TIESAS RĪKOJUMS (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta)
2019. gada 24. oktobrī (*)
Apelācija – Kopienas dizainparaugs – Apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējums – Tiesas Reglamenta 170.b pants – Pieteikums, kas nepierāda jautājuma nozīmīgumu Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai – Apelācijas sūdzības atzīšana par nepieļaujamu
Lietā C‑614/19 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2019. gada 14. augustā iesniedza
Dr. Ing. h.c. F. Porsche AG, Štutgarte (Vācija), ko pārstāv C. Klawitter, Rechtsanwalt,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pārējie procesa dalībnieki:
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO),
atbildētājs pirmajā instancē,
Autec AG, Nirnberga (Vācija),
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē,
TIESA (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta)
šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents) un F. Biltšens [F. Biltgen],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā tiesneša referenta priekšlikumu un uzklausījusi ģenerāladvokātu M. Špunaru [M. Szpunar],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1 Savā apelācijas sūdzībā Dr. Ing. h.c. F. Porsche AG lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 6. jūnija spriedumu Porsche/EUIPO – Autec (Automašīnas) (T‑210/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:380), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja šīs sabiedrības prasību atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas trešās padomes 2018. gada 19. janvāra lēmumu lietā R 941/2016‑3 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Autec AG un Dr. Ing. h.c. F. Porsche AG.
Par pieteikumu par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu
2 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a panta pirmo daļu apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas nolēmumu, kas attiecas uz neatkarīgas EUIPO apelācijas padomes lēmumu, izskata vienīgi tad, ja Tiesa iepriekš ir atzinusi šīs apelācijas sūdzības pieļaujamību.
3 Saskaņā ar šo statūtu 58.a panta trešo daļu apelācijas sūdzību atzīst par pieļaujamu – pilnībā vai daļēji – atbilstoši Tiesas Reglamentā precizētajai kārtībai tad, ja tajā tiek izvirzīts jautājums, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai.
4 Saskaņā ar Reglamenta 170.a panta 1. punktu minēto statūtu 58.a panta pirmajā daļā paredzētajās situācijās apelācijas sūdzības iesniedzējs pievieno savai apelācijas sūdzībai pieteikumu par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu, kurā tas izklāsta apelācijas sūdzībā izvirzīto jautājumu, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, un kurā ir iekļauti visi nepieciešamie elementi, lai Tiesa varētu lemt par šo pieteikumu.
5 Saskaņā ar šī reglamenta 170.b panta 3. punktu par pieteikumu par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu Tiesa lemj, izdodot motivētu rīkojumu.
6 Konkrētajā gadījumā sava pieteikuma par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tajā ir izvirzīti jautājumi, kas ir nozīmīgi Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, un min astoņus argumentus.
7 Pirmajā argumentā tā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot ņēmusi vērā atbilstošo Tiesas judikatūru, nospriezdama, ka dizainparauga individuālajam raksturam jāizriet no “déjà vu” sajūtas neesamības. Jautājums par to, vai “déjà vu” kritērijs ir atbilstošs, lai novērtētu individuālo raksturu, taču esot nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai.
8 Otrajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā dizainparauga individuālā rakstura vērtējumā neesot ņēmusi vērā atbilstošo Tiesas judikatūru, noteikdama, ka nav jāaplūko mazāk uzkrītošas vai mazāk izteiktas iezīmes. Šī kļūda tiesību piemērošanā tādējādi radot Savienības tiesību vienotībai un konsekvencei nozīmīgu jautājumu.
9 Trešajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pretēji Vispārējās tiesas nostājai dizainparauga individuālā rakstura vērtējumā saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 (2001. gada 12. decembris) par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.) 6. pantu vispirms esot jākonstatē viena dizainparauga radītais kopējais iespaids un pēc tam – otra dizainparauga radītais kopējais iespaids. Tādēļ Vispārējās tiesas nostāja apdraudot Savienības tiesību konsekvenci un vienotību.
10 Ceturtajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru agrākā dizainparauga īpašniekam ir pienākums parādīt un pierādīt, ka dizainparaugs, uz kura spēkā neesamību tas atsaucas, jau pastāvēja agrākajā dizainparaugā, turklāt pilnībā. Šis atšķirīgais Vispārējās tiesas vērtējums tādējādi apdraudot Savienības tiesību vienotību un konsekvenci.
11 Piektajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka daži Vispārējās tiesas secinājumi neļaujot apstrīdētā dizainparauga īpašniekam sniegt pierādījumus, ka papildus sakritībām aplūkotajos daļējos skatos eksistē daudz atšķirību starp konfliktējošiem dizainparaugiem, kas rada ievērojami atšķirīgu kopējo iespaidu.
12 Sestajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, definēdama informētu lietotāju neatkarīgi no konkrētiem modeļiem vai ražojumiem un neņemdama vērā attiecīgā tirgus faktiskās iezīmes. Jautājums par to, vai šāda pieeja ir vai nav korekta, skarot Savienības tiesību vienotību un konsekvenci.
