Language of document : ECLI:EU:C:2013:278

ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA [PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 30. aprīlī (1)

Lieta C‑518/11

UPC Nederland BV

pret

Gemeente Hilversum

(Gerechtshof te Amsterdam (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Elektronisko sakaru tīkli un pakalpojumi – Jaunie reglamentējošie noteikumi – Direktīvas 2002/19/EK, 2002/20/EK, 2002/21/EK un 2002/22/EK – Materiālā piemērošanas joma – Radio un televīzijas programmu, kas ir brīvi pieejamas pa kabeli, pārraidīšana – Komūnas kabeļu tīkla koncesija privātam uzņēmumam – Līguma klauzulas, kas nosaka pamatpakalpojuma tarifa ierobežojumu, saderība – Nozares iepriekšējais tiesiskais regulējums – Valsts pārvaldes iestāžu pilnvaras – Uzņēmumi ar būtisku ietekmi tirgū – Vispārējo interešu mērķi





1.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu sniedz Tiesai iespēju pirmo reizi izskatīt Savienības tiesību ietekmi uz dalībvalstu kompetenci uzņēmumiem, kas sniedz radio un televīzijas apraides pakalpojumus, noteikt šo pakalpojumu mazumtirdzniecības cenu pieauguma ierobežojumu. Pamatlietas īpatnība ir tāda, ka pamatlietā izskatāmajā gadījumā ierobežojums ir ietverts noteikumā līgumā, ar kuru teritoriāla kopiena, šajā gadījumā Gemeente Hilversum (Hilversimas komūna), savu kabeļu tīklu ir pārdevusi privātam uzņēmumam.

I –    Atbilstošās tiesību normas

2.        Lai atbildētu uz izskatāmajā lietā uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, atbilstošās Eiropas Savienības atvasināto tiesību galvenās normas ir ietvertas direktīvās, ko ir pieņemts saukt par jaunajiem reglamentējošajiem noteikumiem elektronisko sakaru jomā (2), proti, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju [sakaru] tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (3) un četrās īpašās papildu direktīvās (4), kas papildus Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvai 97/66/EK par personu datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju nozarē (5) ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju [sakaru] tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) (6), Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju [sakaru] tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (7), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (8).

3.        Pamatdirektīvas, kā arī Komisijas 2002. gada 16. septembra Direktīvas 2002/77/EK par konkurenci elektronisko komunikāciju [sakaru] tīklu un pakalpojumu tirgū (9) dažādo normu, kas galvenokārt skar pamatlietu, saturs, ciktāl nepieciešams, tiks apskatīts tālākajos apsvērumos.

II – Pamatlietas rašanās fakti

4.        No iesniedzējtiesas lēmuma, kā arī dažādiem Tiesā sniegtiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem izriet, ka pamatlieta ir radusies no tā, ka Gemeente Hilversum ir pārdevusi savu kabeļuzņēmumu, kā arī komūnas uzņēmumu, kas to apsaimniekoja, sabiedrības UPC Nederland (10) tiesiskajam priekštecim par summu aptuveni EUR 23 227 000 apmērā.

5.        Saskaņā ar pušu noslēgto “līgumu par nākamo Hilversimas kabeļuzņēmuma apsaimniekošanu” Gemeente Hilversum apņemas nodrošināt, ka pircējs saņem pilnvaras, kas ļautu izvietot, uzturēt un izmantot kabeļtelevīzijas apraides iekārtas šīs komūnas teritorijā.

6.        Lai varētu izveidot kabeļtīklu, kurš komūnas vidusmēra abonentiem spētu sniegt uzlabotu pakalpojumu, pircējs apņemas veikt investīcijas, tai skaitā tīkla vitrifikāciju, līdz 1998. gada 1. janvārim un papildus radio un televīzijas kanāliem (11) piedāvāt pievilcīgu pakalpojumu paketi privātpersonām un profesionāļiem.

7.        Līguma 4.2. pantā bija paredzēts, ka pircējs “abonentam garantē dažādu radio un televīzijas programmu minimālo piedāvājumu pa kabeli par sociāli pieņemamu cenu un optimālas kvalitātes uztveršanu”, proti, RTV programmu pamatpaketi, kas atbilst līgumā paredzētajiem satura un tarifu kritērijiem. Tajā bija arī paredzēts, ka pamatpaketes mēneša tarifam katru gadu tiks piemērots patēriņa cenu indekss, izmantojot līguma 11. pielikumā esošo formulu, precizējot, ka ārējo izmaksu pieaugums ietekmēs minēto tarifu, ciktāl tās pārsniegs minētā indeksa palielinājumu (12).

8.        Ar 2003. gada 28. novembra vēstuli UPC informēja Gemeente Hilversum, ka, sākot no 2004. gada 1. janvāra, tā visām mājsaimniecībām pamatpaketes tarifu paaugstinās no EUR 10,28 uz EUR 13,32, ieskaitot PVN.

9.        Tad Gemeente Hilversum cēla prasību par paredzamās tarifa paaugstināšanas aizliegšanu. Ar 2003. gada 23. decembra spriedumu Rechtbank te Amsterdam [Amsterdamas tiesa] pieņēma šo prasību, šo spriedumu apelācijas kārtībā 2004. gada 12. augustā apstiprināja Gerechtshof te Amsterdam [Amsterdamas Apelācijas tiesa] (Nīderlande), bet UPC kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākā tiesa] ar 2005. gada 8. jūlija spriedumu noraidīja.

10.      Turklāt 2005. gada 27. septembrī Nīderlandes konkurences iestāde (13) izskatīja jautājumu par to, vai saskaņā ar Nīderlandes konkurences likuma 24. pantu UPC ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli, aprēķinot pārmērīgus abonēšanas tarifus standarta analogajām paketēm, un secināja, ka šajā gadījumā tas tā nav.

11.      2005. gada 28. septembrī neatkarīga Nīderlandes pasta un telekomunikāciju iestāde (14) pieņēma lēmuma projektu par “audiovizuālo signālu raidīšanas un nodrošināšanas tirgu UPC teritoriālajā piekritībā”. OPTA tajā konstatēja, ka UPC tās teritoriālajā piekritībā īsteno ievērojamu ietekmi uz “brīvi pieejamu radio un televīzijas programmu pārraidīšanas pa kabeli tirgu”, un noteica tai tarifu aprēķina nosacījumus (15).

12.      2005. gada 3. novembrī (16) Eiropas Kopienu Komisija, izskatot OPTA lēmuma projektu, izteica šaubas par tā saderību ar pamatdirektīvas 15. panta 3. punktu, lasot to kopsakarā ar Ieteikumu 2003/311/EK (17).

13.      2006. gada 17. martā OPTA pieņemtajā galīgajā lēmumā vairs nebija noteikta cenu kontrole.

14.      2006. gada 15. maijā UPC uzsāka Rechtbank te Amsterdam tiesvedību pret Gemeente Hilversum, prasot, lai strīdīgā tarifu ierobežojošā klauzula tiktu pasludināta par spēkā neesošu un lai Gemeente Hilversum tiktu noteikts atļaut tarifa paaugstināšanu. Šajā sakarā tā īpaši norādīja uz tarifu ierobežojošās klauzulas nesaderību ar JRN normām.

