ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 22. janvārī (1)
Lieta C‑694/17
Pillar Securitisation Sàrl
pret
Hildur Arnadottir
(Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Luksemburga) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Jurisdikcija un nolēmumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – Lugāno II konvencija – Direktīva 2008/48/EK – Kredītlīgums – Jēdzieni “patērētājs” un “ar arodu vai profesiju nesaistīti mērķi”
I. Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz saikni starp “patērētāja” jēdziena definīcijām divos dažādos tiesību aktos, kuru interpretācija ir Tiesas kompetencē.
2. Precīzāk, šajā lietā Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Luksemburga) jautā Tiesai, vai persona, kura ir noslēgusi aizdevuma līgumu, kas saskaņā ar Direktīvas 2008/48/EK (2) 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, jo saskaņā ar līgumu piešķirtā kredīta kopsumma pārsniedz 75 000 EUR, automātiski nebūtu jāuzskata par patērētāju Lugāno II konvencijas (3) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. panta izpratnē.
3. Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvā 2008/48, ar ko tiek saskaņotas atsevišķas materiālo tiesību normas par patēriņa kredītlīgumiem, lietotajam jēdzienam ir izšķiroša ietekme uz to, kā ir jāinterpretē noteikums par jurisdikciju, ko ir paredzējis likumdevējs, lai aizsargātu patērētājus pārrobežu strīdos ar pārdevējiem vai piegādātājiem. Tādējādi šī lieta ļaus Tiesai papildināt savu neseno judikatūru, kas tika precizēta spriedumos Vapenik (4) un Kainz (5), kuros ir mēģināts panākt starptautisko privāttiesību jēdzienu saskaņotību Savienības tiesību sistēmā.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Lugāno II konvencija
4. Lugāno II konvencijas II sadaļas “Jurisdikcija” 4. iedaļā “Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem” ir ietverts 15. pants, kura 1. punktā ir paredzēts:
“Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:
a) tas ir līgums par preču iegādi ar nomaksu pa daļām vai
b) tas ir līgums par aizdevumu, kas atmaksājams pa daļām, vai jebkāda cita veida kredītu, kas izsniegts nolūkā finansēt preču iegādi; vai
c) visos citos gadījumos – līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila valstī, kurai ir saistoša šī konvencija, vai jebkādā veidā vērš šādu darbību uz šo valsti vai vairākām valstīm, tostarp attiecīgo valsti, un līgums ietilpst šādas darbības jomā.”
5. Atbilstoši šīs konvencijas 16. panta 2. punktam:
“Otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās valsts tiesās, kurai ir saistoša šī konvencija un kurā ir patērētāja domicils.”
6. Atbilstoši Lugāno II konvencijas 23. pantam līgumslēdzēji, noslēdzot vienošanos, drīkst piešķirt jurisdikciju izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tās valsts tiesai vai tiesām, kurai šī konvencija ir saistoša. Tomēr attiecībā uz tiesvedībām saistībā šīs konvencijas 4. iedaļā minētajiem patērētāju līgumiem tās 17. pantā ir noteikts:
“No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi ar vienošanos:
1. ko panāk pēc strīda rašanās; vai
2. kas ļauj patērētājam celt prasību tiesās, kas nav šajā iedaļā norādītās tiesas; vai
3. kas ir noslēgta starp patērētāju un otru līgumslēdzēju pusi, kuriem abiem līguma slēgšanas laikā ir domicils vai pastāvīga mītnesvieta tajā pašā valstī, kam ir saistoša šī konvencija, un kas piešķir jurisdikciju šīs valsts tiesām, ar nosacījumu, ka šāda vienošanās nav pretrunā attiecīgās valsts tiesību aktiem.”
B. Direktīva 2008/48
7. Saskaņā ar Direktīvas 2008/48 10. apsvērumu:
“Šajā direktīvā ietvertās definīcijas nosaka saskaņošanas apjomu. Tāpēc dalībvalstu saistībām īstenot direktīvas nosacījumus vajadzētu būt ierobežotām attiecībā uz to apjomu, kā tas noteikts minētajās definīcijās. Atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem šai direktīvai tomēr nebūtu jāskar tas, kā dalībvalstīs tiek piemēroti direktīvas nosacījumi attiecībā uz jomām, kas neietilpst tās darbības jomā. Tādējādi dalībvalstis varētu saglabāt vai ieviest valstu tiesību aktus, kas ir atbilstīgi šis [šīs] direktīvas vai tās atsevišķu noteikumu prasībām par kredītlīgumiem, kas ir ārpus šis [šīs] direktīvas darbības jomas, piemēram, par kredītlīgumiem, kuru summa ir mazāka par EUR 200 vai lielāka par EUR 75 000 [..].”
