Language of document : ECLI:EU:F:2016:121

Pagaidu versija

KOPSAVILKUMS – LIETA F‑65/09 DEP

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(pirmā palāta)

2016. gada 23. maijā

Lieta F‑65/09 DEP

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana

Priekšmets      Komisijas pieteikums par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu pēc Civildienesta tiesas 2010. gada 23. novembra sprieduma Marcuccio/Komisija (F‑65/09, EU:F:2010:149), kas pasludināts lietā ar atsauces numuru F‑65/09

Nolēmums      Kopējā tiesāšanās izdevumu summa, kas Luigi Marcuccio jāatlīdzina Eiropas Komisijai kā atlīdzināmie izdevumi lietā F‑65/09, ir EUR 5000. Minētajai summai pieskaita nokavējuma procentus no šī rīkojuma paziņošanas dienas līdz samaksas dienai, tos aprēķinot atbilstoši Eiropas Centrālās bankas piemērojamai likmei galvenajiem refinansēšanas darījumiem, kas spēkā samaksas termiņa mēneša pirmajā kalendārajā dienā, to palielinot par trīs ar pusi punktiem.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Tiesāšanās izdevumu noteikšana, pamatojoties uz prasītāja sniegtām precīzām norādēm vai to neesamības gadījumā – uz Savienības tiesas taisnīgu novērtējumu – Advokāta atlīdzības vienotas likmes raksturs – Ietekmes uz tiesas novērtējuma brīvību neesamība

(Civildienesta tiesas Reglamenta 105. panta c) punkts)

2.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Jēdziens – Honorārs, ko iestāde samaksā savam advokātam – Iekļaušana

(Tiesas statūtu 19. panta pirmā daļa un I pielikuma 7. panta 1. punkts)

1.      Savienības tiesa ir tiesīga nevis noteikt honorāru, kāds lietas dalībniekiem ir jāmaksā viņu pašu advokātiem, bet noteikt summu no šī honorāra, kāda ir jāatgūst no lietas dalībnieka, kam tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Lai novērtētu tiesvedības sakarā faktiski radušos izdevumu nepieciešamo raksturu, prasītājam ir jāsniedz precīzas norādes. Tādā pašā veidā tas, ka atlīdzība ir iepriekš noteikta, neietekmē atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra novērtējumu, ko veic Civildienesta tiesa, pamatojoties uz iedibinātiem judikatūrā formulētiem kritērijiem un precīzām norādēm, kuras lietas dalībniekiem tai ir jāiesniedz. Lai arī šādas informācijas neesamība nerada šķēršļus Civildienesta tiesai, pamatojoties uz taisnīgu novērtējumu, noteikt atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, tas tai tomēr rada noteikti stingras novērtēšanas situāciju attiecībā uz prasītāja prasījumiem.

(skat. 24., 30. un 34. punktu)

Atsauces

Tiesa: rīkojums, 2004. gada 17. februāris, DAI/ARAP u.c., C‑321/99 P‑DEP, nav publicēts, EU:C:2004:103, 23. punkts.

Vispārējā tiesa: rīkojumi, 2011. gada 31. marts, Tetra Laval/Komisija, T‑5/02 DEP un T‑80/02 DEP, nav publicēts, EU:T:2011:129, 68. punkts, un 2013. gada 28. maijs, Marcuccio/Komisija, T‑278/07 P‑DEP, EU:T:2013:269, 16. punkts.

Civildienesta tiesa: rīkojumi, 2009. gada 10. novembris, X/Parlaments, F‑14/08 DEP, EU:F:2009:149, 22. punkts; 2010. gada 26. aprīlis, Schönberger/Parlaments, F‑7/08 DEP, EU:F:2010:32, 24. punkts, un 2011. gada 27. septembris, De Nicola/EIB, F‑55/08 DEP, EU:F:2011:155, 40. un 41. punkts.

2.      Nosakot atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, Savienības tiesa ņem vērā visus lietas apstākļus līdz rīkojuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu izdošanas brīdim, tajā skaitā nepieciešamos izdevumus, kas radušies saistībā ar tiesāšanās izdevumu noteikšanas kārtību.

Šajā ziņā no Eiropas Savienības Tiesas statūtu, kas Civildienesta tiesā ir piemērojami saskaņā ar minēto statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, 19. panta pirmās daļas izriet, ka iestādes var brīvi izmantot advokāta palīdzību. Šī pēdējā minētā atlīdzība tātad ietilpst nepieciešamo izdevumu, kas radušies tiesvedības sakarā, jēdzienā un šai iestādei nav jāpierāda, ka šī advokāta palīdzība bijusi objektīvi pamatota. Tātad, kaut arī fakts, ka iestādi pārstāvēja divi darbinieki un ārštata advokāts, neietekmē attiecīgos potenciāli atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, jo nekas principā neliedz šādu atlīdzināšanu, tas var ietekmēt tiesāšanās izdevumu, kas radušies sakarā ar tiesvedību un kuri galu galā var tikt atlīdzināti, apmēra noteikšanu.

(skat. 26. un 27. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: rīkojumi, 2012. gada 23. marts, Kerstens/Komisija, T‑498/09 P‑DEP, nav publicēts, EU:T:2012:147, 15. un 20. punkts, un 2013. gada 28. maijs, Marcuccio/Komisija, T‑278/07 P‑DEP, EU:T:2013:269, 14. punkts.