15.      2007. gada 27. jūnijā Rechtbank te Amsterdam noraidīja UPC prasību.

III – Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

16.      Šādos apstākļos UPC ir iesniegusi apelācijas sūdzību Gerechtshof te Amsterdam, kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai ne mazāk kā 18 prejudiciālus jautājumus, kas formulēti šādi:

“1)      Vai pakalpojums, ko veido brīvi pieejamu radio un televīzijas programmu pārraidīšana pa kabeli, par kura nodrošināšanu tiek prasīta gan pārraidīšanas maksa, gan arī naudas summa (tālākai nodošanai) raidorganizācijām un autortiesību kolektīvās pārvaldes iestādēm saistībā ar darbu satura pārraidīšanu, ietilpst JRN materiālajā piemērošanas jomā?

2) a)      Vai, ņemot vērā telekomunikāciju nozares liberalizēšanu un JRN mērķus, tostarp tajos paredzēto stingro koordinēšanas un apspriedes procedūru, kas ir īstenojama, pirms valsts pārvaldes iestāde iegūst (ekskluzīvu) kompetenci ar cenu kontroles pasākumu ietekmēt gala lietotājiem piemērotos tarifus, komūnai vēl ir pilnvaras aizsargāt savu iedzīvotāju vispārējās intereses, ar tarifus ierobežojošu klauzulu ietekmējot gala lietotājiem piemērotos tarifus?

2) b)      Ja tas tā nav, vai ar JRN tiek aizliegta tarifus ierobežojošas klauzulas, kuru komūna ir saskaņojusi kā nosacījumu, pārdodot savu kabeļtīkla uzņēmumu, piemērošana?

Ja atbilde uz [2) a) un 2) b)] jautājumu ir noliedzoša:

3)      Vai valsts varas iestādei, tādai kā komūna, tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, ir (arī) lojālas sadarbības pienākums Savienības tiesību izpratnē, ja, vienojoties par un vēlāk piemērojot tarifus ierobežojošu klauzulu, tā darbojas nevis publiska uzdevuma izpildes nolūkā, bet civiltiesisko pilnvaru robežās (skat. arī [6) a)] jautājumu)?

4)      Ja JRN ir piemērojami un komūnai ir lojālas sadarbības pienākums:

a)      Vai ar lojālas sadarbības pienākumu, aplūkojot to kopumā ar JRN (vai attiecīgi to mērķiem), ieskaitot tajos paredzēto stingro koordinēšanas un apspriedes procedūru, kas ir jāveic, pirms valsts pārvaldes iestāde iegūst kompetenci ar cenu kontroles pasākumu ietekmēt gala lietotājiem piemērotos tarifus, komūnai tiek aizliegts piemērot tarifus ierobežojošu klauzulu?

b)      Ja tas tā nav, vai atbilde uz [4) a)] jautājumu ir citāda attiecībā uz laikposmu pēc tam, kad Komisija savā vēstulē letter of serious doubt ir izteikusi nopietnas šaubas par OPTA piedāvātās cenu kontroles saderību ar pamatdirektīvas 8. pantā norādītajiem JRN mērķiem un OPTA pēc tam ir atturējusies no šī pasākuma veikšanas?

5) a)      Vai LESD 101. panta gadījumā runa ir par sabiedriskās kārtības tiesību normu, kas valsts tiesai ir jāpiemēro pēc savas ierosmes Nīderlandes Civilprocesa kodeksa 24. un 25. panta izpratnē?

5) b)      Ja tas tā ir, attiecībā uz kādiem tiesvedībā norādītajiem faktiem tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda LESD 101. panta piemērojamība? Vai tiesai ir šāds pienākums arī tad, ja šī pārbaude pēc tam, kad lietas dalībniekiem jau bijusi dota iespēja šajā sakarā izteikt savu viedokli, (iespējams) novedīs pie faktu papildināšanas Nīderlandes Civilprocesa kodeksa 149. panta izpratnē?

6)      Ciktāl LESD 101. pants ir piemērojams bez nosacījumiem un ievērojot JRN (un to mērķus), to piemērošanu no OPTA un Eiropas Komisijas puses un JRN izmantoto jēdzienu, tādu kā “būtiska ietekme tirgū” un “attiecīgo tirgu norobežošana”, pielīdzināšanu līdzīgiem jēdzieniem Eiropas konkurences tiesībās, pamatojoties uz lietas apstākļiem šajā lietā, rodas šādi jautājumi:

6) a)      Vai, pārdodot savu kabeļtelevīzijas uzņēmumu un iekļaujot prasību par tarifus ierobežojošo klauzulu, komūna ir uzskatāma par uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē (skat. arī 3) jautājumu)?

6) b)      Vai atbilstoši Komisijas paziņojumam par maznozīmīgiem nolīgumiem, kas ievērojami neierobežo konkurenci (“de minimis” [paziņojums], OV EK 2001, C‑368/07, 7. lpp., 11. punkts), tarifus ierobežojošā klauzula ir uzskatāma par būtisku ierobežojumu LESD 101. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē? Ja tas tā ir, vai jau šī iemesla dēļ pastāv ievērojams konkurences ierobežojums LESD 101. panta 1. punkta izpratnē? Ja tas tā nav, vai atbildes sniegšanai ir nozīmīgi 6) d) jautājumā minētie apstākļi [..]?

6) c)      Gadījumā, ja tarifus ierobežojošā klauzula nav uzskatāma par nepārprotamu ierobežojumu, vai tai (jau) tāpēc piemīt mērķis ierobežot konkurenci, ka:

–        Nīderlandes konkurences iestāde ir nonākusi pie secinājuma, ka UPC, nosakot (lielākus) tarifus par pamatpaketes pārraidīšanai pa kabeli identiskiem pakalpojumiem tajā pašā tirgū, nav ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli;

–        Komisija savā vēstulē letter of serious doubt ir izteikusi nopietnas šaubas par gala lietotāju tarifu par tādiem pakalpojumiem kā pamatpaketes pārraidīšana pa kabeli, ko veic UPC, (iepriekšējas) noregulēšanas (ar cenu kontroles palīdzību) saderību ar pamatdirektīvas 8. pantā norādītajiem mērķiem? Vai, lai atbildētu uz jautājumu, nozīme ir apstāklim, ka, saņēmusi vēstuli letter of serious doubt, OPTA ir atteikusies no cenu kontroles?

6) d)      Vai līgums, kas ietver tarifus ierobežojošu klauzulu, ir ievērojams konkurences ierobežojums LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ņemot vērā (tostarp) apstākli, ka:

–        saskaņā ar JRN UPC ir uzskatāma par uzņēmumu ar būtisku ietekmi tirgū (de minimis [paziņojums], 7. punkts) un

–        gandrīz visas Nīderlandes komūnas, kas 90. gados ir pārdevušas savus kabeļtīkla uzņēmumus kabeļtīkla operatoriem – tostarp UPC –, savos līgumos ir paredzējušas pilnvaras noteikt tarifus par pamatpaketi (de minimis [paziņojums], 8. punkts)?