8. Minētās direktīvas 2. pantā “Darbības joma” ir paredzēts:
“1. Šo direktīvu piemēro kredītlīgumiem.
2. Šo direktīvu nepiemēro:
[..]
c) kredītlīgumiem, kuru kredīta kopsumma ir mazāka par EUR 200 vai lielāka par EUR 75 000;
[..].”
9. Direktīvas 2008/48 3. panta a) punktā jēdziens “patērētājs” ir definēts kā “fiziska persona, kura darījumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar šīs personas amatu, nodarbošanos vai profesiju”.
III. Pamatlietas fakti
10. Atbildētāja pamatlietā, Islandē dzīvojošā Hildur Arnadottir, 2005. gada martā ar sabiedrību Kaupthing Bank Luxembourg noslēdza aizdevuma līgumu par summu viena miljona EUR apmērā. Šis aizdevums tika izsniegts, lai ļautu atbildētājai pamatlietā iegādāties akcijas Islandes sabiedrībā Bakkavör Group hf, kurā viņa bija viena no vadītājām. Minētais aizdevums bija jāatmaksā vienā maksājumā vēlākais līdz 2010. gada 1. martam.
11. Kredīta samaksa tika garantēta ar Bakkavör Group galvojumu, ko parakstīja atbildētāja pamatlietā un cits šīs sabiedrības vadītājs.
12. Kaupthing Bank Luxembourg vēlāk tika sadalīta divās vienībās. Viena no tām – sabiedrība Pillar Securitisation Sàrl, prasītāja pamatlietā, – prasību, lūdzot piespriest atbildētājai pamatlietā atmaksāt piešķirto kredītu, cēla Luksemburgas tiesās, pamatojoties uz kredītlīguma noteikumu, saskaņā ar kuru minētajām tiesām ir piešķirta jurisdikcija.
13. Tribunal d’arrondissement de Luxembourg (Luksemburgas rajona tiesa, Luksemburga) pirmajā instancē atzina, ka tās jurisdikcijā neietilpst izskatīt strīdu, jo atbildētāja pamatlietā ir uzskatāma par patērētāju Lugāno II konvencijas 15. panta izpratnē. Tādējādi, pēc šīs tiesas domām, noteikums par jurisdikcijas piešķiršanu Luksemburgas tiesām bija jānoraida, jo tas neatbilst Lugāno II konvencijas 17. pantā paredzētajām atkāpes ietverošajām normām.
14. Cour d’appel (Apelācijas tiesa, Luksemburga) otrajā instancē apstiprināja, ka Luksemburgas tiesu jurisdikcijā neietilpst lemt par prasību.
15. Prasītāja pamatlietā iesniedza kasācijas sūdzību, kurā tā izvirzīja trīs dažādus pamatus.
16. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, pirmkārt, ka iesniedzējtiesas skatījumā pirmais pamats nav pamatots un, otrkārt, ka šī tiesa par otro un trešo pamatu nav vēl pasludinājusi galīgu nolēmumu.
17. Ar savu otro pamatu, kas ir balstīts uz Lugāno II konvencijas 15. panta pārkāpumu, prasītāja pamatlietā pārmet Cour d’appel (Apelācijas tiesa), ka tā nosprieda, ka atbildētājas pamatlietā saskaņā ar aizdevuma līgumu veiktie ieguldījumi tika veikti ar profesiju nesaistītiem mērķiem.
18. Ar savu trešo pamatu, kas arī ir balstīts uz šo pašu tiesību normu, prasītāja pamatlietā pārmet Cour d’appel (Apelācijas tiesa), ka tā neņēma vērā, ka atbildētājas noslēgtajam kredītlīgumam nav piemērojama Direktīva 2008/48, no kuras piemērošanas jomas ir izslēgti kredītlīgumi, kuru kopsumma pārsniedz 75 000 EUR. Tādējādi, pēc prasītājas pamatlietā domām, lai arī jēdziens “patērētājs” Lugāno II konvencijas 15. panta izpratnē ir autonoms jēdziens, kredītlīgums, kura kopsumma pārsniedz 75 000 EUR, nevar tikt uzskatīts par patēriņa līgumu šīs tiesību normas piemērošanas vajadzībām.
