TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2011. gada 15. septembrī (*)
Kapitāla brīva aprite – Nodokļu režīms attiecībā uz dividendēm – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek piešķirts nodokļa kredīts par dividendēm, kuras mātes sabiedrībai izmaksājušas meitas sabiedrības, kas ir rezidentes – Atteikums piešķirt nodokļa kredītu par dividendēm, kuras izmaksājušas meitas sabiedrības, kas nav rezidentes – Dividenžu sadalīšana tālāk starp akcionāriem, ko veic mātes sabiedrība – Nodokļa kredīta atskaitīšana no priekšnodokļa, kas mātes sabiedrībai ir jāmaksā, veicot tālāku sadalīšanu – Atteikums atmaksāt mātes sabiedrības samaksāto priekšnodokli – Nepamatota iedzīvošanās – Pierādījumi, ko prasa iesniegt saistībā ar nodokļu uzlikšanu meitas sabiedrībām, kuras nav rezidentes
Lieta C‑310/09
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Conseil d’État (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 3. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 4. augustā, tiesvedībā
Ministre du Budget, des Comptes publics et de la Fonction publique
pret
Accor SA.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], E. Levits (referents), M. Safjans [M. Safjan] un M. Bergere [M. Berger],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs M. A. Godisārs [M.‑A. Gaudissart], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 27. oktobra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Accor SA vārdā – Ž. P. Ordī [J.‑P. Hordies], B. Butemī [B. Boutemy] un K. Smits [C. Smits], avocats,
– Francijas valdības vārdā – E. Beljāra [E. Belliard], Ž. de Bergess [G. de Bergues] un Ž. S. Pilcers [J.‑S. Pilczer], kā arī B. Bopēra‑Manoka [B. Beaupère‑Manokha], pārstāvji,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Hetavejs [S. Hathaway], pārstāvis, kam palīdz K. Beikons [K. Bacon], barrister,
– Eiropas Komisijas vārdā – R. Liāls [R. Lyal] un Ž. P. Kepenns [J.‑P. Keppenne], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 22. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 43. un 56. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp ministre du Budget, des Comptes publics et de la Fonction publique [budžeta, valsts uzskaites un civildienesta ministru] un Accor SA (turpmāk tekstā – “Accor”) attiecībā uz minētās sabiedrības lūgumu atmaksāt vērtspapīru priekšnodokli, kurš samaksāts par 1999.–2001. gadu.
Atbilstošās tiesību normas
3 Code général des impôts [Vispārīgā nodokļu kodeksa] (turpmāk tekstā – “CGI”) 145. pantā redakcijā, kas izriet no 1988. gada 23. decembra Likuma Nr. 88‑1149 par 1989. gada finansēm (1988. gada 28. decembra JORF, 16320. lpp.) un kas bija spēkā līdz 2000. gada 31. decembrim, bija paredzēts:
“1. Nodokļu režīms attiecībā uz mātes sabiedrībām, kā tas ir noteikts 146. un 216. pantā, ir piemērojams sabiedrībām un citiem subjektiem, kuriem sabiedrību ienākuma nodoklis tiek uzlikts pēc standarta likmes un kuriem pieder daļas [citu sabiedrību] kapitālā atbilstoši šādiem nosacījumiem:
[..]
b) ja dalības attiecīgās sabiedrības kapitālā pašizmaksa ir mazāka nekā 150 miljoni franku, šīm daļām jāveido vismaz 10 % no attiecīgās sabiedrības kapitāla; šī pašizmaksa un minētā procentuālā daļa tiek aprēķinātas ienākumu no dalības kapitālā izmaksas dienā [..].
[..]”
4 Ar 2000. gada 30. decembra Likumu Nr. 2000‑1352 par 2001. gada finansēm (2000. gada 31. decembra JORF, 21119. lpp.) tika grozīta robežvērtība, kas noteikta CGI 145. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kurā – redakcijā, kas bija spēkā no 2001. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 31. decembrim, – bija precizēts, ka piederošām daļām jāveido vismaz 5 % no attiecīgās sabiedrības kapitāla.
5 CGI 146. panta 2. punktā redakcijā, kas bija piemērojama pamata lietā aplūkojamajos taksācijas gados, bija paredzēts:
“Ja mātes sabiedrības izmaksāto dividenžu sakarā ir jāpiemēro 223.e pantā paredzētais priekšnodoklis, attiecīgā gadījumā no tā tiek atskaitīts nodokļa kredīts, kas ir piemērojams ienākumiem no dalības kapitālā [..], kuri ir saņemti ne senāk kā pēdējos piecos pilnos taksācijas gados.”
6 Saskaņā ar CGI 158.a panta I daļu redakcijā, kas bija piemērojama pamata lietā aplūkojamajos taksācijas gados:
“Personām, kuras saņem dividendes, ko izmaksā Francijas sabiedrības, šajā sakarā ir ienākumi, ko veido:
a) summas, ko tās saņem no sabiedrības;
b) nodokļa kredīts, ko veido Valsts kases atvērts kredīts.
Šis nodokļa kredīts ir vienāds ar pusi no summām, ko faktiski izmaksājusi sabiedrība.
To var izmantot tikai tiktāl, ciktāl ienākumi ir ietverti saņēmēja maksājamā ienākumu nodokļa bāzē.
Tas tiek saņemts līdz ar minētā nodokļa samaksu.
Tas tiek atmaksāts fiziskām personām tiktāl, ciktāl tā summa pārsniedz to maksājamā nodokļa summu.”
7 Saskaņā ar šī paša kodeksa 216. panta I daļu:
“Tīri ienākumi no dalības kapitālā, kas dod tiesības uz nodokļa režīma attiecībā uz mātes sabiedrībām piemērošanu [..], kurus mātes sabiedrība saņēmusi finanšu gada gaitā, var tikt atskaitīti no tās kopējās tīrās peļņas [..].”
8 Redakcijā, kas bija piemērojama dividenžu izmaksāšanai pēc 1999. gada 1. janvāra, CGI 223.e panta 1. punkta pirmajā daļā bija paredzēts:
“[..] ja sabiedrības izmaksātās dividendes ir gūtas no summām, par kurām tā nav aplikta ar sabiedrību ienākuma nodokli pēc standarta likmes [..], šai sabiedrībai ir jāmaksā priekšnodoklis, kurš ir vienāds ar nodokļa atlaidi, kura ir aprēķināta saskaņā ar 158.a panta I daļu. Priekšnodoklis ir jāmaksā par tādu dividenžu izmaksāšanu, kuras rada tiesības uz 158.a pantā paredzēto nodokļa kredītu, neatkarīgi no tā, kas ir to saņēmēji.”
Pamata tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
9 No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka laikposmā no 1998. līdz 2000. gadam Accor saņēma dividendes, ko maksājušas tās citās dalībvalstīs reģistrētās meitas sabiedrības, un ka, sadalot šīs dividendes tālāk [starp saviem akcionāriem], šī sabiedrība saskaņā ar CGI 146. panta 2. punktu, to aplūkojot kopsakarā ar šī kodeksa 158.a pantu un 223.e pantu, ir samaksājusi vērtspapīru priekšnodokli par 1999.–2001. gadu attiecīgi FRF 323 279 053, FRF 359 183 404 un FRF 341 261 380 apmērā.
10 Ar 2001. gada 21. decembra sūdzību Accor lūdza atmaksāt šo priekšnodokli, norādot uz minēto CGI normu neatbilstību Kopienu tiesībām. Pēc šā lūguma noraidīšanas minētā sabiedrība vērsās Tribunal administratif de Versailles [Versaļas Administratīvajā tiesā], kura ar 2006. gada 21. decembra spriedumu pilnībā apmierināja tās prasību.
11 Tā kā prasība, ko Ministre du Budget, des Comptes publics et de la Fonction publique bija cēlis par minēto spriedumu, tika noraidīta ar Cour administrative d’appel de Versailles [Versaļas Administratīvās apelācijas tiesas] 2008. gada 20. maija spriedumu, minētais ministrs iesniedza Conseil d’État [Valsts padome] kasācijas sūdzību par šo spriedumu.
12 Conseil d’État konstatē, ka no CGI 216. panta noteikumiem izriet, ka, izņemot attiecīgo izmaksu un izdevumu daļu, Francijas mātes sabiedrībai nav jāmaksā sabiedrību ienākuma nodoklis par dividendēm, ko tā saņem no savām meitas sabiedrībām, neatkarīgi no šo meitas sabiedrību reģistrācijas vietas. Turklāt saskaņā ar šā paša kodeksa 223.e pantu tad, kad mātes sabiedrība sadala šīs dividendes tālāk starp saviem akcionāriem, tai šajā sakarā ir jāmaksā priekšnodoklis – neatkarīgi no tā, kāda ir izcelsme dividendēm, kas tai tika izmaksātas un ko tā tādējādi sadalījusi tālāk [starp saviem akcionāriem]. Līdz ar to Conseil d’État uzskata, ka priekšnodokļa mehānisms pats par sevi neietekmē ne brīvību veikt uzņēmējdarbību, ne arī kapitāla brīvu apriti.