6) e)      Vai līgums, kas ietver tarifus ierobežojošu klauzulu, LESD 101. panta 1. punkta izpratnē un, precīzāk, atbilstoši Vadlīniju par Līguma 81. un 82. pantā paredzēto tirdzniecības ietekmēšanas jēdzienu (OV 2004, C 101, 81. lpp.) noteikumiem ir uzskatāms par tādu, kas iespaido (vai var iespaidot) tirdzniecību starp dalībvalstīm, ņemot vērā, ka:

–        atbilstoši JRN UPC ir uzskatāma par uzņēmumu ar būtisku ietekmi tirgū;

–        saistībā ar cenu kontroles pasākumu attiecībā uz tādiem pakalpojumiem kā pamatpaketes pārraidīšana pa kabeli, ko veic kabeļtīkla operatori ar būtisku ietekmi tirgū, kā tas ir UPC gadījumā, OPTA ir veikusi Eiropas apspriedes procedūru, kas atbilstoši JRN ir jāveic, ja plānotais pasākums ietekmēs tirdzniecību starp dalībvalstīm;

–        līguma summa attiecīgajā laikā bija NLG 51 miljons (vairāk nekā EUR 23 miljoni);

–        gandrīz visas Nīderlandes komūnas, kas 90. gados ir pārdevušas savus kabeļtīkla uzņēmumus kabeļtīkla operatoriem – tostarp UPC –, šajos līgumos ir paredzējušas pilnvaras noteikt tarifus par pamatpaketi?

7)      Vai, ņemot vērā JRN un Komisijas letter of serious doubt paustās nopietnās šaubas par gala lietotājiem piemērojamo tarifu (iepriekšējas) noregulēšanas saderību ar konkurences tiesību mērķiem, valsts tiesai vēl ir tiesības tarifus ierobežojošu klauzulu, kas ir aizliegta atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam, atzīt par nepiemērojamu atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam? Vai, lai atbildētu uz jautājumu, nozīme ir tam, ka, ņemot vērā letter of serious doubt, OPTA ir atteikusies no ieplānotās cenu kontroles?

8)      Vai, ievērojot līguma noslēgšanas brīdī pastāvošos apstākļus (telekomunikāciju nozares liberalizācijas sākotnējais posms) un vēlāko telekomunikāciju nozarē notikušo attīstību, tostarp JRN stāšanos spēkā un ar to saistītos Komisijas nopietnos iebildumus attiecībā uz cenu kontroles pasākuma noteikšanu, LESD 101. panta 2. punktā paredzētā spēkā neesamības klauzula ietver iespēju relativizēt tās iedarbību laikā?”

IV – Analīze

A –    Ievada apsvērumi par prejudiciālo jautājumu apjomu un pieņemamību

17.      Uzreiz ir jāuzsver, ka nebūs jāatbild uz visiem 18 iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

18.      Iesniedzējtiesa pati dažus no šiem jautājumiem uzdod pakārtoti, un tas, vai uz tiem būs jāatbild, ir atkarīgs no atbildes uz citiem jautājumiem. Tā tas ir 2) b) jautājuma gadījumā, kura uzdošana ir atkarīga no noliedzošas atbildes uz 2) a) jautājumu, un 3) jautājuma gadījumā, kura uzdošana ir atkarīga no noliedzošas atbildes uz iepriekšējiem jautājumiem.

19.      Tomēr, kā redzēsim no turpmākajiem apsvērumiem, dažu jautājumu pakārtotais raksturs arī loģiski izrietēs no atbildēm, kas sniegtas uz pirmajiem jautājumiem. It īpaši tā tas ir 3) un 4) jautājuma attiecībā uz lojālas sadarbības pienākuma piemērojamību gadījumā, uz kuriem atbilde izriet no iepriekšējo jautājumu izskatīšanas. Kā atzīst Komisija, tā ir arī 5)–8) jautājuma attiecībā uz LESD 101. pantu gadījumā.

20.      Turklāt, kā arī Gemeente Hilversum apgalvo savos rakstveida apsvērumos, šajā stadijā nevar tikt izslēgts, ka daži iesniedzējtiesas jautājumi, it īpaši 5)–8) jautājums attiecībā uz LESD 101. pantu, var būt jāatzīst par nepieņemamiem vai vismaz bez priekšmeta un to atbilstība pamatlietas izskatīšanai, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto informāciju, var tikt nopietni apšaubīta.

21.      Galu galā, kā es izsecināšu, dažādos iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus var iedalīt trīs galvenajās grupās – pirmā par JRN materiālo piemērošanas jomu un tātad par pamatlietai atbilstošo direktīvu normu piemērojamību (1) jautājums), otrā par Gemeente Hilversum pienākumu apjomu saskaņā ar minētajām direktīvām (2) jautājums) vai lojālas sadarbības pienākuma, kas minēts LESD 4. panta 3. punktā, apjomu (3) un 4) jautājums) un, visbeidzot, pēdējā grupa par LESD 101. panta 1. punkta (5) un 6) jautājums), 2. punkta (7) jautājums) un 3. punkta (8) jautājums) iespējamu ietekmi uz pamatlietas izlemšanu.

B –    Par JRN materiālo piemērošanas jomu – elektronisko sakaru pakalpojumu jēdziens (1) jautājums)

22.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa uzdod Tiesai jautājumu par to, vai pakalpojums, ko veido brīvi pieejamu RTV programmu pārraidīšana pa kabeli, ietilpst JRN materiālās piemērošanas jomā, precizējot, ka samaksas iekasēšana ietver pārraidīšanas maksu, kā arī maksu raidorganizācijām un autortiesību kolektīvās pārvaldes iestādēm saistībā ar darbu satura pārraidīšanu.

1)      Apsvērumu kopsavilkums

23.      UPC apgalvo, ka tā galvenokārt nodrošina elektronisko sakaru pakalpojumus, līdz ar ko pamatlieta ir pakļauta JRN. Nīderlandes valdība un Gemeente Hilversum, gluži pretēji, uzskata, ka, ciktāl UPC tikai iepērk dažādu televīzijas kanālu saturu, lai izveidotu RTV paketi un ar kabeļtīkla palīdzību to piegādātu gala lietotājiem, tā piedāvā satura piegādes pakalpojumu, kas neietilpst JRN materiālās piemērošanas jomā.

24.      Komisija un Uzraudzības iestāde AELE uzskata, ka uz UPC sniegto pakalpojumu attiecas signālu pārraide un satura nodrošināšana un JRN ir piemērojami tikai attiecībā uz šo pirmo daļu. Uzraudzības iestāde AELE tomēr norāda, ka iesniedzējtiesai ir jānosaka sniegtā pakalpojuma veids un no tā jāizdara secinājumi.

2)      Analīze

25.      Kā izriet gan no jēdziena “elektronisko komunikāciju [sakaru] pakalpojums”, kas minēts pamatdirektīvas 2. panta c) punktā un konkurences direktīvas 1. panta 3. punktā, gan JRN atbilstošo normu interpretācijas kontekstā, kādā tās iekļaujas, un ņemot vērā to mērķi, gan no Direktīvas 2010/13/ES tiesību normām (18), manuprāt, atbilde uz šo jautājumu ir nepārprotama.

