ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2008. gada 23. oktobrī 1(1)
Lieta C‑362/06 P
Markku Sahlstedt,
Juha Kankkunen,
Mikko Tanner,
Toini Tanner,
Liisa Tanner,
Eeva Jokinen,
Aili Oksanen,
Olli Tanner,
Leena Tanner,
Aila Puttonen,
Risto Tanner,
Tom Järvinen,
Runo K. Kurko,
Maa- ja metsätaloustuottajain keskusliitto MTK ry,
MTK:n säätiö
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Apelācija – Direktīva 92/43/EEK – Dabisko dzīvotņu aizsardzība – Komisijas Lēmums 2005/101/EK – Kopienas nozīmes teritoriju saraksts – Prasība atcelt tiesību aktu – EKL 230. panta ceturtā daļa – Lēmuma, kas fizisku vai juridisku personu skar “tieši un individuāli” jēdziens
1. Šīs lietas priekšmets ir vairāku zemes īpašnieku (2), kā arī lauksaimnieku un mežsaimnieku apvienības (3) (turpmāk tekstā visi kopā saukti – “apelācijas sūdzības iesniedzēji”) iesniegtā apelācijas sūdzība par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 22. jūnija rīkojumu lietā Sahlstedt u.c./Komisija (4).
2. Ar pārsūdzēto rīkojumu Pirmās instances tiesa noraidīja prasību atcelt tiesību aktu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji bija cēluši par Komisijas 2005. gada 13. janvāra Lēmumu 2005/101/EK, ar ko atbilstīgi Padomes Direktīvai 92/43/EEK (5) pieņem Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu boreālajam bioģeogrāfiskajam reģionam (6). Prasības pieņemamības pārbaudes noslēgumā Pirmās instances tiesa atzina, ka apstrīdētais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējus nav tieši skāris EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, un noraidīja to iesniegto prasību.
3. Nosacījums, saskaņā ar kuru Kopienu tiesību aktam fiziska vai juridiska persona ir jāskar “tieši”, lai varētu atzīt, ka šai personai ir tiesības celt prasību par tiesību akta atcelšanu, ietver divus elementus. Pirmkārt, apstrīdētajam tiesību aktam ir tieši jāietekmē prasītāja tiesiskā situācija. Otrkārt, šim tiesību aktam jābūt tādam, kas neparedz nekādu rīcības brīvību valsts iestādēm, kas ir atbildīgas par tā ieviešanu (7). Pārsūdzētajā rīkojumā Pirmās instances tiesa atzina, ka šie nosacījumi nav izpildīti.
4. Šobrīd izskatāmās apelācijas sūdzības ietvaros Tiesai ir jāpārbauda, kā apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesisko situāciju ir ietekmējis lēmums, ar kuru atsevišķas teritorijas ir klasificētas par Kopienas nozīmes teritorijām. Tiesai ir arī jāizvērtē rīcības brīvības, kas ir dalībvalstu rīcībā, izpildot šādu lēmumu, apjoms.
5. Šajos secinājumos es iesaku Tiesai pieņemt šo apelācijas sūdzību izskatīšanai, atcelt pārsūdzēto rīkojumu un pieņemt galīgo nolēmumu par pirmajā instancē celtās prasības pieņemamību.
6. Es būtībā norādīšu, ka Pirmās instances tiesa, pārbaudot prasības pieņemamību, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriezdama, ka apstrīdētais lēmums nav tieši skāris apelācijas sūdzības iesniedzējus.
7. Es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es, tieši pretēji, uzskatu, ka šāds lēmums, ar kuru par Kopienas nozīmes teritorijām ir atzīti zemes gabali, kuru īpašumtiesības pieder attiecīgajiem zemes īpašniekiem, ietekmē to tiesisko situāciju un par šī lēmuma izpildi atbildīgajām dalībvalstīm atstāj ļoti ierobežotu rīcības brīvību. Turpinājumā norādīšu, kādēļ es uzskatu, ka zemes īpašniekus apstrīdētais lēmums ir ietekmējis arī individuāli, un kādēļ tiesības celt prasību ir atzīstamas arī apvienībai MTK.
I – Atbilstošās tiesību normas un fakti
8. Direktīvas mērķis ir izveidot saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu ar nosaukumu “Natura 2000”. Šim tīklam ir jāļauj saglabāt un atjaunot dabisko dzīvotņu, kā arī savvaļas faunas un floras sugas Eiropas Kopienas dalībvalstu teritorijā (8).
9. Šajā tīklā ir ietvertas “īpaši aizsargājamas dabas teritorijas”. Saskaņā ar Direktīvas 1. panta l) punktu īpaši aizsargājama dabas teritorija ir “Kopienā nozīmīga teritorija, ko dalībvalstis nosaka ar normatīvu vai administratīvu aktu un/vai līgumu un kur piemēro vajadzīgos aizsardzības pasākumus, lai saglabātu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu tām dabiskajām dzīvotnēm un/vai sugu populācijai, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta”.
10. Šīs teritorijas tiek noteiktas atbilstoši Direktīvas 4. pantā paredzētajai procedūrai, kas sastāv no trīs posmiem.
11. Pirmā posma ietvaros dalībvalstis piedāvā Eiropas Kopienu Komisijai to teritorijā esošo Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu, lai nodrošinātu Direktīvā paredzēto dabisko dzīvotņu vai faunas un floras sugu īpatņu aizsardzību. Šim sarakstam tiek pievienota ne tikai visa lietderīgā zinātniskā un ekoloģiskā (9), kā arī ģeogrāfiskā (10), bet arī ekonomiska un sociāla rakstura informācija (11), un šī informācija ir jāiesniedz Komisijai trīs gadu laikā pēc Direktīvas izziņošanas.
12. Otrajā posmā Komisija, kas darbojas saskaņā ar procedūru, kurā ir iesaistīta ad hoc izveidota komiteja (12), pieņem to teritoriju sarakstu, kas ir izraudzītas par Kopienas nozīmes teritorijām. Šo sarakstu izveido sešos gados pēc šīs direktīvas izziņošanas.
13. Visbeidzot, trešais posms ir aprakstīts Direktīvas 4. panta 4. punktā. Šis posms noslēdz īpaši aizsargājamās dabas teritorijas noteikšanas procedūru.
14. Šajā tiesību normā ir noteikts, ka, tiklīdz Komisija ir apstiprinājusi Kopienā nozīmīgu teritoriju, “attiecīgā dalībvalsts piešķir minētajai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu”.
15. Saskaņā ar Direktīvas 4. panta 5. punktu, tiklīdz teritoriju iekļauj Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā, uz to attiecas Direktīvas 6. panta 2.–4. punkts.
16. Direktīvas 6. pantā ir noteikti pasākumi, kas dalībvalstīm ir jāveic, lai nodrošinātu Natura 2000 tīklā iekļauto teritoriju aizsardzību un apsaimniekošanu.
17. Direktīvas 6. panta 1. punktā ir ietverti vispārīgie aizsardzības pasākumi, kas dalībvalstīm ir jāparedz attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Šie pasākumi var sastāvēt no normatīva, administratīva vai līgumtiesiska rakstura pasākumiem un attiecīgā gadījumā – apsaimniekošanas plāniem.
