ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 26. jūlijā (1)
Lieta C‑230/16
Coty Germany GmbH
pret
Parfümerie Akzente GmbH
(Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – LESD 101. panta 1. punkts – Selektīva izplatīšana – Noteikums, ar kuru mazumtirgotājiem, veicot tirdzniecību internetā, ir aizliegts iesaistīt nepilnvarotu trešo personu – Regulā (ES) Nr. 330/2010 paredzētā grupālā atbrīvojuma piemērošana – 4. panta b) un c) punkts
1. Tas, ka no ražotājiem neatkarīgu tirdzniecības vietu (marketplaces) vai elektronisko platformu, ko iesaista daži izplatītāji, skaits turpina augt (2), virknei valstu iestāžu un tiesu (3) ir izraisījis pašsaprotamu vēlmi noskaidrot, vai piegādātājs var aizliegt pilnvarotiem selektīvās izplatīšanas tīkla tālākpārdevējiem iesaistīt nepilnvarotus trešos uzņēmumus.
2. Tas nepārprotami ir redzams šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā ir ietverts aicinājums “pārskatīt” selektīvās izplatīšanas sistēmu tiesiskumu no konkurences noteikumu skatpunkta saskaņā ar jaunākajām tendencēm elektroniskās tirdzniecības nozarē, nenovērtējot par zemu to iespējamās ekonomiskās sekas (4).
3. Šajā lūgumā Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas, Vācija) lūdz Tiesai sniegt LESD 101. panta 1. punkta, kā arī Regulas (ES) Nr. 330/2010 (5) 4. panta b) un c) punkta interpretāciju.
4. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp sabiedrību Coty Germany GmbH, Vācijas vadošo luksusa kosmētikas līdzekļu piegādātāju, un sabiedrību Parfümerie Akzente GmbH, minēto preču pilnvaroto izplatītāju, saistībā ar šai pēdējai minētajai sabiedrībai noteikto aizliegumu ārēji identificējami iesaistīt nepilnvarotus trešos uzņēmumus līgumā ietverto preču pārdošanai internetā.
5. Tiesai it īpaši tiek jautāts par to, vai un kādā mērā selektīvās izplatīšanas sistēmas, kas saistītas ar luksusa un prestiža precēm un kuru mērķis galvenokārt ir saglabāt šo preču “luksusa tēlu”, veido LESD 101. panta 1. punktam atbilstīgus konkurences elementus. Šajā kontekstā Tiesai ir lūgts noteikt, vai ar šo noteikumu ir saderīgs pilnīgais aizliegums mazumtirdzniecības līmenī strādājošiem selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem, veicot pārdošanu internetā, iesaistīt ārēji identificējamus trešos uzņēmumus neatkarīgi no tā, vai konkrētajā gadījumā netiek pārkāptas ražotāja leģitīmās kvalitātes prasības. Turklāt Tiesa ir aicināta noteikt, vai Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) un c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šāds aizliegums veido tā saukto mazumtirgotāja klientu loka un/vai pasīvās pārdošanas galalietotājiem ierobežojumu “mērķa dēļ”.
6. Šajā ziņā šī lieta sniedz Tiesai iespēju precizēt, vai ar spriedumu Pierre Fabre Dermo-Cosmétique (6), – kuru, kā norādījusi iesniedzējtiesa, valstu konkurences uzraudzības iestādes un tiesas ir interpretējušas atšķirīgi, – no Savienības konkurences noteikumu skatpunkta ir būtiski grozīta izpratne par jebkurai selektīvās izplatīšanas sistēmai raksturīgajiem ierobežojumiem, kas ir balstīti uz kvalitātes kritērijiem.
Atbilstošās tiesību normas
Regula Nr. 330/2010
7. Saskaņā ar Regulas Nr. 330/2010 preambulas 3.–5. apsvērumu:
“(3) Kategorija, kas attiecas uz nolīgumiem, kurus parasti var uzskatīt par atbilstīgiem [LESD] 101. panta 3. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, ietver vertikālus nolīgumus preču vai pakalpojumu pirkšanai vai pārdošanai, ja šie nolīgumi ir starp nekonkurējošiem uzņēmumiem, starp noteiktiem konkurentiem vai starp noteiktām preču mazumtirgotāju apvienībām. Tā ietver arī vertikālus nolīgumus, kuros ir iekļauti papildnoteikumi par intelektuālā īpašuma tiesību nodošanu vai izmantošanu. Terminam “vertikāli nolīgumi” būtu jāietver arī attiecīgas saskaņotās darbības.
(4) Lai piemērotu [LESD] 101. panta 3. punktu, izmantojot regulu, nav jādefinē tie vertikālie nolīgumi, uz kuriem varētu attiekties [LESD] 101. panta 1. punkts. Atsevišķi vērtējot nolīgumus saskaņā ar [LESD] 101. panta 1. punktu, ir jāņem vērā vairāki faktori un jo īpaši tirgus struktūra no piedāvājuma un no pieprasījuma puses.
(5) Šajā regulā noteiktais grupālais atbrīvojums būtu jāattiecina tikai uz tiem vertikālajiem nolīgumiem, kurus pietiekami droši var uzskatīt par atbilstīgiem [LESD] 101. panta 3. punkta nosacījumiem.”
8. Regulas Nr. 330/2010 1. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
a) “vertikāli nolīgumi” ir nolīgumi vai saskaņotas darbības starp diviem vai vairākiem uzņēmumiem, kas katrs attiecīgā nolīguma vai saskaņotas darbības mērķiem darbojas citā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes posmā, un kuri attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem dalībnieki drīkst pirkt, pārdot vai tālākpārdot konkrētas preces vai pakalpojumus;
b) “vertikāli ierobežojumi” ir konkurences ierobežojumi vertikālā nolīgumā, uz kuriem attiecas [LESD] 101. panta 1. punkts;
[..]
e) “selektīva izplatīšanas sistēma” ir izplatīšanas sistēma, kurā piegādātājs apņemas līguma preces vai pakalpojumus tieši vai netieši pārdot tikai pēc īpašiem kritērijiem izvēlētiem izplatītājiem un kurā šie izplatītāji apņemas piegādātāja noteiktajā sistēmas darbības teritorijā nepārdot attiecīgās preces vai pakalpojumus nepilnvarotiem izplatītājiem;
[..].”
9. Minētās regulas 2. panta 1. punktā ir noteikts:
“Atbilstoši [LESD] 101. panta 3. punktam un ievērojot šīs regulas noteikumus, ar šo tiek noteikts, ka [LESD] 101. panta 1. punktu nepiemēro vertikāliem nolīgumiem.
Šo atbrīvojumu piemēro, ja minētie nolīgumi ietver vertikālus ierobežojumus.”
10. Piemērojot šīs pašas regulas 3. panta 1. punktu:
“Atbrīvojumu, kas paredzēts 2. pantā, piemēro ar nosacījumu, ka piegādātāja tirgus daļa konkrētajā tirgū, kurā tas pārdod līguma preces vai pakalpojumus, nepārsniedz 30 % un pircēja tirgus daļa konkrētajā tirgū, kurā tas pērk līguma preces vai pakalpojumus, nepārsniedz 30 %.”
11. Regulas Nr. 330/2010 4. pantā “Ierobežojumi, kas liedz piemērot grupālo atbrīvojumu – stingri ierobežojumi” ir noteikts:
“Atbrīvojumu, kas paredzēts 2. pantā, nepiemēro vertikāliem nolīgumiem, kuru priekšmets tieši vai netieši, atsevišķi vai kopā ar citiem faktoriem, ko var ietekmēt nolīgumu dalībnieki, ir:
[..]
b) ierobežot teritoriju, kurā, vai klientu loku, kuram pircējs, kas ir nolīguma dalībnieks, neskarot reģistrācijas vietas ierobežojumus, var pārdot līguma preces vai pakalpojumus, izņemot:
[..]
iii) selektīvas izplatīšanas sistēmas dalībniekiem noteiktus pārdošanas ierobežojumus nepilnvarotiem izplatītājiem piegādātāja noteiktajā sistēmas darbības teritorijā, un
[..]
c) ierobežot aktīvo vai pasīvo pārdošanu galalietotājiem, ko veic selektīvas izplatīšanas sistēmas dalībnieki, kuri darbojas mazumtirdzniecības līmenī, neskarot iespēju aizliegt šīs sistēmas dalībniekam darboties nepilnvarotā tirdzniecības vietā;
[..].”
Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā
12. Atbilstoši Pamatnostādņu vertikālo ierobežojumu jomā (7), kuras Komisija publicēja vienlaikus ar Regulas Nr. 330/2010 pieņemšanu, 51. punktam par “pasīvo” pārdošanu tiek uzskatīta reaģēšana uz individuālu klientu nepieprasītiem pasūtījumiem, tostarp preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana šiem klientiem.
13. Pamatnostādņu 52. punktā ir norādīts, ka internets ir iedarbīgs instruments, kā sasniegt lielāku skaitu un daudzveidīgākus klientus, nekā izmantojot vienīgi tradicionālākas pārdošanas metodes, tāpēc atsevišķi interneta izmantošanas ierobežojumi tiek uzskatīti par (tālāk)pārdošanas ierobežojumiem. Šī paša 52. punkta trešajā teikumā ir norādīts, ka kopumā to, ka izplatītājs izmanto tīmekļa vietni, lai pārdotu produktus, uzskata par pasīvās pārdošanas veidu, jo tas ir saprātīgs veids, kā klientiem dot iespēju sasniegt izplatītāju.
14. Pamatnostādņu 54. punktā ir noteikts:
“Tomēr [Regulas Nr. 330/2010] kontekstā piegādātājs var noteikt kvalitātes standartus attiecībā uz interneta izmantošanu preču tālākpārdošanā, gluži tāpat kā piegādātājs var noteikt kvalitātes standartus veikalam, pārdošanai, izmantojot katalogu, vai reklāmai un tirdzniecības veicināšanas pasākumiem kopumā. Tas jo īpaši var attiekties uz selektīvo izplatīšanu. Grupālā atbrīvojuma kontekstā piegādātājs, piemēram, var kā nosacījumu kļūšanai par tā izplatīšanas sistēmas dalībnieku izvirzīt prasību, lai tā izplatītājiem būtu viens vai vairāki fiziski veikali vai tirdzniecības zāles. [..] Līdzīgā veidā piegādātājs var izvirzīt prasību, lai tā izplatītāji līguma produktu izplatīšanai izmantotu trešo personu platformas tikai saskaņā ar standartiem un nosacījumiem, par kuriem piegādātājs un tā izplatītāji vienojušies saistībā ar to, kā izplatītāji izmanto internetu. Piemēram, ja izplatītāja tīmekļa vietnes saimnieks ir trešās personas platforma, piegādātājs var izvirzīt prasību, lai klientu piekļuve izplatītāja tīmekļa vietnei nebūtu caur vietni, kura ir ar trešās personas platformas nosaukumu vai logotipu.”
15. Pamatnostādņu 56. punktā ir paskaidrots, ka ar Regulas Nr. 330/2010 4. panta c) punktā norādīto stingro ierobežojumu tiek izslēgts ierobežojums, saskaņā ar kuru selektīva izplatīšanas tīkla dalībnieki aktīvo vai pasīvo pārdošanu veic tikai attiecībā uz galalietotājiem neatkarīgi no tā, vai tie ir profesionāli galalietotāji vai galapatērētāji, neskarot iespēju šā tīkla dalībniekam darboties neapstiprinātā vietā. Tā paša 56. punkta trešajā teikumā ir precizēts, ka selektīvā izplatīšanas sistēmā tirgotājiem ir jābūt iespējai gan aktīvi, gan pasīvi pārdot visiem galalietotājiem, tostarp izmantojot internetu. Tāpēc Komisija jebkuras saistības, ar kurām izraudzītie tirgotāji tiek atturēti no interneta izmantošanas, lai sasniegtu lielāku skaitu un daudzveidīgākus klientus, pārdošanai internetā nosakot tādus kritērijus, kuri kopumā nav līdzvērtīgi kritērijiem attiecībā uz pārdošanu fiziskajā veikalā, uzskata par stingru ierobežojumu.
