Language of document : ECLI:EU:F:2007:117

CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2007. gada 28. jūnijā

Lieta F‑38/06

Irène Bianchi

pret

Eiropas Izglītības fondu (EIF)

Civildienests – Pagaidu darbinieki – Uz noteiktu laiku noslēgts darba līgums – Nepagarināšana – Nepietiekama profesionālā kompetence – Pienākums norādīt pamatojumu – Acīmredzama kļūda vērtējumā

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar ko Bianchi lūdz atcelt EIF 2005. gada 24. oktobra lēmumu, ar kuru tiek atteikts pagarināt viņas uz noteiktu laiku noslēgto darba līgumu, un piešķirt atlīdzību par zaudējumiem, ko viņai radījis apstrīdētais lēmums

Nolēmums Prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Lēmums, kas skar ierēdņa administratīvo statusu

(Civildienesta noteikumu 26. pants)

2.      Ierēdņi – Iestādes iekšējā direktīva

3.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pieņemšana darbā – Uz noteiktu laiku noslēgta līguma pagarināšana

(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. panta b) punkts)

1.       Civildienesta noteikumu 26. panta pirmās daļas mērķis ir nodrošināt ierēdņa tiesības uz aizstāvību, nepieļaujot, ka iecēlējinstitūcijas pieņemtie lēmumi, kuri ietekmē viņa administratīvo situāciju un karjeru, būtu pamatoti ar personas lietā neminētiem faktiem par viņa spējām, efektivitāti vai uzvedību. No tā izriet, ka ar šādiem faktiem pamatots lēmums ir pretrunā Civildienesta noteikumos paredzētajām garantijām un ir jāatceļ, jo tas ticis pieņemts prettiesiskas procedūras rezultātā.

Tomēr, lai arī var izteikt nožēlu, ka Civildienesta noteikumu 26. pantā paredzētie dokumenti nav tikuši iekļauti personas lietā, šis apstāklis nepamato lēmuma atcelšanu, ja ieinteresētā persona pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ar tiem ir varējusi iepazīties un lietderīgi sniegt savus komentārus par šajos dokumentos minētajiem faktiem un faktiski ir iepazinusies ar to saturu pirms sūdzības iesniegšanas termiņa beigām, un tādējādi apstākļi, kādos tā varēja nodrošināt savas tiesības uz aizstāvību, nebūtu būtiski atšķirīgi, ja apstrīdētie dokumenti būtu iekļauti tās personas lietā.

(skat. 45., 46. un 48. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1971. gada 3. februāris, 21/70 Rittweger/Komisija, Recueil, 7. lpp., 29.–41. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1993. gada 30. novembris, T‑78/92 Perakis/Parlaments, Recueil, II‑1299. lpp., 27. punkts; 1994. gada 9. februāris, T‑109/92 Lacruz Bassols/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑31. un II‑105. lpp., 68. punkts; 2003. gada 6. februāris, T‑7/01 Pyres/Komisija, Recueil FP, I‑A‑37. un II‑239. lpp., 70. punkts.

2.      Vienkāršs iestādes personāla rokasgrāmatas projekts, kurš nav ne izstrādāts līdz galam, ne administrācijas formāli pieņemts un kura saturs ir tikai norādošs, nav lēmums, kas var radīt tiesības un pienākumus personām, uz kurām tas attiecas. Apstāklis, ka šis projekts bija publicēts administrācijas iekšējā tīklā un ka tajā paredzēto uzteikuma termiņu pagaidu darbinieka atlaišanas no darba vai darba līguma nepagarināšanas gadījumiem administrācija piemēroja praksē, neļauj noteikt, ka tas būtu administrācijai saistošs akts, kas var personālam radīt subjektīvas tiesības.

(skat. 80. un 81. punktu)

3.      Kompetentajai iestādei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz pagaidu darbinieka darba līgumu, kas noslēgti uz noteiktu laiku, nepagarināšanu, un Kopienu tiesas kontrolei ir jābūt ierobežotai ar pārliecināšanos par to, ka nepastāv acīmredzama kļūda dienesta interešu izvērtēšanā vai pilnvaru nepareiza izmantošana.

Šajā sakarā, ņemot vērā tās pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, kompetentajai iestādei tad, kad tā lemj par darbinieka situāciju, ir pienākums ņemt vērā visu apstākļu kopumu, kas var noteikt tās lēmumu, un tostarp attiecīgā darbinieka intereses. Tā tas ir gadījumā, kad viņam ir iespēja aizstāvēt savas intereses sarunā ar atbildīgo iestādi pirms lēmuma par līguma nepagarināšanu pieņemšanas un tas tiek pieņemts pēc konsultēšanās ar dienestiem, kuros attiecīgā persona ir strādājusi, kā arī ar dienestu, kurā tā strādātu, ja tās darba līgums būtu ticis pagarināts. Pagaidu darbiniekam nav nekādu tiesību uz darba līguma pagarināšanu, jo tā ir tikai iespēja, kas ir atkarīga no nosacījuma, ka šai pagarināšanai ir jāatbilst dienesta interesēm.

(skat. 92.–94. un 96.–98. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1993. gada 29. jūnijs, C‑298/93 P Klinke/Tiesa, Recueil, I‑3009. lpp., 38. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 18. aprīlis, T‑13/95 Kyrpitsis/EESK, Recueil FP, I‑A‑167. un II‑503. lpp., 52. punkts; 2000. gada 12. decembris, T‑223/99 Dejaiffe/ITSB, Recueil FP, I‑A‑277. un II‑1267. lpp., 51. un 53. punkts; 2003. gada 6. februāris, T‑7/01 Pyres/Komisija, Recueil FP, I‑A‑37. un II‑239. lpp., 51. un 64. punkts; 2005. gada 1. marts, T‑258/03 Mausolf/Europol, Krājums‑CDL, I‑A‑45. un II‑189. lpp., 49. punkts.