26.      Pamatdirektīvas 2. panta c) punktā ir noteikts, ka elektronisko sakaru pakalpojums ir “pakalpojum[s], ko parasti nodrošina par atlīdzību un kas pilnīgi vai galvenokārt sastāv no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju [sakaru] tīklos, ietverot telekomunikāciju pakalpojumus un pārraidīšanas pakalpojumus tīklos, ko izmanto apraidei, neiekļaujot pakalpojumus, kas nodrošina saturu, kas pārraidīts, izmantojot elektronisko komunikāciju [sakaru] tīklus un pakalpojumus, vai kas saistīti ar redakcionālu atbildību par šo saturu”. Šajā tiesību normā turklāt precizēts, ka šis jēdziens “neiekļauj informācijas sabiedrības pakalpojumus, kā noteikts Direktīvas 98/34/EK (19) 1. pantā, kas nesastāv pilnībā vai galvenokārt no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju [sakaru] tīklos”.

27.      Kā izriet no šīs definīcijas, kas ir ļoti līdzīgi izteikta konkurences direktīvas 1. panta 3. punktā, elektronisko sakaru pakalpojumi ir definēti gan apstiprinoši, gan noliedzoši.

28.      Pamatdirektīvas preambulas piektajā apsvērumā šajā ziņā ir noteikts, ka “telekomunikāciju, mediju un informācijas tehnoloģiju nozaru saplūšana nozīmē to, ka visiem pārraides tīkliem un pakalpojumiem būtu jābūt iekļautiem vienotos reglamentējošos noteikumos” un ka, pieņemot šos noteikumus, ir “jāatdala pārraides regulēšana no satura regulēšanas”. Tajā precizēts, ka JRN “neiekļauj to pakalpojumu saturu, kas sniegti caur elektronisko komunikāciju [sakaru] tīkliem, izmantojot elektronisko komunikāciju [sakaru] pakalpojumus, tādus kā pārraides saturs, finansiāli pakalpojumi un daži informācijas sabiedrības pakalpojumi, un tāpēc neierobežo Kopienas vai valsts līmenī veiktos pasākumus attiecībā uz minētajiem pakalpojumiem, saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, lai veicinātu kultūras un valodu daudzveidību un lai nodrošinātu mediju plurālisma aizsardzību”.

29.      Tāpat konkurences direktīvas preambulas septītajā apsvērumā, kurā noteikts, ka jēdzienu “telekomunikāciju” pakalpojumi un tīkli vietā priekšroka ir dota jēdzieniem “elektronisko komunikāciju [sakaru]” pakalpojumi un tīkli, ņemot vērā konverģences parādību, ir norādīts, ka šīs definīcijas apvieno visus elektronisko sakaru pakalpojumus un/vai tīklus, “kas saistīti ar signālu pārraidīšanu, izmantojot vadus, radioviļņus, optiskos vai citus elektromagnētiskos līdzekļus”, aptverot “fiksēt[os], bezvadu, kabeļtelevīzijas [vai] satelītu tīkl[us]”. Tajā turklāt precizēts, ka “radio un televīzijas pārraide un apraide būtu jāatzīst par elektronisko komunikāciju [sakaru] pakalpojumu”.

30.      Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 1. panta 1. punkta a) punkta i) daļā audiovizuālo mediju pakalpojums ir definēts arī kā “pakalpojums, kā definēts [LESD] 56. un 57. pantā, uz kuru attiecināma mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionāla atbildība un kura galvenais nolūks ir nodrošināt plašākai sabiedrībai raidījumus, lai to informētu, izklaidētu vai izglītotu, izmantojot elektronisko komunikāciju [sakaru] tīklus Direktīvas 2002/21/EK 2. panta a) punkta nozīmē”. Šajā pašā noteikumā precizēts, ka “šādi audiovizuālo mediju pakalpojumi ir vai nu televīzijas apraide, kā definēts šā punkta e) apakšpunktā, vai arī audiovizuālo mediju pakalpojumi pēc pieprasījuma, kā definēts šā punkta g) apakšpunktā”.

31.      Šajā gadījumā no rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, kā arī no Tiesā sniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem izriet, ka UPC veic darbību, kuru galvenokārt veido RTV programmu pārraidīšana pa kabeli klientiem, kuri ir abonenti. It īpaši ir skaidrs, ka UPC pati neveido RTV programmas un tai nav redakcionālas atbildības par tās pārraidīto programmu saturu.

32.      Šajā ziņā nav atbalstāmi Gemeente Hilversum un Nīderlandes Karalistes argumenti, kas balstās uz atšķirību starp “RTV pakalpojumu sniegšanu” un attiecīgo “signālu pārraidīšanu”, saskaņā ar kuriem uz UPC darbību neattiecas JRN, jo tās klienti pērk nevis tukšu pārraidīšanas jaudu, bet gan saturu, kabeļtīklā pārraidītu RTV programmu paketi.

33.      Kā izriet no iepriekš minētajām dažādajām definīcijām, attiecīgajās direktīvās skaidri ir nošķirta satura veidošana, kas nozīmē redakcionālu atbildību, un satura piegāde, kas ir brīva no jebkādas redakcionālas atbildības, un uz saturu un tā pārraidīšanu attiecas atsevišķs tiesiskais regulējums (20) ar saviem mērķiem (21), neatsaucoties uz sniegto pakalpojumu klientiem, ne arī uz viņiem aprēķinātās pārraidīšanas maksas struktūru.

34.      Līdz ar to, ja ir tiesa, ka UPC klienti pērk saturu, abonējot UPC pakalpojumus, lai iegūtu piekļuvi tās piedāvātajai RTV programmu analogajai paketei, tad tas tomēr nenozīmē, ka UPC darbība, kas ietver satura redaktoru ar savu redakcionālo atbildību izveidotu programmu, šajā gadījumā – radio un televīzijas kanālu, piegādi līdz tās abonentu kabeļtīkla pieslēgumam, kas atrodas tās abonentu dzīvesvietā, nevar tikt atzīta par elektronisko sakaru pakalpojumu, uz kuru attiecas JRN piemērošanas joma.

35.      Gluži pretēji, kā apgalvo Komisija, uz brīvi pieejamu RTV programmu pārraidīšanu pa kabeli attiecas elektronisko sakaru pakalpojuma jēdziens un tātad arī JRN materiālās piemērošanas joma, ciktāl šis pakalpojums ietver signālu pārraidīšanu kabeļtelevīzijas tīklā.

36.      Citāda interpretācija ievērojami sašaurinātu JRN piemērojamību, apdraudētu šo noteikumu lietderīgo iedarbību un apgrūtinātu šo noteikumu mērķu sasniegšanu.

37.      Tā kā JRN mērķis ir īsta elektronisko sakaru iekšējā tirgus izveide (22) un saskaņā ar tiem šie sakari tiktu regulēti tikai ar konkurences tiesību aktiem (23), tāda uzņēmuma kā UPC darbības izslēgšana no to piemērošanas jomas, pamatojoties uz to, ka tas ne tikai pārraida signālus, padarītu šo piemērojamību bezjēdzīgu.

38.      Tāpat tas, ka abonentiem aprēķinātā pārraidīšanas maksa ietver atlīdzību radio un televīzijas kanāliem un maksu autortiesību kolektīvās pārvaldes iestādēm saistībā ar tiem piederošās informācijas publiskošanu, šo pašu iemeslu dēļ nevar liegt UPC sniegto pakalpojumu atzīt par elektronisko sakaru pakalpojumu JRN izpratnē.

