Language of document : ECLI:EU:C:2019:1014

ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZBORDONA] SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 26. novembrī (1)

Lieta C627/19 PPU

Openbaar Ministerie

pret

ZB

(Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2002/584/TI – Eiropas apcietināšanas orderis – Izsniegšanas tiesu iestāde – Beļģijas prokurora izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis – Nosacījums par faktisku iespēju celt prasību tiesā par lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi






1.        Tiesai no jauna ir jāizskata daži lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiecībā uz kuriem būs jānoskaidro, vai prokuratūru (šajā gadījumā – Beļģijas prokuratūru) var uzskatīt par Eiropas apcietināšanas ordera (EAO) “izsniegšanas tiesu iestādi” Pamatlēmuma 2002/584/TI (2) 6. panta 1. punkta izpratnē.

2.        Iesniedzējtiesas šaubas šajā lietā un lietās C‑625/19 PPU un C‑626/19 PPU ir tādas pašas kā Luksemburgas tiesas (lieta C‑566/19 PPU) paustās šaubas, un tās it īpaši attiecas uz Tiesas sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (3) interpretāciju.

3.        Šīs pašas šaubas ir izteiktas attiecībā uz Zviedrijas (lieta C‑625/19 PPU) un Francijas (lietas C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU) prokuratūrām, par ko es sniedzu secinājumus šajā pašā dienā.

4.        Lietā C‑626/19 PPU uzdotais jautājums attiecas uz EAO, kas izsniegti kriminālvajāšanas veikšanai, savukārt izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa interesējas par EAO, kas izsniegti, lai izpildītu galīgajā spriedumā piespriesto brīvības atņemšanas sodu.

5.        Lai arī mana pamatnostāja ir tāda pati, kādu esmu aizstāvējis lietās OG (Lībekas prokuratūra) un PI (Cvikavas prokuratūra) (4) un lietā PF (Lietuvas ģenerālprokurors) (5), šodien sniegto secinājumu turpinājumā es interpretēšu spriedumu OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), kā arī 2019. gada 9. oktobra (6) spriedumu, kas pasludināts līdzīgā lietā.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

6.        Es atsaucos uz pamatlēmuma 5., 6., 8., 10. un 12. apsvērumu, kā arī 1. un 9. pantu, kas ir minēti secinājumos lietā OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras).

B.      Valsts tiesības

7.        Saskaņā ar Beļģijas valdības sniegto informāciju wet van 19 december 2003 betreffende het Europees aanhoudingsbevel (2003. gada 19. decembra Likums par EAO) (7) 32. pantā (8) ir noteikts šādi:

“1.      Ja tiek pieņemts, ka kriminālvajāšanas nolūkā meklētā persona atrodas citas Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā, izmeklētājtiesnesis vai Karaļa prokurors, izpildot lēmumu par apcietinājumu, ko attiecīgā gadījumā ir pieņēmis tiesnesis vai tiesa, izsniedz [EAO], ievērojot 2. un 3. pantā paredzēto formu un nosacījumus. [EAO] kriminālvajāšanas nolūkā var izsniegt tikai saskaņā ar 1990. gada 20. jūlija Likumā par aizturēšanu paredzētajiem nosacījumiem.

[..]

2.      Ja tiek pieņemts, ka soda vai drošības līdzekļa piemērošanas nolūkā meklētā persona atrodas citas Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā, Karaļa prokurors izsniedz [EAO], ievērojot 2. un 3. pantā paredzēto formu un nosacījumus.

Ja šajā gadījumā sods vai drošības līdzeklis ir noteikts aizmuguriski pieņemtā nolēmumā un ja meklētā persona personiski nav saņēmusi pavēsti vai arī nav informēta citā veidā par tiesas sēdes, kas notikusi pirms aizmuguriski pieņemta nolēmuma pasludināšanas, norises laiku un vietu, [EAO] tiek norādīts, ka meklētajai personai ir iespēja Beļģijā celt prasību un tikt tiesātai, ierodoties tiesā.

[..]”

8.        Wet van 20 juli 1990 betreffende de voorlopige hechtenis (1990. gada 20. jūlija Likums par aizturēšanu) (9) 28/1. pantā ir norādīts:

“Tiesnesis vai tiesa attiecīgā gadījumā var izsniegt apcietināšanas orderi, ja aizdomās turētais nevar ierasties tiesā personiski, jo atrodas apcietinājumā ārvalstīs un ir lūdzis nodrošināt iespēju būt klātesošam.”

