TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2019. gada 14. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālais nodrošinājums – Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos – Regula (EK) Nr. 883/2004 – 3. pants – Jomas, uz kurām attiecas šī regula – Tādas sociālās iemaksas par ienākumiem no īpašuma, ar ko apliek Francijas rezidentu, kurš ir Šveices sociālās nodrošinājuma sistēmas dalībnieks – Maksājumi, ar kuriem tiek finansēti divu veidu Valsts fonda līdzatbildībai par patstāvību administrētie pabalsti – Tieša un pietiekami atbilstoša saikne ar noteiktām sociālā nodrošinājuma jomām – Sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācija – Pieprasītāja personisko vajadzību individuāls izvērtējums – Pieprasītāja mantiskā stāvokļa ņemšana vērā, nosakot pabalstu apmēru
Lietā C‑372/18
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko cour administrative d’appel de Nancy (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 31. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 7. jūnijā, tiesvedībā
Ministre de l’Action et des Comptes publics
pret
Raymond Dreyer un viņa laulāto,
TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši E. Levits un K. Vajda [C. Vajda] (referents),
ģenerāladvokāts: M. Bobeks [M. Bobek],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– R. Dreyer un viņa laulātās vārdā – J. Schaeffer, avocat,
– Francijas valdības vārdā – D. Colas un R. Coesme, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un M. Van Hoof, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp., un labojums – OV 2004, L 200, 1. lpp.) 3. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā Ministre de l’Action et des Comptes publics [Publiskās pārvaldes un publisko līdzekļu ministrs] (Francija) ir vērsies pret R. Dreyer un viņa laulāto, Francijas fiskālajiem rezidentiem un Šveices sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībniekiem (turpmāk tekstā – “Dreyer laulātais pāris”) saistībā ar iemaksām un maksājumiem, kuri šīm personām tika piemēroti par 2015. gadā gūtajiem ienākumiem no kapitāla pieauguma.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Nolīgums par personu brīvu pārvietošanos
3 Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis, no vienas puses, un Šveices Konfederācija, no otras puses, 1999. gada 21. jūnijā parakstīja septiņus nolīgumus, tostarp Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos (OV 2002, L 114, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Nolīgums par personu brīvu pārvietošanos”). Ar Padomes un – attiecībā uz Nolīgumu par zinātnisku un tehnoloģisku sadarbību – Komisijas Lēmumu 2002/309/EK, Euratom (2002. gada 4. aprīlis) par septiņu nolīgumu noslēgšanu ar Šveices Konfederāciju (OV 2002, L 114, 1. lpp.) šie septiņi nolīgumi Kopienas vārdā tika apstiprināti un stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā.
4 Saskaņā ar Nolīguma par personu brīvu pārvietošanos preambulu līgumslēdzējas puses ir “apņēmušās īstenot personu brīvu pārvietošanos starp tām, pamatojoties uz noteikumiem, kurus piemēro Eiropas Kopienā”.
5 Šā nolīguma 8. pantā “Sociālā nodrošinājuma sistēmu saskaņošana” ir paredzēts:
“Līgumslēdzējas puses saskaņā ar II pielikumu paredz sociālā nodrošinājuma sistēmu saskaņošanu, lai jo īpaši:
a) nodrošinātu vienādu attieksmi;
b) noteiktu piemērojamos tiesību aktus;
c) veiktu kopsummas aprēķināšanu, lai iegūtu un saglabātu tiesības uz pabalstiem un uz šādu pabalstu aprēķināšanu, ņemot vērā visus laikposmus, ievērojot attiecīgo valstu tiesību aktus;
d) izmaksātu pabalstus personām, kas uzturas Līgumslēdzēju pušu teritorijā;
e) veicinātu savstarpējo administratīvo palīdzību un sadarbību starp iestādēm un struktūrām.”