39.      Līdz ar to es iesaku Tiesai nospriest, ka Direktīva 2002/21 ir jāinterpretē tādējādi, ka tās materiālās piemērošanas jomā ietilpst pakalpojums, ko veido brīvi pa kabeli pieejamu radio un televīzijas programmu pakešu pārraidīšana, kuras samaksas iekasēšana ietver pārraidīšanas maksu, kā arī atlīdzību raidorganizācijām un maksu autortiesību kolektīvās pārvaldes iestādēm saistībā ar darbu satura pārraidīšanu, jo šis pakalpojums ietver signālu pārraidīšanu elektronisko sakaru tīklos.

C –    Par JRN piemērojamību – dalībvalstu prerogatīvas un Gemeente Hilversum pilnvaras (2) jautājums)

40.      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai vaicā, vai, ņemot vērā JRN, tāda vietējā pašvaldība kā Gemeente Hilversum var ietekmēt tarifu, kas tiek piemēroti gala patērētājam, noteikšanu par elektronisko sakaru kabeļtīkla pakalpojumiem, ko sniedz tāds saimnieciskās darbības subjekts kā UPC.

41.      Šis jautājums ir iedalīts divos apakšjautājumos, ievērojot pamatlietas tiesiskās situācijas specifiku, kas šajā gadījumā izpaužas kā pārdošanas līgumā, kas noslēgts starp Gemeente Hilversum un UPC, ietverta tarifu ierobežojoša klauzula. Tādējādi iesniedzējtiesa, pirmkārt, jautā, vai, ņemot vērā pilnvaras, kas ar JRN tiek piešķirtas valsts pārvaldes iestādei (VPI), JRN ir pretrunā tam, ka vietējā pašvaldība ir pilnvarota noteikt cenu kontroles pasākumus. Otrkārt un ja tas tā nav, tā vaicā, vai JRN ir pretrunā tam, ka vietējā pašvaldība līgumā iekļauj šādu tarifu ierobežojošu klauzulu.

1)      Apsvērumu kopsavilkums

42.      Gemeente Hilversum, kā arī Nīderlandes valdība vispirms uzsver, ka pirms līguma noslēgšanas puses brīvi apsprieda tarifu ierobežojošo klauzulu un ka tā ir atlīdzība par līgumā pieņemto cenu. Tās uzskata, ka tarifu ierobežojošā klauzula nekādā ziņā nav pretrunā JRN, jo tā nevar traucēt, ka VPI, šajā gadījumā – OPTA, jebkurā brīdī nosaka konkurenci veicinošus pasākumus saskaņā ar universālā pakalpojuma direktīvas 17. pantu.

43.      UPC, Komisija, kā arī Uzraudzības iestāde AELE savukārt uzskata, ka šāda klauzula tomēr nav saderīga ar JRN, proti, tāpēc, ka Gemeente Hilversum nevar tikt uzskatīta par VPI, kurai vienīgajai ir tiesības noteikt tādus mazumtirdzniecības cenu kontroles pasākumus kā tarifu ierobežojošā klauzula, vai par tādu, kas tiesiski rīkojusies kā VPI. Komisija tomēr neizslēdz iespēju, ka šāds pasākums, ciktāl tas ir saskaņā ar pārskatāmības, proporcionalitātes un nediskriminācijas principiem, var būt atlīdzība par publiskā pakalpojuma pienākumu, kas minēts LESD 106. panta 2. punktā, bet tas ir jānosaka iesniedzējtiesai.

2)      Analīze

44.      Vispirms ir jāprecizē, ka, ja līgums, kurā ir iekļauta tarifu ierobežojoša klauzula, ticis noslēgts pirms JRN pieņemšanas, tos veidojošās dažādās direktīvas dalībvalstīm bija jātransponē vēlākais līdz 2003. gada 24. jūlijam un dalībvalstīm no šī datuma jāievēro šīs tiesību normas un jāgarantē to ievērošana visā to teritorijā.

45.      Šis pienākums dalībvalstīm ir noteikts saskaņā ar pašām direktīvām, tātad neatkarīgi no lojālas sadarbības pienākuma, kas tām uzlikts saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu; tādējādi, ja tiks nospriests, ka JRN rada šķēršļus pamatlietas tarifu ierobežojošās klauzulas piemērošanai, uz 3) un 4) prejudiciālo jautājumu nebūs jāatbild un JRN normu neievērošana ipso facto izraisīs šī pienākuma pārkāpumu.

46.      Turpinot jānorāda – kā izriet no attiecīgo JRN analīzes un kā UPC, Komisija un Uzraudzības iestāde AELE būtībā izklāstījušas savos rakstveida apsvērumos, kā arī tiesas sēdē –, ka tādi elektronisko sakaru pakalpojumu cenu kontroles pasākumi kā pamatlietā (24) var tikt veikti tikai tad, ja tie ir pasākumi, kurus VPI var veikt attiecībā uz uzņēmumu ar būtisku ietekmi tirgū, vai ja tie ir pamatoti saskaņā ar vispārējo interešu mērķi vai LESD 106. panta 2. punktu.

47.      Taču, pat pieņemot, ka Gemeente Hilversum atbilst pamatdirektīvas 3. pantā, kā arī Tiesas judikatūrā (25) paredzētajiem kompetences, funkcionālas un juridiskas neatkarības un pārskatāmības nosacījumiem, lai tā juridiski korekti varētu tikt atzīta par VPI (26), tā, katrā ziņā un kā es to, pirmkārt, pierādīšu, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas ir likumīgi rīkojusies šādā statusā, ciktāl tarifu ierobežojošā klauzula, kas noteikta UPS, tika pieņemta, neievērojot dažādo atbilstošo direktīvu detalizētos procesuālos noteikumus.

48.      Turklāt nevar tikt izslēgts, ka Gemeente Hilversum nevis kā VPI, bet kā teritoriāla kopiena var veikt šādu tarifu ierobežojošu pasākumu, ja vien tas ir pamatots ar vispārējo interešu mērķu ievērošanu vai ir saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu, tomēr šajā ziņā pārbaude ir jāveic iesniedzējtiesai, ko es arī, otrkārt, pierādīšu.

a)      Par cenu kontroles pasākumiem, kuri var tikt noteikti JRN ietvaros

49.      Sākumā jāatgādina, ka JRN mērķis ir īsta elektronisko sakaru iekšējā tirgus izveide un saskaņā ar tiem šie sakari tiktu regulēti tikai ar konkurences tiesību aktiem (27), pamazām samazinot nozares ex ante tiesisko regulējumu (28).

50.      Konkurences direktīvas 2. panta 3. punktā ir precizēts, ka dalībvalstis gādā, lai netiktu uzlikti vai saglabāti ierobežojumi elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošināšanai elektronisko sakaru tīklos, neierobežojot piekļuves direktīvas, atļauju izsniegšanas direktīvas, pamatdirektīvas un universālā pakalpojuma direktīvas noteikumus.

51.      Tieši ar šo direktīvu atbilstošajām tiesību normām iezīmējas ar JRN un to labojumiem ieviestā konkurences sistēma un ir jāizskata tarifu ierobežojošās klauzulas piemērošanas saderība.

52.      Pamatdirektīvā šādā aspektā ir noteikti uzdevumi, kas Komisijas kontrolē paredzēti VPI, un ieviestas procedūras, kas garantē JRN saskaņotu piemērošanu visā Savienībā.