19. Ņemot vērā šos pamatus, Cour de cassation (Kasācijas tiesa) vaicā, vai Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomai ir ietekme uz “patērētāja” jēdzienu Lugāno II konvencijas 15. panta izpratnē.
IV. Prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
20. Šajos apstākļos Cour de cassation du Luxembourg (Luksemburgas Kasācijas tiesa, Luksemburga) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai saistībā ar kredītlīgumu, kas kopējās kredīta summas dēļ neietilpst [..] direktīvas [2008/48] piemērošanas jomā, persona var tikt uzskatīta par “patērētāju” [Lugāno II konvencijas] 15. panta izpratnē, ja nav valsts tiesību normas, ar ko minētās direktīvas noteikumi tiek piemēroti nozarēm, kuras neietilpst tās piemērošanas jomā, pamatojoties uz to, ka līgums ticis noslēgts attiecībā uz izmantošanu, kas var tikt uzskatīta par nesaistītu ar šīs personas profesionālo darbību?”
21. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir iesniegts 2017. gada 11. decembrī.
22. Pamatlietas dalībnieki, Luksemburgas, Portugāles un Šveices valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesai savus rakstveida apsvērumus.
V. Vērtējums
A. Ievada apsvērumi
23. Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai – gadījumā, ja nav valsts tiesību normu, ar ko jomās, kas neietilpst tās piemērošanas jomā, tiek piemērotas Direktīvas 2008/48 tiesību normas, – persona, kas privātiem mērķiem ir noslēgusi kredītlīgumu, kuram tā kopsummas dēļ nav piemērojama šī direktīva, tomēr var tikt uzskatīta par patērētāju Lugāno II konvencijas 15. panta izpratnē.
24. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka prasītājas pamatlietā apelācijas sūdzības otrā un trešā pamata dēļ tai bija jāuzdod jautājums Tiesai par Lugāno II konvencijas 15. panta interpretāciju. Tomēr otrais pamats neattiecas uz šīs konvencijas saskaņotību ar Direktīvu 2008/48. Šķiet, ka ar šo pamatu prasītāja pamatlietā faktiski apstrīd to, ka atbildētāja pamatlietā, noslēdzot attiecīgo līgumu, esot rīkojusies privātiem mērķiem.
25. Šajā ziņā Komisija savos rakstveida apsvērumos pauž šaubas par šo iesniedzējtiesas vērtējumu. Savukārt Luksemburgas valdība, kas neapstrīd šo faktu kvalifikāciju, tikai abstrakti min apsvērumus par patēriņa līgumu būtību un mērķi.
26. Šādos apstākļos man šķiet, ka otrais apelācijas sūdzības pamats, kā arī Komisijas apsvērumi attiecas uz pieņēmumu, uz kuru ir balstījusies iesniedzējtiesa. Proti, Tiesai netiek uzdots jautājums par to, vai, izņemot kredīta kopsummu, citi pamatlietas faktiskie apstākļi pamato apgalvojumu, saskaņā ar kuru atbildētāja pamatlietā nebūtu jāuzskata par patērētāju.
27. Katrā ziņā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav sniegta informācija, kas ļautu sīkāk izskatīt šo jautājumu pēc savas ierosmes. Visu Tiesas rīcībā esošo informāciju ir sniegusi prasītāja pamatlietā, kas apstrīd Luksemburgas tiesu jurisdikcijas neesamību pieņemt nolēmumu par prasību. Tādējādi, neraugoties uz šaubām, kas varētu rasties šajā ziņā, ņemot vērā valsts tiesu un Tiesas funkciju sadali, es neizskatīšu jautājumu par to, vai atbildētāja pamatlietā, noslēdzot kredītlīgumu, ir rīkojusies privātiem mērķiem. Tādējādi šajos secinājumos es izskatīšu tikai juridiskās problēmas, kas ir minētas prejudiciālajā jautājumā, kā to ir formulējusi iesniedzējtiesa.