18. Atšķirībā no šīs iepriekš minētās tiesību normas Direktīvas 6. panta 2.–4. punkts ir piemērojams no brīža, kad teritorija ir iekļauta Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā.
19. Saskaņā ar Direktīvas 6. panta 2. punktu dalībvalstīm jāveic attiecīgi pasākumi, lai novērstu sugu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija. Šai normai līdz ar to galvenokārt ir preventīvs raksturs.
20. Direktīvas 6. panta 3. un 4. punktā savukārt ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem var tikt atļauti plāni vai projekti, kas varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju viengabalainību.
A – Apstrīdētais lēmums
21. Ar apstrīdēto lēmumu atbilstīgi Direktīvai ir pieņemts Kopienas nozīmes teritoriju saraksts boreālajam bioģeogrāfiskajam reģionam. Šis saraksts tika pieņemts saskaņā ar Direktīvas 4. panta 2. punkta trešo daļu.
22. Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā, kas ietverts apstrīdētā lēmuma I pielikumā, tostarp ir iekļautas šādas teritorijas:
A | B | C | D | E | |
[KNT (13)] kods | [KNT] nosaukums | | [KNT] )platība (hektāros) | [KNT] garums (kilometros) | [KNT] ģeogrāfiskās koordinātas | | |
| | | | | | Garums | Platums | | | |
[…] | |
FI0100040 | Nuuksio | | 5643 | | E 24 29 | N 60 19 | | | | |
[…] | |
FI0100050 | Haaviston alueet | | 59 | | E 24 24 | N 60 32 | | | | |
[…] | |
FI0200011 | Varesharju | | 271 | | E 23 42 | N 60 26 | | | | |
[…] | |
FI0900013 | Hietasyrjänkangas-Sirkkaharju | | 378 | | E 25 59 | N 62 29 | | | | |
23. Apstrīdētajā lēmumā iekļautās teritorijas ietver arī attiecīgajiem zemes īpašniekiem piederošos zemes gabalus (14).
II – Tiesvedība Pirmās instances tiesā
24. 2005. gada 18. aprīlī pašreizējie apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza prasību Pirmās instances tiesā, prasot daļēji vai pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu.
25. Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 5. jūlijā, Komisija saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.
26. Ar Pirmās instances tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2005. gada 27. septembra rīkojumu Somijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
III – Pārsūdzētais rīkojums
27. Pārbaudot prasības pieteikuma pieņemamību, Pirmās instances tiesa atzina, ka apstrīdētais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējus nav tieši skāris EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, un tādēļ noraidīja to iesniegto prasību.
28. Pirmās instances tiesa vispirms atgādināja EKL 230. panta ceturtās daļas noteikumus, saskaņā ar kuriem “jebkura fiziska vai juridiska persona var vērsties Tiesā par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas – kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai – tomēr šo personu skar tieši un individuāli”.
29. Vispirms konstatējot, ka pašreizējie apelācijas sūdzības iesniedzēji nav apstrīdētā lēmuma adresāti, Pirmās instances tiesa izvērtēja, vai šis lēmums tos ir skāris tieši un individuāli.
A – Par to, vai zemes īpašnieki ir tieši skarti
30. Vispirms pārsūdzētā rīkojuma 52. un 53. punktā atgādinot Tiesas judikatūru šajā jautājumā, Pirmās instances tiesa izvērtēja apstrīdētā lēmuma ietekmi uz zemes īpašnieku, kas ir fiziskās personas, tiesisko situāciju (15). Pirmās instances tiesa atzina:
“54 Pirmās instances tiesa uzskata, ka nevar atzīt, ka apstrīdētais lēmums, kurā par Kopienas nozīmes teritorijām ir noteikta Somijas teritorijas daļa, kurā prasītājiem [zemes īpašniekiem, kas ir fiziskas personas] pieder zemes gabali, pats par sevi ietekmē prasītāju [zemes īpašnieku, kas ir fiziskas personas] tiesisko situāciju. Apstrīdētajā lēmumā nav ietverts neviens noteikums attiecībā uz Kopienas nozīmes teritoriju aizsardzības režīmu, kā, piemēram, aizsardzības vai atļaujas saņemšanas procedūras pasākumi. Līdz ar to tas neietekmē nedz zemes gabalu īpašnieku tiesības un pienākumus, nedz šo tiesību īstenošanu. Pretēji prasītāju [zemes īpašnieku, kas ir fiziskas personas] apgalvotajam, šo teritoriju iekļaušana Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā neuzliek nekādus pienākumus saimnieciskās darbības subjektiem vai privātpersonām.”
31. Pirmās instances tiesa turpinājumā pārbaudīja otro judikatūrā izstrādāto nosacījumu, saskaņā ar kuru apstrīdētā tiesību akta ieviešanai ir jābūt automātiskai un jāizriet no Kopienu tiesiskā regulējuma. Līdz ar to tā pārsūdzētā rīkojuma 55.–58. punktā izvērtēja pienākumu, kas dalībvalstīm uzlikti atbilstoši Direktīvas 4. panta 4. un 5. punktam un 6. pantam, saturu. Pirmās instances tiesa secināja:
“59 Interpretējot iepriekš minētos attiecīgo dalībvalstu pienākumus, kas ir saistoši, tiklīdz ar apstrīdēto lēmumu ir noteiktas Kopienas nozīmes teritorijas, ir jākonstatē, ka neviens no pienākumiem nav tieši piemērojams prasītājiem [zemes īpašniekiem, kas ir fiziskas personas]. Visiem šiem pasākumiem ir nepieciešama akta pieņemšana no attiecīgās dalībvalsts puses, lai precizētu, kādā veidā tā paredz īstenot attiecīgo pienākumu, neatkarīgi no tā, vai jautājums ir par vajadzīgajiem aizsardzības pasākumiem ([..] Direktīvas 6. panta 1. punkts), attiecīgiem pasākumiem, lai novērstu teritorijas noplicināšanos ([..] Direktīvas 6. panta 2. punkts), vai kompetento valsts iestāžu piekrišanu tādam projektam, kas var būtiski ietekmēt attiecīgo teritoriju ([..] Direktīvas 6. panta 3. un 4. punkts).
60 Tādējādi no [..] Direktīvas, pamatojoties uz kuru, ir pieņemts apstrīdētais lēmums, izriet, ka tā dalībvalstīm uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj kompetentajām valsts iestādēm lemt par veicamajiem aizsardzības pasākumiem un apstiprināšanas procedūrām. Tas, ka dalībvalstīm šādi atzītā rīcības brīvība ir izmantojama atbilstoši [..] Direktīvas mērķiem, šo secinājumu neatspēko.”
32. Pirmās instances tiesa līdz ar to secināja, ka zemes īpašniekus – fiziskās personas apstrīdētais lēmums nav tieši skāris EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, un nosprieda, ka tādēļ nav jāpārbauda, vai šis Kopienu tiesību akts ir individuāli skāris šīs personas.
B – Par to, vai “MTK” ir tieši skarta
33. Pārsūdzētā rīkojuma 61. punktā, ņemot vērā izdarītos secinājumus attiecībā uz zemes īpašnieku – fizisko personu tiešajām interesēm, Pirmās instances tiesa nosprieda, ka MTK biedrus nevar uzskatīt par tieši skartiem ar apstrīdēto lēmumu. Pirmās instances tiesa arī norādīja, ka šī apvienība nav pierādījusi, ka tai ir pašai savas intereses prasības celšanā.