13 Nodokļa kredīta, kas atbilstoši CGI 158.a pantam pienākas mātes sabiedrībai sakarā ar dividendēm, ko ir izmaksājusi kāda no tās Francijā reģistrētajām meitas sabiedrībām, summa saskaņā ar CGI 146. panta 2. punktu ir atskaitāma no priekšnodokļa, kas maksājams saistībā ar minēto dividenžu sadalīšanu tālāk starp akcionāriem, summas. Tomēr CGI 158.a panta noteikumi neļauj piešķirt mātes sabiedrībai nodokļa kredītu par dividendēm, kuras tai ir izmaksājušas kādā citā dalībvalstī reģistrētas meitas sabiedrības, un līdz ar to neļauj veikt nekādu atskaitīšanu no priekšnodokļa, kas ir maksājams tad, ja šī mātes sabiedrība sadala šīs dividendes tālāk [starp saviem akcionāriem]. Līdz ar to, tā kā nav nodokļa kredīta, kas būtu piešķirts sakarā ar dividendēm, kuras izmaksājusi kādā citā dalībvalstī reģistrēta meitas sabiedrība, un ko varētu atskaitīt no maksājamā priekšnodokļa summas, šī mātes sabiedrība, maksājot minēto priekšnodokli, to ņem no kopējā izmaksājamā [dividenžu] apmēra, tādējādi samazinot dividenžu, kas tiek sadalītas tālāk [starp tās akcionāriem], summu.
14 Šajos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai [EKL] 56. un 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šiem pantiem ir pretrunā nodokļu režīms, kura mērķis ir novērst nodokļu dubulto ekonomisko uzlikšanu dividendēm un:
– kurš ļauj mātes sabiedrībai no priekšnodokļa, kas tai ir jāmaksā, sadalot tālāk starp saviem akcionāriem dividendes, kuras tā ir saņēmusi no savām meitas sabiedrībām, atskaitīt nodokļa kredītu, kas ir saistīts ar šo dividenžu izmaksāšanu, ja tās nāk no Francijā reģistrētas meitas sabiedrības,
– bet šādu iespēju nepiešķir, ja šīs dividendes ir izmaksājusi citā [..] dalībvalstī reģistrēta meitas sabiedrība, jo šis režīms šādos gadījumos nedod tiesības uz nodokļa kredītu, kas būtu saistīts ar to, ka šī meitas sabiedrība izmaksā dividendes, tāpēc, ka šāds režīms pats par sevi attiecībā uz šo mātes sabiedrību pārkāptu kapitāla brīvas aprites vai brīvības veikt uzņēmējdarbību principus?
b) Ja [uz šā jautājuma a) apakšpunktu] atbilde ir noraidoša, vai šie panti ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem tomēr ir pretrunā šāds režīms, jo būtu jāņem vērā arī akcionāru stāvoklis tāpēc, ka, ņemot vērā priekšnodokļa samaksu, no meitas sabiedrībām saņemto dividenžu summa, ko ir sadalījusi tālāk starp saviem akcionāriem šī mātes sabiedrība, ir atšķirīga atkarībā no šo meitas sabiedrību atrašanās vietas – Francijā vai citā [..] dalībvalstī, un līdz ar to šis režīms atturētu akcionārus investēt šajā mātes sabiedrībā un tātad tas ietekmētu šīs sabiedrības kapitāla piesaistīšanu un atturētu šo sabiedrību piešķirt kapitālu citās dalībvalstīs, izņemot Franciju, reģistrētām meitas sabiedrībām vai šajās valstīs dibināt šādas meitas sabiedrības?
2) Ja [uz pirmā jautājuma a) un b) apakšpunktu] atbilde ir apstiprinoša un ja [EKL] 56. un 43. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā iepriekš aprakstītais priekšnodokļa režīms un ka administrācijai līdz ar to principā ir jāatmaksā summas, kuras ir iekasētas, pamatojoties uz šo režīmu, jo tās ir iekasētas, pārkāpjot Kopienu tiesības, vai tādā režīmā, kurā pašā par sevi nodokļa maksātāja maksātais nodoklis netiek pārnests uz trešo personu, Kopienu tiesības neļauj:
a) administrācijai iebilst pret mātes sabiedrības samaksāto summu atmaksāšanu, norādot, ka šāda atmaksāšana tai radītu nepamatotu iedzīvošanos,
b) un, noraidošas atbildes gadījumā, pamatot prasījumu nepiespriest atmaksāt sabiedrībai šo summu ar apstākli, ka no mātes sabiedrības viedokļa tās samaksāta summa nav ne grāmatvedības saistības, ne nodokļu slogs, bet gan tā tikai ir atskaitāma no kopējās summas, kas varētu tikt sadalīta tālāk starp tās akcionāriem?
3) Ņemot vērā atbildi uz [pirmo un otro] jautājumu, vai Kopienu līdzvērtības un efektivitātes principi neļauj summu, kuras var nodrošināt vienāda nodokļu režīma piemērošanu dividendēm, ko mātes sabiedrības sadala tālāk starp saviem akcionāriem, neatkarīgi no tā, vai šīs dividendes nāk no summām, ko izmaksājušas tās meitas sabiedrības, kuras reģistrētas Francijā vai citā [..] dalībvalstī, atmaksāšanai izvirzīt nosacījumu (izņemot iespējamo gadījumu, ka starp [Francijas Republiku] un dalībvalsti, kurā ir reģistrēta meitas sabiedrība, ir noslēgta divpusēja konvencija par informācijas apmaiņu), ka nodokļa maksātājs sniedz pierādījumus, kas ir tikai tā rīcībā un kas attiecībā uz katru strīdus dividendi cita starpā norāda uz faktiski piemēroto nodokļa likmi un faktiski samaksāto nodokļa summu par ienākumiem, kurus ir guvušas tā meitas sabiedrības, kuras atrodas citās [..] dalībvalstīs, izņemot Franciju, lai gan par meitas sabiedrībām, kuras atrodas Francijā, šādi pierādījumi, kas ir zināmi administrācijai, netiek pieprasīti?”
Par lūgumiem atkārtoti sākt mutvārdu procesu
15 Ar dokumentiem, kas iesniegti attiecīgi 2011. gada 7. janvārī un 2. februārī, Accor un Francijas valdība lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu.
16 Accor tādējādi ir norādījusi, ka ģenerāladvokāts savu secinājumu 73. un nākamajos punktos esot balstījies uz argumentiem, kas izriet no 2006. gada 12. decembra sprieduma lietā C‑446/04 Test Claimants in the FII Group Litigation (Krājums, I‑11753. lpp.), ko lietas dalībnieki nebija apsprieduši.
17 Savukārt Francijas valdība ir izteikusi vēlmi saņemt iespēju otrajā tiesas sēdē apspriest argumentu, ka kombinētais mehānisms, ko veido nodokļa kredīts un priekšnodoklis, varēja radīt kapitāla brīvas aprites ierobežojumu tikai attiecībā uz akcionāriem, t.i., argumentu, kas ietverts Francijas valdības rakstveida apsvērumu 82. punktā un izvērtēts ģenerāladvokāta secinājumos.
18 Turklāt šī valdība ir norādījusi, ka ģenerāladvokāta secinājumos ir ietverta norāde, kurā neesot pilnībā ņemtas vērā Francijas iekšējās tiesības. Konkrēti, pirmkārt, lai gan saistībā ar atbildi uz otro uzdoto jautājumu ģenerāladvokāts uzskata, ka priekšnodokļa atmaksa sabiedrībai netieši radītu labumu tās akcionāriem, Francijas valdība norāda, ka sabiedrības īpašums ir nodalīts no tās akcionāru īpašuma. Otrkārt, Francijas valdība iebilst pret tēzi, ka saskaņā ar Francijas procesuālajām tiesībām akcionāriem nav iespējas celt prasību par atmaksu, norādot, ka šāda tiesību aizsardzības līdzekļa, kas papildina prasību sakarā ar atbildību, esamība izriet no dalībvalstu pienākuma atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai atlīdzināt nodokļus, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības.
19 Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka Tiesa pēc savas ierosmes vai pēc ģenerāladvokāta ieteikuma, vai arī pēc lietas dalībnieku lūguma var izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu atbilstoši tās Reglamenta 61. pantam, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta vai ka lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, ko lietas dalībnieki nav apsprieduši (skat. 2008. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑284/06 Burda, Krājums, I‑4571. lpp., 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, kā arī 2010. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑266/09 Stichting Natuur en Milieu u.c., Krājums, I‑131319. lpp., 27. punkts).