53.      VPI, kuru definīcija dota pamatdirektīvas 1. panta 2. punkta g) punktā, pienākums saskaņā ar šīs pašas direktīvas 8. panta 1. punktu ir veikt visus pamatotos un samērīgos pasākumus, kas vērsti uz šī paša panta 2., 3. un 4. punktā minēto mērķu sasniegšanu, proti, konkurences veicināšanu, konkrēti, elektronisko sakaru pakalpojumu un saistīto iekārtu un pakalpojumu nodrošināšanu, iekšējā tirgus attīstības veicināšanu un Savienības pilsoņu interešu pārstāvēšanu.

54.      Atļauju izsniegšanas direktīvas 3. pantā savukārt ir noteikts, ka dalībvalstīm jāgarantē brīvība nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus, precizējot, ka šī nodrošināšana var būt pakļauta tikai vispārējo atļauju izsniegšanai (29), neierobežojot tās 6. panta 2. punktā minētos īpašos pienākumus.

55.      Atļauju izsniegšanas direktīvas 6. panta 2. punktā, šajā gadījumā – konkrēti (30), VPI ir paredzēta iespēja elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir būtiska ietekme tirgū, noteikt īpašus pienākumus, un saskaņā ar piekļuves direktīvas 6. un 8. pantu to pieņemšana ir pakļauta precīziem noteikumiem un nosacījumiem (31). Šajā pašā tiesību normā ir norādīts, pirmkārt, ka šie īpašie pienākumi ir juridiski atdalīti no tiesībām un pienākumiem, kas attiecas uz vispārējo atļauju, un, otrkārt, ka kritērijiem un procedūrām, ar kuriem tiek atļauta šādu pienākumu noteikšana, ir jābūt minētiem vispārējā atļaujā.

56.      Šeit jāuzsver, ka Tiesas rīcībā nav nekādas informācijas par to, ka UPC būtu piešķirta vispārēja atļauja, ja vien Gemeente Hilversum nav pacentusies palīdzēt tai to iegūt.

57.      Katrā ziņā nevar tikt uzskatīts, ka uz tarifu ierobežojošo klauzulu, ko Gemeente Hilversum noteikusi UPC, var attiekties cenu kontroles pasākumi, kas minēti piekļuves direktīvas 13. pantā un kas saskaņā ar minētās direktīvas 8. pantu var tikt noteikti attiecībā uz uzņēmumiem ar būtisku ietekmi tirgū.

58.      Vispirms, tā kā pastāv konkurence starp RTV programmu pārraidīšanu pa kabeli un zemes ciparu televīzijas attīstību, no vienas puses, un RTV programmu pārraidīšanu DSL tīklos, no otras puses (32), attiecīgais tirgus pamatlietā vairs nav tāds, kāds minēts Ieteikumā 2007/879/EK, attiecībā uz kuru var būt nepieciešams ex ante regulējums.

59.      Protams, kā atzīst Komisija, šis apstāklis principā neizslēdz, ka VPI var noteikt attiecīgos gala lietotāju tirgus, kas atbilst valsts apstākļiem, pamatojot ex ante regulējuma piemērošanu (33).

60.      Vēl ir nepieciešams, lai, nosakot šos tirgus, tiktu ievērotas pamatdirektīvas 6. un 7. pantā minētās procedūras, ieinteresētajām personām pirms tam tiktu sniegta iespēja izteikt savu viedokli (34), šo tirgu analīze notiktu, ievērojot procedūru, kas paredzēta pamatdirektīvas 16. pantā, un, konstatējot, ka attiecīgais tirgus nav efektīvi konkurētspējīgs, saskaņā ar pamatdirektīvas 14. pantu tiktu noteikti uzņēmumi, kuriem ir būtiska ietekme tirgū, un tiktu piemēroti cenu kontroles pasākumi, ievērojot procedūru, kas paredzēta, pirmkārt, pamatdirektīvas 7. panta 2. punktā un, otrkārt, piekļuves direktīvas 13. pantā.

61.      Taču no lietas materiāliem izriet, ka UPC noteiktais pasākums tai ticis piemērots, neņemot vērā dažādos procesuālos pienākumus, kas noteikti dažādās JRN attiecīgajās normās, it īpaši tos, kas noteikti pamatdirektīvas 6. un 7. pantā.

62.      Universālā pakalpojuma direktīvas atbilstība ir jānoraida ar šādu pašu pamatojumu. Tā kā 9. pantā ir paredzēts, ka uzņēmumiem, kas izraudzīti universālā pakalpojuma sniegšanai, var tikt noteikti cenu kontroles pasākumi, pieņemot, ka šie uzņēmumi var pieteikties RTV pakalpojumiem, šo [cenu kontroles pasākumu] noteikšana var tikt veikta tikai pēc tirgus analīzes, kas paredzēta pamatdirektīvas 16. pantā un universālā pakalpojuma direktīvas 16. un 17. pantā (35).

63.      Līdz ar to provizoriski var tikt secināts, ka tarifu ierobežojošā klauzula ir pretrunā JRN, ja vien netiek noteikts, ka tā ir pamatota ar vispārējo interešu mērķu ievērošanu.

64.      Pamatdirektīvas 1. panta 2. un 3. punktā ir precizēts, ka direktīvu, kuras veido JRN, normas neierobežo ne pienākumus, kas šiem pakalpojumiem noteikti ar valsts tiesību aktiem, piemērojot Savienības tiesību aktus, vai ar pašiem Savienības tiesību aktiem, ne Savienības pieņemtos vai dalībvalstu saskaņā ar Savienības tiesību aktiem noteiktos pasākumus, lai tiktu ievēroti vispārējo interešu mērķi.

65.      Šajā gadījumā netiek apgalvots, ka tarifu ierobežojošā klauzula izrietētu no pienākuma, kas noteikts ar valsts tiesību aktiem, piemērojot Savienības tiesību aktus, vai ar pašiem Savienības tiesību aktiem. Tomēr ir jāpārbauda, vai šai klauzulai ir vispārējo interešu mērķis pamatdirektīvas 1. panta 3. punkta izpratnē vai arī tā var tikt pamatota saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu.

b)      Par pamatojumu saistībā ar vispārējo interešu mērķa ievērošanu

66.      Pamatdirektīvas 1. panta 3. punktā ir paredzēts, ka šī direktīva, kā arī īpašās direktīvas neierobežo Kopienas vai valsts līmenī saskaņā ar Savienības tiesību aktiem veiktos pasākumus, lai ievērotu vispārējo interešu mērķus, it īpaši attiecībā uz satura reglamentēšanas un audiovizuālo politiku.

67.      No pamatdirektīvas preambulas sestā apsvēruma izriet, ka, ievērojot Savienības tiesības, dalībvalstis saskaņā ar vispārējo interešu mērķiem, tādiem kā vārda brīvība, mediju plurālisms, objektivitāte, kultūras un valodu daudzveidība, sociālā integrācija un patērētāju un nepilngadīgo aizsardzība, var īstenot audiovizuālo politiku un satura reglamentāciju.