34. Līdz ar to Pirmās instances tiesa noraidīja pašreizējo apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegto prasību kā nepieņemamu.
IV – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
35. Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 4. septembrī, apelācijas sūdzības iesniedzēji ierosināja šo apelācijas tiesvedību.
36. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 16. janvāra rīkojumu Spānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
37. Iesniegtajā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu un apstrīdēto lēmumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēji tāpat lūdz Tiesu piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās tiesvedības instancēs.
38. Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
V – Apelācijas sūdzība
39. Apelācijas sūdzības iesniedzēji ir izvirzījuši trīs pamatus savas apelācijas sūdzības atbalstam, kas attiecas, pirmkārt, uz pamatojuma neesamību pārsūdzētajā rīkojumā, otrkārt, uz kļūdainu Pirmās instances tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums nav tieši skāris apelācijas sūdzības iesniedzējus EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, un, treškārt, uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā neesamību.
A – Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pamatojuma neesamību pārsūdzētajā rīkojumā
1) Lietas dalībnieku argumenti
40. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apelācijas sūdzības 57.–60. punktā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav izskatījusi argumentu par Direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētā plānu izvērtēšanas pienākuma juridiskajām sekām. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka šis arguments nepārprotami bija ietverts to rakstveida apsvērumu, kas tika iesniegti pēc Komisijas izvirzītās iebildes par nepieņemamību, 21.–29. punktā.
2) Vērtējums
41. Šis pamats attiecas uz formālo prasību norādīt pamatojumu. Ar to tiek norādīts uz pamatojuma trūkumu pārsūdzētajā rīkojumā.
42. Saistībā ar apelācijas sūdzībām, kas celtas par Pirmās instances tiesas spriedumiem, Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka jautājums par to, vai Pirmās instances tiesa ir izskatījusi lietas dalībnieku izvirzītos prasības pamatus un pienācīgi pamatojusi savu spriedumu, ir tiesību jautājums, kuru var izvirzīt apelācijas tiesvedībā (16).
43. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesa nav paredzējusi Pirmās instances tiesas pienākumu izsmeļoši vienu pēc otra izklāstīt lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Tādējādi pamatojums var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tikuši veikti attiecīgie pasākumi, un kompetentajai tiesai – gūt pietiekamu informāciju pārbaudes veikšanai (17). Attiecībā uz prasību, kas pamatota ar EKL 230. pantu, prasība norādīt pamatojumu acīmredzami netieši paredz, ka Pirmās instances tiesa pārbauda atcelšanas pamatus, uz ko norāda prasītājs, un izklāsta iemeslus, kas noved pie pamata noraidīšanas vai apstrīdētā akta atcelšanas.
44. Tomēr, kaut arī Pirmās instances tiesai nav detalizēti jāatbild uz katru prasītāja izvirzīto argumentu, it īpaši, ja tas nav pietiekami skaidrs un precīzs un nav pamatots ar faktu pierādījumiem, Tiesa uzskata, ka Pirmās instances tiesai vismaz ir jāpārbauda visi iespējamie tiesību pārkāpumi (18).
45. Ņemot vērā šos apstākļus, ir jāizvērtē, vai Pirmās instances tiesa ir izskatījusi attiecīgo apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto argumentu un attiecīgā gadījumā – vai tai bija pienākums izskatīt šo argumentu.
46. Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji ir skaidri norādījuši iemeslus, kuru dēļ tie uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir tos tieši skāris. Tostarp tie savu rakstveida apsvērumu (19) 2.2. nodaļā un it īpaši 21.–29. punktā ļoti detalizēti ir aprakstījuši jaunās izmaksas, kas Direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētā plānu un projektu izvērtēšanas pienākuma dēļ tagad rodas zemes īpašniekiem.
47. Šis arguments ir iesniegts pamata par apelācijas sūdzības iesniedzēju tiešo ieinteresētību atbalstam. Tas nav no šī pamata atšķirīgs prasības pamats, kā to mēģināts pierādīt ar kopsavilkumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji pievienojuši saviem apsvērumiem, kā arī ar apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzīto pamatu kopsavilkumu (20).
48. Pirmās instances tiesas vērtējums par zemes īpašnieku – fizisko personu tiešo ieinteresētību ir ietverts pārsūdzētā rīkojuma 54. un 59. punktā šādā redakcijā:
“54 Pirmās instances tiesa uzskata, ka nevar atzīt, ka apstrīdētais lēmums [..] pats par sevi ietekmē prasītāju [zemes īpašnieku, kas ir fiziskas personas] tiesisko situāciju. Apstrīdētajā lēmumā nav ietverts neviens noteikums attiecībā uz Kopienas nozīmes teritoriju aizsardzības režīmu, kā, piemēram, aizsardzības vai atļaujas saņemšanas procedūras pasākumi. Līdz ar to tas neietekmē nedz zemes gabalu īpašnieku tiesības un pienākumus, nedz šo tiesību īstenošanu. Pretēji prasītāju [zemes īpašnieku, kas ir fiziskas personas] apgalvotajam šo teritoriju iekļaušana Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā neuzliek nekādus pienākumus saimnieciskās darbības subjektiem vai privātpersonām.
[..]
59 Interpretējot iepriekš minētos attiecīgo dalībvalstu pienākumus, kas ir saistoši, tiklīdz ar apstrīdēto lēmumu ir noteiktas Kopienas nozīmes teritorijas, ir jākonstatē, ka neviens no pienākumiem nav tieši piemērojams prasītājiem [zemes īpašniekiem, kas ir fiziskas personas]. Visiem šiem pasākumiem ir nepieciešama akta pieņemšana no attiecīgās dalībvalsts puses, lai precizētu, kādā veidā tā paredz īstenot attiecīgo pienākumu, neatkarīgi no tā, vai jautājums ir par vajadzīgajiem aizsardzības pasākumiem ([..] Direktīvas 6. panta 1. punkts), attiecīgiem pasākumiem, lai novērstu teritorijas noplicināšanos ([..] Direktīvas 6. panta 2. punkts), vai kompetento valsts iestāžu piekrišanu tādam projektam, kas var būtiski ietekmēt attiecīgo teritoriju ([..] Direktīvas 6. panta 3. un 4. punkts).”
49. Pārsūdzētā rīkojuma 61. punktā Pirmās instances tiesa līdz ar to secināja, ka MTK nevar tikt atzīta par tieši skartu.
50. Ar vienkāršu pārsūdzētā rīkojuma gramatisku interpretāciju pietiek, lai konstatētu, ka Pirmās instances tiesa ir paudusi savu nostāju par izvirzīto pamatu attiecībā uz pašreizējo apelācijas sūdzības iesniedzēju tiešo ieinteresētību. Nenoliedzami, Pirmās instances tiesa nav pārāk detalizēti izskatījusi jautājumu par Direktīvas 6. panta 3. punkta ietekmi uz zemes īpašnieku tiesisko situāciju. Es varu tikai paust nožēlu par to, ka tās apsvērumi šajā jautājumā ir tik lakoniski, jo Pirmās instances tiesa, vēlos atgādināt, ir izskatījusi jautājumu saistībā ar absolūtu šķērsli tiesas procesam.
51. Tomēr es uzskatu, ka pārsūdzētajā rīkojumā ietvertais pamatojums ļauj Tiesai veikt pārbaudi un ļauj arī apelācijas sūdzības iesniedzējiem uzzināt iemeslus, kuru dēļ Pirmās instances tiesa nosprieda, ka apstrīdētais lēmums nav tos tieši skāris. Kā skaidri izriet no pārsūdzētā rīkojuma, Pirmās instances tiesa ņēma vērā secinājumu, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverts neviens noteikums saistībā ar Direktīvas 6. pantā paredzēto aizsardzības režīmu un tajā turklāt ir paredzēta rīcības brīvība par šī režīma ieviešanu atbildīgajām dalībvalstīm.
52. Līdz ar to es ierosinu Tiesai atzīt pirmo izvirzīto pamatu par nepamatotu.
B – Par otro pamatu, kas attiecas uz Pirmās instances tiesas kļūdaino vērtējumu attiecībā uz zemes īpašnieku tiešo ieinteresētību
1) Lietas dalībnieku argumenti
53. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka apstrīdētais lēmums tos nav skāris tieši EKL 230. panta ceturtās daļas un Tiesas judikatūras izpratnē. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārbaudot abus judikatūrā paredzētos nosacījumus, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, strīdīgajam tiesību aktam ir jāietekmē prasītāja tiesiskā situācija un, otrkārt, tā ieviešanai ir jānotiek automātiski (21).
54. Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi Direktīvas 6. pantu, jo ir atzinusi, ka apstrīdētais lēmums nerada nekādas juridiskas sekas attiecībā pret tiem.
55. Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma rezultātā teritorijas, kas izraudzītas par Kopienas nozīmes teritorijām, tiek klasificētas kā īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Līdz ar to ar šo lēmumu galīgi tiek atrisināts jautājums par šo teritoriju iekļaušanu Natura 2000 tīklā.
56. Otrkārt, ar apstrīdēto lēmumu tiek ieviests aizliegums pasliktināt par Kopienas nozīmes teritorijām atzīto teritoriju stāvokli, kā arī pienākums izvērtēt plānus un projektus, ko iespējams īstenot šajās teritorijās, kā, piemēram, Direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētais pienākums. Faktam, ka pašā apstrīdētajā lēmumā nav paredzēti pienākumi vai ierobežojumi attiecībā uz īpašuma izmantošanu, neesot nekādas nozīmes.
57. Pamatojot šo secinājumu, apelācijas sūdzības iesniedzēji kritizē Pirmās instances tiesu par to, ka tā ir izvērtējusi apstrīdētā lēmuma juridiskās sekas, neņemot vērā dažādos teritoriju atlases procedūras posmus.
58. Attiecībā uz otro nosacījumu apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi arī Direktīvas 6. pantu, jo ir atzinusi, ka, lai apstrīdētais lēmums radītu juridiskas sekas, ir nepieciešami dalībvalsts veikti pasākumi, attiecībā uz kuriem tai ir rīcības brīvība.
59. Komisija savukārt apgalvo, ka pārsūdzētais rīkojums atbilst Tiesas judikatūrai attiecībā uz EKL 230. panta ceturto daļu. Tā uzskata, ka apstrīdētais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējus tieši neskar, jo tajā nav ietverts neviens noteikums attiecībā uz aizsardzības režīmu, kas dalībvalstīm jāizveido saskaņā ar šo direktīvu. Turklāt Direktīvas 6. panta 3. punkts, tāpat kā apstrīdētais lēmums, neliedz apelācijas sūdzības iesniedzējiem īstenot nekustamā īpašuma, mežsaimniecības vai lauksaimniecības projektus īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās. Šī noteikuma formulējums ir nepārprotams, un tas paredz tikai izvērtēšanas procedūru piemērošanu un kompetento valsts iestāžu organizētu apspriedi pirms projekta apstiprināšanas. Visbeidzot, Komisija neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem par to, ka apstrīdētais lēmums tos skar arī individuāli.
60. Spānijas Karaliste, kas iestājusies lietā Komisijas prasījumu atbalstam, piebilst, ka apstrīdētajā lēmumā ir vienīgi konstatēts faktiskais stāvoklis, t.i., tas, ka noteiktā teritorijā ir izpildīti īpaši ar vidi saistīti nosacījumi. Spānijas Karaliste turklāt precizē, ka Direktīvas 6. panta 3. punkta radītā ietekme izriet nevis no apstrīdētā lēmuma, bet gan no atzīšanas par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, ko veic dalībvalstis.
2) Vērtējums
61. Apstrīdētā lēmuma adresāti atbilstoši tā 2. pantam ir vienīgi dalībvalstis. Fiziskajām personām, šajā gadījumā personām, kas ietilpst zemes īpašnieku sastāvā, vai juridiskajām personām – šajā gadījumā MTK:n säätiö fondam, kuras vēlas celt prasību par šī lēmuma atcelšanu, ir jāatbilst EKL 230. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem. Līdz ar to šīm personām ir jāpierāda, ka šis lēmums skar tās tieši un individuāli. Gadījumā, ja strīdīgais lēmums neatbilst šiem nosacījumiem, fiziskās vai juridiskās personas celtā prasība par šo lēmumu nav pieņemama.
62. Tāds ir šīs tiesvedības priekšmets.
63. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kā arī atbilstoši Pirmās instances tiesas pārsūdzētā rīkojuma 52. punktā atgādinātajam nosacījums, saskaņā ar kuru apstrīdētajam tiesību aktam fiziska vai juridiska persona ir jāskar “tieši”, paredz divu nosacījumu izpildi. Pirmkārt, šim tiesību aktam ir tieši jāietekmē indivīda tiesiskā situācija. Otrkārt, šim tiesību aktam jābūt tādam, kas neparedz nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, jo tā ir pilnīgi automātiska un izriet tikai no Kopienu tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas (22).
64. Šajā tiesvedībā līdz ar to ir jāpārbauda, vai ir izpildīti abi šie nosacījumi.
a) Par pirmo nosacījumu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma ietekmi uz zemes īpašnieku tiesisko situāciju
65. Kā jau iepriekš norādīju, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā rīkojuma 54. punktā ir atzinusi, ka apstrīdētais lēmums, “kurā par Kopienas nozīmes teritorijām ir noteikta Somijas teritorijas daļa, kurā prasītājiem [zemes īpašniekiem, kas ir fiziskas personas] pieder zemes gabali (23), pats par sevi [ne]ietekmē prasītāju tiesisko stāvokli”. Pirmās instances tiesa atzina, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverts neviens noteikums attiecībā uz Kopienas nozīmes teritoriju aizsardzības režīmu un līdz ar to tas neietekmē nedz zemes īpašnieku tiesības un pienākumus, nedz šo tiesību īstenošanu. Tādēļ Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka šo teritoriju iekļaušana Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā neuzliek nekādus pienākumus saimnieciskās darbības subjektiem vai privātpersonām.