16. Visbeidzot, pamatnostādņu 176. punktā ir noteikts, ka Regulā Nr. 330/2010 paredzēto [grupālo] atbrīvojumu piemēro gan kvalitatīvās selektīvās izplatīšanas līgumiem, gan kvantitatīvās selektīvās izplatīšanas līgumiem un šis atbrīvojums tiek piemērots “neatkarīgi no attiecīgā produkta raksturojuma un neatkarīgi no atlases kritēriju būtības”. Tomēr, ja produkta raksturojums nav tāds, ka būtu vajadzīga tāda selektīvā izplatīšana vai tādu kritēriju piemērošana kā, piemēram, prasība, lai izplatītājiem būtu viens vai vairāki fiziski veikali vai lai tie nodrošinātu īpašus pakalpojumus, šī izplatīšanas sistēma parasti nenodrošina pietiekamus efektivitātes ieguvumus, lai kompensētu zīmola iekšējās konkurences būtisku samazinājumu. Ja tiktu konstatēta būtiska ar konkurenci nesaderīga ietekme, grupālā atbrīvojuma piemērošana, visticamāk, tiktu atsaukta.
Tiesvedība pamatlietā, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
17. Coty Germany ir viena no galvenajām luksusa kosmētikas līdzekļu piegādātājām Vācijā. Dažus šīs nozares zīmolus tā tirgo ar selektīvās izplatīšanas tīkla starpniecību uz izplatīšanas līguma, kādu tā pati un ar to saistītie uzņēmumi vienveidīgi izmanto Eiropā, pamata. Šis līgums ir papildināts ar dažādiem īpašiem līgumiem, kuru mērķis ir organizēt minēto tīklu.
18. Parfümerie Akzente daudzus gadus kā pilnvarots mazumtirgotājs izplata Coty Germany preces ne tikai fiziskos veikalos, bet arī internetā. Pārdošana internetā daļēji notiek tai piederošā internetveikalā un daļēji – platformā “amazon.de”.
19. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka selektīvās izplatīšanas līguma ievadā Coty Germany pamato savu selektīvo izplatīšanas sistēmu šādi: “Coty Prestige zīmolu būtība prasa selektīvu izplatīšanu šo zīmolu luksusa tēla saglabāšanai”.
20. Šajā ziņā attiecībā uz fizisko tirdzniecību selektīvās izplatīšanas līgumā ir paredzēts, ka visām izplatītāja tirdzniecības vietām ir jāsaņem tās pilnvarojums, un tas nozīmē, ka ir jāievēro noteiktas prasības, kas uzskaitītas minētā līguma 2. pantā, attiecībā uz vidi, aprīkojumu un iekārtojumu.
21. It īpaši saskaņā ar izplatīšanas līguma 2. panta 1. punkta 3. apakšpunktu “tirdzniecības vietas aprīkojumam un iekārtojumam, preču piedāvājumam, reklāmai un pārdošanas prezentācijai ir jāparāda un jāveicina Coty Prestige zīmolu luksusa tēls. Novērtējot šo kritēriju, it īpaši tiek ņemta vērā fasāde un interjers, grīdas segums, sienu veids, griesti, mēbeles un tirdzniecības platība, kā arī apgaismojums un tīrs un kārtīgs kopējais iespaids”.
22. Izplatīšanas līguma 2. panta 1. punkta 6. apakšpunktā ir precizēts, ka “tirdzniecības vietas marķējums – uzņēmuma nosaukums, piebildes vai uzņēmuma saukļi – nedrīkst radīt ierobežotas preču izvēles, lēta aprīkojuma vai neprofesionālas konsultēšanas iespaidu un principā tam jābūt piestiprinātam tā, lai netiktu nosegtas dekorācijas un izplatītāja prezentācijas virsmas”.
23. Turklāt lietas dalībniekiem saistošajā līgumiskajā satvarā ir ietverts papildlīgums par pārdošanu internetā, kura 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka “izplatītājam nav atļauts izmantot citu nosaukumu vai iesaistīt trešo uzņēmumu, kurš nav pilnvarots”.
24. 2012. gada martā Coty Germany pārstrādāja savus tīkla līgumus, ar kuriem tiek reglamentēta selektīvā izplatīšana, kā arī šo papildlīgumu, tā I klauzulas 1. punkta pirmajā daļā paredzot, ka “izplatītājam ir tiesības piedāvāt un pārdot preces internetā, tomēr to drīkst darīt tikai ar nosacījumu, ka izplatītājs savu internetveikalu vada kā pilnvarota veikala “elektronisku skatlogu” un tiek saglabāts preču luksusa tēls”. Turklāt minētā papildlīguma I klauzulas 1. punkta 3. apakšpunktā ir nepārprotami aizliegts izmantot citu komerciālu nosaukumu, kā arī identificējamu trešā uzņēmuma iesaistīšanu, kas nav Coty Prestige pilnvarots izplatītājs. Šīs klauzulas piezīmē ir precizēts, ka “attiecīgi izplatītājam ir aizliegts sadarboties ar trešām personām, ja šī sadarbība ir vērsta uz interneta vietnes darbību un ja šo sadarbību var ārēji identificēt”.
25. Tā kā Parfümerie Akzente nepiekrita šiem izplatīšanas līguma grozījumiem, Coty Germany cēla prasību valsts pirmās instances tiesā, lai tā aizliegtu minētajai sabiedrībai izplatīt strīdīgā zīmola preces ar platformas “amazon.de” starpniecību, piemērojot minēto I klauzulas 1. punkta 3. apakšpunktu.
26. Ar 2014. gada 31. jūlija spriedumu kompetentā valsts pirmās instances tiesa, proti, Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas Apgabaltiesa, Vācija) noraidīja prasību, pamatojoties uz to, ka attiecīgais līguma noteikums ir pretrunā LESD 101. panta 1. punktam un Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen (Likums par konkurences ierobežojumu novēršanu) 1. pantam.
27. Šī tiesa it īpaši uzskatīja, ka atbilstoši 2011. gada 13. oktobra spriedumam Pierre Fabre Dermo-Cosmétique (C‑439/09, EU:C:2011:649) ar mērķi saglabāt zīmola prestižo tēlu nevar tikt pamatota selektīvas izplatīšanas sistēmas ieviešana, kas pēc definīcijas ir konkurences ierobežojums. Strīdīgais līguma noteikums valsts pirmās instances tiesas ieskatā esot arī stingrais ierobežojums Regulas Nr. 330/2010 4. panta c) punkta izpratnē un tātad uz to nevarot arī tikt attiecināts grupālais atbrīvojums uz šīs regulas pamata.
28. Turklāt – joprojām saskaņā ar valsts pirmās instances tiesas pausto – neesot izpildīti arī nosacījumi individuāla atbrīvojuma iegūšanai, jo neesot pierādīts, ka pārdošanas internetā vispārējs aizliegums, izmantojot trešo personu platformas, būtu saistīts ar efektivitātes ieguvumiem, kuri būtu lielāki nekā strīdīgā līguma noteikuma konkurencei radītais kaitējums. Šī tiesa uzskata, ka šajā līguma noteikumā paredzētais vispārējais aizliegums nav nepieciešams, jo ir arī citi piemēroti, bet konkurenci mazāk ierobežojoši līdzekļi, piemēram, īpašu kvalitātes kritēriju piemērošana trešo personu platformām.
29. Šādos apstākļos un saistībā ar Coty Germany iesniegto apelācijas sūdzību par valsts pirmās instances tiesas nolēmumu Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai selektīvās izplatīšanas sistēmas, kas ir vērstas uz luksusa un prestiža preču izplatīšanu un primāri ir paredzētas minēto preču “luksusa tēla” saglabāšanai, ir ar LESD 101. panta 1. punktu saderīgs konkurences elements?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša –
vai ar LESD 101. panta 1. punktu saderīgs konkurences elements var būt visiem mazumtirdzniecības līmenī strādājošiem selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem noteikts aizliegums, veicot pārdošanu internetā, iesaistīt ārēji identificējamus trešos uzņēmumus neatkarīgi no tā, vai konkrētajā gadījumā netiek pārkāptas ražotāja leģitīmās kvalitātes prasības?
3) Vai [R]egulas [Nr. 330/2010] 4. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka mazumtirdzniecības līmenī strādājošiem selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem noteikts aizliegums, veicot pārdošanu internetā, iesaistīt ārēji identificējamus trešos uzņēmumus ir mazumtirgotāja klientu loka ierobežojums mērķa dēļ?
4) Vai [R]egulas [Nr. 330/2010] 4. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka mazumtirdzniecības līmenī strādājošiem selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem noteikts aizliegums, veicot tirdzniecību internetā, iesaistīt ārēji identificējamus trešos uzņēmumus ir pasīvās pārdošanas galalietotājiem ierobežojums mērķa dēļ?”
30. Coty Germany, Parfümerie Akzente, Vācijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Austrijas valdības, kā arī Komisija iesniedza Tiesai savus apsvērumus.
31. 2017. gada 30. martā notika tiesas sēde, kurā piedalījās Coty Germany, Parfümerie Akzente, Vācijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija.
Vērtējums
Ievada un vispārīgi apsvērumi par principiem, kuriem ir jābūt ievērotiem, piemērojot LESD 101. pantu selektīvās izplatīšanas sistēmām
32. Konkurences noteikumu – un it īpaši LESD 101. panta – mērķis ir izvairīties no “konkurences” izkropļojumiem, precizējot, ka konkurences, kas ir vērsta uz to, lai uzlabotu ekonomisko efektivitāti un in fine patērētāju labklājību, uzdevums ir ne tikai ļaut noteikt zemākās iespējamās cenas, bet arī būt par virzītājspēku produktu izvēles iespēju daudzveidībai, produktu un sniegto pakalpojumu kvalitātes optimizācijai, kā arī inovāciju veicināšanai. Eiropas konkurences tiesībās cenu konkurence nav paredzēta kā vienīgais iespējamais modelis.
33. Šajā ziņā Tiesa jau sen ir nospriedusi, ka cenu konkurence, lai cik svarīga tā nebūtu, nav vienīgais efektīvais konkurences veids, ne arī tāds, kuram jebkuros apstākļos būtu jāpiešķir galvenā prioritāte (8). Tādējādi pastāv leģitīmas prasības, tādas kā īpašas komercdarbības saglabāšana, ar kuru var tikt sniegti īpaši pakalpojumi attiecībā uz precēm ar augstu kvalitāti un tehnisko risinājumu, kuri pamato konkurences samazināšanu ar cenu par labu konkurencei attiecībā uz citiem elementiem, bet ne pašu cenu (9).
34. Selektīvās izplatīšanas sistēmas ir jāaplūko uz šīs premisas pamata.
35. Šīs pēdējās minētās tiek definētas kā izplatīšanas sistēmas, kurās, no vienas puses, piegādātājs (kuru bieži apzīmē kā “tīkla galveno uzņēmumu”) apņemas līguma preces vai pakalpojumus pārdot tikai pēc īpašiem kritērijiem izvēlētiem izplatītājiem un [kurās], no otras puses, šie izplatītāji apņemas piegādātāja noteiktajā sistēmas darbības teritorijā nepārdot šīs preces vai pakalpojumus nepilnvarotiem izplatītājiem (10).
