Language of document : ECLI:EU:F:2010:37

CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(Tiesas plēnums)

2010. gada 5. maijā

Lieta F‑53/08

Vincent Bouillez u.c.

pret

Eiropas Savienības Padomi

Civildienests – Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – 2007. gada paaugstināšana amatā – Interese celt prasību – Lēmums paaugstināt amatā – Amatā paaugstināto ierēdņu saraksts – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Īstenotās atbildības līmeņa kritērijs – Prasība atcelt lēmumus paaugstināt amatā – Interešu izvērtēšana

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar ko V. Bouillez, K. Van Neyghem un I. Wagner‑Leclercq lūdz atcelt, pirmkārt, lēmumus, ar kuriem iecēlējinstitūcija ir atteikusies viņus paaugstināt amatā AST 7 pakāpē 2007. gada paaugstināšanas amatā ietvaros, un, otrkārt, tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams, lēmumus, ar kuriem šīs paaugstināšanas ietvaros šajā pakāpē tikuši paaugstināti ierēdņi, kuri veic uzdevumus ar zemāku atbildības līmeni nekā viņi un kuru uzvārdi ir norādīti amatā paaugstināmo ierēdņu sarakstā, kas ir publicēts 2007. gada 16. jūlijā ar paziņojumu personālam Nr. 136/07

Nolēmums Atcelt lēmumus, ar kuriem Padome ir atteikusies prasītājus paaugstināt amatā AST 7 pakāpē 2007. gada paaugstināšanas amatā ietvaros. Pārējā daļā prasību noraidīt. Padome sedz tiesāšanās izdevumus. Eliza Niniou, Maria Béatrice Postiglione Branco, Maria De Jesus Cabrita un Marie France Liegard – Padomes ierēdnes un personas, kas iestājušās lietā, – sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums

(Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkts)

2.      Ierēdņi – Pārsūdzība – Interese celt prasību – Prasība, kas vērsta pret lēmumu paaugstināt amatā citu ierēdni – Pieņemamība

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

3.      Ierēdņi – Pārsūdzība – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Sekas – Lēmuma nepaaugstināt amatā atcelšana

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

1.      Iecēlējinstitūcijai ir plaša rīcības brīvība jautājumos par paaugstināšanu amatā, un kritēriju, kuri jāņem vērā, veicot amatā paaugstināmo kandidātu nopelnu salīdzinošo vērtējumu, tieša pieminēšana Civildienesta noteikumu 45. pantā norāda, ka likumdevējs to vērā ņemšanai ir piešķīris īpašu nozīmi. Turklāt administrācijai ir pienākums, veicot šo nopelnu izvērtējumu, piemērot šo tiesību normu un rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos datus, lai izvērtētu šos nopelnus.

Amatā paaugstināmo ierēdņu īstenotās atbildības līmenis ir viens no trim atbilstošajiem elementiem, kas administrācijai ir jāņem vērā. Protams, piederība vienai funkciju grupai un vienai pakāpei nozīmē, ka tiek veikti līdzvērtīgi uzdevumi. Jēdziena “ja nepieciešams” izmantošana Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punktā apstiprina, ka lielākajā daļā gadījumu, ņemot vērā šo līdzvērtības prezumpciju par vienas pakāpes ierēdņu uzdevumiem, īstenotās atbildības līmeņa kritērijs nav tāds elements, kas ļautu nošķirt amatā paaugstināšanas kandidātu nopelnus. Tomēr šī prezumpcija nav neatspēkojama, it īpaši no brīža, kad kādreizējās B un C kategorijas tika apvienotas vienotā – asistentu – funkciju grupā. Šīs apvienošanas rezultātā automātiski palielinājās tās atbildības spektrs, kuru var īstenot ierēdnis, kurš pieder AST funkciju grupai, kā to turklāt parāda Civildienesta noteikumu I pielikuma A daļā ievietotā tabula. Tādējādi, runājot par atbildības līmeni, var pastāvēt būtiskas atšķirības starp dažādiem uzdevumiem, kurus veic vienas funkciju grupas ierēdņi. Turklāt Civildienesta noteikumos nav paredzēta saistība starp veicamajiem uzdevumiem un noteikto pakāpi. Tieši pretēji, tajos tiek atļauts nošķirt pakāpi un amatu. Turklāt šāda pakāpes un veicamo uzdevumu līmeņa nošķiršana atbilst likumdevēja vēlmei un iestāžu izvēlei vienkāršot personāla vadību.

