ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 31. maijā (1)
Lieta C‑105/17
Komisia za zashtita na potrebitelite
pret
Evelina Kamenova,
piedaloties
Okrazhna prokuratura – Varna
(Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Uzņēmumu negodīga komercprakse attiecībā pret patērētājiem – Pārdošana tiešsaistē – Jēdziens “tirgotājs”
I. Ievads
1. Preču un pakalpojumu meklēšana internetā ir kļuvusi par mūsu ikdienas daļu, un tagad arī neapšaubāmi par mūsu kultūras daļu. Tiešsaistes tirdzniecības platformu skaits nemitīgi pieaug, un 2016. gadā Eiropas Savienībā to pilsoņu skaits, kas ir vecāki par 16 gadiem un jaunāki par 74 gadiem un bija pasūtījuši internetā preces vai pakalpojumus personīgai lietošanai, ir sasniedzis 55 % (2). Šo platformu uzdevums ir nodrošināt starpniecību vai būt par starpniekiem tiešsaistē. Tādējādi ar to palīdzību tiek nodibinātas tiešas attiecības starp tirgotāju un patērētāju, starp diviem tirgotājiem vai divām privātpersonām, kas vēlas iegādāties jaunas vai lietotas preces personīgiem mērķiem (3).
2. Taču bieži vien tiešsaistes platformās publicētajos sludinājumos nav skaidri norādīts, vai pārdevējs ir tirgotājs vai privātpersona.
3. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Tiesai ir iesniegusi Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa, Bulgārija), attiecas uz Direktīvas 2005/29/EK (4) 2. panta b) un d) punkta interpretāciju.
4. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Evelina Kamenova un Komisia za zashtita na potrebitelite (Bulgārijas Patērētāju tiesību aizsardzības komisija; turpmāk tekstā – “PTAK”) par aktu, ar ko pēdējā minētā konstatēja administratīvo pārkāpumu. E. Kamenova tiek pārmests Zakon za zashtita na potrebitelite (ZZP) (Patērētāju tiesību aizsardzības likums; turpmāk tekstā – “ZZP”) pārkāpums, jo patērētājiem netika sniegta informācija saistībā ar tiešsaistes platformā publicētajiem sludinājumiem par preču pārdošanu.
5. Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai fizisku personu, kas tiešsaistes tirdzniecības platformā ir vienlaicīgi publicējusi astoņus sludinājumus par dažādu preču pārdošanu, var kvalificēt kā “tirgotāju” un vai tās darbība ir “komercprakse” Negodīgas komercprakses direktīvas izpratnē.
6. Tādējādi ar izskatāmo lietu Tiesai ir dota iespēja precizēt jēdzienu “tirgotājs” šīs direktīvas izpratnē, kā arī kritērijus, kas ir jāņem vērā valsts tiesām, izvērtējot šo jēdzienu īpašajā tiešsaistes tirdzniecības kontekstā.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Negodīgas komercprakses direktīva
7. Saskaņā ar negodīgas komercprakses direktīvas 1. pantu, skatot to kopā ar tās preambulas 14. un 15. apsvērumu, šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, pilnīgi tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi.
8. Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
b) “tirgotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas komercpraksē, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas attiecas uz tā uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, un arī jebkura persona, kas darbojas tirgotāja vārdā vai uzdevumā;
[..]
d) “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” [..] ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem;
[..].”
9. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punktu tā “attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā”.
2. Direktīva 2011/83/ES
10. Kā izriet no Direktīvas 2011/83/ES (5) 1. panta, šīs direktīvas mērķis ir, panākot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, veicināt iekšējā tirgus sekmīgu darbību, tuvinot konkrētus aspektus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos, kas attiecas uz līgumiem, kuri noslēgti starp patērētājiem un tirgotājiem.
11. Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
2) “tirgotājs” ir jebkura fiziska vai jebkura privāta vai publiska juridiska persona, kura, tostarp ar jebkuras citas personas, kas darbojas šīs personas vārdā vai uzdevumā, starpniecību, saistībā ar līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju;
[..].”
12. Saskaņā ar Direktīvas par patērētāju tiesībām 3. panta 1. punktu [šo direktīvu], “ievērojot tās nosacījumus un ciktāl paredzēts tās noteikumos, piemēro jebkuram līgumam, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju [..]”.
