TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2020. gada 25. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Patvēruma un imigrācijas politika – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32/ES – 6. pants – Piekļuve procedūrai – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošana iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu – Pieteikuma sagatavošana citām iestādēm, kas var pieņemt šādus pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt – Jēdziens “citas iestādes” – 26. pants – Aizturēšana – Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/33/ES – 8. pants – Pieteikuma iesniedzēja aizturēšana – Aizturēšanas pamati – Lēmums, ar kuru pieteikuma iesniedzējs ir aizturēts tāpēc, ka humānās uzņemšanas centrā trūkst vietu
Lietā C‑36/20 PPU
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Juzgado de Instrucción n° 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3, Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2020. gada 20. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 25. janvārī, procesā attiecībā uz
VL,
piedaloties
Ministerio Fiscal,
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši S. Rodins [S. Rodin], D. Švābi [D. Šváby] (referents), K. Jirimēe [K. Jürimäe] un N. Pisarra [N. Piçarra],
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretāre: M. M. Ferreira [M. M. Ferreira], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– VL vārdā – T. Macías Reyes, abogada,
– Ministerio Fiscal vārdā – T. García García,
– Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou‑Durande un I. Galindo Martín, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2020. gada 30. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 6. panta 1. punkta otro daļu un 26. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.), 8. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts procesā, kas attiecās uz VL aizturēšanu un starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko viņš tajā izteica.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesību akti
Direktīva 2008/115/EK
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 9. apsvērumā ir noteikts:
“Saskaņā ar Padomes Direktīvu 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu [(OV 2005, L 326, 13. lpp.)], trešās valsts valstspiederīgais, kas ir pieprasījis patvērumu dalībvalstī, nebūtu jāuzskata par personu, kas nelikumīgi uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kamēr nav stājies spēkā negatīvs lēmums par minēto pieprasījumu vai lēmums, ar ko tiek pārtrauktas viņa vai viņas tiesības uz patvēruma meklētāja statusu.”
4 Direktīvas 2008/115 2. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.”
5 Šīs direktīvas 6. panta, kas aplūko “atgriešanas lēmum[u]”, 1. punktā ir paredzēts:
“Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.”
6 Minētās direktīvas IV nodaļas “Turēšana apsardzībā [Aizturēšana] izraidīšanas nolūkā” 15. panta “Turēšana apsardzībā [Aizturēšana]” 1. punktā ir noteikts:
“Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja
a) pastāv bēgšanas iespējamība; vai
b) attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tā sagatavošanu.
Ikviena turēšana apsardzībā ir iespējami īsa un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību.”
Direktīva 2013/32
7 Direktīvas 2013/32 8., 12., 18., 20. un 25.–28. apsvērumā ir teikts:
“(8) Eiropadome sanāksmē 2009. gada 10. un 11. decembrī pieņēma Stokholmas programmu, kurā atkārtoti ir paudusi apņemšanos līdz 2012. gadam sasniegt mērķi par kopējas aizsardzības un solidaritātes telpas izveidi, kuras pamatā ir kopēja patvēruma procedūra un vienots statuss tām personām, kurām ir piešķirta starptautiska aizsardzība, kas balstīta uz augstiem aizsardzības standartiem un taisnīgām un efektīvām procedūrām. Stokholmas programmā tika apstiprināts, ka personām, kurām vajadzīga starptautiskā aizsardzība, ir jānodrošina piekļuve juridiski drošām un efektīvām patvēruma procedūrām. Saskaņā ar Stokholmas programmu personām būtu jānodrošina vienāda attieksme attiecībā uz procesuālajiem pasākumiem un statusa noteikšanu, neatkarīgi no dalībvalsts, kurā ir iesniegts viņu starptautiskās aizsardzības pieteikums. Mērķis ir, ka līdzīgas lietas būtu jāizskata tādā pašā veidā un to iznākumam vajadzētu būt vienam un tam pašam.
[..]
(12) Šīs direktīvas galvenais mērķis ir precīzāk izstrādāt standartus dalībvalstu procedūrām starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai, lai izveidotu kopēju patvēruma procedūru Savienībā.
[..]
(18) Tas ir gan dalībvalstu, gan starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju interesēs, lai lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiktu pieņemti cik drīz vien iespējams, neskarot pieteikumu atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu.
[..]
(20) Precīzi noteiktos gadījumos, kad pieteikums, iespējams, ir nepamatots vai kad pastāv nopietnas bažas par valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, dalībvalstīm vajadzētu spēt paātrināt izskatīšanas procedūru – jo īpaši nosakot īsākus, bet saprātīgus termiņus dažiem procedūras posmiem –, neskarot atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu un šajā direktīvā paredzēto principu un garantiju efektīvu pieejamību pieteikuma iesniedzējam.
[..]
(25) Lai pareizi identificētu personas, kam vajadzīga aizsardzība kā bēgļiem Ženēvas konvencijas 1. panta nozīmē vai kā personām, kam ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, visiem pieteikuma iesniedzējiem vajadzētu būt efektīvai piekļuvei procedūrām, iespējai sadarboties un pienācīgi sazināties ar kompetentajām iestādēm, lai iesniegtu attiecīgos savas lietas faktus, un efektīvām procesuālām garantijām, lai virzītu savu lietu visos procedūras posmos. Turklāt starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūrai parasti būtu jāparedz, ka pieteikuma iesniedzējam ir vismaz: uzturēšanās tiesības tikmēr, kamēr atbildīgā iestāde nav pieņēmusi lēmumu; piekļuve tulka pakalpojumiem, iesniedzot savu lietu, ja viņu intervē iestādes; iespēja sazināties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) pārstāvi un organizācijām, kas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem sniedz padomus vai konsultācijas; tiesības saņemt attiecīgu paziņojumu par lēmumu un par minētā lēmuma juridiskajiem un faktiskajiem iemesliem; iespēja apspriesties ar juridisko konsultantu vai citu padomdevēju; tiesības izšķirīgos procedūras brīžos saņemt informāciju par savu tiesisko stāvokli valodā, kuru viņš saprot vai kuru ir pamats uzskatīt par viņam saprotamu; un – negatīva lēmuma gadījumā – tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā.
(26) Lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi izskatīšanas procedūrai, amatpersonām, kas pirmās kontaktējas ar personām, kas lūdz starptautisko aizsardzību, jo īpaši amatpersonām, kas veic sauszemes vai jūras robežu uzraudzību vai veic robežpārbaudes, būtu jāsaņem attiecīga informācija un nepieciešamā apmācība par to, kā konstatēt starptautiskās aizsardzības pieteikumus un rīkoties ar tiem, inter alia pienācīgi ņemot vērā attiecīgās pamatnostādnes, ko izstrādājis [Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EPAB)]. Viņiem būtu jāspēj sniegt trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kas atrodas dalībvalstu teritorijā, tostarp pie robežas, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās, un kas gatavo starptautiskās aizsardzības pieteikumu, attiecīgo informāciju par to, kur un kā var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Ja minētās personas atrodas dalībvalsts teritoriālajos ūdeņos, tās būtu jāizceļ krastā un jāpārbauda viņu pieteikumi saskaņā ar šo direktīvu.
(27) Ņemot vērā, ka trešās valsts valstspiederīgie un bezvalstnieki, kas ir izteikuši vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji, tiem būtu jāievēro pienākumi un jāizmanto tiesības saskaņā ar šo direktīvu un Direktīvu [2013/33]. Tādēļ dalībvalstīm būtu pēc iespējas drīzāk jāreģistrē fakts, ka minētās personas ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji.