68.      Šajā gadījumā, lai arī iesniedzējtiesa lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu pamatojumu izklāstā, kā arī otrajā prejudiciālajā jautājumā pieļauj, ka Gemeente Hilversum ir rīkojusies, izmantojot privāto tiesību instrumentus, lai aizstāvētu tās iedzīvotāju sabiedriskās intereses, tad tā tomēr nesniedz nekādu norādi uz šādi aizstāvēto interešu veidu.

69.      Šajā ziņā Gemeente Hilversum un Nīderlandes valdība apgalvo, ka tarifu ierobežojošajai klauzulai, par kuru [puses] bija brīvi vienojušās, ir patērētāju tiesību aizsardzības mērķis. Tā kā minētais pakalpojums ir vispārējas nozīmes pamatpakalpojums, šī klauzula ļautu garantēt, ka RTV pakalpojums, analogā pamatpakete, tiktu nodrošināts par sociāli pieņemamu tarifu, kas būtu pievilcīgs mājsaimniecībām ar nelieliem ienākumiem.

70.      Kā tika minēts iepriekš, JRN mērķis, veicinot konkurenci, tieši ir nodrošināt lietotājiem iespēju no elektronisko sakaru pakalpojumiem gūt maksimālu labumu izvēles, cenas un kvalitātes izteiksmē (36). Tieši VPI ir pienākums vajadzības gadījumā pēc tirgus analīzes rīkoties objektīvi un pārskatāmi (37) attiecībā uz tādu uzņēmumu ar būtisku ietekmi attiecīgajā tirgū, kas, nepastāvot efektīvai konkurencei, var paturēt cenas pārmērīgi augstā līmenī, kaitējot lietotājiem (38).

71.      Līdz ar to un neatkarīgi no tā, ka šajā gadījumā – kā minēts šo secinājumu 11.–13. punktā – OPTA pēc Komisijas kontroles pieņēma pretēju lēmumu, šādi izvirzītajam Gemeente Hilversum un Nīderlandes valdības pamatojumam nevar piekrist.

72.      Komisija savos rakstveida apsvērumos tomēr ir aplūkojusi jautājumu, vai varētu tikt uzskatīts, ka Gemeente Hilversum ir uzticējusi UPC sniegt pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi LESD 106. panta 2. punkta izpratnē. Tā tomēr ir secinājusi, ka tās rīcībā nav pietiekami daudz materiālu, lai atbildētu uz šo jautājumu, un līdz ar to ierosinājusi, lai par to lemtu iesniedzējtiesa, ņemot vērā Tiesas judikatūru.

73.      Taisnība, ka Tiesai ir bijusi izdevība nospriest, ka LESD 106. panta 2. punkta, kurā īpašās situācijās ir pieļautas atkāpes no vispārējiem Līguma noteikumiem, mērķis ir saskaņot dalībvalstu intereses izmantot noteiktus uzņēmumus, it īpaši valsts sektorā, kā ekonomiskās vai sociālās politikas instrumentus, ar Savienības interesēm nodrošināt atbilstību konkurences noteikumiem un saglabāt vienotu kopējo tirgu (39). Paturot prātā dalībvalstu intereses, kas atgādinātas LESD 14. pantā, izlemjot, kādu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu tās uzticēs konkrētiem uzņēmumiem, nevar tikt novērsts, ka tās ņem vērā mērķus, kas saistīti ar valstu nacionālajām interesēm, vai arī cenšas tos īstenot, izmantojot saistības un ierobežojumus, kurus tās nosaka šādiem uzņēmumiem (40).

74.      Tomēr jānorāda, ka iesniedzējtiesa nekādi nav atsaukusies uz LESD 106. panta 2. punktu, ne arī uz to, ka ar tarifu ierobežojošo klauzulu Gemeente Hilversum būtu uzdevusi UPC sniegt pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Turklāt ne Gemeente Hilversum, ne Nīderlandes valdība nav minējušas, ka tarifu ierobežojošā klauzula varētu tikt pamatota saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu. Savukārt UPC šajā sakarā nav izteikusies. Tiesas sēdē tā arī apšaubīja Gemeente Hilversum apgalvojumu, ka tarifu ierobežojošā klauzula esot tikusi kompensēta ar kabeļtīkla pārdošanas cenas samazinājumu.

75.      Šādos apstākļos Tiesa var tikai norādīt, lai iesniedzējtiesa izskata jautājumu, vai, ņemot vērā atbilstošo judikatūru, LESD 106. panta 2. punkts ir piemērojams pamatlietā (41).

76.      Precīzāk, tai vispirms ir jānosaka, vai var tikt uzskatīts, ka Gemeente Hilversum patiešām ir uzdevusi UPC pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi pārvaldību, un apstiprinošas atbildes gadījumā – vai Savienības tiesību piemērošana kavē tai šādi uzticētā īpašā uzdevuma izpildi (42), šajā kontrolē arī nosakot, kādas ir vajadzības, kas izriet no attiecīgās vispārējo interešu uzdevuma izpildes (43).

77.      Pēc tam, ievērojot atbilstošo Tiesas judikatūru, tai jānodrošina, ka ar uzticētajiem pienākumiem pilnībā tiek ievērots proporcionalitātes princips, ņemot vērā visus pamatlietas apstākļus (44).

78.      Līdz ar to es iesaku Tiesai nospriest, ka piekļuves direktīvas 6., 8. un 13. pants, atļauju izsniegšanas direktīvas 3. pants un 6. panta 2. punkts, kā arī pamatdirektīvas 1. panta 2. un 3. punkts un 3., 6., 7. un 14.–16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem principā neatbilst tādas tarifu ierobežojošas klauzulas piemērošana kā pamatlietā, ja vien netiek noteikts, ka tā ir pamatota ar vispārējo interešu mērķu ievērošanu vai saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu un pilnībā atbilst samērīguma principam, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

D –    Par LESD 101. panta ietekmi (5)–8) jautājums)

79.      Ņemot vērā atbildes, kādas piedāvāju sniegt uz pirmajiem iepriekš aplūkotajiem jautājumiem, nav jāsniedz atbilde uz iesniedzējtiesas uzdoto 5)–8) jautājumu, kas attiecas uz LESD 101. panta interpretāciju.

80.      Katrā ziņā ir jāatzīst, ka nav iespējams noteikt, kā uz pamatlietas situāciju varētu attiekties LESD 101. pants, jo iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādu pamatojumu, kas ļautu secināt, ka Gemeente Hilversum būtu uzskatāma par uzņēmumu, kas noslēdzis līgumu (45), veicot saimniecisku darbību (46) šīs tiesību normas izpratnē.

V –    Secinājumi

81.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Gerechtshof te Amsterdam prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)         Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju [sakaru] tīkliem un pakalpojumiem ir jāinterpretē tādējādi, ka tās materiālās piemērošanas jomā ietilpst pakalpojums, ko veido brīvi pa kabeli pieejamu radio un televīzijas programmu pārraidīšana, kura samaksas iekasēšana ietver pārraidīšanas maksu, kā arī atlīdzību raidorganizācijām un maksu autortiesību kolektīvās pārvaldes iestādēm saistībā ar darbu satura pārraidīšanu, jo šis pakalpojums ietver signālu pārraidīšanu elektronisko sakaru tīklos;

2)         Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju [sakaru] tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu 6., 8. un 13. pants, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju [sakaru] tīklu un pakalpojumu atļaušanu 3. pants un 6. panta 2. punkts, kā arī Direktīvas 2002/21/EK 1. panta 2. un 3. punkts un 3., 6., 7. un 14.–16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem principā neatbilst tādas tarifu ierobežojošas klauzulas piemērošana kā pamatlietā, ja vien netiek noteikts, ka tā ir pamatota ar vispārējo interešu mērķu ievērošanu vai saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu un pilnībā atbilst samērīguma principam, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.