36. Kopš sprieduma Consten un Grundig/Komisija (11) ir skaidrs, ka ar vertikālu nolīgumu, kas noslēgts starp uzņēmumiem, kuri nav vienlīdzīgos apstākļos, var tikt ierobežota konkurence, kura varētu tikt īstenota starp tiem vai vienu no tiem un trešām personām. Tātad nevar tikt a priori izslēgts, ka selektīvās izplatīšanas līgumos iekļautajos līguma noteikumos ir ietverti konkurences ierobežojumi, uz kuriem var attiekties pret konkurenci vērstu aizliegtu vienošanos aizliegums. Attiecībā uz tiesību aizliegtu vienošanos jomā faktisko piemērojamību atlases kritēriju, kas izstrādāti izplatīšanas tīkla kontekstā, definīcijai ir neapstrīdami, ka uz šo atlasi, tā kā tā izriet no tīkla galvenā uzņēmuma un tā pilnvaroto izplatītāju parakstīto līgumu noteikumiem, var attiekties aizliegtu vienošanos aizliegums (12).
37. Tomēr pret selektīvās izplatīšanas sistēmām, kas balstītas uz kvalitātes kritērijiem, Tiesa vienmēr ir izturējusies piesardzīgi (13). Tādējādi kopš slavenā sprieduma MetroSB‑Großmärkte/Komisija (14) tā attiecībā uz tiesībām aizliegtu vienošanos jomā ir nepārprotami atzinusi selektīvās izplatīšanas sistēmu, kas balstītas uz kvalitātes kritērijiem, tiesiskumu.
38. Šajā kontekstā tā uzsvēra, ka prasība par neizkropļotu konkurenci pieļauj, ka konkurences raksturs un intensitāte var būt atšķirīgi atkarībā no attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem un no attiecīgo nozaru tirgu ekonomiskās struktūras. It īpaši tirgus struktūra nav pretrunā dažādu izplatīšanas kanālu, kas pielāgoti dažādu ražotāju īpatnībām un dažādu patērētāju kategoriju vajadzībām, esamībai. Savā argumentācijā Tiesa netieši, bet pavisam noteikti pieļāva, ka var tikt pieļauta konkurences mazināšanās preču zīmes ietvaros (intra-brand competition), ja tas ir nepieciešams konkurences starp preču zīmēm (inter-brand competition) veicināšanai.
39. Tādējādi tā ir atkārtoti nospriedusi, ka šīs sistēmas var tikt atzītas par atbilstīgām LESD 101. panta 1. punktam, ja tālākpārdevēju izvēle tiek veikta, balstoties uz objektīviem kvalitātes kritērijiem, kas ir vienādi visiem un netiek piemēroti diskriminējoši.
40. Turklāt, turpinot dažas ievirzes doktrīnā (15), kuras veidojušās no ekonomistu vērtējumiem (16), pakāpeniski, īpaši jaunāko grupālā atbrīvojuma regulu izstrādē, ir noteikts, ka ar tādām sistēmām kopumā tiek radītas labvēlīgas sekas attiecībā uz konkurenci.
41. Šis apsvērums, kurš nav raksturīgs tikai Savienības tiesībām konkurences jomā (17), ir balstīts it īpaši uz šādiem konstatējumiem:
42. Pirmkārt, ciktāl to mērķis ir pilnvarot dažu preču izplatītājus, pamatojoties uz kvalitātes kritērijiem, kādi ir izvirzīti šo preču rakstura dēļ, ar selektīvās izplatīšanas sistēmām tiek veicināta un aizsargāta zīmola tēla (brand image) izstrāde. Tās veido konkurenci starp zīmola preču piegādātājiem – proti, konkurenci starp preču zīmēm – veicinošu faktoru, ciktāl ar tām ražotājiem ir ļauts efektīvi organizēt savu preču izplatīšanu un apmierināt patērētājus.
43. Selektīvās izplatīšanas sistēmas, it īpaši precēm ar individuālām īpašībām, veicina piekļuvi tirgiem. Vērtības pieaugumu preču zīmēm, īpaši luksusa preču zīmēm, piešķir tas, ka patērētāji stabili uztver to augsto kvalitāti un ekskluzivitāti, kad tās tiek piedāvātas pārdošanai un tirgotas. Taču šī stabilitāte nevar tikt garantēta, ja tas nav tas pats uzņēmums, kurš nodrošina preču izplatīšanu. Selektīvās izplatīšanas sistēmu pastāvēšanas iemesls ir tāds, ka ar to starpniecību konkrētu preču izplatīšanā ir iespējams aizsniegt vietas, kuras atrodas ģeogrāfiski tālu no ražošanas vietas, vienlaikus saglabājot šo stabilitāti, izvēloties uzņēmumus, kuri ir pilnvaroti izplatīt līgumā noteiktās preces.
44. Otrkārt, – no konkurences preču zīmes ietvaros skatpunkta – vienlīdzības starp pilnvarotajiem izplatītājiem, kas izriet no principiāli objektīvas un nediskriminējošas kvalitatīvo atlases kritēriju piemērošanas, dēļ selektīvā izplatīšana, protams, var izraisīt to, ka uz visiem līdzdalības uzņēmumiem tiek attiecināti vienādi selektīvās izplatīšanas tīkla konkurences nosacījumi un attiecīgi arī iespējamu gan līgumā noteikto preču izplatītāju skaita, gan konkurences preču zīmes ietvaros samazinājumu, it īpaši cenas ziņā. Taču paradoksāli – jo stingrāki ir piegādātāja piemērotie atlases kritēriji, jo vairāk to apdraud tirgus un klientu loka zaudēšana no tā izrietošā preču izplatīšanas samazinājuma dēļ. Tāpēc un ar nosacījumu, ka piegādātāja – tīkla galvenā uzņēmuma – rīcībā ir būtiska “tirgus vara”, tam principā ir jāveic savas rīcības “pašregulācija” saskaņā ar konkurences noteikumiem.
45. Tādējādi var uzskatīt, ka vispārēji ar selektīvās izplatīšanas sistēmām konkurencei tiek radītas neitrālas vai pat labvēlīgas sekas.
46. Svarīgi ir atgādināt, ka selektīvās izplatīšanas sistēmu saderīgums ar LESD 101. panta 1. punktu galu galā ir balstīts uz ideju, ka var būt leģitīmi nekoncentrēties uz “cenu” konkurenci par labu konkurencei, kas vērsta uz citiem kvalitāti raksturojošiem elementiem. Tātad šī saderīguma atzīšana nevar tikt ierobežota vienīgi ar precēm, kurām piemīt īpašas materiālas īpašības. Tam, lai noteiktu konkurences ierobežojuma esamību vai neesamību, attiecīgajām precēm piemītošās īpašības nav tik ļoti svarīgas kā apstāklis, ka tas ir nepieciešams izplatīšanas sistēmas pienācīgas darbības uzturēšanai un ir tieši paredzēts zīmola tēla vai līgumā noteikto preču kvalitātes saglabāšanai.
47. Kopumā, ja tūlītējas virspusējas un formālas pārbaudes rezultātā dažas mazumtirgotājiem noteiktās līgumsaistības selektīvās izplatīšanas sistēmu ietvaros var tikt viegli pielīdzinātas iespējamiem konkurences ierobežojumiem, ciktāl ar tām tiek ierobežota attiecīgo izplatītāju komercdarbības brīvība, ļoti drīz gan pēc sprieduma Metro SB‑Großmärkte/Komisija (18) izstrādātajā judikatūrā, gan grupālā atbrīvojuma jomā piemērojamajā tiesiskajā regulējumā tika noteikts, ka uz kvalitātes kritērijiem balstīta selektīvās izplatīšanas sistēma, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, var radīt konkurenci veicinošas sekas un tādējādi uz to var neattiekties LESD 101. panta 1. punktā paredzētais pret konkurenci vērstu aizliegtu vienošanos aizliegums.
48. Šajā kontekstā ir svarīgi izcelt, ka LESD 101. panta mērķis nav noteikt robežas vai aizliegt konkrētas brīvprātīgas līgumsaistības, kādas izriet no izplatītāja un tā piegādātāja parakstītā līguma, bet galvenokārt tas ir saistīts ar veikto darbību ekonomisko ietekmi attiecībā uz konkurenci. Tāpat arī tas, ka selektīvās izplatīšanas līgums var ietvert līgumisku nelīdzsvarotību starp pusēm, kas ir īpaši nelabvēlīga pilnvarotajam izplatītājam, nav būtisks apstāklis, izvērtējot šī līguma konkurenci ierobežojošās sekas (19).
49. Kāds ir selektīvās izplatīšanas sistēmu ietvaros veikto pasākumu konkrētās analīzes vērtējums saistībā ar aizliegtu vienošanos aizliegumu?
50. Uzņēmuma rīcības, kas izstrādāta un noteikta selektīvās izplatīšanas kontekstā, pārbaude LESD 101. panta kontekstā ir jāveic shematiski divos posmos. Vispirms ir jāpārbauda – ko savā pirmajā un otrajā prejudiciālajā jautājumā mūs darīt aicina iesniedzējtiesa –, vai uz tiem var attiekties LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegtu vienošanos aizliegums. Apstiprinošas atbildes gadījumā, proti, gadījumā, ja būtu jāspriež, ka uz strīdīgajiem ierobežojumiem var attiekties šī tiesību norma, tālāk ir nepieciešams – kas in fine ir trešā un ceturtā jautājuma priekšmets – noteikt, vai uz strīdīgajām darbībām var vai nevar tikt attiecināts atbrīvojums saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu.
51. Pirmkārt, attiecībā uz jautājumu, vai nosacījumi, kurus saviem izplatītājiem ir izvirzījis galvenais tīkla uzņēmums, var vai nevar uzreiz tikt izslēgti no aizliegtu vienošanos aizlieguma, Tiesa ir atzinusi, ka attiecībā uz augstas kvalitātes patēriņa precēm diferencēti izplatīšanas kanāli, kas pielāgoti dažādiem ražotājiem raksturīgajām īpašībām un patērētāju vajadzībām, var būt saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu (20).
52. Kā Tiesa vēlreiz ir atgādinājusi savā jaunākajā judikatūrā, uz šādas selektīvās izplatīšanas sistēmas izveidi nav attiecināms LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, ciktāl tālākpārdevēji tiek izvēlēti, pamatojoties uz objektīviem kvalitātes kritērijiem, kas tiek paredzēti vienādi visiem potenciālajiem tālākpārdevējiem un netiek piemēroti diskriminējoši, attiecīgo preču īpašniekiem, lai saglabātu statusu un nodrošinātu pareizu izmantošanu, nav obligāti nepieciešams šāds izplatīšanas tīkls un, visbeidzot, definētie kritēriji nepārsniedz to, kas ir nepieciešams mērķa sasniegšanai (21).
53. Otrkārt, un gadījumā, ja tiesa secinātu, ka apstrīdētais pasākums, kurš iekļaujas selektīvās izplatīšanas tīklā, nevar uzreiz tikt izslēgts no LESD 101. panta piemērošanas, vēl būs jānosaka, vai tas ir viens no pasākumiem, uz kuru var tikt attiecināts atbrīvojums, it īpaši saskaņā ar piemērojamo “grupālā” atbrīvojuma regulu, kas šajā gadījumā ir Regula Nr. 330/2010.