(28) Lai atvieglotu piekļuvi izskatīšanas procedūrai robežšķērsošanas punktos un aizturēšanas vietās, būtu jādara pieejama informācija par iespēju pieteikties starptautiskajai aizsardzībai. Pamata komunikācija, kas vajadzīga, lai kompetentās iestādes varētu saprast, vai personas paziņo par savu vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, būtu jānodrošina ar mutiskās tulkošanas palīdzību.”
8 Direktīvas 2013/32 1. pants “Mērķis” ir formulēts šādi:
“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvu 2011/95/ES [(2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.)].”
9 Direktīvas 2013/32 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:
“Šajā direktīvā:
[..]
b) “starptautiskās aizsardzības pieteikums” jeb “pieteikums” ir pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, lai saņemtu bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu un kas nepārprotami nepieprasa cita veida aizsardzību, kura ir ārpus Direktīvas [2011/95] darbības jomas, un par kuru var iesniegt atsevišķu pieteikumu;
c) “pieteikuma iesniedzējs” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums;
[..]
f) “atbildīgā iestāde” ir jebkura ar tieslietām saistīta vai administratīva struktūra dalībvalstī, kas atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu un kas ir kompetenta, lai šādos gadījumos pieņemtu lēmumus pirmajā instancē;
[..].”
10 Direktīvas 2013/32 3. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šo direktīvu piemēro visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas sagatavoti teritorijā, tostarp pie dalībvalsts robežas, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās, kā arī starptautiskās aizsardzības atņemšanai.”
11 Šīs direktīvas 4. panta “Atbildīgās iestādes” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis visās procedūrās norāda atbildīgo iestādi, kas būs atbildīga par pieteikumu atbilstīgu izvērtēšanu saskaņā ar šo direktīvu. Dalībvalstis nodrošina, ka šādai iestādei tiek piešķirti atbilstoši līdzekļi, tostarp pietiekami kompetenti darbinieki, lai pildītu tās uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu.”
12 Minētās direktīvas 6. pants “Piekļuve procedūrai” ir formulēts šādi:
“1. Ja persona starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedz [sagatavo] iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu, tad reģistrācija jāveic ne vēlāk kā triju darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.
Ja starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavo citām iestādēm, kas var pieņemt šādus pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt, tad dalībvalstis nodrošina, lai reģistrācija tiktu veikta ne vēlāk kā sešu darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.
Dalībvalstis nodrošina, lai minēto citu iestāžu, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, piemēram, policija, robežsardze, imigrācijas iestādes un aizturēšanas vietu darbinieki, būtu attiecīgi informēti un lai minēto iestāžu darbinieki saņemtu saviem uzdevumiem un pienākumiem atbilstīgu apmācību pietiekamā līmenī un norādījumus pieteikuma iesniedzēju informēšanai par to, kur un kā var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
2. Dalībvalstis nodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā. Ja pieteikuma iesniedzējs neiesniedz savu pieteikumu, dalībvalstis var attiecīgi piemērot 28. pantu.
3. Neskarot 2. punktu, dalībvalstis var prasīt, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiktu iesniegti personiski un/vai tam paredzētā vietā.
4. Neatkarīgi no 3. punkta starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai – ja to paredz valsts tiesību akti – oficiālu ziņojumu.
5. Ja tas, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumus vienlaikus iesniedz liels skaits trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, praksē ļoti apgrūtina 1. punktā noteiktā termiņa ievērošanu, dalībvalstis var paredzēt minētā termiņa pagarināšanu līdz 10 darbdienām.”
13 Šīs pašas direktīvas 8. panta “Informācija un konsultēšana aizturēšanas vietās un robežšķērsošanas punktos” 1. punktā ir noteikts:
“Ja ir norādes par to, ka trešās valsts valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kas tiek turēti aizturēšanas vietās vai atrodas robežšķērsošanas punktos, tostarp tranzīta zonās pie ārējām robežām, varētu vēlēties iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, dalībvalstis viņiem sniedz informāciju par iespēju to darīt. Minētajās aizturēšanas vietās un šķērsošanas punktos dalībvalstis organizē mutisko tulkošanu, ciktāl tā nepieciešama, lai atvieglotu piekļuvi patvēruma procedūrai.”
14 Direktīvas 2013/32 26. pantā “Aizturēšana” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis neaiztur personu tikai tāpēc, ka viņa ir pieteikuma iesniedzējs. Aizturēšanas pamatojums un nosacījumi, un aizturētajiem pieteikuma iesniedzējiem pieejamās garantijas ir saskaņā ar Direktīvu [2013/33].
2. Ja pieteikuma iesniedzējs tiek aizturēts, dalībvalstis nodrošina, ka pastāv iespēja paātrināti veikt izskatīšanu tiesā saskaņā ar Direktīvu [2013/33].”
15 Šīs direktīvas 38. panta “Drošas trešās valsts koncepcija” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis var piemērot drošas trešās valsts koncepciju tikai tad, ja kompetentās iestādes ir pārliecinātas, ka personai, kas meklē patvērumu, trešajā valstī piemēros šādus principus:
[..]
b) nepastāv smaga kaitējuma risks, kā definēts Direktīvā [2011/95];
[..].”
Direktīva 2013/33
16 Direktīvas 2013/33 15. un 20. apsvērumā ir noteikts:
“(15) Pieteikuma iesniedzēju aizturēšana būtu jāveic saskaņā ar pamatprincipu, ka personu nedrīkst aizturēt tikai tāpēc, ka tā vēlas iegūt starptautisku aizsardzību, īpaši saskaņā ar dalībvalstu starptautiskām juridiskām saistībām un Ženēvas konvencijas 31. pantu. Pieteikuma iesniedzējus drīkst aizturēt tikai ļoti skaidri definētos izņēmuma apstākļos, kas paredzēti šajā direktīvā, un atbilstoši nepieciešamībai un samērīguma principam gan attiecībā uz šādas aizturēšanas veidu, gan nolūku. Ja pieteikuma iesniedzējs ir aizturēts, viņam vajadzētu būt efektīvai piekļuvei nepieciešamajām procesuālajām garantijām, piemēram, tiesību aizsardzībai valsts tiesu iestādē.
[..]
(20) Lai labāk nodrošinātu pieteikuma iesniedzēju fizisko un psiholoģisko neaizskaramību, aizturēšanai vajadzētu būt kā galējam pasākumam, un to drīkst piemērot tikai tad, ja ir pienācīgi izskatīti visi aizturēšanas alternatīvie pasākumi. Jebkurā pasākumā, kas alternatīvs aizturēšanai, ir jāievēro pieteikuma iesniedzēja cilvēka pamattiesības.”
17 Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā ir šādas definīcijas:
a) “starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir starptautiskās aizsardzības pieteikums, kā definēts Direktīvas [2011/95] 2. panta h) punktā;
b) “pieteikuma iesniedzējs” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums;
[..].”
18 Minētās direktīvas 3. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
Šī direktīva attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kas gatavo starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalsts teritorijā, tostarp pie robežas, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās, kamēr viņiem atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā kā pieteikuma iesniedzējiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem, ja uz viņiem attiecināms šāds starptautiskās aizsardzības pieteikums saskaņā ar valsts tiesību aktiem.”
19 Saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu “Aizturēšana”:
“1. Dalībvalstis personu neaiztur tikai tā iemesla dēļ, ka tā ir pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar Direktīvu [2013/32].
