ĢENERĀLADVOKĀTA M. BOBEKA [M. BOBEK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 5. februārī (1)
Lieta C‑676/17
Oana Mădălina Călin
pret
Direcţia Regională a Finanţelor Publice Ploieşti – Administraţia Judeţeană a Finanţelor Publice Dâmboviţa
Statul Român – Ministerul Finanţelor Publice
Administraţia Fondului pentru Mediu
(Curtea de Apel Ploieşti (Ploješti apelācijas tiesa, Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lojālas sadarbības, tiesiskās drošības, līdzvērtības un efektivitātes principi – Nodokļa, kas iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksa – Lūgums pārskatīt galīgo tiesas nolēmumu, ar kuru ir noraidīta šāda nodokļa atmaksa – Pārskatīšanas lūguma iesniegšanas termiņš – Šā termiņa aprēķināšanas sākotnējais datums
I. Ievads
1. Oana Mădălina Călin bija jāsamaksā vides zīmognodeva, lai Rumānijā reģistrētu no Vācijas ievestu lietotu automašīnu. Viņa uzskatīja, ka minētais nodoklis ir iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības. Viņa cēla prasību, lūdzot šā nodokļa atmaksu. Prasība tika noraidīta. Apelācijas sūdzību viņa neiesniedza. Līdz ar to šis spriedums kļuva galīgs.
2. Divas reizes O. M. Călin lūdza minēto spriedumu pārskatīt. Katrs lūgums bija pamatots ar jaunu Tiesas spriedumu, kurā tika konstatēts, ka tāds nodoklis, kāds viņai bija jāmaksā, ir pretrunā Savienības tiesībām. Pirmais lūgums tika noraidīts. Otrais tika pieņemts, un viņas sākotnējā prasība tika apmierināta. Taču apelācijas instance atcēla spriedumu, ar kuru prasība tika apmierināta. Pamatojoties uz valsts tiesību interpretāciju, ko starplaikā bija sniegusi Rumānijas Augstā kasācijas tiesa, tika atzīts, ka ir nokavēts pārskatīšanas lūguma iesniegšanas termiņš.
3. Tagad jaunā pārskatīšanas lūgumā O. M. Călin apstrīd šo interpretāciju, kā arī – plašākā nozīmē – lietas pārskatīšanas procedūru valstī. Viņa uzskata, ka tā nav saderīga ar Savienības tiesībām, jo faktiski ar to tiekot liegts atgūt nodokli, kas vēlāk ar Tiesas spriedumu ir atzīts par neatbilstošu Savienības tiesībām. Šādos apstākļos Curtea de Apel Ploieşti (Ploješti apelācijas tiesa, Rumānija) nolēma uzdot Tiesai jautājumu par minētās interpretācijas saderību tostarp ar tiesiskās drošības, līdzvērtības un efektivitātes principiem.
II. Tiesiskais regulējums
A. Rumānijas tiesības
1. Civilprocesa kodekss
4. Codul de procedură civilă (Civilprocesa kodekss) (2) 509. panta 1. punktā ir norādīti sprieduma pārskatīšanas pamati. Proti, šā punkta 10. un 11. apakšpunktā ir noteikts, ka ir iespējams iesniegt pārskatīšanas lūgumu, ja:
“10. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nospriedusi, ka tiesas nolēmuma rezultātā ir pieļauts pamattiesību vai brīvību pārkāpums, un minētā pārkāpuma radītās nopietnās sekas turpinās;
11. pēc tam, kad spriedums ir kļuvis galīgs, Curtea Constituțională [Konstitucionālā tiesa] ir pieņēmusi nolēmumu par šajā lietā izvirzīto iebildumu, pasludinot tiesību normu, uz kuru attiecas šis iebildums, par antikonstitucionālu.”
5. Civilprocesa kodeksa 511. pantā ir noteikti dažādi pārskatīšanas termiņi, kā arī sākotnējais datums šo termiņu aprēķināšanai. Gan termiņi, gan to aprēķināšanas sākotnējais datums atšķiras atkarībā no attiecīgā pārskatīšanas pamata. Minētā panta 1. punktā ir noteikts vispārējais termiņš – viens mēnesis.
6. 511. panta 3. punkts ir izteikts šādā redakcijā: “Attiecībā uz 509. panta 1. punkta 10. un 11. apakšpunktā norādītajiem pamatiem termiņš ir trīs mēneši no dienas, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums vai Curtea Constituțională [Konstitucionālā tiesa] nolēmums ir publicēts Monitorul Oficial al României, Partea I.”
2. Likums Nr. 554/2004 un ar šo likumu saistītā Rumānijas tiesu judikatūra
7. 2004. gada 2. decembra Legea contenciosului administrativ nr. 554/2004 (Likums Nr. 554/2004 par administratīvo procesu) (3) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 554/2004”) 21. panta “Ārkārtas darbības formas” 2. punkts sākotnēji bija izteikts šādā redakcijā:
“Papildus Civilprocesa kodeksā paredzētajiem nolēmuma pārskatīšanas pamatiem šāds pamats rodas, ja likumīgā spēkā stājušos un nepārsūdzamos nolēmumos ir pārkāpts [ES] tiesību pārākuma princips, kas ir noteikts Rumānijas Konstitūcijas atkārtoti publicētās redakcijas 148. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar tās 20. panta 2. punktu. Pārskatīšanas lūgumu iesniedz 15 dienu laikā pēc [nolēmuma] paziņošanas un, atkāpjoties no 17. panta 3. punktā ietvertā noteikuma, ieinteresētajai personai iesniedzot motivētu lūgumu 15 dienu laikā pēc nolēmuma pasludināšanas. Pārskatīšanas lūgumu par nolēmuma pārskatīšanu izskata steidzamības un prioritārā kārtībā ne ilgāk kā 60 dienu laikā no lūguma iesniegšanas dienas.”