54. Šajā ziņā ir jānorāda, ka šajā grupālā atbrīvojuma regulā nav paredzēts uzskaitīt darbības, uz kurām var tikt attiecināts LESD 101. pantā paredzētais aizliegums vai kuras uzreiz tiek izslēgtas no šīs tiesību normas piemērošanas. Kā ir uzsvērts minētās regulas preambulas 4. apsvērumā, “atsevišķi vērtējot nolīgumus saskaņā ar [LESD] 101. panta 1. punktu, ir jāņem vērā vairāki faktori, un jo īpaši tirgus struktūra no piedāvājuma un no pieprasījuma puses”.
55. Savukārt minētajā regulā, rūpējoties par zināmas tiesiskās noteiktības sniegšanu attiecīgajiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. Regulas Nr. 330/2010 preambulas 5. apsvērumu), ir sniegtas norādes par pasākumiem, kuriem uzreiz nevar tikt piešķirts atbrīvojums regulas izpratnē, bet tas neizslēdz individuālā atbrīvojuma iespēju šiem pasākumiem. Nosacījums par konkrētas tirgus daļas, kāda ir gan piegādātājam, gan tā izplatītājiem, sliekšņu ievērošanu nozīmē pasākumus, kuros ir ietverti šīs pašas regulas 4. pantā norādītie “stingri[e] ierobežojumi”.
56. Lai gan abi šie vērtējuma posmi ir neatkarīgi, tajos var atklāties dažas būtiskas pārklāšanās. Vai tas būtu LESD 101. panta 1. punkta vai 3. punkta nozīmē, strīdīgā pasākuma vērtējums ir balstīts uz tā paredzamo vai pierādīto kaitīguma apmēra pārbaudi. Tādējādi pasīvās pārdošanas, ko veic izplatītāji, ierobežojums varēs tikt uzskatīts ne tikai par “mērķa” ierobežojumu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, bet arī par stingru ierobežojumu, kura dēļ grupālais atbrīvojums nevar tikt piešķirts. Tas nemaina apstākli, ka ierobežojuma kā “mērķa” kvalifikācija šīs pēdējās minētās tiesību normas piemērošanas nolūkā ir jānošķir no “stingra” ierobežojuma iespējama atbrīvojuma saskaņā ar Regulu Nr. 330/2010 piemērojamības nolūkā. Es pie tā atgriezīšos turpmākajos apsvērumos.
57. Visbeidzot, man šķiet svarīgi uzsvērt, ka vērtējums nevar tikt balstīts tikai uz Komisijas izstrādātajām pamatnostādnēm, it īpaši tām, kas attiecas uz vertikālajiem ierobežojumiem un kam neapšaubāmi ir liela nozīme šajā gadījumā. Šīs pamatnostādnes būtībā nav saistošas dalībvalstu konkurences uzraudzības iestādēm un tiesām, – tajās ir tikai norādīts veids, kādā Komisija, rīkojoties kā Savienības konkurences uzraudzības iestāde, pati piemēros LESD 101. pantu (22). Tātad nevar tikt izslēgts, ka Tiesa, pildot savu Savienības tiesību interpretācijas uzdevumu, var pārņemt šajās pamatnostādnēs ietvertās ievirzes un juridiskos vērtējumus.
58. Pēc šiem vispārīgajiem precizējumiem, es vienu pēc otra pārbaudīšu iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus.
Par pirmo jautājumu – luksusa un prestiža preču selektīvās izplatīšanas sistēmu, kas ir vērstas galvenokārt uz minēto preču “luksusa tēla” saglabāšanu, saderīgumu ar LESD 101. panta 1. punktu
59. Savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā, kurā tieši atbalsojas 2011. gada 13. oktobra sprieduma Pierre Fabre Dermo-Cosmétique (C‑439/09, EU:C:2011:649)dažādās interpretācijas, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai uz selektīvās izplatīšanas sistēmām, kas saistītas ar luksusa un prestiža preču izplatīšanu un vērstas galvenokārt uz šo preču luksusa tēla saglabāšanu, attiecas LESD 101. panta 1. punktā noteiktais aizliegums.
60. Būtībā ir divas pretējas pieejas.
61. No vienas puses, Parfümerie Akzente un Luksemburgas valdība uzskata, ka līgumi, ar kuriem tiek reglamentēta selektīvās izplatīšanas sistēma luksusa un prestiža preču pārdošanai, kas ir vērsta galvenokārt uz minēto preču luksusa tēla saglabāšanu, nevar tikt izslēgti no LESD 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma piemērošanas jomas. Tās uzskata, ka nopietns atbalsts šim secinājumam ir atrodams minētā sprieduma Pierre Fabre Dermo-Cosmétique 46. punktā ietvertajā paziņojumā. Tajā pašā izpratnē Vācijas valdība ierosina atbildēt, ka LESD 101. panta 1. punkts ir piemērojams selektīvās izplatīšanas sistēmu, kas ir vērstas galvenokārt uz luksusa un prestiža tēla saglabāšanu, prasībām un nav jāpārbauda, vai attiecīgās preces īpašībām ir vajadzīga selektīvās izplatīšanas sistēmas ieviešana, ja sistēmas izvirzītās prasības tiek piemērotas bez diskriminācijas un ja tās ir atbilstošas luksusa tēla vai prestiža saglabāšanai.
62. No otras puses, Coty Germany, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Austrijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija būtībā uzskata, ka līgumi, ar kuriem tiek reglamentēta selektīvās izplatīšanas sistēma luksusa un prestiža preču pārdošanai, kas ir vērsta galvenokārt uz minēto preču luksusa tēla saglabāšanu, var tikt izslēgti no LESD 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma piemērošanas jomas. Šīs lietas dalībnieces it īpaši uzskata, ka no judikatūras izriet, ka augstas kvalitātes precēm, kuru luksusa tēls ir patērētāju novērtēts, var būt nepieciešama selektīvās izplatīšanas tīkla ieviešana, it īpaši, lai “nodrošinātu to prestižo prezentācijas veidu” un saglabātu to “luksusa tēlu.” Tās uzsver, ka minētais spriedums Pierre FabreDermo-Cosmétique, kurš attiecoties nevis uz selektīvās izplatīšanas sistēmu tās tiešā nozīmē, bet vienīgi uz līguma noteikumu, kurš tika aplūkots minētajā lietā, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar luksusa tēla aizsardzību turpmāk vairs nevar tikt pamatota selektīvās izplatīšanas tīkla esamība.
63. Manuprāt, ja vien netiek pamatos grozīti principi, ar kuriem tiek regulēta selektīvās izplatīšanas sistēmu izpratne, skatot tās kopā ar noteikumiem konkurences jomā, var vienīgi piekrist otrajai nostājai un attiecīgi sniegt apstiprinošu atbildi uz pirmo iesniedzējtiesas formulēto prejudiciālo jautājumu.
64. Papildinot jau iepriekš teikto, selektīvās izplatīšanas sistēmas, ņemot vērā labvēlīgās – vai vismaz neitrālās – sekas, ko tās rada attiecībā uz konkurenci, ir jāvar uzskatīt par saderīgām ar LESD 101. panta 1. punktā paredzēto aizliegto vienošanos aizliegumu.
65. Saskaņā ar Tiesas (23) un Vispārējās tiesas (24), kuru pieredze ir plaši pārņemta pamatnostādņu 175. punktā, pastāvīgo judikatūru uz tīri kvalitatīvām selektīvās izplatīšanas sistēmām LESD 101. pantā noteiktais aizliegums neattiecas, ja ir izpildīti trīs nosacījumi (turpmāk tekstā – “Metro kritēriji”).
66. Pirmkārt, ir jābūt konstatētam, ka attiecīgās preces īpašību dēļ ir nepieciešama selektīvās izplatīšanas sistēma tādā nozīmē, ka šāda sistēma ir leģitīma prasība, ņemot vērā attiecīgo preču raksturu, it īpaši to augsto kvalitāti vai tehnisko risinājumu, lai saglabātu to augsto kvalitāti un nodrošinātu to pareizu izmantošanu. Otrkārt, ir prasīts, lai tālākpārdevēju izvēle tiktu veikta, ņemot vērā objektīvus kvalitātes kritērijus, kas ir vienādi visiem potenciālajiem tālākpārdevējiem un netiek piemēroti diskriminējoši. Treškārt, definētie kritēriji nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams.
67. Lai gan jautājums par to, vai šie nosacījumi ir izpildīti, ir objektīvi jāizvērtē valsts tiesai, tomēr Tiesa ir noteikusi pietiekami daudz parametru, kuri var tikt ņemti vērā, vērtējot selektīvās izplatīšanas sistēmu saderīgumu ar LESD 101. panta 1. punktu.
68. Saistībā ar selektīvās izplatīšanas sistēmas nepieciešamību īpaši attiecībā uz luksusa precēm, kas ir galvenais šajā lietā aplūkotais kritērijs, ir jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka uz kvalitātes kritērijiem balstītas selektīvās izplatīšanas sistēmas var tikt pieļautas augstas kvalitātes patēriņa preču nozarē, nepārkāpjot LESD 101. panta 1. punktu, it īpaši, lai saglabātu specializētu komercdarbību, kuras ietvaros var tikt sniegti īpaši pakalpojumi attiecībā uz šādām precēm (25).
69. Tiesa ir precizējusi, ka – pat neatkarīgi no attiecīgo preču kvalifikācijas par “luksusa” precēm – preces “kvalitātes” saglabāšanai var būt nepieciešama selektīvās izplatīšanas sistēma (26).
70. Tādējādi tās ir attiecīgo preču iezīmes vai specifiskās īpašības, kuru dēļ selektīvās izplatīšanas sistēmas izvēle var būt saderīga ar LESD 101. panta 1. punktu. Kā iepriekš norādīju, šīs īpašības var būt ne tikai attiecīgo preču materiālās īpašības (piemēram, augsta tehnoloģiskā kvalitāte), bet arī preču “luksusa” tēls (27).
71. Šis secinājums, kā to norādīja dažas lietas dalībnieces, kas šajā lietā sniedza apsvērumus, var tikt tuvināts apsvērumiem, kas tika ņemti vērā preču zīmju tiesību jomā izstrādātajā judikatūrā, – kas ir tiesības, kuras savu konkurences ziņā īpašo funkciju dēļ veido nenoliedzamu mijiedarbību ar aizliegtu vienošanos aizliegumu. Proti, ciktāl ar to tiek garantēts, ka visas preces vai pakalpojumi, kas ar tām tiek apzīmēti, tiek ražoti vai piegādāti viena uzņēmuma, kurš ir atbildīgs par to kvalitāti, kontrolē, ar preču zīmi tiek pildīts būtisks uzdevums netraucētas konkurences sistēmā, kuru ar LESD ir paredzēts iedibināt un saglabāt (28). Šādā sistēmā uzņēmumiem ir jāspēj piesaistīt klientus ar savu preču vai savu pakalpojumu kvalitāti, kas ir iespējams tikai ar atšķirības zīmēm, kuras ļauj atpazīt šīs preces vai pakalpojumus. Lai preču zīme varētu pildīt šo uzdevumu, tai ir jāgarantē, ka visu preču, kuras ar to tiek apzīmētas, ražošanu kontrolē viens uzņēmums, kurš ir atbildīgs par to kvalitāti (29).