20 Savukārt Eiropas Savienības Tiesas Statūtos un tās Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus, atbildot uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Stichting Natuur en Milieu u.c., 28. punkts).
21 Šajā gadījumā Tiesa uzskata, ka tās rīcībā ir visa informācija, kas vajadzīga, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, un ka tajā iesniegtajos apsvērumos šī informācija ir iztirzāta.
22 Līdz ar to lūgumi par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu ir jānoraida.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
23 Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 49. un 63. pants nepieļauj dalībvalsts tiesību aktus – tādus kā pamata lietā aplūkojamie –, kuru mērķis ir novērst nodokļu dubulto ekonomisko uzlikšanu dividendēm un kuri ļauj mātes sabiedrībai no priekšnodokļa, kas tai ir jāmaksā, sadalot tālāk starp saviem akcionāriem dividendes, kuras tā ir saņēmusi no savām meitas sabiedrībām, atskaitīt nodokļa kredītu, kas ir saistīts ar šo dividenžu izmaksāšanu, ja tās nāk no šajā dalībvalstī reģistrētas meitas sabiedrības, bet šādu iespēju nepiešķir, ja šīs dividendes ir izmaksājusi meitas sabiedrība, kas ir reģistrēta kādā citā dalībvalstī, jo šajā pēdējā gadījumā minētie tiesību akti nedod tiesības uz nodokļa kredītu, kas būtu saistīts ar to, ka šī meitas sabiedrība izmaksā dividendes.
24 Ar pirmā jautājuma a) apakšpunktu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai šādi tiesību akti var tikt uzskatīti par aprites brīvību ierobežojumu attiecībā uz mātes sabiedrību.
25 Ar pirmā jautājuma b) apakšpunktu iesniedzējtiesa jautā, vai gadījumā, ja atbilde uz šā paša jautājuma a) apakšpunktu ir noraidoša, LESD 49. un 63. pants tomēr nepieļauj šādus tiesību aktus tādēļ, ka ir jāņem vērā arī akcionāru situācija.
26 Lai gan pirmā jautājuma b) apakšpunkts ir paredzēts tikai gadījumam, ja uz tā a) apakšpunktu tiktu sniegta noraidoša atbilde, tomēr ir jākonstatē, ka jautājums par iespēju ņemt vērā akcionāru situāciju ir izvirzīts, lai pārbaudītu, vai pastāv ierobežojums attiecībā uz pašu mātes sabiedrību.
27 Proti, iesniedzējtiesa jautā, vai LESD 49. un 63. pants nepieļauj dalībvalsts tiesību aktus – tādus kā pamata lietā aplūkojamie – tādēļ, ka tie atturētu akcionārus investēt mātes sabiedrības kapitālā, līdz ar to ietekmētu šīs sabiedrības kapitāla piesaistīšanu un tādējādi atturētu šo sabiedrību ieguldīt kapitālu citās dalībvalstīs reģistrētās meitas sabiedrībās vai šajās valstīs dibināt šādas meitas sabiedrības.
28 Līdz ar to uz abiem pirmā jautājumā apakšpunktiem ir jāatbild kopā.
Par piemērojamo brīvību
29 Tā kā iesniedzējtiesa savu pirmo jautājumu ir uzdevusi gan saistībā ar LESD 49. pantu, gan saistībā ar LESD 63. pantu, iepriekš ir jānoskaidro, vai un cik lielā mērā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata lietā aplūkojamais var ietekmēt šajos pantos garantētās brīvības.
30 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka dividendēm piemērojamais nodokļu režīms var ietilpt LESD 49. panta par brīvību veikt uzņēmējdarbību un LESD 63. panta par kapitāla brīvu apriti piemērošanas jomā (2011. gada 10. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑436/08 un C‑437/08 Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, Krājums, I‑305. lpp., 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
31 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai noteiktu, vai uz valsts tiesību aktiem attiecas viena vai otra aprites brīvība, ir jāņem vērā attiecīgo tiesību aktu mērķis (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
32 Saistībā ar to jau ir ticis nospriests, ka uz valsts tiesību aktiem, kurus ir iecerēts piemērot tikai tai dalībai, kas noteikti ļauj ietekmēt sabiedrības lēmumus un noteikt tās darbību, attiecas Līguma normas par brīvību veikt uzņēmējdarbību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Test Claimants in the FII Group Litigation, 37. punkts, un 2010. gada 21. oktobra spriedumu lietā C‑81/09 Idryma Typou, Krājums, I‑0000. lpp., 47. punkts). Turpretim valsts tiesību normas, kas ir piemērojamas dalībai kapitālā, kuras vienīgais mērķis ir bijusi līdzekļu ieguldīšana, bet ne uzņēmuma vadības un kontroles ietekmēšana, ir jāpārbauda, ņemot vērā vienīgi kapitāla brīvu apriti (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
33 Šajā gadījumā nodokļu režīms attiecībā uz mātes sabiedrībām, kas aplūkojams pamata lietā, saskaņā ar CGI 145. pantu bija piemērojams 1999. un 2000. gadā sabiedrībām, kurām piederēja vismaz 10 % no to meitas sabiedrību kapitāla. Attiecībā uz 2001. gadu šī dalības robežvērtība tika samazināta līdz 5 % no meitas sabiedrības kapitāla.
34 Līdz ar to pamata lietā aplūkojamie valsts tiesību akti var tikt piemēroti ne tikai sabiedrībām, kas saņem dividendes, pamatojoties uz tādu dalību kapitālā, kura noteikti ļauj ietekmēt dividendes izmaksātājas meitas sabiedrības lēmumus un noteikt tās darbību, bet arī sabiedrībām, kas saņem dividendes, pamatojoties uz mazākuma akcionāra dalību, kas neļauj īstenot šādu ietekmi.
35 Saistībā ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem ir jānorāda, pirmkārt, ka lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav ietverta informācija par Accor daļām dividendes izmaksājušo meitas sabiedrību kapitālā.
36 Otrkārt, Accor savos Tiesai iesniegtajos apsvērumos norāda, ka pamata lieta attiecas uz dividendēm, kas saņemtas no citās dalībvalstīs, izņemot Franciju, reģistrētām meitas sabiedrībām, kuras tā kontrolē, savukārt Francijas valdība ir norādījusi arī uz dalību, kas neļauj Accor noteikti ietekmēt dividenžu izmaksātāju meitas sabiedrību lēmumus un neļauj noteikt to darbības.
37 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, īstenojot LESD 267. pantā paredzēto sadarbības procedūru, nevis Tiesas, bet valsts tiesas kompetencē ir konstatēt faktus, ar kuriem ir saistīts strīds, un izdarīt no tiem secinājumus, lai pieņemtu atbilstošu lēmumu (skat. tostarp 1999. gada 16. septembra spriedumu lietā C‑435/97 WWF u.c., Recueil, I‑5613. lpp., 32. punkts; 2001. gada 23. oktobra spriedumu lietā C‑510/99 Tridon, Recueil, I‑7777. lpp., 28. punkts, un 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑291/05 Eind, Krājums, I‑10719. lpp., 18. punkts).
38 Šajos apstākļos, ņemot vērā pamata lietā aplūkojamo tiesību aktu priekšmetu, uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild gan no LESD 49. panta, gan no LESD 63. panta viedokļa.
Par brīvību veikt uzņēmējdarbību
39 Brīvība veikt uzņēmējdarbību, kas ar LESD 49. pantu piešķirta Kopienu pilsoņiem un kas ietver to tiesības sākt un izvērst darbību kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz reģistrācijas dalībvalsts tiesību akti, atbilstoši LESD 54. pantam attiecībā uz sabiedrībām, kas izveidotas atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Eiropas Savienībā, ietver tiesības veikt savu darbību attiecīgajā dalībvalstī ar meitas sabiedrības, filiāles vai pārstāvniecības starpniecību (skat. tostarp 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑307/97 Saint‑Gobain ZN, Recueil, I‑6161. lpp., 35. punkts; 2006. gada 23. februāra spriedumu lietā C‑471/04 Keller Holding, Krājums, I‑2107. lpp., 29. punkts, kā arī 2006. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑196/04 Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas, Krājums, I‑7995. lpp., 41. punkts).
40 Pat ja Līguma noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību mērķis atbilstoši to formulējumam ir uzņēmējā dalībvalstī nodrošināt tādu pašu attieksmi kā šīs valsts pilsoņiem vai sabiedrībām, tie arī iestājas pret to, ka izcelsmes valsts kādam no saviem pilsoņiem vai sabiedrībai, kas dibināta atbilstoši tās tiesību aktiem, rada šķēršļus uzņēmējdarbībai citā dalībvalstī (skat. tostarp 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑264/96 ICI, Recueil, I‑4695. lpp., 21. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas, 42. punkts).
41 Pamata lietā nav strīda par to, ka ar attiecīgo tiesisko regulējumu tiek paredzēta atšķirīga attieksme attiecībā uz dividendēm, ko izmaksā meitas sabiedrība, kura ir rezidente, un dividendēm, ko izmaksā meitas sabiedrība, kura nav rezidente.