B. Lietas dalībnieku nostāja
28. Tikai prasītāja pamatlietā uzskata, ka Lugāno II konvencijas 15. pantam pretrunā ir tas, ka par patērētāju ir uzskatāms aizņēmējs, kas ir noslēdzis kredītlīgumu, kurš tā apmēra dēļ neietilpst Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomā. Pirmkārt, balstoties uz profesora Fausto Pocar Izskaidrojošo ziņojumu par Lugāno II konvenciju (6), prasītāja pamatlietā apgalvo, ka šīs konvencijas 15. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā Savienības tiesību aktus, it īpaši Direktīvu 2008/48 (7). Otrkārt, prasītāja pamatlietā būtībā uzskata, ka, izslēdzot no šīs direktīvas piemērošanas jomas kredītlīgumus, kuru summa pārsniedz 75 000 EUR, likumdevējs ir uzskatījis, ka personām, kas noslēdz kredītlīgumus par summām, kuras pārsniedz šo summu, nav vajadzīga īpaša aizsardzība. Taču tādi noteikumi par jurisdikciju kā Lugāno II konvencijas 15. pants neesot jāpiemēro personām, kurām īpašas aizsardzības nepieciešamība nav pamatota.
29. Turpretī atbildētāja pamatlietā un Portugāles un Šveices valdības, kā arī Komisija uzskata, ka Direktīva 2008/48 neietekmē Lugāno II konvencijas 15. panta interpretāciju. Būtībā tās uzskata, ka šajā tiesību normā lietotais “patērētāja” jēdziens ir jāinterpretē autonomi un līdz ar to, neņemot vērā Direktīvas 2008/48 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētos kredīta kopsummas ierobežojumus.
C. Vērtējums
30. Iesniedzējtiesas formulētais prejudiciālais jautājums attiecas uz “patērētāja” jēdzienu Lugāno II konvencijas un Direktīvas 2008/48 izpratnē. Ņemot to vērā, patiesa juridiskā problēma šajā lietā neattiecas tieši uz Lugāno II konvencijā un Direktīvā 2008/48 sniegto jēdziena “patērētājs” definīciju, bet uz minētās konvencijas 15. pantā un šīs direktīvas 3. pantā lietoto jēdzienu “līgums” un “darījums” definīcijām.
31. Šajos divos tiesību aktos jēdziena “patērētājs” definīcijas būtībā ir identiskas.
32. Saskaņā ar Direktīvas 2008/48 3. panta a) punktu “patērētājs” ir “fiziska persona, kura darījumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar šīs personas amatu, nodarbošanos vai profesiju”.
33. Tāpat saskaņā ar Lugāno II konvencijas 15. pantu patērētājs ir persona, kas ir noslēgusi līgumu “mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņas arodu vai profesiju”.
34. Tādējādi vismaz izskatāmās lietas kontekstā galvenā atšķirība starp minēto Direktīvas 2008/48 tiesību normu un Lugāno II konvencijas noteikumu attiecas uz apstākli, ka patērētājs attiecīgi ir iesaistīts “līguma noslēgšanā” un “darījumos, uz ko attiecas [Direktīva 2008/48]”.
35. Lai arī Direktīvā 2008/48 nav definēts jēdziens “darījums”, tās 2. panta “Darbības joma” 2. punktā ir precizēts, kādiem līgumiem tā nav piemērojama. It īpaši no šīs direktīvas 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta izriet, ka tā nav piemērojama kredītlīgumiem, kuru kopsumma ir mazāka par 200 EUR vai lielāka par 75 000 EUR.
36. Turpretī Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta otrajā daļā ir precizēts, kādiem patērētāja līgumiem iepriekš minētajā izpratnē ir piemērojami šīs konvencijas II daļas 4. iedaļas noteikumi. Taču saskaņā ar Lugāno II konvenciju šīs iedaļas noteikumu piemērošanas jomā ietilpst ne tikai līgumi, kuru summa ir mazāka vai lielāka par konkrētu apmēru.
37. Tādējādi šīs mana vērtējuma daļas noslēgumā es uzskatu, ka jēdziens “līgums” Lugāno II konvencijas 15. panta izpratnē un jēdziens “darījums” Direktīvas 2008/48 izpratnē ir savstarpēji neatkarīgi, ja runa ir par aizņēmējam piešķirto kredīta kopsummu. Turklāt jēdziens “darījums” Direktīvas 2008/48 3. panta a) punkta, lasot kopā ar tās 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu, izpratnē nosaka minētās direktīvas piemērošanas jomu, un tas nav piemērojams ārpus šīs direktīvas. Tādējādi Lugāno II konvencijā un Direktīvā 2008/48 lietotās jēdziena “patērētājs” definīcijas, kurās patērētājs ir raksturots, attiecīgi atsaucoties uz “līgumu” un “darījumu”, manuprāt, arī ir neatkarīgas viena no otras, vismaz attiecībā uz atbilstoši attiecīgajam līgumam piešķirto kredīta kopsummu.
38. Tagad, ņemot vērā lietas dalībnieku izvirzītos argumentus, iepriekš minēto interpretāciju es aplūkošu saistībā, pirmkārt, ar Tiesas judikatūru un tajā pausto domu par Savienības tiesībās lietoto jēdzienu saskaņotību un, otrkārt, ar Pocar ziņojuma skaidrojumiem attiecībā uz Lugāno II konvencijas 15. pantu. Visbeidzot, treškārt, ņemot vērā prejudiciālā jautājuma formulējumu, es analizēšu iespējamās likumdošanas izvēles par Direktīvas 2008/48 transponēšanu valsts tiesībās ietekmi uz sniedzamo atbildi.
1. Jēdzienu saskaņotība Savienības tiesībās
39. Es piekrītu dažu lietas dalībnieku minētajam argumentam, saskaņā ar kuru Tiesa spriedumā Vapenik (8) lēma, ka, lai nodrošinātu Savienības likumdevēja izvirzīto mērķu ievērošanu patērētāju līgumu jomā, kā arī Savienības tiesību konsekvenci, it īpaši ir jāņem vērā citos Savienības tiesību aktos ietvertais “patērētāja” jēdziens.
40. Manuprāt, ir acīmredzami, ka šī sprieduma Vapenik (9) teikuma galvenais vēstījums attiecas ne tikai uz jēdziena “patērētājs”, bet visu Savienības tiesību jēdzienu interpretāciju. Tomēr apgalvojums, saskaņā ar kuru jēdziens “līgums” Lugāno II konvencijas 15. panta izpratnē ir jāinterpretē, ņemot vērā jēdzienu “darījums” Direktīvas 2008/48 3. panta a) punkta, lasot kopā ar tās 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu, izpratnē, man nešķiet pārliecinošs.
41. Tā ir tiesa, ka Lugāno II konvencija ir saistoša ne tikai Savienības dalībvalstīm. Tomēr, lai gan Lugāno II konvencijas teritoriālās piemērošanas joma ir plašāka nekā Regulas (EK) Nr. 44/2001 (10) un tās pēcteces – Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (11) – piemērošanas joma, šajā lietā sprieduma Vapenik (12) pamatdomai ir nozīme tāpēc, ka šai konvencijai un šīm regulām ir viens un tas pats priekšmets, tā pati sistēma un tie paši noteikumi par jurisdikciju (13). Turklāt tiesām, kurām ir jāpiemēro un jāinterpretē Lugāno II konvencija, ir jāsniedz interpretācija, kas ir saderīga ar līdzīgiem minētajos instrumentos ietvertiem noteikumiem (14). Tādējādi, pirmkārt, Lugāno II konvencija ir jāaplūko, ņemot vērā pastāvīgo mijiedarbību Briseles un Lugāno režīmu starpā (15). Otrkārt, tāpat kā minētajās regulās, Lugāno II konvencijas 15. pantā lietotie jēdzieni ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties galvenokārt uz šīs konvencijas sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu vienveidīgu Lugāno II konvencijas piemērošanu visās valstīs, kurām tā ir saistoša (16).
42. Tāpēc es neuzskatu, ka no sprieduma Vapenik (17) varētu izdarīt secinājumus, kas pamatotu noraidošu atbildi uz šajā lietā uzdoto prejudiciālo jautājumu.