13 Septītajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka informēts lietotājs izdara izvēli, kas balstīta uz priekšrokas došanu vienam vai otram modelim atkarībā no viņa informētības un uzmanības līmeņa. Tādēļ tā vēlas zināt, vai šajā gadījumā ir iespējams pamatoties uz mehāniskiem transportlīdzekļiem kopumā, lai secinātu individuālo raksturu atkarībā no tā ražojuma pielietojuma, kuru attēlo minētais dizainparaugs, vai arī – vismaz attiecībā uz tiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kuri attiecīgā gadījumā atrodas tirgū vairākas desmitgades, – informēts lietotājs būtu jādefinē šaurāk, turklāt atkarībā no tirgus faktiskajām iezīmēm. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Tiesai, šķiet, vēl nav bijusi iespēja lemt par šādu jautājumu un līdz ar to šis jautājums skar Savienības tiesību attīstību.
14 Pēdējā – astotajā – argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēja, pamatojoties uz Eiropas Komisijas Zaļo grāmatu par rūpniecisko dizainparaugu tiesisko aizsardzību, apgalvo, ka autora brīvība, kura saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 6. pantu ir jāņem vērā, novērtējot individuālo raksturu, arī var būt ierobežota ar “komerciāliem ierobežojumiem”, kā arī ar “stingrām klienta prasībām”, un tas nozīmē, ka attiecīgā gadījumā nelielas atšķirības starp dizainparaugiem salīdzinājumā ar jau pazīstamām formām var būt pietiekamas, lai pamatotu kāda dizainparauga individuālo raksturu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Tiesa vēl nav lēmusi par šādu jautājumu, tādēļ tas ir nozīmīgs Savienības tiesību attīstībai.
15 Iesākumā jānorāda, ka tieši apelācijas sūdzības iesniedzējai ir jāpierāda, ka tās apelācijas sūdzībā izvirzītie jautājumi ir nozīmīgi Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai (rīkojums, 2019. gada 16. septembris, Kiku/CPVO, C‑444/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:746, 11. punkts).
16 Turklāt, kā izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a panta trešās daļas, to aplūkojot kopsakarā ar Reglamenta 170.b panta 4. punktu, pieteikumā par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu ir jāietver visi elementi, kas nepieciešami, lai Tiesa varētu lemt par apelācijas sūdzības pieļaujamību un, ja tā tiek atzīta par daļēji pieļaujamu, noteikt apelācijas sūdzības pamatus vai to daļas, uz kuriem ir jāattiecas atbildes rakstam uz apelācijas sūdzību. Proti, tā kā minēto statūtu 58.a pantā paredzētā iepriekšēja apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma mehānisma mērķis ir ierobežot Tiesas kontroli, to attiecinot vienīgi uz jautājumiem, kas ir nozīmīgi Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, Tiesai apelācijas tiesvedībā ir jāizskata vienīgi tie pamati, kuros ir izvirzīti šādi jautājumi un kurus ir pierādījis apelācijas sūdzības iesniedzējs (rīkojums, 2019. gada 10. oktobris, KID‑Systeme/EUIPO, C‑577/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:854, 12. punkts un tajā minētā judikatūra).
17 Tādējādi pieteikumā par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu katrā ziņā skaidri un precīzi ir jānorāda pamati, uz kuriem balstīta apelācijas sūdzība, ar tādu pašu precizitāti un skaidrību jāformulē tiesību jautājums, kas izvirzīts katrā pamatā, jāprecizē, vai šis jautājums ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, un konkrēti jānorāda iemesli, kādēļ šis jautājums ir nozīmīgs attiecībā uz izvirzīto kritēriju. Runājot īpaši par apelācijas sūdzības pamatiem, pieteikumā par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu ir jāprecizē Savienības tiesību norma vai judikatūra, kas esot tikusi pārkāpta ar pārsūdzēto spriedumu, īsumā jāizklāsta, kā izpaužas tiesību kļūda, kuru, kā apgalvots, pieļāvusi Vispārējā tiesa, un jānorāda, kādā mērā šī kļūda ir ietekmējusi pārsūdzētā sprieduma iznākumu (rīkojums, 2019. gada 10. oktobris, KID‑Systeme/EUIPO, C‑577/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:854, 13. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja apgalvotā tiesību kļūda ir radusies no judikatūras pārkāpuma, pieteikumā par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu īsumā, taču skaidri un precīzi ir jāizklāsta, pirmkārt, kur atrodama apgalvotā pretruna, norādot gan pārsūdzētā sprieduma vai rīkojuma punktus, kurus apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējs, gan Tiesas vai Vispārējās tiesas nolēmuma punktus, kas neesot tikuši ievēroti, un, otrkārt, jāmin konkrēti iemesli, kādēļ šāda pretruna izraisa jautājumu, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 7. oktobris, L’Oréal/EUIPO, C‑586/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:845, 16. punkts).