42 Tātad mātes sabiedrībai, kas saņem dividendes no meitas sabiedrības, kas ir rezidente, saistībā ar šīm dividendēm tiek piešķirts nodokļa kredīts, kas ir vienāds ar pusi no summām, ko faktiski izmaksājusi minētā meitas sabiedrība, kas ir rezidente, kā dividendes; turpretim šāds nodokļa kredīts netiek piešķirts attiecībā uz dividendēm, ko izmaksā meitas sabiedrība, kas nav rezidente.
43 Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru, organizējot savu nodokļu režīmu un tostarp ieviešot sistēmu nodokļu vairākkārtējas uzlikšanas vai ekonomiskās dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanai vai samazināšanai, dalībvalstīm ir jāievēro prasības, kas izriet no Savienības tiesībām, it īpaši tās prasības, kas ir noteiktas Līguma noteikumos par aprites brīvībām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Test Claimants in the FII Group Litigation, 45. punkts).
44 Tādējādi no judikatūras izriet, ka, lai arī kāda būtu pieņemtā sistēma nodokļu vairākkārtējas uzlikšanas vai dubultās ekonomiskās nodokļu uzlikšanas novēršanai vai samazināšanai, Līgumā garantētajām aprites brīvībām ir pretrunā tas, ka dalībvalstī pret ārvalsts izcelsmes dividendēm ir mazāk labvēlīga attieksme nekā pret vietējās izcelsmes dividendēm, izņemot, ja šī atšķirīgā attieksme skar situācijas, kas objektīvi nav salīdzināmas, vai to pamato primāri vispārējo interešu iemesli (šajā ziņā skat. 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑315/02 Lenz, Krājums, I‑7063. lpp., 20.–49. punkts; 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑319/02 Manninen, Krājums, I‑7477. lpp., 20.–55. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Test Claimants in the FII Group Litigation, 46. punkts).
45 Attiecībā uz tādu nodokļu tiesību normu, kuras mērķis ir novērst vai samazināt nodokļa uzlikšanu sadalītajai peļņai, mātes sabiedrības, kura saņem ārvalsts izcelsmes dividendes, situācija ir salīdzināma ar tādas mātes sabiedrības situāciju, kura saņem vietējās izcelsmes dividendes, jo abos gadījumos iegūtajai peļņai var principā vairākkārtēji uzlikt nodokli (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Test Claimants in the FII Group Litigation, 62. punkts).
46 Ir tiesa, kā norāda Francijas valdība, ka, pirmkārt, mātes sabiedrība bija atbrīvota no sabiedrību ienākuma nodokļa gan attiecībā uz dividendēm, ko tā saņēmusi no tās meitas sabiedrībām, kas ir rezidentes, gan attiecībā uz dividendēm, kas nāk no tās meitas sabiedrībām, kuras nav rezidentes, un, otrkārt, šī sabiedrība nevarēja atskaitīt nodokļa kredītus, kas saistīti ar tās meitas sabiedrību, kas ir rezidentes, izmaksātajām dividendēm, no sabiedrību ienākuma nodokļa summas, kas tai turklāt jāmaksā.
47 Tomēr, kā to arī atzīst šī valdība, nodokļa kredītus varēja izmantot, sadalot saņemtās dividendes tālāk [starp saviem akcionāriem]. Tādējādi mātes sabiedrība varēja atskaitīt šos nodokļa kredītus no priekšnodokļa, kas tai bija jāmaksā, sadalot saņemtās dividendes tālāk [starp saviem akcionāriem].
48 Līdz ar to, vienlaikus atbrīvodama mātes sabiedrību no nodokļa par dividendēm, kas saņemtas no meitas sabiedrībām, kuras nav rezidentes, minētā dalībvalsts šīs dividendes pakļāva mazāk labvēlīgai attieksmei nekā tās dividendes, kas nāk no meitas sabiedrībām, kuras ir rezidentes.
49 Proti, atšķirībā no dividendēm, kas nāk no meitas sabiedrībām, kuras ir rezidentes, pamata lietā aplūkojamie tiesību akti neļāva novērst nodokļu uzlikšanu meitas sabiedrības, kas izmaksā dividendes, līmenī, bet tajā pašā laikā dividendes, kuras saņemtas gan no meitas sabiedrībām, kas ir rezidentes, gan no tām, kas nav rezidentes, to tālākās sadalīšanas gadījumā bija pakļautas prasībai samaksāt priekšnodokli. Līdz ar to, izmaksājot dividendes, kas saņemtas no meitas sabiedrībām, kuras ir rezidentes, nodokļa kredīts bija atskaitāms no maksājamā priekšnodokļa un tādējādi minētais priekšnodoklis nesamazināja kopējo maksājamo dividenžu summu. Turpretim dividenžu, kas saņemtas no meitas sabiedrībām, kuras nav rezidentes, gadījumā, tā kā mātes sabiedrībai nebija piešķirts nodokļa kredīts par šīm dividendēm, līdz ar priekšnodokļa piemērošanu samazinājās kopējā izmaksājamo dividenžu summa.
50 Šajos apstākļos mātes sabiedrībai, kas saņem dividendes no citā dalībvalstī reģistrētās meitas sabiedrības, bija vai nu jāizmaksā dividendes, kuras bija samazinātas par priekšnodokļa summu un kuru kopējā summa tātad bija mazāka nekā gadījumā, ja tālāk starp akcionāriem tiktu sadalītas no Francijā reģistrētām meitas sabiedrībām saņemtās dividendes, vai arī – kā norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 48. punktā – jāpaņem no savām rezervēm summa, kas atbilst summai, kura bija jāmaksā kā vērtspapīru priekšnodoklis, tādējādi palielinot kopējo izmaksājamo dividenžu summu.
51 Ņemot vērā nelabvēlīgu attieksmi, kas paredzēta attiecībā uz dividendēm, kuras saņemtas no citā dalībvalstī reģistrētās meitas sabiedrības, salīdzinājumā ar attieksmi pret dividendēm, kas saņemtas no meitas sabiedrības, kura ir rezidente, mātes sabiedrībai varētu zust motivācija veikt uzņēmējdarbību ar citās dalībvalstīs reģistrētu meitas sabiedrību starpniecību (šajā ziņā skat. 2003. gada 18. septembra spriedumu lietā C‑168/01 Bosal, Recueil, I‑9409. lpp., 27. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Keller Holding, 35. punkts).
52 Francijas valdība, kaut arī atzīstot, ka pastāvēja atšķirīga attieksme pret Francijā reģistrētās meitas sabiedrības izmaksātām dividendēm un kādā citā dalībvalstī reģistrētās meitas sabiedrības izmaksātām dividendēm saistībā ar iespēju saņēmējai mātes sabiedrībai atskaitīt nodokļa kredītu no priekšnodokļa, kas tai jāmaksā, sadalot šīs dividendes tālāk starp saviem akcionāriem, tomēr uzskata, ka šī atšķirība neveido ierobežojumu attiecībā uz mātes sabiedrību.
53 Šī valdība apgalvo, pirmkārt, ka nodokļa kredīta izmantošana izrietot no mātes sabiedrības kompetento institūciju autonoma lēmuma, nevis no pamata lietā aplūkojamā tiesiskā regulējuma, jo ar attiecīgajām dividendēm saistītais nodokļa kredīts kļūstot atskaitāms no priekšnodokļa tad, kad šī mātes sabiedrība pieņem lēmumu no Francijas meitas sabiedrības saņemtās dividendes sadalīt tālāk [starp saviem akcionāriem]. Atsaucoties uz 2000. gada 27. janvāra spriedumu lietā C‑190/98 Graf (Recueil, I‑493. lpp., 24. un 25. punkts), Francijas valdība tādējādi norāda, ka pamata lietā aplūkojamo tiesību normu iespējamā negatīvā iedarbība esot atkarīga no tik hipotētiska mātes sabiedrības kompetento institūciju lēmuma, ka šīs normas nevarot uzskatīt par tādām, kas rada šķērsli aprites brīvībām.
54 Otrkārt, Francijas valdība uzskata, ka neatkarīgi no dividenžu izcelsmes mātes sabiedrības izdevumu daļa paliek vienāda, jo priekšnodoklis bija atskaitāms no akcionāriem izmaksājamā rezultāta.
55 Akcionāriem, kas nav rezidenti, saskaņā ar konvencijām par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, kas noslēgtas starp Francijas Republiku un visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, esot bijusi iespēja iegūt priekšnodokļa, ko samaksājusi mātes sabiedrība, kas izmaksā dividendes, atmaksu, un līdz ar to pamata lietā aplūkojamais tiesiskais regulējums neietekmējot šo akcionāru situāciju.
