Language of document :

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 2. aprīlī iesniedza Općinski sud u Zadru (Horvātija) – R.D., A.D./Raiffeisenbank St. Stefan-Jagerberg-Wolfsberg eGen

(Lieta C-277/19)

Tiesvedības valoda – horvātu

Iesniedzējtiesa

Općinski sud u Zadru

Pamatlietas puses

Prasītāji: R.D., A.D.

Atbildētāja: Raiffeisenbank St. Stefan-Jagerberg-Wolfsberg eGen

Prejudiciālie jautājumi

Kāds tvērums un apjoms ir patērētāju tiesību aizsardzībai, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK] 1 , un Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu 2 un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK 3 un 2013/36/ES 4 un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 5 ?

Vai prasītāji ir patērētāji [Direktīvas 2011/83/ES] un [Direktīvas 2014/17/ES] tiesību normu izpratnē, ņemot vērā, ka atbildētāja apstrīd, ka tie būtu patērētāji?

Vai [Direktīvas 2014/17/ES] 4. panta un Direktīvas 2008/48/EK 3. panta noteikumiem un citiem Direktīvas 2014/17/ES preambulā noteiktajiem patērētāju tiesību aizsardzības mērķiem un nolūkiem ir pretrunā Patēriņa kredītu likuma 3 panta 1. punkta a) apakšpunktā esošās valsts tiesību normas, kurās patērētāju aizsardzībai ir paredzēta maksimālā robeža konkrētā summā, proti, 1 000 000,00 kunas?

Vai [Direktīvas 2014/17/ES] 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācija - kurā atbildētāja ir Austrijas Republikā reģistrēta krājaizdevu sabiedrība, kura 2007. un 2008. gadā nebija saņēmusi nedz Horvātijas Centrālās bankas atļauju izsniegt kredītus patērētājiem, nedz Finanšu ministrijas īpašu atļauju saskaņā ar [Patēriņa kredītu likuma 21. pantu], nedz arī tai bija reģistrēts pārstāvis vai meitasuzņēmums Horvātijas Republikā - ir iemesls, lai atzītu kredītlīguma spēkā neesamību un konstatētu minētās direktīvas tiesību normas pārkāpumu, jo šādā veidā (iespējams) tiek tieši apdraudētas patērētāju statusā esošu fizisku personu tiesības Horvātijas Republikas teritorijā, ievērojot, ka atbildētāja nebija pakļauta tiesību aktos noteiktajai uzraudzībai, lai aizsargātu patērētāju tiesības un paredzētu vienotus noteikumus un kritērijus patēriņa kredītu izsniegšanai hipotekāro kredītu formā, kā norādīts [Direktīvas 2014/17/ES] preambulā?

Vai var uzskatīt, ka ir pārkāpti Direktīvas 2014/17/ES 18., 19. un 20. pants, ņemot vērā, ka labticības un godīguma principi veido juridisko standartu, proti, ka, noslēdzot kredītlīgumu, tika pārkāpta minētā direktīva, jo kredīts tika izsniegts ar faktisko procentu likmi 9,4 % apmērā, savukārt Austrijas patērētājiem atbildētāja noteica procentu likmi 4 % apmērā – ABGB (Allgemeines bürgerliches Gesetzbuch, Austrijas Civilkodekss) 1000. pants – un ņemot vērā, ka atbildētāja kredītiestāde šo mainīgo procentu likmi maina vienpusēji un izsniedz kredītus tikai ar hipotekāro nodrošinājumu?

Vai var uzskatīt, ka ir pārkāptas Direktīvas 2014/17/ES tiesību normas, skatot tās kopsakarā ar Direktīvu 2008/48/EK, Direktīvu 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un ņemot vērā Kredītiestāžu likuma 2. pantā un 5. panta 1. punkta 2. apakšpunktā noteikto, ja atbildētājai, kas ir saskaņā ar Austrijas tiesībām dibināta juridiska persona, ir dota iespēja bez valsts iestāžu atļaujas un uzraudzības izsniegt patēriņa kredītus Horvātijas valstspiederīgajiem Horvātijas Republikas teritorijā, un vai var uzskatīt, ka šajā situācijā minētās valsts tiesību normas patērētāju statusā esošajām fiziskām personām nenodrošina pienācīgu aizsardzību, kas paredzēta Direktīvas 2014/17/ES 5. pantā “Kompetentās iestādes”, un ka atbildētāja nav rīkojusies saskaņā ar Likuma par saistībām 4. pantā paredzētajiem labticības un godīguma principiem, un tas savukārt padara kredītlīguma noteikumus par spēkā neesošiem?

Vai kredītlīguma noslēgšanā nav ievērotas formas prasības, proti, vai pamatprocedūrā ir pārkāpti Direktīvas 2014/17/ES 13., 14. un 16. pants, kredītlīguma A noteikumā par pamatsummas atmaksājumu (2. lappuse), paredzot, ka: “Gada faktiskā procentu likme ir 9,4 %. Attiecībā uz domājamo gada procentu likmi atmaksas kavējuma gadījumā skat. pie kases lodziņa esošo plakātu”?

Vai var uzskatīt, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā ir pārkāpti Direktīvas 2014/17/ES 13., 14. un 16. pants, ņemot vērā, ka strīdīgie kredītlīgumi ir atbildētājas izstrādāti tipveida līgumi, kas noformēti atbildētājas iepriekš sagatavotās veidlapās vācu valodā un kas nav pilnībā tulkoti prasītāju dzimtajā valodā, un ka pirms līguma noslēgšanas Horvātijas Republikā tika izvietotas reklāmas, izmantojot atbildētājas (krājaizdevu sabiedrības) starpnieku tīklu, kuriem tāpat kā atbildētājai saskaņā ar Horvātijas tiesisko regulējumu nebija nedz Horvātijas Centrālās bankas atļaujas veikt kredītdarījumus, nedz Finanšu ministrijas atļaujas izsniegt patēriņa kredītus Horvātijas Republikas teritorijā?

Vai var uzskatīt, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā ir pārkāptas Direktīvas 2014/17/ES tiesību normas, skatot tās kopsakarā ar Direktīvām 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010, ja valsts tiesību normās, proti, Kredītiestāžu likuma 2. panta 1., 2. un 3. punktā un 5. panta 1. punkta 1. un 2. apakšpunktā atbildētājai, kas ir saskaņā ar Austrijas tiesībām dibināta kredītiestāde, ir dota iespēja bez Horvātijas uzraudzības iestādes atļaujas veikt kredītdarījumus Horvātijas Republikas teritorijā ar patērētājiem, kas ir Horvātijas valstspiederīgie, un vai var uzskatīt, ka šajā situācijā minētās valsts tiesību normas patērētāju statusā esošajām fiziskām personām nenodrošina pienācīgu aizsardzību, kas ir paredzēta Direktīvas 2014/17/ES 5. pantā “Kompetentās iestādes”, un ka atbildētāja nav rīkojusies saskaņā ar Likuma par saistībām 4. pantā paredzētajiem labticības un godīguma principiem, un tas savukārt padara kredītlīguma noteikumus par spēkā neesošiem?

Vai apstāklis, ka kredītlīgumu noslēgšanas brīdī 2007. un 2008. gadā Horvātijas tiesību sistēmā nebija atbilstīgu īstenošanas tiesību normu, kas sīki reglamentētu Horvātijas valstspiederīgo parādsaistības ārvalstīs, ir izraisījis būtisku nelīdzsvarotību, no vienas puses, aizņēmēju un, no otras puses, banku situācijā, un šā juridiskā roba dēļ minētie aizņēmēji nebija aizsargāti, kas savukārt būtu pretrunā [Direktīvas 2014/17/ES] tiesību normām, konkrēti tās 13. pantam?

____________

1     Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.).

2     Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 60, 34. lpp.).

3     Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.).

4     Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.).

5     Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1093/2010 ( 2010. gada 24. novembris ), ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/78/EK (OV 2010, L 331, 12. lpp.).