TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2020. gada 9. jūlijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 93/13/EEK – Kredītlīgums, kas attiecas uz personīgu aizdevumu – Pilnībā izpildīts līgums – Līguma noteikumu negodīguma konstatēšana – Prasība atmaksāt summas, kas nepamatoti samaksātas, pamatojoties uz negodīgu noteikumu – Kārtība lietas izskatīšanai tiesā – Vispārējās tiesāšanas kārtībā celta prasība, kurai neiestājas noilgums – Vispārējās tiesāšanas kārtībā celta personīga un mantiska rakstura prasība, kurai iestājas noilgums – Noilguma termiņa sākums – Objektīvs brīdis, kad patērētājs uzzina par negodīga noteikuma esamību
Apvienotajās lietās C‑698/18 un C‑699/18
par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunalul Specializat Mureş (Murešas Specializētā apgabaltiesa, Rumānija) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2018. gada 12. jūnijā un kas Tiesā reģistrēti 2018. gada 7. novembrī, tiesvedībās
SC Raiffeisen Bank SA
pret
JB (C‑698/18)
un
BRD Groupe Société Générale SA
pret
KC (C‑699/18),
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši S. Rodins [S. Rodin] (referents), D. Švābi [D. Šváby], K. Jirimēe [K. Jürimäe] un N. Pisarra [N. Piçarra],
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs: R. Skjāno [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 12. decembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– SC Raiffeisen Bank SA vārdā – V. Stoica, M.‑B. Popescu un D. S. Bogdan, avocaţi,
– BRD Groupe Société Générale SA vārdā – M. Silişte, consilier juridic, kā arī S. Olaru, M. Ceauşescu un O. Partenie, advokāte,
– KC vārdā – L. B. Luntraru, avokată,
– Rumānijas valdības vārdā – sākotnēji C.‑R. Canţăr, kā arī E. Gane, A. Wellman un L. Liţu, vēlāk šie trīs pēdējie minētie, pārstāvji,
– Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī L. Dvořáková, pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,
– Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un T. Paixão, kā arī P. Barros da Costa un C. Farto, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – N. Ruiz García, kā arī C. Gheorghiu, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2020. gada 5. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 2. panta b) punktu, 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, kā arī līdzvērtības, efektivitātes un tiesiskās drošības principus.
2 Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar tiesvedību starp, pirmkārt, SC Raiffeisen Bank SA (turpmāk tekstā – “Raiffeisen Bank”) un JB un, otrkārt, BRD Groupe Société Générale SA (turpmāk tekstā – “Société Générale”) un KC par kredītlīgumu konkrētu noteikumu negodīgumu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 93/13 desmitajā, divpadsmitajā, divdesmit pirmajā, divdesmit trešajā un divdesmit ceturtajā apsvērumā ir noteikts:
“tā kā efektīvāku patērētāju aizsardzību var panākt, pieņemot vienveidīgus tiesību aktus negodīgu noteikumu jomā; tā kā šos tiesību aktus būtu jāattiecina uz visiem līgumiem, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem; tā kā tā rezultātā, cita starpā, no šīs direktīvas būtu jāizslēdz līgumi attiecībā uz nodarbinātību, līgumi attiecībā uz mantojuma tiesībām, līgumi attiecībā uz tiesībām saistībā ar ģimenes tiesībām un līgumi attiecībā uz uzņēmumu apvienošanos un iestāžu vai partnerības līgumiem;
[..]
tā kā tomēr valstu tiesību akti, kādi tie ir pašlaik, ļauj paredzēt tikai daļēju saskaņošanu; tā kā jo īpaši šī direktīva aptver tikai tos līguma noteikumus, par kuriem nav atsevišķas vienošanās; tā kā dalībvalstīm būtu jādod iespēja, pienācīgi ņemot vērā Līgumu, piešķirt patērētājiem augstāku aizsardzības līmeni ar valsts noteikumiem, kas ir stingrāki, nekā šī direktīva;
[..]
tā kā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka negodīgus noteikumus neizmanto līgumos, ko pārdevējs vai piegādātājs slēdz ar patērētāju, un gadījumos, ja šādus noteikumus tomēr izmanto, tie nav patērētājam saistoši, bet līgums uz tiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem
[..]
tā kā personām vai iestādēm, kuras atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem uzskata par tādām, kam ir likumīgas intereses attiecīgajā lietā, jāparedz iespēja uzsākt tiesas procesu attiecībā uz līguma noteikumiem, kas sastādīti vispārējai izmantošanai līgumos ar patērētājiem, un, jo īpaši, negodīgiem noteikumiem, vai nu tiesā vai administratīvā iestādē, kas ir kompetenta lemt par sūdzībām vai uzsākt atbilstošus tiesas procesus; tā kā šī iespēja tomēr neliek veikt iepriekšēju pārbaudi attiecībā uz vispārējiem nosacījumiem atsevišķos ekonomikas sektoros;
tā kā dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos”.
4 Šīs direktīvas 2. panta b) punktā ir paredzēts:
“Šajā direktīvā:
[..]
b) “patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas;
[..].”
5 Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”
6 Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 7. panta 1. un 2. punktu:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.
2. Šā panta 1. punktā minētie līdzekļi ietver noteikumus, saskaņā ar kuriem personas vai iestādes, kurām atbilstoši valsts tiesībām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, var saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iesniegt prasību tiesā vai kompetentās pārvaldes iestādēs, lai panāktu lēmumu par to, vai līguma noteikumi, kas sastādīti vispārējai izmantošanai, ir negodīgi, un lai minētās personas vai iestādes varētu piemērot atbilstošus un efektīvus līdzekļus šo noteikumu ilgstošas izmantošanas novēršanai.”
7 Direktīvas 93/13 8. panta redakcija ir šāda:
“Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni.”
8 Šīs direktīvas 10. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts:
“Šos noteikumus piemēro visiem līgumiem, ko slēdz pēc 1994. gada 31. decembra.”
Rumānijas tiesības
9 2000. gada 6. novembra Legea nr. 193/2000 privind clauzele abuzive din contractele încheiate între profesioniști și consumatori (Likums Nr. 193/2000 par negodīgiem noteikumiem līgumos, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 193/2000”), 1. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Pārdevējiem vai piegādātājiem ir aizliegts iekļaut negodīgus noteikumus patērētāju līgumos.”
10 Saskaņā ar šī likuma 2. panta 1. punktu:
““Patērētājs” ir jebkura fiziska persona vai fizisku personu grupa, kas veido apvienību, kura, pamatojoties uz šī likuma piemērošanas jomā ietilpstošu līgumu, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās veiktās komercdarbības, rūpnieciskās vai ražošanas darbības, amatnieciskās vai profesionālās darbības.”
11 Saskaņā ar minētā likuma 6. pantu:
“Negodīgie noteikumi, kas iekļauti līgumā un kas konstatēti personīgi vai ar likumā pilnvaroto iestāžu starpniecību, nerada sekas attiecībā uz patērētāju, un līgums turpina radīt sekas ar patērētāja piekrišanu tikai tad, ja tas vēl ir iespējams pēc minēto noteikumu atcelšanas.”
12 Šī paša likuma 12. panta 4. punkts ir formulēts šādi:
“1.–3. punkta noteikumi neskar patērētāja – attiecībā uz kuru atsaucas uz standartlīgumu, kas ietver negodīgu noteikumu, – tiesības atsaukties uz noteikuma spēkā neesamību, ceļot prasību vai ceļot iebildumus saskaņā ar likumā paredzētajiem nosacījumiem.”
13 Saskaņā ar Likuma Nr.°193/2000 14. pantu:
“Patērētājiem, kurus nelabvēlīgi ietekmē līgums, kas noslēgts, pārkāpjot šī likuma noteikumus, ir tiesības vērsties tiesu iestādēs saskaņā ar Civilkodeksa un Civilprocesa kodeksa noteikumiem.”
14 1864. gada Codul civil (Civilkodekss), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, 993. pantā ir paredzēts:
“Personai, kura, kļūdas dēļ sevi uzskatot par parādnieku, samaksā parādu, ir tiesības no kreditora prasīt nepamatoti samaksāto summu atmaksāšanu.
Šīs tiesības izzūd, kad kreditors labticīgi ir dzēsis parādu; parādnieks [solvens] tad var vērsties pie patiesā parādnieka.”
15 Šā kodeksa 994. pantā ir noteikts:
“Ja kreditors [accipiens] ir bijis ļaunticīgs, viņam ir jāatmaksā gan parāda summa, gan procenti vai augļi kopš samaksas dienas.”
16 Minētā kodeksa 1092. pants ir formulēts šādi:
“Ikviena maksājuma pamatā ir parāds; tas, kas ir nepamatoti samaksāts, ir jāatmaksā.”
17 1958. gada 10. aprīļa Decretul nr. 167 privitor la prescripția extinctivă (Dekrēts Nr. 167 par noilguma termiņu), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, 1. pantā ir noteikts:
“Tiesības celt prasību, kuru priekšmets ir mantisks, izbeidzas ar noilgumu, ja tās nav izmantotas likumā noteiktajā termiņā.
Tiesību celt prasību izbeigšanās attiecībā uz galvenajām tiesībām nozīmē tiesību celt prasību izbeigšanos attiecībā uz papildu tiesībām.”
18 Saskaņā ar šī dekrēta 2. pantu:
“Uz tiesību akta spēkā neesamību var atsaukties jebkurā brīdī, ceļot prasību vai ceļot iebildumus.”
19 Minētā dekrēta 7. pantā ir paredzēts:
“Noilgums sākas dienā, kad rodas tiesības celt prasību vai tiesības pieprasīt piespiedu izpildi.
Attiecībā uz pienākumiem, kas jāizpilda pēc kreditora lūguma, kā arī pienākumiem, kuru izpildes termiņš nav noteikts, noilgums sākas dienā, kad rodas tiesiskās attiecības.”
20 Tā paša dekrēta 8. pantā ir noteikts:
“Noilgums prasībai atlīdzināt zaudējumus, kas radušies prettiesiska fakta dēļ, sākas dienā, kad cietusī persona uzzina vai tai bija jāuzzina gan par kaitējumu, gan par personu, kas par to ir atbildīga.
Iepriekšējās daļas noteikumus tāpat piemēro nepamatotas iedzīvošanās gadījumā.”
Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
Lieta C‑698/18
21 2008. gada 26. jūnijā JB ar Raiffeisen Bank noslēdza kredītlīgumu, kura priekšmets ir personīga aizdevuma 4168,41 EUR apmērā piešķiršana uz 84 mēnešu laikposmu un kura termiņš beidzās 2015. gadā, proti, datumā, kad ieinteresētā persona aizdevumu bija pilnībā atmaksājusi.
22 Uzskatot, ka atsevišķi šī līguma noteikumi ir negodīgi, JB 2016. gada decembrī cēla prasību Judecătoria Târgu Mureș (Tirgu Murešas pirmās instances tiesa, Rumānija), lūdzot atzīt, ka šie noteikumi ir negodīgi, atmaksāt uz to pamata samaksātās summas, kā arī samaksāt likumiskos procentus.
23 Raiffeisen Bank aizstāvībai izvirzīja iebildumus par to, ka JB nav tiesību celt prasību, pamatojoties uz to, ka minētās prasības celšanas dienā saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ieinteresētajai personai vairs nebija patērētāja statusa, jo šajā datumā līgumiskās attiecības starp attiecīgā kredītlīguma pusēm bija beigušās un šis līgums bija beidzies iepriekšējā gadā tā pilnīgas izpildes dēļ.
24 Judecătoria Târgu Mureş (Tirgu Murešas pirmās instances tiesa) JB prasību apmierināja. Tā uzskatīja, ka JB bija patērētāja statuss attiecīgā kredītlīguma noslēgšanas brīdī un ka tas, ka šī līguma sekas ir pilnībā īstenojušās, neliedza pārbaudīt minētā līguma noteikumu iespējamo negodīgumu. Šī tiesa uzskatīja, ka no valsts tiesiskā regulējuma izrietošās prasības bija izpildītas, proti, konkrētie noteikumi nav tikuši tieši apspriesti ar patērētāju un tie, nelabvēlīgi ietekmējot šo patērētāju un pretēji labticības prasībām, radīja ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos. Pēc tam, kad minētā tiesa konstatēja, ka noteikums, kas atzīts par negodīgu, nevarēja radīt pienākumus patērētājam, tā šo nepiemērojamību pielīdzināja absolūtai spēkā neesamībai un, pamatojoties uz principu restitutio in integrum, piesprieda Raiffeisen Bank atmaksāt summas, ko JB bija samaksājis saskaņā ar noteikumiem, kas atzīti par negodīgiem, pieskaitot likumiskos procentus no dienas, kad Raiffeisen Bank iekasēja šīs summas, līdz to faktiskai atmaksāšanai.
25 Raiffeisen Bank iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, atkārtojot argumentu, saskaņā ar kuru JB pirms prasības celšanas tiesā, izbeidzoties attiecīgajam kredītlīgumam tā pilnīgas izpildes dēļ, ir zaudējis patērētāja statusu.
26 Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Rumānijas tiesu pastāvīgo judikatūru negodīgu noteikumu nepiemērojamība tiek pielīdzināta absolūtas spēkā neesamības režīmam. Tā arī norāda, ka no Likuma Nr. 193/2000 12. panta 4. punkta normām izriet, ka patērētājs, kurš plāno atsaukties uz līguma noteikuma negodīgumu, izmanto spēkā neesamības atzīšanas vispārējā tiesāšanās kārtībā ceļu. Tomēr Rumānijas tiesas piemēro atšķirīgas pieejas attiecībā uz patērētāja statusa saglabāšanu saistībā ar pilnībā izpildītu līgumu un līdz ar to attiecībā uz patērētāja tiesībām celt prasību atmaksāt summas, kas nepamatoti samaksātas saskaņā ar noteikumiem, kuri ir atzīti par negodīgiem.
27 Pirmkārt, saskaņā ar pieeju, kurai seko zemāko instanču tiesas, – ņemot vērā, ka prasības celšanai par absolūtas spēkā neesamības konstatēšanu Rumānijas tiesībās neiestājas noilgums, – patērētāju Direktīvas 93/13 izpratnē joprojām par tādu jāuzskata pēc pilnīgas līguma izpildes un viņš jebkurā brīdī var atsaukties uz negodīgu noteikumu absolūtu spēkā neesamību, ceļot prasību vai iebildumus. Saskaņā ar šo pašu pieeju patērētājs var celt prasību par nepamatoti samaksāto summu atmaksāšanu trīs gadu laikā, kas sākoties no negodīgu noteikumu spēkā neesamības konstatēšanas, kā ir paredzēts vispārējās tiesībās attiecībā uz spēkā neesamību.
28 Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka Înalta Curte de Casaţie şi Justiţie (Augstā kasācijas tiesa, Rumānija) ieņēma citādu nostāju, proti, ka sankcija, kas ir piemērojama, ja tiek konstatēts līguma noteikumu negodīgums, ir sui generis sankcija, kas izraisa šo noteikumu seku izzušanu nākotnē, neļaujot apšaubīt jau samaksātās summas.
29 Iesniedzējtiesa uzskata, ka ir iespējams izraudzīties tādu interpretāciju, kas ļauj līdzsvarot augsta patērētāju aizsardzības līmeņa principu un tiesiskās drošības principu. Tās ieskatā, datums – kad attiecīgais līgums izbeidzas, proti, kad patērētājs ir atbrīvots no jebkāda pienākuma attiecībā pret pārdevēju vai piegādātāju un tātad vairs nevar uzskatīt, ka viņš ir vājākā pozīcijā attiecībā pret šo pārdevēju vai piegādātāju – ir objektīvi noteikts datums, kurā patērētājam ir jāzina vai viņam būtu bijis jāzina, ka šī līguma noteikums vai noteikumi ir negodīgi, un no kura sākas trīs gadu noilguma termiņš mantiska rakstura prasības, tostarp prasības par nepamatoti samaksāto summu atmaksāšanu, celšanai.
30 Šāda pieeja ļaujot izvairīties no tā, ka trīs gadu noilguma sākšanās ir atkarīga tikai no patērētāja gribas, bet neietekmējot viņa iespēju jebkurā brīdī lūgt konstatēt ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma noteikumu negodīgumu, tādējādi pievērošot pārdevēju vai piegādātāju uzmanību šo noteikumu prettiesiskumam.
31 Konkrētajā gadījumā JB cēla prasību, lai panāktu, ka tiek konstatēts ar Raiffeisen Bank noslēgtā kredītlīguma noteikumu negodīgums, to absolūta spēkā neesamība un pienākums atmaksāt nepamatoti samaksātās summas gandrīz gadu pēc šī līguma izbeigšanās, proti, trīs gadu termiņā no vispārējās tiesībās paredzētā termiņa, lai varētu celt mantiska rakstura prasību.
Lieta C‑699/18
32 2003. gada 28. maijā KC un otra lietas dalībniece līdzaizņēmēja statusā ar Société Générale noslēdza kredītlīgumu, kura priekšmets ir personīga aizdevuma piešķiršana 17 000 EUR apmērā uz 120 mēnešu laikposmu. Šis līgums tika izbeigts, priekšlaicīgi atmaksājot kredītu.
33 Uzskatot, ka atbilstoši valsts tiesību normām šajā jomā konkrēti šī līguma noteikumi ir negodīgi, 2016. gada jūlijā KC cēla prasību Judecătoria Târgu Mureş (Tirgu Murešas pirmās instances tiesa), lūdzot atzīt, ka šie noteikumi ir negodīgi. KC lūdza atcelt minētos noteikumus, atmaksāt visas saskaņā ar šiem noteikumiem samaksātās summas, kā arī samaksāt likumiskos procentus, kas aprēķināti no dienas, kad šīs summas iekasēja Société Générale, līdz to faktiskai atmaksāšanai.
34 Société Générale cēla iebildumus saistībā ar to, ka atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos KC nav tiesību celt prasību. Tā norādīja, ka minētās prasības celšanas dienā KC vairs nebija patērētāja statusa, jo šajā datumā līgumattiecības starp pusēm bija beigušās un attiecīgais līgums pirms vienpadsmit gadiem tika izbeigts, priekšlaicīgi atmaksājot aizdevumu.
35 Judecătoria Târgu Mureş (Tirgu Murešas pirmās instances tiesa) daļēji apmierināja KC prasību. Tā norādīja, ka KC, noslēdzot kredītlīgumu ar Société Générale, bija patērētāja statuss un ka tas, ka šī līguma sekas ir pilnībā īstenojušās, neliedz veikt ar Direktīvu 93/13 noteikto pārbaudi par minētā līguma noteikumu iespējamo negodīgumu, kā rezultātā attiecībā uz KC nevar atsaukties uz to, ka viņš ir pilnībā piekritis attiecīgā kredītlīguma noteikumiem un tos ir izpildījis. Šī tiesa uzskatīja, ka prasības, kas izriet no piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma, ir izpildītas, proti, šī līguma noteikumi nebija tieši apspriesti ar patērētāju un tie, nelabvēlīgi ietekmējot šo patērētāju un pretēji labticības prasībām, radīja ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos. Tā nolēma, ka šie noteikumi patērētājam nav saistoši un ka tie nerada sekas attiecībā uz patērētāju, un uzskatīja, ka piemērojamā sankcija ir minēto noteikumu absolūta spēkā neesamība. Saskaņā ar absolūtas spēkā neesamības atpakaļejošo spēku minētā tiesa apmierināja prasību atmaksāt summas, kas samaksātas saskaņā ar noteikumiem, kas atzīti par negodīgiem, pieskaitot likumiskos procentus, kas aprēķināti no dienas, kad iesniegts dokuments par lietas ierosināšanu.
36 Société Générale iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, atkārtojot argumentu, ka KC pirms prasības celšanas tiesā bija zaudējis patērētāja statusu pēc tam, kad pirms vienpadsmit gadiem kredītlīgums tika izbeigts, priekšlaicīgi atmaksājot aizdevumu. Société Générale atsaucās arī uz argumentiem attiecībā uz valsts tiesiskajā regulējumā paredzētajām prasībām, lai varētu konstatēt līguma noteikuma iespējamo negodīgumu.
37 Iesniedzējtiesa nolēma vērsties Tiesā lietā C‑699/18 to pašu iemeslu dēļ, kādus tā izklāstījusi saistībā ar lietu C‑698/18.
38 Tā tomēr uzsver, ka KC cēla prasību, lai panāktu, ka tiek konstatēts attiecīgā kredītlīguma noteikumu negodīgums vienpadsmit gadus pēc šī līguma izbeigšanās jeb pēc valsts likumdevēja paredzētā trīs gadu vispārējo tiesību noilguma termiņa beigām attiecībā uz mantiska rakstura tiesību īstenošanu.
39 Šajos apstākļos Tribunalul Specializat Mureş (Murešas Specializētā apgabaltiesa, Rumānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kuri lietās C‑698/18 un C‑699/18 ir formulēti identiski:
“1) Vai Direktīvas 93/13 [..] normas, konkrētāk, tās divpadsmitais, divdesmit pirmais un divdesmit trešais apsvērums, kā arī 2. panta b) punkts, 6. panta 1. punkts, 7. panta 2. punkts un 8. pants, piemērojot procesuālās autonomijas principu kopsakarā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem, pieļauj tādu tiesisko instrumentu kopumu, kas ietver vispārējās tiesāšanas kārtībā celtu prasību, kurai neiestājas noilgums un ar kuru lūdz atzīt ar patērētājiem noslēgto kredītlīgumu noteikumu negodīgumu, un personīga un mantiska rakstura vispārējās tiesāšanas kārtībā celtu prasību, kurai iestājas noilgums un kuru ceļ, lai īstenotu minētās direktīvas mērķi novērst visu to saistību sekas, kuras radās un tika izpildītas, pamatojoties uz noteikumu, kas ir atzīts par negodīgu patērētājam?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai minētās tiesību normas liedz interpretāciju, kas izriet no civiltiesisko attiecību noteiktības principa piemērošanas, saskaņā ar ko objektīvais brīdis, no kura patērētājam ir jāzina vai tam būtu bijis jāzina par negodīga noteikuma esamību, ir kredītlīguma, saistībā ar kuru tam bija patērētāja statuss, izbeigšanās brīdis?”
40 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 12. decembra lēmumu lietas C‑698/18 un C‑699/18 rakstveida, mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai tika apvienotas.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par Tiesas kompetenci un prejudiciālo jautājumu pieņemamību
41 Pirmām kārtām ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, pirmkārt, Tiesai ir kompetence interpretēt Savienības tiesības attiecībā uz to piemērošanu dalībvalstī tikai, sākot no tās pievienošanās datuma Eiropas Savienībai (rīkojums, 2014. gada 3. jūlijs, Tudoran, C‑92/14, EU:C:2014:2051, 27. punkts).
42 Otrkārt, ciktāl no Direktīvas 93/13 10. panta 1. punkta otrās daļas izriet, ka tā ir piemērojama vienīgi līgumiem, kuri noslēgti pēc 1994. gada 31. decembra, kas ir tās transponēšanas termiņa beigu datums, ir jāņem vērā pamatlietā aplūkojamā līguma noslēgšanas datums, lai noteiktu, vai šī direktīva ir piemērojama šiem līgumiem, un šajā ziņā nav nozīmes laikposmam, kurā šie līgumi rada tiesiskās sekas (rīkojums, 2014. gada 3. jūlijs, Tudoran, C‑92/14, EU:C:2014:2051, 28. punkts).
43 Konkrētajā gadījumā Rumānija Savienībai pievienojās 2007. gada 1. janvārī, savukārt pamattiesvedībā lietā C‑698/18 aplūkotais kredītlīgums tika noslēgts 2008. gada 26. jūnijā un pamattiesvedībā lietā C‑699/18 aplūkotais kredītlīgums tika noslēgts 2003. gada 28. maijā.
44 Līdz ar to Direktīva 93/13 ir ratione temporis piemērojama pamattiesvedībā lietā C‑698/18. Savukārt tā nav ratione temporis piemērojama pamattiesvedībā lietā C‑699/18.
45 Otrām kārtām attiecībā uz lietu C‑698/18 ir jāizvērtē Rumānijas valdības arguments, saskaņā ar kuru atbilde uz otro jautājumu ir atkarīga vienīgi no valsts tiesiskā regulējuma normu interpretācijas un piemērošanas.
46 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības. Tāpat vienīgi valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kurai, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan tas, vai jautājumi, ko tā ir uzdevusi Tiesai, ir vajadzīgi, gan tas, vai tie ir atbilstīgi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2011. gada 26. maijs, Stichting Natuur en Milieu u.c., no C‑165/09 līdz C‑167/09, EU:C:2011:348, 47. punkts).
47 Konkrētajā gadījumā jautājumi lietā C‑698/18 būtībā attiecas uz Rumānijas tiesību attiecībā uz noilguma termiņiem, kas piemērojami tiesā celtajām prasībām saistībā ar negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, atbilstību vairākām Direktīvas 93/13 normām un Savienības tiesību vispārējiem principiem, nevis uz strīda pamatlietā būtību vai valsts tiesību normu interpretāciju un piemērošanu.
48 Šajos apstākļos, pirmkārt, Tiesai ir kompetence atbildēt uz lietā C‑698/18 uzdotajiem jautājumiem un tie ir pieņemami, un, otrkārt, Tiesai nav kompetences atbildēt uz lietā C‑699/18 uzdotajiem jautājumiem.
Par pirmo jautājumu lietā C‑698/18
49 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 2. panta b) punkts, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru prasībai konstatēt starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā ietverta negodīga noteikuma spēkā neesamību nav paredzēts noilgums, savukārt prasībai atzīt šī konstatējuma atjaunojošās sekas ir paredzēts noilguma termiņš.
50 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāparedz, ka negodīgi noteikumi, kas ir ietverti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši šo valstu tiesībās paredzētajiem nosacījumiem nav saistoši patērētājam.
51 Ņemot vērā sabiedrības interešu, uz kurām ir balstīta patērētājiem ar Direktīvu 93/13 piešķirtā aizsardzība, raksturu un nozīmi, šīs direktīvas 6. pants ir jāuzskata par normu, kas ir līdzvērtīga valsts normām, kurām valsts tiesību sistēmā ir sabiedriskās kārtības normu statuss (spriedums, 2018. gada 20. septembris, OTP Bank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750, 89. punkts).
52 Ņemot vērā arī sabiedrības interešu, ko veido patērētāju aizsardzība, raksturu un nozīmi, Direktīvā 93/13, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta, lasot to kopā ar tās divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt adekvātus un efektīvus līdzekļus, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos (spriedumi, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 78. punkts, kā arī 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 56. punkts).
53 Lai to izdarītu, iesniedzējtiesām ir jāatturas piemērot negodīgus noteikumus, lai tie neradītu saistošas sekas patērētājam, izņemot gadījumu, kad patērētājs pret to iebilst (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Profi Credit Polska, C‑419/18 un C‑483/18, EU:C:2019:930, 47. punkts).
54 Saskaņā ar Tiesas judikatūru no tā izriet, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kas atzīts par negodīgu, principā ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, un tādējādi tas nevar radīt sekas patērētājam. Līdz ar to tiesas konstatējuma par šāda noteikuma negodīgumu sekām principā būtu jābūt tāda patērētāja tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanai, kāds tam būtu bijis, ja minētā noteikuma nebūtu bijis. No tā izriet, ka valsts tiesas pienākums nepiemērot negodīgu līguma noteikumu, ar kuru tiek noteikts pienākums maksāt summas, kas izrādījušās nepamatotas, principā ietver atbilstošas ar atlīdzināšanu saistītas sekas attiecībā uz šīm pašām summām (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 61. un 62. punkts).
55 Protams, saskaņā ar Tiesas judikatūru patērētājiem ar Direktīvu 93/13 nodrošinātā aizsardzība nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru valsts tiesai, beidzoties noilguma termiņam, ir aizliegts atsaukties uz līgumā, kas noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, iekļauta noteikuma negodīgumu (spriedums, 2002. gada 21. novembris, Cofidis, C‑473/00, EU:C:2002:705, 38. punkts).
56 Tomēr Tiesa jau ir atzinusi, ka patērētāja aizsardzība nav absolūta (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 68. punkts) un ka saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā prasības celšanas tiesības tiek zaudētas tiesiskās drošības interesēs, ir saderīga ar Savienības tiesībām (spriedumi, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 41. punkts, kā arī 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 69. punkts).
57 Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja jautājums nav regulēts Savienības tiesībās, tad procesuālie noteikumi prasības celšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt indivīdiem piešķirto Savienības tiesību aizsardzību, izriet no katras dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas, tomēr ievērojot nosacījumu, pirmkārt, ka šie noteikumi nav mazāk labvēlīgi par tiem, kuri regulē līdzīgas iekšējā rakstura prasības (līdzvērtības princips), un, otrkārt, ka tie nepadara ar Savienības tiesību sistēmu piešķirto tiesību īstenošanu faktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu (efektivitātes princips) (skat. tostarp spriedumu, 2006. gada 26. oktobris, Mostaza Claro, C‑168/05, EU:C:2006:675, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Līdz ar to uz pirmo jautājumu lietā C‑698/18 ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 2. panta b) punkts, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru prasībai konstatēt starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā ietverta negodīga noteikuma spēkā neesamību nav paredzēts noilgums, savukārt prasībai atzīt šī konstatējuma atjaunojošās sekas ir paredzēts noilguma termiņš, lai gan šis termiņš nav mazāk labvēlīgs kā tas, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un tas nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā, it īpaši Direktīvā 93/13 (efektivitātes princips).
Par otro jautājumu lietā C‑698/18
59 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 2. panta b) punkts, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī līdzvērtības, efektivitātes un tiesiskās drošības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma interpretācija tiesā, saskaņā ar kuru uz prasību tiesā atmaksāt summas, kas nepamatoti samaksātas, pamatojoties uz līgumā, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju, ietvertu negodīgu noteikumu, attiecas trīs gadu noilguma termiņš, kas sākas dienā, kad šis līgums ir izpildīts pilnībā, jo ir uzskatāms, ka no šīs dienas patērētājs zināja, ka šis noteikums ir negodīgs.
60 Pirmkārt, attiecībā uz efektivitātes principu atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai jautājums par to, vai valsts tiesību norma padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, tās norisi un tās īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šādā kontekstā vajadzības gadījumā ir jāņem vērā valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un procesa pienācīga norise (spriedums, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2019:537, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Šie aspekti ir jāņem vērā, analizējot pamatlietā aplūkotā noilguma termiņa pazīmes. Tādējādi, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 70. punktā, šai analīzei it īpaši ir jāattiecas uz šī termiņa ilgumu un tā piemērošanas kārtību, tostarp kārtību minētā termiņa uzsākšanai (pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2015. gada 29. oktobris, BBVA, C‑8/14, EU:C:2015:731, 27. punkts).
62 Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā prasības celšanas tiesības tiek zaudētas tiesiskās drošības interesēs, nevar padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību izmantošanu, ja šādi termiņi pēc būtības ir pietiekami, lai patērētājs varētu sagatavot un celt efektīvu prasību tiesā (spriedums, 2015. gada 29. oktobris, BBVA, C‑8/14, EU:C:2015:731, 28. un 29. punkts).
63 Konkrētajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka jautājums ir par to, vai vispārējās tiesībās paredzētais trīs gadu noilguma termiņš, kas saskaņā ar iesniedzējtiesas atbalstīto interpretāciju sākas brīdī, kad ir pilnībā izpildīts ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgtais līgums, ir jāpiemēro prasībai atzīt negodīgā noteikuma spēkā neesamības konstatēšanas atjaunojošās sekas. Iesniedzējtiesas ieskatā, šāds sākumpunkts atbilst datumam, kurā patērētājam ir jāzina vai viņam būtu bijis jāzina, ka viens vai vairāki šī līguma noteikumi ir negodīgi.
64 Ciktāl trīs gadu noilguma termiņš ir iepriekš noteikts un zināms, tas principā šķiet pēc būtības pietiekams, lai ļautu patērētājam sagatavot un celt efektīvu prasību tiesā.
65 Tomēr, ciktāl saskaņā ar iesniedzējtiesas atbalstīto valsts tiesību interpretāciju noilguma termiņš sākas dienā, kad līgums ir pilnībā izpildīts, ir jāņem vērā, ka, iespējams, patērētāji nezina, ka ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgtais līgums ietver negodīgu noteikumu vai neapzinās savu no Direktīvas 93/13 izrietošo tiesību apjomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 69. punkts) un tā tas ir pat brīdī, kad līgums ir pilnībā izpildīts, vai pēc tam.
66 Turklāt ir jāatgādina, ka ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā attiecībā uz iespēju risināt sarunas par darījuma noslēgšanu un tā rīcībā ir mazāks informācijas daudzums, kas nozīmē, ka patērētājs piekrīt pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Bondora, C‑453/18 un C‑494/18, EU:C:2019:1118, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Ņemot vērā šo apstākli un to, ka patērētājs atrodas nelabvēlīgākā situācijā, ir jāuzskata, ka trīs gadu noilguma termiņš, kas sākas no dienas, kad līgums ir izpildīts pilnībā, nevar patērētājam nodrošināt efektīvu aizsardzību, jo pastāv risks, ka šis termiņš ir beidzies, pat pirms patērētājs var uzzināt par šajā līgumā ietvertā noteikuma negodīgumu. Līdz ar to šāds termiņš pārmērīgi apgrūtina šim patērētājam ar Direktīvu 93/13 piešķirto tiesību izmantošanu.
68 Nevienu citu secinājumu nevar izdarīt, pamatojoties uz to, kā uzskata iesniedzējtiesa, ka patērētājs līguma pilnīgas izpildes brīdī zaudē šo statusu.
69 Šajā ziņā ir jānorāda, kā ir paredzēts Direktīvas 93/13 desmitajā apsvērumā, ka šajā direktīvā paredzētās vienveidīgās normas par negodīgiem noteikumiem ir jāpiemēro “visiem līgumiem”, kas noslēgti starp “pārdevēju vai piegādātāju” un “patērētāju”, kā tie ir definēti šīs direktīvas 2. panta b) un c) punktā (spriedums, 2019. gada 21. marts, Pouvin un Dijoux, C‑590/17, EU:C:2019:232, 19. punkts).
70 Saskaņā ar Direktīvas 93/13 2. panta b) punktu “patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kuri nav saistīti ar tās amatu, nodarbinātību vai profesiju (skat. spriedumu, 2019. gada 21. marts, Pouvin un Dijoux, C‑590/17, EU:C:2019:232, 22. punkts).
71 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Direktīvas 93/13 2. panta b) punktā ietvertā jēdziena “patērētājs” definīcija neietver nevienu elementu, kas ļautu noteikt, kurā brīdī līgumslēdzējs vairs nav patērētājs šīs direktīvas izpratnē un līdz ar to vairs nevar atsaukties uz aizsardzību, kas tam piešķirta ar šo direktīvu.
72 Tomēr šī tiesību norma ir jāinterpretē kopsakarā ar aizsardzības sistēmu, kas ieviesta ar Direktīvu 93/13, ņemot vēra šī sprieduma 67. punktā atgādināto ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā.
73 Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 57. punktā, attiecīgā līguma izpilde ar atpakaļejošu spēku nemaina faktu, ka šī līguma slēgšanas brīdī patērētājs atradās nelabvēlīgākā situācijā. Šādos apstākļos ar Direktīvu 93/13 patērētājam piešķirtās aizsardzības ierobežošana tikai ar attiecīgā līguma izpildes ilgumu tādējādi, ka šī līguma pilnīga izpilde izslēdz jebkādu iespēju patērētājam izmantot šo aizsardzību, nav saderīga ar aizsardzības sistēmu, kas ir izveidota ar šo direktīvu. Šāds ierobežojums esot īpaši nepieļaujams, kā norāda Polijas valdība, saistībā ar līgumiem, kas, kā, piemēram, pirkuma līgums, tiek izpildīti uzreiz pēc to noslēgšanas vai to noslēgšanas brīdī, jo ar to patērētājiem netiek dots saprātīgs termiņš, lai apstrīdētu negodīgos noteikumus, kas, iespējams, ir ietverti šādos līgumos.
74 No tā izriet, ka Direktīvas 93/13 2. panta b) punktā ietvertais jēdziens “patērētājs” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka līgums ir pilnībā izpildīts, neizslēdz, ka viena šī līguma puse var tikt kvalificēta kā “patērētājs” šīs tiesību normas izpratnē.
75 No iepriekš minētā izriet, ka efektivitātes principam ir pretrunā tas, ka prasībai par nepamatoti samaksāto summu atmaksāšanu ir piemērojams trīs gadu noilguma termiņš, kas sākas dienā, kad attiecīgais līgums beidzas, neatkarīgi no tā, vai patērētājs šajā datumā zināja vai varēja saprātīgi zināt par šī līguma noteikuma, uz kuru viņš atsaucas, lai pamatotu savu prasību par nepamatoti samaksāto summu atmaksāšanu, negodīgumu, jo šādi noilguma noteikumi var pārmērīgi apgrūtināt ar Direktīvu 93/13 piešķirto šī patērētāja tiesību īstenošanu.
76 Attiecībā uz līdzvērtības principu no Tiesas judikatūras izriet, ka tā ievērošana prasa, ka attiecīgais valsts noteikums ir vienādi piemērojams prasībām, kas ir pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumu, un tām, kuras ir pamatotas ar valsts tiesību neievērošanu, bet kuru priekšmets un pamats ir līdzīgi (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Pohotovosť, C‑470/12, EU:C:2014:101, 47. punkts).
77 Šajā ziņā vienīgi valsts tiesai, kas var tieši zināt piemērojamos procesuālos noteikumus, ir jāpārbauda attiecīgo prasību līdzība, ievērojot to priekšmetu, pamatu un būtiskās sastāvdaļas (spriedums, 2015. gada 12. februāris, Baczó un Vizsnyiczai, C‑567/13, EU:C:2015:88, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
78 Konkrētajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izriet, ka saskaņā ar Rumānijas tiesu pastāvīgo judikatūru negodīgu noteikumu nepiemērojamība tiek pielīdzināta absolūtas spēkā neesamības režīmam. Saistībā ar šo aspektu iesniedzējtiesa precizē, ka Rumānijas tiesībās absolūtas spēkā neesamības sekas ir agrākās situācijas atjaunošana, attiecībā uz abpusēja izpildījuma līgumiem izmantojot prasību atmaksāt nepamatoti veikto maksājumu. Saskaņā ar Rumānijas tiesībām šādas prasības celšanas gadījumā noilguma termiņš sākas dienā, kad tiesa ir konstatējusi šo prasību pamatu.
79 Savukārt iesniedzējtiesa norāda, ka tiesiskās drošības apsvērumu dēļ būtu iespējams sākt skaitīt termiņu to summu atmaksāšanai, kuras samaksātas, pamatojoties uz negodīgu noteikumu, kas ir iekļauts ar patērētāju noslēgtā līgumā, sākot no dienas, kad šis līgums ir izpildīts pilnībā, nevis no dienas, kad tiesā tiek konstatēts attiecīgā noteikuma negodīgums un līdz ar to šī noteikuma spēkā neesamība.
80 No tā izriet, ka, neskarot attiecīgo prasību līdzību, ko var pārbaudīt vienīgi iesniedzējtiesa, šīs tiesas iecerētā un šī sprieduma iepriekšējā punktā rezumētā interpretācija nozīmētu ieviest atšķirīgus procesuālos noteikumus, ar kuriem prasībām, kuras ir pamatotas ar Direktīvā 93/13 paredzēto aizsardzības sistēmu, piemērotā kārtība būtu mazāk labvēlīga. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 84. punktā, šādu atšķirīgu attieksmi nevar pamatot ar tiesiskās drošības apsvērumiem.
81 Lai gan ir taisnība, ka noilguma termiņi tiecas nodrošināt tiesisko drošību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. aprīlis, Nelson Antunes da Cunha, C‑627/18, EU:C:2020:321, 60. punkts), tomēr ir arī taisnība – ciktāl Rumānijas likumdevējs ir uzskatījis, ka tiesiskās drošības principam nav pretrunā noilguma termiņš attiecībā uz šī sprieduma 79. punktā minētajām prasībām, – nevar uzskatīt, ka atbilstoši līdzvērtības principam šis princips nepieļauj šī paša termiņa piemērošanu prasībām, kas ir pamatotas ar Direktīvā 93/13 paredzēto aizsardzības sistēmu.
82 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa pārbauda iepriekš minēto prasību līdzību, līdzvērtības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda valsts tiesību aktu interpretācija, saskaņā ar kuru prasībai tiesā par tādu summu atmaksāšanu, kas ir nepamatoti samaksātas, pamatojoties uz negodīgu noteikumu, piemērojamais noilguma termiņš sākas dienā, kad līgums ir pilnībā izpildīts, lai gan līdzīgai prasībai saskaņā ar valsts tiesībām piemērojamais šāds pats termiņš sākas dienā, kad tiesa ir konstatējusi prasības pamatu.
83 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu lietā C‑698/18 ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 2. panta b) punkts, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī līdzvērtības, efektivitātes un tiesiskās drošības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma interpretācija tiesā, saskaņā ar kuru prasībai tiesā atmaksāt summas, kas ir nepamatoti samaksātas, pamatojoties uz līgumā, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju, ietvertu negodīgu noteikumu, ir piemērojams trīs gadu noilguma termiņš, kas sākas dienā, kad šis līgums ir izpildīts pilnībā, ja pieņem – neesot vajadzībai pārbaudīt –, ka šajā dienā patērētājam bija jāzina, ka attiecīgais noteikums ir negodīgs, vai ja līdzīgām prasībām, kas pamatotas ar konkrētām valsts tiesību normām, šis pats termiņš sākas tikai tad, kad tiesa ir konstatējusi šo prasību pamatu.
Par tiesāšanās izdevumiem
84 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 2. panta b) punkts, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru prasībai konstatēt starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā ietverta negodīga noteikuma spēkā neesamību nav paredzēts noilgums, savukārt prasībai atzīt šī konstatējuma atjaunojošās sekas ir paredzēts noilguma termiņš, lai gan šis termiņš nav mazāk labvēlīgs kā tas, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un tas nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā, it īpaši Direktīvā 93/13 (efektivitātes princips).
2) Direktīvas 93/13 2. panta b) punkts, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī līdzvērtības, efektivitātes un tiesiskās drošības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma interpretācija tiesā, saskaņā ar kuru prasībai tiesā atmaksāt summas, kas ir nepamatoti samaksātas, pamatojoties uz līgumā, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju, ietvertu negodīgu noteikumu, ir piemērojams trīs gadu noilguma termiņš, kas sākas dienā, kad šis līgums ir izpildīts pilnībā, ja pieņem – neesot vajadzībai pārbaudīt –, ka šajā dienā patērētājam bija jāzina, ka attiecīgais noteikums ir negodīgs, vai ja līdzīgām prasībām, kas pamatotas ar konkrētām valsts tiesību normām, šis pats termiņš sākas tikai tad, kad tiesa ir konstatējusi šo prasību pamatu.
3) Eiropas Savienības Tiesai nav kompetences atbildēt uz lietā C‑699/18 Tribunalul Specializat Mureş (Murešas Specializētā apgabaltiesa, Rumānija) 2018. gada 12. jūnija nolēmumā uzdotajiem jautājumiem.
[Paraksti]