ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 15. janvārī (1)
Lieta C‑52/18
Christian Fülla
pret
Toolport GmbH
(Amtsgericht Norderstedt (Norderštetes pirmās instances tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva 1999/44/EK – Patēriņa preču pārdošana – Patērētāja tiesības – Piegādāto preču neatbilstība – Vēlāka preču atbilstības nodrošināšana – Pārdevēja pienākumi – Vietas, kur preces ir jādara pieejamas salabošanai vai nomaiņai (vēlākas izpildes vieta), noteikšana – Jēdziens “ievērojamas neērtības patērētājam” – Jēdziens “salabošana bez atlīdzības” – Tiesības atcelt līgumu
1. Ja patēriņa preces tiek iegādātas tālpārdošanā un pēc tam izrādās, ka tās neatbilst distances līgumam, vai ES tiesībās pastāv galīga norma, kas nosaka vietu, kur patērētājam ir jādara šīs preces pieejamas pārdevējam, lai padarītu tās atbilstīgas?
2. Elektroniskās tirdzniecības laikmetā šis jautājums kļūst arvien svarīgāks, īpaši attiecībā uz smagām vai lielgabarīta patēriņa precēm. Izskatāmajā lietā, par kuru uzdod jautājumu Amtsgericht Norderstedt (Norderštetes pirmās instances tiesa, Vācija), tiek apgalvots, ka ar defektiem ir tikusi piegādāta 5x6 metrus liela telts.
3. Lai atbildētu uz šo jautājumu, Tiesai nāksies atrisināt vairākus problēmjautājumus, kas ir regulēti Direktīvā 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (turpmāk tekstā – “Direktīva”) (2).
I. Tiesiskais regulējums
A. Savienības tiesības
4. Ar Direktīvu zināmā mērā ir saskaņots pārdevēja pienākums nodrošināt patēriņa preču atbilstību līguma nosacījumiem.
5. Direktīvas preambulā ir paredzēts:
“(1) Tā kā [EKL] 153. panta 1. un 3. punkts nosaka, ka Kopienai ar pasākumiem, ko tā paredz, ievērojot minētā Līguma 95. pantu, būtu jāveicina augsta patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa panākšana;
(2) tā kā iekšējais tirgus ir teritorija bez iekšējām robežām, kurā tiek garantēta brīva preču, personu, pakalpojumu un kapitāla aprite; tā kā brīva preču aprite attiecas ne tikai uz uzņēmējdarbībā iesaistītu personu darījumiem, bet arī uz privātpersonu darījumiem; tā kā brīva preču aprite nozīmē to, ka vienas dalībvalsts pastāvīgais iedzīvotājs brīvi varētu pirkt preces citas dalībvalsts teritorijā, pamatojoties uz vienotu minimālo taisnīgu noteikumu kopumu, kas reglamentē patēriņa preču pārdošanu;
[..]
(12) tā kā gadījumos, kad ir neatbilstība, pārdevējs norēķinoties vienmēr var piedāvāt patērētājam jebkuru pieejamu tiesiskās aizsardzības līdzekli; tā kā patērētājs izlemj, vai pieņemt vai noraidīt šo priekšlikumu;
[..]
(19) tā kā dalībvalstīm būtu jāatļauj noteikt termiņu, kurā patērētājam ir jāinformē pārdevējs par neatbilstību; tā kā dalībvalstis var nodrošināt augstāku patērētāja tiesību aizsardzības līmeni, neieviešot šādu pienākumu; tā kā jebkurā gadījumā patērētāju rīcībā visā Kopienas teritorijā būtu jābūt vismaz diviem mēnešiem, lai informētu pārdevēju par neatbilstību”.
6. Direktīvas 2. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Patēriņa preces uzskata par atbilstošām līgumam, ja:
a) tās atbilst pārdevēja dotajam aprakstam un tām ir tādas pašas īpašības kā precēm, ko pārdevējs ir piedāvājis patērētājam kā paraugu vai modeli;
b) tās ir derīgas jebkuram konkrētam nolūkam, kuram patērētājs tās pieprasa un ko viņš ir darījis zināmu pārdevējam līguma noslēgšanas brīdī, un pārdevējs ir tam piekritis;
c) tās ir derīgas nolūkiem, kādiem šā tipa preces parasti izmanto;
d) to piegāde un kvalitāte ir tāda, kas parasti piemīt šāda paša tipa precēm un ko patērētājs var pamatoti sagaidīt, ievērojot preču raksturu un ņemot vērā pārdevēja, ražotāja vai viņa pārstāvja sniegtos publiskos paziņojumus par šo preču specifiskajiem raksturlielumiem, jo īpaši reklāmā vai marķējumā.”
7. Direktīvas 3. pants attiecas uz patērētāju tiesībām attiecībā uz līgumiem par patēriņa preču pārdošanu un saistītajām garantijām. Tajā ir noteikts:
“1. Pārdevējs ir atbildīgs patērētājam par jebkuru preču piegādes brīdī esošu neatbilstību.
2. Neatbilstības gadījumā patērētājs ir tiesīgs prasīt, lai saskaņā ar 3. punktu preces bez maksas padarītu atbilstīgas, salabojot vai nomainot tās, vai arī saskaņā ar 5. un 6. punktu ir tiesīgs saņemt attiecīgu cenas samazinājumu vai atcelt līgumu.
3. Pirmkārt patērētājs var prasīt, lai pārdevējs salabo preces, vai arī viņš var prasīt, lai pārdevējs tās nomaina, abos gadījumos bez maksas, ja vien tas nav neiespējami vai nesamērīgi.
Līdzekli uzskata par nesamērīgu, ja tas nosaka pārdevējam izmaksas, kas salīdzinājumā ar alternatīvo līdzekli ir nepamatotas, ņemot vērā:
– vērtību, kāda precēm būtu, ja nebūtu neatbilstības,
– neatbilstības nozīmīgumu un
– vai alternatīvo tiesiskās aizsardzības līdzekli varētu izmantot, nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam.
Jebkura preču labošana vai nomaiņa jāveic pieņemamā laikā un nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam, ņemot vērā preču raksturu un nolūku, kādam patērētājs ir preces pieprasījis.
4. Termins “bez atlīdzības” 2. un 3. punktā attiecas uz nepieciešamajām izmaksām, kādas radušās, lai panāktu preču atbilstību, jo īpaši uz pasta izmaksām, darbaspēka izmaksām un materiālu izmaksām.
5. Patērētājs var pieprasīt attiecīgu cenas samazinājumu vai atcelt līgumu:
– ja patērētājs nav tiesīgs ne uz preču labošanu, ne nomaiņu, vai
– ja pārdevējs nav izmantojis zaudējumu atlīdzināšanas līdzekli pieņemamā laikā, vai
– ja pārdevējs nav izmantojis zaudējumu atlīdzināšanas līdzekli, nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam.
6. Patērētājs nav tiesīgs atcelt līgumu, ja neatbilstība ir nenozīmīga.”
8. Turklāt 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni”.
B. Vācijas tiesības
9. Direktīva Vācijas tiesībās tika transponēta, grozot Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas Civilkodekss; turpmāk tekstā – “BGB”).
10. BGB 439. pantā attiecībā uz saistību vēlāku izpildi ir paredzēts:
“1) Kā saistību vēlāku izpildi pircējs pēc savas izvēles var pieprasīt novērst preču trūkumus vai arī piegādāt jaunas preces bez trūkumiem.
2) Pārdevējam ir pienākums segt visus saistību vēlākas izpildes ietvaros nepieciešamos izdevumus, tostarp it īpaši transporta, ceļa, darba un materiālu izmaksas.
3) Pārdevējs [..] var atteikt to saistību vēlākas izpildes veidu, ko izvēlējies pircējs, vienīgi tad, ja tas ir saistīts ar nesamērīgi lielām izmaksām. Turklāt it īpaši jāņem vērā preču vērtība, kāda tām būtu bijusi, ja trūkumu nebūtu, trūkumu nozīmīgums un jautājums, vai, nesagādājot ievērojamas neērtības pircējam, varētu izmantot alternatīvu saistību vēlākas izpildes līdzekli. Šādā gadījumā pircēja tiesības uz saistību vēlāku izpildi ir ierobežotas un viņš var izvēlēties tikai alternatīvo saistību vēlākas izpildes veidu; pārdevējam saglabājas tiesības atteikt arī šo saistību vēlākas izpildes veidu, ja izpildīti pirmajā teikumā minētie priekšnoteikumi.
4) Ja pārdevējs saistību vēlākas izpildes ietvaros piegādā preces bez trūkumiem, tad atbilstoši 346.–348. pantam viņš var pieprasīt no pircēja atdot atpakaļ preces ar trūkumiem.”
11. Attiecībā uz saistību izpildes vietu BGB 269. pantā ir noteikts:
“1) Ja izpildījuma vieta nav ne noteikta, ne arī nosakāma atbilstoši apstākļiem un it īpaši saistības veidam, izpildījums ir jāsniedz vietā, kur atradās parādnieka dzīvesvieta parāda rašanās brīdī.
2) Ja saistība ir radusies sakarā ar parādnieka tirdzniecības vai ražošanas darbību un ja tā tirdzniecības vai ražošanas uzņēmums neatrodas tā dzīvesvietā, tad šo vietu aizstāj uzņēmuma atrašanās vieta.
3) Tikai tas, ka parādnieks ir apņēmies segt piegādes izdevumus, neļauj uzskatīt, ka piegādes vietai ir jāatbilst izpildījuma vietai.”
II. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
12. 2015. gadā prasītājs pamatlietā no atbildētājas pa telefonu iegādājās 5x6 metrus lielu telti (kas raksturota kā “Partytent”). Telts tika piegādāta prasītāja dzīvesvietā. Pēc tam prasītājs apgalvoja, ka teltij ir noteikti defekti. Atbildētāja visus iebildumus par defektiem noraidīja kā nepamatotus.
13. Prasītājs pieprasīja saistību vēlāku izpildi, tas ir, lai defekti tiktu novērsti vai tiktu nodrošināta telts nomaiņa. Tomēr prasītājs nenosūtīja strīda pamatā esošo preci atbildētājai un pat nepiedāvāja, ka varētu tā rīkoties.
14. Tobrīd puses neapsprieda saistību vēlākas izpildes vietu. Arī pušu noslēgtajā līgumā par to nekas nav minēts.
15. Tomēr tiesvedībā pamatlietā atbildētāja pirmo reizi atsaucās uz to, ka saistību vēlākas izpildes vieta ir tās uzņēmējdarbības vieta.
16. Saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto vēlākas izpildes vietas noteikšana ir būtiska, lai noteiktu, vai prasītājs ir devis atbildētājai iespēju novērst defektus vai devis pieņemamu laiku Direktīvas 3. panta 5. punkta otrā ievilkuma izpratnē, lai varētu atcelt līgumu.
17. Tā kā Amtsgericht Norderstedt (Norderštetes pirmās instances tiesa) bija šaubas par attiecīgo ES tiesību aktu normu pareizu interpretāciju, tā nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:
“1) Vai [Direktīvas] 3. panta 3. punkta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka vieta, kurā patērētājam tālpārdošanā nopirkta patēriņa prece uzņēmējam ir jānodod nolūkā sniegt iespēju to salabot vai nomainīt, vienmēr ir patēriņa preces atrašanas vieta?
2) Ja tas tā nav –
vai [Direktīvas] 3. panta 3. punkta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka vieta, kurā patērētājam tālpārdošanā nopirkta patēriņa prece uzņēmējam ir jānodod nolūkā sniegt iespēju to salabot vai nomainīt, vienmēr ir uzņēmuma uzņēmējdarbības vieta?
3) Ja tas tā nav –
kādi kritēriji attiecībā uz to, kā ir nosakāma vieta, kurā patērētājam tālpārdošanā nopirkta patēriņa prece uzņēmējam ir jānodod nolūkā sniegt iespēju to salabot vai nomainīt, izriet no [Direktīvas] 3. panta 3. punkta trešās daļas?
4) Ja vieta, kurā patērētājam tālpārdošanā nopirkta patēriņa prece uzņēmējam ir jānodod pārbaudīšanai un nolūkā sniegt iespēju veikt saistību vēlāku izpildi, vienmēr vai konkrētajā gadījumā ir uzņēmuma uzņēmējdarbības vieta –
vai ar [Direktīvas] 3. panta 3. punkta pirmo daļu, lasot to kopā ar tās 3. panta 4. punktu, ir saderīga situācija, kad patērētājam ir avansā jāsedz izmaksas par piegādi un/vai nogādi atpakaļ, vai arī no “salabošanas bez atlīdzības” pienākuma izriet, ka pārdevējam ir pienākums veikt avansa maksājumu?