6 Minētā nolīguma II pielikuma, kas ir grozīts ar Apvienotās komitejas, kura ir izveidota saskaņā ar šo nolīgumu, 2012. gada 31. marta Lēmumu Nr. 1/2012 (OV 2012, L 103, 51. lpp.), 1. pants ir formulēts šādi:
“1. Attiecībā uz sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju līgumslēdzējas puses vienojas par to, ka tās savā starpā piemēro Eiropas Savienības tiesību aktus, uz kuriem sniegtas atsauces un kuros izdarīti grozījumi šā pielikuma A iedaļā, vai šādiem tiesību aktiem līdzvērtīgus noteikumus.
2. Šā pielikuma A iedaļā minētajos tiesību aktos lietoto terminu “dalībvalsts(‑is)” saprot tādējādi, ka papildus valstīm, uz kurām attiecas Eiropas Savienības attiecīgie tiesību akti, tajā ir ietverta arī Šveice.”
7 Minēta pielikuma A iedaļā tostarp ir ietverta atsauce uz Regulu Nr. 883/2004.
Regula Nr. 883/2004
8 Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:
“1. Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:
a) slimības pabalsti;
b) maternitātes un līdzvērtīgi paternitātes pabalsti;
c) invaliditātes pabalsti;
d) vecuma pabalsti;
e) apgādnieka zaudējuma pabalsti;
f) pabalsti sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām;
g) apbedīšanas pabalsti;
h) bezdarbnieka pabalsti;
i) pirmspensijas pabalsti;
j) ģimenes pabalsti.
[..]
3. Šī regula attiecas arī uz īpašiem naudas pabalstiem, kas nav balstīti uz iemaksām un uz kuriem attiecas 70. pants.”
9 Šo noteikumu 11. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.”
Francijas tiesību normas
10 Code général des impôts [Vispārējais nodokļu kodeksa] L. 1600‑0 F bis pantā, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, ir noteikts:
“I. – Sociālā iemaksa par ienākumiem no īpašuma tiek aprēķināta atbilstoši Sociālā nodrošinājuma kodeksa L. 245‑14. pantam.
[..].”
11 Code de la sécurité sociale [Sociālā nodrošinājuma kodeksa] L. 245‑16. pantā, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, ir noteikts:
“I. – L. 245‑14. un L. 245‑15. pantā minēto sociālo iemaksu likme ir 4,5 %.
II. – Ieņēmumi no I daļā minētajām iemaksām tiek novirzīti šādi:
– daļa, kas atbilst 1,15 % likmei, tiek ieskaitīta Caisse nationale de solidarité pour l’autonomie [Valsts fonds līdzatbildībai par patstāvību];
[..].”
12 Code de l’action sociale et des familles [Sociālo un ģimenes lietu kodeksa] L. 14‑10‑1. pantā ir noteikts:
“I. – Valsts fonda līdzatbildībai par patstāvību mērķi ir šādi:
1° Daļēji finansēt izdevumus, kas saistīti ar vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar invaliditāti patstāvības zaudējuma novēršanu un atbalsta sniegšanu dzīvesvietā un [sociālā] iestādē, kā arī atbalstīt ģimenes aprūpētājus, vienlīdzīgi attiecoties pret visām attiecīgajām personām visā valsts teritorijā;
[..]
10° Daļēji finansēt ieguldījumus, kas tiek veikti, lai nodrošinātu atbilstību tehniskajām un drošības prasībām, modernizētu funkcionālās telpas, kā arī paplašinātu sociālās un medicīniski sociālās iestādes un dienestus;
[..].”
13 Šī paša kodeksa L. 14‑10‑4. pants ir formulēts šādi:
“Valsts fondam līdzatbildībai par patstāvību novirzītos ieņēmumus veido:
[..]
2° Iemaksa, kas papildina Sociālā nodrošinājuma kodeksa L. 245‑14. pantā minēto sociālo iemaksu, un iemaksa, kas papildina šī paša kodeksa L. 245‑15. pantā minēto sociālo iemaksu. Papildu iemaksas tiek aprēķinātas, kontrolētas, piedzītas un tās ir sedzamas saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem un atbildības noteikumiem, kādi tiek piemēroti sociālajām iemaksām. To likme ir 0,3 %;
[..].”
14 Minētā kodeksa L. 232‑1. pantā ir noteikts:
“Ikvienai Francijā dzīvojošai vecāka gadagājuma personai, kura nav spējīga tikt galā ar sekām, ko ir radījis šīs personas fiziskā vai garīgā stāvokļa izraisīts daļējs vai pilnīgs pastāvības zaudējums, ir tiesības uz personalizētu pabalstu patstāvības nodrošināšanai, ar ko tiek segtas personai nepieciešamās vajadzības.
Šis pabalsts, kurš visā valsts teritorijā tiek noteikts pēc vienādiem nosacījumiem, attiecas uz personām, kurām, lai gan viņām ir tiesības saņemt tiem pienākošos aprūpi, ir nepieciešama palīdzība, lai viņi spētu īstenot pamatvajadzības, vai kuriem ir nepieciešama regulāra uzraudzība.”
15 Minētā kodeksa L. 232‑2. pantā ir noteikts:
“Personalizēts pabalsts patstāvības nodrošināšanai ir pabalsts natūrā, kuru, saņemot lūgumu un ievērojot tiesību aktos noteiktas likmes, piešķir ikvienai personai ar likumīgu patstāvīgo dzīvesvietu, kura atbilst noteiktajiem vecuma un patstāvības zaudējuma nosacījumiem, kas tiek izvērtēti, izmantojot valsts tiesību aktos noteiktu skalu.”
16 Sociālo un ģimenes lietu kodeksa L. 232‑4. pantā ir noteikts:
“Personalizēts pabalsts patstāvības nodrošināšanai ir kopējā palīdzības plāna daļa, no kuras tiek atskaitīts līdzdalības maksājums.
Šis līdzdalības maksājums tiek pārrēķināts katra gada 1. janvārī, ņemot vērā personas mantisko stāvokli, kas tiek noteikts saskaņā ar L. 132‑1. un L. 132‑2. panta nosacījumiem, un palīdzības plāna apmēru atbilstoši valstī noteiktajai likmei, kas tiek pārskatīta katra gada 1. janvārī, piemērojot L. 232‑3‑1. pantu.
[..]”
17 Šī paša kodeksa L. 245‑1. pants ir formulēts šādi:
“I. – Ikvienai personai ar invaliditāti, kuras likumīga patstāvīgā dzīvesvieta ir Francijas valsts pamatteritorijā, Sociālā nodrošinājuma kodeksa L. 751‑1. panta minētajās teritorijās vai Senpjērā un Mikelonā un kuras vecums un invaliditāte atbilst likumā noteiktajiem ierobežojumiem vai kritērijiem, it īpaši ņemot vērā, kādas un cik nozīmīgas ir kompensējamās vajadzības attiecībā uz viņu dzīves mērķiem, ir tiesības uz pabalstu [invaliditātes] kompensēšanai, kas ir mantisks pabalsts, kuru, ņemot vērā saņēmēja izvēli, var sniegt natūrā vai izmaksāt naudā.
Ja persona atbilst vecuma kritērijiem, kas dod tiesības uz pabalstu, kurš ir paredzēts Sociālā nodrošinājuma kodeksa L. 541‑1. pantā, pabalsts [invaliditātes] kompensēšanai ir pieejams šā panta III daļā noteiktajā kārtībā.
Ja pabalsta [invaliditātes] kompensēšanai saņēmējam ir tiesības uz būtībā identisku sociālā nodrošinājuma pabalstu, tad šādi izmaksātie pabalsti tiek atskaitīti no pabalsta [invaliditātes] kompensēšanai summas atbilstoši kārtībai, kas tiek noteikta dekrētā.
[..]”
18 Minētā kodeksa L. 245‑6. pantā ir noteikts:
“Pabalstu [invaliditātes] kompensēšanai piešķir, izmantojot atkarībā no izdevumu veida noteiktas likmes un apmērus, ievērojot, ka pabalsta apmērs var būt atkarīgs no saņēmēja mantiskā stāvokļa. Apmaksāto izdevumu maksimālās summas, tarifi un likmes tiek noteiktas rīkojumā, ko izdod ministrs personu ar invaliditāti lietās. Šī pabalsta piešķiršanas kārtība un ilgums tiek noteikts dekrētā.
Šādi ienākumi ir izslēgti no mantiskajiem līdzekļiem, kurus ņem vērā, nosakot iepriekšējā daļā minēto pabalsta apmēru:
– ienākumi, kas gūti no profesionālās darbības;
– Vispārējā nodokļu kodeksa 81. panta 8. punktā minētās īslaicīgās kompensācijas, pabalsti un mūža rentes, ko izmaksā nelaimes gadījumu darbā upuriem vai to mantiniekiem;
– normatīvajos aktos noteikti pabalsti, kas aizstāj ienākumus;
– ienākumi, ko gūst laulātais, dzīvesbiedrs, kopdzīves partneris, aprūpētājs, kurš nodrošina faktisku palīdzību, dzīvodams attiecīgās personas mājoklī, un arī ienākumi, ko gūst vecāki, ja attiecīgā persona dzīvo pie viņiem;
– Vispārējais nodokļu kodeksa 199. panta I daļas 2. punktā minētās mūža rentes gadījumā, ja persona ar invaliditāti to ir izveidojusi pati sev vai to šīs personas labā ir izveidojuši tās vecāki vai aizgādņi, vecvecāki, tās brāļi vai māsa, vai bērni;
– citi normatīvajos aktos noteikti specializēti sociālie pabalsti.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
19 Dreyer laulātais pāris ir Francijas valstspiederīgie, kuru dzīvesvieta un fiskālā rezidence ir Francijā. R. Dreyer, kurš šobrīd ir pensionējies, visu savu profesionālā darba mūžu ir pavadījis Šveicē, un gan viņš, gan viņa laulātā ir Šveices sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieki.
20 Ar 2016. gada 31. oktobra nodokļa paziņojumu, kas tika apstiprināts ar 2016. gada 6. decembra lēmumu, Francijas nodokļu iestāde uzdeva Dreyer laulātajam pārim veikt vispārējo sociālo iemaksu, sociālā parāda samazināšanas iemaksu, sociālo iemaksu un tā papildiemaksu, kā arī solidaritātes maksājumu (turpmāk tekstā – “strīdus iemaksas un maksājumi”) par 2015. gadā Francijā gūtajiem ienākumiem no kapitāla pieauguma. Ar tiem ir paredzēts finansēt šādus trīs Francijas fondus – Fonds de solidarité vieillesse [Vecuma solidaritātes fondu] (turpmāk tekstā – “FVS”), Caisse d’amortissement de la dette sociale [Sociālā parāda samazināšanas fondu] (turpmāk tekstā – “CADES”) un Caisse nationale de solidarité pour l’autonomie [Valsts fondu līdzatbildībai par patstāvību] (turpmāk tekstā – “CNSA”).
21 Ņemot vērā, ka FSV, CADES un CNSA administrētie un no strīdus iemaksām un maksājumiem finansētie pakalpojumi ir uzskatāmi par sociālā nodrošinājuma pabalstiem, Dreyer laulātais pāris vērsās tribunal administratif de Strasbourg [Strasbūras Administratīvajā tiesā] (Francija), apgalvodami, ka viņiem šīs iemaksas un maksājumus nevarot piemērot, jo atbilstoši Regulā Nr. 883/2004 nostiprinātajam principam, saskaņā ar kuru personas tiek pakļautas tikai vienas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, viņiem kā Šveices sociālās nodrošinājuma sistēmas dalībniekiem neesot jāveic iemaksas Francijas sociālā nodrošinājuma sistēmā. Ar 2017. gada 11. jūlija spriedumu tribunal administratif de Strasbourg apmierināja Dreyer laulātā pāra prasību un atbrīvoja viņus no strīdus iemaksām un maksājumiem.
22 Publiskās pārvaldes un publisko līdzekļu ministrs šo spriedumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā cour administrative d’appel de Nancy [Nansī Administratīvajā apelācijas tiesā] (Francija).
23 Šī tiesa vispirms piekrita tribunal administratif de Strasbourg, apstiprinādama, ka Dreyer laulātais pāris ir jāatbrīvo no tām strīdus iemaksām un maksājumiem, kas tiek veiktas FSV un CADES, proti, no vispārējās sociālās iemaksas, sociālā parāda samazināšanas iemaksas, solidaritātes maksājuma un daļēji no sociālā maksājuma. Iesniedzējtiesa uzskatīja, ka šīm strīdus iemaksām un maksājumiem nepārprotami ir tieša un pietiekami atbilstoša saikne ar kādu sociālā nodrošinājuma jomu un tādēļ uz tiem attiecas Regulas Nr. 883/2004 11. panta 1. punktā paredzētais princips, saskaņā ar kuru personas tiek pakļautas tikai vienas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem. Tā kā Dreyer laulātais pāris ir Šveices sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieki, atbilstoši 2015. gada 26. februāra sprieduma Ruyter (C‑623/13, EU:C:2015:123) judikatūrai viņiem nevar uzlikt par pienākumu veikt sociālās iemaksas un maksājumus, ar kuriem tiek finansēta Francijas sociālā nodrošinājuma sistēma.
24 Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai var uzskatīt, ka sociālā nodrošinājuma pabalsti Regulas Nr. 883/2004 izpratnē tiek finansēti arī ar tām strīdus iemaksām un maksājumiem, kas tiek iemaksāti CNSA, proti, ar daļu no sociālā maksājuma un papildiemaksas, un ka tādējādi tiem ir tieša un pietiekami atbilstoša saikne ar kādu sociālā nodrošinājuma jomu.
25 Šajā ziņā iesniedzējtiesa atgādina, atsaukdamās uz 2006. gada 21. februāra sprieduma Hosse (C‑286/03, EU:C:2006:125) 37. punktu, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai pabalstu var uzskatīt par “sociālā nodrošinājuma pabalstu”, ja tas, pirmkārt, saņēmējiem tiek piešķirts likumā noteiktā gadījumā bez individuāla un diskrecionāra personisko vajadzību izvērtējuma un, otrkārt, ja tas attiecas uz kādu no riskiem, kas ir skaidri uzskaitīti Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā.
26 Iesniedzējtiesa uzskata, ka abi CNSA pabalsti, kuri daļēji tiek finansēti no strīdus iemaksām un maksājumiem, proti, personalizētais pabalsts patstāvības nodrošināšanai (turpmāk tekstā – ”APA”) un pabalsts invaliditātes kompensēšanai (turpmāk tekstā – “PCH”), atbilstot iepriekšējā punktā minētajam otrajam nosacījumam. Toties iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai var uzskatīt, ka pilnībā tiek izpildīts pirmais nosacījums. Faktiski, lai gan iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka APA un PCH tiek piešķirti likumā noteiktā gadījumā bez diskrecionāra personisko vajadzību izvērtējuma, minētās tiesas viedoklis sakrīt ar Publiskās pārvaldes un publisko līdzekļu ministra argumentu, saskaņā ar kuru nevarot uzskatīt, ka APA un PCH tiek piešķirts bez personisko vajadzību individuāla izvērtējuma, jo šo pabalstu apmērs ir atkarīgs no saņēmēja mantiskā stāvokļa vai tam tiek pielāgots.
27 Šādos apstākļos cour administrative d’appel de Nancy nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai iemaksas [CNSA], no kurām tiek daļēji finansēti [APA un PCH], ir uzskatāmas par tādām, kurām ir tieša un pietiekami atbilstoša saikne ar kādu no Regulas [Nr. 883/2004] 3. pantā uzskaitītajām sociālā nodrošinājuma jomām, un vai tās ietilpst šīs regulas tvērumā tādēļ vien, ka šie pabalsti atbilst kādam no minētajā 3. pantā uzskaitītajiem riskiem un tiek piešķirti likumā noteiktā gadījumā bez jebkāda diskrecionāra izvērtējuma?”
Par prejudiciālo jautājumu
28 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 883/2004 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai tādus pabalstus kā APA un PCH klasificētu kā “sociālā nodrošinājuma pabalstus” šīs normas izpratnē, tos var uzskatīt par tādiem, kuri tiek piešķirti bez saņēmēja personisko vajadzību individuāla izvērtējuma, lai gan šo [pabalstu] apmērs ir atkarīgs no saņēmēja mantiskā stāvokļa vai tam tiek pielāgots.
29 Vispirms ir jānorāda, ka Nolīguma par personu brīvu pārvietošanos 8. pantā ir noteikts, ka līgumslēdzējas puses saskaņā ar minētā nolīguma II pielikumu paredz sociālā nodrošinājuma sistēmu saskaņošanu tostarp ar mērķi noteikt piemērojamos tiesību aktus un izmaksāt pabalstus personām, kas uzturas līgumslēdzēju pušu teritorijā. Tomēr minētā nolīguma II pielikuma A iedaļas 1. punktā ir paredzēts, ka līgumslēdzējas puses savstarpēji piemēro Regulu Nr. 883/2004. Tādēļ, tā kā saskaņā ar minētā nolīguma II pielikuma 1. panta 2. punktu “šā pielikuma A iedaļā minētajos tiesību aktos lietoto terminu “dalībvalsts(‑is)” saprot tādējādi, ka papildus valstīm, uz kurām attiecas Eiropas Savienības attiecīgie tiesību akti, tajā ir ietverta arī Šveice”, šīs regulas noteikumi attiecas arī uz Šveices Konfederāciju (spriedums, 2018. gada 21. marts, Klein Schiphorst, C‑551/16, EU:C:2018:200, 28. punkts).
30 Šādos apstākļos prasītāju pamatlietā – dalībvalsts valstspiederīgo, kuri ir Šveices sociālās nodrošinājuma sistēmas dalībnieki, – situācija ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 21. marts, Klein Schiphorst, C‑551/16, EU:C:2018:200, 29. punkts).
31 Attiecībā uz uzdotā jautājuma būtību ir jāatgādina, ka atšķirība starp pabalstiem, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas joma, un pabalstiem, uz kuriem tā neattiecas, pamatojas galvenokārt uz katra pabalsta būtiskajām pazīmēm, it īpaši uz tā mērķiem un piešķiršanas nosacījumiem, nevis uz to, vai pabalsts valsts tiesību aktā ir vai nav kvalificēts kā sociālā nodrošinājuma pabalsts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 5. marts, Molenaar, C‑160/96, EU:C:1998:84, 19. punkts; 2015. gada 16. septembris, Komisija/Slovākija, C‑433/13, EU:C:2015:602, 70. punkts, un 2018. gada 25. jūlijs, A (palīdzība personai ar invaliditāti), C‑679/16, EU:C:2018:601, 31. punkts).
32 No Tiesas pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka pabalstu var uzskatīt par “sociālā nodrošinājuma pabalstu”, ja tas, pirmkārt, saņēmējiem tiek piešķirts bez individuāla un diskrecionāra personisko vajadzību izvērtējuma likumā noteiktā gadījumā un, otrkārt, ja tas attiecas uz riskiem, kas ir skaidri uzskaitīti Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā (šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumus, 1985. gada 27. marts, Hoeckx, 249/83, EU:C:1985:139, 12.–14. punkts; 2015. gada 16. septembris, Komisija/Slovākija, C‑433/13, EU:C:2015:602, 71. punkts, un 2018. gada 25. jūlijs, A (palīdzība personai ar invaliditāti), C‑679/16, EU:C:2018:601, 32. punkts).
33 Attiecībā uz iepriekšējā punktā minēto pirmo nosacījumu ir jāatgādina, ka tas ir izpildīts, ja pabalsts tiek piešķirts, ņemot vērā objektīvus kritērijus, kuri, ja tie ir izpildīti, rada tiesības uz pabalstu, un kompetentā iestāde nevar ņemt vērā citus personiskos apstākļus (šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumus, 1992. gada 16. jūlijs, Hughes, C‑78/91, EU:C:1992:331, 17. punkts; 2015. gada 16. septembris, Komisija/Slovākija, C‑433/13, EU:C:2015:602, 73. punkts, un 2018. gada 25. jūlijs, A (palīdzība personai ar invaliditāti), C‑679/16, EU:C:2018:601, 34. punkts).
34 Šajā ziņā attiecībā uz pabalstiem, kurus piešķir vai atsaka, ņemot vērā saņēmēja ienākumus, Tiesa jau ir nospriedusi, ka šādu pabalstu piešķiršana nav atkarīga no personisko vajadzību individuāla izvērtējuma, jo runa ir par objektīviem un likumā noteiktiem kritērijiem, kuri, ja tie ir izpildīti, dod tiesības uz šo pabalstu, neļaujot kompetentajai iestādei ņemt vērā citus personiskos apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1993. gada 2. augusts, Acciardi, C‑66/92, EU:C:1993:341, 15. punkts; 2006. gada 18. jūlijs, De Cuyper, C‑406/04, EU:C:2006:491, 23. punkts, un 2015. gada 16. septembris, Komisija/Slovākija, C‑361/13, EU:C:2015:601, 52. punkts).
35 Turklāt Tiesa 2018. gada 25. jūlija sprieduma lietā A (palīdzība personai ar invaliditāti) (C‑679/16, EU:C:2018:601) 38. punktā ir precizējusi, ka, lai konstatētu, ka ir izpildīts šī sprieduma 32. punktā minētais pirmais nosacījums, attiecīgās palīdzības saņēmēja individuālo vajadzību diskrecionārajam novērtējumam vispirms ir jābūt saistītam ar tiesībām pieprasīt attiecīgo pabalstu. Šie apsvērumi ir spēkā mutatis mutandis attiecībā uz pabalstu saņēmēja personisko vajadzību individuālo izvērtējumu, kuru veic kompetentā iestāde.
36 Saistībā ar pamatlietā aplūkotajiem pabalstiem no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka tiesības uz APA ir ikvienai vismaz 60 gadu vecumu sasniegušai personai, kura atbilstoši iepriekš noteiktiem kritērijiem tiek uzskatīta par tādu, kas ir zaudējusi pastāvību, un kuras likumīga patstāvīgā dzīvesvieta ir Francijā. Savukārt tiesības uz PCH pamatā ir ikvienai vismaz 60 gadu vecumu sasniegušai personai ar invaliditāti, kuras likumīga patstāvīgā dzīvesvieta ir Francijā un kuras invaliditāte atbilst iepriekš noteiktiem kritērijiem. Netiek apstrīdēts, ka abi pabalsti tiek piešķirti neatkarīgi no pabalsta pieprasītāja mantiskā stāvokļa. Lai arī mantiskais stāvoklis tiek ņemts vērā, nosakot saņēmējam izmaksājamā pabalsta faktisko apmēru, no Sociālo un ģimenes lietu kodeksa L. 232‑4. un L. 245‑6. panta izriet, ka būtībā šo apmēru nosaka, balstoties uz objektīviem kritērijiem, kurus bez izšķirības piemēro visiem pabalsta saņēmējiem, ņemot vērā viņu mantisko stāvokli.
37 Tādējādi no šiem Sociālā un ģimenes lietu kodeksa noteikumiem izriet, ka saņēmēja mantiskā stāvokļa ņemšana vērā attiecas nevis uz tiesībām saņemt APA un PCH, bet gan uz šī pabalsta aprēķināšanas kārtību, jo šie pabalsti tiek piešķirti visos gadījumos, kad pabalsta pieprasītājs neatkarīgi no sava mantiskā stāvokļa ir izpildījis nosacījumus, kas dod tiesības saņemt šos pabalstus.
38 Atbilstoši iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem gadījumā, kad saņēmēja mantiskais stāvoklis tiek ņemts vērā vienīgi ar mērķi aprēķināt APA vai PCH faktisko apmēru, balstoties uz objektīviem un normatīvos aktos noteiktiem kritērijiem, tas nav uzskatāms par šī saņēmēja personisko vajadzību individuālu izvērtējumu, ko veic kompetentā iestāde.
39 Pretēji Francijas valdības rakstveida apsvērumos apgalvotajam arī tas, ka APA un PCH piešķiršanas nolūkos ir nepieciešams izvērtēt pabalsta pieprasītāja pastāvības zaudējuma vai invaliditātes pakāpi, nebūt nenozīmē, ka tiek veikts šī pieprasītāja personisko vajadzību individuāls izvērtējums. Faktiski, kā tas izriet no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, “pastāvības zaudējumu” (APA gadījumā) un “invaliditāti” (PCH gadījumā) novērtē ārsts vai veselības aprūpes dienesta vai daudzdisciplīnu dienesta speciālists, ievērojot iepriekš noteiktas skalas, sarakstus un atskaites punktus, proti, tas tiek veikts atbilstoši šā sprieduma 34. punktā minētajai judikatūrai, balstoties uz objektīviem un normatīvos aktos noteiktiem kritērijiem, kuriem izpildoties, rodas tiesības saņemt attiecīgo pabalstu. Šādos apstākļos nevar piekrist, ka APA un PCH piešķiršana būtu atkarīga no pieprasītāja personisko vajadzību individuāla izvērtējuma šā sprieduma 32. punktā minētās judikatūras izpratnē.
40 Turklāt, un atkal pretēji Francijas valdības rakstveida apsvērumos apgalvotajam, APA un PCH tāpat arī nevar tikt uzskatīti par “īpašiem naudas pabalstiem, kas nav balstīti uz iemaksām” Regulas Nr. 883/2004 3. panta 3. punkta izpratnē. Faktiski, tā kā gan no iepriekšējiem apsvērumiem, gan no šā sprieduma 26. punktā atgādinātajiem iesniedzējtiesas konstatējumiem izriet, ka ir izpildīti šā sprieduma 32. punktā minētie abi kumulatīvie nosacījumi un gan APA, gan PCH tādējādi ir jākvalificē kā “sociālā nodrošinājuma pabalsti”, nav jāpārbauda, vai abi šie pabalsti var arī tikt uzskatīti kā “īpaši naudas pabalsti, kas nav balstīti uz iemaksām”, jo Tiesa jau ir nospriedusi, ka abas šīs kvalifikācijas ir savstarpēji izslēdzošas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 21. februāris, Hosse, C‑286/03, EU:C:2006:125, 36. punkts, un 2015. gada 16. septembris, Komisija/Slovākija, C‑433/13, EU:C:2015:602, 45. punkts).
41 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild šādi: Regulas Nr. 883/2004 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai tādus pabalstus kā APA un PCH klasificētu kā “sociālā nodrošinājuma pabalstus” šīs normas izpratnē, tie ir jāuzskata par tādiem, kuri tiek piešķirti bez saņēmēja personisko vajadzību individuāla izvērtējuma, ja minētās personas mantiskais stāvoklis tiek ņemts vērā vienīgi ar mērķi aprēķināt attiecīgo pabalstu faktisko apmēru, balstoties uz objektīviem un normatīvos aktos noteiktiem kritērijiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
42 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai tādus pabalstus kā personalizētais pabalsts patstāvības nodrošināšanai un pabalsts invaliditātes kompensēšanai klasificētu kā “sociālā nodrošinājuma pabalstus” šīs normas izpratnē, tie ir jāuzskata par tādiem, kuri tiek piešķirti bez saņēmēja personisko vajadzību individuāla izvērtējuma, ja minētās personas mantiskais stāvoklis tiek ņemts vērā vienīgi ar mērķi aprēķināt attiecīgo pabalstu faktisko apmēru, balstoties uz objektīviem un normatīvos aktos noteiktiem kritērijiem.
[Paraksti]