1 – Oriģinālvaloda – franču.


2 – Turpmāk tekstā – “JRN”.


3 – OV L 108, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatdirektīva”.


4 – Skat. pamatdirektīvas piekto apsvērumu.


5 – OV L 24, 1. lpp.


6 – OV L 108, 7. lpp.


7 – OV L 108, 21. lpp.


8 – OV L 108, 51. lpp.


9 – OV L 249, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “konkurences direktīva”.


10 – Turpmāk tekstā – “UPC”.


11 – Turpmāk tekstā – “RTV”.


12 – Turpmāk tekstā – “tarifu ierobežojoša klauzula”.


13 – Nederlandse Mededingingsautoriteit.


14 – Onafhankelijke Post en Telecommunicatie Autoriteit, turpmāk tekstā – “OPTA”.


15 – Turpmāk tekstā – “cenu kontroles pasākums”.


16 – Skat. 2005. gada 3. novembra dokumentu SG‑Greffe (2005) D/205996, lieta NL/2005/0247: Retail markets for the supply of freetoair radio and television packages via cable transmission in the Netherlands – Opening of Phase II investigation pursuant to Article 7(4) of Directive 2002/21/EC.


17 – Komisijas 2003. gada 11. februāra Ieteikums par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem elektronisko sakaru nozarē, kuros var būt nepieciešams ex ante regulējums saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju [sakaru] tīkliem un pakalpojumiem (OV L 114, 45. lpp.).


18 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīva 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (OV L 95, 1. lpp.). Šī direktīva ir aizstājusi Eiropas Parlamenta un Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvu 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV L 298, 23. lpp.).


19 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīva 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 204, 37. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK (OV L 217, 18. lpp.).


20 – Skat. pamatdirektīvas preambulas piekto apsvērumu.


21 – Pamatdirektīvas preambulas sestajā apsvērumā šajā ziņā ir noteikts, ka “audiovizuālā politika un satura reglamentācija tiek veikta, lai sasniegtu tādus vispārējo interešu mērķus kā vārda brīvība, mediju plurālisms, objektivitāte, kultūras daudzveidība, sociālā integrācija, patērētāju un nepilngadīgo aizsardzība”.


22 – Šis mērķis ir daļa no plašākā mērķa – vienotas Eiropas informācijas telpas un visiem atvērtas informācijas sabiedrības īstenošanas. Skat. Komisijas 2005. gada 1. jūnija paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “i2010 – Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai”.


23 – Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvas 2009/140/EK, ar ko izdara grozījumus Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju [sakaru] tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvā 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju [sakaru] tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu un Direktīvā 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju [sakaru] tīklu un pakalpojumu atļaušanu (OV L 337, 37. lpp.), preambulas piekto apsvērumu.


24 – Piekļuves direktīvas 5. panta 1. un 2. punkts pamatlietā nav piemērojami.


25 – Skat. 2010. gada 6. oktobra spriedumu lietā C‑389/08 Base u.c. (Krājums, I‑9073. lpp., 27.–30. punkts).


26 – Pamatdirektīvas 3. panta 6. punktā turklāt ir paredzēts, ka dalībvalstis Komisijai paziņo par visām VPI, kurām noteikti uzdevumi saskaņā ar JRN. Taču Komisija savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi – un tai neviens nav oponējis –, ka Gemeente Hilversum nav Nīderlandes iesniegtajā sarakstā.


27 – Skat. iepriekš 37. punktu.


28 – Šajā ziņā skat. iepriekš minēto Komisijas Ieteikumu 2003/311/EK un Komisijas 2007. gada 17. decembra Ieteikumu 2007/879/EK par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem elektronisko sakaru nozarē, kuros var būt nepieciešams ex ante regulējums saskaņā ar Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju [sakaru] tīkliem un pakalpojumiem (OV L 344, 65. lpp.).


29 – Jāprecizē, ka tikai ar nosacījumiem, kas paredzēti minētās direktīvas pielikuma A daļā, un ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem, kas minēti LESD 52. panta 1. punktā, bet kas tā nav šajā gadījumā pamatlietā. Skat. atļauju izsniegšanas direktīvas preambulas trešo apsvērumu.


30 – Šajā tiesību normā paredzēta arī iespēja noteikt īpašus pienākumus uzņēmumiem, kas izraudzīti, lai nodrošinātu universālo pakalpojumu saskaņā ar universālā pakalpojuma direktīvu, taču tā, kā norādīts iepriekš, neattiecas uz šo gadījumu.


31 – Skat. arī pamatdirektīvas preambulas 27. apsvērumu.


32 – Šajā ziņā skat. darba dokumentu, kas pievienots Ieteikumam 2007/879/EK, SEC(2007) 1483/2, 48. lpp.


33 – Skat. pamatdirektīvas 15. panta 3. punktu.


34 – Skat. pamatdirektīvas 6. pantu.


35 – Skat. 2010. gada 6. maija spriedumu lietā C‑545/08 Komisija/Polija (47.–57. punkts).


36 – Skat. pamatdirektīvas 8. panta 2. punkta a) apakšpunktu.


37 – Skat. pamatdirektīvas 3. panta 3. punktu.


38 – Skat. piekļuves direktīvas 13. panta 1. punktu.


39 – Skat. tostarp 1991. gada 19. marta spriedumu lietā C‑202/88 Francija/Komisija (Recueil, I‑1223. lpp., 12. punkts), 1997. gada 23. oktobra spriedumu lietā C‑157/94 Komisija/Nīderlande (Recueil, I‑5699. lpp., 39. punkts), 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑67/96 Albany (Recueil, I‑5751. lpp., 103. punkts), kā arī 2010. gada 20. aprīļa spriedumu lietā C‑265/08 Federutility u.c. (Krājums, I‑3377. lpp., 29. punkts).


40 – Skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Nīderlande, 40. punkts, un lietā Albany, 104. punkts.


41 – Skat. arī 1994. gada 27. aprīļa spriedumu lietā C‑393/92 Almelo (Recueil, I‑1477. lpp., 50. punkts).


42 – Skat. arī 1985. gada 3. oktobra spriedumu lietā 311/84 CBEM (Recueil, 3261. lpp., 17. punkts), 1991. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑41/90 Höfner un Elser (Recueil, I‑1979. lpp., 24. punkts) un 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑242/95 GT‑Link (Recueil, I‑4449. lpp., 49. punkts).


43 – Skat. 1989. gada 11. aprīļa spriedumu lietā 66/86 Saeed Flugreisen un Silver Line Reisebüro (Recueil, 803. lpp., 55. un 56. punkts).


44 – Skat. spriedumu lietā Federutility u.c. (minēts iepriekš, 33.–47. punkts).


45 – Skat. arī 1991. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑260/89 ERT (Recueil, I‑2925. lpp., 29. punkts).


46 – Skat. arī spriedumu lietā Höfner un Elser (minēts iepriekš).