B. Bulgārijas tiesības
13. Ar 2005. gada 9. decembra DV Nr. 99 paziņotā ZZP, tā redakcijā, kas publicēta 2014. gada DV Nr. 61 un ir spēkā no 2014. gada 25. jūlija, 47. pantu un ZZP 50. pantu attiecīgi ir transponēts Direktīvas par patērētāju tiesību aizsardzību 6. un 9. pants, kas, pirmkārt, attiecas uz pienākumu sniegt informāciju attiecībā uz distances līgumiem un, otrkārt, uz atteikuma tiesībām.
III. Pamatlietas fakti, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
14. No pamatlietas materiāliem izriet, ka M. K. K. (patērētājs šajā lietā) tīmekļvietnē http://olx.bg saskaņā ar distances līgumu iegādājās lietotu “Longines” zīmola pulksteni.
15. 2014. gada 20. oktobrī pulksteni, ko pārdeva lietotājs ar profilu “eveto‑ZZ”, patērētājam piegādāja kurjeru servisa uzņēmums. Par sūtījuma nosūtītāju sniegtajā informācijā bija norādīts nosūtītāja vārds, uzvārds, adrese un telefona numurs. Konstatējis, ka pulkstenim nepiemīt tiešsaistes tirdzniecības platformā ievietotajā sludinājumā norādītās īpašības, patērētājs telefoniski pauda pārdevējam savu vēlmi izbeigt līgumu. Tomēr pēdējais minētais atteicās paņemt preci atpakaļ un atmaksāt samaksāto naudu.
16. Tāpēc patērētājs iesniedza sūdzību PTAK. PTAK veiktajās pārbaudēs tika konstatēts, ka pulksteņa nosūtītājs ar profilu “eveto‑ZZ” ir E. Kamenova. Kā apgalvo vietnes pārvaldītājs, lietotājs “eveto‑ZZ” 2014. gada 10. decembrī kopumā publicēja astoņus sludinājumus par dažādu preču pārdošanu (6).
17. Ar 2015. gada 27. februāra aktu PTAK konstatēja administratīvo pārkāpumu. 2015. gada 17. martā E. Kamenova apstrīdēja šo aktu, pamatojoties uz to, ka viņai nav “tirgotāja” statusa, tāpēc ZZP tiesību normas viņai nebija piemērojamas. PTAK pieņēma lēmumu par naudas soda uzlikšanu E. Kamenova, pamatojoties uz ZZP 207. pantu, par ZZP 47. panta 1. punkta 2., 3., 5., 7., 8. un 12. apakšpunkta, kā arī 50. panta pārkāpumu. PTAK balstījās uz apstākli, ka E. Kamenova nevienā sludinājumā nebija norādījusi tirgotāja vārdu un uzvārdu un adresi, kā arī savu elektroniskā pasta adresi, galīgo cenu ar visiem nodokļiem un nodevām, maksāšanas, piegādes un izpildes nosacījumus, patērētāja tiesības atteikties distances līgumu, šo tiesību īstenošanas nosacījumus, termiņu un kārtību, kā arī atgādinājumu, ka, noslēdzot pārdošanas līgumu, ir spēkā likumā noteiktās garantijas par preces atbilstību pārdošanas līgumam.
18. E. Kamenova cēla prasību par lēmumu par naudas soda uzlikšanu Varnenski Rayonen sad (Varnas rajona tiesa, Bulgārija). Ar 2016. gada 22. marta spriedumu šī tiesa atcēla PTAK lēmumu par naudas soda uzlikšanu, jo E. Kamenova nebija “tirgotāja” statusa Noteikumu, ar kuriem papildina ZZP, 13. panta 2. punkta izpratnē un atsaucās uz Negodīgas komercprakses direktīvu, norādot, ka “tirgotāja” jēdziens ir saistīts nevis ar vienreizēju, atsevišķu darbību, bet ar attiecīgās personas uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, kas paredz īstenotās darbības sistemātiskumu.
19. PTAK par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
20. Uzskatot, ka pamatlietas iztiesāšana ir atkarīga no attiecīgo Savienības tiesību normu interpretācijas, Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa) ar 2017. gada 16. februāra lēmumu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2017. gada 28. februārī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas [2005/29] 2. panta b) un d) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darbība, kuru īsteno fiziska persona, kas ir reģistrēta preču tirdzniecības tīmekļvietnē un vienlaicīgi tīmekļvietnē ir publicējusi kopumā astoņus sludinājumus par dažādu preču pārdošanu, ir tirgotāja darbība 2. panta b) punkta juridiskās definīcijas izpratnē, ir uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem 2. panta d) punkta izpratnē un saskaņā ar 3. panta 1. punktu ietilpst direktīvas piemērošanas jomā?”
21. Rakstveida apsvērumus iesniedza Vācijas valdība, kā arī Eiropas Komisija.
IV. Vērtējums
A. Ievada piezīmes
1. Par Tiesai uzdotā jautājuma tvērumu
22. Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fizisku personu, kas ir reģistrējusies preču tirdzniecības tīmekļvietnē, var kvalificēt kā “tirgotāju”, ja šajā tīmekļvietnē tā publicē vienlaicīgi astoņus sludinājumus par preču pārdošanu, un, otrkārt, vai tās darbība ir “komercprakse” šīs pašas direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē.
23. Jautājums tātad ir par to, vai saskaņā ar Negodīgas komercprakses direktīvu tāda fiziska persona kā prasītāja pamatlietā, kas tiešsaistes tirdzniecības platformā ir publicējusi astoņus sludinājumus par dažādu preču pārdošanu, ir kvalificējama kā “tirgotāja” vai arī šī persona izslēgta no minētās direktīvas piemērošanas jomas, jo uz to nav attiecināms jēdziens “tirgotājs”, ņemot vērā tās darbības ierobežoto raksturu.
24. Pirms šī jautājuma izskatīšanas ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa prejudiciālajā jautājumā lūdz sniegt tikai Negodīgas komercprakses direktīvas interpretāciju (7). Tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtais pamatlietas faktu rašanās apraksts, šķiet, norāda uz to, ka ir pārkāptas ar Direktīvu par patērētāju tiesībām piešķirtās tiesības. Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka atbildētājai pamatlietā tika uzlikts sods par ZZP 47. panta 1. punkta 2., 3., 5., 7., 8. un 12. apakšpunkta un 50. panta pārkāpumu. Taču, kā ir norādījusi Komisija, ar šīm tiesību normām tika transponēti attiecīgi Direktīvas par patērētāju tiesībām 6. pants, kurā ir noteikti pienākumi sniegt informāciju par distances līgumiem, un minētās direktīvas 9. pants par atteikuma tiesībām.
25. Tādēļ jautājumam par to, vai, ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstīto darbību, fizisku personu var kvalificēt kā “tirgotāju” Direktīvas par patērētāju tiesībām 2. panta 2. punkta izpratnē, var būt nozīme pamattiesvedībā.
26. Jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas atļautu izlemt valsts tiesas izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (8).
27. Šajos apstākļos ir jāsaprot, ka jautājums būtībā ir uzdots ar mērķi noskaidrot, vai Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta b) punkts un Direktīvas par patērētāju tiesībām 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fizisku personu, kas ir reģistrējusies preču tirdzniecības tīmekļvietnē, var kvalificēt kā “tirgotāju”, ja šajā tīmekļvietnē tā vienlaicīgi publicē astoņus sludinājumus par dažādu preču pārdošanu, un, otrkārt, vai šīs personas darbība ir “komercprakse” Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē.
28. Lai atbildētu uz šo jautājumu, sākumā, šķiet, ir jānosaka, vai šajā lietā ir lietderīgi piedāvāt jēdziena “tirgotājs” definīcijas vienveidīgu interpretāciju, jo šis jēdziens attiecīgajās direktīvās ir gandrīz identisks (9). Lai šāda pieeja būtu noderīga, manuprāt, vispirms ir jānosaka, kāda ir ar minētajām direktīvām veiktā saskaņošanas pakāpe.
2. Par saskaņošanas, kas ir veikta ar Negodīgas komercprakses direktīvu un Direktīvu par patērētāju tiesībām, pakāpi
29. Pirmkārt, pirms tiks izskatīts jautājums par saskaņošanas pakāpi, kas ir veikta ar attiecīgajām direktīvām, ir jāuzsver būtisks aspekts: tirgotāja jēdziens abās direktīvās ir definēts gandrīz identiski (10) un šīs abas definīcijas ir cieši saistītas ar saimnieciskās darbības veikšanu.
30. Ņemot to vērā, otrkārt, ir jāpiebilst, ka, lai varētu piedāvāt viendabīgu jēdziena “tirgotājs” attiecīgo direktīvu izpratnē definīcijas interpretāciju, ir jāpārbauda, vai ar šīm abām direktīvām veiktās saskaņošanas pakāpe – uz ko attiecas attiecīgie tajās paredzētie noteikumi – ir analoģiska. Šajā ziņā atgādināšu, ka direktīvā noteiktās saskaņošanas pakāpes vērtējums ir jābalsta uz tās formulējumu, kā arī tās jēgu un mērķi (11).
31. Vispirms norādīšu, ka Negodīgas komercprakses direktīva saskaņā ar tās 3. panta 1. punktu “attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā” (12), savukārt Direktīvu par patērētāju tiesībām atbilstoši tās 3. panta 1. punktam piemēro, “ievērojot tās nosacījumus un ciktāl paredzēts tās noteikumos, piemēro jebkuram līgumam, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju”.
32. Tādējādi, lai arī to attiecīgās piemērošanas jomas atšķiras, šīs direktīvas ir balstītas uz LESD 114. pantu (13) un šajā ziņā tām ir vienādi mērķi, proti, dot ieguldījumu iekšējā tirgus sekmīgā darbībā un nodrošināt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību to normatīvajā un administratīvajā ietvarā (14).
33. Turklāt konstatēju, ka, lai sasniegtu šos mērķus, Savienības likumdevējs ir veicis izsmeļošu un pilnīgu (15) attiecīgajās direktīvās paredzēto noteikumu saskaņošanu (16).
34. Kas attiecas uz Negodīgas komercprakses direktīvu, no tās preambulas 14. apsvēruma skaidri izriet, ka ar to ir veikta “pilnīga saskaņošana” [harmonisation complète] (17). Šī saskaņošana attiecas uz tiesību normām par negodīgu komercpraksi, tostarp negodīgu reklāmu, ko tirgotāji sniedz patērētājiem, kas Savienības līmenī aizskar šo pēdējo minēto saimnieciskās intereses (18). Precīzāk, šāda pilnīga jeb izsmeļoša saskaņošana attiecas uz visu šīs direktīvas piemērošanas jomu (19).
35. Turklāt no Negodīgas komercprakses direktīvas preambulas 15. apsvēruma izriet, ka ar šo direktīvu ir veikta valsts tiesību normu “pilnīga saskaņošana” [harmonisation totale], neskarot dažus izņēmumus (20). Tādējādi, kā skaidri ir paredzēts šīs direktīvas 4. pantā “Iekšējais tirgus”, dalībvalstis nevar pieņemt stingrākus pasākumus par tiem, kas ir noteikti ar minēto direktīvu, pat ar mērķi nodrošināt augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni (21).
36. Kas attiecas uz Direktīvu par patērētāju tiesībām, tās mērķis ir tuvināt valsts tiesību normas jautājumos, kas ietilpst tās piemērošanas jomā (22). Precīzāk, lasot kopsakarā šīs direktīvas preambulas 4., 5. un 7. apsvērumu, tās mērķis ir “pilnīgi” saskaņot konkrētus patērētāju distances un ārpus uzņēmuma telpām noslēgto līgumu aspektus, proti, attiecībā uz patērētāju informēšanu un atteikuma tiesībām šī veida līgumos (23).
37. Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 4. pantu “Saskaņošanas pakāpe” “dalībvalstis savos valsts tiesību aktos nepatur spēkā vai neievieš noteikumus, kuri atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, tostarp stingrākus vai mazāk stingrus noteikumus, lai nodrošinātu atšķirīgu patērētāju aizsardzības līmeni, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi” (24). Tātad ar šo direktīvu ir veikta “pilnīga” vai maksimāla saskaņošana.
38. Visbeidzot viss, šķiet, liecina par to, ka Savienības likumdevēja noteiktā abu minēto direktīvu normu saskaņošanas pakāpe ir vienāda. Proti, šīs analīzes vajadzībām nozīme ir tikai pilnīgai jeb maksimālai saskaņošanai, jo gadījumā, ja, iespējams, netiek veikta šāda attiecīgo direktīvu saskaņošana, tas var radīt problēmas saistībā ar jēdziena “tirgotājs” vienveidīgu interpretāciju.
39. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka ir lietderīgi vienveidīgi interpretēt šajās abās direktīvās lietotā jēdziena “tirgotājs” definīciju, ņemot vērā, ka Savienības likumdevējs ir sniedzis gandrīz identiskas jēdziena “tirgotājs” definīcijas, jo tās ir cieši saistītas ar saimnieciskās darbības veikšanu un pilnīgas saskaņošanas pakāpi, kas ir Savienības likumdevēja izvirzītais mērķis attiecībā uz valstu tiesību normām, uz kurām attiecas izskatāmās direktīvas.
B. Par Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta b) punktā un Direktīvas par patērētāju tiesībām 2. panta 2. punktā lietotā jēdziena “tirgotājs” nozīmi un tvērumu
40. Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta d) punktā jēdziens “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” ir definēts kā “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem”. Tātad šī jēdziena definīcijas pamatā ir jēdzieni “patērētājs” un “tirgotājs”, tāpēc, lai noskaidrotu, vai situācija ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, izšķiroša nozīme ir to interpretācijai. Proti, komercprakses esamību šīs direktīvas izpratnē var pieņemt tikai tad, ja tā attiecas uz tirgotāju, no vienas puses, un patērētāju, no otras puses.
41. Būtiska nozīme ir Negodīgas komercprakses direktīvas ratione personae piemērošanas jomas analīzei, jo tikai tad, ja atbildētājai pamatlietā būtu “tirgotāja” statuss, būtu jāaplūko jautājums par to, vai tās darbība var būt komercdarbība direktīvas izpratnē.
42. Jēdziens “tirgotājs” ir definēts Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta b) punktā, ar to saprotot “jebkur[u] fizisk[u] vai juridisk[u] person[u], kas komercpraksē, uz ko attiecas [šī] direktīva, darbojas nolūkos, kas attiecas uz tā uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, un arī jebkura persona, kas darbojas tirgotāja vārdā vai uzdevumā”.
43. Šajā ziņā atgādināšu, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka no šīs direktīvas 2. panta b) punkta redakcijas izriet, ka “Savienības likumdevējs ir nostiprinājis īpaši plašu jēdziena “tirgotājs”, kas ir “jebkura fiziska vai juridiska persona”, koncepciju, jo šī persona veic darbību pret atlīdzību, un no tā piemērošanas jomas nav izslēgti ne subjekti, kam uzticēts vispārējo interešu uzdevums, ne arī tādi, kam ir publisko tiesību subjekta statuss” (25). Šajā ziņā precizēšu, ka šāda fiziska vai juridiska persona rīkojas, manuprāt, nolūkos, kas attiecas uz tā uzņēmējdarbību,amatniecību vai profesiju.
44. Šajā lietā atbildētājas pamatlietā fiziskas personas statuss neizslēdz kvalifikāciju “tirgotājs”. Tomēr, lai uzskatītu, ka uz viņu ir attiecināms šis jēdziens Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta b) punkta izpratnē, vēl ir jāpārbauda, vai šī persona darbojas nolūkos, kas attiecas uz tās uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, vai tā darbojas tirgotāja vārdā vai viņa uzdevumā.
45. Tiesa arī ir precizējusi, ka, ņemot vērā minētās direktīvas 2. panta a) un b) punktā izklāstīto definīciju pašu formulējumu, jēdziena “tirgotājs” nozīme un tvērums, kāds ir paredzēts tajā, ir jānosaka salīdzinājumā ar korelatīvu, taču pretrunīgu jēdzienu “patērētājs”, ar ko apzīmē privātpersonu, kas nav iesaistīta komerciālā vai profesionālā darbībā (26). Šajā ziņā tā ir uzsvērusi, ka Negodīgas komercprakses direktīvā izvirzītais mērķis, kas ietver patērētāju pilnīgu aizsardzību pret šāda veida [komerc]praksi, balstās apstāklī, ka patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā, tāpēc ir jāuzskata, ka viņš salīdzinājumā ar otru līgumslēdzēju pusi ir ekonomiski vājāks un juridiski mazāk pieredzējis (27). Tādējādi patērētāja jēdzienam ir ļoti būtiska nozīme, jo šīs direktīvas noteikumi ir paredzēti galvenokārt patērētājam, kam negodīga komercprakse ir adresēta un kurš no tās cieš (28).
46. Ņemot vērā šo secinājumu 29.–39. punktā izklāstītos apsvērumus, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, Negodīgas komercprakses direktīvā un Direktīvā par patērētāju tiesībām jēdziens “tirgotājs” ir definēts gandrīz identiski, otrkārt, šis jēdziens ir cieši saistīts ar saimnieciskās darbības veikšanu un, treškārt, ar šīm direktīvām veiktās saskaņošanas pakāpe ir analoģiska, uzskatu, ka interpretācija, kuru Tiesa ir sniegusi Negodīgas komercprakses direktīvā lietotā jēdziena “tirgotājs” definīcijai, ir attiecināma arī uz Direktīvā par patērētāju tiesībām izmantotā jēdziena “tirgotājs” definīciju.
47. Kā ir uzsvēris ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] secinājumos lietā Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs (29), šāda jēdziena “tirgotājs” interpretācija atbilst tai, ko Savienības likumdevējs ir sniedzis plašākā kontekstā direktīvās par patērētāju tiesību aizsardzību, īpaši Direktīvā par patērētāju tiesībām, kuras 2. panta 2. punktā Savienības likumdevējs tirgotāju definē kā “jebkur[u] fizisk[u] vai jebkur[u] privāt[u] vai publisk[u] juridisk[u] person[u], kura, tostarp ar jebkuras citas personas, kas darbojas šīs personas vārdā vai uzdevumā, starpniecību, saistībā ar līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju”. Pēc ģenerāladvokāta Ī. Bota domām, visām direktīvām par patērētāju tiesību aizsardzību kopīgs ir tas, ka “tirgotājs var būt vienlaicīgi vai nu fiziska persona, vai publisko tiesību vai privāto tiesību juridiska persona, kas attiecībās, kuras to saista ar patērētāju, rīkojas savas komercdarbības vai profesionālās darbības ietvaros, kas ir iemesls prezumpcijai, ka šā “tirgotāja” darbība ir regulāra un tās mērķis ir peļņas gūšana” (30).
C. Par kvalifikāciju, kas izskatāmajā lietā ir jāpiešķir saistībā ar jēdzienu “tirgotājs”
48. Vai, ņemot vērā iepriekš minēto, tādai fiziskai personai kā atbildētāja pamatlietā ir piemērojama Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta b) punktā un Direktīvas par patērētāju tiesībām 2. panta 2. punktā lietotā jēdziena “tirgotājs” definīcija?
49. Man tā nešķiet. Vienlaicīga kopumā astoņu sludinājumu par dažādu jaunu un lietotu preču pārdošanu publicēšana tiešsaistes platformā, manuprāt, nav pietiekama, lai piešķirtu kvalifikāciju “tirgotājs” minēto direktīvu izpratnē.
50. Tomēr ir jāuzsver, ka “tirgotāja” kvalifikācija prasa “katrā konkrētajā gadījumā pieņemt atsevišķu pieeju” (31). Tāpēc šajā lietā iesniedzējtiesai būtu jāveic konkrēta gadījuma analīze, pamatojoties uz tai zināmiem faktiskajiem apstākļiem, lai pārbaudītu, vai uz tādu personu kā atbildētāja pamatlietā ir attiecināms jēdziens “tirgotājs”.
51. Kā pamatoti ir uzsvērusi Vācijas valdība un Komisija, šīs analīzes mērķis ir it īpaši pārbaudīt, vai pārdošana tiešsaistes platformā tika veikta organizēti un peļņas gūšanas nolūkos (32), vai šī pārdošana tika veikta konkrētā laika posmā un bieži (33), vai pārdevējam ir tāds juridisks statuss, kas atļauj viņam veikt tirdzniecības darījumus, un cik lielā mērā pārdošana tiešsaistē ir saistīta ar pārdevēja komercdarbību (34), vai pārdevējs ir PVN maksātājs (35), vai pārdevējs, kas rīkojas konkrēta tirgotāja vārdā vai uzdevumā, vai kas ar citas personas, kura rīkojas viņa vārdā un viņa uzdevumā, starpniecību ir saņēmis atlīdzību vai atalgojumu (36), vai pārdevējs pērk jaunas vai lietotas preces to tālākpārdošanai, tādējādi viņa darbība kļūst regulāra, tā tiek veikta bieži un/vai vienlaicīgi ar viņa profesionālo darbību (37), vai no pārdevumiem gūtā peļņa apstiprina, ka veiktais darījums ir komercdarbība (38), un/vai tiek pārdotas viena veida preces un vai tām ir tāda pati vērtība, it īpaši, vai tiek piedāvāts tikai ierobežots preču daudzums (39).
52. Jānorāda, ka šie kritēriji nav nedz izsmeļoši, nedz izslēdzoši tādējādi, ka principā, ja ir izpildīts viens vai vairāki kritēriji, tas pats par sevi nenozīmē, ka uz pārdevēju tiešsaistē ir attiecināms jēdziens “tirgotājs”. Tāpēc būs jāveic vispārējs vērtējums, ņemot vērā visus atbilstošos kritērijus, lai varētu lemt par sniedzamo kvalifikāciju. Tādējādi šie kritēriji ļaus valsts tiesām noteikt, vai tāda persona kā atbildētāja pamatlietā veic komercdarbību, kuras dēļ tā atrodas labvēlīgākā situācijā attiecībā pret patērētāju, un līdz ar to, vai pastāv nelīdzsvarotība [attiecībās] starp tirgotāju un patērētāju.
53. Tomēr, ņemot iepriekš minētos apsvērumus, iesniedzējtiesai, pamatojoties uz tai zināmajiem faktiskiem apstākļiem un tostarp uz iepriekšējos punktos uzskaitītajiem kritērijiem, ir jāvērtē, vai šo personu var kvalificēt kā “tirgotāju” minēto direktīvu izpratnē.
54. Ja iesniedzējtiesa uzskatīs, ka attiecīgā persona ir “tirgotāja” Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta b) punkta izpratnē, tai būs jānosaka, vai tās veiktā darbība ir “komercprakse” Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē.
D. Par jēdzienu “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē
55. Attiecībā uz jautājumu par to, vai tādas fiziskas personas kā atbildētājas pamatlietā darbība var tikt iekļauta Negodīgas komercprakses direktīvas piemērošanas jomā, vispirms atgādināšu, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka šīs direktīvas 2. panta d) punktā jēdziens “komercprakse” tika definēts, izmantojot īpaši plašu formulējumu, uzskatot, ka tā ir “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem” (40).
56. Tādējādi, lai attiecīgo darbību uzskatītu par komercpraksi minētā panta izpratnē, ir jāpārbauda, ka šo darbību, pirmkārt, var kvalificēt kā “komerciālu darbību, proti, ka to veic tirgotāji”, un, otrkārt, tas ir komerciāls paziņojums vai darbība, kas ir “tieši saistīta ar to preču pārdošanas veicināšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem” (41).
57. Šajā ziņā atgādināšu, ka komercdarbības, kuras esamība ir jāpārbauda, kritērijs ir balstīts domā, kas ir ar Savienības direktīvām par patērētāju tiesību aizsardzību ieviestās aizsardzības sistēmas pamatā, proti, patērētājs ir neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju gan saistībā ar sarunu risināšanas pilnvarām, gan informētības līmeni, un ka pastāv būtisks risks, ka tostarp nezināšanas dēļ patērētājs neatsaucas uz tiesību normu, kas ir paredzēta viņa aizsardzībai (42).
58. Ņemot vērā šo secinājumu 40.–52. punktā izklāstīto analīzi, šķiet, nekas neliek domāt, ka astoņu sludinājumu par dažādu preču pārdošanu vienlaicīgu publicēšanu var uzskatīt par darbību, uz kuru ir attiecināms “tirgotāja” jēdziens Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē, un tādējādi šajā lietā šīs darbības dēļ varētu pastāvēt neizdevīgāka situācija starp atbildētāju pamatlietā un pircēju.
59. Tomēr iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus šo secinājumu 51. un 52. punktā izklāstītos kritērijus, jālemj par tādas fiziskas personas “tirgotājas” statusu, kāda ir atbildētāja pamatlietā.
V. Secinājumi
60. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdoto jautājumu šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”), 2. panta b) punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu fizisku personu kā atbildētāja pamatlietā, kas ir reģistrējusies preču tiešsaistes tirdzniecības platformā, nevar kvalificēt kā “tirgotāju”, ja šajā tīmekļvietnē tā vienlaicīgi publicē astoņus sludinājumus par dažādu preču pārdošanu.
Tomēr iesniedzējtiesai ir jāvērtē, vai, ņemot vērā visus citus šīs lietas apstākļus, šo personu var kvalificēt kā “tirgotāju” minēto direktīvu izpratnē, ja tās veiktā darbība ir “komercprakse” Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē.