un iesniedzējtiesas ieņemto nostāju šajā sakarā, vēl jo vairāk tāpēc – kā to ierosina Itālijas valdība (22) –, ka nav izslēdzama alternatīva interpretācija, kura būtu saderīga ar manis piedāvāto saistībā ar Direktīvu 2013/32. Katrā ziņā šo jautājumu atrisināt ir iesniedzējtiesas ziņā.

VI.    Secinājumi

72.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos argumentus, ierosinu Tiesai uz Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

“Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai, it īpaši tās 12., 14., 31. un 46. pants, ir interpretējama tādējādi, ka tajā kompetentajai tiesu iestādei ir ļauts tieši, neveicot personisku prasītāja uzklausīšanu, lemt par prasībām, kas celtas par starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu, ja:

a)      prasība ir acīmredzami nepamatota un tādējādi – bez izredzēm būt sekmīgai; un

b)      šis lēmums tiek pieņemts pēc pieteikuma iesniedzēja faktiskās un tiesiskās situācijas pilnīgas pārbaudes, iekļaujot tajā administratīvajā posmā veiktās intervijas laikā sniegto informāciju, kura, pēc tiesas domām, ir pietiekama, lai atrisinātu lietu.”


1      Oriģinālvaloda – spāņu.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2013/32”).


3      Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2011/95”).


4      Likumdošanas dekrēts “Disposizioni complementari al codice di procedura civile in materia di reduzioni e semplificazione dei procedimenti civile di cognizione, ai sensi dell’articolo 54 della legge 18 giugno 2009, n.º 69” (Civilprocesa kodeksu papildinoši noteikumi jautājumā par civilprocesa saīsināšanu un vienkāršošanu 2009. gada 18. jūnija likuma Nr. 69 54. panta izpratnē), 2011. gada 21. septembra GURI Nr. 220.


5      Likumdošanas dekrēts “Attuazione della direttiva 2013/33/UE recante norme relative all’accoglienza dei richiedenti protezione internazionale, nonché della direttiva 2013/32/UE, recante procedure comuni ai fini del riconoscimento e della revoca dello status di protezione internazionale (Direktīvas 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, un Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai transponēšana), 2015. gada 15. septembra GURI Nr. 214.


6      Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.).


7      Uz šīm semantiskajām (un tulkojuma) īpatnībām norādīja ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi] savos secinājumos lietā M. (C‑560/14, EU:C:2016:320), 6. zemsvītras piezīmē: “Tiesas judikatūras itāļu valodas redakcijā dažreiz tiek izmantots termins “diritto al contraddittorio” [skat., piemēram, spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M. (C‑277/11, EU:C:2012:744, 82., 85. vai 87. punkts)], citreiz tiek izmantots termins “diritto di essere sentiti” [skat., piemēram, spriedumus, 2013. gada 10. septembris, G. un R. (C‑383/13 PPU, EU:C:2013:533, 27., 28. vai 32. punkts), vai 2016. gada 17. marts, Bensada Benallal (C‑161/15, EU:C:2016:175, 21. vai 35. punkts)] un vēl citreiz termins “diritto di essere ascoltato” [skat., piemēram, spriedumu, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida (C‑249/13, EU:C:2014:2431, 1., 28. vai 30. punkts)]; minētais termins atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā lietotajam terminam un burtiski atbilst iepriekš minētajiem terminiem franču, angļu, vācu un spāņu valodas redakcijās. Konkrētās tiesības, kuru būtība lasāma jau latīņu juridiskajos teicienos audi alteram partem vai audiatur et altera pars, ir procesuālās tiesības, ar ko izsaka vispārīgākas aizsardzības tiesības [..]”.


8      Direktīvas 2013/32 34. panta 1. punktā arī ir skaidri noteikts pienākums veikt “personisku interviju par pieteikuma pieņemamību”, ja atbildīgā iestāde, pamatojoties uz kādu no direktīvas 33. pantā minētajiem iemesliem, vēlas to atzīt par nepieņemamu.


9      Kā Tiesa atgādina 2016. gada 17. marta spriedumā Bensada Benallal (C‑161/15, EU:C:2016:175, 24. punkts), “ja attiecīgajā jomā nav Savienības noteikumu, šādi noteikumi ir jāparedz katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Eturas u.c., C‑74/14, EU:C:2016:42, 32. punkts un tajā minētā judikatūra)”.


10      Saistībā ar Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV 2005, L 326, 13. lpp.), 39. pantu, kas ir Direktīvas 2013/32 46. panta tiešais normatīvais priekštecis, Tiesa savā 2015. gada 17. decembra spriedumā Tall (C‑239/14, EU:C:2015:824, 51. punkts) apstiprināja, ka “minētās direktīvas 39. pantā paredzētās prasības īpašības ir jānoskaidro saskaņā ar Hartas 47. pantu, kurā ir nostiprināts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips un saskaņā ar kuru ikvienai personai, kuras Savienības tiesībās garantētās tiesības un brīvības ir tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot minētajā pantā paredzētos nosacījumus”. Šajā ziņā daudzu citu starpā skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453, 45. punkts).


11      Spriedums, 2017. gada 9. februāris, M. (C‑560/14, EU:C:2017:101, 25. punkts), atsaucoties uz spriedumiem, 2014. gada 5. novembris, Mukarubega (C‑166/13, EU:C:2014:2336, 49. un 50. punkts), kā arī 2014. gada 11. decembris, Boudjlida (C‑249/13, EU:C:2014:2431, 39. un 40. punkts).


12      Spriedums Mukarubega (C‑166/13, EU:C:2014:2336, 46. punkts). Tas, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] savos secinājumos lietā M. (C‑277/11, EU:C:2012:253, 81. punkts), ļauj “attiecīgajai iestādei lietderīgi ņemt vērā visu atbilstošo informāciju”.


13      To saistībā ar alternatīvo aizsardzību ir uzsvēris ģenerāladvokāts P. Mengoci savos secinājumos lietā M. (C‑560/14, EU:C:2016:320, 48. punkts), norādot, ka, “ņemot vērā tās procedūras būtību un mērķus, kurā tiek pārbaudīts, vai pastāv priekšnoteikumi alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanai, ar minēto statusu piešķirto tiesību izmantošanas efektivitāte nozīmē, ka ieinteresētajai personai tiks nodrošināti apstākļi, lai viņa varētu īpaši efektīvi izmantot tiesības tikt uzklausītai tādā procedūrā. Tik tiešām, tikai tad, ja pieteikuma iesniedzējam ir reāla iespēja lietderīgi un efektīvi izklāstīt savu personisko vēsturi un apstākļus, kādā tā norisinājusies, pilnīgi un atbilstoši izklāstot kompetentajai iestādei visus faktus un elementus sava pieteikuma pamatojumam, viņam būs reāla iespēja efektīvi izmantot ar šādu statusu piešķirtās tiesības, kā paredzēts Direktīvā 2004/83”. Izcēlums oriģinālajā tekstā.


14      Spriedums, 2011. gada 28. jūlijs, Samba Diouf (C‑69/10, EU:C:2011:524, 61. punkts).


15      Ņemot vērā iesaistīto interešu nozīmīgumu procedūras administratīvajā posmā, ir skaidrs, kāpēc Savienības likumdevējs ir izvēlējies modeli, kurā ir ietverta personiska intervija. Jau atkal, runājot ģenerāladvokāta P. Mengoci vārdiem viņa secinājumos lietā M. (C‑560/14, EU:C:2016:320, 58. punkts), “individuālas pārrunas tomēr ir tiesību tikt uzklausītam maksimālā izpausme. Pieteikuma iesniedzējam tā ir vienīgā iespēja personīgi pastāstīt savu notikušā versiju un apspriesties ar personu, kas ir vislabāk kvalificēta tam, lai ņemtu vērā viņa personisko situāciju”.


16      Atgādināšu, ka 2011. gada Dekrētlikuma Nr. 150 jaunākās redakcijas 19. panta 8. punktā, kas ir ietverts šo secinājumu 13. punktā, valsts tiesai ir ļauts “pat pēc savas ierosmes veikt izmeklēšanas darbības strīda atrisināšanai”.


17      Saskaņā ar Direktīvas 2013/32 17. panta 1. punktu “dalībvalstis nodrošina, ka par katru personisko interviju tiek sagatavots vai nu visaptverošs un ar faktiem pamatots ziņojums, kurā ietilpst visi būtiskie elementi, vai protokols”. Šā panta 2. punktā ir pieļauta iespēja, ka dalībvalstis “var nodrošināt personiskās intervijas audio vai audiovizuālo ierakstīšanu”, šādā gadījumā “nodrošinot, ka ieraksts vai tā protokols ir pieejams saistībā ar pieteikuma iesniedzēja lietu”.


18      Direktīvas 2013/32 17. panta 3. punktā ir noteikts, ka “pieteikuma iesniedzējam personiskās intervijas beigās vai noteiktā laikposmā līdz atbildīgās iestādes lēmuma pieņemšanai ir iespēja mutiski un/vai rakstiski izteikt piezīmes un/vai sniegt precizējumus attiecībā uz jebkādiem kļūdainiem tulkojumiem vai pārpratumiem ziņojumā vai protokolā”. Šajā nolūkā – tajā ir turpinājumā noteikts – “dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējs ir pilnībā informēts par ziņojuma saturu vai protokola būtiskajiem elementiem, vajadzības gadījumā ar tulka palīdzību. Dalībvalstis tad prasa pieteikuma iesniedzējam apstiprināt, ka ziņojuma vai protokola saturs pareizi atspoguļo interviju”.


19      Padomājiet, piemēram, par prasībām, kuras nepārprotami ir iesniegtas novēloti vai kuras iesniedzot nav ievērotas pat minimālās obligātās procesuālās formalitātes, padarot šādas prasības par nepieņemamām. Šāda veida prasības, neveicot parastās procesuālās darbības, var tikt noraidītas arī saistībā ar pamatojumu, ka prasītāja sūdzība ir pamatota, piemēram, ar argumentiem, kam – kā viena no varbūtībām – nav nekāda sakara ar nosacījumiem, lai viņš kļūtu parstarptautiskās aizsardzības saņēmēju.


20      Tiesa ir pārņēmusi ECT doktrīnu tajā ziņā, ka ir jāatsakās no mutvārdu procedūras, “ja lietā nav tiessisko un faktisko jautājumu, kuri nevarētu tikt atbilstoši atrisināti, pamatojoties uz lietas materiāliem un pušu rakstveida apsvērumiem”. Citu starpā skat. spriedumu, 2015. gada 4. jūnijs, Andechser Molkerei Scheitz/Komisija (C‑682/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:356, 46. punkts), kurā ir atsauce uz ECT 2012. gada 12. novembra spriedumu Döry pret Zviedriju (ECLI:CE:ECHR:2002:1112JUD002839495, 37. punkts).


21      Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 2. punkts, 4. lpp., oriģinālajā itāļu valodas redakcijā.


22      Itālijas valdības rakstveida apsvērumu 24. un 25. punkts.