EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2013. gada 19. martā

Lieta F‑13/12

BR

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Pagaidu darbinieks – Līguma nepagarināšana

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, ar ko BR lūdz Civildienesta tiesai atcelt lēmumu, ar kuru Eiropas Komisija ir atteikusies pagarināt viņa pagaidu darbinieka līgumu, un piespriest Komisijai atlīdzināt viņam nodarīto kaitējumu

Nolēmums Prasību noraidīt. BR sedz savus un atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Nodarbinātības ilgums – Iestādes novērtējuma brīvība – Ierobežošana ar vispārpiemērojamu iekšēju lēmumu – Pieļaujamība – Robežas

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta b) un d) punkts un 8. panta pirmā un otrā daļa)

Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. panta otrā daļa darbiniekam nerada tiesības tikt nodarbinātam uz maksimālu sešu gadu laikposmu, ņemot vērā iestādes pilnvaras noslēgt vai pagarināt šādus līgumus uz laiku, kas īsāks par atļauto maksimālo ilgumu, atbilstoši plašajai novērtējuma brīvībai, kāda šai iestādei ir savu dienestu organizēšanā, ņemot vērā tai uzticētos uzdevumus un saistībā ar šiem uzdevumiem ieceļot amatā tās rīcībā esošo personālu, taču ar nosacījumu, ka šī iecelšana amatā notiek dienesta interesēs.

Turklāt iestādei šī plašā novērtējuma brīvība ir ne tikai individuālos gadījumos, bet arī saistībā ar vispārējo politiku, kas attiecīgajā gadījumā tiek noteikta ar vispārpiemērojamu iekšēju lēmumu, piemēram, ar vispārīgajiem īstenošanas noteikumiem, ar kuriem tā pati ierobežo savas novērtējuma brīvības izmantošanas iespējas. Tomēr šāds iekšējs lēmums nevar izraisīt to, ka iestāde pilnībā atsakās no Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. panta pirmajā daļā tai piešķirtajām pilnvarām atkarībā no apstākļiem konkrētajā gadījumā noslēgt vai pagarināt pagaidu darbinieka līgumu minētās kārtības 2. panta b) vai d) punkta izpratnē augstākais līdz sešu gadu laikposmam. Turklāt iestādei tik un tā ir jāievēro vispārējie tiesību principi, piemēram, vienlīdzīgas attieksmes princips un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

Ņemot vērā vispārējos tiesību principus, iestāde, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nevar atteikties no novērtējuma brīvības, kas tai piešķirta Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. panta otrajā daļā, mehāniski piemērodama sešu gadu noteikumu – proti, neizvērtējot darbinieka kandidatūras lietu un dienesta intereses viņu nodarbināt – lai attaisnotu to, ka viņš nodarbināts uz īsāku laikposmu, nekā atļauts minētās kārtības 8. panta otrajā daļā. Šādi atsakoties no šīs novērtējuma brīvības, minētā institūcija pārkāptu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā paredzētās tiesības uz labu pārvaldību, saskaņā ar kurām iestādei ir rūpīgi, pilnīgi un objektīvi jāizskata katra kandidāta lieta, ņemot vērā attiecīgā kandidāta nopelnus un prasmes, un aizpildāmajam amatam izvirzītās prasības. Šādas atteikšanās dēļ netiktu izpildīts arī pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses un tiktu pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

(skat. 33.–35. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2009. gada 8. septembris, T‑404/06 P EIF/Landgren, 215. punkts.

Vispārējā tiesa: 2010. gada 16. decembris, T‑143/09 P Komisija/Petrilli, 34. un 35. punkts.