18 Proti, pieteikums par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu, kurā nav ietverti šī rīkojuma iepriekšējā punktā uzskaitītie elementi, nevarētu jau uzreiz pierādīt, ka apelācijas sūdzībā ir izvirzīts jautājums, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai un kas pamatotu tās pieļaujamību (rīkojums, 2019. gada 10. oktobris, KID‑Systeme/EUIPO, C‑577/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:854, 14. punkts).
19 Šajā ziņā, runājot, pirmkārt, par argumentiem, kuri ir minēti šī rīkojuma 7., 8. un 10. punktā un atbilstoši kuriem Vispārējā tiesa esot ignorējusi atbilstošo Tiesas judikatūru, ir jāuzsver, ka saskaņā ar principu, ka pierādīšanas pienākums ir pieteikuma par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu autoram, ar šādu argumentāciju pašu par sevi nepietiek, lai pierādītu, ka šajā apelācijas sūdzībā ir izvirzīts jautājums, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, jo šajā nolūkā pieteicējam ir jāievēro visas šī rīkojuma 17. punktā minētās prasības (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 7. oktobris, L’Oréal/EUIPO, C‑586/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:845, 16. punkts). Taču konkrētajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēja, neievērojot šīs prasības, vienīgi apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi atbilstošo Tiesas judikatūru.
20 Runājot, otrkārt, par argumentiem, kuri ir minēti šī rīkojuma 9., 11. un 12. punktā un saistīti ar tiesību kļūdām, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, ir jānorāda, ka šim pieteikumam par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu trūkst precizitātes attiecībā uz Savienības tiesību normu vai judikatūru, ko būtu pārkāpusi Vispārējā tiesa, pieļaujot šī rīkojuma 11. un 12. punktā minētajos argumentos norādītās kļūdas. Katrā ziņā apstāklis, ka apelācijas sūdzībā ir izvirzīti daži tiesību jautājumi, kas radušies saistībā ar pārsūdzēto spriedumu, pats par sevi neļauj uzskatīt, ka Tiesai šī apelācijas sūdzība būtu jāatzīst par pieļaujamu. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzējam ir jāpierāda, ka neatkarīgi no tiesību jautājumiem, uz kuriem tas norāda savā apelācijas sūdzībā, tajā ir izvirzīti viens vai vairāki jautājumi, kas ir nozīmīgi Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, un šī kritērija tvērums pārsniedz pārsūdzētā sprieduma robežas un galu galā – apelācijas sūdzības robežas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 7. oktobris, L’Oréal/EUIPO, C‑586/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:845, 11. un 12. punkts). Taču šāds pierādījums neizriet no aplūkojamā pieteikuma.
21 Runājot, treškārt un visbeidzot, par argumentāciju, kura ir minēta šī rīkojuma 13. un 14. punktā un atbilstoši kurai apelācijas sūdzībā esot izvirzīti jauni tiesību jautājumi no Tiesas judikatūras skatpunkta, ir jāsecina, ka šim pieteikumam par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu trūkst precizitātes arī attiecībā uz Savienības tiesību normu vai judikatūru, ko būtu pārkāpusi Vispārējā tiesa, nospriezdama, ka ir jāpamatojas uz mehāniskajiem transportlīdzekļiem kopumā, lai secinātu individuālo raksturu atkarībā no tā ražojuma pielietojuma, ko attēlo dizainparaugs. Turklāt apstāklis, kas Tiesa nav vērtējusi kādu tiesību jautājumu, tomēr nenozīmē, ka šis jautājums noteikti ir nozīmīgs Savienības tiesību attīstībai, un apelācijas sūdzības iesniedzējam joprojām ir jāpierāda šāds nozīmīgums, sniedzot precīzas norādes ne vien par šī jautājuma novitāti, bet arī par iemesliem, kādēļ šis jautājums ir nozīmīgs šādai attīstībai (rīkojums, 2019. gada 30. septembris, All Star/EUIPO, C‑461/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:797, 16. punkts). Konkrētajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēja vienīgi apgalvo, ka šajā argumentācijā izvirzīto tiesību jautājumu nozīme attiecas uz Savienības tiesību attīstību, un šajā ziņā atsaucas uz Tiesas judikatūras neesamību, tomēr nesniedz nekādas citas norādes.
22 No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nesniedz pierādījumus, kurus tai ir pienākums sniegt, par to, ka tās apelācijas sūdzībā izvirzītie jautājumi ir nozīmīgi Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai.
23 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzība ir jāatzīst par nepieļaujamu.
Par tiesāšanās izdevumiem
24 Saskaņā ar Reglamenta 137. pantu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši minētā reglamenta 184. panta 1. punktam, lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver rīkojumā par tiesvedības izbeigšanu.
25 Tā kā šis rīkojums ir pieņemts, pirms apelācijas sūdzība tiktu izsniegta pārējiem dalībniekiem un tātad pirms tām varētu būt radušies tiesāšanās izdevumi, jānolemj, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) izdod šo rīkojumu:
1) Apelācijas sūdzība nav pieļaujama.
1) Dr. Ing. h.c. F. Porsche AG sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
[Paraksti]