ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 29. novembrī (1)
Lieta C‑307/10
Chartered Institute of Patent Attorneys
pret
Registrar of Trade Marks
(The Person Appointed by the Lord Chancellor under Section 76 of the Trade Marks Act 1994, on Appeal from the Registrar of Trade Marks, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru nosūtīja High Court of Justice (England & Wales) (Apvienotā Karaliste))
Preču zīmes – Direktīva 2008/95/EK – Regula (EK) Nr. 207/2009 – Preču zīmes aizsardzības apjoms – Preču vai pakalpojumu identifikācija, kuriem ir lūgta preču zīmes aizsardzība – Izvirzītās skaidrības un precizitātes prasības – Nicas klasifikācijas klašu nosaukumu izmantošana – ITSB priekšsēdētāja Paziņojums Nr. 4/03
1. Divas būtiskas preču zīmes reģistrācijas sastāvdaļas ir, pirmkārt, apzīmējums un, otrkārt, preces un pakalpojumi, kuri šim apzīmējumam ir jāapzīmē. Katra no šīm sastāvdaļām ļauj noteikt reģistrētās preču zīmes īpašniekam piešķirtās aizsardzības konkrēto priekšmetu.
2. Spriedumā lietā Sieckmann (2) Tiesa izvirzīja nosacījumus, kuriem apzīmējumam ir jāatbilst, lai tas veidotu preču zīmi. Šajā lietā Tiesai tiek piedāvāta iespēja paredzēt noteikumus par tādu preču vai pakalpojumu identifikāciju, attiecībā uz kuriem tiek lūgta preču zīmes aizsardzība, un, netieši, izvērtēt to normu piemērojamību, kuras līdz šim ir piemērojis Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB). Šim jautājumam ir īpaša nozīme laikā, kad valstu preču zīmju biroji un ITSB izmanto atšķirīgu praksi, no kā izriet dažādi reģistrācijas nosacījumi, kas ir pretrunā Savienības likumdevēja noteiktajiem mērķiem.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Nicas nolīgums
3. 1957. gada 15. jūnijā noslēgtais Nicas nolīgums par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām, kas ir pārskatīts un grozīts (3), tika pieņemts saskaņā ar 19. pantu Konvencijā par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību (4), kura reglamentē preču zīmju tiesības starptautiskā mērogā. Atbilstoši Nicas nolīguma 1. pantam tā mērķis ir atvieglot preču zīmju reģistrāciju, izmantojot Nicas klasifikāciju.
4. Nicas nolīguma 2. pantā ir noteikts Nicas klasifikācijas juridiskais spēks un piemērošana. Tas ir izteikts šādi:
“1) Saskaņā ar šajā Nolīgumā paredzētajām prasībām Klasifikācijas spēks ir tāds, kādu tai piešķir katra Īpašās savienības valsts. Citastarp Klasifikācija neuzliek saistības Īpašās savienības valstīm nedz attiecībā uz jebkurai konkrētai zīmei piešķirtās aizsardzības apjoma novērtējumu, nedz pakalpojumu zīmju atzīšanu.
2) Katra Īpašās savienības valsts patur tiesības preču un pakalpojumu Klasifikāciju izmantot kā pamatsistēmu vai apakšsistēmu.
3) Oficiālos dokumentos un publikācijās, kas attiecas uz preču zīmju reģistrāciju, Īpašās savienības valstu kompetentās iestādes iekļauj Klasifikācijas klašu numurus, kam piederas [kurās ietilpst] preces vai pakalpojumi, kuriem [preču] zīme ir reģistrēta.
[..]”
5. Nicas klasifikāciju pārvalda WIPO Starptautiskais birojs. Tajā ir ietverts klašu saraksts, kam vajadzības gadījumā ir pievienotas paskaidrojošas piezīmes, kā arī to preču un pakalpojumu saraksts alfabēta kārtībā, kas ietilpst katrā no klasēm. Pašlaik Nicas klasifikācija ietver 34 preču klašu un 11 pakalpojumu klašu nosaukumu uzskaitījumu. Norādes uz precēm vai pakalpojumiem klašu nosaukumos ir vispārīgi apzīmējumi, kas saistīti ar jomām, kurās principā ietilpst norādītās preces un pakalpojumi (5). Nicas klasifikācijas devītā redakcija, kas stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī, ietver 11 600 pozīciju sarakstu alfabēta kārtībā.
6. Šī klasifikācija attiecas uz Kopienas preču zīmju pieteikumiem un reģistrāciju.
B – Direktīva 2008/95/EK
7. Direktīva 2008/95/EK (6) tika pieņemta, lai novērstu atšķirības dalībvalstu tiesību aktos, kas var radīt šķēršļus preču brīvai apritei un pakalpojumu sniegšanas brīvībai un kas var izraisīt konkurences izkropļojumus kopējā tirgū. Ar Direktīvu tiek tuvinātas tikai tās valstu tiesību normas, kas vistiešāk ietekmē iekšējā tirgus funkcionēšanu. Starp šīm tiesību normām ir normas, kurās paredzēti nosacījumi preču zīmes reģistrācijai, un normas, kurās noteikta aizsardzība, kāda paredzēta likumīgi reģistrētajām preču zīmēm. Ņemot vērā noslēgtos starptautiskos nolīgumus, minētajām normām jābūt pilnībā saskanīgām ar Parīzes konvencijas normām un tās nedrīkst ietekmēt dalībvalstu saistības, kas izriet no šīs konvencijas.
8. Direktīvas 2. pantā ir noteikti apzīmējumi, no kuriem var sastāvēt preču zīme:
“Preču zīme var sastāvēt no jebkuriem apzīmējumiem, ko var attēlot grafiski, jo īpaši no vārdiem, ieskaitot personu vārdus, zīmējumiem, burtiem, cipariem, preču vai to iepakojuma formas ar nosacījumu, ka šādi apzīmējumi spēj parādīt atšķirību starp viena uzņēmuma precēm vai pakalpojumiem un citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem.”
9. Direktīvas 3. pantā ir uzskaitīti atteikuma vai spēkā neesamības pamatojumi, ko var izmantot kā argumentus preču zīmes nereģistrēšanai. Piemēram, nereģistrē vai piereģistrēšanas gadījumā pasludina par spēkā neesošām preču zīmes, kam nav nekādas atšķirtspējas, vai preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējumiem, kuri var noderēt tirdzniecībā, lai apzīmētu preces paredzēto nolūku.
10. Direktīvas 4. pantā ir uzskaitīti papildu pamatojumi atteikumam vai spēkā neesamībai tādā gadījumā, ja tie attiecas uz konfliktiem ar agrāk pieteiktām preču zīmēm.
11. Visbeidzot, atbilstoši Direktīvas 5. panta 1. punktam “reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības” un ļauj tam, piemēram, atturēt trešās personas lietot komercdarbībā jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme.
C – Regulas (EK) Nr. 207/2009 un (EK) Nr. 2868/95
12. Lai izveidotu iekšējo tirgu, Regulā (EK) Nr. 207/2009 (7) ir paredzēts papildus valstu preču zīmēm ieviest Kopienas preču zīmi, ko iegūst atbilstoši vienotai procedūrai, kurai ir piešķirta vienāda aizsardzība Eiropas Savienībā un kura ir spēkā visā dalībvalstu teritorijā. Kopienas preču zīme neaizvieto valstu aizsardzības sistēmas, kas turpina pastāvēt. Šīs preču zīmes reģistrācija un pārvaldība ir ITSB kompetencē.