56 Attiecībā uz mātes sabiedrības, kura izmaksā dividendes, akcionāriem, kas ir rezidenti, Francijas valdība uzskata, ka gadījumā, ja apstāklis, ka nepastāv nodokļa kredīts, ko varētu atskaitīt no priekšnodokļa, kurš jāmaksā šai mātes sabiedrībai tad, ja tā sadala tālāk [starp saviem akcionāriem] dividendes, ko izmaksājušas tās meitas sabiedrības, kuras nav rezidentes, būtu jāuzskata par šķērsli kapitāla piesaistīšanai no Francijas akcionāriem, šis ierobežojums jebkurā gadījumā attiecas uz pilnīgi iekšēja rakstura kapitāla apriti starp Francijas mātes sabiedrību un tās Francijas akcionāriem, kurai nepiemīt ārvalsts faktors un kas neietilpst Savienības tiesību darbības jomā.
57 Šiem argumentiem nevar piekrist.
58 Pirmkārt, lai gan ir tiesa, ka ar dividendēm, ko izmaksā meitas sabiedrības, kuras ir rezidentes, saistītais nodokļa kredīts varēja tikt izmantots tikai tad, ja mātes sabiedrība pieņēma lēmumu par šo dividenžu sadalīšanu tālāk [starp saviem akcionāriem], ir skaidrs, ka gan atšķirīgā attieksme atkarībā no dividenžu izmaksātājas meitas sabiedrības reģistrācijas vietas, gan iespēja atskaitīt iespējamo nodokļa kredītu no priekšnodokļa tad, kad šīs dividendes tiek sadalītas tālāk [starp akcionāriem], tieši izriet no pamata lietā aplūkojamajiem Francijas tiesību aktiem.
59 Tātad iespēja gūt labumu no nodokļa kredīta, kas atskaitāms no priekšnodokļa tad, ja dividendes tiek sadalītas tālāk starp akcionāriem, bija atkarīga nevis no notikuma nākotnē, kurš no mātes sabiedrības skatupunkta būtu hipotētisks, bet gan no apstākļa, kas pēc definīcijas ir saistīts ar brīvību veikt uzņēmējdarbību, proti, no tās meitas sabiedrības reģistrācijas vietas.
60 Otrkārt, pat tad, ja – kā to apgalvo Francijas valdība – pamata lietā aplūkojamais tiesiskais regulējums nebūtu ietekmējis akcionāru, kas nav rezidenti, situāciju, ar apstākli, ka pamata lietā aplūkojamie tiesību akti varēja būt šķērslis mātes sabiedrības kapitāla piesaistīšanai no akcionāriem, kas ir rezidenti, pietiek, lai apstiprinātu minētā tiesiskā regulējuma normu ierobežojošo raksturu.
61 Apstāklis, ka akcionāri, kas ir rezidenti, varēja tikt atturēti iegādāties mātes sabiedrības kapitāla daļas tādēļ, ka dividendes, kas nāk no kādā dalībvalstī, kas nav Francijas Republika, reģistrētajām tās meitas sabiedrībām, ir mazākas nekā dividendes, kas nāk no meitas sabiedrībām, kas ir rezidentes, varēja savukārt atturēt šo mātes sabiedrību veikt darbību ar meitas sabiedrību, kas nav rezidentes, starpniecību.
62 Ir jākonstatē, ka, tā kā šāda situācija ir saistīta ar Kopienas iekšējo tirdzniecību, uz to var attiekties Līguma noteikumi par pamatbrīvībām (iepriekš minētais spriedums lietā Keller Holding, 24. punkts), un ka, tā kā pamata lietā aplūkojamie CGI noteikumi no nodokļu viedokļa bija nelabvēlīgāki Kopienā pastāvošās situācijās nekā situācijās, kuras pastāv tikai valsts iekšienē, tad tie ir uzskatāmi par ierobežojumu, kas principā ir aizliegts ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību (skat. 2008. gada 27. novembra spriedumu lietā C‑418/07 Papillon, Krājums, I‑8947. lpp., 32. punkts).
63 No Tiesas judikatūras izriet, ka ierobežojumu brīvībai veikt uzņēmējdarbību var pieļaut tikai tad, ja to pamato primāri vispārējo interešu iemesli (skat. tostarp 2009. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑303/07 Aberdeen Property Fininvest Alpha, Krājums, I‑5145. lpp., 57. punkts). Tomēr ne iesniedzējtiesa, ne arī lietas dalībnieki, kas iesniedza apsvērumus, nav norādījuši apstākļus, kas varētu pamatot minēto ierobežojumu. Līdz ar to ir jākonstatē, ka LESD 49. pants nepieļauj tādus tiesību aktus kā tie, kas aplūkojami pamata lietā.
Par kapitāla brīvu apriti
64 Iepriekšējos punktos izklāstītie apsvērumi ir tāpat piemērojami tad, ja mātes sabiedrība ir saņēmusi dividendes, pamatojoties uz tādu dalību kapitālā, kas neļauj tai noteikti ietekmēt tās meitas sabiedrības, kas izmaksā dividendes, lēmumus un noteikt tās darbību.
65 Šā sprieduma 41. punktā minētā atšķirīgā attieksme varēja atturēt Francijā reģistrētās mātes sabiedrības ieguldīt savu kapitālu kādā citā dalībvalstī reģistrētās sabiedrībās, kā arī tai varēja būt ierobežojoša ietekme attiecībā uz citās dalībvalstīs reģistrētām sabiedrībām, jo tā radīja tām šķērsli kapitāla piesaistīšanai Francijā.
66 Ciktāl attieksme nodokļu jomā pret ienākumiem, kas gūti no ārvalsts izcelsmes kapitāla, bija mazāk labvēlīga nekā pret dividendēm, kuras izmaksā Francijā reģistrētas meitas sabiedrības, citās dalībvalstīs reģistrētu sabiedrību akciju iegāde Francijā reģistrētajām mātes sabiedrībām bija mazāk pievilcīga nekā to sabiedrību akciju iegāde, kuru juridiskā adrese ir šajā pašā dalībvalstī (skat. 2000. gada 6. jūnija spriedumu lietā C‑35/98 Verkooijen, Recueil, I‑4071. lpp., 35. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Manninen, 22. un 23. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Test Claimants in the FII Group Litigation, 64. punkts).
67 No tā izriet, ka atšķirīga attieksme, kas paredzēta pamata lietā aplūkojamajos tiesību aktos, ir kapitāla brīvas aprites ierobežojums, kas principā ir aizliegts ar LESD 63. pantu.
68 Ne iesniedzējtiesa, ne arī lietas dalībnieki, kas iesniedza apsvērumus, nav norādījuši uz LESD 65. pantā izklāstītajiem pamatiem un uz primāriem vispārējo interešu iemesliem, kas varētu pamatot šādu ierobežojumu.
69 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. un 63. pants nepieļauj dalībvalsts tiesību aktus – tādus kā pamata lietā aplūkojamie –, kuru mērķis ir novērst nodokļu dubulto ekonomisko uzlikšanu dividendēm un kuri ļauj mātes sabiedrībai no priekšnodokļa, kas tai ir jāmaksā, sadalot tālāk starp saviem akcionāriem dividendes, kuras tā ir saņēmusi no savām meitas sabiedrībām, atskaitīt nodokļa kredītu, kas ir saistīts ar šo dividenžu izmaksāšanu, ja tās nāk no šajā dalībvalstī reģistrētas meitas sabiedrības, bet šādu iespēju nepiešķir, ja šīs dividendes ir izmaksājusi meitas sabiedrība, kas ir reģistrēta kādā citā dalībvalstī, jo šajā pēdējā gadījumā minētie tiesību akti nedod tiesības uz nodokļa kredītu, kas būtu saistīts ar to, ka šī meitas sabiedrība izmaksā dividendes.
Par otro jautājumu
70 Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai gadījumā, ja pamata lietā aplūkojamais nodokļu režīms pats par sevi nenozīmē nodokļa maksātāja maksājamā nodokļa pārnešanu uz trešām personām, Savienības tiesības neļauj administrācijai atteikt mātes sabiedrības samaksāto summu atmaksāšanu, pamatojoties uz to, ka vai nu šāda atmaksāšana tai radītu nepamatotu iedzīvošanos, vai arī ka no mātes sabiedrības viedokļa tās samaksāta summa nav ne grāmatvedības saistības, ne nodokļu slogs, bet gan tā tikai ir atskaitāma no kopējās summas, kas varētu tikt sadalīta tālāk starp tās akcionāriem.