Tātad no šādas līdzvērtības prezumpcijas nevar secināt, ka administrācijai nav pienākuma pārbaudīt īstenotās atbildības līmeņa kritēriju, konkrēti pārbaudot, vai šis kritērijs var parādīt atšķirības attiecīgo ierēdņu nopelnos. Līdz ar to jēdzienu “ja nepieciešams” nevar interpretēt tādējādi, ka tas administrācijai, veicot nopelnu salīdzinošo analīzi, ļautu a priori neņemt vērā īstenotās atbildības līmeņa kritēriju. Tieši otrādi, likumdevējs ir vēlējies norādīt, ka amatā paaugstināmo ierēdņu īstenotās atbildības līmenis šādā analīzē ir atbilstošs elements.

(skat. 49. un 51.–56. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2008. gada 8. jūlijs, T‑56/07 P Komisija/Economidis, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑31. un II‑B‑1‑213. lpp., 58.–60. punkts; 2009. gada 2. aprīlis, T‑473/07 P Komisija/Berrisford, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑17. un II‑B‑1‑85. lpp., 42. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 10. oktobris, F‑107/06 Berrisford/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑285. un II‑A‑1‑1603. lpp., 71. punkts; 2008. gada 31. janvāris, F‑97/05 Buendía Sierra/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑15. un II‑A‑1‑49. lpp., 62. punkts.

2.      Lai gan ierēdnim nav tiesību pieprasīt, lai viņu paaugstina amatā, tam tomēr ir interese apstrīdēt lēmumu paaugstināt amatā pakāpē, uz kuru šis darbinieks var pretendēt, citu darbinieku, kas ir lēmums, pret kuru tas ir iesniedzis administrācijas noraidīto sūdzību.

(skat. 80. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 21. janvāris, T‑328/01 Robinson/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑5. un II‑23. lpp., 32. un 33. punkts.

3.      Ja atceļamais akts ir labvēlīgs trešai personai, kā tas ir gadījumā ar iekļaušanu rezerves sarakstā, lēmumu par paaugstināšanu amatā vai lēmumu par iecelšanu vakantajā amatā, tiesai vispirms ir jāpārbauda, vai atcelšana nebūtu sankcija, kura būtu nesamērīga ar izdarīto pārkāpumu.

Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka sekas, kuras Savienības tiesa piemēro pārkāpuma gadījumā, konkursu jomā atšķiras no paaugstināšanas amatā jomas. Visu konkursa rezultātu atcelšana principā ir nesamērīga sankcija salīdzinājumā ar izdarīto pārkāpumu – neatkarīgi no pārkāpuma rakstura un tā seku ietekmes uz konkursa rezultātiem.

Savukārt amatā paaugstināšanas jomā Savienības tiesa veic katra atsevišķā gadījuma pārbaudi. Pirmkārt, tā ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu. Ja konstatētais ir tikai procesuāls pārkāpums, kas ietekmē tikai viena ierēdņa situāciju, tad Savienības tiesa a priori uzskata, ka šāds pārkāpums nepamato lēmumu par paaugstināšanu amatā atcelšanu, jo šāda atcelšana ir nesamērīga sankcija. Savukārt, ja pastāv būtisks pārkāpums, piemēram, kļūda tiesību piemērošanā, kas padara spēkā neesošu visu salīdzinošo nopelnu izvērtējumu kopumā, tiesa principā atceļ lēmumus paaugstināt amatā.

Otrkārt, Savienības tiesa veic interešu izvērtēšanu, vispirms ņemot vērā attiecīgo ierēdņu interesi likumīgi un pilnā apmērā tikt atjaunotiem savās tiesībās, izmantojot atkārtotu faktisko salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, kurā tiktu pienācīgi ņemti vērā likumīgi piemērojamie kritēriji, ierēdņu interesi nākotnē nekonkurēt ar nelikumīgi amatā paaugstinātiem ierēdņiem un ieinteresētību, lai tiesas konstatētais pārkāpums vēlāk netiktu atkārtots. Tad Savienības tiesa ņem vērā nelikumīgi amatā paaugstināto ierēdņu intereses. Protams, viņiem nav nekādu tiesību saglabāt savu paaugstinājumu amatā, ja lēmumi par paaugstināšanu amatā ir nelikumīgi un ja tie ir apstrīdēti noteiktajā termiņā, ceļot prasību tiesā. Tomēr tiesa ņem vērā apstākli, ka šie ierēdņi labā ticībā varēja paļauties uz to, ka lēmumi, ar kuriem viņi tika paaugstināti amatā, ir likumīgi, it īpaši tad, ja šīs personas viņu priekšniecība ir labi novērtējusi un šie novērtējumi var objektīvi pamatot paaugstināšanu amatā. Tā šo ierēdņu intereses ņem vērā vēl jo vairāk tādēļ, ka viņi ir svarīga grupa. Visbeidzot, tiesa pārbauda dienesta intereses, proti, it īpaši, vai ir ievērots tiesiskums, kādas būtu ar budžetu saistītās sekas, ja netiktu atcelti nelikumīgie lēmumi, iespējamās res judicata izpildes grūtības, iespējamu kaitējumu dienesta turpinātībai un risku saistībā ar sociālā klimata pasliktināšanos iestādē.

Pēc tam, kad ir ņemtas vērā dažādās pastāvošās intereses, Savienības tiesa katrā atsevišķā gadījumā lemj, vai lēmumi par paaugstināšanu amatā ir jāatceļ. Ja tā galu galā uzskata, ka lēmumu paaugstināt amatā atcelšana būtu nesamērīga sankcija salīdzinājumā ar konstatēto pārkāpumu, tiesa, lai prasītāja interesēs nodrošinātu, ka spriedumam, ar kuru tiek atcelts lēmums nepaaugstināt amatā, ir lietderīga iedarbība, vajadzības gadījumā var izmantot savu neierobežoto kompetenci, kas tai ir piešķirta finanšu rakstura lietās, un nospriest pat pēc savas iniciatīvas, ka iestādei ir jāatlīdzina zaudējumi.

(skat. 82.–90. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1980. gada 5. jūnijs, 24/79 Oberthür/Komisija, Recueil, 1743. lpp., 11., 13. un 14. punkts; 1989. gada 17. janvāris, 293/87 Vainker/Parlaments, Recueil, 23. lpp.

Pirmās instances tiesa: 1990. gada 22. jūnijs, T‑32/89 un T‑39/89 Marcopoulos/Tiesa, Recueil, II‑281. lpp.; 1992. gada 10. jūlijs, T‑68/91 Barbi/Komisija, Recueil, II‑2127. lpp., 36. punkts; 1994. gada 17. marts, T‑44/91 Smets/Komisija, Recueil FP, I‑A‑97. un II‑319. lpp.; 1996. gada 21. novembris, T‑144/95 Michaël/Komisija, Recueil FP, I‑A‑529. un II‑1429. lpp.; 2000. gada 5. oktobris, T‑202/99 Rappe/Komisija, Recueil FP, I‑A‑201. un II‑911. lpp.; Robinson/Parlaments, minēts iepriekš; 2004. gada 6. jūlijs, T‑281/01 Huygens/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑203. un II‑903. lpp.; 2006. gada 19. oktobris, T‑311/04 Buendía Sierra/Komisija, Krājums, II‑4137. lpp., 349. punkts.