66. Es nepiekrītu šim vērtējumam.
67. Tieši pretēji, uzskatu, ka apstrīdētais lēmums pats par sevi tieši ietekmē zemes īpašnieku tiesisko situāciju un tas tā ir pat tad, ja attiecīgā dalībvalsts nav pieņēmusi nekādus aizsardzības pasākumus.
68. Pretēji Spānijas Karalistes apgalvotajam apstrīdētais lēmums ir apstrīdams tiesību akts. Šis lēmums nav “deklaratīva rakstura akts” vai vienkāršs starppasākums, jo tajā ir ietverta Komisijas galīgā nostāja attiecībā uz Kopienas nozīmes teritorijām, kas ietilpst Natura 2000 tīklā (24).
69. Apstrīdētais lēmums turklāt ir uzskatāms par nelabvēlīgu lēmumu. Klasificējot par Kopienas nozīmes teritorijām zemes gabalus, īpašumtiesības uz kuriem pieder attiecīgajiem zemes gabalu īpašniekiem, šis lēmums atņem tiem iespēju brīvi rīkoties ar savu īpašumu (25).
70. Būtībā minētā lēmuma rezultātā zemes īpašnieku tiesībām tiek paredzēti jauni ierobežojumi, kas nepastāvēja šo tiesību iegūšanas brīdī un kas apgrūtina to īstenošanu. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu zemes īpašnieki vairs nevar apsaimniekot vai pārdot savu zemi, neņemot vērā to īpašuma klasifikāciju par Kopienas nozīmes teritorijām. Apstrīdētā lēmuma ietekme uz zemes īpašnieku situāciju līdz ar to var nozīmēt ekonomiska un sociāla rakstura kaitējumu, samazinot zemes vērtību vai radot pilnīgu vai daļēju lauksaimniecības un mežsaimniecības darbību pārtraukšanu. Apstrīdētā lēmuma ietekme var nozīmēt arī virkni ierobežojumu ar īpašumu saistīto prerogatīvu īstenošanai, jo, tiklīdz šīs zemes tiek klasificētas kā Kopienas nozīmes teritorijas, saistībā ar tām rodas jauni pienākumi.
71. Pirmkārt, šīs zemes atbilstoši Direktīvas 4. panta 4. punktam tiek klasificētas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.
72. Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 4. panta 5. punktu dalībvalstīm ir jāizveido apstrīdētajā lēmumā paredzēto teritoriju aizsardzības režīms atbilstoši Direktīvas 6. panta 1.–4. punkta noteikumiem (26). Dalībvalstīm, piemēram, ir jāveic visi vajadzīgie aizsardzības pasākumi šo teritoriju saglabāšanai (27). Tādējādi tās var aizliegt veikt noteiktas darbības aizsargājamajās teritorijās, kā, piemēram, aršanu un atmežošanu, vai arī ierobežot būvniecības un apsaimniekošanas darbības. Dalībvalstīm turklāt uz visiem plāniem un projektiem, kas var ietekmēt Kopienas nozīmes teritorijas, kā, piemēram, ūdens iegūšanas projektiem, ir jāattiecina iepriekšējas administratīvas atļaujas saņemšanas procedūra, kuras pamatā ir šo plānu un projektu ietekmes uz attiecīgo teritoriju izvērtējums (28).
73. Šie pasākumi ir uzskatāmi par īpašumtiesību ierobežojumu un ir tieši saistīti ar zemes īpašniekiem piederošo zemes gabalu klasificēšanu par Kopienas nozīmes teritorijām.
74. Lietā, kuras rezultātā tika taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Infront WM, Tiesa atzina, ka prasītājs ir ticis tieši ietekmēts. Apstrīdētais tiesību akts bija Komisijas lēmums, ar kuru tika konstatēta tāda Lielbritānijas tiesiskā regulējuma saderība ar Kopienu tiesībām, kurā saskaņā ar Direktīvu 89/552/EEK (29) bija noteiktas prasības attiecībā uz televīzijas raidorganizāciju veikto liela mēroga pasākumu pārraidīšanu. Tiesa atzina, ka šis tiesību akts ir tieši skāris uzņēmumu – šajā gadījumā Infront WM AG, kura darbība ietvēra sporta pasākumu translācijas tiesību iegūšanu un tirdzniecību, jo Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pieņemtais tiesiskais regulējums, kas bija apstiprināts ar šo tiesību aktu, noteica šīm raidorganizācijām atsevišķus ierobežojumus iepriekš minēto pasākumu, attiecībā uz kuriem Infront WM AG bija ieguvis ekskluzīvas tiesības, pārraidīšanai. Tiesa nosprieda, ka, “tā kā šie ierobežojumi [bija] saistīti ar nosacījumiem, ievērojot kurus, šīs raidorganizācijas iegūst no Infront [WM AG] tiesības televīzijā translēt norādītos pasākumus, Apvienotās Karalistes veikto pasākumu un apstrīdētā akta iedarbības rezultātā šai sabiedrībai piederošajām tiesībām tiek papildus noteikti jauni ierobežojumi, kas neeksistēja brīdī, kad tā ieguva minētās translācijas tiesības, un kas padara grūtāku šo tiesību īstenošanu. Tādējādi apstrīdētais akts tieši ietekmē Infront [WM AG] tiesisko situāciju” (30).
75. Man šķiet, ka šī judikatūra ir pilnībā transponējama arī šajā lietā.
76. Šajos apstākļos un, ņemot vērā šos faktorus, man šķiet, ka apstrīdētais lēmums tomēr ietekmē zemes īpašnieku tiesisko situāciju.
77. Tagad ir jāpārbauda, vai pasākumi, kas nepieciešami apstrīdētā lēmuma izpildei, ir automātiska rakstura vai arī tieši pretēji – valsts iestādēm šajā sakarā pastāv rīcības brīvība.
b) Par otro nosacījumu, kas attiecas uz dalībvalstu rīcības brīvības, izpildot apstrīdēto lēmumu, apjomu
78. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja iestāde Kopienu aktu ir adresējusi dalībvalstij un darbībai, kas dalībvalstij jāveic šī akta izpildei, ir automātisks raksturs vai ja vienā vai otrā veidā šim aktam ir nepārprotami saistošas sekas, šis akts tieši skar ikvienu personu, kuru ietekmē šī rīcība (31).
79. Pēc Tiesas domām, gadījumā, ja saistībā ar apstrīdēto tiesību aktu un prasītāju pastāv valsts pasākums, ar kuru tiek veikta izpilde, tas pats par sevi nav prasības nepieņemamības pamats, ja šim pasākumam ir automātisks raksturs vai ja tā jēga ir paredzama un ir izsecināma no Kopienu tiesiskā regulējuma (32). Tiesa, piemēram, ir nospriedusi, ka tā tas bija lietā, kuras rezultātā tika pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Infront WM. Neraugoties uz pastāvošo rīcības brīvību apstrīdētā tiesību akta izpildē, Tiesa atzina, ka valsts iestādēm nepastāvēja nekāda rīcības brīvība attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, jo tas tika noteikts tikai un vienīgi šajā aktā (33).
