ĢENERĀLADVOKĀTA DŽOVANNI PITRUCELLAS
[GIOVANNI PITRUZZELLA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 18. jūnijā (1)
Apvienotās lietas C‑152/18 P un C‑153/18 P
Crédit mutuel Arkéa
pret
Eiropas Centrālo banku (ECB)
Apelācijas sūdzība – Ekonomikas un monetārā politika – LESD 127. panta 6. punkts – Regula (ES) Nr. 1024/2013 – 4. panta 1. punkta g) apakšpunkts – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība konsolidētā līmenī – Regula (ES) Nr. 468/2014 – 2. panta 21) punkta c) apakšpunkts – Regula (ES) Nr. 575/2013 – 10. pants – Prudenciālajai uzraudzībai pakļauta grupa – Centrālajai iestādei pastāvīgi radniecīgas iestādes
1. Šīs divas apvienotās lietas attiecas uz divām identiskām apelācijas sūdzībām, kuras ir iesniegusi saskaņā ar Francijas tiesībām dibināta kredītiestāde Crédit mutuel Arkéa (turpmāk tekstā – “CMA”), lūdzot atcelt divus Vispārējās tiesas arī gandrīz identiskus spriedumus (2), ar kuriem tā noraidīja CMA celtās prasības atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) (3) lēmumus, ar ko nosaka prudenciālas prasības Crédit mutuel grupai, kuras dalībniece ir CMA.
2. Šīs lietas dod Tiesai iespēju, pirmkārt, pirmo reizi interpretēt LESD 127. panta 6. punkta noteikumus, kuri ir juridiskais pamats, kas ļauj uzticēt ECB prudenciālās uzraudzības uzdevumus banku sektorā, un, otrkārt, sniegt paskaidrojumus par ECB veiktās banku grupu prudenciālās uzraudzības konsolidētā līmenī piemērojamību subjektiem Vienotā uzraudzības mehānisma (VUM) ietvaros.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
3. Ar Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (4) (turpmāk tekstā – “VUM regula”), saistībā ar VUM no 2014. gada tika izveidota jauna euro zonas un citu iesaistīto dalībvalstu, kuru naudas vienība nav euro (5), banku uzraudzības sistēma. VUM ir finanšu uzraudzības sistēma, ko veido ECB un iesaistīto valstu kompetentās iestādes.
4. Viens no vairākiem ar VUM regulas 4. panta 1. punkta g) apakšpunktā saistībā ar VUM ECB uzticētajiem uzraudzības uzdevumiem ir “veikt kredītiestāžu mātes sabiedrību, kas veic uzņēmējdarbību vienā no iesaistītajām dalībvalstīm, uzraudzību konsolidētā veidā, tostarp finanšu pārvaldītājsabiedrību un jauktu finanšu pārvaldītājsabiedrību uzraudzību”.
5. VUM regula ir papildināta un precizēta ar ECB Regulu (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (6) (turpmāk tekstā – “VUM pamatregula”).
6. Šīs regulas 2. panta 21) punktā ir definēts jēdziens “uzraudzītā grupa”. Saskaņā ar šo tiesību normu par šādām grupām ir uzskatāmas:
“[..]
a) grupa, kuras mātesuzņēmums ir kredītiestāde vai finanšu pārvaldītājsabiedrība, kuras galvenais birojs atrodas iesaistītā dalībvalstī; vai
b) grupa, kuras mātesuzņēmums ir jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība, kuras galvenais birojs atrodas iesaistītā dalībvalstī, ja vien finanšu konglomerāta uzraudzības koordinators [..] ir iestāde, kas ir kompetenta veikt kredītiestāžu uzraudzību un kas ir arī koordinatore, veicot kredītiestāžu uzraudzības iestādes funkciju; vai
c) uzraudzītās iestādes, kuru galvenais birojs atrodas vienā un tajā pašā iesaistītajā dalībvalstī, ja vien tās ir pastāvīgi radniecīgas “centrālajai iestādei, kura tās uzrauga” Regulas (ES) Nr. 575/2013[(7)] 10. panta izpratnē, kas reģistrēta tajā pašā iesaistītajā dalībvalstī.”
7. Regulas Nr. 575/2013 10. panta, uz kuru ir atsauce VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunktā, nosaukums ir “Nepiemērošana kredītiestādēm, kuras ir pastāvīgi radniecīgas centrālajai iestādei”. Šī panta 1. punktā ir paredzēts:
“Kompetentās iestādes saskaņā ar valsts tiesību aktiem var izlemt daļēji vai pilnībā nepiemērot Otrās līdz Astotās daļas prasības vienai vai vairākām kredītiestādēm, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī un kas ir pastāvīgi radniecīgas centrālajai iestādei, kura tās uzrauga un kura veic uzņēmējdarbību tajā pašā dalībvalstī, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:
a) centrālās iestādes un radniecīgo iestāžu saistības ir solidāras vai centrālā iestāde pilnībā garantē tās radniecīgo iestāžu saistības;
b) centrālās iestādes un visu radniecīgo iestāžu maksātspēju un likviditāti uzrauga kā vienotu veselumu, pamatojoties uz šo iestāžu konsolidētiem pārskatiem;
c) centrālās iestādes vadība ir pilnvarota dot rīkojumus radniecīgo iestāžu vadībai.
[..]”
B. Francijas tiesības
8. Saskaņā ar Francijas code monétaire et financier français [Monetārā un finanšu kodeksa] (turpmāk tekstā – “CMF”) L.511‑30. pantu Confédération nationale du Crédit mutuel (CNCM) ir uzskatāma par centrālo iestādi CMF noteikumu par kredītiestādēm un finanšu sabiedrībām piemērošanas vajadzībām.
9. CMF L.511‑31. pantā tostarp ir paredzēts, ka centrālās iestādes pārstāv tai radniecīgas kredītiestādes un finanšu sabiedrības, tās ir atbildīgas par to tīkla kohēziju, kā arī tās pārliecinās par tām radniecīgu iestāžu un sabiedrību pareizu darbību un šajā nolūkā tās veic visus nepieciešamos pasākumus, it īpaši nodrošina gan katras no šīm iestādēm un sabiedrībām, gan tīkla kopumā maksātspēju un likviditāti.
II. Tiesvedības priekšvēsture
10. Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētajos spriedumos, uz kuriem es norādu sīkākas informācijas iegūšanai (8).
11. Šīs tiesvedības vajadzībām es tikai atgādinu, ka Crédit mutuel ir necentralizētu banku grupa, ko veido to vietējo kasu tīkls, kurām ir kooperatīvo sabiedrību statuss. Katrai vietējai Crédit mutuel kasei ir jābūt reģionālās federācijas dalībniecei, un katrai federācijai ir jāpievienojas CNCM, kas ir tīkla centrālā struktūra CMF L.511‑30. un L.511‑31. panta izpratnē.
12. CMA ir kooperatīva krājaizdevu sabiedrība ar mainīgu kapitālu, kurai ir piešķirta atļauja kā kredītiestādei. Tā ir Crédit mutuel tīkla dalībniece.
13. Ar 2014. gada 1. septembra lēmumu ECB noteica, ka Crédit mutuel grupa ir nozīmīga grupa, kas ir pakļauta prudenciālajai uzraudzībai. Šajā lēmumā ECB it īpaši norādīja, ka saistībā ar VUM CNCM ir augstākais konsolidācijas līmenis un ka CMA ir Crédit mutuel grupas dalībniece iestāde.
14. Ar 2014. gada 19. septembra vēstuli CMA paziņoja ECB savu analīzi par neiespējamību pakļaut to ECB prudenciālajai uzraudzībai ar CNCM starpniecību.
15. Pēc vairāku vēstuļu apmaiņas ar CMA un CNCM ECB 2015. gada 17. jūnijā pieņēma lēmumu, ar ko nosaka prudenciālas prasības Crédit mutuel grupai (9). Šajā lēmumā ECB it īpaši uzskatīja, ka tā ir iestāde, kas veic CNCM prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī, un ka tā ir kompetentā iestāde, kas ir atbildīga par šajā lēmumā minēto struktūru, tostarp CMA, uzraudzību.
16. 2015. gada 14. septembrī Administratīvā pārskatīšanas padome (10), kurā vērsās CMA, sniedza atzinumu par ECB 2015. gada 17. jūnija lēmuma likumību. Atbildot uz CMA izvirzītajiem argumentiem, minētā padome uzskatīja, pirmkārt, ka nav noteikta prasība, ka “centrālajai iestādei” VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta un Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta izpratnē noteikti ir jābūt kredītiestādes statusam. Otrkārt, minētā padome atzina, ka Crédit mutuel grupa atbilst nosacījumiem, kas minēti Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā, uz kuru ir atsauce VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunktā.
17. Pēc šī atzinuma saņemšanas ECB 2015. gada 5. oktobrī pieņēma pirmo strīdīgo lēmumu, ar ko tika atcelts un aizstāts 2015. gada 17. jūnija lēmums, pilnībā saglabājot tā saturam identisku saturu (11).
18. Vēlāk, 2015. gada 5. decembrī, ECB pieņēma otro strīdīgo lēmumu, ar ko tā noteica jaunas prudenciālās prasības Crédit mutuel grupai, kā arī tajā iesaistītajām iestādēm.
III. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētie spriedumi
19. Ar diviem prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti 2015. gada 3. decembrī un 2016. gada 3. februārī, CMA cēla divas prasības atcelt attiecīgi pirmo strīdīgo lēmumu un otro strīdīgo lēmumu, kuru saturs būtībā ir identisks.
20. Savu prasību pamatojumam CMA katrā prasībā Vispārējā tiesā izvirzīja trīs pamatus; šīs apelācijas sūdzības attiecas tikai uz diviem no tiem. Šajās prasībās CMA būtībā apstrīdēja abu strīdīgo lēmumu likumību, ciktāl ar tiem prudenciālā uzraudzība tika organizēta konsolidētā līmenī ar CNCM starpniecību. Šo abu prasību pirmajos pamatos CMA apgalvoja, ka, tā kā CNCM nav kredītiestādes statusa, tā nevarot tikt kvalificēta kā centrālā iestāde VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta izpratnē. Šo prasību otrajos pamatos CMA apgalvoja, ka ECB esot kļūdaini uzskatījusi, ka Crédit mutuel grupa atbilst nosacījumiem, kas minēti Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā, uz kuru ir atsauce VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunktā (12).
21. Vispārējā tiesa ar pārsūdzētajiem spriedumiem CMA prasības noraidīja kopumā.
IV. Lietas dalībnieku prasījumi
22. Savās apelācijas sūdzībās CMA lūdz Tiesu atcelt pārsūdzētos spriedumus.
23. ECB lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzības vismaz kā daļēji nepieņemamas un turklāt kā daļēji nepamatotas, atstāt negrozītus pārsūdzētos spriedumus un piespriest CMA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24. Eiropas Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest CMA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25. CNCM, kuras lūgumu iestāties lietā Tiesas priekšsēdētājs apmierināja ar 2018. gada 20. septembra rīkojumu, atbalsta ECB un Komisijas prasījumus un lūdz Tiesu piespriest CMA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
V. Juridiskais vērtējums
26. Savu abu apelācijas sūdzību pamatojumam CMA izvirza divus pamatus.
27. Pirmais pamats ir balstīts uz kļūdām tiesību piemērošanā, interpretējot VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunktu un Regulas Nr. 575/2013 10. pantu. CMA būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot kļūdaini nospriedusi, ka ar šīm tiesību normām ECB ir atļauts organizēt centrālajai iestādei radniecīgu iestāžu prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī arī tad, ja šai centrālajai iestādei nav kredītiestādes statusa.
28. Otrajos pamatos CMA pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot kļūdaini atzinusi Crédit mutuel grupu par prudenciālajai uzraudzībai pakļautu grupu VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta izpratnē, lai arī, pēc CMA domām, šī grupa neatbilst Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajam nosacījumam.
29. Pirms tiks izskatīti CMA izvirzītie pamati, vispirms ir jāpārbauda, vai ir pieņemama tās apelācijas sūdzībās vispirms veiktā atsauce uz pielikumā norādīto piezīmi, kurā pēc CMA pieprasījuma augstskolas profesors pārsūdzētos spriedumus izvērtē no banku uzraudzības un regulatora tiesību skatupunkta.
30. Šajā ziņā es norādu, ka no judikatūras izriet, ka pielikumiem piemītošā pierādīšanas un tehniskā funkcija nozīmē, ka, ja apelācijas sūdzībai pievienotajā dokumentā ir iekļauti tiesiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīti daži prasības pieteikumā norādītie pamati vai argumenti, šādiem apstākļiem ir jābūt iekļautiem pašā apelācijas sūdzībā, kam šis dokuments ir pievienots, vai vismaz jābūt atbilstoši identificētiem minētajā apelācijas sūdzībā. Ņemot vērā šo pielikumu funkciju, Tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus vai argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido apelācijas sūdzības pamatojumu vai dažādus tajā izvirzītos pamatus (13).
31. Izskatāmajā lietā vispārīgā atsauce uz attiecīgo piezīmi, ko šajās apelācijas sūdzībās norādījusi CMA, ir neskaidra un nav tieši saistīta ar kādu no pamatiem. CMA nekā īpaši nav identificējusi argumentus, kas ietverti šajā piezīmē un kas pamatotu argumentus, kuri minēti šajās apelācijas sūdzībās izvirzītajos pamatos. Šajos apstākļos šī atsauce, manuprāt, ir jāuzskata par nepieņemamu, tādējādi attiecīgās piezīmes saturs nebūtu jāņem vērā kā tiesisks apstāklis, uz kuru šajās apelācijas sūdzībās ir balstīti CMA izvirzītie pamati un argumenti.
A. Apelācijas sūdzību pirmie pamati attiecībā uz prasību, ka centrālajai iestādei, lai to varētu kvalificēt par “uzraudzīto grupu”, ir jābūt kredītiestādes statusam
32. Šo abu apelācijas sūdzību pirmajos pamatos, kas sastāv no divām daļām, CMA apgalvo, ka Vispārējā tiesa, interpretējot VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunktu, esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā. Pēc CMA domām, šī tiesību norma esot jāinterpretē tādējādi, ka šajā tekstā minētajai centrālajai iestādei ir jābūt kredītiestādes statusam. Šāda prasība esot ieviesta gan ar VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunktu (pirmā daļa), gan ar Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktu, uz kuru ir atsauce minētajā tiesību normā (otrā daļa).
1. Par pirmo pamatu pirmo daļu, kas balstīta uz kļūdainu VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta interpretāciju
33. Šo pirmo pamatu pirmajā daļā CMA apstrīd Vispārējās tiesas sniegto VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta interpretāciju, pamatojoties uz kuru tā secināja, ka šajā tiesību normā nav paredzēts, ka centrālajai iestādei ir jābūt kredītiestādes statusam.
a) Īss Vispārējās tiesas argumentācijas kopsavilkums
34. Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos sniedza VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta gramatisko, teleoloģisko un konteksta interpretāciju (14).
35. Pirmkārt, sniedzot gramatisko interpretāciju, Vispārējā tiesa norādīja, ka attiecīgās tiesību normas formulējumā nav norādīts, ka centrālajai iestādei ir jābūt kredītiestādes statusam (15).
36. Otrkārt, attiecībā uz teleoloģisko interpretāciju Vispārējā tiesa balstījās uz diviem mērķiem iepriekš noteikto kredītiestāžu grupu prudenciālajai uzraudzībai konsolidētā līmenī (16), proti: pirmkārt, ļaut ECB apjaust apdraudējumus, kas var skart kredītiestādi, bet kas rodas nevis kredītiestādes, bet grupas, kurai tā pieder, līmenī, un, otrkārt, novērst to, ka minētās grupas sastāvā esošo struktūru prudenciālo uzraudzību veic dažādas uzraudzības iestādes, it īpaši ECB un valsts iestādes.
37. No šiem diviem mērķiem Vispārējā tiesa secināja, pirmkārt, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu ievērošana ietver to, ka centrālajai iestādei radniecīgas iestādes ir pietiekami tuvas, lai tiktu konstatēta grupas pastāvēšana (17).
38. Turklāt, otrkārt, tā secināja, ka, ja tiktu pieņemta CMA pieeja, saskaņā ar kuru neesot iespējams veikt prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī ar tādas centrālās iestādes starpniecību, kurai nav kredītiestādes statusa, tas “nozīmētu, ka dažādas tādai centrālajai iestādei radniecīgās iestādes, kurai nebūtu kredītiestādes statusa, bet kura atbilstu Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, atkarībā no to nozīmīguma tiktu pakļautas vai nu tikai ECB uzraudzībai, vai arī tiešai valsts kompetento iestāžu uzraudzībai VUM ietvaros, beigu beigās sadrumstalojot prudenciālo uzraudzību, bet tas būtu pretrunā gan [VUM] regulas, gan VUM pamatregulas mērķiem” (18).
39. Treškārt, sniedzot konteksta interpretāciju, Vispārējā tiesa norādīja, ka atbilstošajās VUM regulas tiesību normās ECB nav paredzēta iespēja piemērot sankcijas centrālajām iestādēm. Tomēr Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prudenciālā uzraudzība konsolidētā līmenī, kas tiek veikta papildus prudenciālajai uzraudzībai individuālā līmenī, un neiespējamība ECB piemērot sankcijas centrālajām iestādēm, kurām nav kredītiestādes statusa, nav šķērslis, lai veiktu atbilstīgu prudenciālo uzraudzību, jo ECB var izmantot šīs prerogatīvas attiecībā uz iestādēm, kas ir radniecīgas minētajai centrālajai iestādei (19).
40. Šo pirmo pamatu pirmajā daļā CMA izvirza trīs argumentus, kas ir vērsti pret šo Vispārējās tiesas sniegto interpretāciju.
b) Vispārējās tiesas sniegtās interpretācijas saderība ar LESD 127. panta 6. punktu
41. Ar savu pirmo argumentu CMA pārmet Vispārējai tiesai kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl tā neesot sniegusi tādu VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta interpretāciju, kas būtu saderīga ar augstāka spēka tiesību normu, kura ar to tiek piemērota, proti, ar LESD 127. panta 6. punktu. No šīs pēdējās minētās tiesību normas izrietot, ka ECB veic savus prudenciālās uzraudzības uzdevumus tikai attiecībā uz kredītiestādēm un finanšu iestādēm. Ņemot vērā šai augstāka spēka LESD tiesību normai atbilstīgu VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta interpretāciju, Vispārējai tiesai būtu bijis jānospriež, ka šajā tiesību normā minētajai centrālajai iestādei noteikti ir jābūt kredītiestādes statusam, lai ECB varētu veikt prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī ar šīs centrālās iestādes starpniecību. CMA neesot cēlusi nevienu iebildi par VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta prettiesiskumu, bet esot uzdevusi vienkāršu ar interpretāciju saistītu jautājumu: vai atvasināto tiesību norma būtu jāinterpretē saderīgi ar augstāka spēka LESD tiesību normu.
42. Turklāt, pēc CMA domām, pretēji tam, ko apgalvo ECB, tādas savstarpēji saistītas grupas kā CNCM centrālā iestāde nevarot tikt kvalificēta par “citu finanšu iestādi” LESD 127. panta 6. punkta izpratnē. Proti, CNCM esot vienkārša apvienība, kas veic tikai administratīvu darbību, taču tā neveic saimnieciskas darbības.
43. ECB un Komisija uzskata, ka šis arguments ir jānoraida.
44. Sākumā ir jāatgādina, ka LESD 127. panta 6. punktā (20) ir noteikts, ka Eiropas Savienības Padome “var noteikt Eiropas Centrālajai bankai konkrētus uzdevumus saistībā ar politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu un citu finanšu iestāžu konsultatīvu uzraudzību; tas neattiecas uz apdrošināšanas sabiedrībām” (21).
45. Šī LESD tiesību norma ir juridiskais pamats, uz kuru ir balstījusies Padome, pieņemot VUM regulu, un uz kuras pamata ECB vēlāk pieņēma VUM pamatregulu.
46. Vispirms ir jānorāda, ka ECB un Komisijas minētais apstāklis (22), ka CMA nav cēlusi iebildi par VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta prettiesiskumu attiecībā uz LESD 127. panta 6. punktu vai VUM regulu, neietekmē CMA izvirzīto argumentu. Proti, kā tā ir skaidri norādījusi, tās arguments ir balstīts uz Vispārējās tiesas kļūdu, sniedzot VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta interpretāciju, ciktāl šī interpretācija neesot saderīga ar augstāka spēka tiesību normu, kas ir iekļauta LESD. Savukārt CMA neapgalvo, ka VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkts nebūtu saderīgs ar minēto augstāka spēka tiesību normu. Tādējādi arguments acīmredzami attiecas uz VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta interpretāciju, nevis uz tā spēkā esamību. Tomēr iespēja izvirzīt šādu argumentu nekādi nav atkarīga no iebildes par prettiesiskumu celšanas.
47. Būtībā CMA apgalvo, ka Vispārējā tiesas sniegtā VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta interpretācija esot kļūdaina, ciktāl no apstākļa, ka LESD 127. panta 6. punkts attiecas tikai uz kredītiestāžu un citu finanšu iestāžu prudenciālo uzraudzību, noteikti izrietot, ka šajā atvasināto tiesību normā minētajai centrālajai iestādei noteikti ir jābūt kredītiestādes statusam, lai ECB varētu veikt prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī ar šīs centrālās iestādes starpniecību.
48. Šī argumenta priekšnosacījums, manuprāt, ir LESD 127. panta 6. punktā minēto jēdzienu “kredītiestādes” un “citas finanšu iestādes” šaura interpretācija. Saskaņā ar CMA atbalstīto pieeju šī primāro tiesību norma būtu jāinterpretē tādējādi, ka Padome, nosakot konkrētus uzdevumus prudenciālās uzraudzības jomā, kurus tā var uzticēt ECB, nevarētu piešķirt tai pilnvaras veikt banku grupas prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī, jo centrālajai iestādei, kurai ir radniecīgas dažādas grupas kredītiestādes, nav kredītiestādes statusa.
49. Šajos apstākļos ir jāpārbauda, vai šī LESD 127. panta 6. punkta interpretācija tiešām ir tā, kas ir jāsniedz, lai Vispārējās tiesas sniegtā VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta interpretācija nebūtu saderīga ar augstāka spēka LESD tiesību normu.
50. Tomēr es neuzskatu, ka tā būtu pareiza LESD 127. panta 6. punkta interpretācija.
51. Proti, no gramatiskā skatupunkta tā ir taisnība, ka ar LESD 127. panta 6. punktu Padomei nepārprotami ir atļauts uzticēt ECB konkrētus uzdevumus, kas attiecas uz divu veidu iestāžu – kredītiestāžu un citu finanšu iestāžu (izņemot apdrošināšanas sabiedrības) – prudenciālu uzraudzību. Turklāt abi jēdzieni – “kredītiestādes” un “finanšu iestāde” – ir definēti Savienības atvasinātajās tiesībās, proti, Regulā Nr. 575/2013 (23).
52. Tomēr, nosakot LESD 127. panta 6. punkta tvērumu un Padomes pilnvaras uzticēt ECB konkrētus uzdevumus banku nozares prudenciālās uzraudzības jomā, tas noteikti ir jāveic atbilstoši sistēmai, kurā ietilpst šī primāro tiesību norma, un ar to izvirzītajiem mērķiem.
53. Šajā ziņā es vispirms norādu, ka no sistēmiskā skatupunkta attiecīgā LESD tiesību norma, kas primārajās tiesībās tika ieviesta ar Māstrihtas līgumu (24), ir iekļauta nodaļas “Monetārā politika” pirmajā pantā (LESD trešās daļas VIII sadaļas 2. nodaļa). Šajā pantā ir ietverti pamatnoteikumi, ar ko nosaka Eiropas Centrālo banku sistēmas un ECB mērķus un uzdevumu piešķiršanu (25). Attiecīgajai tiesību normai, ņemot vērā citus šajā pašā LESD 127. pantā iekļautos papildu noteikumus (26), ir sistēmiska nozīme.
54. Tomēr LESD 127. panta 6. punktā izvirzīto mērķu analīze, kas, manuprāt, būtu pretrunā tajā iekļauto jēdzienu “kredītiestādes” un “citas finanšu iestādes” šaurai interpretācijai, izraisītu to, ka Padomei tiktu liegta iespēja uzticēt ECB banku grupas prudenciālās uzraudzības uzdevumus tikai tāpēc, ka centrālajai iestādei, kurai ir radniecīgas kredītiestādes, kas ir attiecīgās banku grupas dalībnieces, nav kredītiestādes statusa.
55. Šajā ziņā ir jānorāda, ka vispār banku prudenciālās uzraudzības uzdevumu īstenošanas mērķis ir nodrošināt kredītiestāžu drošību un stabilitāti, kas ir būtisks nosacījums, lai nodrošinātu visas finanšu sistēmas stabilitāti (27). Proti, kā uzskatāmi parādīja 2008. gada finanšu krīze (28), pastāv tieša saikne starp finanšu sistēmas stabilitāti, no vienas puses, un lielo kredītiestāžu un lielo banku grupu drošību un stabilitāti, no otras puses (29).
56. LESD 127. panta 6. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka tā mērķis ir ļaut Padomei, ja un kad tas ir nepieciešams, uzticēt ECB konkrētus uzdevumus Eiropas banku nozares prudenciālās uzraudzības jomā ar mērķi nodrošināt tās drošību un stabilitāti, lai nodrošinātu finanšu sistēmas stabilitāti – uz kuru ir skaidra atsauce LESD 127. panta 5. punktā – un, visbeidzot, vienotās naudas vienības un iekšējā tirgus integritāti.
57. Šajā ziņā ir jānorāda, ka ilgu laikposmu – no brīža, kad primārajās tiesībās tika ieviesta tiesību norma, kas 1992. gadā ar Māstrihtas līgumu (un kopš ECB izveides 1998. gadā) ir iekļauta LESD 127. panta 6. punktā, līdz VUM regulas pieņemšanai 2013. gadā, – Padome neuzskatīja par nepieciešamu izmantot ar šo tiesību normu tai piešķirtās pilnvaras uzticēt ECB konkrētus uzdevumus banku prudenciālās uzraudzības jomā.
58. Tomēr 2008. gada finanšu krīze, kas drīz vien kļuva par banku krīzi, parādīja Eiropas Savienībā pastāvošās neintegrētas prudenciālās uzraudzības sistēmas trūkumus un acīmredzamas tiesiskā regulējuma nepilnības, kas veicināja krīzes padziļināšanos.
59. Šajos apstākļos kļuva acīmredzams, ka tikai Savienības līmenī integrēti īstenota prudenciālā uzraudzība var nodrošināt atbilstošu uzraudzību situācijā, kurā ir attīstījies banku pakalpojumu iekšējais tirgus Savienībā un kurā no šī laika dažādās dalībvalstīs darbojas vairākas Eiropas līmeņa grupas. Šajos apstākļos Padome pieņēma VUM regulu.
60. Taču, lai varētu sasniegt šo secinājumu 55. un 56. punktā minētos mērķus un ļautu ECB pilnībā īstenot tās prudenciālās uzraudzības uzdevumus, šai iestādei ir jānodrošina uzraudzības pilnvaras ne tikai individuālā līmenī attiecībā uz katru atsevišķu kredītiestādi, bet arī banku grupu, kurās ietilpst daļa vai vairākas kredītiestādes, uzraudzība konsolidētā līmenī.
61. Pilnvaru veikt banku grupu prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī piešķiršana atbilst diviem mērķiem, kurus pārsūdzētajos spriedumos pamatoti identificēja Vispārējā tiesa un kuri ir minēti šo secinājumu 36. punktā, proti, ļaut ECB apjaust apdraudējumus, kas var skart kredītiestādi un kas rodas grupas, kurai tā pieder, līmenī (30), un, otrkārt, novērst minētās grupas sastāvā esošo struktūru prudenciālās uzraudzības sadrumstalotību. Turklāt es norādu, ka CMA šajās apelācijas sūdzībās nav apstrīdējusi šo vērtējumu.
62. Taču šo mērķu gaismā, lai ECB varētu efektīvi veikt tai uzticētos prudenciālās uzraudzības uzdevumus, grupas uzraudzības konsolidētā līmenī gadījumā ECB uzraudzības pilnvarām ir jāattiecas arī uz iestādēm, kurām nav kredītiestāžu vai finanšu iestāžu statusa, ja šīs iestādes ir banku grupas dalībnieces. Šādos gadījumos, kā to pamatoti norādīja Komisija, ECB uzticētās uzraudzības pilnvaras attiecībā uz iestādēm, kas nav bankas, nav pamatotas ar tām raksturīgajām īpašībām vai darbību, bet ar apstākli, ka šīs iestādes pieder grupai, kurā ir iekļautas kredītiestādes, un ka šo iestāžu uzraudzība var būt efektīva tikai konsolidētā veidā grupas līmenī.
63. Šajā situācijā, ņemot vērā mērķus, kas noteikti, piešķirot ECB pilnvaras prudenciālās uzraudzības jomā, LESD 127. panta 6. punkts nevar tikt interpretēts šauri, izslēdzot iespēju Padomei uzticēt ECB pilnvaras veikt prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī attiecībā uz banku grupām, kurām, izpildot Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, visaugstākajā konsolidācijas līmenī ir iestāde, kurai nav kredītiestādes statusa, neatkarīgi no šai iestādei izvēlētas juridiskās formas. Šāda interpretācija acīmredzami būtu pretrunā LESD 127. panta 6. punktā izvirzītajiem mērķiem, kas ir minēti šo secinājumu 56. punktā. Proti, tas ļautu banku grupai izvairīties no konsolidētās uzraudzības tieši tā iemesla dēļ, ka iestādei, kas darbojas kā centrālā iestāde, tā izvēlētos tādu juridisko formu kā apvienība, kas apdraudētu grupas uzraudzības konsolidētā līmenī efektivitāti.
64. No iepriekš minētā izriet, ka LESD 127. panta 6. punktam nav pretrunā, ka ECB var veikt banku grupas prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī ar tādas centrālās iestādes starpniecību, kurai nav kredītiestādes statusa, un, ja Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, šajā ziņā nav nozīmes, kāda ir šīs struktūras konkrētā juridiskā forma un vai tā veic saimniecisko darbību.
65. No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta interpretācija, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi pārsūdzētajos spriedumos, nav pretrunā LESD 127. panta 6. punktam, un tādējādi pirmo pamatu pirmās daļas pirmais arguments ir jānoraida.
c) Prudenciālās uzraudzības sadrumstalotības iespēja
66. Ar otro argumentu, kas izvirzīts šo apelācijas sūdzību pirmo pamatu pirmajā daļā, CMA apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, kas ir izklāstīts šo secinājumu 38. punktā un saskaņā ar kuru tās atbalstītās pieejas pieņemšana izraisītu prudenciālās uzraudzības sadrumstalotību, bet tas būtu pretrunā gan VUM regulai, gan VUM pamatregulai (31).
67. Pēc CMA domām, pirmkārt, Vispārējā tiesa, apgalvojot, ka radniecīgajām iestādēm var nebūt kredītiestādes statusa, lai tās atbilstu minētajā 10. pantā paredzētajiem nosacījumiem un līdz ar to tās būtu iestādes, kas pieder “prudenciālajai uzraudzībai pakļautajai grupai”, esot sagrozījusi VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta un Regulas Nr. 575/2013 10. panta noteikumus.
68. Otrkārt, izskatāmajā lietā CNCM esot apvienība, kas neveic nekādu saimniecisko darbību un pilda tikai administratīvas funkcijas, tādējādi tā neradot nekādu risku, kas varētu ietekmēt tai radniecīgu kredītiestāžu situāciju. Tādējādi tās iekļaušana ECB prudenciālajai uzraudzībai pakļautajā grupā neesot attaisnojama ar attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītajiem mērķiem.
69. ECB un Komisija uzskata, ka šis arguments ir jānoraida.
70. Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iebildumi, kas vērsti pret Vispārējās tiesas lēmumā iekļautu papildu argumentu, nevar būt pamats atcelt šo spriedumu un tādējādi ir neefektīvi (32).
71. Taču, kā pamatoti norādīja ECB un Komisija, šis arguments ir vērsts pret šī sprieduma motīvu, kas izvirzīts pilnības labad, un tādējādi tas ir uzskatāms par neefektīvu.
72. Tas, ka šis motīvs ir izvirzīts pilnības labad, uz ko norāda CMA šajā argumentā, pirmkārt, skaidri izriet no apstākļa, ka Vispārējā tiesa šo divu spriedumu punktā, kas ir pirms CMA minētā punkta, secināja, ka “saskaņā ar [VUM] regulas un VUM pamatregulas mērķiem kvalifikācija “uzraudzītā grupa” VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta izpratnē ir saglabājama neatkarīgi no tā, vai šīs grupas centrālajai iestādei ir kredītiestādes statuss” (33). Otrkārt, to, ka šis motīvs ir izvirzīts pilnības labad, apstiprina vārda “turklāt” lietojums to apstrīdēto spriedumu punktu sākumā, kas attiecas uz CMA argumentāciju.
73. Katrā ziņā arguments ir ne tikai neefektīvs, bet arī acīmredzami nepamatots.
74. Tādējādi, pirmkārt, runājot par iebildumu, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi attiecīgo tiesību normu noteikumus, – tas ir balstīts uz pārsūdzēto spriedumu acīmredzami kļūdainu interpretāciju. Proti, attiecīgajos šo spriedumu punktos Vispārējā tiesa nebūt neapgalvo, ka radniecīgajām iestādēm varētu nebūt kredītiestādes statusa un ka tās vienlaikus atbilstu Regulas Nr. 575/2013 10. pantā paredzētajiem nosacījumiem.
75. Otrkārt, kā tas izriet no šo secinājumu 61.–64. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, iebildums par to, ka, tā kā CNCM ir apvienība, kas neveic nekādu saimniecisko darbību un pilda tikai administratīvas funkcijas, tās integrācija grupā, kas pakļauta ECB prudenciālajai uzraudzībai, neesot attaisnojama ar attiecīgajās regulās izvirzītajiem mērķiem, ir jānoraida.
76. No tā izriet, ka otrais arguments, kuru CMA ir izvirzījusi šo pirmo pamatu pirmajā daļā, manuprāt, arī ir jānoraida.
d) Uzraudzības uzdevums un sankciju piemērošanas pilnvaras
77. Ar trešo argumentu, kas izvirzīts šo apelācijas sūdzību pirmo pamatu pirmajā daļā, CMA apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunktu, ciktāl, lai arī tā konstatēja, ka ECB nevar piemērot sankcijas šajā tiesību normā minētajām centrālajām iestādēm, tomēr no šī konstatējuma tā neesot izdarījusi nepieciešamos secinājumus, proti, to, ka centrālajai iestādei ir jābūt kredītiestādes statusam.
78. Proti, pastāvot cieša saikne starp iespēju uzraudzīt kredītiestādi un iespēju piemērot sankcijas pārkāpumu gadījumā. Efektīvu uzraudzību nebūtu iespējams nodrošināt, ja nevarētu piemērot nekādas sankcijas. Tādējādi neesot konsekventi atzīt ECB pilnvaras uzraudzīt iestādi, atņemot tai līdzekļus, kas nodrošina tās efektivitāti. Tā kā sankciju piemērošanas pilnvaras nodrošina uzraudzības efektivitāti un tā kā šīs pilnvaras drīkst īstenot tikai attiecībā uz kredītiestādēm un finanšu iestādēm, VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta noteikumi Vispārējai tiesai esot bijuši jāinterpretē tādējādi, ka tos var piemērot tikai tām centrālajām iestādēm, kurām ir kredītiestādes vai finanšu iestādes statuss.
79. Vispārējās tiesas minētais apstāklis, ka ECB ir pilnvaras piemērot sankcijas centrālajai iestādei radniecīgām iestādēm (34), esot neefektīvs. Proti, tas, ka netiek ievērotas Regulā Nr. 575/2013 paredzētās prudenciālās prasības konsolidētās situācijas līmenī, varētu izrietēt no tā, ka centrālā iestāde nepilda savus uzdevumus attiecībā uz radniecīgām iestādēm, nevis no kādas radniecīgās iestādes rīcības. Šajos apstākļos ECB neesot pamata piemērot sankcijas kredītiestādei, ja tā nav vainojama pārkāpuma izdarīšanā.
80. ECB un Komisija uzskata, ka šis arguments ir jānoraida.
81. Šajā ziņā ir jānorāda, ka vispār ar LESD 132. panta 3. punktu (35), ievērojot Padomes paredzētos ierobežojumus un nosacījumus, ECB ir piešķirtas pilnvaras piemērot naudas sodus un noteikt periodiskus soda maksājumus gadījumos, kad netiek ievērotas šīs regulas un šie lēmumi. Uz šīs tiesību normas pamata Padome pieņēma Padomes Regulu (EK) Nr. 2532/98 (1998. gada 23. novembris) par Eiropas Centrālās bankas pilnvarām piemērot sankcijas (36).
82. Tomēr it īpaši attiecībā uz uzdevumu pildīšanu kredītiestāžu prudenciālās uzraudzības politiku jomā pilnvaras piemērot sankcijas ar VUM regulas 18. pantu un, it īpaši, tā 1. punktu, ir piešķirtas ECB. Šajos apstākļos sankciju piemērošanas procedūras ir paredzētas VUM pamatregulas 120. un nākamajos pantos, kas saskaņā ar VUM regulas 18. panta 7. punktu reglamentē arī saikni ar Regulas Nr. 2532/98 tiesību normām.
83. Kā pārsūdzētajos spriedumos (37) konstatēja Vispārējā tiesa, ar VUM regulas 18. panta 1. punktu ECB ir piešķirtas pilnvaras piemērot sankcijas, lai tā pildītu savus uzdevumus prudenciālās uzraudzības jomā tikai attiecībā uz kredītiestādēm, finanšu pārvaldītājsabiedrībām un jaukta tipa finanšu pārvaldītājsabiedrībām. Savukārt ar to nav atļauts piemērot sankcijas centrālajām iestādēm, kas nepieder kategorijām, kas definētas attiecīgi VUM regulas 2. panta 3., 4. un 5. punktā. Proti, kā pamatoti norādīja Komisija, ar tiesiskuma principu sankciju jomā nav saderīgi, ka ECB piešķirtās pilnvaras piemērot sankcijas tiek izmantotas arī gadījumos, kas it īpaši ir minēti atbilstošajās tiesību normās.
84. Ņemot to vērā, tomēr ir jānorāda, ka nevienā no iepriekš minētajiem tiesību aktiem sankciju jomā, ne arī kādā citā VUM regulas tiesību normā nav sniegts nekāds normatīvs pamatojums, kas ļautu uzskatīt, ka pilnvaras piemērot sankcijas iestādēm būtu nepieciešams nosacījums, kas ECB dod tiesības veikt šo iestāžu prudenciālo uzraudzību, un ka šādu pilnvaru piemērot sankcijas neesamības gadījumā šīs iestādes nebūtu pakļautas ECB prudenciālajai uzraudzībai.
85. Tātad apstāklis, ka ECB nav pilnvaru piemērot sankcijas tādam konkrētam iestāžu veidam kā centrālā iestāde, nav nosacījums, lai atzītu tās kompetenci veikt savus grupas, kuras dalībniece ir šī iestāde, prudenciālās uzraudzības uzdevumus konsolidētā līmenī. No tā izriet, ka Vispārējai tiesai nevar pārmest kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neesot izdarījusi apgalvotos secinājumus no tā, ka ECB nav pilnvaru piemērot sankcijas VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunktā minētajām centrālajām iestādēm, kas ir apgalvotās sekas tam, ka šīm centrālajām iestādēm, lai tās tiktu pakļautas ECB prudenciālajai uzraudzībai, būtu jābūt kredītiestādes statusam.
86. Turklāt Vispārējai tiesai nekādā ziņā nevar pārmest kļūdu, kad tā atsaucās uz ECB doto iespēju vajadzības gadījumā piemērot sankcijas attiecīgajai centrālajai iestādei radniecīgajām kredītiestādēm, lai uzskatītu, ka, kaut gan ECB nav pilnvaru piemērot sankcijas centrālajām iestādēm, ECB tomēr ir piešķirtas prerogatīvas, kas tai ļauj veikt atbilstošu prudenciālo uzraudzību un tādējādi nodrošināt efektivitāti.
87. Šajā ziņā es norādu, ka Vispārējās tiesas minētajai iespējai, kā to norādīja Komisija, papildus ir jāmin arī VUM regulas 18. panta 5. punktā minētā iespēja. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka konkrētos gadījumos, ja ECB tas vajadzīgs prudenciālās uzraudzības uzdevumu veikšanai, tā var pieprasīt valsts kompetentajām iestādēm uzsākt procedūru ar mērķi rīkoties, lai nodrošinātu, ka tiek piemērotas atbilstīgas sankcijas, it īpaši saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, ar kuriem tiek piešķirtas īpašas pilnvaras, kas attiecīgajā brīdī nav prasītas Savienības tiesību aktos.
88. No visa iepriekš minētā izriet, ka CMA trešais arguments, kas izvirzīts pirmo pamatu pirmajā daļā, manuprāt, arī ir jānoraida un tādējādi ir jānoraida pirmā daļa kopumā.
2. Par pirmo pamatu otro daļu, kas balstīta uz kļūdainu Regulas Nr. 575/2013 10. panta interpretāciju
89. Šo apelācijas sūdzību pirmo pamatu otrajā daļā CMA apgalvo, ka – pretēji tam, ko ir nospriedusi Vispārējā tiesa (38), – prasība, ka centrālajai iestādei, lai tiktu piemērots jēdziens “uzraudzītā grupa” VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir jābūt kredītiestādes statusam, tika ieviesta ar Regulas Nr. 575/2013 10. pantu. Šajā daļā CMA izvirza divus argumentus.
90. Savā pirmajā pamatā CMA atsaucas uz Regulas Nr. 575/2013 11. panta 4. punktu, saskaņā ar kuru, “ja piemēro [šīs regulas] 10. pantu, minētajā pantā norādītā centrālā iestāde ievēro Otrās līdz Astotās daļas prasības, pamatojoties uz centrālās iestādes kopējo konsolidēto finanšu stāvokli, ko veido centrālā iestāde kopā ar tās radniecīgajām iestādēm”.
91. CMA apgalvo, ka, ciktāl šajā tiesību normā minētās prasības var ievērot tikai kredītiestāde, Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā minētajai centrālajai iestādei noteikti esot jābūt šim statusam, lai pār to varētu veikt prudenciālo uzraudzību. Tādējādi Regulas Nr. 575/2013 11. pantā esot netieši, bet noteikti paredzēts nosacījums, ka 10. pantā minētajai centrālajai iestādei ir jābūt kredītiestādei. Tātad Vispārējai tiesai esot bijis jāizvērtē, kāda saikne pastāv starp abām tiesību normām, un jādod priekšroka nozīmei, kas ļautu piemērot šīs tiesību normas saskaņoti.
92. ECB un Komisija uzskata, ka šis arguments ir jānoraida.
93. Šajā ziņā vispirms ir jāprecizē, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkts un 11. panta 4. punkts attiecas uz iespējamo atbrīvojumu ievērot minētajā regulā noteiktās prudenciālās prasības, kuru centrālajai iestādei radniecīgām kredītiestādēm individuāli var piešķirt kompetentā iestāde. Savukārt šajās apelācijas sūdzības aplūkotais jautājums ir par to, vai pastāv prudenciālajai uzraudzībai pakļauta grupa saskaņā ar VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunktu, kurā it īpaši ir atsauce uz Regulas Nr. 575/2013 10. pantu, nevis uz šīs regulas 11. pantu.
94. Ņemot to vērā, es pilnībā piekrītu Vispārējās tiesas argumentācijai (39), saskaņā ar kuru loģiskā saikne starp Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktu un 11. panta 4. punktu ir tāda, ka otrās minētās tiesību normas piemērošana ir nevis pirmās minētās normas piemērošanas nosacījums, bet sekas. Proti, Regulas Nr. 575/2013 11. panta 4. punkts ir piemērojams tikai tad, ja kompetentā iestāde saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 10. pantu nolemj individuālā kārtā atbrīvot centrālajai iestādei radniecīgas iestādes no prudenciālo prasību ievērošanas.
95. Šajā gadījumā minētajā tiesību normā ir noteikts, ka centrālā iestāde ievēro prudenciālās prasības, pamatojoties uz kopējo konsolidēto finanšu stāvokli, ko tā veido kopā ar tās radniecīgajām iestādēm.
96. Tādējādi no tā skaidri izriet, ka, apgalvojot, ka Regulas Nr. 575/2013 11. panta 4. punktu var ievērot tikai kredītiestāde, CMA sajauc prudenciālās prasības, kas centrālajai iestādei, iespējams, ir piemērojamas individuālā līmenī, ar prasībām, kas saskaņā ar šo tiesību normu ir piemērojamas konsolidētā līmenī. Tādējādi CMA arguments ir balstīts uz acīmredzami kļūdainu Regulas Nr. 575/2013 11. panta 4. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru, ja ir piemērojams minētās regulas 10. pants, centrālajai iestādei ir jāatbilst prudenciālajām prasībām nevis individuālā līmenī, bet konsolidētā līmenī.
97. No tā izriet, ka pirmo pamatu otrās daļas pirmais arguments, manuprāt, ir acīmredzami nepamatots.
98. Ar pirmo pamatu otrās daļas otro argumentu CMA apgalvo, ka prasība, ka centrālajai iestādei, lai ECB ar tās starpniecību varētu veikt konsolidētu uzraudzību, ir jābūt kredītiestādes statusam, izriet no Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta. Pēc CMA domām, tā kā šajā tiesību normā ir atsauce uz centrālās iestādes maksātspēju un likviditāti, tajā netieši, bet noteikti esot paredzēts, ka šai struktūrai ir jābūt kredītiestādes statusam. Šīs tiesību normas interpretācija, ko pārsūdzētajā spriedumā ir sniegusi Vispārējā tiesa (40) un ko CMA definē kā teleoloģisku un vispārīgu, neesot ievērots minētās tiesību normas formulējums, kurā skaidri esot paredzēts, ka būtu jāizvērtē centrālās iestādes likviditāte un maksātspēja.
99. ECB un Komisija uzskata, ka šis arguments ir jānoraida.
100. Šis arguments ir balstīts uz pilnīgi nepareizu Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta, kurā ir paredzēts nosacījums, ka “centrālās iestādes un visu radniecīgo iestāžu maksātspēju un likviditāti uzrauga kā vienotu veselumu, pamatojoties uz šo iestāžu konsolidētiem pārskatiem”, interpretāciju.
101. Proti, CMA atkal ir sajaukusi šajā tiesību normā minēto iestāžu (tātad centrālās iestādes un tai radniecīgu iestāžu) uzraudzību konsolidētā līmenī “kopumā”, kas ir šajā tiesību normā minētā uzraudzība, no vienas puses, ar centrālās iestādes uzraudzību individuālā līmenī, uz kuru šī tiesību norma neattiecas, no otras puses.
102. No tā izriet, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā nekādā ziņā nav noteikts, ka centrālajai iestādei ir jāveic darbības, kas pamato tās maksātspējas un likviditātes uzraudzību individuālā līmenī un tādējādi to, ka šai iestādei ir kredītiestādes statuss.
103. No tā izriet, ka pirmo pamatu otrās daļas otrais arguments ir jāuzskata par acīmredzami nepamatotu.
104. No visa iepriekš minētā izriet, ka abu CMA apelācijas sūdzību pirmie pamati, manuprāt, ir jānoraida.
B. Apelācijas sūdzību otrie pamati, kas balstīti uz kļūdām faktu juridiskajā kvalifikācijā, ciktāl Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Crédit mutuel atbilst Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam
105. Savu apelācijas sūdzību otrajos pamatos CMA pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi kļūdas faktu juridiskajā kvalifikācijā, ciktāl tā ir nospriedusi, ka Crédit mutuel atbilst Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam, lai to kvalificētu par “uzraudzīto grupu” VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta izpratnē.
106. Šim otrajam pamatam ir divas daļas.
a) Pirmā daļa attiecībā uz CMF L.511‑31. panta un CNCM 1992. gada 10. marta Lēmuma Nr. 1‑1992 piemērojamību
107. Savu otro pamatu pirmajā daļā CMA apstrīd vērtējumu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa nosprieda, ka CNCM 1992. gada 10. marta Lēmums Nr. 1‑1992 (turpmāk tekstā – “1992. gada 10. marta lēmums”) apstiprina, ka Crédit mutuel grupā pastāv pašu kapitāla un likviditātes pārvešanas saistības, kas ļauj secināt, ka nosacījums par solidāru saistību starp centrālo iestādi un tai radniecīgām iestādēm pastāvēšanu – kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā – ir izpildīts (41).
108. CMA apgalvo, ka elementi, kuri izriet no šī lēmuma un kurus ir izklāstījusi Vispārējā tiesa, neļaujot raksturot šādas pašu kapitāla un likviditātes pārvešanas saistības starp dažādām Crédit mutuel struktūrām. Šajā lēmumā paredzētajā sistēmā, lai arī patiesa solidaritāte starp tās pašas reģionālās grupas kasēm pastāvētu, tomēr valsts līmenī starp reģionālajām grupām neesot nekādu pašu kapitāla un likviditātes pārvešanas saistību. Tādējādi, ja reģionālā grupa saskartos ar grūtībām, CNCM nevarētu uzlikt citai reģionālajai grupai pienākumu pārvest pašu kapitālu, lai to atbalstītu.
109. Tas, ka Caisse centrale du Crédit mutuel (CCCM) var izmantot ierobežotus resursus, kurus tai uzticējušas reģionālās grupas (kas ir 2 % no to saņemtajiem noguldījumiem), neļaujot konstatēt pašu kapitāla un likviditātes pārvešanas saistības reģionālo grupu starpā. Runa esot par to, ka reģionālās grupas ierobežotu daļu no saņemtajiem noguldījumiem vienkārši nodod CCCM, kas paliekot šo grupu parādniece.
110. Conseil d’État [Valsts padomes] (Francija) 2018. gada 9. marta nolēmums lietā Nr. 399413 (42), kuru min ECB un Komisija, lai pamatotu pārsūdzētos spriedumus, esot neefektīvs, jo tas tika pieņemts pēc minēto spriedumu pasludināšanas un katrā ziņā tajā ir aplūkoti jautājumi, kas atšķiras no šajās apelācijas sūdzībās aplūkotajiem.
111. ECB un Komisija uzskata, ka šī daļa ir jānoraida. Komisija uzskata, ka – pretēji Vispārējās tiesas viedoklim – pietiek ar CMF L.511‑31. pantu, lai Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais nosacījums būtu izpildīts, un nav nepieciešamības izskatīt 1992. gada 10. marta lēmumu. Tā uzskata, ka tādējādi Tiesa varētu aizstāt pamatojumu šajā ziņā.
112. Šajā ziņā sākumā ir jānorāda, ka CMA, kā to apgalvo ECB un Komisija, neapstrīd pārsūdzētajos spriedumos Vispārējās tiesas sniegto Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, kurā tā secināja, ka šajā tiesību normā minētais nosacījums ir izpildīts, ja grupā pastāv pašu kapitāla un likviditātes pārvešanas saistības, lai nodrošinātu iespēju izpildīt saistības pret kreditoriem (43). CMA apstrīd tikai šīs tiesību normas piemērošanu izskatāmajā lietā (44).
113. Pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa vispirms atgādināja, ka 2015. gada 14. septembra atzinumā, kas minēts šo secinājumu 16. punktā, Pārskatīšanas padome ir minējusi vairākus iemeslus, kāpēc ir jāievēro šis nosacījums, proti, [tie ir] L.511‑31. panta formulējums, CNCM pienākums sniegt palīdzību grūtībās esošām krājaizdevu sabiedrībām, kas izriet no 1992. gada 10. marta lēmuma, CCCM statūti un apstāklis, ka agrāk tika sniegta ārkārtas palīdzība grūtībās esošām iestādēm.
114. Turpinājumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka CMF L.511‑31. panta formulējums pats par sevi neļauj secināt, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir izpildīts. Tomēr tika nospriests, ka savukārt 1992. gada 10. marta lēmums un tajā paredzētais solidaritātes mehānisms ļauj konstatēt pašu kapitāla un likviditātes pārvešanas saistības Crédit mutuel iekšienē ar mērķi nodrošināt saistību pret kreditoriem izpildi, un tādējādi tikai tas vien, ka pastāv šāds solidaritātes mehānisms, ļauj uzskatīt Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto nosacījumu par izpildītu.
115. Šajā ziņā, pirms tiek aplūkoti pret šo argumentāciju celtie CMA iebildumi, ir jāizskata Komisijas iesniegtais lūgums aizstāt pamatojumu, jo tam esot provizorisks raksturs.
116. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai lūgums aizstāt pamatojumu būtu pieņemams, ir jāpastāv interesei celt prasību, proti, ka lietas dalībniekam, kas to ir iesniedzis, iznākums var sniegt labvēlīgu rezultātu. Tā tas ir gadījumā, ja lūgums aizstāt pamatojumu ir aizstāvība pret prasītāja izvirzītu pamatu (45).
117. Izskatāmajā lietā, ja – pretēji Vispārējās tiesas nospriestajam – būtu jākonstatē, ka no CMF L.511‑31. panta paša par sevi izriet, ka Crédit mutuel atbilst Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam, CMA otrā pamata pirmā daļa kļūtu neefektīva. Proti, šajā gadījumā vairs nebūtu jāanalizē CMA argumenti, kas balstīti uz Vispārējās tiesas kļūdu 1992. gada 10. marta lēmuma vērtējumā. Tādējādi, tā kā Komisijai ir interese iesniegt lūgumu aizstāt pamatojumu, tas, manuprāt, ir jāatzīst par pieņemamu.
118. Attiecībā uz CMF L.511‑31. panta tvērumu Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos vispirms norādīja, ka, ja valsts kompetentās tiesas nav pieņēmušas nolēmumu, tai ir jālemj par minēto tiesību normu tvērumu. Tādējādi Vispārējā tiesa nosprieda, ka CMF L.511‑31. pants pats par sevi neļauj secināt, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums, ņemot vērā tā pārāk vispārīgo formulējumu, kurā ir atsauce uz “nepieciešamo pasākumu” veikšanu, lai “nodrošināt[u] gan katras no šīm iestādēm un sabiedrībām, gan tīkla kopumā maksātspēju un likviditāti”, ir izpildīts. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka no tik vispārīgas tiesību normas nav iespējams secināt pašu kapitāla un likviditātes pārvešanas saistību esamību, lai nodrošinātu saistību pret kreditoriem izpildi (46).
119. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sniegusi pārāk šauru CMF L.511‑31. panta interpretāciju. Lai pamatotu savu nostāju, tā min šīs tiesību normas interpretāciju, kas ir sniegta Conseil d’État 2018. gada 9. marta Nolēmumā Nr. 399413. Arī ECB atsaucas uz šo nolēmumu, bet tā savu argumentāciju balsta arī uz Conseil d’État 2016. gada 13. decembra Nolēmumu Nr. 403418 (47).
120. Šajā ziņā ir jāatgādina, tāpat kā to dara Vispārējā tiesa, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts normatīvo vai administratīvo tiesību normu piemērojamība ir jāizvērtē, ņemot vērā valstu tiesu sniegto interpretāciju (48).
121. CMA minētais apstāklis, ka Conseil d’État 2018. gada 9. marta nolēmums tika pieņemts pēc pārsūdzēto spriedumu pasludināšanas, neliedz ņemt to vērā, lai interpretētu CMF L.511‑31. pantu, ja lietas dalībniekiem Tiesā ir bijusi iespēja sniegt savus apsvērumus (49).
122. Taču Conseil d’État 2016. gada 13. decembra nolēmuma 5. apsvērumā šī tiesa ir precizējusi, ka “likumdevējs, pieņemdams L.511‑31. panta noteikumus [..], ir uzticējis [CNCM] [..] uzdevumus nodrošināt [Crédit mutuel] tīkla kohēziju, veikt katras krājaizdevu sabiedrības administratīvo, tehnisko un pārvaldības kontroli un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu tīkla pareizu darbību. [..] Turklāt saskaņā ar šī paša kodeksa L.511‑31. pantu CNCM, ja attiecīgo iestāžu finanšu situācija to attaisno un neatkarīgi no jebkādām pretējām tiesību normām un noteikumiem, var lemt par divu vai vairāku tīklā iekļauto krājaizdevu sabiedrību apvienošanu, to komercdarbības nodošanu, kā arī to darbības izbeigšanu. No šī tiesiskā regulējuma izriet, ka neatkarīgi no attiecībām, kādas pastāv starp Crédit mutuel tīklā iekļautajām grupām, CNCM ir juridiski atbildīga arī par banku sistēmas sistēmiskā regulējuma ietvaros paredzēto pasākumu sagatavošanu un īstenošanu attiecībā uz visu Crédit mutuel grupu un tai kā “mātesuzņēmumam Savienībā” ir jāsagatavo preventīvs šīs grupas atveseļošanas plāns”.
123. Līdzīgi apsvērumi ir iekļauti Conseil d’État 2018. gada 9. marta nolēmuma 7. apsvērumā, kurā ir piebilsts, ka “šādu uzdevumu pildīšana attiecībā uz uzraudzītām kredītiestādēm noteikti ietver [CNCM] kompetenci paredzēt krājaizdevu sabiedrībām saistošus noteikumus, nodrošinot tām piemērojamo noteikumu ievērošanu un šo noteikumu pārkāpumu gadījumā piemērojot tām attiecīgas sankcijas”.
124. Turklāt šī pēdējā minētā nolēmuma 20. apsvērumā Conseil d’État ir nospriedusi, ka, “īstenojot tām uzlikto pienākumu nodrošināt tīkla likviditāti un maksātspēju”, centrālās iestādes saskaņā ar [CMF] L.511‑31. pantu ir pilnvarotas veikt “visus nepieciešamos pasākumus“ un, it īpaši, izveidot saistošus solidaritātes mehānismus, kas nav tikai tādi iepriekšfinansēti dibinājumi kā garantiju fondi”.
125. No šīs Conseil d’État judikatūras izriet, ka CMF L.511‑31. pantā paredzētais pienākums “veikt visus nepieciešamos pasākumus, it īpaši nodrošināt gan katras no šīm iestādēm un sabiedrībām, gan tīkla kopumā maksātspēju un likviditāti”, ietver ļoti plašu administratīvu, tehnisku un finanšu kontroli, ko CNCM veic pār visu Crédit mutuel tīklu, un ka šīs pilnvaras ļauj tai jebkurā brīdī izveidot tādus saistošus solidaritātes mehānismus kā pašu kapitāla un likviditātes pārvešana, kas var tikt uzlikti par pienākumu tīkla dalībniekiem. Conseil d’État šīs pilnvaras raksturo tādējādi, ka iestādes finanšu krīzes gadījumā tās ļauj CNCM lemt par divu vai vairāku tīkla krājaizdevu sabiedrību apvienošanu, neraugoties uz jebkādiem pretējiem noteikumiem vai normām. Taču pilnvaras uzlikt kādam tīkla dalībniekam pienākumu pievienot finanšu krīzes skarto iestādi nozīmē noteikt pienākumu rīkoties ar šīs iestādes pasīviem, un šim dalībniekam tas, iespējams, rada smagākas sekas par tām, kas izriet no pienākuma veikt vienkāršu pašu kapitāla vai likviditātes pārvešanu.
126. Ņemot vērā šo CNCM kontroles un iejaukšanās pilnvaru attiecībā uz Crédit mutuel tīkla dalībniecēm iestādēm tvērumu gadījumā, ja kādu tīkla dalībnieci iestādi ir skārusi krīze, manuprāt, nevar noliegt, ka Conseil d’État judikatūrā aprakstītais L.511‑31. panta noteikums ietver pašu kapitāla un likviditātes pārvešanas saistību esamību Crédit mutuel tīkla ietvaros. No tā izriet, ka – pretēji Vispārējās tiesas atzinumam –, manuprāt, ar šo pantu pietiek, lai šī grupa atbilstu Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam.
127. Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja Vispārējās tiesas nolēmuma argumentos atklājas kļūda, bet nolēmuma rezolutīvā daļa, šķiet, ir balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, šāds pārkāpums nevar būt pamats minētā nolēmuma atcelšanai un ir jāveic argumentu aizstāšana (50).
128. Līdz ar to, manuprāt, Komisijas lūgums aizstāt pamatojumu ir jāapmierina un tādējādi otro pamatu pirmā daļa ir jānoraida kā neefektīva.
b) Otrā daļa par CNCM 1992. gada 10. marta Lēmuma Nr. 1‑1992 nepiemērojamību visai Crédit mutuel grupai
129. Saistībā ar šo otro pamatu otro daļu CMA apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu faktisko apstākļu juridiskajā kvalifikācijā saistībā ar Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ciktāl, pat pieņemot, ka 1992. gada 10. marta lēmums attiecās uz pašu kapitāla un likviditātes pārvešanas saistību pastāvēšanu, šis lēmums neesot bijis piemērojams visai Crédit mutuel grupai, kas ir pakļauta ECB prudenciālajai uzraudzībai.
130. Crédit mutuel grupā esot iekļautas bankas – reģionālo krājaizdevu sabiedrību filiāles, kas nav radniecīgas centrālajai iestādei. Šīs filiāles pilnīgi noteikti neietilpstot 1992. gada 10. marta lēmuma piemērošanas jomā, un attiecībā uz tām nepastāvot nekāds solidaritātes mehānisms. CNCM attiecībā uz šīm filiālēm neesot nekādas prerogatīvas, kas būtu paredzētas Regulas Nr. 575/2013 10. pantā.
131. ECB vispirms apgalvo, ka šī argumentācija, kas pirmo reizi tika minēta apelācijas tiesvedībā, esot jauns pamats, kas attiecas nevis uz Regulas Nr. 575/2013 10. panta interpretāciju, bet uz VUM pamatregulas 2. panta 21) punkta c) apakšpunkta tvērumu, un ka tādējādi šī otrā daļa neesot pieņemama. Komisija būtībā piekrīt ECB nostājai. ECB un Komisija apgalvo, ka otrā pamata otrā daļa katrā ziņā esot jānoraida kā nepamatota. Šajā ziņā ECB aicina Tiesu veikt procesa organizatorisko pasākumu saskaņā ar Reglamenta 64. pantu, pieprasot sniegt informāciju par dažiem pārfinansēšanas nolīgumiem, kurus noslēgušas Crédit mutuel grupas krājaizdevu sabiedrības un to filiāles.
132. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, tā kā apelācijas ietvaros Tiesa pārbauda tikai tā juridiskā risinājuma vērtējumu, kas piemērots pirmās instances tiesā apspriestajiem pamatiem un argumentiem, procesa puse nevar Tiesā pirmo reizi izvirzīt argumentu, ko tā nav izvirzījusi Vispārējā tiesā (51).
133. Taču, iepazīstoties ar lietas materiāliem, man nav ne mazāko šaubu, ka CMA argumentācija saistībā ar otro pamatu otro daļu nekādi nav minēta pirmajā instancē Vispārējā tiesā. To arī nevar kvalificēt kā jaunu argumentu, kas būtu tikai vienkāršs Vispārējā tiesā iesniegtās argumentācijas iztirzājums vai paplašinājums (52).
134. Šajos apstākļos es uzskatu, ka šī daļa nav pieņemama.
135. Pakārtoti es norādu, ka, pat pieņemot, ka šī daļa būtu pieņemama – bet tas tā nav –, tā katrā ziņā ir arī neefektīva.
136. Conseil d’État 2018. gada 9. marta nolēmumā ir precizējusi, ka ar CMF L.511‑31. pantu CNCM piešķirtās pilnvaras veikt Crédit mutuel tīkla uzraudzību ir jāuzskata par tādām, kas attiecas arī “uz krājaizdevu sabiedrību uzraudzību, ja pirmo minēto krīzes situācija ietekmē otro minēto situāciju” (53). Šajos apstākļos, ņemot vērā manu secinājumu, kuru esmu izdarījis iepriekš 125. punktā un saskaņā ar kuru pietiek tikai ar CMF L.511‑31. pantu, lai Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums būtu izpildīts, pat ja 1992. gada 10. marta lēmums nebūtu piemērojams visai Crédit mutuel grupai, šis apstāklis nekādā ziņā neietekmētu konstatējumu, ka šī grupa atbilst minētajam nosacījumam.
137. No visa iepriekš minētā izriet, ka otro pamatu otrā daļa, manuprāt, ir jānoraida un par ECB iesniegto lūgumu veikt procesa organizatorisko pasākumu nav jālemj. Tādējādi, tā kā abu apelācijas sūdzību otrie pamati ir jānoraida, abas apelācijas sūdzības, manuprāt, ir jānoraida kopumā.
VI. Par tiesāšanās izdevumiem
138. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
139. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
140. Tā kā ECB, Komisija un CNCM ir prasījušas piespriest CMA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā nolēmums CMA ir nelabvēlīgs, tā sedz pati savus tiesāšanās izdevumus un tai ir jāpiespriež atlīdzināt ECB, Komisijas un CNCM tiesāšanās izdevumus.
VII. Secinājumi
141. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest šādi:
1) Apelācijas sūdzības noraidīt.
2) Crédit mutuel Arkéa sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Centrālās bankas, Eiropas Komisijas un Confédération nationale du Crédit mutuel tiesāšanās izdevumus.