71 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka tiesības uz nodokļu, kas iekasēti dalībvalstī pretēji Savienības tiesību normām, atmaksāšanu ir Savienības tiesību normās, kā tās ir interpretējusi Tiesa, personām paredzēto tiesību sekas un papildinājums (skat. tostarp 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 199/82 San Giorgio, Recueil, 3595. lpp., 12. punkts, kā arī 2001. gada 8. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑397/98 un C‑410/98 Metallgesellschaft u.c., Recueil, I‑1727. lpp., 84. punkts). Dalībvalstij tāpēc principā ir jāatmaksā nodokļi, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības (1997. gada 14. janvāra spriedums apvienotajās lietās no C‑192/95 līdz C‑218/95 Comateb u.c., Recueil, I‑165. lpp., 20. punkts; iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Metallgesellschaft u.c., 84. punkts; 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑147/01 Weber’s Wine World u.c., Recueil, I‑11365. lpp., 93. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Test Claimants in the FII Group Litigation, 202. punkts).
72 Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībās nav aizliegts paredzēt valsts tiesību sistēmā atteikumu atmaksāt nelikumīgi iekasētos nodokļus, ja tas rada nepamatotu iedzīvošanos personām, kurām ir tiesības uz šādu atmaksu (1988. gada 24. marta spriedums lietā 104/86 Komisija/Itālija, Recueil, 1799. lpp., 6. punkts; 1999. gada 9. februāra spriedums lietā C‑343/96 Dilexport, Recueil, I‑579. lpp., 47. punkts, 2000. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑441/98 un C‑442/98 Michaïlidis, Recueil, I‑7145. lpp., 31. punkts, kā arī 2008. gada 10. aprīļa spriedums lietā C‑309/06 Marks & Spencer, I‑2283. lpp., 41. punkts). Savienības tiesību sistēmā šajā jomā garantēto tiesību aizsardzība tātad neparedz pienākumu atmaksāt pretrunā Savienības tiesībām iekasētos nodokļus, nodevas un obligātos maksājumus, ja tiek konstatēts, ka persona, kurai šie maksājumi bija jāveic, tos faktiski ir pārnesusi uz citiem subjektiem (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Comateb u.c., 21. punkts, kā arī 2011. gada 6. septembra spriedumu lietā C‑398/09 Lady & Kid u.c., Krājums, I‑0000. lpp., 18. punkts).
73 Tomēr saskaņā ar judikatūru, tā kā šāds atteikums veikt atmaksu ir no Savienības tiesību sistēmas izrietošu subjektīvu tiesību ierobežojums, tas jāinterpretē šauri (iepriekš minētie spriedumi lietā Weber’s Wine World u.c., 95. punkts, kā arī lietā Lady & Kid u.c., 20. punkts).
74 Tādējādi no iepriekš minētā sprieduma lietā Lady & Kid u.c. 20. un 25. punkta izriet, ka vienīgais izņēmums no tiesībām uz tādu nodokļu, kas ir iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksāšanu attiecas uz gadījumu, kad nepamatoti samaksāto nodokli nodokļa maksātājs ir tieši pārnesis uz pircēju.
75 Konkrētajā gadījumā pati iesniedzējtiesa norāda, ka pamata lietā aplūkojamais nodokļu režīms, kas turklāt attiecas uz priekšnodokli, ko mātes sabiedrība maksā saistībā ar dividenžu izmaksāšanu, un nevis uz preču pārdošanas gaitā saņemto nodokli, pats par sevi nenozīmē minētā priekšnodokļa pārnešanu uz trešām personām, tādām kā iepriekš minētajā judikatūrā paredzētais pircējs.
76 Tātad šajos apstākļos uz otro jautājumu ir jāatbild, ka gadījumā, ja tāds nodokļu režīms kā pamata lietā aplūkojamais pats par sevi nenozīmē nodokļa, kas nelikumīgi iekasēts no nodokļa maksātāja, pārnešanu uz trešajām personām, Savienības tiesības neļauj dalībvalstij atteikt mātes sabiedrības samaksāto summu atmaksāšanu, pamatojoties uz to, ka vai nu šāda atmaksāšana tai radītu nepamatotu iedzīvošanos, vai arī ka no mātes sabiedrības viedokļa tās samaksātā summa nav ne grāmatvedības saistības, ne nodokļu slogs, bet gan tā tikai ir atskaitāma no kopējās summas, kas varētu tikt sadalīta tālāk starp tās akcionāriem.
Par trešo jautājumu
77 Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai līdzvērtības un efektivitātes principi neļauj summu, kuras var nodrošināt vienāda nodokļu režīma piemērošanu dividendēm, ko izmaksājušas mātes sabiedrības Francijā reģistrētās meitas sabiedrības, un dividendēm, ko izmaksājušas tās citās dalībvalstīs reģistrētās meitas sabiedrības, ļaujot mātes sabiedrībai veikt sadalīšanu tālāk [starp saviem akcionāriem], atmaksāšanai izvirzīt nosacījumu, ka nodokļa maksātājs sniedz pierādījumus, kas ir tikai tā rīcībā un kas attiecībā uz katru strīdus dividendi cita starpā norāda uz faktiski piemēroto nodokļa likmi un faktiski samaksāto nodokļa summu par ienākumiem, kurus ir guvušas meitas sabiedrības, kas atrodas citās dalībvalstīs, lai gan par meitas sabiedrībām, kuras atrodas Francijā, šādi pierādījumi, kas ir zināmi administrācijai, netiek pieprasīti.
78 Šajā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai dalībvalstu tiesām saskaņā ar LES 4. pantā noteikto lojālās sadarbības principu ir jānodrošina to tiesību aizsardzība tiesā, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām (šajā ziņā skat. 1976. gada 16. decembra spriedumus lietā 33/76 Rewe‑Zentralfinanz un Rewe‑Zentral, Recueil, 1989. lpp., 5. punkts, kā arī lietā 45/76 Comet, Recueil, 2043. lpp., 12. punkts; 1990. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑213/89 Factortame u.c., Recueil, I‑2433. lpp., 19. punkts, un 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑432/05 Unibet, Krājums, I‑2271. lpp., 38. punkts).
79 Tātad, nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam šajā jautājumā, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķir Savienības tiesības, ievērojot, pirmkārt, ka šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām vietējā rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un, otrkārt, ka tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (iepriekš minētais spriedums lietā Test Claimants in the FII Group Litigation, 203. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
80 Tāpat iesniedzējtiesai ir jānosaka, kādā veidā ir praktiski jānovērš brīvības veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvas aprites ierobežojumu aizlieguma pārkāpums.
81 Trešais uzdotais jautājums nozīmē, ka no iesniedzējtiesas viedokļa gadījumā, ja tiks konstatēti brīvības veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvas aprites ierobežojumi, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret tiem, kas saņem dividendes no Francijā reģistrētām meitas sabiedrībām, un tiem, kas saņem dividendes no kādā citā dalībvalstī reģistrētās meitas sabiedrības, pēdējiem minētajiem dividenžu saņēmējiem būtu jāpiešķir nodokļa kredīts, kas tiek piešķirts pirmajiem.
82 Ir jāatgādina, ka dalībvalsts nodokļu iestādēm ir tiesības no nodokļa maksātāja pieprasīt pierādījumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai izvērtētu, vai ir izpildīti attiecīgajos tiesību aktos noteiktie nodokļu priekšrocības piešķiršanas nosacījumi un tādējādi vai ir jāpiešķir minētā priekšrocība (šajā ziņā skat. 2002. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑136/00 Danner, Recueil, I‑8147. lpp., 50. punkts; 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑422/01 Skandia un Ramstedt, Recueil, I‑6817. lpp., 43. punkts; 2009. gada 27. janvāra spriedumu lietā C‑318/07 Persche, Krājums, I‑359. lpp., 54. punkts; iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, 95. punkts, kā arī 2011. gada 30. jūnija spriedumu lietā C‑262/09 Meilicke u.c., Krājums, I‑0000. lpp., 45. punkts).
83 Šajā sakarā Accor ir norādījusi, ka nodokļa kredīta sistēma ir balstīta tikai uz apstākli, ka meitas sabiedrība, kas izmaksā dividendes, ir sabiedrību ienākuma nodokļa maksātāja, jo nodokļa kredīta apmērs vienmēr atbilst 50 % no izmaksājamo dividenžu summas. Līdz ar to Accor uzskata, ka pietiek iesniegt pierādījumus par to, ka meitas sabiedrība, kas izmaksā dividendes, ir bijusi sabiedrību ienākuma nodokļa maksātāja savas reģistrācijas valstī.
84 Komisija, lai gan atzīmējot, ka ir leģitīmi ņemt vērā nodokļu summu, ko meitas sabiedrība samaksājusi savā reģistrācijas dalībvalstī, tomēr uzskata, ka pamata lietā aplūkojamā režīma ietvaros nav stingras atbilstības starp samaksāto nodokļu summu un nodokļa kredīta summu un ka pietiktu norādīt tiesību aktos noteikto nodokļa likmi meitas sabiedrības reģistrācijas valstī.
