VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2018. gada 4. oktobrī (*)
Civildienests – Ierēdņi – Skološana – Uzņemšana bērnudārzā – Lēmums uzņemt bērnu citā bērnudārzā, nevis tajā, kur viņš bija sākotnēji uzņemts – Kļūdaina atbildētāja norādīšana prasības pieteikumā – Nepieņemamība – Atbildība
Lieta T‑17/17
Radu Constantinescu, kura dzīvesvieta ir Kreicveilerā [Kreuzweiler] (Vācija) un ko pārstāv S. Rodrigues un A. Blot, avocats,
prasītājs,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv E. Taneva un L. Deneys, pārstāves,
atbildētājs,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar kuru tiek lūgts, pirmkārt, atcelt Infrastruktūras un apgādes biroja Luksemburgā (OIL) lēmumu par prasītāja bērna uzņemšanu Eiropas skolas “Luksemburga II – Bertranža-Mamēra” bērnudārzā un līdz ar to atteikšanos viņu uzņemt Eiropas skolas “Luksemburga I – Kiršberga” bērnudārzā, kā arī Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. oktobra lēmumu par prasītāja sūdzības noraidīšanu un, otrkārt, atlīdzināt materiālo un nemateriālo kaitējumu, kas esot nodarīts prasītājam.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši R. Barentss [R. Barents] (referents) un J. Pasers [J. Passer],
sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 8. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs Radu Constantinescu strādā par ierēdni Eiropas Parlamenta Infrastruktūras un loģistikas ģenerāldirektorātā Luksemburgā (Luksemburga). Viņa dzīvesvieta ir Kreicveilerē (Vācija).
2 Prasītājam ir divi bērni, kas prasības celšanas brīdī bija attiecīgi četru un divu gadu vecumā. Viņi abi sākotnēji bija uzņemti Eiropas iestāžu Luksemburgā esošajā Kiršbergas mazbērnu novietnē.
3 2016. gada 12. janvārī prasītājs, ņemot vērā, ka viņa vecākais dēls toreiz bija sasniedzis vecumu, pēc kura vairs nevar apmeklēt mazbērnu novietni, rakstiski sazinājās ar Eiropas skolu “Luksemburga I – Kiršberga (turpmāk tekstā – Eiropas skola Kiršbergā), lai viņa dēls tiktu uzņemts Centre polyvalent de l’enfance [Iestāžu darbinieku bērnu aprūpes centrs] (turpmāk tekstā – “CPE” jeb “bērnudārzs”). Ar 2016. gada 19. janvāra vēstuli Eiropas skola Kiršbergā atbildēja, ka par jauno audzēkņu uzņemšanu tās direktors lemj kopā ar Eiropas skolas “Luksemburga II – Bertranža-Mamēra (turpmāk tekstā – “Eiropas skola Mamērā”) direktoru un ka lēmumi tiks pieņemti tikai pēc tam, kad tiks izskatīta uzņemšanas lieta, kas jāiesniedz pēc Lieldienu brīvdienām.
4 2016. gada maijā prasītājs saņēma apstiprinājumu no Infrastruktūras un apgādes biroja Luksemburgā (OIL) par viņa dēla uzņemšanu CPE, neprecizējot vietu, kurā bērns atradīsies.
5 2016. gada 27. maijā OIL ar elektroniskā pasta vēstuli informēja prasītāju, ka viņa dēls apmeklēs Eiropas skolas Mamērā CPE un, ka, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem bērniem un vecākiem, atkāpes nav iespējamas (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
6 Par OIL lēmumu, ar kuru atteikts uzņemt prasītāja bērnu Eiropas skolas Kiršbergā CPE, prasītājs ar 2016. gada 6. jūnija vēstuli iesniedza sūdzību Parlamentā kā iecēlējinstitūcijā (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”). Līdztekus viņš iesniedza lūgumu CPE komitejai izskatīt šo jautājumu un dot savu atzinumu.
7 2016. gada 29. augustā prasītājs informēja OIL, ka viņa dēls neapmeklēs Eiropas skolas Mamērā CPE.
8 2016. gada 16. septembrī CPE komiteja informēja prasītāju, ka, iepazinusies ar lietu, tā atzīst, ka noteikumi par uzņemšanu CPE iestādēs un šo iestāžu darbību ir piemēroti pareizi.
9 2016. gada 7. oktobrī Parlaments noraidīja prasītāja sūdzību (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 11. janvārī, prasītājs cēla šo prasību.
11 Ar 2017. gada 1. februāra vēstuli Parlaments, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 42. pantu, lūdza Vispārējai tiesai pieaicināt lietā Eiropas Komisiju, lai tādējādi Vispārējās tiesas spriedums tai būtu pilnībā un tieši saistošs.
12 2017. gada 15. februārī Vispārējā tiesa – sava Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros – aicināja Parlamentu iesniegt vairākus dokumentus.
13 Parlaments atbildēja 2017. gada 24. februārī, savukārt prasītājs savus apsvērumus iesniedza 2017. gada 21. martā.
14 Savu iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā Parlaments iesniedza 2017. gada 6. aprīlī.
15 Atsevišķā 2017. gada 7. jūnija vēstulē prasītājs iesniedza repliku, kā arī pieteikumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus un pierādījumu savākšanas pasākumus, un 2017. gada 24. jūlijā Parlaments iesniedza atbildi uz repliku, kurā tas izklāstīja apsvērumus par pieteikumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus un pierādījumu savākšanas pasākumus.
16 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu;
– piešķirt zaudējumu atlīdzību par nodarīto materiālo un nemateriālo kaitējumu;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
19 2018. gada 8. marta tiesas sēdē Vispārējā tiesa uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un atbildes uz tiesas uzdotajiem jautājumiem.
Juridiskais pamatojums
Par prasības priekšmetu
20 Ievadam jānorāda, ka prasītājs lūdz atcelt gan apstrīdēto lēmumu, gan lēmumu par sūdzības noraidīšanu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ceļot formālu prasījumu atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu – gadījumā, ja šis lēmums nav saturiski patstāvīgs, – Vispārējai tiesai tiek lūgts izvērtēt aktu, par kuru ir iesniegta sūdzība (spriedums, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts). Tā kā šajā lietā lēmums par sūdzības noraidīšanu nav saturiski patstāvīgs, ir jāuzskata, ka prasība ir tikai par apstrīdēto lēmumu. Tā tas var būt tostarp tad, ja lēmumu par sūdzības noraidīšanu ir pieņēmusi kāda cita iestāde, nevis tā, kas pieņēmusi lēmumu, par kuru bija iesniegta sūdzība, ja vien ar to šis pēdējais minētais lēmums ir vienīgi atstāts negrozīts un tādēļ šā noraidošā lēmuma atcelšana neietekmē ieinteresētās personas tiesisko stāvokli citādi kā sūdzībā apstrīdētā lēmuma atcelšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. septembris, Adjemian u.c./Komisija, T‑325/09 P, EU:T:2011:506, 33. punkts).
Par atcelšanas prasījumu pieņemamību
21 Formāli neceļot iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantu, Parlaments norāda, ka tas nav atcelt lūgtā akta autors.
22 2017. gada 1. februāra vēstulē Parlaments norādīja, ka ir izskatījis sūdzību tāpēc, ka tam attiecībā uz prasītāju bija visas iecēlējinstitūcijai piekrītošās pilnvaras, ieskaitot tās, kas izriet no Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta. Šo kompetenci Parlaments neesot deleģējis OIL. Savukārt aktu, par kuru ir sūdzība un kura atcelšana tiek lūgta galvenajā prasījumā, esot pieņēmis OIL, nevis Parlaments.
23 2017. gada 24. februāra atbildē uz Vispārējās tiesas lūgumu iesniegt, pirmkārt, dokumentus, pamatojoties uz kuriem tā varēja rīkoties iecēlējinstitūcijas statusā, un, otrkārt, dokumentus, pamatojoties uz kuriem konkrētus īstenošanas uzdevumus Komisija bija uzticējusi OIL, Parlaments paskaidro, ka no Prezidija 2014. gada 13. janvāra lēmuma par iecēlējinstitūcijas un institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNDL”), pielikuma X punkta izriet, ka neatkarīgi no skartā jautājuma Parlamenta iestādēm ir iecēlējinstitūcijas kompetence attiecībā uz Parlamenta personāla iesniegtajām sūdzībām. OIL strīdu gadījumā Parlaments neesot deleģējis savas no Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izrietošās iecēlējinstitūcijas pilnvaras nedz Komisijai, nedz OIL, un tādējādi izskatīt šajā jautājumā saņemtās sūdzības joprojām esot tā kompetencē.
24 Tiesas sēdē Parlaments arī norādīja, ka prasība esot pieņemama, taču nepamatota.
25 Prasītājs 2017. gada 21. marta apsvērumos piekrīt Parlamenta viedoklim un precizē, ka saskaņā ar CPE reglamentu mazbērnu novietnes pārvaldību nodrošina Parlaments, savukārt bērnudārzu un mācību centru pārvalda Komisija. Bērnudārzu pārvaldība visu Luksemburgā esošo Eiropas Savienības iestāžu un struktūru vārdā esot deleģēšanas ceļā uzticēta OIL. Visbeidzot, tā kā Parlaments nevienā brīdī neesot apstrīdējis savu kompetenci, tā kompetencē – kā apstiprina Parlamenta Prezidija lēmums par iecēlējinstitūcijas un IPNDL pilnvaru deleģēšanu – esot izskatīt viņa sūdzību.
26 Pirmām kārtām, jākonstatē, ka Civildienesta noteikumu 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka viena vai vairākas iestādes var uzticēt kādai no tām vai iestāžu struktūrai atsevišķu vai visu to pilnvaru izpildi, ko piešķīrusi iecēlējinstitūcija un kas nav lēmumi attiecībā uz ierēdņu iecelšanu amatā, paaugstināšanu amatā vai pārcelšanu amatā. Turklāt saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91.a pantu apelācijas attiecībā uz jomām, kurām ir piemērojams 2. panta 2. punkts, tiek iesniegtas pret iestādi, kuras pakļautībā ir deleģējumu saņēmusī iecēlējinstitūcija.
27 Otrām kārtām, Komisijas 2002. gada 6. novembra Lēmuma 2003/524/EK, ar ko izveido OIL (OV 2003, L 183, 40. lpp.), 1. pantā ir noteikts, ka šis birojs ir piesaistīts Komisijas Personāla un administrācijas ģenerāldirektorātam (ĢD). Lēmuma 2003/524 11. pantā ir paredzēts, ka “[OIL] direktora kompetencē ir iecelt amatā [OIL] darbiniekus un [pildīt IPNDL pienākumus] saskaņā ar Komisijā spēkā esošajiem noteikumiem, savu pilnvaru robežās, ko viņam/viņai piešķīrusi Komisija”.
28 Trešām kārtām, Lēmuma 2003/524 15. panta 3. punktā ir norādīts, ka “saskaņā ar Civildienesta 90. pantu prasības un sūdzības, kas attiecas uz [OIL] direktoram piešķirtajām pilnvarām saskaņā ar šā lēmuma 11. pantu, jāiesniedz Personāla un administrācijas ģenerāldirektorātam” un ka “jebkāda pārsūdzība šajās jomās jāiesniedz pret Komisiju kā tādu”.
29 Šajā lietā nav nekādu šaubu, ka apstrīdēto lēmumu ir pieņēmis OIL. Turklāt, aplūkojot piemērojamo tiesisko regulējumu kopumā un, it īpaši, Civildienesta noteikumu 91.a pantu, var secināt, ka prasība par OIL lēmumu ir vēršama pret Komisiju.
30 Kā Tiesa un Vispārējā tiesa jau ir noteikušas daudzos spriedumos, no Civildienesta noteikumu 2. panta izriet, pirmkārt, ka iecēlējinstitūcija rīkojas to izraudzījušās iestādes vārdā, un tāpēc akti, kas skar ierēdņu tiesisko statusu un var būt tiem nelabvēlīgi, ir jāattiecina uz iestādi, kurā tie ir norīkoti darbā, un, otrkārt, ka iespējamā prasība tiesā ir ceļama pret iestādi, kas pieņēmusi nelabvēlīgo aktu (spriedumi, 1964. gada 19. marts, Schmitz/EEK, 18/63, EU:C:1964:15, 163. lpp., un 1990. gada 22. novembris, Mommer/Parlaments, T‑162/89, EU:T:1990:72, 18. punkts).
31 To apstiprina arī pats Parlaments, norādot, ka apstrīdēto lēmumu ir pieņēmis OIL, nevis Parlaments un ka tāpēc lietā būtu pieaicināma Komisija, lai taisāmais spriedums tai būtu pilnībā un tieši saistošs.
32 Šajā ziņā jāpaskaidro, ka, lai arī Eiropas Savienības Tiesas statūtu 42. pants ļauj trešajām personām apstrīdēt taisītos spriedumus, taču tas Vispārējai tiesai nedod tiesības likt lietā iesaistīties Komisijai.
33 Turklāt – kā Tiesa ir nospriedusi jautājumā par savu Reglamentu, kura formulējums šajā jautājumā ir identisks Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta formulējumam, – tas, ka prasības pieteikumā kļūdas dēļ kā atbildētājs ir norādīta persona, kas nav apstrīdētā akta autore, nav iemesls prasības pieteikuma nepieņemamībai, ja prasības pieteikumā ir iekļautas ziņas, kuras ļauj nepārprotami identificēt personu, pret kuru tas ir vērsts, – piemēram, apstrīdētā akta nosaukums un tā autors. Tādā gadījumā par atbildētāju ir jāuzskata apstrīdētā akta autors, lai arī tas nav norādīts prasības pieteikuma ievaddaļā. Tomēr šis gadījums ir jānošķir no gadījuma, kad prasītājs turpina norādīt uz prasības pieteikuma ievaddaļā minēto atbildētāju, pilnībā apzinoties, ka tas nav apstrīdētā akta autors. Šajā pēdējā minētajā gadījumā ir jāņem vērā prasības pieteikumā norādītās ziņas par atbildētāju un attiecīgā gadījumā no šīm ziņām ir jāizdara secinājumi jautājumā par prasības pieņemamību (skat. rīkojumu, 2006. gada 16. oktobris, Aisne un Nature/Komisija, T‑173/06, nav publicēts, EU:T:2006:320, 17. un 18. punkts un tajos minētā judikatūra).
34 Šajā ziņā prasītājs savos 2017. gada 21. martā iesniegtajos apsvērumos (skat. iepriekš 13. punktu) norāda, ka “[bija] spiests ar nožēlu konstatēt neskaidrību, kas [acīmredzot] apvij jautājumu par šajā ziņā kompetento iecēlējinstitūciju, jo Eiropas Parlaments un Komisija [kā redzams] uz to neatbild vienādi”, ka “viņš adresēja savu sūdzību Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāram kā iecēlējinstitūcijai un tas nevienā brīdī nav apstrīdējis savu kompetenci šajā ziņā” un ka viņš “[uzskatīja], ka Eiropas Parlaments tik tiešām ir iestāde, kuras kompetencē ir izskatīt viņa sūdzību”.
35 No iepriekš izklāstītā izriet, ka atcelšanas prasījumi ir nepieņemami, jo tie nav vērsti pret Komisiju.
Par atlīdzinājuma prasījumiem
36 Personāla lietās esošās pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka, ja atlīdzinājuma prasība ir cieši saistīta ar atcelšanas prasību, savukārt šī atcelšanas prasība tiek noraidīta kā nepieņemama vai nepamatota, jānoraida ir arī atlīdzinājuma prasība (skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Martínez Valls/Parlaments, T‑214/02, EU:T:2003:254, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Šajā lietā atcelšanas prasījumi ir šādi saistīti ar atlīdzinājuma prasījumiem.
38 Tā kā atcelšanas prasījumi ir noraidīti, ir jānoraida arī atlīdzinājuma prasījumi.
39 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir pilnībā jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
40 Atbilstoši Reglamenta 134. pantam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr atbilstoši Reglamenta 135. panta 2. punktam lietas dalībniekam – pat tad, ja tam spriedums ir labvēlīgs, – var piespriest daļēji vai pat pilnībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas.
41 No šajā spriedumā izklāstītā pamatojuma izriet, ka prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Parlaments savos prasījumos ir skaidri lūdzis piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
42 Tomēr no šā sprieduma izriet, ka apstāklis, pirmkārt, ka Parlaments atzina sevi par kompetentu izskatīt prasītāja sūdzību, lai arī tā bija par OIL aktu (skat. iepriekš 22. punktu), un, otrkārt, ka tas nevienā brīdī nav vērsis prasītāja uzmanību uz apstākli, ka tas nav apstrīdētā lēmuma autors, liecina par Parlamenta sliktu pārvaldību un varēja maldināt prasītāju, mudinot viņu celt šo prasību vienīgi pret Parlamentu.
43 Tāpēc Vispārējā tiesa uzskata, ka, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus saskaņā ar Reglamenta 135. panta 2. punktu, ir jānolemj, ka Parlaments sedz savus, kā arī atlīdzina prasītājam radušos tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Eiropas Parlaments atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 4. oktobrī.