43. Pirmkārt, šajā spriedumā Tiesa ir interpretējusi Regulas (EK) Nr. 805/2004 (18) tiesību normas, kas ir daļa no tiesiskā regulējuma, ar ko Savienība vēlas veicināt tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurām ir pārrobežu ietekme. Tādējādi Tiesa konstatēja, ka, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 805/2004 normas papildina Regulas Nr. 44/2001 normas, šīs pēdējās minētās regulas normām ir īpaši liela nozīme (19). Turpinājumā arī Savienības tiesību instrumentu saskaņotības kontekstā Tiesa ir atsaukusies (20) uz Direktīvu 93/13/EEK (21) un Regulu (EK) Nr. 593/2008 (22). Aplūkotajā kontekstā šo divu Savienības tiesību instrumentu izvēle spriedumā Vapenik (23) man šķiet acīmredzama. Ar Regulu Nr. 593/2008 ir ieviestas kolīzijas normas, kas savukārt papildina Regulas Nr. 44/2001 (24) noteikumus par starptautisko jurisdikciju, savukārt Direktīva 93/13, lai arī ar to, tāpat kā ar Direktīvu 2008/48, tiek saskaņotas materiālo tiesību normas, principā ir piemērojama tikai patērētāju līgumiem, un līdz ar to tajā ir noteikts patērētāju aizsardzības vispārējais standarts (25) Savienībā (26).
44. Tāpēc, ņemot vērā spriedumu Vapenik (27), Savienības tiesību instrumenti, kas ir jāņem vērā, interpretējot cita tiesību aktu jēdzienus, nav izraudzīti nejauši. Tas ir zīmīgi, ka, lai arī lieta, kurā ir pasludināts minētais spriedums, attiecās uz kredītlīgumā paredzētās naudas summas samaksu, Tiesa neatsaucās uz Direktīvu 2008/48. Šajā ziņā, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, es neuzskatu, ka Direktīvai 2008/48 varētu būt izšķiroša ietekme uz Lugāno II konvencijas 15. panta interpretāciju.
45. Otrkārt, spriedumā Vapenik (28) Tiesa, pamatojoties uz iepriekš minētajiem trim Savienības tiesību instrumentiem, izdarīja vienu vispārpiemērojamu secinājumu, saskaņā ar kuru Savienības tiesību normās paredzētais patērētāju aizsardzības mērķis, kas vērsts uz pušu vienlīdzības atjaunošanu līgumos starp patērētāju un profesionāli, izslēdz šo tiesību normu piemērošanu personām, attiecībā uz kurām šī aizsardzība nav pamatota (29). Taču doma, ka, ņemot vērā tādu līguma noteikumu kā noteikums par šī kredīta kopsummu, šī līguma slēdzēja puse nav jāuzskata par patērētāju direktīvas izpratnē, nav uzskatāma par vispārpiemērojamu mācību, kas būtu pielīdzināma spriedumā Vapenik (30) ietvertajai.
46. Visbeidzot, treškārt, lai arī saistībā ar regulām, kuru apsvērumos ir tieši norādīts, ka to mērķis ir panākt saskaņotību (31), proti, Regulu Nr. 864/2007 un Regulu Nr. 44/2001, Tiesa spriedumā Kainz (32), kas ir pasludināts pēc sprieduma Vapenik (33), ir norādījusi, ka “iecerētā saskaņotība nekādā gadījumā nevar izraisīt, ka Regulas Nr. 44/2001 noteikumi tiek interpretēti neatbilstoši tās sistēmai un mērķiem”.
47. Proti, Direktīvas 2008/48 un Lugāno II konvencijas mērķi būtiski atšķiras. Direktīvas 2008/48 mērķis ir saskaņot dažus aspektus kredītlīgumu tiesiskajā regulējumā, it īpaši noteikumus par patērētāja vai aizņēmēja informēšanu, savukārt Lugāno II konvencijas mērķis ir paredzēt noteikumus, kas ļauj noteikt, kuras tiesas jurisdikcijā ir izskatīt attiecīgos strīdus civillietās un komerclietās. Šīs konvencijas II daļas 4. iedaļas pamatā ir vēlme aizsargāt patērētāju kā līgumslēdzēju pusi, kas tiek uzskatīta par ekonomiski vājāku un juridiski mazāk pieredzējušu nekā viņa līgumpartneris.