85 Francijas valdība, kā arī Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka, lai novērstu apgalvoto pamata lietā aplūkojamā režīma diskriminējošo ietekmi, būtu jāpiemēro nodokļa kredīts, kura summa ļautu neitralizēt meitas sabiedrības reģistrācijas dalībvalstī samaksāto nodokli un kura summa būtu jāaprēķina atkarībā no nodokļa summas, kas bija noteikta šajā valstī attiecībā uz peļņu, kura bija pamatā meitas sabiedrības izmaksātajām dividendēm. Francijas valdība norāda, ka nodokļa kredīta un priekšnodokļa sistēmas mērķis bija samazināt nodokļu dubulto ekonomisko uzlikšanu izmaksātajām dividendēm, ievērojot nodokļu neitralitātes principu, un ka nodokļu dubultās ekonomiskās uzlikšanas samazināšanā bija ņemts vērā sabiedrību ienākuma nodokļa, kas faktiski ticis uzlikts Francijas meitas sabiedrībām, līmenis. Tātad šī valdība norāda, ka nodokļa kredīts nevarēja pārsniegt sabiedrību ienākuma nodokļa, kas iekasēts pēc standarta likmes no peļņas, kura ir pamatā izmaksātajām dividendēm, summu un ka gadījumā, ja peļņa, kas ir pamatā [izmaksātajām dividendēm], ir tikusi aplikta pēc likmes, kura samazināta tiktāl, ka nodokļa kredīts pārsniedz avansā samaksāto sabiedrību ienākuma nodokli, būtu jāpieprasa priekšnodoklis apmērā, kas atbilst summai, par kuru nodokļa kredīts pārsniedz sabiedrību ienākuma nodokli.
86 Iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir pilnvaras interpretēt valsts tiesības, ir jāizšķir jautājums, kādā mērā pamata lietā aplūkojamais režīms bija balstīts uz stingru atbilstību starp nodokļa, kas samaksāts attiecībā uz peļņu, kura ir pamatā izmaksātajām dividendēm, summu un nodokļa kredīta summu.
87 Tomēr ir jāprecizē, ka, lai gan no judikatūras izriet, ka saskaņā ar Savienības tiesībām dalībvalstij, ja tajā pastāv sistēma nodokļu ekonomiskās dubultās uzlikšanas novēršanai gadījumos, kad sabiedrības, kas ir rezidentes, izmaksā dividendes rezidentiem, tāda pati attieksme ir jāpiemēro arī attiecībā uz dividendēm, kuras rezidentiem izmaksā sabiedrības, kas nav rezidentes (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Test Claimants in the FII Group Litigation, 72. punkts), Savienības tiesības neliek dalībvalstīm nodokļu maksātājiem, kas ieguldījuši līdzekļus ārvalstu sabiedrībās, radīt labvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar tiem, kas ieguldījuši līdzekļus iekšzemes sabiedrībās (šajā ziņā skat. 2007. gada 6. decembra spriedumu lietā C‑298/05 Columbus Container Services, Krājums, I‑10451. lpp., 39. un 40. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, 89. punkts).
88 Tādējādi ir ticis nospriests, ka Savienības tiesības neliedz dalībvalstij novērst sabiedrības, kas ir rezidente, saņemto dividenžu vairākkārtēju aplikšanu ar nodokli, piemērojot normas, ar kurām šīs dividendes tiek atbrīvotas no nodokļa, ja tās ir izmaksājusi sabiedrība, kas ir rezidente, vienlaicīgi ar atskaitīšanas metodes palīdzību izvairoties no tā, ka vairākkārt ar nodokli tiek apliktas minētās dividendes, ko izmaksājusi sabiedrība, kura nav rezidente, tomēr ar nosacījumu, ka ārvalsts izcelsmes dividendēm piemērotā nodokļa likme nav lielāka par vietējās izcelsmes dividendēm piemēroto nodokļa likmi un ka nodokļa atlaide ir vismaz vienāda ar sabiedrības, kura ir izmaksājusi dividendes, samaksāto nodokli tās dalībvalstī, maksimāli sasniedzot to nodokļa apmēru, ko piemēro sabiedrības, kura ir saņēmusi dividendes, dalībvalstī (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Test Claimants in the FII Group Litigation, 48. un 57. punkts, un lietā Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, 86. punkts, un 2008. gada 23. aprīļa rīkojumu lietā C‑201/05 Test Claimants in the CFC and Dividend Group Litigation, Krājums, I‑2875. lpp., 39. punkts).
89 Tiesa ir nospriedusi, ka, ja peļņai, kas ir pamatā ārvalsts izcelsmes dividendēm, dividenžu izmaksātājas sabiedrības valstī tiek uzlikts mazāks nodoklis nekā samaksātais nodoklis dividenžu saņēmējas sabiedrības dalībvalstī, šai pēdējai valstij ir jāpiešķir nodokļa atlaide, kuras kopsummai jāatbilst dividenžu izmaksātājas sabiedrības samaksātajam nodoklim tās reģistrācijas valstī (iepriekš minētie spriedumi lietā Test Claimants in the FII Group Litigation, 51. punkts, kā arī apvienotajās lietās Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, 87. punkts).
90 Savukārt, ja šai peļņai dividenžu izmaksātājas sabiedrības valstī uzliek nodokli, kas ir lielāks nekā dividenžu saņēmējas sabiedrības dalībvalsts iekasētais nodoklis, šai pēdējai valstij ir pienākums piešķirt tikai tik lielu nodokļa atlaidi, kāda ir sabiedrību ienākuma nodokļa summa, kas ir jāmaksā dividenžu saņēmējai sabiedrībai. Tai nav pienākuma atmaksāt starpību, proti, summu, par kuru dividenžu izmaksātājas sabiedrības valstī samaksātā summa pārsniedz maksājamo nodokli dividenžu saņēmējas sabiedrības dalībvalstī (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Test Claimants in the FII Group Litigation, 52. punkts, kā arī apvienotajās lietās Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, 88. punkts)
91 Saistībā ar pamata lietā aplūkojamo režīmu – ja dalībvalstij būtu jāpiešķir tiem, kas saņem dividendes no citā dalībvalstī reģistrētās sabiedrības, nodokļa kredīts, kas jebkurā gadījumā ir vienāds ar pusi no šo dividenžu summas, kā to pieprasa Accor, līdz ar to šīm dividendēm tiktu piemērota labvēlīgāka attieksme nekā dividendēm, kas nāk no pirmās dalībvalsts, ja nodokļa likme, kurai pakļauta šo dividenžu izmaksātāja sabiedrība savā reģistrācijas valstī, ir zemāka nekā pirmajā dalībvalstī piemērojamā nodokļa likme.
92 Tātad dalībvalstij ir jābūt iespējai noteikt sabiedrību ienākuma nodokļa summu, kas iekasēta dividenžu izmaksātājas sabiedrības reģistrācijas valstī un attiecībā uz kuru ir jāpiešķir nodokļa kredīts dividenžu saņēmējai mātes sabiedrībai. Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo Accor, nepietiek ar pierādījumu iesniegšanu par to, ka dividenžu izmaksātājai sabiedrībai tās reģistrācijas dalībvalstī ir ticis uzlikts nodoklis attiecībā uz peļņu, kas ir pamatā izmaksātajām dividendēm, nesniedzot informāciju par nodokļa, ar ko faktiski tikusi aplikta minētā peļņa, raksturu un likmi.
93 Šajos apstākļos administratīvie pienākumi un tostarp tas, ka valsts nodokļu administrācija pieprasa informāciju par dividenžu izmaksātājas sabiedrības peļņai faktiski uzlikto nodokli tās reģistrācijas valstī, nevar būt ne uzskatāmi par pārmērīgiem, ne arī pārkāpt līdzvērtības un efektivitātes principus.
94 Saistībā ar līdzvērtības principu, pirmkārt, pati iesniedzējtiesa trešā jautājumā formulējumā norāda, ka tiktāl, ciktāl runa ir par dividendēm, ko izmaksā Francijā reģistrētās meitas sabiedrības, informācija, kas attiecas uz faktiski piemēroto nodokļa likmi un faktiski samaksāto nodokļa summu, ir zināma administrācijai.
95 Otrkārt, kā norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 102. punktā, no šā sprieduma 82. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka pienākums sniegt atbilstošos pierādījumus vispirms ir noteikts attiecīgajai mātes sabiedrībai.
96 Ja dividenžu saņēmējai sabiedrībai pašai nav visas informācijas par sabiedrību ienākuma nodokli, kurš ir ticis samaksāts par tās citā dalībvalstī reģistrētās meitas sabiedrības izmaksātajām dividendēm, šī informācija principā ir zināma pēdējai minētajai sabiedrībai. Šajos apstākļos jebkādas mātes sabiedrības grūtības sniegt prasīto informāciju par tās meitas sabiedrības, kas izmaksā dividendes, samaksāto nodokli ir saistītas nevis ar šīs informācijas sarežģītību, bet gan ar to, ka meitas sabiedrība, kurai ir šī informācija, iespējams, nesadarbojas. Līdz ar to informācijas plūsmas trūkums, ar kuru sastopas mātes sabiedrība, nav problēma, ar ko būtu jānodarbojas attiecīgajai dalībvalstij (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, 98. punkts).