2. Vajadzības gadījumā un pamatojoties uz katras lietas individuālu izvērtējumu, dalībvalstis var pieteikuma iesniedzēju aizturēt, ja citus, mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus nav iespējams efektīvi piemērot.
3. Pieteikuma iesniedzēju var aizturēt tikai:
a) lai noteiktu vai pārbaudītu viņa identitāti vai valstspiederību;
b) lai noteiktu tos elementus, kuri ir pamatā viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumam, kurus nevarētu iegūt neaizturot, jo īpaši, ja pastāv pieteikuma iesniedzēja bēgšanas iespējamība;
c) lai procedūras sakarā izlemtu par pieteikuma iesniedzēja tiesībām ieceļot valsts teritorijā;
d) ja viņš ir aizturēts saskaņā ar atgriešanas procedūru atbilstīgi Direktīvai [2008/115], lai sagatavotu atgriešanu un/vai īstenotu izraidīšanas procesu, un ja attiecīgā dalībvalsts var ar objektīviem kritērijiem pamatot – tostarp to, ka viņam jau bija iespēja piekļūt patvēruma procedūrai –, ka ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka viņš sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu tikai, lai aizkavētu vai traucētu atgriešanas lēmuma izpildi;
e) ja tas nepieciešams valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai;
f) saskaņā ar 28. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm [(OV 2013, L 180, 31. lpp.)].
Aizturēšanas pamatus nosaka valsts tiesību aktos.
[..]”
20 Direktīvas 2013/33 9. panta “Garantijas aizturētiem pieteikuma iesniedzējiem” 1. punktā ir noteikts:
“Pieteikuma iesniedzēju aiztur tikai uz cik iespējams īsu laiku un aiztur tikai, kamēr ir piemērojami 8. panta 3. punktā paredzētie pamati.”
21 Šīs direktīvas 17. panta “Vispārīgie uzņemšanas materiālie nosacījumi un veselības aprūpe” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem, sagatavojot starptautiskās aizsardzības pieteikumus, ir pieejami materiālie uzņemšanas nosacījumi.”
22 Šīs direktīvas 18. panta “Uzņemšanas materiālo nosacījumu veidi” 9. punktā ir noteikts:
“Pienācīgi pamatotos gadījumos dalībvalstis izņēmuma kārtā var noteikt izmaiņas uzņemšanas materiālajos nosacījumos, kas atšķiras no šajā pantā paredzētajiem, uz saprātīgu laika posmu, kas ir iespējami īss, ja:
[..]
b) parasti pieejamās izvietošanas iespējas uz laiku ir izsmeltas.
Šādi atšķirīgi nosacījumi jebkurā gadījumā nodrošina pamatvajadzības.”
Spānijas tiesības
23 2000. gada 11. janvāra Ley Orgánica 4/2000 sobre derechos y libertades de los extranjeros en España y su integración social (Konstitutīvais likums 4/2000 par ārvalstnieku tiesībām un brīvībām Spānijā un viņu sociālo integrāciju; BOE Nr. 10, 2000. gada 12. janvāris, 1139. lpp.), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “Konstitutīvais likums 4/2000”), 58. pants attiecas uz ārvalstnieku, kas uzturas nelikumīgi, izraidīšanu.
24 Konstitutīvā likuma 4/2000 58. panta 3. punktā ir paredzēta vienkāršota procedūra to ārvalstnieku izraidīšanai, kuri Spānijā mēģina iekļūt nelikumīgi. Tā 4. punktā ir noteikts, ka 3. punktā minētās personas nevar izraidīt, līdz kamēr iespējamais starptautiskās aizsardzības pieteikums nav atzīts par nepieņemamu, un tā 6. punktā ir noteikts – ja izraidīšana nav iespējama 72 stundu laikā, ir jālūdz tiesu iestādēm lemt par aizturēšanu.
25 Konstitutīvā likuma 4/2000 61. pantā paredzēti pagaidu pasākumi saistībā ar izraidīšanas procedūrām. Šā likuma 62. pants attiecas uz aizturēšanu, un tā 64. panta 5. punktā ir paredzēts, ka lēmumu par izraidīšanu izpilde tiek apturēta, līdz starptautiskās aizsardzības pieteikums ir atzīts par nepieņemamu.
26 2009. gada 30. oktobra Ley 12/2009, reguladora del derecho de asilo y de la protección subsidiaria (Likums 12/2009 par tiesībām uz patvērumu un alternatīvo aizsardzību) (BOE Nr. 263, 2009. gada 31. oktobris, 90860. lpp.) redakcijā, kas piemērojama faktiem pamatlietā, 2. un 3. pantā definētas attiecīgi patvēruma tiesības un bēgļa statuss. Saskaņā ar šā likuma 5. pantu alternatīvās aizsardzības piešķiršana nozīmē, ka attiecīgā persona netiek izraidīta. Visbeidzot, šā likuma 30. pantā ir paredzēta personu, kas lūdz starptautisko aizsardzību, pieeja sociālajiem un uzņemšanas pakalpojumiem, ja tām tie ir nepieciešami.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
27 2019. gada 12. decembrī plkst. 19.05 Salvamento Marítimo (Jūras glābšanas dienests, Spānija) pie Spānijas krastiem pārtvēra laivu, kura transportēja 45 Subsahāras Āfrikas valstu valstspiederīgos, tostarp VL, kas ir Mali pilsonis. Jūras glābšanas dienesta kuģis uzņēma šos 45 trešo valstu valstspiederīgos un tos plkst. 21.30 izsēdināja piestātnē Gran Canaria (Grankanārija, Spānija) salas dienvidos
28 Pēc pirmās palīdzības saņemšanas šie valstspiederīgie tika nodoti Comisaría de Policía Nacional de Maspalomas (Valsts policijas Maspalomas komisariāts, Spānija) Brigada Local de Extranjería y Fronteras (Ārvalstnieku lietu un robežsardzes vietējā brigāde). 2019. gada 13. decembrī plkst. 00.30 viņi tika nogādāti Jefatura Superior de Policía de Canarias (Kanāriju salu Policijas galvenā pārvalde, Spānija).
29 Ar 2019. gada 13. decembra lēmumu Subdelegación del Gobierno en Las Palmas (Spānijas valdības apakšpārstāvniecība Laspalmasā, Spānija) pieņēma lēmumu par šo personu izraidīšanu. Tā kā šis lēmums nevarēja tikt izpildīts Konstitutīvā likuma 4/2000 58. panta 6. punktā paredzētajā 72 stundu termiņā, Juzgado de Instrucción n° 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3, Spānija) tika iesniegts pieprasījums par izvietošanu aizturēšanas centrā.
30 No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka iepriekšējā izmeklēšanā izmeklēšanas tiesa 2019. gada 14. decembrī pamatlietā pieņēma trīs lēmumus.
31 Ar pirmo lēmumu šī tiesa piešķīra VL tiesības sniegt paziņojumu, esot informētam par savām tiesībām un ar advokāta un bambaru valodas – kurā, kā viņš apgalvoja, viņš runā un kuru saprot – tulka palīdzību. Šajā paziņojumā, par kuru tika sastādīts protokols, VL pauda savu nodomu pieprasīt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu, jo viņam ir bail tikt vajātam rases vai piederības pie sociālas grupas dēļ. Viņš it īpaši uzsvēra, ka kara dēļ, kas plosās Mali, viņa atgriešanās šajā valstī viņam radītu risku tikt nogalinātam.
32 Tā kā Spānijas tiesībās Juzgado de Instrucción n° 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3) netiek uzskatīta par atbildīgo iestādi Direktīvas 2013/32 2. panta f) punkta nozīmē, šī tiesa ar otro lēmumu paziņoja, pirmkārt, Brigada Provincial de Extranjería y Fronteras (Ārvalstnieku lietu un robežsardzes provinces brigāde, Spānija) un, otrkārt, Apvienoto Nāciju Organizācijas Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) par VL paziņojumu, ar kuru viņš bija paudis savu nodomu pieprasīt starptautisko aizsardzību. Šajā lēmumā arī tika lūgts Spānijas valdības pārstāvniecībai Kanāriju salās, Ārvalstnieku lietu un robežsardzes provinces brigādei, kā arī Ministerio de Trabajo, Migraciones y Seguridad Social (Darba, imigrācijas un sociālā nodrošinājuma ministrija, Spānija) piešķirt vietu humānās uzņemšanas centrā VL un 25 citiem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem.
33 Konstatējusi, ka, tā kā nav pieejams pietiekams daudzums vietu, tikai 12 no 26 pieteikuma iesniedzējiem var nodrošināt vietu humānās uzņemšanas centrā, Juzgado de Instrucción n° 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3) ar trešo lēmumu uzdeva pārējos četrpadsmit pieteikuma iesniedzējus, tostarp VL, ievietot ārvalstnieku aizturēšanas centrā un viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumus izskatīt šajā centrā.
34 Iesniedzējtiesa precizē, ka pirms VL pārvietošanas uz aizturēšanas centru Ārvalstnieku lietu un robežsardzes provinces brigādes ierēdnis viņu bija informējis par to, ka viņam ir ieplānota tikšanās intervijai par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
35 VL advokāts par šo lēmumu par VL aizturēšanu iesniedza pārskatīšanas prasību, to pamatojot, ka šis lēmums ir nesaderīgs ar Direktīvu 2013/32 un 2013/33.
36 Šādā kontekstā Juzgado de Instrucción n° 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Direktīvas [2013/32] 6. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka gadījumā, ja starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiek sagatavoti iestādēm, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt, tad dalībvalstīm ir jānodrošina, lai reģistrācija tiktu veikta ne vēlāk kā sešu darbdienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.
Vai tas ir jāinterpretē tādējādi, ka izmeklēšanas tiesneši vai tiesneses, kas ir kompetenti lemt par ārvalstnieku aizturēšanu vai neaizturēšanu saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem, ir uzskatāmi par vienu no šīm “citām iestādēm”, kuras nav kompetentas reģistrēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, bet kurās pieteikuma iesniedzēji var paust savu gribu šajā nolūkā?
2) Ja ir uzskatāms, ka tā ir viena no šīm iestādēm, vai Direktīvas [2013/32] 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izmeklēšanas tiesnesim vai tiesnesei ir jāinformē pieteikuma iesniedzēji par to, kur un kādā veidā var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, un šāda pieteikuma iesniegšanas gadījumā viņiem tas ir jānosūta iestādei, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence reģistrēt un izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, un kompetentajai administratīvajai iestādei, lai nodrošinātu pieteikuma iesniedzējam Direktīvas [2013/33] 17. pantā paredzētos materiālos uzņemšanas nosacījumus?
3) Vai Direktīvas [2013/32] 26. pants un Direktīvas [2013/33] 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgo aiztur tikai tad, ja ir izpildīti Direktīvas [2013/33] 8. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi, jo no brīža, kad pieteikuma iesniedzējs ir paudis savu nodomu izmeklēšanas tiesnesim vai tiesnesei, viņu aizsargā neizraidīšanas princips?”
Par steidzamības tiesvedību
37 Iesniedzējtiesa ir lūgusi šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot Reglamenta 107. panta 1. punktā paredzēto steidzamības tiesvedību.
38 Sava lūguma pamatojumam tā norādīja it īpaši, ka pēc viņa ievietošanas aizturēšanas centrā VL ir atņemta brīvība un ka attiecībā uz viņu ir pieņemts lēmums par izraidīšanu, kurš var tikt izpildīts kuru katru brīdi.
39 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Direktīvas 2013/32 un 2013/33, kas attiecas uz jomām, kuras minētas LESD trešās daļas V sadaļā par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, un, otrkārt, ka trešās valsts valstspiederīgā ievietošana aizturēšanas centrā, vai tas būtu viņu starptautiskās aizsardzības pieteikuma [izskatīšanas] laikā vai viņa izraidīšanas nolūkā, ir pasākums, ar kuru tiek atņemta brīvība un kurš var pamatot piemērota steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 17. marts, Mirza, C‑695/15 PPU, EU:C:2016:188, 31. un 35. punkts, kā arī rīkojumu, 2018. gada 5. jūlijs, C u.c., C‑269/18 PPU, EU:C:2018:544, 35. un 37. punkts).
40 Turklāt nosacījums par steidzamību saņemt Tiesas atbildi pēc iespējas ātrāk ir vērtējams attiecībā uz situāciju, kāda tā ir datumā, kad tiek izskatīts pieteikums par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu (spriedums, 2016. gada 17. marts, Mirza, C‑695/15 PPU, EU:C:2016:188, 34. punkts, kā arī 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 99. punkts).
41 Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesas ceturtā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma un uzklausījusi ģenerāladvokātu 2020. gada 6. februārī nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pieņemamību
42 Rakstveida apsvērumos Spānijas valdība apgalvo, ka Tiesa nav kompetenta izskatīt šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo, balstoties uz Spānijas tiesībām, vienīgais, ko iesniedzējtiesa ir kompetenta darīt, ir – lemt par trešās valsts valstspiederīgā aizturēšanu ar mērķi īstenot lēmumu šīs personas izraidīšanu, nevis izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus. Šādos apstākļos, tās ieskatā, ka iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem neesot nekāda sakara ar strīda priekšmetu.
43 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātajā sadarbībā starp Tiesu un valsts tiesām tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums atbildēt. No tā izriet, ka Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. neseno spriedumu, 2020. gada 26. marts, A. P. (Probācijas pasākumi), C‑2/19, EU:C:2020:237, 25. un 26. punkts).
44 Šajā ziņā jāatzīst, ka Spānijas valdības apgalvojums, ka saskaņā ar Spānijas tiesībām iesniedzējtiesa nav iestāde, kas ir kompetenta izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, neizslēdz to, ka šī tiesa varētu tikt uzskatīta par “citu iestādi” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē. Tādējādi šī argumenta novērtēšana attiecas uz iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu izskatīšanu pēc būtības, un līdz ar to nevar secināt, ka šiem jautājumiem nav nekāda sakara ar strīda priekšmetu.
45 Tādējādi šķiet, ka šis apstāklis nav tāds, kas varētu atspēkot atbilstības prezumpciju, kāda ir iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem un var tikt noraidīta tikai izņēmuma gadījumos (spriedums, 1999. gada 7. septembris, Beck un Bergdorf, C‑355/97, EU:C:1999:391, 22. punkts).
46 Turklāt jāuzsver, ka pēc šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas Tiesa uzzināja par lēmuma par izraidīšanu, kas bija pieņemts attiecībā uz VL, izpildi. Šādos apstākļos Tiesa atbilstoši Reglamenta 101. panta 1. punktam vērsās iesniedzējtiesā ar lūgumu sniegt paskaidrojumus, lai noskaidrotu, vai tiesvedībai pamatlietā ir zudis priekšmets.
47 Atbildē, kas Tiesā tika saņemta 2020. gada 23. aprīlī, Juzgado de Instrucción n° 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3) norādīja, pirmkārt, ka 2020. gada 21. janvārī, proti, nākamajā dienā pēc sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas, tā ir saņēmusi informāciju, kas lika domāt, ka VL lēmums par izraidīšanu ir ticis izpildīts, un, otrkārt, ka neatkarīgi no šīs izpildes pamatlietas priekšmets saglabājas, ciktāl tai, balstoties uz Tiesas atbildēm uz uzdotajiem jautājumiem, būs jālemj par sava agrākā lēmuma – kura rezultātā VL tika atņemta brīvība laikā no 2019. gada 14. decembra līdz 2020. gada 21. janvārim, kas ir viņa izraidīšanas datums, – likumīgumu un ka pamatlietas iznākuma rezultātā VL, iespējams, varētu celt prasību par zaudējumu atlīdzību.
48 Šajā ziņā gan no LESD 267. panta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciālā nolēmuma tiesvedība paredz it īpaši to, ka lieta faktiski ir izskatīšanā valstu tiesās un ka lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums nav konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība faktiski atrisināt strīdu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 44.–46. punkts un tajos minētā judikatūra).
49 Tādējādi valsts tiesas iesniegtu lūgumu var noraidīt tikai tad, ja ir skaidrs, ka ir ticis sagrozīts LESD 267. panta procedūras priekšmets un patiesībā tās mērķis ir likt Tiesai lemt saistībā ar fiktīvu strīdu, vai ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesības ne tieši, ne netieši nav piemērojamas šīs lietas apstākļiem (spriedums, 2018. gada 28. novembris, Amt Azienda Trasporti e Mobilità u.c., C‑328/17, EU:C:2018:958, 34. punkts).
50 Šajā lietā iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka Tiesa atbilde uz uzdotajiem jautājumiem joprojām ir nepieciešama, lai lemtu par VL brīvības atņemšanas likumību. Ciktāl ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu tās sadarbības instruments, kurā pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmo lietu, šāda iesniedzējtiesas norāde Tiesai principā ir saistoša (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Pringle, EU:C:2014:101, C‑470/12, 32. punkts), it īpaši tāpēc, ka nepastāv iepriekšējā punktā minētie ārkārtas apstākļi.
51 No tā izriet, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par pirmo jautājumu
52 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka izmeklēšanas tiesa, kurai ir jālemj par trešās valsts valstspiederīgā, kas uzturas nelikumīgi, aizturēšanu viņa izraidīšanas nolūkā, ir viena no šajā tiesību normā paredzētajām “citām iestādēm”, kuras var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt.
53 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu, visā Savienībā parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedumi, 1984. gada 18. janvāris, Ekro, 327/82, EU:C:1984:11, 11. punkts, un 2019. gada 7. novembris, K.H.K. (Kontu apķīlāšana), C‑555/18, EU:C:2019:937, 38. punkts).
54 Šajā ziņā Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts – ja persona starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavo iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu, tad reģistrācija ir jāveic ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas. Kas attiecas uz šīs direktīvas 6. panta 1. punkta otro daļu, tad tajā ir precizēts – ja starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavo citām iestādēm, kas var pieņemt šādus pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt, tad dalībvalstis nodrošina, lai reģistrācija tiktu veikta ne vēlāk kā sešu darbdienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.
55 Kā izriet no Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta pirmajā daļā lietotā formulējuma “iestād[e], kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta”, šī direktīva iestādes, kas ir kompetenta reģistrēt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, noteikšanu atstāj dalībvalstu ziņā.
56 Savukārt, kā secinājumu 56. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, šīs direktīvas 6. panta 1. punkta otrajā daļā – kurā ir atsauce uz “citām iestādēm, kas var pieņemt šādus [starptautiskās aizsardzības] pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt nekādā veidā nav atsauces uz valsts tiesībām” – nekādā veidā nav ietverta atsauce uz valsts tiesībām un tātad tajā dalībvalstīm nav likts norādīt šīs “citas iestādes”.
57 Šajā ziņā no šīs tiesību normas formulējuma skaidri izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies izmantot plašu tādu iestāžu jēdzienu, kuras, gan nebūdamas tiesīgas reģistrēt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, var tos tomēr pieņemt. Vietniekvārda vārda “citas” izvēle liecina par gribu izvēlēties atvērtu to iestāžu loka, kuras var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, definīciju.
58 Turklāt šīs direktīvas 6. panta 1. punkta trešā daļa apstiprina šo plašo koncepciju, nosakot pienākumu visām iestādēm, kuras tikai “var “pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, tos patiešām pieņemt, ka tie ir sagatavoti.
59 Tādējādi, tā kā ir ticami, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, sagatavo starptautiskās aizsardzības pieteikumu tiesu iestādei, kurai jālemj par valsts iestāžu iesniegtu pieprasījumu par viņa aizturēšanu, it īpaši viņa izraidīšanas nolūkā, ir uzskatāms, ka “citu iestāžu” jēdziens Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē ietver šādu tiesu.
60 Turklāt nevar izvirzīt argumentu, kas būtu balstīts uz to, ka Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta trešajā daļā kā iestādes, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, ir minētas tikai policija, robežsardze, imigrācijas iestādes un aizturēšanas vietu darbinieki. Tā kā šo uzskaitījumu ievada vārds “piemēram”, tas nevar būt izsmeļošs.
61 Turklāt tas, ka Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrajā daļā nav norādīts administratīvais vai tiesas raksturs, kādam jāpiemīt šīm “citām iestādēm”, tieši ir norāde – kā secinājumu 58. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts – par Savienības likumdevēja gribu, izvēloties šo jēdzienu, aptvert virkni iestāžu, iespējams, arī tiesu iestādes, un neaprobežoties vienīgi ar administratīvām iestādēm.
62 Visbeidzot Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta gramatisko interpretāciju apstiprina tā kontekstuāla interpretācija.
63 Pirmkārt, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 60. un 61. punktā, jāatgādina, ka viens no Direktīvas 2013/32 mērķiem ir nodrošināt efektīvu piekļuvi, proti, pēc iespējas vienkāršu piekļuvi starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūrai, kā izriet it īpaši no tās 8., 20., 25. un 26. apsvēruma. Lai nodrošinātu šādu piekļuvi, šīs direktīvas 6. panta 2. punktā ir minēts dalībvalstu pienākums nodrošināt, lai personām, kuras ir sagatavojušas starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu “reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā”.
64 Otrkārt, šī interpretācija izriet arī no šīs pašas direktīvas 25. apsvēruma, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, būtu jābūt pietiekamām procesuālām garantijām, lai virzītu savu lietu visos procedūras posmos.
65 Kā rakstveida apsvērumos apgalvo Komisija un ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 64. punktā, ļoti ātrās procedūrās – kā procedūra šajā lietā –, kurās pirmām kārtām lēmums par izraidīšanu tiek pieņemts 24 stundu laikā pēc trešās valsts valstspiederīgā, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ierašanās un otrām kārtām šo trešās valsts valstspiederīgo nākamajā dienā uzklausa izmeklēšanas tiesa, šī uzklausīšana ar advokāta un tulka – kas runā valodā, kuru attiecīgā persona saprot, – palīdzību ir piemērots brīdis starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanai. Šī uzklausīšana atkarībā no apstākļiem pat var būt pirmā izdevība izmantot savas tiesības sagatavot šādu pieteikumu.
66 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka, pirms VL uzklausīja izmeklēšanas tiesa, viņš netika informēts par iespēju lūgt starptautisko aizsardzību. Tādējādi apstāklis – uz kuru atsaucas Spānijas valdības un Ministerio Fiscal (prokuratūra, Spānija) –, ka attiecīgā persona varēja vēlāk savu pieteikumu sagatavot aizturēšanas centrā, nav atbilstošs iemesls, lai uzskatītu, ka tai nebija jābūt tiesībām to izdarīt izmeklēšanas tiesā, kas ir kompetenta lemt par viņas aizturēšanu.
67 No tā izriet, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aizliegt tādai tiesu iestādei kā Juzgado de Instrucción n° 3 de San Bartolomé de Tirajana (Sanbartolomes de Tirahanas Izmeklēšanas tiesa Nr. 3) pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus kavētu šā sprieduma 63. punktā minētā mērķa nodrošināt efektīvu piekļuvi starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūrai īstenošanu.
68 Tādējādi uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka izmeklēšanas tiesa, kurai ir jālemj par trešās valsts valstspiederīgā, kas uzturas nelikumīgi, aizturēšanu viņa izraidīšanas nolūkā, ir viena no šajā tiesību normā paredzētajām “citām iestādēm”, kuras var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt.
Par otro jautājumu
69 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrā un trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka izmeklēšanas tiesai kā “citai iestādei” šīs tiesību normas izpratnē, pirmkārt, ir jāinformē trešo valstu valstspiederīgie, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, par paredzētajiem starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniegšanas kārtību un, otrkārt, ja trešās valsts valstspiederīgais ir izteicis savu nodomu sagatavot šādu pieteikumu, tai ir jānodod šis pieteikums iestādei, kas ir kompetenta to reģistrēt, lai šis valstspiederīgais varētu izmantot Direktīvas 2013/33 uzņemšanas 17. pantā paredzētos materiālos nosacījumus un veselības aprūpi.
70 Lai atbildētu uz jautājuma pirmo daļu, jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta trešo daļu dalībvalstis nodrošina, lai šajā tiesību normā minētās “citas iestādes”, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, būtu attiecīgi informētas un lai to darbinieki saņemtu saviem uzdevumiem un pienākumiem atbilstīgu apmācību pietiekamā līmenī un norādījumus pieteikuma iesniedzēju informēšanai par to, kur un kā var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
71 Ciktāl no atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka izmeklēšanas tiesa, kurai ir jālemj par trešās valsts valstspiederīgā, kurš uzturas nelikumīgi, aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, ietilpst Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrajā daļā minēto “citu iestāžu” skaitā, no tā izriet, ka šai izmeklēšanas tiesai ir arī pienākums atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punkta trešajai daļai sniegt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem informāciju par konkrētu kārtību starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai.
72 Šo Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta trešās daļas interpretāciju apstiprina šīs direktīvas 6. panta 2. punkts, kurā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt, lai personām, kuras ir sagatavojušas starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā.
73 Bet, lai gan šīs tiesību normas liecina par to, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies saglabāt trešo valstu valstspiederīgo, kuri uzturas nelikumīgi, tiesību pieprasīt starptautisko aizsardzību efektivitāti, šāda efektivitāte tiktu samazināta līdz nullei, ja katrā procedūras posmā “cita iestāde” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrās un trešās daļas nozīmē varētu atturēties no attiecīgā valstspiederīgā informēšanas par iespēju pieprasīt starptautisko aizsardzību, aizbildinoties ar to, ka viņam šādu informāciju acīmredzot bija jau jābūt saņēmušam vai viņš to varēs saņemt vēlāk.
74 Tādējādi, informējot trešās valsts valstspiederīgo, kas uzturas nelikumīgi, par konkrētu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas kārtību, izmeklēšanas tiesa, kurai jālemj par šī valstspiederīgā aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, rīkojas, kā to prasa Direktīvas 2013/32 18. apsvērums, gan dalībvalstu, gan starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju interesēs, lai lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiktu pieņemti, cik drīz vien iespējams, neskarot pieteikumu atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu.
75 Spānijas valdība tomēr uzskata, ka “cita iestāde” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē nevar pēc savas ierosmes informēt trešās valsts valstspiederīgo, kas uzturas nelikumīgi, par iespēju pieprasīt starptautisko aizsardzību.
76 Šajā ziņā jānorāda, ka šīs direktīvas 28. apsvērumā ir noteikts, ka, lai atvieglotu piekļuvi izskatīšanas procedūrai robežšķērsošanas punktos un aizturēšanas vietās, būtu jādara pieejama informācija par iespēju pieteikties starptautiskajai aizsardzībai. Savukārt šīs direktīvas 8. panta 1. punktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums, ja ir norādes par to, ka trešās valsts valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kas tiek turēti aizturēšanas vietās vai atrodas robežšķērsošanas punktos, tostarp tranzīta zonās pie ārējām robežām, varētu vēlēties sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, sniegt viņiem informāciju par iespēju to darīt.
77 Ciktāl Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka “citām iestādēm, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus” un kas iesaistās pirms vai pēc tiesas, ir jāspēj pieteikuma iesniedzējiem sniegt informāciju par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas kārtību, ir uzskatāms, ka pienākums sniegt trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzturas nelikumīgi, informāciju par iespēju pieteikties starptautiskajai aizsardzībai ir arī izmeklēšanas tiesai, kā pamatlietā, tāpat kā ikvienai citai iestādei, kas var pieņemt šādus pieteikumus.
78 Tādējādi izmeklēšanas tiesa, kurai jālemj par trešās valsts valstspiederīgā, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, aizturēšanu viņa izraidīšanas nolūkā, rīkojas atbilstoši Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrās un trešā daļas, kā arī 8. panta 1. punkta priekšrakstiem, kad tā uzņemas iniciatīvu informēt šo valstspiederīgo par viņa tiesībām pieteikties starptautiskajai aizsardzībai.
79 Lai atbildētu uz jautājuma otro daļu, jāatgādina, ka Direktīvas 2013/32 27. apsvērumā ir it īpaši noteikts, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir izteikuši vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji, būtu jāievēro pienākumi un jāizmanto tiesības saskaņā ar šo direktīvu un Direktīvu 2013/33. Tādēļ dalībvalstīm būtu pēc iespējas drīzāk jāreģistrē fakts, ka minētās personas ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji.
80 Gadījumā, ja starptautiskās aizsardzības pieteikums ir sagatavots “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē, šī tiesību norma attiecīgajai dalībvalstij šīs pieteikuma reģistrēšanai nosaka sešu darba dienu termiņu pēc tā sagatavošanas.
81 Lai šis īpaši īsais termiņš varētu tikt ievērots, ir obligāti – it īpaši, lai garantētu starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūras efektivitāti un ātrumu, – ka šāda iestāde tās rīcībā esošos lietas materiālus paziņo iestādei, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta pieteikumu reģistrēt.
82 Ja šāda paziņošana netiek veikta, tad, kā secinājumu 72. punktā norādījis ģenerāladvokāts, pats Direktīvas 2013/32, it īpaši tās 6. panta 1. punkta, mērķis, proti, nodrošināt efektīvu, vienkāršu un ātru piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai, tiktu nopietni apdraudēts.
83 Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrā un trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka izmeklēšanas tiesai kā “citai iestādei” šīs tiesību normas izpratnē, pirmkārt, ir jāinformē trešo valstu valstspiederīgie, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas kārtību un, otrkārt, ja valstspiederīgais ir izteicis savu vēlmi sagatavot šādu pieteikumu, ir jāpārsūta iestādei, kas ir kompetenta reģistrēt šo pieteikumu, lietas materiāli, lai šis valstspiederīgais varētu izmantot Direktīvas 2013/33 17. pantā paredzētos materiālos uzņemšanas nosacījumus un veselības aprūpi.
Par trešo jautājumu
84 Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/32 26. pants un Direktīvas 2013/33 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kas “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē ir paudis savu vēlmi pieprasīt starptautisko aizsardzību, var tikt aizturēts vienīgi Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā paredzēto iemeslu dēļ.
85 Šajā ziņā jānorāda, ka gan Direktīvas 2013/32 26. panta 1. punktā, gan Direktīvas 2013/33 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis personu neaiztur tikai tā iemesla dēļ vien, ka tā ir pieteikuma iesniedzējs.
86 Tādējādi pirmām kārtām ir jānosaka, vai trešās valsts valstspiederīgais, kas uzturas nelikumīgi un ir paudis savu nodomu pieprasīt starptautisko aizsardzību, ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs Direktīvas 2013/32 2. panta c) punkta nozīmē.
87 Uzreiz jānorāda, kā to secinājumu 78. punktā darījis ģenerāladvokāts, ka Direktīvas 2013/32 6. pantā ir nošķirta pieteikuma sagatavošana, no vienas puses, un tā iesniegšana, no otras.
88 Šajā ziņā no Direktīvas 2013/32 burta skaidri izriet, ka tā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu ne reizi vien saista ar to, ka viņš ir “sagatavojis” pieteikumu. Šīs direktīvas 2. panta c) punktā “pieteikuma iesniedzējs” ir definēts kā trešās valsts valstspiederīgais vai bezpavalstnieks, kas “sagatavojis” starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums. Šīs direktīvas 2. panta b) punktā “pieteikums” ir definēts kā pieprasījums, ko dalībvalstij “iesniedzis [sagatavojis]” trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Tas pats attiecas uz Direktīvas 2013/33 2. panta b) punktu, kurā “pieteikuma iesniedzējs” ir definēts kā trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas “sagatavojis” starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums, kā arī uz šīs direktīvas 2. panta a) punktu, saskaņā ar kuru “starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko dalībvalstij adresējis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas cenšas saņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu.
89 Šī plašā “starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja” koncepcija izriet arī no Direktīvas 2013/32 3. panta 1. punkta, no kura izriet, ka šo direktīvu piemēro visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas sagatavoti dalībvalstu teritorijā, kā arī no Direktīvas 2013/33 3. panta 1. punkta, no kura ir secināms, ka šī direktīva attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kas gatavo starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
90 Turklāt Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta pirmā un otrā daļa uzliek dalībvalstīm pienākumu starptautiskās aizsardzības pieteikumu reģistrēt ne vēlāk kā triju dienu vai sešu darbdienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu, vai citai iestādei, kas var pieņemt šādu pieteikumu, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetenta to reģistrēt. Kas attiecas uz šīs direktīvas 6. panta 2. punktu, tad ar to arī dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt, lai personai, kura “sagatavojusi” starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to “iesniegt” iespējami īsā laikā.
91 Visbeidzot, jānorāda arī, ka minētās direktīvas 27. apsvērumā ir noteikts, ka trešās valsts valstspiederīgie un bezvalstnieki, kas ir izteikuši vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji un kā tādiem tiem būtu jāievēro pienākumi un jāizmanto tiesības saskaņā ar šo Direktīvu 2013/32 un 2013/33. Šī apsvēruma otrajā teikumā turklāt ir precizēts, ka tādēļ dalībvalstīm būtu pēc iespējas drīzāk jāreģistrē fakts, ka minētās personas ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji.
92 No visiem šiem apstākļiem izriet, ka trešās valsts valstspiederīgais iegūst starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu Direktīvas 2013/32 2. panta c) punkta nozīme no brīža, kad viņš šādu pieteikumu “sagatavo”.
93 Lai gan starptautiskās aizsardzības pieteikuma reģistrēšana atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punkta pirmajai un otrajai daļai ir dalībvalsts ziņā un šī pieteikuma iesniegšana no starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja principā prasa, lai viņš aizpildītu šai nolūkā paredzētu veidlapu, saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 3. un 4. punktu starptautiskās aizsardzības pieteikuma “sagatavošana” neprasa nekādas administratīvas formalitātes, kā secinājumu 82. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, jo šīs formalitātes ir jāievēro, pieteikumu “iesniedzot”.
94 No tā izriet, pirmkārt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusa iegūšana nevar būt atkarīga ne no pieteikuma reģistrācijas, ne no tā iesniegšanas un, otrkārt, ka tas, ka trešās valsts valstspiederīgais ir paudis savu nodomu pieteikties starptautiskajai aizsardzībai “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē, tādai kā izmeklēšanas tiesa, ir pietiekami, lai viņam piešķirtu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu un tādējādi sāktos sešu darbdienu termiņš, kura laikā attiecīgajai dalībvalstij šis pieteikums ir jāreģistrē.
95 Tādējādi otrām kārtām ir jānovērtē, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs var tikt aizturēts kāda cita pamata dēļ, kas nav kāds no Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā minētajiem.
96 Sākumā jānorāda, ka Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punkts, to skatot kopā ar tās 9. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva nav piemērojama trešo valstu valstspiederīgajam, kurš ir iesniedzis starptautiskas aizsardzības pieteikumu Direktīvas 2013/32 izpratnē, laikposmā no minētā pieteikuma iesniegšanas brīža līdz lēmuma par šo pieteikumu pieņemšanas pirmajā instancē brīdim vai – attiecīgajā gadījumā – līdz prasības, kas celta par minēto lēmumu, izskatīšanas pabeigšanas brīdim (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Arslan, C‑534/11, EU:C:2013:343, 49. punkts).
97 Turklāt tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā arī neizraidīšanas principam raksturīgā aizsardzība ir jānodrošina, atzīstot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kam ir ipso jure apturoša iedarbība vismaz vienā tiesu instancē attiecībā uz atgriešanas lēmumu un iespējamo izraidīšanas lēmumu Direktīvas 2008/115 nozīmē. Dalībvalstīm ir jānodrošina lēmuma, ar kuru ir noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, pārsūdzības pilnīga efektivitāte, apturot visas atgriešanas lēmuma sekas līdz šīs pārsūdzības iesniegšanas termiņa beigām un, ja šāda pārsūdzība tiek iesniegta, līdz tās iznākumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (Apelācijas sūdzības apturošā iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
98 Ciktāl šā sprieduma 94. punktā ir konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē ir paudis savu nodomu pieprasīt starptautisko aizsardzību, ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, uz viņa situāciju šajā stadijā nevar attiekties Direktīvas 2008/115 piemērošanas joma.
99 No tā šajā gadījumā izriet – kā norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 106. punktā –, lai gan VL aizturēšanas nosacījumus līdz brīdim, kad viņš sagatavoja savu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, reglamentēja Direktīva 2008/115, no šīs sagatavošanas datuma viņam kļuva piemērojams Direktīvas 2013/32 26. panta 1. punkts un Direktīvas 2013/33 8. panta 1. punkts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 210. un 213. punkts).
100 No šīm divām pēdējām minētajām tiesību normām, tās skatot kopā, izriet, ka dalībvalstis nevar aizturēt personu tikai tāpēc vien, ka tā ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, un ka aizturēšanas pamatiem un apstākļiem, kā arī garantijām aizturētiem pieteikuma iesniedzējiem ir jāatbilst Direktīvai 2013/33.
101 Šajā ziņā šīs direktīvas 8. un 9. pantā, tos skatot kopā ar tās 15. un 20. apsvērumu, ir paredzēti būtiski dalībvalstīm piešķirto tiesību veikt aizturēšanu ierobežojumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 61. un 62. punkts, 2017. gada 14. septembris, K., C‑18/16, EU:C:2017:680, 44. un 45. punkts).
102 Tādējādi atbilstoši šīs direktīvas 8. panta 2. punktam aizturēšana var tikt veikta tikai, pamatojoties uz katras lietas individuālu izvērtējumu, ja tas ir nepieciešams un ja citus, mazāk ierobežojošus līdzekļus nav iespējams efektīvi piemērot. No tā izriet, ka valsts iestādes starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju var aizturēt tikai pēc tam, kad tās katrā lietā ir veikušas individuālu pārbaudi, vai aizturēšana ir samērīga ar sasniedzamajiem mērķiem (spriedumi, 2017. gada 14. septembris, K., C‑18/16, EU:C:2017:680, 48. punkts, kā arī 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 258. punkts).
103 Taisnība – atbilstoši Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta otrajai daļai aizturēšanas pamatus nosaka valsts tiesību aktos.
104 Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šīs direktīvas 8. panta 3. punkta pirmajā daļā ir izsmeļoši uzskaitīti dažādie pamati, ar kuriem var tikt attaisnota starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšana, un katrs no šiem pamatiem atbilst kādai īpašai vajadzībai un ir autonoms (spriedumi, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 59. punkts; 2017. gada 14. septembris, K., C‑18/16, EU:C:2017:680, 42. punkts, un 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 250. punkts).
105 Turklāt, ņemot vērā Hartas 6. pantā paredzēto tiesību uz brīvību nozīmību un iejaukšanās šajās tiesībās, ko rada šāds aizturēšanas pasākums, smagumu, šo tiesību izmantošanas ierobežojumi ir jāīsteno tikai, ciktāl tas ir noteikti nepieciešams (spriedumi, spriedumi, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 56. punkts, 2017. gada 14. septembris, K., C‑18/16, EU:C:2017:680, 40. punkts,).
106 Pamats, kas pamatlietā ir izvirzīts, lai pamatotu VL aizturēšanu, proti, tas, ka bija neiespējami viņam atrast vietu humānās uzņemšanas centrā, neatbilst nevienam no sešiem Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmajā daļā minētajiem aizturēšanas pamatiem.
107 Tādējādi šāds aizturēšanas pamats ir pretrunā šīs direktīvas 8. panta 1.–3. punkta priekšrakstiem, ciktāl ar to tiek aizskarta uzņemšanas materiālo nosacījumu, kuri jāatzīst starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas laikā, pati būtība, un ar to netiek ievēroti ne šīs direktīvas principi, ne tās mērķis (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 252. punkts).
108 Taisnība – Direktīvas 2013/33 18. panta 9. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka pienācīgi pamatotos gadījumos dalībvalstis izņēmuma kārtā var noteikt izmaiņas uzņemšanas materiālajos nosacījumos, kas atšķiras no šajā pantā paredzētajiem, uz saprātīgu laikposmu, kas ir iespējami īss, ja parasti pieejamās izvietošanas iespējas uz laiku ir izsmeltas. Tomēr aizturēšana kā ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums nevar tikt uzskatīta par izmaiņām uzņemšanas materiālajos nosacījumos šīs tiesību normas nozīmē.
109 Turklāt 8. panta 3. punkta d) apakšpunktā dalībvalstīm ir atļauts aizturēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju saistībā ar atgriešanās procedūru saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK, lai sagatavotu atgriešanu un/vai īstenotu izraidīšanas procesu, ja attiecīgā dalībvalsts var ar objektīviem kritērijiem pamatot – tostarp to, ka pieteikuma iesniedzējam jau bija iespēja piekļūt patvēruma procedūrai, – ka ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka viņš sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu tikai, lai aizkavētu vai traucētu atgriešanas lēmuma izpildi.
110 Kas attiecas, pirmkārt, uz iespēju piekļūt patvēruma procedūrai, šajā gadījumā – kā secinājumu 109. punktā norādījis ģenerāladvokāts – no iesniedzējtiesas konstatējumiem, kuri šajā ziņā balstās uz aizturēšanas protokolu, un informācijas par tiesībām un būtiskajiem elementiem attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas ir pieejami pret lēmumu par aizturēšanu, izriet, ka līdz pat brīdim, kad VL uzklausīja izmeklēšanas tiesa, viņš nebija ticis informēts par iespēju pieprasīt starptautisko aizsardzību. Tādējādi šķiet, ka šī uzklausīšana bija VL vienīgā iespēja pieteikties starptautiskajai aizsardzībai pirms viņa nosūtīšanas uz ārvalstnieku aizturēšanas centru. Tādējādi, kā atgādināts šā sprieduma 66. punktā, nav nozīmes tam – kā apgalvo Spānijas valdība –, ka šai personai bija iespēja šādu pieteikumu iesniegt vēlāk šajā centrā.
111 Otrkārt, ne no iesniedzējtiesas nolēmuma, ne no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka šajā gadījumā pastāvētu pamatoti iemesli uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs būtu sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu tikai, lai aizkavētu vai traucētu savu izraidīšanu.
112 Visbeidzot, jāatgādina, ka Direktīvas 2013/33 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aiztur tikai uz cik iespējams īsu laiku un patur apcietinājumā tikai, kamēr ir piemērojami šīs direktīvas 8. panta 3. punktā paredzētie pamati (spriedums, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 62. punkts).
113 Šādos apstākļos uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 26. pants un Direktīvas 2013/33 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kas “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē pauž vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, nevar aizturēt tāda pamata dēļ, kas nav kāds no Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā paredzētajiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
114 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 6. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka izmeklēšanas tiesa, kurai ir jālemj par trešās valsts valstspiederīgā, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, aizturēšanu viņa izraidīšanas nolūkā, ir viena no šajā tiesību normā paredzētajām “citām iestādēm”, kuras var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt.
2) Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrā un trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka izmeklēšanas tiesai kā “citai iestādei” šīs tiesību normas izpratnē, pirmkārt, ir jāinformē trešo valstu valstspiederīgie, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas kārtību un, otrkārt, ja valstspiederīgais ir izteicis savu vēlmi sagatavot šādu pieteikumu, ir jāpārsūta iestādei, kas ir kompetenta reģistrēt šo pieteikumu, lietas materiāli, lai šis valstspiederīgais varētu izmantot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, 17. pantā paredzētos materiālos uzņemšanas nosacījumus un veselības aprūpi.
3) Direktīvas 2013/32 26. pants un Direktīvas 2013/33 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kas “citai iestādei” Direktīvas 2013/32 6. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē pauž vēlmi pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, nevar aizturēt tāda pamata dēļ, kas nav kāds no Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā paredzētajiem.
[Paraksti]