TIESAS RĪKOJUMS (piektā palāta)
2014. gada 6. februārī (*)
Apelācija – Tiesas Reglamenta 181. pants – Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punkts – Nepieciešamais apelācijas sūdzības saturs
Lieta C‑28/13 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2013. gada 16. janvārī iesniedza
Gabi Thesing, Londona (Apvienotā Karaliste),
Bloomberg Finance LP, Vilmingtona (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv M. Stephens un R. Lands, solicitors, kā arī T. Pitt‑Payne QC vārdā,
apelācijas sūdzības iesniedzējas,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Centrālā banka (ECB), ko pārstāv M. López Torres un S. Lambrinoc, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents), tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], A. Ross [A. Rosas], D. Švābi [D. Šváby] un K. Vajda [C. Vajda],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu lemt, izdodot motivētu rīkojumu atbilstoši Tiesas Reglamenta 181. pantam,
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1 Savā apelācijas sūdzībā G. Thesing un Bloomberg Finance LP (turpmāk tekstā – “Bloomberg”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2012. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑590/10 Thesing un Bloomberg Finance/ECB (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja to lūgumu atcelt Eiropas Centrālās bankas (turpmāk tekstā – “ECB”) Valdes 2010. gada 21. oktobra lēmumu, ar ko tā apstiprina aizliegumu piekļūt dokumentiem saistībā ar Grieķijas Republikas budžeta deficītu un valsts parādu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Centrālās bankas 2004. gada 4. marta Lēmumā 2004/258/EK par publisku piekļuvi Eiropas Centrālās bankas dokumentiem (OV L 80, 42. lpp.) saskaņā ar tā 1. pantu ir paredzēts “noteikt nosacījumus un ierobežojumus, saskaņā ar kuriem ECB atļauj publisku piekļuvi ECB dokumentiem”.
3 Saskaņā ar šī lēmuma 2. panta 1. punktu “ikvienam Savienības pilsonim un ikvienai fiziskai personai, kas pastāvīgi uzturas kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt ECB dokumentiem, ievērojot minētajā lēmumā paredzētos nosacījumus un ierobežojumus”.
4 Lēmuma 2004/258 4. panta 1.–3. punktā ir noteikts:
“1. ECB atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:
a) sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar:
– ECB lēmējinstanču sanāksmju konfidencialitāti,
– Kopienas vai kādas dalībvalsts finanšu, monetāro vai ekonomikas politiku,
– ECB vai VCB pašu finansēm,
– eiro banknošu integritātes aizsardzību,
– sabiedrības drošību,
– starptautiskajām finanšu, monetārajām vai ekonomikas attiecībām;
[..]
2. ECB atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:
– fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tajā skaitā intelektuālā īpašuma, aizsardzībai,
– tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai,
– pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem,
ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.
3. Piekļuvi dokumentiem, kas ietver iekšēja lietojuma atzinumus, kuri ir daļa no apspriežu un iepriekšēju konsultāciju procesa Eiropas Centrālajā bankā vai ECB un VCB starpā, atsaka pat gadījumos, kad lēmums jau ir pieņemts, ja vien iepazīšanās ar tiem nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.”
5 Saskaņā ar šī paša lēmuma 7. panta 2. punktu, “saņemot pilnīgu vai daļēju atteikumu, pieteikuma iesniedzējs 20 darba dienu laikā pēc ECB atbildes saņemšanas var iesniegt atkārtotu pieteikumu ar lūgumu ECB Valdei pārskatīt ECB nostāju. [..]”
Tiesvedības vēsture un apstrīdētais lēmums
6 G. Thesing ir žurnāliste. Viņa strādā Bloomberg, kas ar nosaukumu Bloomberg News darbojas Londonā (Apvienotā Karaliste).
7 G. Thesing 2010. gada 20. augustā ECB lūdza piekļuvi diviem dokumentiem, kas attiecās uz darījumu ar atvasināto finansēšanas instrumentu izmantošanu budžeta deficīta un publiskā sektora parāda pārvaldībai Grieķijā un eurozonā. ECB Sekretariāta un valodu ģenerāldirektors 2010. gada 17. septembra vēstulē paziņoja G. Thesing par lēmumu atteikt lūgto piekļuvi dokumentiem.
8 2010. gada 28. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzējas saskaņā ar Lēmuma 2004/258 7. panta 2. punktu ECB iesniedza atkārtotu pieteikumu, lūdzot ECB pārskatīt tās nostāju attiecībā uz atteikumu piešķirt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem.
9 ECB prezidents 2010. gada 21. oktobra vēstulē informēja G. Thesing par apstrīdēto lēmumu. Šis lēmums tika pamatots ar sabiedrības interešu aizsardzību attiecībā uz Eiropas Savienības un Grieķijas Republikas ekonomikas politiku, kā arī ECB apspriežu un iekšējo konsultāciju aizsardzību atbilstoši Lēmuma 2004/258 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajam ievilkumam un 4. panta 3. punktam. Attiecībā uz otro dokumentu atteikums tika pamatots arī ar fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzību saskaņā ar šī lēmuma 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2010. gada 27. decembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, izdodot rīkojumu ECB tām atļaut piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem un piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
11 ECB lūdza noraidīt šo prasību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa uzdeva ECB iesniegt divus attiecīgos dokumentus, norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ar tiem netiks iepazīstinātas. ECB izpildīja šo pierādījumu savākšanas pasākumu noteiktajā termiņā.
13 Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Tā tostarp atzina, ka ECB ir bijusi tiesīga pamatot piekļuves attiecīgajiem dokumentiem atteikumu ar Lēmuma 2004/258 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzēto tiesību piekļūt dokumentiem izņēmumu.
Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
15 Apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu,
– atcelt apstrīdēto lēmumu,
– atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā ir piespriests atlīdzināt ECB radušos izdevumus un
– pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu atbilstoši šajā apelācijas sūdzībā izvirzītajiem un Tiesas izskatītajiem tiesību jautājumiem.
16 ECB lūdza Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 2013. gada 6. novembrī ar Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu tika noraidīti Media Legal Defence Initiative, Access Info Europe, kā arī Guardian News and Media Ltd iesniegtie pieteikumi par iestāšanos lietā.
Par apelācijas sūdzību
18 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 181. pantu, ja apelācijas sūdzība vai kāda tās daļa ir acīmredzami nepieņemama vai nepamatota, tā jebkurā laikā, rīkojoties pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, ar motivētu rīkojumu var nolemt noraidīt šo apelācijas sūdzību vai kādu tās daļu.
19 Savas apelācijas sūdzības atbalstam tās iesniedzējas izvirza piecus pamatus, no kuriem pēdējais minētais attiecas uz lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.
Par pirmo līdz ceturto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
20 Savā pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa, interpretēdama Lēmuma 2004/258 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Otrais pamats ir saistīts ar Vispārējās tiesas kļūdu tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl tā ir atzinusi, ka ECB varēja pamatoti nolemt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju pieprasīto dokumentu izsniegšana būtu kaitējusi Savienības un Grieķijas Republikas ekonomikas politikai. Trešais pamats ir par 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta kļūdainu interpretāciju. Ar savu ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa, neizvērtēdama to argumentus saistībā ar Lēmuma 2004/258 4. panta 2. un 3. punktu, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
21 ECB galvenokārt norāda, ka apelācijas sūdzība ir nepieņemama. Tā uzskata, ka, pirmkārt, apelācijas sūdzība neatbilst Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21., 56. un 58. pantā un Reglamenta 169. pantā paredzētajām pamatprasībām. It īpaši, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nenorāda precīzi nedz pārsūdzētā sprieduma motīvus, nedz tā punktus, kas tiek apšaubīti to apelācijas sūdzībā. Tas, ka to replikas rakstā šie punkti ir norādīti, nevar attaisnot šo pārkāpumu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas ir tikai norādījušas, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, neminot argumentus šī apgalvojuma atbalstam.
22 Otrkārt, ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas esot sniegušas tikai “kopsavilkumu par [apelācijas sūdzības iesniedzēju] minētajiem pamatiem”, tajā neietverot izvirzītos tiesību pamatus un argumentus, ECB uzskata, ka apelācijas sūdzība neatbilst Tiesas Reglamenta 168. panta 1. panta d) apakšpunktā paredzētajām formālajām prasībām.
Tiesas vērtējums
23 Apelācijas sūdzības iesniedzējas ar savu pirmo līdz ceturto pamatu apstrīd dažādas Vispārējās tiesas argumentācijas daļas.
24 Katrā ziņā šajos pamatos nav iekļauta neviena norāde uz pārsūdzētā sprieduma punktiem, kuros šķietami ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ne argumenti, lai pierādītu, kā tieši Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi šādu kļūdu. Turklāt izvirzīto pamatu kontekstā apelācijas sūdzībā ir ietverti apsvērumi, kas ir kas vairāk nekā vienkāršs pamatu uzskaitījums, un tajā ir tikai izklāstīti secinājumi, nesniedzot citus paskaidrojumus.
25 Tādējādi – kā Tiesa jau ir vairākkārt atzinusi – apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas īpaši pamato šo lūgumu, lai apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats nevarētu tikt atzīts par nepieņemamu (skat. it īpaši 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 426. punkts; 2013. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑501/11 P Schindler Holding u.c./Komisija, 43. punkts; 2013. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑120/12 P Rintisch/ITSB, 49. punkts, kā arī 2013. gada 7. novembra spriedumu lietā C‑560/12 P Wam Industriale/Komisija, 42. punkts). Šai prasībai nav atbilstoša tāda apelācijas sūdzība, kurā nav ietverts neviens arguments, ar ko tiek konkrēti identificēta aplūkojamajā spriedumā esošā kļūda tiesību piemērošanā (skat. it īpaši 2013. gada 27. jūnija rīkojumu lietā C‑566/12 P Baleanu/Komisija, 13. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Wam Industriale/Komisija, 42. punkts).
26 Tiesa ir arī uzsvērusi, ka, lai izpildītu Tiesas statūtu 58. pantā un tās Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteiktās prasības, tikai ar abstraktu pamatu uzskaitīšanu apelācijas sūdzībā vien nepietiek (skat. it īpaši spriedumus 1999. gada 8. jūlija lietā C‑51/92 P Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, I‑4235. lpp., 113. punkts, un iepriekš minētajā spriedumā lietā Wam Industriale/Komisija, 43. punkts).
27 Šajā ziņā minētā reglamenta 169. panta 2. punktā ir precizēts, ka izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos precīzi norāda apstrīdētos Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punktus.
28 Apelācijas sūdzība, kurai nav šādu pazīmju, nevar būt juridiskā vērtējuma, kas Tiesai ļauj īstenot tai piekritīgo uzdevumu – tiesiskuma pārbaudes veikšanu attiecīgajā nozarē –, priekšmets (iepriekš minētais spriedums lietā Wam Industriale/Komisija, 44. punkts).
29 Turklāt Reglamenta 169. panta 2. punktā iekļautā norma ļauj nodrošināt tiesvedības dalībnieku vienlīdzību. Tas, cik viegli Tiesa var identificēt apstrīdētos sprieduma motīvu daļas punktus, ir atkarīgs no vairākiem kritērijiem – tādiem kā pārsūdzētā sprieduma garums, apelācijas sūdzības garums, pamatu skaits, kā arī gan pārsūdzētajā spriedumā, gan apelācijas sūdzībā sniegtās argumentācijas sarežģītība. Taču apelācijas sūdzības pieņemamību nevar vērtēt pēc šādiem kritērijiem.
30 Turklāt šāds no minētās normas neievērošanas izrietošs pārkāpums apelācijas sūdzībā nav labojams ar replikas rakstu, ņemot vērā minētā replikas raksta nozīmi, kas izriet no šī reglamenta 175. panta 1. punkta.
31 Tādējādi, ņemot vērā šeit norādīto Tiesai sniegtās argumentācijas veidu, pirmais līdz ceturtais pamats ir noraidāmi kā acīmredzami nepieņemami.
Par piekto pamatu saistībā ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem
32 Apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējai tiesai nevajadzēja tām piespriest segt ECB radušos tiesāšanās izdevumus, ņemot vērā, ka tās pašas tām labvēlīga tiesvedības rezultāta gadījumā neesot lūgušas piespriest ECB segt tiesāšanās izdevumus, kas tām būtu radušies.
33 Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, kad visi citi apelācijas sūdzības pamati ir tikuši noraidīti, prasījumi par Vispārējās tiesas nolēmuma par tiesāšanās izdevumiem iespējamo nelikumību ir jānoraida kā nepieņemami, pamatojoties uz Tiesas statūtu 58. panta otro daļu, atbilstoši kurai apelācijas sūdzību nevar iesniegt tikai par izdevumu apjomu vai pusi, kurai jāsedz šie izdevumi (it īpaši skat. 2003. gada 30. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑57/00 P un C‑61/00 P Freistaat Sachsen u.c./Komisija, Recueil, I‑9975. lpp., 124. punkts; 2011. gada 5. jūlija spriedumu lietā C‑263/09 P Edwin/ITSB, Krājums, I‑5853. lpp., 78. punkts, kā arī 2013. gada 14. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑514/11 P un C‑605/11 P LPN un Somija/Komisija, 100. punkts).
34 Tā kā visi citi apelācijas sūdzībā izvirzītie pamati ir jānoraida, pēdējais pamats par tiesāšanās izdevumu sadalījumu līdz ar to ir jāatzīst par nepieņemamu.
35 Tā kā neviens no apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem pamatiem nav pieņemts, apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
36 Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
37 Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā G. Thesing un Bloomberg spriedums ir nelabvēlīgs un ECB ir prasījusi, lai tām piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) izdod rīkojumu:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) Gabi Thesing un Bloomberg Finance LP atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]