48. Iesniedzējtiesas prejudiciālajā jautājumā minētā paralēle, proti, ka Direktīvā 2008/48 paredzētās kredīta kopsummas robežvērtības nosaka Lugāno II konvencijas 15. panta tvērumu, izraisītu situāciju, kurā personas, kas noslēgtu kredītlīgumu par summu, kas ir mazāka par 200 EUR, netiktu uzskatītas par “patērētājiem” un nevarētu atsaukties uz šo Lugāno II konvencijas noteikumu. Taču, manuprāt, šāda situācija nebūtu saderīga ar Lugāno II konvencijas mērķiem. Tas ir acīmredzami, ka nav būtiskas atšķirības starp personas, kas noslēdz kredītlīgumu par 100 EUR, neaizsargātību salīdzinājumā ar personas, kas noslēdz līgumu par 200 EUR, neaizsargātību.
49. Īsāk sakot, interpretējot Lugāno II konvencijas noteikumus vai Savienības starptautisko privāttiesību normas kopumā, var balstīties uz citiem Savienības tiesību instrumentiem. Tādējādi šajos instrumentos var smelties norādes par to, kā ir jāinterpretē šajās tiesību normās lietotie jēdzieni.
50. Tomēr, sniedzot šādu, uz Savienības tiesību instrumentiem balstītu interpretāciju, lai neizdarītu nesamērīgus secinājumus, ir jāievēro piesardzība. Tādējādi, pirmkārt, šie instrumenti ir rūpīgi jāatlasa, ņemot vērā to saikni ar interpretējamo tiesību aktu un to nozīmi Savienības tiesību sistēmā. Otrkārt, lai arī no šiem avotiem var gūt vispārpiemērojamas atziņas, šīs atziņas tomēr nevar tikt attiecinātas uz sīkākām detaļām, ar kurām Savienības likumdevējs nosaka tiesību instrumentu, kuriem ir īpašs un ierobežots tvērums, piemērošanas jomu. Visbeidzot, treškārt, Savienības starptautiskajos privāttiesību aktos lietoto jēdzienu saskaņota interpretācija nevar izraisīt šo tiesību aktu noteikumu interpretācijas nesaderību ar to sistēmu un mērķiem.
51. Tādējādi, ņemot vērā šos trīs apsvērumus, prejudiciālajos jautājumos minētā paralēle starp Lugāno II konvencijā un Direktīvā 2008/48 lietotajiem jēdzieniem nevar tikt pieņemta.
2. Pocar ziņojums
52. Kā savos rakstveida apsvērumos norāda vairāki lietas dalībnieki, no Pocar ziņojuma 81. punkta izriet, ka plašais “patērētāju līgumu” jēdziens saskaņā ar Lugāno II konvencijas 15. pantu ietver visus līgumus, kas Savienības direktīvās ir reglamentēti kā patērētāju līgumi, tostarp līgumus, ar kuriem aizdevējs piešķir vai apsola piešķirt patērētājam kredītu atlikta maksājuma, aizdevuma vai citas tamlīdzīgas finansiālas vienošanās veidā, ciktāl tiem ir piemērojama Direktīva 87/102/EEK (34), kas, atgādinu, ir atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2008/48 (35).
53. Tomēr prasītājas pamatlietā secinājums attiecībā uz šo Pocar ziņojuma fragmentu, saskaņā ar kuru uz prejudiciālo jautājumu esot jāsniedz noraidoša atbilde, šķiet, neatbilst šī ziņojuma autora nodomam.
54. Tāpat kā Komisija, es uzskatu, ka, lai saprastu Pocar ziņojuma 81. punktu, ir skaidri jānosaka Lugāno II konvencijas 15. panta nozīme ar šo konvenciju izveidotajā noteikumu par jurisdikciju sistēmā.
55. Laikā, kad tika piemērota Lugāno II konvencijas priekštece jeb pirmā Lugāno konvencija (36), tās II daļas 4. iedaļas noteikumi saskaņā ar šīs konvencijas 13. pantu bija piemērojami tikai ierobežotām līgumu kategorijām. Lugāno II konvencijas 15. pantā ir būtiski paplašināts to līgumu klāsts, kuriem ir piemērojami šīs iedaļas noteikumi.