72. Preču zīmju tiesību kontekstā Tiesa ir uzsvērusi, ka luksusa un prestiža preču īpašības neietver tikai to materiālās īpašības, bet arī īpašo priekšstatu, kāds par tām ir patērētājiem, it īpaši “luksusa auru”, kas ar tām tiek radīta. Proti, tā kā prestiža preces ir augstvērtīgi izstrādājumi, to radītais luksusa iespaids ir būtisks elements, lai patērētāji tās varētu atšķirt no citām līdzīgām precēm. Tādējādi prestiža iespaida samazinājums var ietekmēt šo preču faktisko kvalitāti. Taču šajā ziņā Tiesa jau ir norādījusi, ka selektīvās izplatīšanas sistēmas iezīmes un noteikumi var paši par sevi saglabāt šādu preču kvalitāti un nodrošināt to pareizu lietošanu (30).
73. Tiesa attiecīgi secināja, ka selektīvās izplatīšanas sistēmas, kas ir vērstas uz preču prezentācijas nodrošināšanu tirdzniecības punktos atbilstoši to vērtībai, īpaši attiecībā uz “pircēju loku, reklāmu, preču izkārtojumu un tirdzniecības politiku”, var dot ieguldījumu attiecīgo preču reputācijā un tādējādi nodrošināt to luksusa iespaidu (31).
74. No šīs judikatūras izriet, ka, ņemot vērā to īpašības un raksturu, luksusa precēm var būt nepieciešama selektīvās izplatīšanas sistēmas ieviešana, lai saglabātu to kvalitāti un nodrošinātu pareizu izmantošanu. Citiem vārdiem sakot, uz selektīvās izplatīšanas tīkliem, kas ir vērsti uz luksusa un prestiža preču izplatīšanu un primāri ir paredzēti minēto preču zīmola tēla nodrošināšanai, nevar attiekties LESD 101. panta 1. punktā noteiktais aizliegums.
75. Pretēji interpretācijai, ko aizstāv dažas lietas dalībnieces, kuras ir iesniegušas apsvērumus, šis secinājums nav apstrīdēts 2011. gada 13. oktobra spriedumā Pierre FabreDermo-Cosmétique (C‑439/09, EU:C:2011:649), it īpaši tā 46. punktā, saskaņā ar kuru “mērķis saglabāt prestižo tēlu nedrīkst būt leģitīms mērķis, lai ierobežotu konkurenci, un tādējādi ar to nevar pamatot secinājumu, ka uz līguma noteikumu ar šādu mērķi neattiecas LESD 101. panta 1. punkts”.
76. Kā redzams no šajā lietā iesniegtajiem apsvērumiem un arī daudzu valstu tiesu un konkurences uzraudzības iestāžu pieņemtajām nostājām (32), šis pēdējais minētais apgalvojums ir bijis ļoti atšķirīgu interpretāciju priekšmets.
77. Tāpēc, manuprāt, ir lietderīgi, kā mums ierosina lielākā daļa lietas dalībnieču, kas ir iesniegušas apsvērumus, lai Tiesa šajā lietā izskaidrotu šī sprieduma piemērošanas jomu, atsaucoties gan uz kontekstu, kādā tas tika pasludināts, gan uz pamatojumu, uz kura Tiesa balstījās minētajā spriedumā.
78. Attiecībā, pirmkārt, uz 2011. gada 13. oktobra sprieduma Pierre FabreDermo-Cosmétique (C‑439/09, EU:C:2011:649) faktisko kontekstu es atgādinu, ka šīs lietas pamatā bija pienākums, ko kosmētikas un ķermeņa higiēnas preču ražotājs bija uzlicis saviem atlasītajiem izplatītājiem, nodrošināt vismaz viena kvalificēta farmaceita fizisku un pastāvīgu klātbūtni to attiecīgajās tirdzniecības vietās. Kā uzskata Tiesa, ar šo prasību, ar kuru tika pārņemta Francijas konkurences uzraudzības iestādes pieņemtā nostāja, tiek de facto izslēgts, ka pilnvarotie izplatītāji attiecīgās preces varētu pārdot internetā (33).
79. Kā tas skaidri izriet no Tiesai uzdotā prejudiciālā jautājuma šajā lietā, apšaubīts tika vienīgi līguma noteikums, kas vērsts uz vispārēju un absolūtu aizliegumu tirgot internetā līgumā noteiktās preces galalietotājiem, kurš tika noteikts selektīvās izplatīšanas tīkla ietvaros pilnvarotajiem izplatītājiem. Turpretī tas nebija vērsts uz selektīvās izplatīšanas sistēmu kopumā.
80. Otrkārt, attiecībā uz pamatojumu, kuru Tiesa nepārprotami izmantoja minētajā spriedumā Pierre FabreDermo-Cosmétique, tas attiecas uz vienu vienīgu līguma noteikumu, ar ko it īpaši sabiedrībai Pierre Fabre ir aizliegta tirdzniecība internetā. Vienīgi apstākli, ka minētais līguma noteikums ir pamatots ar nepieciešamību saglabāt attiecīgo preču prestiža tēlu, Tiesa neuzskatīja par leģitīmu mērķi, lai ierobežotu konkurenci. Tomēr tas nenozīmē, ka Tiesa vēlējās LESD 101. panta 1. punktā paredzēto aizliegto vienošanos aizliegumu uzreiz attiecināt uz izplatīšanas sistēmām, kas vērstas tieši uz attiecīgo preču zīmola tēla saglabāšanu.
81. Svarīgi norādīt, ka Tiesa it īpaši nav atgriezusies pie principa, saskaņā ar kuru selektīva izplatīšanas tīkla galvenā uzņēmuma rīcībā principā bija brīvība organizēt šo tīklu, un attiecīgi – pie vērtējuma, saskaņā ar kuru pilnvarotajiem izplatītājiem izvirzītie nosacījumi bija jāuzskata par saderīgiem ar LESD 101. panta 1. punktu, ja tie atbilda Tiesas izstrādātajiem kritērijiem.
82. Vēl būtiskāk – ir jākonstatē, ka Tiesas izraudzītajos formulējumos nekas neliek pieņemt, ka tā būtu vēlējusies atgriezties pie vai arī samazināt darbības jomu principiem, kas līdz tam laikam bija izvirzīti un izstrādāti attiecībā uz selektīvās izplatīšanas tīkla pilnvarotajiem izplatītājiem izvirzīto nosacījumu izvērtējumu atbilstoši LESD 101. pantam.
83. Citiem vārdiem sakot, 2011. gada 13. oktobra spriedums Pierre FabreDermo-Cosmétique (C‑439/09, EU:C:2011:649) nav jāinterpretē kā atkāpšanās no agrākās judikatūras, jo minētā sprieduma 46. punktā ietvertais paziņojums iekļaujas konkrēti pamatlietā izskatāmā līguma noteikuma samērīguma pārbaudes kontekstā (it īpaši skat. minētā sprieduma 43. punktu).
84. Visu šo apsvērumu dēļ es secinu, ka selektīvās izplatīšanas sistēmās, kuru mērķis ir saglabāt preču luksusa tēlu, vienmēr var būt ietverti ar LESD 101. panta 1. punktu saderīgi konkurences elementi. Kā Komisija pamatoti norādīja, no šī sprieduma tomēr ir jāsecina, ka atkarībā no attiecīgo preču īpašībām vai tādu īpaši smagu ierobežojumu dēļ kā pilnīgs aizliegums tirgot internetā, kas izriet no strīdīgā līguma noteikuma šajā pašā spriedumā Pierre FabreDermo-Cosmétique, ir iespējams, ka mērķis saglabāt attiecīgo preču prestiža tēlu nav leģitīms, kā sekas ir tādas, ka selektīvās izplatīšanas sistēmas vai līguma noteikuma, kuram ir šāds mērķis, atbrīvojums nav pamatots.
85. Cits secinājums, manuprāt, radītu divus būtiskus šķēršļus.
86. Vispirms tas nozīmētu, ka būtu jāpārskata Tiesas judikatūrā iedibinātie principi attiecībā uz selektīvās izplatīšanas sistēmu vērtējumu no konkurences noteikumu skatpunkta. Atgādinu, ka šajos principos ir precīzi ņemtas vērā labvēlīgās sekas, kādas šīs sistēmas rada efektīvas konkurences nodrošināšanai.
87. Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka tās ir attiecīgo preču īpašības, kas ietver to materiālās īpašības vai to luksusa vai prestiža tēlu, ko ir svarīgi saglabāt. Ja attiecīgajām precēm piemīt tādas konkrētas materiālas īpašības kā augsta kvalitāte vai tās ir tehnoloģiski attīstītas, vai ja ar attiecīgajām precēm tiek saistīts luksusa tēls, selektīvā izplatīšana var tikt uzskatīta par leģitīmu, ņemot vērā tās radītās konkurenci veicinošās sekas.
88. Turklāt 2011. gada 13. oktobra sprieduma Pierre FabreDermo-Cosmétique (C‑439/09, EU:C:2011:649) interpretācija, saskaņā ar kuru selektīvās izplatīšanas sistēma, kuras mērķis ir saglabāt attiecīgo preču luksusa tēlu, turpmāk nevar tikt izslēgta no LESD 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma, būtu pretrunā intelektuālā īpašuma jomā pieņemtajām ievirzēm, it īpaši judikatūrai, kas izstrādāta preču zīmju tiesību kontekstā.
89. Tādējādi 2009. gada 23. aprīļa spriedumā Copad (C‑59/08, EU:C:2009:260) Tiesa izplatītāju selektīvās izplatīšanas sistēmā pielīdzināja licenciātam un atzina, ka abi minētie ir situācijā, kad laišanu apgrozībā veic trešās personas ar preču zīmes īpašnieka piekrišanu. Sekas ir tādas, ka aizliegtu vienošanos aizliegums nav jāpiemēro gadījumos, ja ražotāja/preču zīmes īpašnieka pasākumi attiecībā uz pilnvaroto izplatītāju gala rezultātā ir tikai pirmās laišanas apgrozībā tiesību īstenošana.
90. Tāpat arī 2010. gada 3. jūnija spriedumā Coty Prestige Lancaster Group (C‑127/09, EU:C:2010:313) Tiesa uzsvēra, ka preču zīmju tiesību ekskluzīvā rakstura sekas ir tādas, ka ikviena preču zīmes izmantošana bez īpašnieka piekrišanas ir preču zīmju tiesību pārkāpums.
91. Tādējādi tāds selektīvās izplatīšanas tīkls, kāds ir paredzēts attiecīgajā līgumā pamatlietā, kas ir saistīts ar luksusa un prestiža preču izplatīšanu un ir vērsts galvenokārt uz “luksusa tēla” saglabāšanu, var būt konkurences elements, kas ir saderīgs ar LESD 101. panta 1. punktu, ar nosacījumu, ka ir izpildīti Metro spriedumā paredzētie kritēriji.
92. Šis secinājums attiecas gan uz tā sauktajām “luksusa” precēm, gan “augstas kvalitātes” precēm. Noteicošais faktors ir tas, ka tīkla galvenajam uzņēmumam ir jāsaglabā prestiža tēls.
93. Līdz ar to uz pirmo prejudiciālo jautājumu tiek piedāvāts atbildēt, ka selektīvās izplatīšanas sistēmas, kas ir saistītas ar luksusa un prestiža preču izplatīšanu un ir vērstas galvenokārt uz minēto preču “luksusa tēla” saglabāšanu, ir konkurences elements, kas ir saderīgs ar LESD 101. panta 1. punktu, ciktāl tālākpārdevēji ir atlasīti uz objektīvu kvalitātes kritēriju pamata, kas ir noteikti vienveidīgi visiem un netiek piemēroti diskriminējoši attiecībā uz visiem potenciālajiem tālākpārdevējiem, ciktāl saistībā ar attiecīgās preces raksturu, tajā skaitā prestiža tēlu, ir nepieciešama selektīvā izplatīšana, lai saglabātu tās statusu un nodrošinātu pareizu izmantošanu, un ciktāl izvirzītie kritēriji nepārsniedz to, kas ir nepieciešams.
Par otro jautājumu – luksusa preču izplatīšanai paredzētas selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem, kas rīkojas kā pilnvaroti mazumtirgotāji tirgū, noteiktā aizlieguma ārēji identificējami iesaistīt trešo personu platformas preču pārdošanai internetā saderīgumu ar LESD 101. panta 1. punktu
94. Savā otrajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai un kādā apmērā LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka ar to netiek pieļauts aizliegums, kas noteikts luksusa preču izplatīšanai paredzētas selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem, kas rīkojas kā pilnvaroti mazumtirgotāji tirgū, ārēji identificējami iesaistīt trešo personu platformas attiecīgo preču pārdošanai internetā.
95. Šis jautājums, kas ir cieši saistīts ar pirmo, attiecas uz selektīvās izplatīšanas sistēmas īpašā noteikuma, tieši tā, kurš tiek apstrīdēts pamatlietā, saderīgumu no LESD 101. panta 1. punkta skatpunkta.
96. Taču, kā es iepriekš norādīju atbildē uz pirmo prejudiciālo jautājumu, faktiski ir tā, ka uz selektīvo izplatīšanu, kas balstīta uz kvalitāti raksturojošiem parametriem, LESD 101. panta 1. punkts neattiecas – ja vien ir izpildīti Metro kritēriji.
97. Atbilstoši vērtēšanas struktūrai, kas izriet no MetroSB‑Großmärkte/Komisija judikatūras, kura spriedumā Pierre FabreDermo-Cosmétique (34) nekādi netika apstrīdēta, ir jāpārbauda, vai tālākpārdevēji tiek izvēlēti, pamatojoties uz objektīviem kvalitātes kritērijiem, kas ir noteikti vienādi visiem potenciālajiem tālākpārdevējiem un netiek piemēroti diskriminējoši, vai attiecīgās preces vai preču īpašniekiem, lai saglabātu statusu un nodrošinātu pareizu izmantošanu, ir obligāti nepieciešams šāds izplatīšanas tīkls un, visbeidzot, vai definētie kritēriji atbilst samērīguma principam.
98. Tā kā pirmais no šiem kritērijiem šajā lietā faktiski nav apspriests, mans vērtējums koncentrēsies uz jautājumu, vai pilnvarotajiem izplatītājiem noteiktais aizliegums ārēji identificējami iesaistīt trešo personu platformas ir leģitīms attiecībā uz izvirzītajiem kvalitātes mērķiem un – attiecīgā gadījumā – vai tas ir samērīgs.
99. Taču attiecībā, pirmkārt, uz strīdīgā aizlieguma leģitimitāti, kā es norādīju savā atbildes uz pirmo jautājumu ierosinājumā, mērķis saglabāt luksusa un prestiža preču tēlu vienmēr ir leģitīms mērķis tādas kvalitatīva rakstura selektīvās izplatīšanas sistēmas pamatošanai, kāda ir pamatlietā aplūkojamā sistēma.
100. Tātad ir jānosaka, vai strīdīgais līguma noteikums, proti, noteikums, ar kuru pilnvarotajiem izplatītājiem ir aizliegts ārēji identificējami iesaistīt trešo personu platformas, var tikt konkrēti pamatots ar nepieciešamību saglabāt attiecīgo preču luksusa tēlu.
101. Šajā ziņā es uzskatu, ka aizliegums iesaistīt trešo uzņēmumu nosaukumus var tikt pamatots ar mērķi saglabāt un pārbaudīt kvalitātes kritērijus, kuru dēļ var būt prasīta konkrētu pakalpojumu sniegšana preču pārdošanas gadījumā, kā arī pārdoto preču īpaša prezentācija.
102. Proti, ir jāpieņem, ka selektīvās izplatīšanas tīkla galvenais uzņēmums tirgoto preču zīmola vai prestiža tēla saglabāšanas nolūkā (35) saviem izplatītājiem – pat pilnvarotajiem – var aizliegt ārēji identificējami iesaistīt trešos uzņēmumus. Šāds aizliegums var būt arī, lai saglabātu preču kvalitātes, drošības un izcelsmes identifikācijas garantijas, uzliekot mazumtirgotājiem pienākumu nodrošināt konkrēta līmeņa pakalpojumu sniegšanu līgumā noteikto preču pārdošanas laikā. Šis aizliegums ļauj arī saglabāt preču zīmju aizsardzību un nišu tirgū, saskaroties ar viltošanas vai parazītisma gadījumiem, kas var radīt konkurenci ierobežojošas sekas.
103. Kā savu pamatnostādņu 54. punktā norādījusi Komisija, piegādātājs var noteikt kvalitātes standartus attiecībā uz interneta izmantošanu preču tālākpārdošanā, gluži tāpat kā piegādātājs var noteikt kvalitātes standartus veikalam, pārdošanai, izmantojot katalogu, vai reklāmai un tirdzniecības veicināšanas pasākumiem kopumā.
104. Taču, iesaistot preču izplatīšanai trešo personu platformas, pilnvarotie izplatītāji – un vēl jo vairāk tīkla galvenais uzņēmums – nepārvalda it īpaši šo preču prezentāciju un tēlu, it īpaši tāpēc, ka šīs platformas bieži ļoti redzami rāda savu logotipu visos līgumā norādīto preču pirkšanas posmos.
105. Tādējādi selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem noteiktais absolūtais aizliegums preču pārdošanai internetā ārēji identificējami iesaistīt trešos uzņēmumus ir pilnībā analogs aizliegums tam, kurš saskaņā ar Tiesas viedokli ir pamatots un nepieciešams, lai nodrošinātu selektīvās izplatīšanas sistēmas, kas balstīta vienīgi uz fizisko tirdzniecību, funkcionēšanu un tātad saskaņā ar judikatūru attiecībā uz konkurences noteikumiem ir leģitīms (36).
106. Izdarot kopsavilkumu – pilnvarotajiem izplatītājiem noteiktais aizliegums iesaistīt trešo personu interneta platformas var tikt izslēgts no LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomas, ciktāl uz kvalitātes kritērijiem balstītā konkurence ar to var tikt uzlabota. Attīstot apsvērumus, kas selektīvās izplatīšanas jomā ir pieņemti līdz šim, ar šo aizliegumu var tikt saglabāts attiecīgo preču luksusa tēls no dažādiem aspektiem: ar to ne tikai tiek garantēts, ka šīs preces tiek tirgotas vidē, kas atbilst tīkla galvenā uzņēmuma izvirzītajām kvalitātes prasībām, bet tas arī ļauj nodrošināties pret viltošanas vai parazītisma gadījumiem, izvairoties no tā, ka no piegādātāja un pilnvaroto izplatītāju ieguldījumiem un izrādītajiem centieniem, uzlabojot attiecīgo preču statusu un tēlu, labumu gūtu citi uzņēmumi.
107. Šis aizliegums nepārprotami atšķiras no strīdīgā līguma noteikuma lietā, kurā tika pasludināts 2011. gada 13. oktobra spriedums Pierre FabreDermo-Cosmétique (C‑439/09, EU:C:2011:649).
108. Atgādinu, ka minētajā spriedumā Pierre FabreDermo-Cosmétique Tiesa nosprieda, ka līguma noteikums, ar kuru pilnvarotajiem izplatītājiem ir absolūti aizliegts pārdot līgumā noteiktās preces internetā, var būt uzskatāms par ierobežojumu mērķa dēļ un tātad pretēju LESD 101. panta 1. punktam, ja “pēc šī līguma noteikuma satura un mērķa, un juridiskā un ekonomiskā konteksta, kādā tas ietilpst, individuālas un konkrētas izvērtēšanas šķiet, ka, ņemot vērā attiecīgo preču īpašības, šis noteikums nav objektīvi pamatots”.
109. Šajā lietā ir jākonstatē, ka, neparedzot absolūtu tirdzniecības internetā aizliegumu, Coty Germany saviem pilnvarotajiem tālākpārdevējiem ir tikai noteikusi pienākumu netirgot līgumā noteiktās preces ar trešo personu platformu starpniecību, ciktāl, kā norādījis tīkla galvenais uzņēmums, tām neesot pienākuma ievērot kvalitātes prasības, ko tas izvirza saviem pilnvarotajiem izplatītājiem.
110. Proti, strīdīgajā līguma noteikumā pamatlietā ir ietverta iespēja pilnvarotajiem izplatītājiem izplatīt līgumā noteiktās preces ar viņu pašu tīmekļa vietņu starpniecību. Tāpat arī ar to nav aizliegts šiem izplatītājiem iesaistīt trešo personu platformas šo pašu līgumā noteikto preču izplatīšanai ārēji neidentificējami.
111. Taču, kā Komisija ir norādījusi, pamatojoties it īpaši uz sava nozares apsekojuma rezultātiem, ir kļuvis redzams, ka šajā elektroniskās tirdzniecības attīstības stadijā izplatītājiem piederošiem interneta veikaliem kā izplatīšanas kanālam ir priekšrocības salīdzinājumā ar izplatīšanu internetā. Tādējādi, neraugoties uz trešo personu platformu nozīmīguma pieaugumu mazumtirgotāju preču tirdzniecībā, pilnvarotajiem izplatītājiem uzliktais aizliegums ārēji identificējami iesaistīt šīs platformas šī brīža elektroniskās tirdzniecības attīstības stadijā nevar tikt pielīdzināts tirdzniecības internetā pilnīgam aizliegumam vai tā būtiskam ierobežojumam.
112. Otrkārt, man šķiet, ka uz Tiesai iesniegto lietas materiālu pamata nav iespējams secināt, ka šajā stadijā šāds aizliegums vispārēji būtu jāuzskata par nesamērīgu ar izvirzīto mērķi.
113. Jāuzsver, ka, lai gan piegādātājs, kas ir tīkla galvenais uzņēmums, var noteikt dažus pienākumus saviem pilnvarotajiem izplatītājiem saskaņā ar tos saistošajām līgumiskajām attiecībām un tādējādi veikt zināmu kontroli pār savu preču izplatīšanas kanāliem, tas nevar veikt preču izplatīšanas, kas tiek veikta ar trešo personu platformu starpniecību, kontroli. Šajā perspektīvā strīdīgais pienākums var izrādīties piemērots līdzeklis Coty Germany izvirzīto mērķu sasniegšanai.
114. Protams, nevar noliegt, ka tādas tiešsaistes platformas kā pamatlietā aplūkotā var izstrādāt un nodrošināt attiecīgo preču prestižo prezentācijas veidu tāpat, kā to dara pilnvarotie izplatītāji. Tomēr kvalitātes prasību ievērošana, kas var tikt leģitīmi noteikta kā pienākums selektīvās izplatīšanas sistēmas ietvaros, var tikt efektīvi nodrošināta tikai tad, ja pārdošanas internetā vidi ir izstrādājuši pilnvarotie tālākpārdevēji, kas ar ražotāju/izplatīšanas tīkla galveno uzņēmumu ir saistīti līgumiski, nevis piesaistot trešās personas, kuru rīcības prakses neiekļaujas šī ražotāja ietekmes jomā.
Pagaidu secinājumi
115. Tādējādi strīdīgais līguma noteikums – ar nosacījumu, ka tas netiek piemērots diskriminējoši un ka tas ir objektīvi pamatots līgumā noteikto preču rakstura dēļ – un tie ir aspekti, kuri šajā lietā nešķiet apstrīdēti, bet kuri iesniedzējtiesai katrā ziņā ir jāpārbauda –, var tikt uzskatīts par saderīgu ar LESD 101. panta 1. punktu.
116. Pat pieņemot, ka šajā lietā varētu tikt secināts, ka uz strīdīgo līguma noteikumu var attiekties LESD 101. panta 1. punkts, it īpaši Metro spriedumā paredzēto kritēriju neievērošanas dēļ, vēl ir jāpārbauda, vai ar to var tikt radītas konkurenci ierobežojošas sekas, un it īpaši ir jānosaka, vai tas ir uzskatāms par ierobežojumu “mērķa dēļ” minētās tiesību normas izpratnē.
117. Šajā pēdējā minētajā aspektā un atšķirībā no lietā, kurā tika pasludināts 2011. gada 13. oktobra spriedums Pierre FabreDermo-Cosmétique (C‑439/09, EU:C:2011:649), apstrīdētā līguma noteikuma man nešķiet, ka strīdīgais aizliegums šajā lietā jebkādā gadījumā varētu tikt kvalificēts kā “ierobežojums mērķa dēļ” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, jo ir precizēts, ka šis jēdziens ir jāinterpretē šauri. Proti, ir skaidrs, ka konkurences ierobežojuma “mērķa dēļ” jēdziens var tikt piemērots tikai noteiktiem uzņēmumu koordinācijas veidiem, kuru kaitējuma konkurencei līmenis ir pietiekams, lai varētu tikt atzīts, ka nav jāpārbauda to sekas (37).
118. Taču pretēji pilnvarotajiem izplatītājiem noteiktajam absolūtajam aizliegumam izmantot internetu līgumā noteikto preču izplatīšanai ar aizliegumu piesaistīt trešo personu platformas – vismaz šajā elektroniskās tirdzniecības attīstības stadijā, kurā ir iespējamas izmaiņas īsākā vai ilgākā laikposmā – nevar tikt radīts šāds kaitējuma konkurencei līmenis.
119. Turklāt un vēl arvien gadījumā, ja tiktu secināts, ka uz strīdīgo līguma noteikumu attiecas LESD 101. pants un ka turklāt tas ir konkurences ierobežojums, es atgādinu, ka vēl būs jāpārbauda, vai uz tā pamata var tikt piešķirts atbrīvojums šī panta 3. punkta izpratnē, it īpaši grupālais atbrīvojums, piemērojot Regulu Nr. 330/2010, ko darīt ir aicināts trešajā un ceturtajā prejudiciālajā jautājumā.
120. Proti, ciktāl, kā tas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, Regulas Nr. 330/2010 3. pantā paredzētie tirgus daļas sliekšņi nav pārsniegti, ja valsts tiesa secinātu, ka strīdīgais līguma noteikums nav saderīgs ar LESD 101. panta 1. punktu, tam varētu tikt piemērots atbrīvojums minētās regulas 2. panta izpratnē (skat. Regulas Nr. 330/2010 preambulas 8. apsvērumu). Tomēr tas nekādā gadījumā nebūtu iespējams, ja strīdīgais aizliegums būtu uzskatāms par stingru ierobežojumu šīs pašas regulas 4. panta izpratnē.
121. Tātad, ja valsts tiesa secinātu, ka aizliegums iesaistīt trešo personu platformas nevar tikt izslēgts no LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas un ka tas a priori ir konkurences ierobežojums, strīdīgā selektīvās izplatīšanas sistēmas līguma noteikuma piemērošana vēl varētu tikt pamatota, piemērojot LESD 101. panta 3. punktu, vai nu balstoties uz iespējami piemērojamo grupālā atbrīvojuma regulu, vai arī pēc vērtējuma, kas veicams katram atsevišķam gadījumam, kurš ir vērsts tieši uz Regulā Nr. 330/2010 paredzētajiem atbrīvojuma gadījumiem.
Secinājumi
122. Tādējādi uz otro prejudiciālo jautājumu tiek piedāvāts atbildēt, ka, lai noteiktu, vai līguma noteikums, kurā ietverts izplatīšanas tīkla pilnvarotiem izplatītājiem noteikts aizliegums ārēji identificējami tirdzniecībai internetā iesaistīt trešo personu platformas, ir saderīgs ar LESD 101. panta 1. punktu, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šī līguma noteikuma pamatā ir preces rakstura nosacījums, vai tas ir noteikts vienveidīgi un piemērots vienādi un vai ar to netiek pārsniegts tas, kas ir nepieciešams.
Par trešo un ceturto jautājumu – grupālā atbrīvojuma piemērojamību saskaņā ar Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) un c) punktu
123. Savā trešajā un ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Regulas Nr. 330/2010 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka mazumtirdzniecības līmenī strādājošiem selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem noteiktais aizliegums ārēji identificējami iesaistīt trešo personu platformas pārdošanai internetā ir uzskatāms par klientu loka ierobežojumu minētās regulas 4. panta b) punkta izpratnē un/vai pasīvās pārdošanas galalietotājiem ierobežojumu šīs pašas regulas 4. panta c) punkta izpratnē.
124. Proti, lai gan iesniedzējtiesa sava trešā un ceturtā jautājuma formulējumā ir atsaukusies uz klientu loka un pasīvās pārdošanas ierobežojumu “mērķa dēļ” noteikšanas problemātiku, faktiski tās jautājumi, kā tas ir skaidri norādīts iesniedzējtiesas nolēmumā, ir vērsti uz to, lai noskaidrotu, vai gadījumā, ja attiecīgā selektīvās izplatīšanas sistēma tiktu atzīta par konkurences ierobežojumu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, tai tomēr varētu tikt piemērots atbrīvojums saskaņā ar Regulu Nr. 330/2010.
125. Tādējādi rodas vienīgi jautājums, vai strīdīgais līguma noteikums var tikt vērtēts kā teritorijas un/vai klientu loka ierobežojums vai arī kā pasīvās pārdošanas ierobežojums Regulas Nr. 330/2010 izpratnē.
Ievada apsvērumi par Regulas Nr. 330/2010 piemērojamību un ratio legis
126. Kā norādīts Regulas Nr. 330/2010 preambulas 5. apsvērumā, šajā regulā paredzētā grupālā atbrīvojuma izmantošana ir jāattiecina tikai uz vertikālajiem nolīgumiem, “kurus pietiekami droši var uzskatīt par atbilstīgiem [LESD] 101. panta 3. punkta nosacījumiem”.
127. Lai noteiktu, vai ierobežojumam var tikt piešķirts “grupālais” atbrīvojums, uzņēmumi vispirms ir aicināti veikt sākotnēju strīdīgā nolīguma vērtējumu, ņemot vērā it īpaši dažas Regulā Nr. 330/2010 paredzētās nesaderības prezumpcijas.
128. Tādējādi Regulas Nr. 330/2010 4. pantā ir uzskaitīti acīmredzamie ierobežojumi, kuri tiek kvalificēti kā “stingrie ierobežojumi” un kuru gadījumā grupālā atbrīvojuma piešķiršana ir jāizslēdz.
129. Kā Tiesa ir nospriedusi, tā kā uzņēmumam ikvienā situācijā tiek saglabāta individuāla iespēja atsaukties uz LESD 101. panta 3. punktā paredzēto likumīgo izņēmumu, tiesību normas, saskaņā ar kurām nolīgumu vai darbību gadījumā tiek piemērots grupālais atbrīvojums, nav jāinterpretē plaši (38).
130. Turklāt, tāpat kā Komisijas aizstāvētajā pieejā, rūpējoties par paredzamību un tiesisko noteiktību, ir nepieciešams, lai it īpaši Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) un c) punktā minētie grupālā atbrīvojuma izņēmumi būtu viegli identificējami un tāpēc tiem nebūtu jāveltī padziļināts tirgus nosacījumu un konkurences ierobežojumu seku tirgū konkrētajā brīdī vērtējums.
131. Proti, nedrīkst aizmirst, ka atbrīvojuma regulās, kas pieņemtas uz Regulas Nr. 19/65/EEK (39) pamata, izvirzītais mērķis ir rodams tieši nepieciešamībā ļaut attiecīgajiem uzņēmumiem pašiem izvērtēt savu darbību atbilstību noteikumiem konkurences jomā.
132. Šī mērķa sasniegšana tiktu apdraudēta, ja, lai kvalificētu uzņēmumu veiktos pasākumus par vertikālajiem nolīgumiem, kuru “mērķis” ir ierobežot dažus pārdošanas veidus Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) un c) punkta izpratnē, tiktu prasīts, lai šie uzņēmumi veiktu minēto pasākumu konkurences ierobežojumu seku smalku un padziļinātu pārbaudi, ņemot vērā situāciju tirgū un minēto uzņēmumu stāvokli.
133. Kā jau iepriekš norādīju, ir skaidri jānošķir “konkurences ierobežojuma mērķa dēļ” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē noteikšana no dažu stingro ierobežojumu darbību – tādu, kas šajā gadījumā paredzētas Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) un c) punktā – iedalījuma grupās grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas nolūkā.
134. Tas nemaina apstākli, ka abos gadījumos runa ir par tādu darbību noteikšanu, kuras tiek uzskatītas par īpaši kaitīgām konkurencei, ņemot vērā uzņēmumu veikto pasākumu tūlītējā ekonomiskā un juridiskā konteksta vērtējumu.
135. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka “pārkāpumu mērķa dēļ” un “pārkāpumu seku dēļ” nošķiršana ir pakļauta apstāklim, ka konkrēti kolūziju starp uzņēmumiem veidi – to rakstura dēļ un ņemot vērā gūto pieredzi – var tikt uzskatīti par tādiem, kas kaitē normāliem konkurences apstākļiem (40). Regulas Nr. 330/2010 4. panta, kurā noteikts zināms stingro ierobežojumu skaits, esamības iemesls ir balstīts uz ideju, kas norādīta šīs regulas preambulas 10. apsvērumā, saskaņā ar kuru “noteiktā grupālā atbrīvojuma priekšrocības neatkarīgi no attiecīgo uzņēmumu tirgus daļas jo īpaši nebūtu jāattiecina uz vertikāliem nolīgumiem, kas ietver noteiktus nopietnu konkurences ierobežojumu veidus, piemēram, minimālas un fiksētas tālākpārdošanas cenas, kā arī dažus teritoriālās aizsardzības veidus”.
136. Tāpat kā ierobežojuma mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē noteikšanai pieņemtajā pieejā, lai noteiktu, vai līguma noteikumam ir “mērķis ierobežot konkurenci” teritorijā, kurā, vai klientu loku, kuram izplatītājs var pārdot [Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkts], vai izplatītāja veiktajā aktīvajā vai pasīvajā pārdošanā galalietotājiem [minētās regulas 4. panta c) punkts], ir jāatsaucas uz attiecīgo līguma noteikumu saturu un to mērķiem, kas pārbaudīti to tūlītējā ekonomiskajā un juridiskajā kontekstā. Proti, es atgādinu, ka attiecīgajiem uzņēmumiem prasītās pašpārbaudes vienkāršošanas mērķis nebūtu sasniegts, ja, lai noteiktu stingros ierobežojumus Regulas Nr. 330/2010 4. panta izpratnē, tiem būtu jāveic padziļināta pārbaude, izmantojot it īpaši ieplānoto pasākumu iedarbības uz attiecīgā tirgus vai attiecīgo tirgu struktūru un darbības nosacījumiem hipotētisko analīzi.
137. Turklāt, kā Komisija pamatoti norādīja, ir jāuzsver, ka gan Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkts, gan šīs regulas 4. panta c) punkts, tāpat kā agrāk piemērojamās grupālā atbrīvojuma regulas tiesību normas, ir jāskata globālāka un lielāka mērķa kontekstā, kas vērsts uz to, lai cīnītos pret tirgu dalīšanas izpausmēm.