80. Savukārt gadījumā, ja apstrīdētais tiesību akts piešķir dalībvalstij, kas ir šī akta adresāte, izvēles iespējas un tai ir iespēja izvēlēties, vai rīkoties vai arī nē, vai arī tai nav pienākuma rīkoties kādā noteiktā veidā, Tiesa uzskata, ka indivīdam nav tiešu tiesību apstrīdēt šo tiesību aktu (34).
81. Kā jau iepriekš norādīju, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā rīkojuma 55.–58. punktā ir izvērtējusi dalībvalstīm atbilstoši Direktīvas 4. panta 4. un 5. punktam, kā arī 6. pantam uzlikto pienākumu saturu. Tā secināja, ka visu šo pienākumu priekšnosacījums ir attiecīgās dalībvalsts izdots tiesību akts, precizējot, kādā veidā tā plāno ieviest tos savā teritorijā. Pirmās instances tiesa secināja:
“60 Tādējādi no [..] Direktīvas, kas ir pamatā apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, izriet, ka tā dalībvalstīm uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj kompetentajām valsts iestādēm lemt par veicamajiem aizsardzības pasākumiem un apstiprināšanas procedūrām [(35)]. Tas, ka dalībvalstīm šādi atzīta rīcības brīvība izmantojama atbilstoši [..] Direktīvas mērķiem, šo secinājumu neatspēko.”
82. Tieši pamatojoties uz šo secinājumu, Pirmās instances tiesa noraidīja zemes īpašnieku iesniegto prasību atcelt tiesību aktu kā nepieņemamu.
83. Es nepiekrītu šim vērtējumam šādu iemeslu dēļ.
84. Pirmkārt, vēlos atgādināt, ka apstrīdētajam lēmumam ir normatīvs raksturs un tas ir pilnībā saistošs dalībvalstīm, kuras nevar atkārtoti izlemt jautājumu par zemes gabalu klasificēšanu Natura 2000 tīklā.
85. Otrkārt, izpildot šo lēmumu, dalībvalstīm, manuprāt, ir ļoti ierobežota rīcības brīvība.
86. Šajā lietā jautājums, par kuru lietas dalībnieku starpā pastāv domstarpības, izriet no tā, ka apstrīdētā lēmuma izpildei ir nepieciešami dalībvalstu veikti izpildes pasākumi. Tomēr, kā jau iepriekš norādīju, ar apstrīdēto tiesību aktu un prasītāju saistīta valsts piemērošanas pasākuma pastāvēšana pati par sevi nav prasības nepieņemamības pamats. Šādā situācijā Tiesa izvērtē rīcības brīvības, kas ir dalībvalstu rīcībā, ieviešot apstrīdēto tiesību aktu, apjomu.
87. Šajā lietā šie izpildes pasākumi ir noteikti direktīvā, kas pēc definīcijas nozīmē dalībvalstu rīcības brīvības esamību. Atgādināšu, ka saskaņā ar EKL 249. panta trešo daļu dalībvalstīm ir saistošs sasniedzamais rezultāts, bet tām ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz veidu un līdzekļiem, ko tās izmanto šim nolūkam (36).
88. Šajā gadījumā jautājums tātad ir par to, vai, ņemot vērā Direktīvā paredzētās prasības, dalībvalstīm ir pietiekama rīcības brīvība apstrīdētā lēmuma ieviešanā, kas ļauj tām izlemt, vai tās veiks noteiktas darbības vai arī nē, vai arī tieši pretēji – tām ir jārīkojas kādā iepriekš noteiktā veidā.
89. Veids un nosacījumi, kādos ir izpildāms apstrīdētais lēmums, ir noteikti Direktīvas 4. panta 4. un 5. punktā un 6. pantā.
90. Pirmkārt, tiklīdz Komisija ir sagatavojusi Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu, dalībvalstīm ir pienākums, cik vien ātri tas iespējams, bet ne vēlāk kā sešu gadu laikā atzīt šīs teritorijas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Kā norādījuši apelācijas sūdzības iesniedzēji, Direktīvas 4. panta 4. punkta noteikumi ir nepārprotami un dalībvalstīm nepastāv nekāda rīcības brīvība šajā sakarā (37).
91. Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 4. panta 5. punktu dalībvalstīm Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā ietvertajām teritorijām ir jāpiemēro Direktīvas 6. panta 2.–4. punktā paredzētais aizsardzības režīms (38). Kā iepriekš minētajā spriedumā lietā Dragaggi u.c. norādījusi Tiesa, kādas teritorijas iekļaušana Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā un šajā noteikumā paredzēto aizsardzības pasākumu piemērošana ir nepārprotami saistītas (39).
92. Nenoliedzami, valsts iestādēm nav atņemta jebkāda rīcības brīvība, ieviešot Direktīvas 6. pantu un apstrīdēto lēmumu. Būtībā, lai varētu izpildīt no tiem izrietošos pienākumus, valsts iestādes var paredzēt atbilstošu teritoriju aizsardzības režīmu, kas var atšķirties, ņemot vērā katras dalībvalsts ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības (40).
93. Tomēr dalībvalstu iestādēm piešķirtā rīcības brīvība, manuprāt, ir ļoti ierobežota.
94. Dalībvalstu iestādēm ir jānodrošina, lai par Kopienas nozīmes teritorijām klasificēto zemes gabalu īpašnieki nepasliktinātu dabisko dzīvotņu, kas atrodas to īpašumā, stāvokli un neradītu traucējumu šajā platībā dzīvojošajām sugām, pārkāpjot Direktīvā paredzētās prasības. Šim mērķim valsts iestādēm ir jāveic aizsardzības pasākumi, kas, manuprāt, ir visai paredzami un viegli nosakāmi. Šiem pasākumiem jāļauj saglabāt un atjaunot Kopienā nozīmīgo dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu “labvēlīgu aizsardzības statusu” (41). Šo pasākumu mērķis ir arī izvairīties no visiem teritoriju noplicināšanas un traucējumu radīšanas riskiem. Šie pasākumi ir uzskatāmi par apstrīdētā lēmuma tiešu izpildi. Tieši šie pasākumi un šajā gadījumā arī apstrīdētais lēmums ir tie, kas nosaka sasniedzamo rezultātu. Attiecībā uz rezultātu valsts iestādēm līdz ar to nepastāv nekāda rīcības brīvība.
95. Tādējādi zemes īpašnieku tiesiskajai situācijai nodarītais kaitējums ir saistīts ar nepieciešamību sasniegt šo rezultātu.
96. Turklāt Kopienu iestādes nosaka arvien šaurāku kompetento valsts iestāžu rīcības brīvības apmēru.
97. Tādējādi Komisija ir pieņēmusi Direktīvas 6. panta interpretācijas vadlīnijas, kurās ir norādījusi katra šīs direktīvas noteikuma piemērojamību un saturu (42). Attiecībā, piemēram, uz Direktīvas 6. panta 2. punkta ieviešanu Komisija ir precizējusi teritoriju traucējumu un noplicināšanas jēdzienu un tostarp norādījusi dalībvalstīm veidu, kādā ir izvērtējami šie riski. Komisija turklāt ir noteikusi nosacījumus un termiņus, kādos dalībvalstīm ir jāveic saglabāšanas pasākumi (43). Attiecībā uz Direktīvas 6. panta 4. punkta ieviešanu Komisija ir precizējusi, kas ir saprotams ar “sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm ” un “kompensācijas pasākumiem”. Tā tostarp ir norādījusi, kad ir jāparedz šie pasākumi, kam ir jāsedz to izmaksas un kam ir jāpaziņo par tiem.
98. Turklāt Komisija – tiesvedības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ietvaros – un Tiesa – veicot pārbaudi tiesā, ļoti detalizēti pārbauda dalībvalstu atbilstoši Direktīvas 6. pantam veiktos pasākumus. To pierāda ar Direktīvas ieviešanu saistīto tiesisko strīdu skaits. Šajā saistībā Tiesa ir uzsvērusi, ka Direktīvas transponēšanas precizitātei ir “īpaša nozīme [tiktāl, ciktāl] kopējā mantojuma apsaimniekošana to attiecīgajā teritorijā ir uzticēta dalībvalstīm” (44). Tiesa ir atzinusi – tā kā Direktīvā ir noteiktas “kompleksas un tehniskas normas”, “dalībvalstīm ir īpašs pienākums nodrošināt, lai to tiesību akti, kas paredzēti, lai nodrošinātu šīs direktīvas transpozīciju, būtu skaidri un precīzi, tai skaitā attiecībā uz uzraudzības un kontroles pamatpienākumiem” (45).
99. Tādējādi Tiesa nešauboties ir precizējusi Direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētā aizsardzības mehānisma nosacījumus. Tiesa ir atzinusi, ka ar “pienācīgu novērtējumu” šīs normas izpratnē tiek paredzēts, ka kompetentās valsts iestādes identificēs visus tos plānu aspektus, kas var ietekmēt attiecīgās teritorijas aizsardzības mērķus. Turpinājumā Tiesa ir nospriedusi, ka piekrišanu plāna vai projekta īstenošanai var dot tikai ar nosacījumu, ka kompetentās valsts iestādes ir pārliecinājušās, ka tas nekaitēs attiecīgās teritorijas viengabalainībai. Tāpat Tiesa ir precizējusi, ka “gadījumā, ja pastāv šaubas par iespējamu kaitīgu ietekmi [..], kompetentajai valsts iestādei nav jāsniedz piekrišana šī plāna vai projekta īstenošanai” (46). Kā to pareizi norādījuši apelācijas sūdzības iesniedzēji, saistībā ar atļauju, kas izsniegta saskaņā ar šiem kritērijiem, dalībvalstīm pastāv ļoti ierobežota rīcības brīvība (47).
100. Līdz ar to man šķiet, ka, tiklīdz Komisija ir atzinusi kādu teritoriju par Kopienas nozīmes teritoriju, dalībvalstīm nav citas iespējas, kā vien piešķirt šai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu un ieviest aizsardzības režīmu, kas ļauj nodrošināt šīs teritorijas aizsardzību atbilstoši Direktīvas prasībām. Faktam, ka dalībvalstīm var būt zināma rīcības brīvība, lai cik ierobežota tā arī nebūtu, attiecībā uz veicamajiem aizsardzības pasākumiem un piemērojamajām atļaujas izsniegšanas procedūrām, manuprāt, nebūtu jāietekmē apstrīdētā lēmuma iedarbība.
101. Ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka šajā gadījumā ir izpildīti abi judikatūrā paredzētie nosacījumi, lai varētu atzīt, ka Kopienu tiesību akts ir tieši skāris fizisko vai juridisko personu.
102. Līdz ar to es uzskatu, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka zemes īpašniekus apstrīdētais lēmums nav skāris tieši, un tādēļ es iesaku Tiesai atcelt pārsūdzēto rīkojumu.
103. Šādos apstākļos es uzskatu, ka nav jāizskata trešais pamats par efektīvas tiesību aizsardzības tiesā neesamību.
104. Tāpat es uzskatu, ka Tiesa var pieņemt galīgo nolēmumu par apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmajā instancē celtās prasības pieņemamību atbilstoši Tiesas Statūtu 61. panta pirmajai daļai (48).
VI – Par pirmajā instancē celtās prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību
105. Tā kā Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā rīkojumā nav izskatījusi šo jautājumu, es izvērtēšu, kādā mērā apstrīdētais lēmums var būt individuāli skāris zemes īpašniekus. Pēc šīs analīzes es izvērtēšu MTK celtās prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamību.
A – Par zemes īpašnieku celtās prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamību
1) Lietas dalībnieku argumenti
106. Savā pirmajā instancē izvirzītajā iebildē par nepieņemamību Komisija apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav individuāli skāris zemes īpašniekus. Komisija vispirms norāda, ka šis lēmums nav tos ietekmējis tādā veidā, ka tiem būtu liegtas tiesības rīkoties ar savu īpašumu. Minētais lēmums nepiešķir tiem nekādas tiesības un neparedz nekādus pienākumus. Komisija uzsver, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētās teritorijas ir definētas, pamatojoties vienīgi uz bioloģiskiem kritērijiem saskaņā ar Direktīvas 1. panta k) punktu. Šajā sakarā Komisija uzskata, ka nav iespējams identificēt par Kopienas nozīmes teritorijām klasificēto teritoriju īpašniekus, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu vai datiem, kas bija tā pamatā. Visbeidzot, Komisija norāda, ka šajā lēmumā paredzētās teritorijas var interesēt arī citus subjektus, nevis tikai zemes gabalu īpašniekus, kā, piemēram, būvniecības uzņēmumus, nevalstiskās organizācijas vai “parastos pilsoņus”.
107. Apelācijas sūdzības iesniedzēji savukārt uzskata, ka viņi atrodas īpašā situācijā, kas tos izceļ attiecībā pret visām citām personām, jo apstrīdētais lēmums attiecas uz to īpašumā esošiem zemes gabaliem un ietekmē viņu tiesisko situāciju.
2) Vērtējums
108. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personas, kas nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums ir tās ietekmējis šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tādēļ tās individuāli nošķir tieši tāpat kā šāda lēmuma adresātus (49).
109. Tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka gadījumā, ja lēmums skar personu grupu, kas ir identificēta vai identificējama šī tiesību akta pieņemšanas brīdī, un, ņemot vērā šīs grupas locekļus raksturojošus kritērijus, šis akts var šīs personas skart individuāli, jo tās pieder pie ierobežota tirgus dalībnieku loka (50). Tiesa ir norādījusi, ka tas tā ir gadījumā, ja lēmums groza privātpersonas tiesības, kuras iegūtas pirms tā pieņemšanas (51).
110. Šajā lietā trīs iemeslu dēļ es uzskatu, ka zemes īpašnieki ietilpst slēgtā lokā, kura biedrus īpaši ietekmē apstrīdētais lēmums.
111. Pirmkārt, tie atrodas īpašā situācijā, jo tiem ir īpašumtiesības uz apstrīdētajā lēmumā paredzētajām teritorijām.
112. Otrkārt, zemes īpašniekus Komisija identificēja šī lēmuma pieņemšanas brīdī. Apstrīdētajā lēmumā paredzētās teritorijas ir identificējamas, ņemot vērā ģeogrāfiskās norādes (platumu un garumu). Šie dati, kurus apkopo, iesniedz un vēlāk apstiprina dalībvalsts, ļauj identificēt zemes gabalus, attiecībā uz kuriem pastāv īpašumtiesības. Principā attiecīgajos valsts reģistros tiek reģistrētas ikvienas personas īpašumtiesības.
113. Treškārt, kā jau iepriekš minēju, apstrīdētais lēmums ietekmē zemes īpašnieku tiesisko situāciju, it īpaši to tiesību brīvu īstenošanu.
114. Šādos apstākļos man šķiet, ka uz iepriekš minēto personu iesniegtās prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību attiecas Tiesas pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru indivīds var apstrīdēt Kopienu tiesību akta likumīgumu, ja šis akts izmaina šīs personas tiesības, ko tā ieguvusi pirms tā pieņemšanas.
115. Kā esmu norādījis savu secinājumu, kas tika sniegti lietā, kuras rezultātā tika pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Infront WM, 99.–102. punktā, Tiesa to ir atzinusi spriedumā lietā Toepfer un Getreide‑Import Gesellschaft/Komisija (52), kurā tā pirmoreiz nosprieda, ka privātpersonu var individuāli skart dalībvalstij adresēts lēmums. Tiesa pieņēma šādu nostāju arī iepriekš minētajā spriedumā lietā Bock/Komisija, kā arī spriedumos lietā Agricola commerciale olio u.c./Komisija un lietā Savma/Komisija (53). Spriedumā lietā CAM/Komisija (54) Tiesa arī atzina, ka privātpersonai ir tiesības celt prasību, ja apstrīdētais pasākums attiecas uz situāciju, kas norisinās tā pieņemšanas brīdī, un ar to tiek apdraudētas iegūtās tiesības attiecībā uz nākotnē veicamajām darbībām. Tiesa tāpat ir nospriedusi arī iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Infront WM.
116. Turklāt, ja attiecīgās tiesības ir vienas no Kopienu tiesību sistēmā iekļautajām pamattiesībām, kā tas ir īpašumtiesību gadījumā (55), manuprāt, ir acīmredzams, ka saistībā ar šo tiesību pārkāpumu ir jāpastāv efektīvai tiesību aizsardzības iespējai Kopienu tiesā.
117. Man šķiet, ka šo vērtējumu pamato Kopienu judikatūra un it īpaši spriedums lietā Codorniu/Padome (56). Šajā lietā Spānijā reģistrēta sabiedrība – preču zīmes Gran Cremant de Codorniu īpašniece kopš 1924. gada, lūdza atcelt kādas Padomes regulas pantu, ar kuru šai sabiedrībai tika aizliegts izmantot norādi “crémant”. Tiesa, neraugoties uz apstrīdētā tiesību akta normatīvo raksturu, atzina šīs sabiedrības iesniegto prasību par pieņemamu, jo vēlējās aizsargāt īpašumtiesības, kas šai sabiedrībai pastāvēja saistībā ar šo preču zīmi atbilstoši Spānijas tiesību aktiem.
118. Šī judikatūra man šķiet pilnībā attiecināma arī uz šo lietu, jo zemes īpašnieku tiesības tika iegūtas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
119. Tieši tāpēc, ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka zemes īpašniekus ir individuāli ietekmējis šis lēmums.
120. Līdz ar to zemes īpašnieki atbilst EKL 230. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem, lai varētu celt prasību atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret šādu lēmumu. Tādēļ es iesaku Tiesai atzīt šo personu iesniegto prasību par pieņemamu.
121. Tagad ir jāpārbauda MTK celtās prasības par apstrīdētā lēmuma atcelšanu pieņemamība.
B – Par MTK celtās prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību
122. Kā izriet no lietas materiāliem, MTK pārstāv 163 000 lauksaimnieku un mežsaimnieku saimnieciskās darbības veicēju intereses, tostarp arī zemes īpašnieku intereses (57).
123. Kolektīvo interešu aizsardzības apvienības celtas prasības Kopienu tiesā pieņemamība arī izriet no EKL 230. panta ceturtās daļas. Vēlos atgādināt, ka šī tiesību norma pakļauj jebkuras fiziskas vai juridiskas personas celtu prasību atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret lēmumu, kuras adresāts tā nav, dubultam nosacījumam par to, ka šis lēmums šo personu skar tieši un individuāli.
124. Kolektīvo interešu aizsardzības apvienība līdz ar to var lūgt atcelt šādu lēmumu, kura adresāte tā nav, tikai tad, ja šis lēmums to vai tās biedrus skar tieši un individuāli. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apvienība var celt prasību pret šādu aktu, atsaucoties uz tās pārstāvēto biedru vispārīgo un kolektīvo interešu aizsardzību (58). Tas ļauj izvairīties no tā, ka ar šādas apvienības palīdzību indivīdi var apiet EKL 230. panta ceturtajā daļā paredzētās procesuālās prasības (59).
125. Kā izriet no Tiesas judikatūras, tādai apvienībai kā MTK ir tiesības celt prasību par Komisijas lēmuma atcelšanu tikai divos gadījumos. Pirmkārt, šādas apvienības celta prasība ir pieņemama, ja tās pārstāvētajiem biedriem vai dažiem no tās biedriem pašiem ir tiesības celt prasību (60). Šādā gadījumā tiek uzskatīts, ka apvienība ir aizstājusi tās biedrus. Otrkārt, tās celta prasība var tikt pieņemta tad, ja tā var pierādīt pati savu ieinteresētību prasības celšanā. Judikatūrā ir pieļauts, ka tas tā var būt gadījumā, kad tiesību akts, kuru ir lūgts atcelt, ir ietekmējis apvienības pārrunu vedējas pozīciju (61).
126. Šīs prasības ietvaros apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka MTK celtā prasība ir pieņemama, jo lielākajai tās biedru daļai pašiem ir tiesības celt prasību.
127. Es arī atbalstu šo viedokli.
128. Man šķiet, ka MTK ar šo prasību vēlas aizsargāt atsevišķu tās biedru individuālās intereses un it īpaši zemes īpašnieku intereses. Kā jau iepriekš norādīju, es uzskatu, ka apstrīdētais lēmums šīs apvienības biedrus ir skāris tieši un individuāli. Līdz ar to MTK celtā prasība man šķiet pieņemama tiktāl, ciktāl šī apvienība pārstāv tās biedrus.
129. Ņemot vērā Tiesas judikatūru, man šķiet, ka ar šo apstākli pietiek, lai pamatotu MTK celtās prasības pieņemamību.
130. Ņemot vērā šos apsvērumus, es iesaku Tiesai noraidīt Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību attiecībā uz pašreizējo apelācijas sūdzības iesniedzēju celto prasību Pirmās instances tiesā.
131. Tāpat es iesaku Tiesai nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai, lai tā pieņemtu nolēmumu par prasības pamatotību, un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu (62).
VII – Secinājumi
132. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai pieņemt šādu nolēmumu:
1) atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 22. jūnija rīkojumu lietā T‑150/05 Sahlstedt u.c./Komisija;
2) noraidīt Eiropas Kopienu Komisijas Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā izvirzīto iebildi par nepieņemamību;
3) nodot lietu atpakaļ Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesai nolēmuma par prasības pamatotību pieņemšanai;
4) atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.