13. Regulas 4. un 7.–9. pantā ir ietverti noteikumi, kas ir analogi Direktīvas 2.–5. panta noteikumiem.
14. Savukārt Regulas 26. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumam jāietver to preču vai pakalpojumu saraksts, attiecībā uz kuriem pieprasa reģistrāciju. Atbilstoši Regulas (EK) Nr. 2868/95 (8) 2. noteikuma 2. punktam “[šo] [..] sarakstu formulē tā, lai skaidri norādītu [preču vai pakalpojumu] īpašības un ļautu katru pozīciju klasificēt tikai vienā Nicas klasifikācijas klasē”.
15. Turklāt atbilstoši Regulas 28. pantam, kopsakarā ar Īstenošanas regulas 2. noteikuma 1. pantu, preces un pakalpojumus, attiecībā uz ko ir pieteikta Kopienas preču zīme, klasificē saskaņā ar Nicas klasifikāciju. Visbeidzot, Īstenošanas regulas 2. noteikuma 4. punktā ir paredzēts:
“Preču un pakalpojumu klasifikācija kalpo tikai administratīviem nolūkiem. Tādēļ preces un pakalpojumus var neuzskatīt par savstarpēji līdzīgiem, pamatojoties uz faktu, ka saskaņā ar Nicas klasifikāciju tie parādās vienā klasē, un preces un pakalpojumus nevar uzskatīt par atšķirīgiem, pamatojoties uz faktu, ka saskaņā ar Nicas klasifikāciju tie parādās dažādās klasēs.”
D – ITSB priekšsēdētāja Paziņojums Nr. 4/03
16. ITSB priekšsēdētāja Paziņojuma Nr. 4/03 (9) mērķis atbilstoši tā I punktam ir skaidrot un precizēt ITSB praksi “attiecībā uz Nicas klasifikācijas klašu nosaukumu izmantošanu un šīs izmantošanas sekām, ja uz Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumiem vai reģistrāciju tiek attiecināts ierobežojums vai tie tiek daļēji atsaukti, vai ja uz tiem attiecas iebildumu vai atcelšanas procesi”.
17. No Paziņojuma Nr. 4/03 III punkta otrās daļas izriet, ka Nicas klasifikācijā norādīto vispārīgo apzīmējumu vai pilnu klases nosaukumu izmantošana Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā nozīmē pareizu preču un pakalpojumu specifikāciju, klasifikāciju un grupēšanu.
18. Minētajā punktā it īpaši ir norādīts, ka “[ITSB] neiebilst pret vispārīgo apzīmējumu un klašu nosaukumu izmantošanu tādēļ, ka tie būtu pārāk neskaidri vai nenoteikti, kas ir pretrunā dažu Eiropas Savienības valstu biroju un trešo valstu biroju praksei attiecībā uz dažiem klašu nosaukumiem un vispārīgajiem apzīmējumiem”.
19. Turklāt šī paziņojuma IV punktā ir paredzēts:
“34 preču klases un 11 pakalpojumu klases ietver visas preces un pakalpojumus, tādējādi vienas konkrētas klases nosaukuma visu vispārīgo apzīmējumu izmantošana nozīmē lūgumu attiecināt reģistrāciju uz visām precēm vai pakalpojumiem, kas ietilpst šajā konkrētajā klasē.
Tāpat viena konkrēta vispārīgā apzīmējuma, kas ietilpst klases nosaukumā, izmantošana attieksies uz visām precēm vai pakalpojumiem, uz kuriem attiecas vispārīgais apzīmējums un kuri ir pareizi klasificēti vienā klasē. [..]”
20. Visbeidzot minētā paziņojuma V punkta 2. apakšpunktā ir noteikts:
“Attiecībā uz iebildumu un atcelšanas procesiem, noteikuma, ka pilna klases nosaukuma izmantošana attiecībā uz vienu konkrētu klasi nozīmē, ka visas preces, kas ietilpst šajā klasē, ir iekļautas, sekas ir tādas, ka, ja jaunākajā reģistrācijas pieteikumā vai reģistrācijā ir ietvertas preces vai pakalpojumi, kas pareizi klasificēti vienā klasē, tad preces vai pakalpojumi ir identiski precēm vai pakalpojumiem, uz kuriem attiecas agrākā preču zīme. Ja specifikācijā nav ietverti visi vienas konkrētas klases vispārīgie apzīmējumi, bet tikai daži no tiem, identiskums tiks konstatēts tikai tad, ja konkrēts elements būs ietverts vispārīgajā apzīmējumā. [..]”
E – Valsts tiesības
21. 1994. gada Likuma par preču zīmēm (Trade Marks Act 1994, turpmāk tekstā – “1994. gada likums”), ar kuru Apvienotās Karalistes valsts tiesībās tika transponēta Direktīva, 32. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikumā ir jāietver preču vai pakalpojumu saraksts, attiecībā uz kuriem tiek lūgts reģistrēt preču zīmi.
22. Atbilstoši 1994. gada likuma 34. panta 1. punktam preces vai pakalpojumus klasificē saskaņā ar iepriekš minēto [Nicas] klasifikāciju.
23. Šo likumu papildina 2008. gada Preču zīmju noteikumi (Trade Marks Rules 2008), kuros aplūkota prakse un procedūra UK Intellectual Property Office [Apvienotās Karalistes Intelektuālā īpašuma birojā]. Atbilstoši šo noteikumu 8. noteikuma 2. punkta b) apakšpunktam pieteikuma iesniedzējam preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem tiek pieprasīta valsts preču zīme, ir jānorāda tā, lai skaidri darītu zināmas to īpašības.
II – Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
24. Chartered Institute of Patent Attorneys (turpmāk tekstā – “CIPA”) 2009. gada 16. oktobrī iesniedza pieteikumu Registrar of Trade Marks (turpmāk tekstā – “Reģistrators”) par apzīmējuma “IP TRANSLATOR” reģistrāciju attiecībā uz precēm, kas ietilpst Nicas klasifikācijas 41. klasē ar nosaukumu “Audzināšana; apmācība; izpriecas; sporta un kultūras pasākumi”.
25. Reģistrators izskatīja šo pieteikumu, pamatojoties uz Paziņojumu Nr. 4/03, un to noraidīja. Tā kā minētajā pieteikumā ir ietverts Nicas klasifikācijas 41. klases nosaukums, Reģistrators pārbaudīja reģistrācijas absolūtu atteikuma pamatojumu esamību attiecībā uz visiem šajā klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem, tostarp tulkošanas pakalpojumiem. Reģistrators uzskatīja, ka preču zīme “IP TRANSLATOR” attiecībā uz šiem pakalpojumiem ir aprakstoša, un līdz ar to noraidīja tās reģistrāciju.
26. CIPA iesniedza apelācijas sūdzību par šo lēmumu, apgalvojot, ka tā reģistrācijas pieteikumā neesot norādīti un tajā neesot paredzēts ietvert Nicas klasifikācijas 41. klasē ietilpstošos tulkošanas pakalpojumus. The Person Appointed by the Lord Chancellor under Section 76 of the Trade Marks Act 1994, on Appeal from the Registrar of Trade Marks (saskaņā ar 1994. gada Likuma par preču zīmēm 76. pantu Lorda kanclera [Lord Chancellor] ieceltā persona, lai apelācijas kārtībā lemtu par preču zīmju reģistratora lēmumiem, Apvienotā Karaliste), uzskatīja, ka šie pakalpojumi nav tādi, kurus parasti uzskata par “audzināšanas”, “apmācības”, “izpriecu”, “sporta” vai “kultūras pasākumu” pakalpojumu apakškategoriju.
27. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka bez alfabētiskā saraksta, kurš ietver 167 ierakstus, kuros uzskaitīti pakalpojumi, kas ietilpst Nicas klasifikācijas 41. klasē, datu bāze, kuru uztur Reģistrators 1994. gada likuma piemērošanas nolūkā, aptver vairāk nekā 2000 ierakstu, kuros sīki uzskaitīti pakalpojumi, kas ietilpst minētajā 41. klasē, un Euroace datu bāze, kuru uztur ITSB Regulas piemērošanas nolūkā, aptver vairāk nekā 3000 ierakstu.
28. Iesniedzējtiesa norāda, ka, ja Reģistratora izmantotā pieeja būtu bijusi pareiza, uz visiem šiem ierakstiem, tostarp tulkošanas pakalpojumiem, attiektos CIPA reģistrācijas pieteikums. Šādā gadījumā pieteikums ietvertu pakalpojumus, kas nav norādīti ne pieteikumā, ne arī kādā no tā izrietošā reģistrācijā. Tā uzskata, ka šāda interpretācija neesot saderīga ar skaidrības un precizitātes prasībām, kas jāievēro, identificējot dažādas preces vai pakalpojumus, uz kuriem attiecas preču zīmes reģistrācijas pieteikums.
29. Iesniedzējtiesa arī norāda uz Association of European Trade Mark Owners (Marques) [Eiropas Preču zīmju īpašnieku asociācijas] 2008. gadā veikto aptauju, kas liecināja, ka prakse dažādās dalībvalstīs atšķiras – dažas kompetentās iestādes piemēro Paziņojumā Nr. 4/03 paredzēto interpretācijas pieeju, turpretī citas atsakās tā darīt.
30. Lai kliedētu šīs šaubas, The Person Appointed by the Lord Chancellor under Section 76 of the Trade Marks Act 1994, on Appeal from the Registrar of Trade Marks, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“[..] Direktīvas [..] kontekstā:
1) Vai dažādas preces vai pakalpojumi, uz kuriem attiecas preču zīmes reģistrācijas pieteikums, ir jāidentificē skaidri un precīzi, un, ja tas tā ir, cik lielai ir jābūt skaidrības un precizitātes pakāpei?
2) Vai ir pieļaujams izmantot [Nicas klasifikācijas] klašu nosaukumu vispārīgos formulējumus, lai identificētu dažādas preces vai pakalpojumus, uz kuriem attiecas preču zīmes reģistrācijas pieteikums?
3) Vai ir nepieciešams vai pieļaujams šādu [Nicas klasifikācijas] klašu nosaukumu vispārīgo formulējumu izmantošanu interpretēt saskaņā ar [..] Paziņojumu Nr. 4/03 [..]?”
31. Apsvērumus iesniedza pamata lietas dalībnieki, kā arī Apvienotās Karalistes, Čehijas, Dānijas, Vācijas, Īrijas, Francijas, Austrijas, Polijas, Portugāles, Slovākijas un Somijas valdības, ITSB un Eiropas Komisija.
III – Mana analīze
32. Uzdodot šos prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesai noteikt prasības, kas saistītas ar tādu preču vai pakalpojumu identifikāciju, attiecībā uz kuriem valsts preču zīmes pieteikuma iesniedzējs lūdz aizsardzību (10). Šajā ziņā tā jautā par vispārīgo apzīmējumu, kas iekļauti Nicas klasifikācijas klašu nosaukumos, atbilstību, kā arī par interpretācijas, kuru ITSB priekšsēdētājs izmantoja Paziņojumā Nr. 4/03, piemērojamību.
A – Ievada apsvērumi
33. Pirmkārt, man uzreiz ir jāsecina, ka Direktīvā nav nevienas normas, kas būtu saistīta ar tādu preču vai pakalpojumu identifikāciju, attiecībā uz kuriem tiek lūgta preču zīmes reģistrācija. Tomēr, lai īstenotu Direktīvas preambulas apsvērumos izvirzītos mērķus, ir prasīts saskaņot valstu tiesību aktus šajā jautājumā.
34. Direktīvas preambulas 4. apsvērumā ir noteikts, ka dalībvalstu tiesību aktu tuvināšana attiecas uz “valstu tiesību normām, kas vistiešāk ietekmē iekšējā tirgus funkcionēšanu”. Tiesa uzskata, ka tādējādi Direktīvas mērķis ir saskaņot materiālo tiesību normas šajā jomā (11), tostarp tās, kas ļauj noteikt preču zīmes aizsardzības apjomu.
35. Turklāt Direktīvas preambulas 8. apsvērumā ir atgādināts, ka “mērķu, pēc kuriem tiecas [valstu tiesību aktu] tuvināšana, sasniegšana prasa, lai apstākļi [nosacījumi] reģistrētas preču zīmes iegūšanai un paturēšanai visās dalībvalstīs kopumā būtu vienādi”. Taču Tiesa ir nospriedusi, ka preču un pakalpojumu noteikšanas prasības ir uzskatāmas par preču zīmes piešķirto tiesību iegūšanas materiāltiesisko nosacījumu (12).
36. Visbeidzot, Direktīvas preambulas 10. apsvērumā ir noteikts, ka, “lai atvieglotu preču un pakalpojumu brīvu apgrozību [apriti], ir būtiski nodrošināt, lai reģistrētās preču zīmes saņemtu vienādu aizsardzību saskaņā ar visu dalībvalstu tiesību sistēmām”. Taču preču zīmes aizsardzību galvenokārt nodrošina tās reģistrācija (13). Līdz ar to preču zīmes vienāda aizsardzība visā Eiropas Savienības teritorijā izslēdz atšķirīgus reģistrācijas nosacījumus un prasa saskaņot valstu tiesību aktus par preču vai pakalpojumu identifikāciju.
37. Otrkārt, ir jādefinē kopēja pieeja preču vai pakalpojumu identifikācijai atkarībā no tā, vai pieteikums attiecas uz valsts preču zīmes reģistrāciju vai Kopienas preču zīmes reģistrāciju.
38. Patiešām, kā Tiesa vēl nesen atgādināja, Kopienas preču zīmes tiesiskais regulējums ir autonoma sistēma, kuru veido normu kopums un kurai ir īpaši mērķi (14). Tomēr gan valsts preču zīmes, gan Kopienas preču zīmes sistēmu pamatā ir kopīgi pamatprincipi, ko apliecina identiski mērķi un pamatnormas. Noteikumi attiecībā uz preču zīmes definēšanu un iegūšanu, kā arī noteikumi, kas nosaka tās darbību, būtībā ir identiski, neraugoties uz to, vai tie attiecas uz valsts preču zīmi vai Kopienas preču zīmi, kā tas izriet no Direktīvas 2., 3. un 5.–7. panta satura salīdzinājuma ar Regulas 4., 7., 9., 12. un 13. pantu. Turklāt Tiesa nav kavējusies pārņemt atsevišķu Direktīvas normu interpretāciju, it īpaši Direktīvas 5. panta interpretāciju Regulas 9. pantā (15).
39. Turklāt, lai gan valsts preču zīmes sistēma un Kopienas preču zīmes sistēma ir viena no otras neatkarīgas, tomēr attiecībā uz preču zīmi tās darbības laikā abas sistēmas mijiedarbojas. Virkne piemēru ļauj ilustrēt šo aspektu.
40. Tā, piemēram, atbilstoši Regulas 16. panta 1. punkta a) apakšpunktam Kopienas preču zīme tiek uzskatīta par dalībvalstī, kurā īpašniekam ir administrācijas mītnes vieta, reģistrētu preču zīmi. Ja šīs dalībvalsts kompetentā iestāde izmanto ierobežojošāku pieeju attiecībā uz preču zīmes materiālās piemērošanas jomu nekā ITSB, tad ir skaidrs, ka preču zīmes īpašnieks ir vairāk ieinteresēts pieprasīt Kopienas preču zīmes reģistrāciju, nevis valsts preču zīmes reģistrāciju.
41. Turklāt saskaņā ar Regulas 34. pantu agrākās valsts preču zīmes īpašnieks var norādīt uz šīs preču zīmes agrāku izcelsmi, kad tas iesniedz pieteikumu par identisku Kopienas preču zīmi precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski tiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta agrākā preču zīme. Visbeidzot, saskaņā ar Regulas 41. un 42. pantu agrākas valsts preču zīmes īpašnieks var iesniegt iebildumus pret Kopienas preču zīmes reģistrāciju, ja tā ir identiska un ja preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem preču zīme ir pieprasīta, ir identiski precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem ir aizsargāta agrākā preču zīme. Abos pēdējos piemēros šo iebildumu pamatotības novērtējums ir atkarīgs no attiecīgo preču vai pakalpojumu identiskuma, kas liek kompetentajai valsts iestādei un ITSB vienveidīgi interpretēt preču un pakalpojumu identifikāciju reglamentējošos noteikumus.
42. Šie piemēri liecina, ka ir jādefinē vienota pieeja preču vai pakalpojumu, attiecībā uz kuriem preču zīmes aizsardzība ir pieprasīta, identifikācijai, un tā ir jāpiemēro gan valstu birojiem, gan ITSB. Ja tas tā nenotiek, preču zīmju reģistrācijas sistēmā Eiropas Savienībā varētu rasties pretrunas, būtiska tiesiskā nenoteiktība un turklāt tas varētu sekmēt ļaunprātīgu izdevīgākas jurisdikcijas izvēli (forum shopping). Atbildot uz šīm bažām, Komisija tiesas sēdes laikā it īpaši norādīja, ka drīzumā tiks uzsākts Direktīvas un Regulas likumdošanas reformas process.
43. Tādējādi, ņemot vērā visus šos apstākļus, es piedāvāju Tiesai pieņemt vienveidīgu interpretāciju par preču vai pakalpojumu identifikācijas prasībām neatkarīgi no tā, vai pieteikums attiecas uz valsts preču zīmes reģistrāciju vai Kopienas preču zīmes reģistrāciju, un šajā ziņā kā sākumpunktu izmantot Regulā minētos noteikumus.
B – Par preču vai pakalpojumu identificēšanu reģistrācijas pieteikumā
44. Uzdodot savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīvas izpratnē pieteikuma iesniedzējam ir skaidri un precīzi jāidentificē preces vai pakalpojumi, attiecībā uz kuriem tas lūdz aizsardzību, un, ja tas tā ir, tā jautā Tiesai par vajadzīgo skaidrības un precizitātes pakāpi.
45. Tikko izklāstīto iemeslu dēļ es pamatošu savu analīzi ar sākotnējo informāciju, kas ir manā rīcībā saistībā ar Regulu.
46. Nevajadzētu jaukt preču vai pakalpojumu, attiecībā uz kuriem tiek pieprasīta Kopienas preču zīmes reģistrācija, identifikāciju ar šo preču un pakalpojumu klasifikāciju. Preču vai pakalpojumu identificēšana ir reglamentēta vienīgi Regulas 26. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Īstenošanas regulas 2. noteikuma 2. punktā. Atbilstoši šiem noteikumiem pieteikuma iesniedzējam ir jāsagatavo preču un pakalpojumu saraksts, kas ļauj skaidri noteikt preču un pakalpojumu īpašības.
47. Līdz ar to nekas nenorāda, ka pieteikuma iesniedzējam būtu pienākums izmantot Nicas klasifikācijas klašu nosaukumu formulējumus. Šis precizējums ir būtisks, jo ITSB priekšsēdētājs savā Paziņojumā Nr. 4/03 mēģina piešķirt Nicas klasifikācijai juridisku spēku, kāda tam šajā ziņā nav.
48. Atbilstoši Nicas nolīguma 2. panta 1. punktam Nicas klasifikācijai nav nekāda juridiska spēka attiecībā uz preču zīmei piešķirtās aizsardzības apjoma novērtējumu, izņemot spēku, kādu tai piešķir katra Īpašās savienības valsts (16).
49. Saistībā ar Kopienas preču zīmes sistēmu preču un pakalpojumu klasifikācija atbilstoši Nicas klasifikācijai tiek veikta tikai administratīvos nolūkos. Tas skaidri izriet no Regulas 28. panta, skatot to kopā ar Īstenošanas regulas 2. noteikuma 1. un 4. punktu (17).
50. Tādējādi Nicas klasifikācijai galvenokārt ir praktiska nozīme (18). Kā Tiesa ir atzinusi spriedumā lietā Koninklijke KPN Nederland (19), tā atvieglo preču zīmju reģistrāciju, kā arī agrāko preču zīmju meklēšanu. Tā kā preces un pakalpojumi tiek klasificēti vienādi visās Nicas nolīguma dalībvalstīs, Nicas klasifikācija atvieglo reģistrācijas pieteikumu sagatavošanu. Turklāt, izveidojot vienotu klasifikācijas sistēmu, tā kompetentajām iestādēm un uzņēmējiem palīdz meklēt agrākas preču zīmes, kuras, iespējams, varētu liegt reģistrēt jaunu preču zīmi. Visbeidzot, atbilstoši Īstenošanas regulas 4. noteikumam, reģistrācijas nodeva tiek aprēķināta, ņemot vērā klašu skaitu, pie kurām pieder minētās preces un pakalpojumi.
51. Līdz ar to preču un pakalpojumu klasifikācija atbilstoši Nicas klasifikācijai ir tikai formāls nosacījums, kas ir jāievēro administratīvu iemeslu un acīmredzamu ērtību dēļ.
52. Tomēr tai nav saistoša juridiska spēka jautājumā par preču zīmes materiālās piemērošanas jomas novērtēšanu. Preču zīmei piešķirtās aizsardzības apjoms ir jāvērtē, ņemot vērā vienīgi tos apstākļus, kurus Savienības likumdevējs ir skaidri minējis Regulas 26. panta 1. punktā un Īstenošanas regulas 1. noteikuma 1. punktā par nosacījumiem, kādiem pieteikumam ir jāatbilst. Šo apstākļu vidū it īpaši ir preču zīmes atveidojums, kā arī preču un pakalpojumu, attiecībā uz kuriem tiek pieprasīta reģistrācija, saraksts, kas ir divas būtiskās preču zīmes reģistrācijas sastāvdaļas. Tātad, tāpat kā apzīmējuma atveidojums, preču un pakalpojumu uzskaitījums nosaka preču zīmes piešķirtā aizsardzības priekšmeta robežas. Tādējādi, piemērojot specialitātes principu, reģistrētā preču zīme ir aizsargāta tikai attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ir norādīti reģistrācijas pieteikumā.
53. Pēc tam, kad tas ir noskaidrots, ir konkrēti jādefinē prasības attiecībā uz preču vai pakalpojumu identifikāciju.
54. Šajā ziņā ir jāpamatojas uz principiem, kas norādīti iepriekš minētajā Regulas 26. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Īstenošanas regulas 2. noteikuma 2. punktā, un ir jāņem vērā noteikumi, kas reglamentē preču zīmes piešķiršanu.
55. Pirmkārt, preču zīmes reģistrācijai ir jāgarantē preču zīmes pamatfunkcija, proti, ļaut patērētājam vai gala lietotājam atšķirt bez jebkādas sajaukšanas iespējas viena uzņēmuma preces vai pakalpojumus no cita uzņēmuma piedāvātajām precēm vai pakalpojumiem (20). Tādēļ precēm vai pakalpojumiem ir jābūt identificējamiem.
56. Otrkārt, preču zīme ir jāreģistrē atbilstoši specialitātes principam. Šis princips paredz saskaņot ekskluzīvās tiesības, ko preču zīme piešķir tās īpašniekam, ar preču brīvas aprites un pakalpojumu sniegšanas brīvības principiem. Tas nosaka, ka preču zīmes piešķirtajām tiesībām ir jābūt precīzi nosakāmām, lai norobežotu ekskluzīvās tiesības no pašas preču zīmes funkcijas.
57. Treškārt, preču un pakalpojumu, uz ko attiecas preču zīme, apraksts ir vajadzīgs, lai ļautu kompetentajām iestādēm vērtēt Direktīvas 3. pantā un Regulas 7. pantā minēto atteikuma pamatojumu esamību (21).
58. Atbilstoši Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta i) daļai un Regulas 7. panta 1. punkta e) apakšpunkta i) daļai apzīmējumus, kas sastāv tikai un vienīgi no formas, kura atkarīga no pašas preces īpašībām, nereģistrē vai piereģistrēšanas gadījumā tie var tikt pasludināti par spēkā neesošiem. Tādēļ ir vajadzīgs preces apraksts.
59. Tāpat preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem prasīta preču zīmes reģistrācija, ir noteikti jāņem vērā, lai izvērtētu, vai šī reģistrācija saskaņā ar Direktīvas 4. pantu un Regulas 8. pantu ir jāatsaka tāpēc, ka attiecīgā preču zīme ir identiska agrākai preču zīmei vai arī pastāv risks, ka to varētu sajaukt ar agrāku preču zīmi. Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Regulas 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu preču zīmi nereģistrē vai, ja tā ir reģistrēta, pasludina par spēkā neesošu, ja tā ir identiska agrākai preču zīmei un ja preces vai pakalpojumi, attiecībā uz kuriem preču zīmi pieprasa vai reģistrē, ir identiski precēm vai pakalpojumiem, kuriem tiek aizsargāta agrākā preču zīme. Saskaņā ar Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu un Regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu sajaukšanas iespēja izriet no savstarpējās atkarības starp preču zīmju līdzību un līdzības starp precēm un pakalpojumiem, ko ar šīm preču zīmēm attiecīgi apzīmē.
60. Visbeidzot, arī pamatojumi preču zīmes atcelšanai vai spēkā neesamībai var tikt sniegti, norādot uz precēm vai pakalpojumiem, ko tā aizsargā, un valsts iestādes – atbilstoši Direktīvas 13. pantam, un ITSB – atbilstoši Regulas 51.–53. pantam, preču zīmes atcelšanu vai spēkā neesamību var ierobežoti attiecināt vienīgi uz precēm un pakalpojumiem, uz ko attiecas konkrētie pamatojumi.
61. Ceturtkārt, reģistrācijai attiecībā gan uz Savienības tiesībām, gan uz valsts tiesībām ir jāsekmē tiesiskā drošība un laba pārvaldība (22).
62. Tā Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Sieckmann saistībā ar iespēju reģistrēt ar ožu uztveramu preču zīmi noteica, ka apzīmējuma grafiskajam atveidojumam saskaņā ar Direktīvas 89/104 2. pantu un Regulas 4. pantu ir jābūt skaidram, precīzam, pašam par sevi pilnīgam, viegli pieejamam, saprotamam, noturīgam, nepārprotamam un objektīvam, lai to varētu precīzi identificēt (23).
63. Šīm prasībām ir divi konkrēti mērķi. Pirmais mērķis ir ļaut kompetentajām iestādēm skaidri un precīzi noteikt preču zīmi veidojošo apzīmējumu raksturu, lai tās varētu veikt reģistrācijas pieteikumu iepriekšēju pārbaudi, kā arī piemērota un precīza preču zīmju reģistra publicēšanu un uzturēšanu.
64. Tiesa prasa valsts birojiem un ITSB veikt stingru, padziļinātu un pilnīgu to iemeslu pārbaudi, ar kuriem var pamatot reģistrācijas atteikumu, lai nodrošinātu, ka preču zīmes netiek reģistrētas neatbilstošā veidā (24). Tādējādi, lai izvērtētu atšķirtspējas pastāvēšanu vai tās neesamību, Tiesa prasa in concreto vērtējumu par katru no precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tiek pieprasīta reģistrācija (25), un, ja kompetentā iestāde atsaka preču zīmes reģistrāciju, lēmums principā ir jāpamato attiecībā uz katru no precēm vai pakalpojumiem (26). Šīs prasības ir pamatotas, ņemot vērā kontroles raksturu, kas galvenokārt ir a priori pārbaude, kā arī Direktīvas 2. un 3. pantā un Regulas 4. un 7. pantā izklāstīto reģistrācijas šķēršļu skaitu un detalizēto raksturu. Turklāt minētās prasības ir pamatotas, ņemot vērā plašo pārsūdzības iespēju klāstu, kas ir reģistrācijas pieteikumu iesniedzēju rīcībā, ja kompetentās iestādes atsakās reģistrēt preču zīmi. Kā Tiesa nesen atgādināja, šim pienākumam norādīt pamatojumu ir jānodrošina pieteikumu iesniedzēju tiesību efektīva aizsardzība tiesā (27).
65. Otrais mērķis ir ļaut uzņēmējiem skaidri un precīzi pārliecināties par veiktajām reģistrācijām vai viņu pašreizējo vai iespējamo konkurentu iesniegtajiem reģistrācijas pieteikumiem un tādējādi gūt labumu no attiecīgās informācijas par trešo personu tiesībām.
66. Vēlāk Tiesa šīs prasības piemēroja attiecībā uz krāsas, krāsu kombinācijas (28) un skaņu (29) reģistrāciju.
67. Šos mērķus acīmredzot nevarētu sasniegt un šīm prasībām nebūtu lietderīgās iedarbības, ja preces un pakalpojumus, attiecībā uz kuriem pieteikuma iesniedzējs lūdz aizsardzību, nevarētu skaidri identificēt. Kā uzsvēra ģenerāladvokāts Ležē [Léger] savu secinājumu 63. punktā lietā, kurā tika pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Praktiker Bau- und Heimwerkermärkte, divas neatņemamas reģistrācijas sastāvdaļas, kas ļauj definēt precīzu ar preču zīmi piešķirtās aizsardzības priekšmetu, ir, pirmkārt, apzīmējums un, otrkārt, preces un pakalpojumi, kuru apzīmēšanai šim apzīmējumam ir jākalpo.
68. Tomēr es nevaru stricto sensu pārņemt prasības, kas preču vai pakalpojumu identifikācijai noteiktas ar ožu uztverama vai skaņas apzīmējuma grafiskajam atveidojumam. Acīmredzot apzīmējuma grafiskais atveidojums, kas pats par sevi nevar tikt uztverts vizuāli, rada problēmas, kuras būtiski atšķiras no tām, ar kurām varam saskarties saistībā ar preču vai pakalpojumu vārdisku aprakstu.
69. Ir acīmredzams, ka šim aprakstam ir jābūt skaidram un precīzam, lai kompetentās iestādes un uzņēmēji varētu preces vai pakalpojumus precīzi identificēt. Neapšaubāmi, šī skaidrība un precizitāte nozīmē, ka izmantotie izteicieni ir saprotami un nepārprotami.
70. Tomēr nevar riskēt, ievērojami ierobežojot aizsardzību, kuru preču zīme sniedz tās īpašniekam, pieprasot, lai īpašnieks sīki iedziļinās katrā attiecīgajā precē un pakalpojumā.
71. Manuprāt, ir divas iespējas, kā izpildīt šīs prasības.
72. Pirmā iespēja ir konkrēti uzskaitīt katru no precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem pieteikuma iesniedzējs lūdz aizsardzību. Atbilstoši judikatūrai minētā identifikācija acīmredzot ir jāizprot tādējādi, ka tajā ir iekļautas preces vai pakalpojumi, kuri ietilpst konkrēti izraudzīto preču vai pakalpojumu sastāvā vai struktūrā, piemēram, rezerves daļas, vai ir tieši saistīti ar šīm precēm vai pakalpojumiem (30).
73. Tomēr ir jāpieļauj, ka konkrēts uzskaitījums var izrādīties grūts uzdevums, ņemot vērā lielo dažādību, kādā atsevišķas preces un pakalpojumi ir attīstīti, un var pat ievērojami ierobežot aizsardzību, ko preču zīme sniedz tās īpašniekam. Tiešām, nevar prasīt reģistrētas preču zīmes īpašniekam, lai tas sagatavo jaunu preču zīmes reģistrācijas pieteikumu katru reizi, kad attīsta preci, kura preču zīme tam pieder, minimāli mainot, piemēram, preces sastāvu vai paredzot to citai personu kategorijai. Tādējādi reģistrētās preču zīmes īpašniekam, kuram pieder reģistrēta preču zīme attiecībā uz pieniņu sejas tīrīšanai, ir jābūt iespējai attīstīt šo produktu kā mazgadīgiem bērniem, tā pieaugušajiem, neiesniedzot jaunus reģistrācijas pieteikumus.
74. Tādēļ, neuzskaitot katru attiecīgo preci un pakalpojumu atsevišķi, otrā iespēja būtu identificēt pamatpreces un pamatpakalpojumus tā, lai kompetentās iestādes un uzņēmēji varētu precīzi identificēt attiecīgo preču un pakalpojumu būtiskās un objektīvās īpašības un pazīmes (31).
75. Šim kritērijam būtu jāļauj objektīvi identificēt preču īpašības atbilstoši Īstenošanas regulas 2. noteikuma 2. punktam. Turklāt tam būtu jāļauj kompetentajām iestādēm un uzņēmējiem noteikt līdzīgas preces, kuras varētu aizsargāt preču zīme. Man šķiet, ka šī sistēma, kura jau tiek piemērota muitas preču klasifikācijā, atbilst skaidrības un precizitātes mērķiem, neierobežojot reģistrētās preču zīmes īpašniekam piešķiramo aizsardzību.
76. Piemēram, reģistrācijas pieteikumam būtu jāatbilst minētajām prasībām, ja pieteikuma iesniedzējs lūdz aizsardzību “apgaismojuma svecēm”. Šajā frāzē vajadzētu būt ietvertām svecēm, baznīcas svecēm vai līdzīgiem izstrādājumiem, kuriem ir tādas pašas būtiskās īpašības kā pamatprecei, proti, kuri sastāv no dakts un vaska. Tomēr minētajā piemērā ir jāprecizē, kam šī prece ir paredzēta, lai kompetentās iestādes un uzņēmēji varētu nošķirt “apgaismojuma sveces” no “aizdedzes svecēm”, kuras tiek izmantotas mehānisko transportlīdzekļu nozarē.
77. Šī interpretācija atbilst spriedumam, kuru Tiesa pasludināja iepriekš minētajā lietā Praktiker Bau- und Heimwerkermärkte par preču zīmes reģistrāciju mazumtirdzniecības pakalpojumu jomā. Šajā lietā Tiesa faktiski pieprasīja, lai pieteikuma iesniedzējs precizē preces un preču veidus, uz kuriem pakalpojumi attiecas, konkrēti paredzot “būvniecības, labiekārtošanas un dārzniecības un citu patēriņa preču mazumtirdzniecību [(32)] “do-it-yourself” sektorā [(33)]”. Tiesai šī precizitātes pakāpe atviegloja tādu preču vai pakalpojumu identiskuma vai līdzības novērtēšanu, attiecībā uz kuriem tiek pieprasīta vai jau ir reģistrēta preču zīme, šīm norādēm ievērojami neierobežojot preču zīmei piešķirto aizsardzību (34).
78. Katrā ziņā prasītā skaidrība un precizitāte ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi atkarībā no precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs lūdz aizsardzību, vai tā būtu valsts preču zīme vai Kopienas preču zīme.
79. Tādējādi, ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka Direktīva un Regula ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu preču vai pakalpojumu identifikācijai, attiecībā uz kuriem pieteikuma iesniedzējs lūdz aizsardzību, ir jāatbilst pietiekamām skaidrības un precizitātes prasībām, kas ļauj kompetentajām iestādēm un uzņēmējiem precīzi noteikt ar preču zīmi piešķirtās aizsardzības apjomu.
80. Šīs prasības var izpildīt, konkrēti uzskaitot katru no precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem pieteikuma iesniedzējs lūdz aizsardzību. Tās arī var izpildīt, identificējot pamatpreces vai pamatpakalpojumus, kas ļauj kompetentajām iestādēm un uzņēmējiem noteikt attiecīgo preču un pakalpojumu objektīvās un būtiskās īpašības un pazīmes.
C – Par Nicas klasifikācijas klašu nosaukumu izmantošanu
81. Uzdodot savu otro jautājumu, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai Direktīva pieļauj, ka valsts preču zīmes pieteikuma iesniedzējs atsaucas uz Nicas klasifikācijas klašu nosaukumu vispārīgajiem apzīmējumiem, lai identificētu preces vai pakalpojumus, attiecībā uz kuriem tas lūdz aizsardzību.
82. Kā es jau norādīju, Nicas klasifikācija ir praktisks instruments un klašu nosaukumiem pašiem par sevi nav nekādas būtiskas vērtības. Tomēr nekas neliedz pieteikuma iesniedzējam identificēt savas preces vai pakalpojumus, izmantojot šos klašu nosaukumu vispārīgos apzīmējumus. Tomēr ir nepieciešams, lai šī identifikācija atbilstu izvirzītajām skaidrības un precizitātes prasībām. Taču ir jāvērtē katrs gadījums atsevišķi.
83. Ir jāatzīst, ka daži no šiem vispārīgajiem apzīmējumiem paši par sevi ir pietiekami skaidri un precīzi, lai ļautu kompetentajām iestādēm un uzņēmējiem noteikt ar preču zīmi piešķirtās aizsardzības apjomu. Tā tas ir, piemēram, ar apzīmējumiem “ziepes” vai “dakšiņas un karotes” [“galda piederumi”], kas ir attiecīgi ņemti no Nicas klasifikācijas 3. un 8. klases nosaukumiem.
84. Savukārt citi vispārīgie apzīmējumi neatbilst minētajām prasībām un sniedz informāciju vienīgi par jomu, kurā principā ietilpst preces vai pakalpojumi (35). Vispārīgie apzīmējumi, kas ietverti, piemēram, Nicas klasifikācijas 37. klasē (“Būvniecība, remonts, labiekārtošanas (iekārtu uzstādīšanas) darbi”) un 45. klasē (“privātie un sabiedriskie pakalpojumi personu individuālo vajadzību apmierināšanai”), ir pārāk vispārīgi un ietver pārāk dažādas preces un pakalpojumus, lai būtu saderīgi ar preču zīmes izcelsmes identifikācijas funkciju. Bez papildu skaidrojumiem tie neļauj kompetentajām iestādēm izpildīt to pienākumus attiecībā uz reģistrācijas pieteikumu iepriekšēju pārbaudi un uzņēmējiem precīzi pārliecināties par veiktajām reģistrācijām vai to pašreizējo vai iespējamo konkurentu sagatavotajiem reģistrācijas pieteikumiem. Tādēļ Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Praktiker Bau- und Heimwerkermärkte pieprasīja, lai pieteikuma iesniedzējs precizē preces vai preču veidus, uz kuriem pakalpojumi attiecas, izmantojot apzīmējumus, kas nav ietverti klašu nosaukumos.
85. Tādējādi, ņemot vērā šos apstākļus, man šķiet, ka Direktīva un Regula ir jāinterpretē tādējādi, ka tās pieļauj, ka pieteikuma iesniedzējs identificē preces vai pakalpojumus, attiecībā uz kuriem tas lūdz aizsardzību, izmantojot Nicas klasifikācijas klašu nosaukumu vispārīgos apzīmējumus, ja šī identifikācija atbilst izvirzītajām skaidrības un precizitātes prasībām.
D – Par ITSB priekšsēdētāja Paziņojumā Nr. 4/03 izmantoto interpretāciju
86. Paziņojuma Nr. 4/03 III punkta otrajā daļā ir norādīts, ka “[ITSB] neiebilst pret vispārīgo apzīmējumu un klašu nosaukumu izmantošanu tādēļ, ka tie būtu pārāk neskaidri vai nenoteikti”. Turklāt šī paziņojuma IV punktā ir norādīts, ka vienas konkrētas klases nosaukuma visu vispārīgo apzīmējumu izmantošana nozīmē lūgumu ITSB attiecināt reģistrāciju uz visām precēm vai pakalpojumiem, kas ietilpst šajā konkrētajā klasē (36). Tāpat viena konkrēta vispārīgā apzīmējuma, kas ietilpst klases nosaukumā, izmantošana, attieksies uz visām precēm vai pakalpojumiem, uz kuriem attiecas šis vispārīgais apzīmējums (37) un kuri ir pareizi klasificēti vienā klasē.
87. Uzdodot savu trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīva pieļauj tādu interpretāciju, kāda izmantota ITSB priekšsēdētāja Paziņojumā Nr. 4/03.
88. Šo paziņojumu ITSB pieņēma saistībā ar tās veicamajiem uzdevumiem atbilstoši tiesiskajam regulējumam par Kopienas preču zīmi. Tas nav normatīva rakstura dokuments un nav juridiski saistošs. Tas ir iekšējās kārtības dokuments, kura mērķis atbilstoši minētā paziņojuma I punktam ir skaidrot un precizēt ITSB administratīvo praksi. Tādējādi Paziņojums Nr. 4/03 ir vērsts uz to, lai nodrošinātu ieinteresētajām personām tiesisko drošību, izveidojot skaidru un paredzamu sistēmu attiecībā uz veidu, kādā tas interpretē reģistrācijas pieteikumā izmantotos formulējumus. Tātad šis paziņojums ir pedagoģisks un skaidrojošs. Tomēr no skaidrojošās funkcijas līdz piemērojamu tiesību normu izveidei ir tikai viens solis. Līdz ar to Tiesai ir jānodrošina, ka šis dokuments garantē Regulā ietverto normu, kuras ir interpretējusi arī Tiesa, un ieinteresētajām personām piešķirto tiesību ievērošanu.
89. Es uzskatu, ka šajā gadījumā tas tā nav.
90. Pirmkārt, Paziņojumā Nr. 4/03 izmantotā interpretācija ir pretrunā Regulā noteiktajiem principiem.
91. Īstenošanas regulas 2. noteikuma 2. punktā ir prasīts, lai “preču un pakalpojumu sarakst[s] [tiktu] formul[ēts] tā, lai skaidri norādītu preču un pakalpojumu īpašības un ļautu katru pozīciju klasificēt tikai vienā Nicas klasifikācijas klasē”. Tomēr es izteikšu divas piezīmes. Pirmkārt, ir grūti izpildīt šo prasību, ja atbilstoši Paziņojuma Nr. 4/03 III punkta otrās daļas noteikumiem ITSB neiebilst pret vispārīgo apzīmējumu un klašu nosaukumu izmantošanu tādēļ, ka tie būtu pārāk neskaidri vai nenoteikti (38). Otrkārt, ir jāatsaucas uz paskaidrojošām piezīmēm par Nicas klasifikāciju, kurās izklāstīts, ka dažas preces un pakalpojumi var ietilpt vairākās klasēs, nesniedzot sīkākus paskaidrojumus.
92. Otrkārt, ITSB izmantotā interpretācija, kas doktrīnā kvalificēta kā ““class-heading-covers-all” approach” (39), negarantē specialitātes principa ievērošanu, jo tā neļauj precīzi noteikt preču zīmes materiālās piemērošanas jomu.
93. Ar šādu interpretāciju faktiski tiek atzītas pieteikuma iesniedzēja šķietami neierobežotās ekskluzīvās tiesības uz vienas klases precēm un pakalpojumiem. Piemēram, ja pieteikuma iesniedzējs atsaucas tikai uz Nicas klasifikācijas 45. klases nosaukuma vispārīgajiem apzīmējumiem un tādējādi lūdz reģistrēt preču zīmi attiecībā uz “privātajiem un sabiedriskajiem pakalpojumiem personu individuālo vajadzību apmierināšanai”, šīs preču zīmes reģistrācija var piešķirt tam ekskluzīvā lietošanā apzīmējumu, kas saistīts ar ļoti dažādiem pakalpojumiem, kuri ietver ne tikai “iepazīšanās klubus” un “horoskopu sastādīšanas iestādes”, bet arī “detektīvu aģentūras” un “kremācijas pakalpojumus”(40). Citiem vārdiem, ir tik daudz pakalpojumu, kam a apriori nav nekādu kopīgu īpašību. Šādā gadījumā ar preču zīmi piešķirtās aizsardzības apjoms nav nosakāms un ir gandrīz nemanāms, pārkāpjot preču brīvas aprites un pakalpojumu sniegšanas brīvības principus. Tomēr atbilstoši specialitātes principam preču zīmei nevajadzētu būt aizsargātai absolūtā nozīmē.
94. Treškārt, šāda interpretācija negarantē faktisku preču zīmes lietošanu Direktīvas 10. panta un Regulas 15. panta izpratnē. Faktiski nav skaidrs, vai preču zīmes īpašnieks izmanto apzīmējumu saistībā ar visām precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tas lūdz aizsardzību. Tomēr, kā uzsvēra ģenerāladvokāts Ležē 80. punktā savos secinājumos lietā, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Praktiker Bau- und Heimwerkermärkte, [preču zīmes] īpašnieka tiesību atcelšana nebūtu jāpiemēro, ja no paša sākuma ir noskaidrots, ka preču zīme tiks izmantota vienīgi saistībā ar atsevišķām precēm vai pakalpojumiem. Turklāt šķiet, ka šī sistēma ir pretrunā Direktīvas preambulas 9. apsvērumā un Regulas preambulas 10. apsvērumā paustajiem mērķiem, saskaņā ar kuriem Savienības likumdevējs prasa, lai reģistrētās preču zīmes faktiski tiktu lietotas, pretējā gadījumā draudot tās atcelt. Kā pamatoti atgādināja ģenerāladvokāts Ruiss-Harabo Kolomers [Ruiz-Jarabo Colomer] 42. punktā savos secinājumos lietā, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Ansul, preču zīmju reģistri nav vienkārši apzīmējumu glabātavas, bet, gluži pretēji, tiem patiesi jāatspoguļo realitāte un apzīmējumi, kurus uzņēmumi izmanto tirgū.
95. Līdz ar to, ja ITSB izmantotā interpretācija sākotnēji, šķiet, atvieglo preču zīmju reģistrāciju publiskajos reģistros, tā beigās palielina Eiropas Savienībā reģistrēto un aizsargāto preču zīmju kopējo skaitu un attiecīgi konfliktu skaitu, kas rodas starp tām. [Šī interpretācija] ne tikai nenodrošina labu pārvaldību, bet arī negarantē neizkropļotas konkurences pastāvēšanu tirgū.
96. Ceturtkārt, šī interpretācija negarantē tiesisko drošību. Kā savos apsvērumos it īpaši norādījušas Apvienotās Karalistes, Vācijas, Īrijas un Francijas valdības, Nicas klasifikācija ir instruments, kas attīstās. Šīs klasifikācijas 10. redakcijā, kas stāsies spēkā 2012. gada 1. janvārī, ar nemainītiem klašu nosaukumiem tiks reģistrētas jaunas preces un pakalpojumi (41). Tomēr es nevaru ierobežot preču zīmes materiālo piemērošanas jomu, saistot to ar dokumentu, kas var tikt grozīts, attīstoties tirgum.
97. Tādējādi, ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka Paziņojums Nr. 4/03, – kurā ITSB priekšsēdētājs norāda, ka, pirmkārt, ITSB neiebilst pret pārāk neskaidru vai nenoteiktu vispārīgo apzīmējumu un klašu nosaukumu izmantošanu un ka, otrkārt, minēto apzīmējumu izmantošana nozīmē lūgumu attiecināt reģistrāciju uz visām attiecīgajā klasē ietilpstošajām precēm vai pakalpojumiem, – nenodrošina skaidrību un precizitāti, kas vajadzīga gan valsts preču zīmes, gan Kopienas preču zīmes reģistrācijai.
IV – Secinājumi
98. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz The Person Appointed by the Lord Chancellor under Section 76 of the Trade Marks Act 1994, on Appeal from the Registrar of Trade Marks, uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, kurus nosūtījusi High Court of Justice (England & Wales), atbildēt šādi:
1) a) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīva 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, un Padomes 2009. gada 26. februāra Regula par Kopienas preču zīmi ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu preču vai pakalpojumu identifikācijai, attiecībā uz kuriem pieteikuma iesniedzējs lūdz aizsardzību, ir jāatbilst pietiekamām skaidrības un precizitātes prasībām, kas ļauj kompetentajām iestādēm un uzņēmējiem precīzi noteikt ar preču zīmi piešķirtās aizsardzības apjomu,
b) šīs prasības var izpildīt, konkrēti uzskaitot katru no precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem pieteikuma iesniedzējs lūdz aizsardzību. Tās var arī izpildīt, identificējot pamatpreces un pamatpakalpojumus, kas ļauj kompetentajām iestādēm un uzņēmējiem noteikt attiecīgo preču un pakalpojumu objektīvās un būtiskās īpašības un pazīmes;
2) Direktīva 2008/95 un Regula 207/2009 ir jāinterpretē tādējādi, ka tās pieļauj, ka pieteikuma iesniedzējs identificē preces vai pakalpojumus, attiecībā uz kuriem tas lūdz aizsardzību, izmantojot preču un pakalpojumu, attiecībā uz kuriem preču zīme tiek reģistrēta, kopējās klasifikācijas klašu nosaukumu vispārīgos apzīmējumus, ja šī identifikācija atbilst izvirzītajām skaidrības un precizitātes prasībām;
3) Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) priekšsēdētāja 2003. gada 16. jūnija Paziņojums Nr. 4/03 attiecībā uz klašu nosaukumu izmantošanu preču un pakalpojumu sarakstos Kopienas preču zīmes pieteikumos un reģistrācijā, – kurā šis priekšsēdētājs norāda, ka, pirmkārt, minētais birojs neiebilst pret pārāk neskaidru vai nenoteiktu vispārīgo apzīmējumu un klašu nosaukumu izmantošanu un ka, otrkārt, minēto apzīmējumu izmantošana nozīmē lūgumu attiecināt reģistrāciju uz visām attiecīgajā klasē ietilpstošajām precēm vai pakalpojumiem, – nenodrošina skaidrību un precizitāti, kas vajadzīga gan valsts preču zīmes, gan Kopienas preču zīmes reģistrācijai.