97 Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Accor, fakts, ka nodokļu administrācija var izmantot savstarpējās palīdzības mehānismu, kas paredzēts Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīvā 77/799 par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā (OV L 336, 15. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvu 92/12/EEK (OV L 76, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 77/799”), nenozīmē, ka tai būtu jāatbrīvo dividenžu saņēmēja mātes sabiedrība no pienākuma iesniegt administrācijai pierādījumus par nodokli, ko dividenžu izmaksātāja sabiedrība samaksājusi citā dalībvalstī (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, 100. punkts, kā arī lietā Meilicke u.c., 50. punkts).
98 Tā kā Direktīvā 77/799 ir paredzētas valstu nodokļu administrācijas tiesības pieprasīt informāciju, ko tās nevar iegūt pašas, Tiesa ir norādījusi, ka Direktīvas 77/799 2. panta 1. punktā ietvertā atsauce uz vārdu “var” ir domāta, lai norādītu, ka, ja minētajai administrācijai ir tiesības lūgt informāciju no citas dalībvalsts kompetentās iestādes, šāds lūgums nekādā gadījumā nav obligāts. Katra dalībvalsts izvērtē konkrētos gadījumus, kuros trūkst informācijas par tās teritorijā reģistrēto nodokļu maksātāju veiktajiem darījumiem, un izlemj, vai šajos gadījumos ir pamatoti pieprasīt informāciju no citas dalībvalsts (2007. gada 27. septembra spriedums lietā C‑184/05 Twoh International, Krājums, I‑7897. lpp., 32. punkts, kā arī iepriekš minētos spriedumus lietā Persche, 65. punkts; apvienotajās lietās Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, 101. punkts, un lietā Meilicke u.c., 51. punkts).
99 Saistībā ar efektivitātes principa ievērošanu ir jānorāda, pirmkārt, ka pieprasītiem attaisnojošiem dokumentiem ir jāļauj nodokli uzlikušās dalībvalsts nodokļu iestādēm skaidri un precīzi noteikt, vai ir izpildīti nosacījumi nodokļa priekšrocības saņemšanai, bet šiem dokumentiem nav jābūt kādā īpašā formā, jo vērtējumu nedrīkst veikt pārāk formāli (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Meilicke u.c., 46. punkts).
100 Otrkārt, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai nav praktiski neiespējami vai pārmērīgi grūti iegūt pierādījumus attiecībā uz faktiski piemēroto nodokļa likmi un nodokļa summu, kas tikusi faktiski samaksāta par peļņu, kura ir pamatā izmaksātajām dividendēm, cita starpā ņemot vērā sabiedrības, kas izmaksā dividendes, reģistrācijas dalībvalsts tiesību aktus saistībā ar nodokļu dubultas ekonomiskās uzlikšanas novēršanu un maksājamā sabiedrību ienākuma nodokļa uzskaiti, kā arī administratīvo vai grāmatvedības dokumentu glabāšanu.
101 Turklāt pieprasījums sniegt minētos pierādījumus ir jāiesniedz tiesību aktos noteiktajā administratīvo vai grāmatvedības dokumentu glabāšanas termiņā, kas paredzēts meitas sabiedrības reģistrācijas dalībvalsts tiesībās. Kā norāda Accor, no šīs sabiedrības nevarēja prasīt, lai tā – nolūkā saņemt nodokļu priekšrocību – iesniegtu dokumentus, kuri attiecas uz laikposmu, kas būtiski pārsniedz tiesību aktos noteikto pienākuma glabāt administratīvos vai grāmatvedības dokumentus ilgumu.
102 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka līdzvērtības un efektivitātes principi pieļauj, ka tādu summu atmaksāšana mātes sabiedrībai, kas nodrošinātu vienāda nodokļu režīma piemērošanu dividendēm, ko izmaksājušas šīs sabiedrības Francijā reģistrētās meitas sabiedrības, un dividendēm, ko izmaksājušas tās citās dalībvalstīs reģistrētās meitas sabiedrības, un ko mātes sabiedrība sadala tālāk [starp saviem akcionāriem], tiek pakļauta nosacījumam, ka nodokļa maksātājs sniedz pierādījumus, kas ir tikai tā rīcībā un kas attiecībā uz katru strīdus dividendi cita starpā norāda uz faktiski piemēroto nodokļa likmi un faktiski samaksāto nodokļa summu par ienākumiem, kurus ir guvušas meitas sabiedrības, kas atrodas citās dalībvalstīs, lai gan par meitas sabiedrībām, kuras atrodas Francijā, šādi pierādījumi, kas ir zināmi administrācijai, netiek pieprasīti. Šos pierādījumus tomēr var prasīt iesniegt tikai ar nosacījumu, ka nav praktiski neiespējami vai pārmērīgi grūti sniegt pierādījumus par to, ka citās dalībvalstīs reģistrētās meitas sabiedrības ir samaksājušas nodokli, cita starpā ņemot vērā minēto dalībvalstu tiesību normas saistībā ar nodokļu dubultas ekonomiskās uzlikšanas novēršanu un maksājamā sabiedrību ienākuma nodokļa uzskaiti, kā arī administratīvo dokumentu glabāšanu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šie nosacījumi ir izpildīti pamata lietā.
Par tiesāšanās izdevumiem
103 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) LESD 49. un 63. pants nepieļauj dalībvalsts tiesību aktus – tādus kā pamata lietā aplūkojamie –, kuru mērķis ir novērst nodokļu dubulto ekonomisko uzlikšanu dividendēm un kuri ļauj mātes sabiedrībai no priekšnodokļa, kas tai ir jāmaksā, sadalot tālāk starp saviem akcionāriem dividendes, kuras tā ir saņēmusi no savām meitas sabiedrībām, atskaitīt nodokļa kredītu, kas ir saistīts ar šo dividenžu izmaksāšanu, ja tās nāk no šajā dalībvalstī reģistrētas meitas sabiedrības, bet šādu iespēju nepiešķir, ja šīs dividendes ir izmaksājusi meitas sabiedrība, kas ir reģistrēta kādā citā dalībvalstī, jo šajā pēdējā gadījumā minētie tiesību akti nedod tiesības uz nodokļa kredītu, kas būtu saistīts ar to, ka šī meitas sabiedrība izmaksā dividendes;
2) gadījumā, ja tāds nodokļu režīms kā pamata lietā aplūkojamais pats par sevi nenozīmē nodokļa, kas nelikumīgi iekasēts no nodokļa maksātāja, pārnešanu uz trešām personām, Savienības tiesības neļauj dalībvalstij atteikt mātes sabiedrības samaksāto summu atmaksāšanu, pamatojoties uz to, ka vai nu šāda atmaksāšana tai radītu nepamatotu iedzīvošanos, vai arī ka no mātes sabiedrības viedokļa tās samaksāta summa nav ne grāmatvedības saistības, ne nodokļu slogs, bet gan tā tikai ir atskaitāma no kopējās summas, kas varētu tikt sadalīta tālāk starp tās akcionāriem;
3) līdzvērtības un efektivitātes principi pieļauj, ka tādu summu atmaksāšana mātes sabiedrībai, kas nodrošinātu vienāda nodokļu režīma piemērošanu dividendēm, ko izmaksājušas šīs sabiedrības Francijā reģistrētās meitas sabiedrības, un dividendēm, ko izmaksājušas tās citās dalībvalstīs reģistrētās meitas sabiedrības, un ko mātes sabiedrība sadala tālāk [starp saviem akcionāriem], tiek pakļauta nosacījumam, ka nodokļa maksātājs sniedz pierādījumus, kas ir tikai tā rīcībā un kas attiecībā uz katru strīdus dividendi cita starpā norāda uz faktiski piemēroto nodokļa likmi un faktiski samaksāto nodokļa summu par ienākumiem, kurus ir guvušas meitas sabiedrības, kas atrodas citās dalībvalstīs, lai gan par meitas sabiedrībām, kuras atrodas Francijā, šādi pierādījumi, kas ir zināmi administrācijai, netiek pieprasīti. Šo pierādījumus tomēr var prasīt iesniegt tikai ar nosacījumu, ka nav praktiski neiespējami vai pārmērīgi grūti sniegt pierādījumus par to, ka citās dalībvalstīs reģistrētās meitas sabiedrības ir samaksājušas nodokli, cita starpā ņemot vērā minēto dalībvalstu tiesību normas saistībā ar nodokļu dubultas ekonomiskās uzlikšanas novēršanu un maksājamā sabiedrību ienākuma nodokļa uzskaiti, kā arī administratīvo dokumentu glabāšanu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šie nosacījumi ir izpildīti pamata lietā.
[Paraksti]