138. Līdz ar to šīs tiesību normas ir jāizprot kā tādas, kuru mērķis ir izslēgt no grupālā atbrīvojuma piemērošanas dažus līguma noteikumus, kas ir vērsti uz to, lai ierobežotu teritoriju, kurā, vai klientu loku, kuram izplatītājs var pārdot. Man šķiet, ka šīs pašas tiesību normas savukārt nevar tikt interpretētas kā tādas, ar kurām no šīs piemērošanas ir izslēgti ierobežojumi, ar kuriem tiek paredzēti preču pārdošanas noteikumi (41). Manuprāt, ir svarīgi atgādināt, ka selektīvās izplatīšanas tīkla galvenā uzņēmuma rīcībā ir jābūt plašai brīvībai noteikt tā preču izplatīšanas noteikumus, kas turklāt ir klientiem sniegto pakalpojumu inovācijas un kvalitātes veicināšanas elementi, ar kuriem var tikt radītas konkurenci veicinošas sekas. Kā ir norādīts pamatnostādņu 54. punktā, grupālā atbrīvojuma regulas kontekstā piegādātājs tādējādi var noteikt kvalitātes standartus attiecībā uz interneta izmantošanu savu preču pārdošanā, gluži tāpat kā tas var tikt darīts attiecībā uz fizisku veikalu.
139. Ņemot vērā šos ievada apsvērumus, es secīgi pārbaudīšu trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu.
Par trešo jautājumu – mazumtirgotāja klientu loka ierobežojuma esamību
140. Saskaņā ar Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punktu šīs regulas 2. pantā paredzētais grupālais atbrīvojums nav piemērojams nolīgumiem, “kuru priekšmets tieši vai netieši, atsevišķi vai kopā ar citiem faktoriem, ko var ietekmēt nolīgumu dalībnieki, ir [..] ierobežot teritoriju, kurā, vai klientu loku, kuram pircējs, kas ir nolīguma dalībnieks, neskarot reģistrācijas vietas ierobežojumus, var pārdot līguma preces vai pakalpojumus”.
141. Kā ir minēts pamatnostādņu 50. punktā, šī tiesību norma ir vērsta uz tirgus vai klientu loka sadales pasākumiem, kuru mērķis ir tirgu sadalīšana.
142. Šajā gadījumā strīdīgā līguma noteikuma formulējumā, kurā pilnvarotajiem izplatītājiem vienkārši ir aizliegts ārēji identificējami iesaistīt trešo personu platformas, nekas nenorāda uz to, ka tas būtu šādi kvalificējams.
143. Kā norādīja iesniedzējtiesa, nav iespējams a priori noteikt specifisku klientu grupu vai tirgu, kurai atbilstu trešo personu platformu lietotāji.
144. Taču klientu loka vai tirgus ierobežojums, manuprāt, var tikt konstatēts tikai gadījumā, ja izrādās, ka pilnvarotajam izplatītājam – strīdīgā aizlieguma dēļ un neraugoties uz iespējas piekļūt savām precēm ar viņa paša tīmekļa vietnes starpniecību saglabāšanu, būtu jāsaskaras ar tirgus vai klientu loka zudumu.
145. Attiecībā vispirms uz līguma noteikuma saturu tajā ir noteikts, ka pārdošanas internetā darbībai ir jābūt īstenotai ar paša mazumtirgotāja veikala elektroniskā skatloga starpniecību vai trešās personas vietnē ar nosacījumu, ka tas nav ārēji identificējams. Tātad ar šo līguma noteikumu nav izslēgta jebkāda pārdošana internetā, bet tikai viens no visiem noteikumiem par klientu aizsniedzamību ar interneta starpniecību. Ar līguma noteikuma saturu pašu par sevi netiek radītas tirgus sadalīšanas sekas.
146. Pretēji līguma noteikumam, kas tika apstrīdēts lietā, kurā pasludināts 2011. gada 13. oktobra spriedums Pierre FabreDermo-Cosmétique (C‑439/09, EU:C:2011:649), apstrīdētajā noteikumā ir atļauts izmantot internetu kā izplatīšanas kanālu ar nosacījumu, ka mazumtirgotājs īsteno savu pārdošanas internetā darbību, izmantojot pilnvarota veikala “elektronisku skatlogu” vai ārēji neidentificējami – trešo personu platformu, un ievēro visus standartus preču luksusa rakstura saglabāšanai.
147. Kā norāda iesniedzējtiesa, faktiski pilnvarotajiem izplatītājiem ar šo aizliegumu nav likti šķēršļi sadarboties ar trešām personām reklāmas internetā nolūkā. Tā kā ar minēto aizliegumu šiem izplatītājiem internetā nav likti šķēršļi būt atrodamiem internetā, to potenciālie klienti joprojām var ar interneta starpniecību piekļūt pilnvaroto mazumtirgotāju piedāvājumiem, izmantojot, piemēram, meklēšanas rīkus.
148. Izvirzītais šī līguma noteikuma mērķis ir saglabāt līgumā noteikto preču luksusa raksturu, nosakot, ka pārdošanas internetā darbība ir jāīsteno ar mazumtirgotāja veikala “elektroniskā skatloga ” starpniecību. Arī šajā gadījumā pilnvarotajiem izplatītājiem noteiktā aizlieguma ārēji identificējami iesaistīt trešo personu platformas mērķis a priori nav sadalīt tirgu, ierobežojot teritoriju, kurā, vai klientu loku, kuram pilnvarotajiem izplatītājiem ir tiesības pārdot.
149. Visbeidzot, attiecībā uz ekonomisko un juridisko kontekstu no Tiesai iesniegtās informācijas, it īpaši no elektroniskās tirdzniecības nozares apsekojuma, izriet, ka atšķirībā no pilnvarotajiem mazumtirgotājiem piederošajiem interneta veikaliem trešo personu tirdzniecības vietu vai platformu iesaistīšana, kas ļoti atšķiras atkarībā no valsts un no precēm, ne vienmēr ir nozīmīgs izplatīšanas kanāls. Mazumtirgotājiem noteiktais aizliegums iesaistīt šādas platformas nav pielīdzināms lietā Pierre FabreDermo-Cosmétique aplūkotajam pilnīgajam tirdzniecības internetā aizliegumam.
150. Turklāt nekas neļauj secināt, ka šajā lietā strīdīgā līguma noteikuma sekas būtu teritoriju sadale vai piekļuves konkrētam klientu lokam ierobežojums. Šajā kontekstā šībrīža “gūtās pieredzes” stadijā nav konstatēts, ka attiecīgo trešo personu platformu lietotāji vispārēji un neatkarīgi no konkrētajam tirgum piemītošās specifikas veidotu ierobežotu klientu loku tā, lai varētu tikt secināts, ka ar apstrīdēto līguma noteikumu ir radīta klientu loka sadale Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta izpratnē.
151. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz trešo jautājumu tiek ierosināts atbildēt, ka mazumtirdzniecības līmenī strādājošiem selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem noteiktais aizliegums ārēji identificējami iesaistīt trešos uzņēmumus pārdošanai internetā nav uzskatāms par mazumtirgotāja klientu loka ierobežojumu Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta izpratnē.
Par ceturto jautājumu – pasīvās pārdošanas galalietotājiem ierobežojuma esamību
152. Savā ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 330/2010 4. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka mazumtirdzniecības līmenī strādājošiem selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem noteikts aizliegums, veicot tirdzniecību internetā, iesaistīt ārēji identificējamus trešos uzņēmumus ir pasīvās pārdošanas galalietotājiem ierobežojums.
153. Turpinot apsvērumus, kurus es izklāstīju iepriekš, lai noteiktu, vai strīdīgais līguma noteikums var tikt vērtēts kā noteikums, kura mērķis ir ierobežot pasīvo pārdošanu galalietotājiem, ir jāpārbauda, vai šis noteikums tā satura, mērķa un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kurā tas ietilpst, dēļ var tikt uzskatīts par tādu, kurš sava rakstura dēļ var kaitēt pasīvās pārdošanas īstenošanai, proti, pārdošanai, kas notiek pēc individuālu klientu nepieprasītiem pasūtījumiem.
154. Es uzskatu, ka nekas Tiesai iesniegtajos lietas materiālos neļauj secināt, ka minētais noteikums būtu šādi jāvērtē.
155. Kā norādīju iepriekš, ar strīdīgo līguma noteikumu nav aizliegta jebkāda pārdošana internetā, pretēji līguma noteikumam, kas tika aplūkots lietā, kurā tika taisīts 2011. gada 13. oktobra spriedums Pierre FabreDermo-Cosmétique (C‑439/09, EU:C:2011:649). Faktiski ar to ir atļauts šis izplatīšanas kanāls ar nosacījumu, ka izplatītājs pārdod attiecīgās preces ar pilnvarotajam uzņēmumam piederoša elektroniskā skatloga starpniecību vai ka viņš to dara ārēji neidentificējami trešo personu vietnē un ievēro konkrētus noteikumus, kas paredzēti ražotāja zīmola tēla saglabāšanai.
156. Ņemot vērā šos apsvērumus, uz ceturto prejudiciālo jautājumu tiek ierosināts atbildēt, ka mazumtirdzniecības līmenī strādājošiem selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem noteiktais aizliegums ārēji identificējami iesaistīt trešos uzņēmumus pārdošanai internetā nav uzskatāms par pasīvās pārdošanas galalietotājiem ierobežojumu Regulas Nr. 330/2010 4. panta c) punkta izpratnē.
Secinājumi
157. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas, Vācija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) selektīvās izplatīšanas sistēmas, kas ir saistītas ar luksusa un prestiža preču izplatīšanu un kas ir vērstas galvenokārt uz minēto preču “luksusa tēla” saglabāšanu, ir konkurences elements, kas ir saderīgs ar LESD 101. panta 1. punktu, ciktāl tālākpārdevēji ir atlasīti uz objektīvu kvalitātes kritēriju pamata, kas ir noteikti vienveidīgi visiem un netiek piemēroti diskriminējoši attiecībā uz visiem potenciālajiem tālākpārdevējiem, ciktāl saistībā ar attiecīgās preces raksturu, tajā skaitā prestiža tēlu, ir nepieciešama selektīvā izplatīšana, lai saglabātu tās statusu un nodrošinātu pareizu izmantošanu, un ciktāl izvirzītie kritēriji nepārsniedz to, kas ir nepieciešams;
2) lai noteiktu, vai līguma noteikums, kurā ietverts izplatīšanas tīkla pilnvarotiem izplatītājiem noteikts aizliegums ārēji identificējami tirdzniecībai internetā iesaistīt trešo personu platformas, ir saderīgs ar LESD 101. panta 1. punktu, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šī līguma noteikuma pamatā ir preces rakstura nosacījums, vai tas ir noteikts vienveidīgi un piemērots vienādi un vai ar to netiek pārsniegts tas, kas ir nepieciešams;
3) mazumtirdzniecības līmenī strādājošiem selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem noteiktais aizliegums ārēji identificējami iesaistīt trešos uzņēmumus pārdošanai internetā nav uzskatāms par mazumtirgotāja klientu loka ierobežojumu Komisijas 2010. gada 20. aprīļa Regulas (ES) Nr. 330/2010 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām 4. panta b) punkta izpratnē;
4) mazumtirdzniecības līmenī strādājošiem selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībniekiem noteiktais aizliegums ārēji identificējami iesaistīt trešos uzņēmumus pārdošanai internetā nav uzskatāms par pasīvās pārdošanas galalietotājiem ierobežojumu Regulas Nr. 330/2010 4. panta c) punkta izpratnē.