56. Kā izriet no Pocar ziņojuma 81. punkta, lai arī Lugāno konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punktā ir minēts “jebkurš cits preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas līgums”, Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecas uz “vis[iem] ci[iem] gadījum[iem]”, neprecizējot ierobežojumus attiecībā uz attiecīgā līguma priekšmetu. Aprakstot izmaiņas Lugāno konvencijas II daļas 4. iedaļas noteikumu piemērošanas jomā, Pocar ziņojumā ir atsauce uz vairākām Savienības tiesību direktīvām. Taču šīs atsauces nebūtu uztveramas tādējādi, ka šo direktīvu, no vienas puses, un Lugāno konvencijas, no otras puses, piemērošanas jomas būtu rūpīgi saskaņotas. Minētās atsauces savukārt norāda uz līgumiem, kuriem to priekšmeta dēļ ir piemērojami Lugāno II konvencijas II daļas 4. iedaļas noteikumi.
57. Tādējādi no Pocar ziņojuma nevar secināt, ka līgumam, kas tā priekšmeta dēļ vispārīgi ietilpst Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomā, bet kredīta kopsummas dēļ ir izslēgts no šīs piemērošanas jomas, nav automātiski piemērojami Lugāno II konvencijas II daļas 4. iedaļas noteikumi.
3. Direktīvas 2008/48 transponēšanas nolūkā veiktās likumdošanas izvēles ietekme uz atbildi, kas sniedzama uz prejudiciālo jautājumu
58. Prejudiciālā jautājuma formulējums mudina pārliecināties par to, vai atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no valsts likumdevēja izvēles par to, vai tiesību normas, ar ko ir transponēta Direktīva 2008/48, ir vai nav jāattiecina uz jomām, kuras neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Šādas dalībvalstu pilnvaras ir skaidri atzītas Direktīvas 2008/48 10. apsvērumā, saskaņā ar kuru “dalībvalstis varētu saglabāt vai ieviest valstu tiesību aktus, kas ir atbilstīgi šis [šīs] direktīvas vai tās atsevišķu noteikumu prasībām par kredītlīgumiem, kas ir ārpus šis [šīs] direktīvas darbības jomas, piemēram, par kredītlīgumiem, kuru summa ir mazāka par EUR 200 vai lielāka par EUR 75 000”.
59. Tomēr, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, it īpaši apstākli, ka Lugāno II konvencijas 15. pantā lietotie jēdzieni ir jāinterpretē autonomi, vienīgais iespējamais konstatējums ir tāds, ka, risinot prejudiciālajā jautājumā izvirzīto juridisko problēmu, valsts likumdevēja izvēlei attiecībā uz Direktīvas 2008/48 transponēšanai pieņemto tiesību normu piemērošanas jomu nav nozīmes.
60. Turklāt, kā norāda Šveices valdība, ir jāņem vērā apstāklis, ka dažas valstis, kurām ir saistoša Lugāno II konvencija, nepiemēro Direktīvu 2008/48. Tādējādi – neatkarīgi no atbildes, kas tiks sniegta uz prejudiciālo jautājumu, – var izrādīties, ka attiecīgajā gadījumā attiecīgās valsts tiesībās Direktīva 2008/48 nav transponēta.
61. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto vērtējumu, es uzskatu, ka persona, kas ir noslēgusi kredītlīgumu privātiem mērķiem, nezaudē savu patērētāja statusu Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punkta izpratnē, ja attiecīgajam līgumam nav piemērojama Direktīva 2008/48 kredīta kopsummas dēļ. Turklāt atbilstoši Tiesas judikatūrai šīs direktīvas 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētās kredīta kopsummas robežvērtības nav attiecināmas uz Lugāno II konvencijas 15. panta 1. punktu (37). Šo apsvērumu neatspēko Pocar ziņojumā sniegtie paskaidrojumi (38). Visbeidzot tiesai, kas vēlas piemērot Lugāno II konvencijas 15. pantu, nav saistošas sīki izstrādātas materiālo tiesību normas, kas ir pieņemtas, transponējot Direktīvu 2008/48. Prejudiciālajā jautājumā minētā paralēle nav piemērojama (39).
VI. Secinājumi
62. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Luksemburga) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta 2007. gada 30. oktobrī un kuras noslēgšana Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2009/430/EK (2008. gada 27. novembris), 15. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kas ir noslēgusi kredītlīgumu privātiem mērķiem, nezaudē savu patērētāja statusu šī panta izpratnē, ja attiecīgajam līgumam tajā paredzētās kredīta kopsummas dēļ nav piemērojama Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK.