Lieta C‑621/18

Wightman u.c.

pret

Secretary of State for Exiting the European Union

(Court of Session, Inner House, First Division (Scotland) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LES 50. pants – Dalībvalsts paziņojums par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības – Paziņojuma sekas – Tiesības vienpusēji atsaukt paziņojumu – Nosacījumi

Kopsavilkums – Kopsavilkums – Tiesas (Tiesas plēnums) 2018. gada 10. decembra spriedums

1.        Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Robežas – Valsts tiesas kompetence – Prasības pamatlietā pieņemamības un lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu atbilstības valsts tiesībām izvērtējums – Tiesas veikta pārbaude – Izslēgšana – Pieteikuma pamatlietā deklaratīvais raksturs – Nepietiekams apstāklis, lai izslēgtu Tiesas kompetenci

(LESD 267. pants)

2.        Dalībvalstis – Izstāšanās no Eiropas Savienības – Dalībvalsts lēmums sākt izstāšanās procedūru – Paziņojums Eiropadomei – Vienpusējas atsaukšanas iespēja – Nosacījumi – Sekas

LES 49. panta un LESD 50. pants

1.      Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu vienīgi tad, kad ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedumi, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 25. punkts, kā arī 2018. gada 7. februāris, American Express, C‑304/16, EU:C:2018:66, 32. punkts). Taču Tiesa nevar nedz apšaubīt iesniedzējtiesas veikto novērtējumu attiecībā uz prasības pamatlietā pieņemamību, kas saistībā ar prejudiciālā nolēmuma procedūru ietilpst valsts tiesas kompetencē, nedz pārbaudīt, vai rīkojums par prejudiciālā jautājuma uzdošanu ir pieņemts atbilstoši valsts noteikumiem par tiesu darba organizāciju un procesu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 26. punkts, kā arī 2018. gada 7. februāris, American Express, C‑304/16, EU:C:2018:66, 34. punkts). Šajā gadījumā iesniedzējtiesa noraidīja iebildumus par nepieņemamību, kurus tajā ir izvirzījusi Apvienotās Karalistes valdība, sakarā ar pamatlietas hipotētisko vai akadēmisko raksturu. No tā izriet, ka, ciktāl ar Apvienotās Karalistes un Komisijas argumentiem tiek mēģināts apšaubīt minētās apelācijas sūdzības pieņemamību, tiem nav ietekmes uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 33. punkts).

Turklāt tam, ka prasībai pamatlietā ir deklaratīvs raksturs, nav šķērslis tam, ka Tiesai atbild uz prejudiciālo jautājumu, jo šāda prasība ir atļauta saskaņā ar valsts tiesību aktiem un šis jautājums atbilst objektīvai nepieciešamībai saistībā ar strīda, kurš iesniedzējtiesā ir likumīgi iesniegts, atrisināšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 15. decembris, Bosman, C‑415/93, EU:C:1995:463, 65. punkts, kā arī 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 28. punkts). Tādēļ patiešām iesniedzējtiesā tiek izskatīts strīds, un pat gadījumā, ja atbildētājs pamatlietā nav izvēlējies izteikt apsvērumus pēc būtības par prasītāju pamatlietā uzdoto jautājumu, vienīgi apgalvojot, ka ir nepieņemama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Afton Chemical, C‑343/09, EU:C:2010:419, 11. un 15. punkts).

(skat. 27., 30.–32. punktu)

2.      LES 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja dalībvalsts atbilstoši šim pantam ir paziņojusi Eiropadomei par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības, šis pants šai dalībvalstij līdz brīdim, kamēr nav stājies spēkā izstāšanās līgums, kas noslēgts starp šo dalībvalsti un Savienību, vai, ja šāda līguma nav, kamēr nav beidzies šī paša panta 3. punktā paredzētais divu gadu termiņš, kas eventuāli pagarināts atbilstoši šim punktam, atļauj vienpusēji, nepārprotami un bez nosacījumiem atsaukt šo paziņojumu rakstveidā, adresējot to Eiropas Padomei, pēc tam, kad attiecīgā dalībvalsts ir pieņēmusi lēmumu par atsaukšanu saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām. Šādas atsaukšanas mērķis ir apstiprināt attiecīgās dalībvalsts piederību Eiropas Savienībai bez izmaiņām attiecībā uz tās kā dalībvalsts statusu, un minētā atsaukšana izbeidz izstāšanās procesu.

Saistībā ar LES 50. panta kontekstu ir jānorāda uz ES līguma preambulas trīspadsmito apsvērumu, LESD preambulas pirmo apsvērumu, kā arī LES 1. pantu, no kura izriet, ka šo līgumu mērķis ir izveidot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību, kā arī uz LESD preambulas otro apsvērumu, no kura izriet, ka Savienības mērķis ir likvidēt šķēršļus, kas sadala Eiropu. Ir arī jāuzsver nozīmīgums, kas piemīt LES preambulas otrajā un ceturtajā apsvērumā izklāstītajām brīvības un demokrātijas vērtībām, kuras ietilpst šī līguma 2. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas preambulā paredzēto kopējo vērtību kategorijā un šajā nozīmē ietilpst Savienības tiesību sistēmas pašos pamatos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 303. un 304. punkts). Kā tas izriet no LES 49. panta, kurā paredzēts, ka jebkura Eiropas valsts var lūgt, lai to uzņem par Savienības locekli, un uz kuru veikta atsauce LES 50. pantā par izstāšanās tiesībām, Savienība aptver valstis, kuras ir brīvi un brīvprātīgi pievienojušās šīm vērtībām, un tādējādi Savienības tiesības ir balstītas uz pamatpremisu, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm – un tās to savstarpēji atzīst – ir kopīgas šīs vērtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 35. punkts).

Šādos apstākļos, ja valsti nevar piespiest pievienoties Savienībai pret tās gribu, tā arī nevar tikt piespiesta izstāties no Savienības pret savu gribu. Taču, ja paziņojums par nodomu izstāties nenovēršami izraisītu to, ka attiecīgā dalībvalsts izstājas, beidzoties LES 50. panta 3. punktā paredzētajam termiņam, šī dalībvalsts varētu būt spiesta atstāt Savienību pret savu gribu, kādu tā ir paudusi demokrātiska procesa rezultātā saskaņā ar tās konstitucionālajām prasībām, atkāpties no sava lēmuma par izstāšanos no Savienības un līdz ar to palikt par tās dalībvalsti. Ir jākonstatē, ka šāds iznākums būtu pretrunā šī sprieduma 61. un 62. punktā atgādinātajiem mērķiem un vērtībām. Konkrēti, pretēji Līgumu mērķim, proti, veidot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību, būtu piespiest izstāties dalībvalsti, kas, paziņojusi par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām un demokrātiska procesa rezultātā, nolemj atsaukt paziņojumu par šo nodomu šādā procesā.

Šo secinājumu apstiprina arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām noteikumi, kas tika ņemti vērā, veicot sagatavošanas darbus attiecībā uz Līgumu par Konstitūciju Eiropai. Patiešām, ja līgums ļauj veikt atsaukšanu saskaņā ar tā normām, šīs konvencijas 68. pantā tostarp ir skaidri un bez nosacījumiem precizēts, ka minētās konvencijas 65. un 67. punktā paredzēto paziņojumu par atsaukšanu jebkurā laikā var atsaukt, pirms tas stājies spēkā.

(skat. 61.–63., 65.–67., 70., 71., 75. punktu un rezolutīvo daļu)