5) Ja vieta, kurā patērētājam tālpārdošanā nopirkta patēriņa prece uzņēmējam ir jānodod pārbaudīšanai un nolūkā sniegt iespēju veikt saistību vēlāku izpildi, vienmēr vai konkrētajā gadījumā ir uzņēmuma uzņēmējdarbības vieta un patērētāja pienākums veikt avansa maksājumu ir saderīgs ar [Direktīvas] 3. panta 3. punkta pirmo daļu, lasot to kopā ar tās 3. panta 4. punktu –
vai [Direktīvas] 3. panta 3. punkta trešā daļa, lasot to kopā ar tās 3. panta 5. punkta otro ievilkumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesības prasīt līguma atcelšanu nav patērētājam, kurš uzņēmējam ir tikai norādījis uz defektu, nepiedāvājot patēriņa preci nogādāt uz uzņēmuma atrašanās vietu?
6) Ja vieta, kurā patērētājam tālpārdošanā nopirkta patēriņa prece uzņēmējam ir jānodod pārbaudīšanai un nolūkā sniegt iespēju veikt saistību vēlāku izpildi, vienmēr vai konkrētajā gadījumā ir uzņēmuma uzņēmējdarbības vieta, taču patērētāja pienākums veikt avansa maksājumu nav saderīgs ar [Direktīvas] 3. panta 3. punkta pirmo daļu, lasot to kopā ar tās 3. panta 4. punktu –
vai [Direktīvas] 3. panta 3. punkta trešā daļa, lasot to kopā ar tās 3. panta 5. punkta otro ievilkumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesības prasīt līguma atcelšanu nav patērētājam, kurš uzņēmējam ir tikai norādījis uz defektu, nepiedāvājot patēriņa preci nogādāt uz uzņēmuma atrašanās vietu?”
18. Izskatāmajā lietā rakstveida apsvērumus iesniedza Vācijas un Francijas valdības un Eiropas Komisija. Tiesa saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu nolēma nenoturēt tiesas sēdi.
III. Analīze
19. Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, kā noteikt patēriņa preču defektu novēršanas izpildes vietu, kurā preces jāsalabo vai jānomaina, kā arī tā ietekmi uz patērētāja tiesībām atcelt līgumu.
20. Tomēr pirms pievēršanās prejudiciālo jautājumu būtībai ir jāizvērtē Vācijas valdības arguments par to, ka iesniedzējtiesas lūgums nav pieņemams.
A. Pieņemamība
21. Vācijas valdība apgalvo, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība ir “vismaz apšaubāma”. Tā uzskata, ka gan lietas faktu apraksts, gan atbilstošo valsts tiesību normu izklāsts ir rudimentāri. Atbildot uz prejudiciālajiem jautājumiem tā, kā tie ir uzdoti, Tiesai būtu jābalstās uz vairākām hipotēzēm un pieņēmumiem.
22. Lai gan Vācijas valdība atzīst, ka, pamatojoties uz Tiesas judikatūru, pastāv lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamības prezumpcija, tā iesaka vismaz mainīt prejudiciālo jautājumu formulējumu.
23. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā, kas ir balstīta uz skaidru funkciju sadali starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kam, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānosaka, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tāpēc gadījumā, ja prejudiciālie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (3).
24. Tādējādi Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai ES tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas ir vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (4).
25. Es uzskatu, ka izskatāmajā lietā šie nosacījumi nav izpildīti.
26. Iesniedzējtiesa koncentrētā, bet pietiekami skaidrā veidā ir aprakstījusi pamatlietas faktus un atbilstošās valsts tiesību normas, tātad Tiesai ir zināmi visi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas ir vajadzīgi sprieduma taisīšanai.
27. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ir skaidrs, ka iesniedzējtiesa vēlas saņemt Direktīvas interpretāciju, lai noteiktu minēto preču defektu novēršanas izpildes vietu un noteiktu, vai prasītājs pamatlietā drīkst atcelt līgumu.
28. Ņemot vērā iepriekš minēto, prejudiciālie jautājumi ir jāuzskata par pieņemamiem un tie ir jāanalizē pēc būtības.
B. Būtība
29. Pakārtoti iesniedzējtiesas lūguma atzīšanai par nepieņemamu Vācijas valdība iesaka mainīt Amtsgericht Norderstedt (Norderštetes pirmās instances tiesa) prejudiciālo jautājumu formulējumu. Šajā ziņā tā iesaka interpretēt prejudiciālos jautājumus kā jautājumu, vai attiecīgās Vācijas tiesību normas ir pretrunā pareizai Direktīvas interpretācijai.
30. Pēc manām domām, prejudiciālo jautājumu formulējums nav jāmaina. Šķiet, ka valsts tiesa, kura lūdz sniegt prejudiciālo nolēmumu, var vislabāk noteikt jautājumu saturu, kuri ir vajadzīgi tajā izskatāmās lietas atrisināšanai.
31. Tomēr es uzskatu, ka dažus Amtsgericht Norderstedt (Norderštetes pirmās instances tiesa) uzdotos jautājumus labāk būtu apsvērt kopā.
32. No prejudiciālajiem jautājumiem izriet trīs dažādi problēmjautājumi attiecībā uz Direktīvas 3. panta interpretāciju. Ar pirmo, otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noteikt vietu, kurā ir jādara pieejamas patēriņa preces, lai varētu tikt nodrošināta to atbilstība (vēlākas izpildes vieta). Ceturtais prejudiciālais jautājums ir par to, vai no prasības par “salabošanu bez atlīdzības” izriet, ka pārdevējam ir pienākums veikt avansa maksājumu, lai segtu piegādes izmaksas, kuras patērētājam varētu rasties, darot preces pieejamas pārdevējam. Visbeidzot piektais un sestais prejudiciālais jautājums attiecas uz apstākļiem, kuros patērētājam var būt tiesības atcelt līgumu neatbilstošu preču gadījumā.
33. Pēc dažām ievadpiezīmēm par Direktīvas un tās 3. panta kontekstu un mērķi es pēc kārtas pievērsīšos šiem trim jautājumiem.
1. Ievadpiezīmes
34. Direktīva ir daļa no ES likumdevēja centieniem garantēt visā Eiropas Savienībā vienotu minimālo līmeni patērētāju aizsardzībai pret preču pirkuma līgumu nepienācīgu izpildi. Šī aizsardzība ir paredzēta, lai sekmētu un atvieglotu patērētājiem pārrobežu pirkumu veikšanu (5).
35. Tomēr Direktīvas mērķis ir ne tikai augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis. Dokumenta mērķis ir arī uzturēt noteiktu līdzsvaru starp dažādo pušu pienākumiem. No vienas puses, Direktīva nosaka pārdevēju pienākumus neatbilstošu patēriņa preču gadījumā. No otras puses, Direktīva nosaka pienākumus, kas patērētājiem ir jāpilda, lai nezaudētu savas tiesības (6).
36. Šajā ziņā Direktīvas galvenais mērķis nav papildināt līgumsaistības, par ko ir vienojušās puses, bet gan sekmēt attiecīgo saistību izpildi. Tikai tad, ja pārdevējs nav izpildījis līgumu pienācīgi, ir paredzēti šie papildu pienākumi, kuri dažos gadījumos var pārsniegt līgumā paredzētos pienākumus (7).
37. Tomēr ir jānorāda, ka Direktīvas mērķis nav vis radīt patērētājiem izdevīgāku situāciju salīdzinājumā ar to, uz ko tie var pretendēt saskaņā ar pirkuma līgumu, bet vienīgi atjaunot situāciju, kāda būtu bijusi, ja pārdevējs jau sākotnēji būtu piegādājis līgumam atbilstošas preces. Šajā ziņā ir svarīgi minēt, ka Direktīva nodrošina minimālu aizsardzības līmeni. Dalībvalstis var pieņemt stingrākus noteikumus, bet tie nedrīkst negatīvi ietekmēt Eiropas Savienības likumdevēja paredzētās garantijas (8).
38. Visbeidzot ir jāuzsver arī, ka Direktīva nosaka vienīgi aspektus, kas ir cieši saistīti ar patērētāju aizsardzību, kad tie iegādājas preces, kas neatbilst līgumam. Jautājumiem attiecībā uz līguma izveidi starp pusēm, trūkumiem līgumā, līguma tiesiskajām sekām un citiem nepilnīgas izpildes veidiem šis instruments nepievēršas, un uz tiem attiecas vienīgi valsts tiesību akti (9).
39. Direktīvas 3. pantā jo īpaši ir noteiktas tāda patērētāja tiesības, kuram ir pārdotas patēriņa preces, kas neatbilst līgumam brīdī, kad tās ir piegādātas. Tiesību norma atspoguļo tos pašu principus, kas ir Direktīvas vispārējie vadošie principi.
40. Tādējādi 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka pārdevējs ir atbildīgs patērētājam par jebkuru preču piegādes brīdī esošu neatbilstību. Ja piegādātās preces neatbilst līgumam, pārdevējs nav izpildījis savus pienākumus, kas izriet no pirkuma līguma, tādēļ viņam ir jāuzņemas šīs nepienācīgās izpildes sekas (10).
41. Saskaņā ar 3. panta 2. punktu šajos apstākļos patērētājs ir tiesīgs prasīt, lai preces tiktu salabotas vai nomainītas bez atlīdzības, saņemt attiecīgu cenas samazinājumu vai atcelt līgumu attiecībā uz šīm precēm. No 3. panta 5. punkta ir skaidrs, ka Direktīva piešķir prioritāti no pirkuma līguma izrietošo saistību saglabāšanai. Patērētājam ir jādod pārdevējam iespēja salabot vai nomainīt attiecīgās patēriņa preces. Tikai tad, ja pārdevējs to nedara, patērētājs ir tiesīgs saņemt cenas samazinājumu vai atcelt līgumu (11).
42. 3. panta 3. punktā ir noteikti konkrēti nosacījumi attiecībā uz preču atbilstības nodrošināšanu, salabojot vai nomainot. Preces ir jāpadara atbilstīgas bez atlīdzības patērētājam, pieņemamā laikā un nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam. Kā Tiesa norādījusi iepriekš, šajā trīskāršajā prasībā izpaužas ES likumdevēja acīmredzamā griba nodrošināt patērētājiem efektīvu aizsardzību (12).
43. Vienlaikus Direktīvā ir ņemtas vērā arī pārdevēja intereses. Pirmkārt, Direktīvā ir paredzēts divu gadu laika ierobežojums prasījumu izvirzīšanai. (13) Otrkārt, pārdevējs drīkst atteikties labot vai mainīt preces, ja atbilstības atjaunošana nav iespējama vai nav samērīga (14).
44. Kā Tiesa norādīja lietā Gebr. Weber un Putz, 3. panta mērķis ir radīt taisnīgu līdzsvaru starp patērētāja un pārdevēja interesēm, nodrošinot pirmajam minētajam kā līguma vājajai pusei pilnīgu un efektīvu aizsardzību pret nepienācīgu līgumisko saistību izpildi no pārdevēja puses, ļaujot ņemt vērā pārdevēja minētos ekonomiska rakstura apsvērumus (15).
45. Direktīvas, tāpat kā citu ES patērētāju tiesību instrumentu, mērķis ir atjaunot patērētāja un pārdevēja attiecību līdzsvaru, tādējādi atspoguļojot pušu līgumu slēgšanas brīvības principu. Tomēr Direktīvas mērķis nav radīt patērētājam sevišķi izdevīgu stāvokli (16).
46. Šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izraisītie jautājumi ir jāizvērtē Direktīvas loģiskā pamatojuma gaismā.
2. Kur ir jādara pieejamas patēriņa preces, lai nodrošinātu to atbilstību (vēlākas izpildes vieta)?
47. Ar pirmo, otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noteikt izpildes vietu, kurā patēriņa preces ir jāpadara atbilstīgas (vēlākas izpildes vieta). Atbilde noteiks, vai ir pietiekami, ka patērētājs attiecīgās preces dara pieejamas vietā, kurā tās atrodas (parasti viņa dzīvesvietā), vai arī patērētājam ir jādara preces pieejamas pārdevēja uzņēmējdarbības vietā.
48. Puses, kuras iesniedza apsvērumus, ir paudušas atšķirīgus viedokļus par šo problēmjautājumu, kas ir šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu centrā.
49. Lai gan Francijas valdība un Komisija abas uzsver Direktīvā prasīto augsto patērētāju aizsardzības līmeni, Francijas valdība uzskata, ka Direktīvas 3. pantā noteiktās prasības par preču atbilstības nodrošināšanu var izpildīt tikai tad, ja patērētājam ir vienīgi jādara attiecīgās preces pieejamas vietā, kurā tās atrodas. Komisija, no otras puses, aizstāv niansētāko uzskatu, ka patērētājam var būt pienākums darīt preces pieejamas pārdevēja uzņēmējdarbības vietā, izņemot gadījumus, kad tas radītu patērētājam ievērojamas neērtības.
50. Vācijas valdība apgalvo, ka prasība par to, ka ir jānodrošina preču atbilstība, neprasot no patērētāja atlīdzību, nav pietiekama norāde, ka preces vienmēr ir jādara pieejamas to atrašanās vietā. Turklāt tā apgalvo, ka no prasības “nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam” izriet, ka nenozīmīgas neērtības patērētājam drīkst sagādāt. Tā kā laiks un pūles, kas ieguldītas, darot preces pieejamas pārdevēja uzņēmējdarbības vietā, var atšķirties, vietai, kurā preces ir jādara pieejamas, lai nodrošinātu to atbilstību līgumam, būtu jābūt atkarīgai no katra gadījuma konkrētajiem apstākļiem.
51. 3. pantā nav skaidri noteikts, kur neatbilstošas preces ir jādara pieejamas, lai tās salabotu vai nomainītu; cik man zināms, arī Tiesa šim jautājumam pagaidām nav pievērsusies.
52. Tomēr, lai gan 3. pantā nav skaidri noteikts, kur bojātās patēriņa preces ir jādara pieejamas, lai nodrošinātu to atbilstību, tajā ir noteiktas konkrētas prasības šajā ziņā. Kā norādīts iepriekš, neatbilstošu patēriņa preču labošanai vai nomaiņai ir jābūt bez atlīdzības, tā jāveic pieņemamā laikā un nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam.
a) Prasība par to, ka preces ir jāpadara atbilstīgas bez atlīdzības
53. Prasība par to, ka preces ir jāpadara atbilstīgas bez atlīdzības, ir definēta 3. panta 4. punktā, kurā ir precizēts, ka termins attiecas uz “nepieciešamajām izmaksām, kādas radušās, lai panāktu preču atbilstību, jo īpaši uz pasta izmaksām, darbaspēka izmaksām un materiālu izmaksām”.
54. Lietā Gebr. Weber un Putz Tiesa norādīja, ka Eiropas Savienības likumdevējs faktu, ka prece pārdevējam ir jāpadara atbilstīga “bez atlīdzības”, ir vēlējies padarīt par būtisku elementu aizsardzībā, kas patērētājiem tiek nodrošināta ar šo direktīvu. Prasības mērķis ir aizsargāt patērētājus no finansiālu apgrūtinājumu riska, kurš šādas aizsardzības neesamības gadījumā varētu atturēt patērētājus izmantot savas tiesības (17).
55. Tomēr 3. panta 3. punktā ir noteikts arī, ka pārdevējs drīkst atteikties labot vai mainīt preces bez maksas, ja tas ir neiespējami vai nesamērīgi. Tiesiskās aizsardzības līdzekli uzskata par nesamērīgu, ja tas nosaka pārdevējam nepamatotas izmaksas (18).
56. Šajā ziņā Direktīvā ne tikai ir ņemta vērā patērētāju aizsardzība, bet arī pārdevēja ekonomiskie apsvērumi. Ja pārdevējam būtu jāsedz nesamērīgas izmaksas, lai salabotu vai nomainītu neatbilstošas preces, pārdevējs galu galā paaugstinātu cenas. Turklāt tādējādi radušās izmaksas kopumā varētu būt jāsedz patērētājiem.
57. Tomēr nav skaidrs, vai prasība “bez atlīdzības” nozīmē to, ka patērētājam ir tiesības vienīgi uz tādu izmaksu atlīdzināšanu, kas radušās, padarot preces atbilstīgas, vai patērētājam ir tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekli, neveicot pilnīgi nekādus ieguldījumus (ne finansiālus, ne citādus) no savas puses.
58. Es uzskatu, ka atbilde uz šo jautājumu ir atrodama abās pārējās Direktīvas 3. pantā minētajās prasībās.
b) Prasība par to, ka preces ir jāpadara atbilstīgas pieņemamā laikā
59. 3. panta 3. punkta trešajā daļā ir noteikts arī, ka jebkura preču labošana vai nomaiņa jāveic pieņemamā laikā. Šī prasība attiecas uz ES likumdevēja mērķi atrisināt jebkurus jautājumus starp patērētāju un pārdevēju ātri un draudzīgi (19).
60. Darot preces pieejamas pārdevēja uzņēmējdarbības vietā, noteiktos apstākļos varētu nodrošināt ātru salabošanu vai nomaiņu. Šādos apstākļos varētu paiet ievērojams laiks, līdz pārdevējs varētu veikt pārbaudi vietā, kurā atrodas preces, vai organizēt to piegādi uz pārdevēja uzņēmējdarbības vietu, īpaši, ja pārdevēja uzņēmējdarbības vieta ir citā valstī.
61. No otras puses, ja pārdevējam jau ir loģistikas tīkls preču piegādei vietā, kurā preces atrodas, pārdevējam varētu būt ātrāk un ekonomiskāk pārbaudīt preces vietā, kurā tās atrodas, vai organizēt to piegādi.
62. Līdz ar to, skatoties vienīgi no lietderības perspektīvas, šķiet, ka vieta, kurā preces ir jādara pieejamas, lai nodrošinātu to atbilstību, ir atkarīga no katra gadījuma apstākļiem.
c) Prasība par to, ka preces ir jāpadara atbilstīgas, nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam
63. Trešā prasība 3. panta 3. punktā ir par to, ka preces ir jāpadara atbilstīgas, nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam. Nosakot ievērojamas neērtības, ir jāņem vērā preču raksturs un nolūks, kādam patērētājs ir preces pieprasījis (20).
64. Tādējādi vietu, kurā preces ir jādara pieejamas, lai nodrošinātu to atbilstību (vēlākas izpildes vietu) nevar izvēlēties tā, ka tas sagādātu ievērojamas neērtības patērētājam. Izmantojot argumentum a contrario, var secināt, ka patērētājam tomēr ir jāpieņem nenozīmīgas vai nelielas neērtības, lai preces tiktu salabotas vai nomainītas. Saskaņā ar 3. panta 3. punkta trešās daļas tekstu, izvērtējot, vai kaut kas sagādā ievērojamas neērtības patērētājam vai ne, ir jāņem vērā preču raksturs un nolūks, kādam patērētājs ir preces pieprasījis.
65. Lietā Gebr. Weber un Putz Tiesa noteica, ka attiecībā uz Direktīvā paredzēto augsto patērētāju aizsardzības līmeni vārdkopu “nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam” nevar interpretēt šauri (21).
66. Pirmajā mirklī šāds apgalvojums varētu šķist zināmā mērā pretrunīgs. Šķiet, ka ES likumdevējs, kvalificējot neērtības par ievērojamām, ir vēlējies radīt samērā augstu slieksni tam, kāda veida neērtības patērētājam varētu būt jāpiecieš. Tomēr šīs vārdkopas plaša interpretācija šo slieksni pazemina.
67. Manuprāt, interpretējot šo vārdkopu, ir jānodrošina līdzsvars starp patērētāja aizsardzības interesēm un to, lai nezustu ES likumdevēja ieviestās kvalifikācijas efektivitāte. Tādēļ es uzskatu, ka, pat, ņemot vērā Tiesas domas lietā Gebr. Weber un Putz, šī vārdkopa jebkurā gadījumā nevar tikt interpretēta tādējādi, ka tiek dota priekšroka tikai patērētāja interesēm. Tas tā ir it īpaši, ņemot vērā Direktīvas mērķi radīt taisnīgu līdzsvaru, starp patērētāja interesēm, no vienas puses, un pārdevēja ekonomiskajiem apsvērumiem, no otras puses.
68. Tādēļ es uzskatu, ka ievērojamas neērtības patērētājam pastāv tad, ja apgrūtinājums ir tik liels, ka tas attur patērētāju no savu tiesību izmantošanas (22). Tomēr, tāpat kā ar citiem ES patērētāju tiesību instrumentiem, vērtējumu nevar izdarīt, pamatojoties uz to, kas varētu atturēt atsevišķu patērētāju no savu tiesību izmantošanas. Šajā vērtējumā par atskaites punktu drīzāk ir jāizmanto objektīvais kritērijs par tādu apgrūtinājuma veidu, kas atturētu vidusmēra patērētāju (23).
69. Lai nodrošinātu ātru salabošanu vai nomaiņu, vidusmēra patērētājs varētu vēlēties organizēt attiecīgo preču piegādi pārdevēja juridiskajā adresē vai darīt tās pieejamas tuvējā benzīna uzpildes stacijā. Tomēr tas parasti būs atkarīgs no preču rakstura. Ja attiecīgās preces ir samērā kompaktas un tās var viegli nosūtīt pa pastu, var pieņemt, ka darīt preces pieejamas pārdevēja uzņēmējdarbības vietā nesagādās ievērojamas neērtības patērētājam. Toties, ja tās ir lielgabarīta preces vai tām cita iemesla dēļ ir vajadzīga īpaša pārvietošana, patērētājs mazāk vēlēsies organizēt piegādi pats.
70. Tādējādi šķiet, ka vieta, kurā preces jādara pieejamas, lai tiktu izpildītas 3. panta 3. punktā norādītās prasības, ir atkarīga no konkrētajiem apstākļiem katrā gadījumā.
71. Šie apsvērumi katrā ziņā ir spēkā attiecībā uz precēm, kas iegādātas tālpārdošanā. Ja patērētājs ir iegādājies preces pārdevēja uzņēmējdarbības vietā, turklāt precēm nav vajadzīga īpaša uzstādīšana, manuprāt, var pieņemt, ka darīt preces pieejamas pārdevēja uzņēmējdarbības vietā nesagādā patērētājam ievērojamas neērtības.
d) Papildu piezīmes
72. Varētu apgalvot, ka, pamatojot vietu, kurā preces ir jādara pieejamas, lai tās salabotu vai nomainītu, uz apstākļu vērtējumu netiek radīta liela tiesiskā noteiktība. Var būt gadījumi, kad sākumā nav acīmredzami, kur preces ir jādara pieejamas, lai padarītu tās atbilstīgas.
73. Tomēr noteiktību varētu palielināt ar pārdevēju vai dalībvalstu veiktiem pasākumiem.
74. Pirmkārt, patērētāju apmierinātības, kā arī ātras un draudzīgas atbilstības problēmu atrisināšanas interesēs pārdevēji var brīvprātīgi nodrošināt noteiktu pēcpārdošanas apkalpošanu (piemēram, bojāto sadzīves ierīču pārbaudi patērētāja dzīvesvietā, vai apmaksātas atpakaļ sūtīšanas uzlīmes). Faktiski dažās jurisdikcijās tas jau notiek.
75. Otrkārt, tā kā Direktīva ir minimālas saskaņošanas pasākums un dalībvalstīm ir atstāta zināma rīcības brīvība, pēdējās minētās savās tiesību normās var noteikt vietu, kurā preces ir jādara pieejamas, lai nodrošinātu to atbilstību, ņemot vērā 3. panta 3. punktā izvirzītās prasības. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 8. panta 2. punktu dalībvalstis vienmēr var pieņemt vai saglabāt stingrākus noteikumus, lai nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni. Tādējādi, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, dalībvalstis var ieviest konkrētus noteikumus noteiktām preču kategorijām.
76. Uz pirmo, otro un trešo prejudiciālo jautājumu es ierosinu Tiesai atbildēt, ka Direktīvas 3. panta 3. punkta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka vieta, kurā patērētājam tālpārdošanā nopirkta patēriņa prece uzņēmējam ir jādara pieejama, lai veiktu labošanu vai nomaiņu, ir jānosaka valsts tiesai, ņemot vērā visus tās izskatāmās lietas nozīmīgos apstākļus. Šajā ziņā vietai, kurā jānodod preces, ir jābūt tādai, lai nodrošinātu labošanu vai nomaiņu bez atlīdzības, pieņemamā laikā un nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam, ņemot vērā preču raksturu un nolūku, kādam patērētājs preces ir pieprasījis.
77. Ja iesniedzējtiesa secinātu, ka šajā konkrētajā lietā patērētājam ir attiecīgās preces jādara pieejamas pārdevēja uzņēmējdarbības vietā, jautājums par to, vai patērētājam ir tiesības uz avansa maksājumu, lai segtu piegādes izmaksas, kuras tam varētu rasties, tiks apskatīts turpmāk.
3. Vai prasība “salabot bez atlīdzības” dod patērētājam tiesības uz avansa maksājumu piegādes izmaksu segšanai?
78. Ar ceturto prejudiciālo jautājumu valsts tiesa lūdz Tiesu izvērtēt, vai no prasības par “salabošanu bez atlīdzības” izriet, ka pārdevējam ir pienākums veikt avansa maksājumu, lai veiktu piegādes izmaksas, kuras patērētājam varētu rasties, darot preces pieejamas pārdevējam.
79. Vārdkopa “bez atlīdzības” ir definēta Direktīvas 3. panta 4. punktā kā “nepieciešamās izmaksas, kādas radušās, lai panāktu preču atbilstību, jo īpaši pasta izmaksas, darbaspēka izmaksas un materiālu izmaksas”. Kā Tiesa jau norādīja spriedumā Quelle, no tā, ka ES likumdevējs izmantojis apstākļa vārdu “jo īpaši”, izriet, ka šis uzskaitījums ir ilustratīvs, nevis izsmeļošs (24).
80. No 3. panta 4. punkta ir skaidrs, ka patērētājs nekādā gadījumā nav atbildīgs par izmaksām, kas radušās, nogādājot neatbilstīgas preces atpakaļ pārdevējam. Tomēr, kā norādīts iepriekš 57. punktā, no minētās tiesību normas nav acīmredzams, vai prasība, [lai preču atbilstība tiktu nodrošināta] “bez atlīdzības”, ietver patērētāja tiesības vienīgi uz jebkuru tādu izmaksu atlīdzināšanu, kuras radušās no preču atbilstības nodrošināšanas, vai drīzāk nozīmē, ka šajā procesā no patērētāja nevar tikt prasīts nekāds finansiāls ieguldījums, pat ne īslaicīgs.
81. No sprieduma lietā Gebr. Weber un Putz šķiet, ka Tiesa ir netieši pieņēmusi pēdējo minēto interpretāciju (25). Turklāt šajā spriedumā Tiesa norādīja, ka gan no Direktīvas teksta, gan arī no attiecīgajiem sagatavošanas dokumentiem izriet, ka ES likumdevējs faktu, ka prece pārdevējam ir jāpadara atbilstīga bez atlīdzības, ir vēlējies padarīt par būtisku elementu patērētāju aizsardzībā, kas tiek nodrošināta ar šo direktīvu. Šīs pārdevēja pienākumam padarīt preces atbilstīgas piesaistītās prasības, [lai tas notiktu] “bez atlīdzības”, mērķis ir aizsargāt patērētāju no finansiālu apgrūtinājumu riska, kurš šādas aizsardzības neesamības gadījumā varētu atturēt patērētāju izmantot savas tiesības (26).
82. No minētā var secināt, ka patērētājs vienmēr ir jānodrošina ar piegādes izmaksu avansa maksājumu.
83. Tomēr Direktīvas mērķis ir ne tikai aizsargāt patērētāja intereses. Direktīvas mērķis ir arī līdzsvarot šīs intereses ar pārdevēja ekonomiskajiem apsvērumiem. Turklāt Direktīvā ir dota priekšroka jebkuru atbilstības problēmu ātram risinājumam.
84. Pārdevēja veikts piegādes izmaksu avansa maksājums vienmēr paildzina laiku, kas vajadzīgs, lai padarītu preces atbilstīgas. Turklāt piegādes izmaksu avansa maksājums var radīt pārdevējam nesamērīgu administratīvo slogu. Tas tā ir it īpaši gadījumos, kad pārbaudē atklājas, ka attiecīgās preces nemaz nav bojātas.
85. Tādēļ es uzskatu, ka ar Direktīvas loģisko pamatojumu ir saderīgi tas, ka patērētājam ir jāveic piegādes izmaksu avansa maksājums, lai preces varētu tikt pārbaudītas vai padarītas atbilstīgas pārdevēja uzņēmējdarbības vietā. Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru piegādes izmaksas var nebūt tik lielas, lai radītu finansiālu apgrūtinājumu, kas atturētu patērētājus no savu tiesību izmantošanas.
86. Tas, vai šis slieksnis ir sasniegts vai ne, manuprāt, ir jānosaka, balstoties uz visiem katra atsevišķa gadījuma apstākļiem, ņemot vērā tādus faktorus kā piegādes izmaksu apjoms, preču vērtība, kā arī pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ja pārdevējs neatlīdzina avansā samaksātās izmaksas.
87. Tādēļ es ierosinu Tiesai uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka Direktīvas 3. panta 3. punkta pirmā daļa kopā ar tās 3. panta 4. punktu neliedz to, ka patērētājam ir avansā jāsedz izmaksas par piegādi un/vai nogādi atpakaļ, ja vien tas nerada finansiālu apgrūtinājumu, kas attur patērētāju no savu tiesību izmantošanas.
4. Kad patērētājam ir tiesības atcelt līgumu?
88. Piektais un sestais prejudiciālais jautājums attiecas uz apstākļiem, kuros patērētājam var būt tiesības atcelt līgumu, ja preces nav atbilstīgas. Konkrētāk, jautājums ir par to, vai patērētājs, kurš ir vienīgi paziņojis pārdevējam, ka preces nav atbilstīgas, bet nav darījis preces pieejamas pārdevēja uzņēmējdarbības vietā vai piedāvājis darīt preces pieejamas pārdevēja uzņēmējdarbības vietā, var atsaukties uz Direktīvas 3. panta 5. punktu, lai atceltu līgumu.
89. Saskaņā ar Direktīvas 3. panta 5. punktu patērētājam ir tiesības pieprasīt cenas samazinājumu vai atcelt līgumu, pirmkārt, ja preču labošana vai nomaiņa nav iespējama vai tas radītu nesamērīgu apgrūtinājumu pārdevējam, otrkārt, ja pārdevējs nav veicis labošanu vai nomaiņu pieņemamā laikā vai, treškārt, ja pārdevējs nav izmantojis zaudējumu atlīdzināšanas līdzekli, nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam. Turklāt tiesības atcelt līgumu neattiecas uz situāciju, kad neatbilstība ir tikai nenozīmīga (27).
90. Tādējādi 3. pantā ir noteikta skaidra tādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu hierarhija, kurus patērētājam ir tiesības izmantot preču neatbilstības gadījumā. Šīs hierarhijas ietvaros līguma atcelšana ir galējais tiesiskās aizsardzības līdzeklis. Direktīvā ir skaidri dota priekšroka līguma izpildei abu tā pušu interesēs (28).
91. Manuprāt, tāpēc līguma atcelšanas iespēja ir interpretējama šauri.
92. Tā kā Direktīva cenšas saglabāt noteiktu līdzsvaru starp dažādu līguma pušu pienākumiem (29), no Direktīvas 3. panta izriet noteikti pienākumi gan patērētājam, gan pārdevējam gadījumā, ja preces nav atbilstīgas.
93. Patērētājam no savas puses ir jādod pārdevējam pietiekama iespēja padarīt preces atbilstīgas. Tādēļ no patērētāja puses tiek prasīta pozitīva rīcība. Vispirms jau patērētājam ir jābūt informējušam pārdevēju par attiecīgo preču neatbilstību un par viņa izvēlēto tiesiskās aizsardzības līdzekli saskaņā ar Direktīvas 3. panta 3. punktu (labošanu vai nomaiņu). Turklāt patērētājam ir jādara neatbilstīgās preces pieejamas pārdevējam.
94. Pārdevējam no savas puses ir jāveic labošana vai nomaiņa pieņemamā laikā un nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam. Pārdevējs drīkst atteikties to darīt tikai tad, ja tas ir neiespējami vai nesamērīgi (30).
95. Patērētājs drīkst pieprasīt cenas samazinājumu vai atcelt līgumu tikai tad, ja pārdevējs neveic 3. pantā noteiktos pienākumus. Kā minēts iepriekš, ja attiecīgo preču neatbilstība ir tikai nenozīmīga, atcelšana vispār nav iespējama.
96. Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa saskaras ar jautājumu par to, vai patērētājs ir izpildījis savus pienākumus saskaņā ar 3. pantu un tāpēc drīkst atcelt līgumu, ja nav skaidrs, kur preces ir jādara pieejamas, lai nodrošinātu to atbilstību.
97. No Amtsgericht Norderstedt (Norderštetes pirmās instances tiesa) lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nav skaidras visas patērētāja un pārdevēja saskarsmes nianses. Tomēr šķiet, ka puses nebija apspriedušas jautājumu par to, kur preces ir jādara pieejamas, lai nodrošinātu to atbilstību. Pēc lietas materiāliem šķiet, ka patērētājs ir vienīgi pieprasījis, lai preces tiktu padarītas atbilstīgas tā dzīvesvietā. Pārdevējs no savas puses tikai tiesvedības laikā iesniedzējtiesā pirmo reizi ir paziņojis, ka preces ir bijis jādara pieejamas tā uzņēmējdarbības vietā.
98. Man šķiet, ka patērētājs tādējādi ir izpildījis savus pienākumus saskaņā ar 3. pantu. Kā Tiesa ir noteikusi lietā Faber, patērētājam noteiktais pienākums nevar būt plašāks par pārdevēja informēšanu par neatbilstības pastāvēšanu. Ņemot vērā vājo pozīciju, kādā pircējs atrodas, salīdzinot ar pārdevēju, attiecībā uz informāciju par preču kvalitāti un stāvokli, kādā tā tika pārdota, pircējam nevar papildus tikt noteikts pienākums norādīt šīs neatbilstības precīzu iemeslu (31).
99. Savukārt, balstoties uz iesniedzējtiesas sniegto informāciju, šķiet, ka pārdevējs šajos apstākļos nav izpildījis savus pienākumus saskaņā ar 3. pantu. Pienākums izmantot zaudējumu atlīdzināšanas līdzekli pieņemamā laikā, manuprāt, paredz to, ka arī jebkuras zaudējumu atlīdzināšanas līdzekļa izmantošanai nepieciešamās darbības ir jāveic pieņemamā laikā, ja patērētājs ir skaidri paziņojis, ka pastāv neatbilstība, iekļaujot zināmu skaitu norāžu saistībā ar attiecīgo preču raksturu, līguma noteikumiem un apgalvotās neatbilstības konkrētām izpausmēm (32).
100. Šajos apstākļos situāciju, kad pārdevējs apgalvo, ka attiecīgās preces ir atbilstīgas un neveic nekādas darbības, lai vismaz pārbaudītu preces, manuprāt, var pielīdzināt pilnīgai bezdarbībai, un to nevar uzskatīt par Direktīvas 3. pantā paredzēto pienākumu izpildi. Pārdevējam ir pienākums vismaz pieņemamā laikā informēt patērētāju, kur preces ir jādara pieejamas, lai nodrošinātu to atbilstību. Tā kā pārdevējs darbojas savā profesijā, viņam būtu jāzina, kur preces ir jādara pieejamas, lai nodrošinātu to atbilstību.
101. Līdz ar to iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā ir jāuzskata, ka periods, kurā preces ir jāpadara atbilstīgas, ir sācies.
102. Tomēr būtisks priekšnoteikums jebkuru tiesību izmantošanai saskaņā ar Direktīvas 3. pantu ir tāds, ka preces ir neatbilstīgas laikā, kad tās ir piegādātas. Tā kā saskaņā ar Direktīvu tiek pieņemts, ka preces ir atbilstīgas (33), pirms patērētājs var atcelt līgumu, vēl ir jāpierāda, ka preces faktiski neatbilst līgumam (34).
103. Tādēļ atbildei uz piekto un sesto prejudiciālo jautājumu ir jābūt tādai, ka patērētājam ir tiesības atcelt patēriņa preču pirkuma līgumu, ja pārdevējs nav veicis nekādas darbības, tostarp, izmantojot kādu no Direktīvas 3. panta 3. punktā minētajiem zaudējumu atlīdzināšanas līdzekļiem, nav sniedzis informāciju par to, kur preces ir jādara pieejamas, lai nodrošinātu to atbilstību, ja vien neatbilstība nav tikai nenozīmīga vai tā nav pierādīta.
IV. Secinājumi
104. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Amtsgericht Norderstedt (Norderštetes pirmās instances tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 1999/44/EK (1999. gada 25. maijs) par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām 3. panta 3. punkta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka vieta, kurā patērētājam tālpārdošanā nopirkta patēriņa prece uzņēmējam ir jādara pieejama, lai veiktu labošanu vai nomaiņu, ir jānosaka valsts tiesai, ņemot vērā visus tās izskatāmās lietas nozīmīgos apstākļus. Šajā ziņā vietai, kurā jānodod preces, ir jābūt tādai, lai nodrošinātu labošanu vai nomaiņu bez atlīdzības, pieņemamā laikā un nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam, ņemot vērā preču raksturu un nolūku, kādam patērētājs preces ir pieprasījis.
Direktīvas 1999/44 3. panta 3. punkta pirmā daļa kopā ar tās 3. panta 4. punktu neliedz to, ka patērētājam ir avansā jāsedz izmaksas par piegādi un/vai nogādi atpakaļ, ja vien tas nerada finansiālu apgrūtinājumu, kas attur patērētāju no savu tiesību izmantošanas.
Direktīvas 1999/44 3. panta 3. punkta trešā daļa kopā ar tās 3. panta 5. punkta otro ievilkumu ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētājam, kurš ir informējis pārdevēju par defektu, ir tiesības atcelt līgumu, ja pārdevējs nav veicis nekādas darbības, tostarp sniedzis informāciju par to, kur preces ir jādara pieejamas, lai nodrošinātu to atbilstību, izmantojot kādu no zaudējumu atlīdzināšanas līdzekļiem saskaņā ar Direktīvas 1999/44 3. panta 3. punktu, ja vien neatbilstība nav tikai nenozīmīga vai tā nav pierādīta.