II.    Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

9.        2019. gada 24. aprīlī Briseles prokuratūra (Beļģija) izsniedza EAO, lai izpildītu Franstalige rechtbank van eerste aanleg van Brussel (Briseles franciski runājošās daļas pirmās instances tiesa, Beļģija) (10) spriedumu, kas attiecībā uz ZB pasludināts 2019. gada 7. februārī.

10.      2019. gada 3. maijā pēc ZB aizturēšanas Nīderlandē EAO tika iesniegts rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande), kas nolēma uzdot šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tad, ja EAO mērķis ir brīvības atņemšanas soda izpilde, kas piespriests ar tiesneša vai tiesas izpildāmu nolēmumu, savukārt EAO ir izsniedzis prokurors, kurš izsniegšanas dalībvalstī piedalās tiesību piemērošanas darbībā, un ir nodrošināts, ka, īstenojot savas pilnvaras, kuras ir cieši saistītas ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, viņš darbojas neatkarīgi, ir piemērojams arī nosacījums, ka ir jābūt iespējai celt prasību tiesā par lēmumu izsniegt EAO, tostarp par lēmuma samērīgumu, kurš pilnībā atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām?”

III. Tiesvedība Tiesā

11.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2019. gada 22. augustā. Tā kā ZB tika piemērota brīvības atņemšana, iesniedzējtiesa lūdza to izskatīt steidzamības tiesvedībā, un Tiesa tam piekrita.

12.      Rakstveida apsvērumus iesniedza ZB, Beļģijas un Nīderlandes valdības, Nīderlandes prokuratūra un Komisija.

13.      Tiesas sēde notika 2019. gada 24. oktobrī kopā ar tiesas sēdēm lietās C‑566/19 PPU, C‑626/19 PPU un C‑625/19 PPU. Tajā piedalījās JR, YC, XD, ZB, Luksemburgas prokuratūra, Nīderlandes prokuratūra, Nīderlandes, Francijas, Zviedrijas, Beļģijas, Īrijas, Spānijas, Itālijas un Somijas valdības, kā arī Komisija.

IV.    Vērtējums

A.      Ievada apsvērumi

14.      Šajā lietā uzdotajam jautājumam ir kopīgi aspekti ar tiem, kuri aplūkoti lietā C‑626/19 PPU, par ko esmu paudis savu viedokli šajā pašā dienā sniegtajos secinājumos.

15.      Šajos secinājumos es aplūkoju ne tikai jautājumu par prokuratūras izsniegtajiem EAO (uz ko attiecas šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu), bet arī šīs iestādes locekļu atbilstību, lai tos varētu uzskatīt par “izsniegšanas tiesu iestādi” pamatlēmuma izpratnē.

16.      Šajā tiesvedībā rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) pieņem, ka Beļģijas prokuratūra var izsniegt EAO, jo tai piemīt neatkarības iezīmes, kas definē “izsniegšanas tiesu iestādi” pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē.

17.      Tā kā Beļģijas prokuratūras neatkarība šajā gadījumā netika aplūkota, netika sniegta arī informācija, kas vajadzīga, lai novarētu, vai, ņemot vērā [prokuratūras] konstitucionālo statusu un tās organisko un funkcionālo struktūru, šīs iestādes locekļi atbilst profilam, ko ir noteikusi Tiesa 2019. gada 27. maija spriedumā PF (Lietuvas ģenerālprokurors) (11). Tāpēc es nevaru paust savu viedokli šajā ziņā.

B.      Par prokuratūras izsniegta EAO pārbaudi tiesā

18.      Mani secinājumi apvienotajās lietās C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU attiecas uz kriminālvajāšanai izsniegtā EAO pārbaudi tiesā.

19.      Šajā situācijā es uzskatu, ka valsts lēmuma par apcietinājuma piemērošanu (VLAP) pieņemšanas brīdī veiktā pārbaude tiesā pēc savas būtības nevar atbilst sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) 75. punktā minētajām “efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām”, kas vienmēr ir aizsardzība, ko lūdz attiecīgā persona, un tā tiek nodrošināta tiesvedībā, kurā tā varēja iesaistīties un piedalīties, īstenojot savas tiesības uz aizstāvību (12).

20.      Tādējādi tāda EAO izsniegšanai nepieciešamo nosacījumu ievērošanas pārbaudi, kuru ir izdevis prokurors, kas var tikt kvalificēts par “izsniegšanas tiesu iestādi” pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, var veikt pirms EAO izsniegšanas, bet tā īstenošana neizslēdz pieprasītās personas tiesības celt prasību tiesā par EAO pēc tā izsniegšanas.

21.      Iepriekš minētais, kas ir piemērojams kriminālvajāšanai izsniegtajiem EAO, ir attiecināms arī uz EAO, kuru mērķis ir sprieduma izpilde.

22.      EAO izsniegšanai, lai izpildītu spriedumu, parasti nav piemērojams lietderīguma princips, bet likumības princips (proti, attiecībā uz tāda sprieduma izpildi, ar ko piemēro likumu konkrētai situācijai).

23.      Tādējādi varētu uzskatīt, ka pēc sprieduma pasludināšanas tā izpilde nav apspriežama, un līdz ar to, ja notiesātais atrodas citā dalībvalstī, EAO būtu izsniedzams automātiski.

24.      Tomēr VLAP pieņemšana vai, kā tas ir šajā lietā, galīga sprieduma pasludināšana, piespriežot brīvības atņemšanas sodu, nav vienīgais EAO izsniegšanas nosacījums. Šim nosacījumam ir jāpievieno vēl viens: EAO izsniegšana nedrīkst būt nesamērīga. Un tā samērīguma izvērtējums ir jāveic tiesnešiem vai tiesām pēc savas ierosmes, apstiprinot iepriekšēju prokuratūras lēmumu (13) vai izskatot attiecīgās personas celtu prasību.

25.      Protams, pastāv arī iepriekšējs samērīguma izvērtējums, ko jau lielā mērā ir veicis pats likumdevējs. Tādējādi saskaņā ar pamatlēmumu EAO nav izsniedzams, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, kas ir mazāks par četriem mēnešiem (14).

26.      Tomēr EAO izsniegšanas samērīgumu nenosaka tikai spriedumā noteiktais brīvības atņemšanas soda ilgums. Šim faktoram ir jāpievieno vēl viens ne mazāk svarīgs faktors, kas ir brīvības atņemšanas laikposms, kurš, iespējams, var ietvert EAO izskatīšanas laiku izpildes dalībvalstī. Attiecīgā gadījumā būs jāņem vērā “attiecīgās personas, kura paliek dalībvalstī, kas nav [..], nodošanas un nosūtīšanas procedūras ietekme uz šīs personas sociālajām un ģimenes attiecībām” (15).

27.      Ir taisnība, ka brīvības atņemšanas laikposms izpildes dalībvalstī būtu jāatskaita no izsniegšanas dalībvalstī noteiktā soda ilguma (16). Tomēr atkarībā no apstākļiem šis [brīvības atņemšanas] laikposms var tikt izciests arī tad, ja attiecīgais izpildāmais sods pēc savas būtības neizbēgami neizraisa brīvības atņemšanu izsniegšanas dalībvalstī.

28.      Proti, tiesnesim vai tiesai notiesājoša sprieduma pasludināšanas brīdī nav noteikti jāaplūko iespēja izsniegt EAO attiecīgā nolēmuma izpildes nolūkā. Iespējams – un tas negadās reti –, ka VLAP tiek pieņemts, lai panāktu notiesātās personas nogādāšanu tiesā un tūlīt pēc tam, pēc šīs personas pamatota lūguma vai arī citu valsts tiesībās paredzēto iemeslu dēļ, spriedumā noteiktais brīvības atņemšanas sods var tikt samazināts vai apturēts, ar nosacījumu, ka attiecīgā gadījumā tiek sniegtas konkrētas garantijas.

29.      Tāpēc pēc notiesājoša sprieduma pasludināšanas ne vienmēr ir jāizsniedz EAO – tiesa, kurai ir jāpieņem nolēmums (vai jebkāda cita tiesu iestāde, kurai ir kompetence šajā jomā), kā tiesa, kam ir jānodrošina efektīva tiesību aizsardzība tiesā, to izsniedz, adresējot izpildes dalībvalstij pieprasījumu nodot notiesāto, vai atsakās to izsniegt, pamatojoties uz samērīguma kritēriju.

30.      Šajos apstākļos var būt nozīme laikposmam, kas ir pagājis no sprieduma pasludināšanas līdz EAO izsniegšanas brīdim. Reizēm pastāv novēlošanas risks, tostarp tad, ja EAO samērīgums ir izvērtēts pašā notiesājošajā spriedumā (17).

31.      Ja EAO ir izsniegts novēloti, spriedumā netieši vai tieši veiktais samērīguma izvērtējums, iespējams, jau ir novecojis. Viens no izšķirošajiem EAO samērīguma izvērtēšanas kritērijiem ir iespējamais brīvības atņemšanas soda ilgums izpildes dalībvalstī, ko nevar neievērot, izvērtējot, vai, ņemot vērā pieprasītās personas situāciju un noziedzīgu nodarījumu, par kur izdarīšanu tā tiek pieprasīta, EAO izsniegšana ir samērīga.

32.      Nevar izslēgt arī iespēju, ka EAO izsniegšanas brīdī pieprasītā persona ir nodibinājusi saikni ar izpildes dalībvalsti, kas ir pietiekama, lai tai varētu piemērot Pamatlēmumu 2008/909/TI (18). Ja tas tā ir, būtu jāizvērtē, vai sodu, kura izpildei ir izsniegts EAO, var izciest šajā dalībvalstī.

33.      No iepriekš minētā izriet, ka var rasties papildu problēmas saistībā ar notiesājoša sprieduma izpildes nolūkā izsniegtajiem EAO, kas neattiecas tikai uz konstatējumu par minētā sprieduma pastāvēšanu un tajā noteikto brīvības atņemšanas sodu. Ja šos EAO izsniedz prokuratūras loceklis, attiecīgajai personai ir jābūt iespējai pieprasīt, lai tās lēmumu pārbauda tiesu iestāde.

34.      Tādējādi es uzskatu, ka tiesības celt prasību tiesā, kas piemērojamas EAO, kuri izsniegti, lai veiktu kriminālvajāšanu, ir piemērojamas arī EAO, kuri izsniegti, lai izpildītu spriedumu.

V.      Secinājumi

35.      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) atbildēt šādi:

Eiropas apcietināšanas orderus, ko prokuratūra izsniegusi, lai izpildītu ar galīgu spriedumu noteikto brīvības atņemšanas sodu, ir jāvar pārsūdzēt tiesā tāpat, kā var pārsūdzēt orderus, kas izsniegti, lai veiktu kriminālvajāšanu.


1      Oriģinālvaloda – spāņu.


2      Padomes pamatlēmums (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.) (turpmāk tekstā – “pamatlēmums”).


3      Spriedums, 2019. gada 27. maijs, C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456; turpmāk tekstā – “spriedums OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras)”.


4      Lietas C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:337; turpmāk tekstā – “secinājumi lietās OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras)”.


5      Lieta C‑509/18, EU:C:2019:338; turpmāk tekstā – “secinājumi lietā PF (Lietuvas ģenerālprokurors)”.


6      Lieta C‑489/19 PPU, NJ (Vīnes prokuratūra), EU:C:2019:849; turpmāk tekstā – “spriedums NJ (Vīnes prokuratūra)”.


7      Moniteur belge, 2003. gada 22. decembris, 60075. lpp.


8      Redakcijā, kas grozīta ar wet van 11 juli 2018 houdende diverse bepalingen in strafzaken (2018. gada 11. jūlija Likums par dažādiem noteikumiem krimināllietās) 13. pantu (Moniteur belge, 2018. gada 18. jūlijs, 57582. lpp.; turpmāk tekstā – “2018. gada likums”).


9      Noteikums ir paredzēts 2018. gada likuma 12. pantā.


10      Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ZB tika piespriesti brīvības atņemšanas sodi uz trīsdesmit mēnešiem un vienu gadu.


11      Lieta C‑509/18, EU:C:2019:457; turpmāk tekstā – “spriedums PF (Lietuvas ģenerālprokurors)”.


12      Secinājumi lietās C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, 84. punkts.


13      Tas tā bija lietā, kurā taisīts spriedums NJ (Vīnes prokuratūra).


14      Pamatlēmuma 2. panta 1. punkts.


15      Spriedums NJ (Vīnes prokuratūra), 44. punkts.


16      Pamatlēmuma 26. panta 1. punkts.


17      Tā ir arī gadījumā, ja EAO izsniegšana ir novēlota pēc VLAP pieņemšanas, kurā tiesa ir veikusi samērīguma pārbaudi. Es atsaucos uz šo gadījumu savos secinājumos lietās C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, 80. punktā.


18      Padomes pamatlēmums (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (OV 2008, L 327, 27. lpp.).