8. Ar 2010. gada 9. decembra spriedumu Nr. 1609/2010 (4)Curtea Constituţională (Konstitucionālā tiesa, Rumānija) atzina, ka Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta otrais teikums neatbilst Konstitūcijai, pamatojoties uz to, ka tas ir slikti izstrādāts un tāpēc rada nenoteiktību, kas varētu būt šķērslis, lai efektīvi īstenotu tiesības uz tiesu pieejamību.
9. Pēc tam ar Legea nr. 299/2011 pentru abrogarea alin. (2) al art. 21 din Legea contenciosului administrativ nr. 554/2004 (Likums Nr. 299/2011, ar ko atceļ Likuma Nr. 554/2004 par administratīvo procesu 21. panta 2. punktu) (5) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 299/2011”) Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkts tika atcelts pilnībā.
10. Taču ar Curtea Constituţională (Konstitucionālā tiesa) 2012. gada 5. decembra spriedumu Nr. 1039/2012 (6) Likums Nr. 299/2011 savukārt tika atzīts par neatbilstošu Konstitūcijai. Minētajā spriedumā Curtea Constituţională (Konstitucionālā tiesa) nosprieda šādi: “Pēc šā nolēmuma publicēšanas Monitorul Oficial al României Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta noteikumi turpina radīt tiesiskas sekas, neskarot noteikumus, kas ir ietverti šīs normas otrajā teikumā un kas pasludināti par neatbilstošiem Konstitūcijai ar 2010. gada 9. decembra spriedumu Nr. 1609 [..]. Šo pēdējo minēto tiesību normu tiesiskās sekas tiek pārtrauktas [..]. Kas attiecas uz 21. panta 2. punkta pirmā un trešā teikuma noteikumiem, tie turpina radīt tiesiskas sekas.”
11. Tādējādi pēc Curtea Constituţională (Konstitucionālā tiesa) sprieduma Nr. 1039/2012 publicēšanas Monitorul Oficial al României 2013. gada 29. janvārī Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta pirmais un trešais teikums atkal kļuva par daļu no spēkā esošajām tiesībām. Turpretim šās tiesību normas otrais teikums, kurā ir noteikts pārskatīšanas lūgumu iesniegšanas termiņš un šā termiņa sākuma datums, zaudēja juridisko spēku.
12. Înalta Curte de Casație și Justiție – Completul pentru dezlegarea unor chestiuni de drept (Augstā kasācijas tiesa – Tiesību jautājumu izskatīšanas palāta) (turpmāk tekstā – “ICCJ”) 2016. gada 12. decembrī saskaņā ar prejudiciālu nolēmumu procedūru pasludināja nolēmumu Nr. 45/2016 (7), lai atrisinātu tiesību jautājumu. Minētajā nolēmumā ICCJ atzina:
“Interpretējot un piemērojot Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta pirmā teikuma noteikumus ar turpmākajiem grozījumiem un papildinājumiem, pārskatīšanas lūgums ir pieņemams par atsevišķiem [Tiesas] nolēmumiem, neatkarīgi no tā, kad tie ir tikuši pasludināti, un no tā, vai pamatlietā ir vai nav izdarīta atsauce uz agrāk spēkā esošajiem Savienības tiesību noteikumiem, kas ir pārkāpti ar spriedumu, kuru tiek lūgts pārskatīt.
Termiņš, kurā var iesniegt pārskatīšanas lūgumu, pamatojoties uz Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu, ir viens mēnesis no dienas, kad ir paziņots galīgais spriedums, kuru tiek lūgts pārskatīt.”
13. Tādējādi saskaņā ar nolēmumu Nr. 45/2016 ICCJ noteica gan pārskatīšanas lūgumu iesniegšanas termiņu, pamatojoties uz Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu, gan šā termiņa sākuma datumu, proti, viens mēnesis no dienas, kad ir paziņots galīgais spriedums, kuru tiek lūgts pārskatīt.
III. Fakti, tiesvedības valsts tiesās un prejudiciālais jautājums
14. O. M. Călin 2013. gada 12. aprīlī iegādājās lietotu mehānisko transportlīdzekli, kas agrāk ir bijis reģistrēts Vācijā.
15. Serviciul Public Comunitar Regim Permise de Conducere și Înmatriculare a Vehiculelor Târgoviște (Targovištes Transportlīdzekļu vadītāja apliecību un transportlīdzekļu reģistrācijas dienests, Rumānija), reģistrējot O. M. Călin automašīnu, pieprasīja samaksāt vides zīmognodevu, kas ir paredzēta Ordonanţa de urgenţă nr. 9/2013 privind timbrul de mediu pentru autovehicule (valdības Ārkārtas rīkojums Nr. 9/2013 par vides zīmognodevu mehāniskajiem transportlīdzekļiem) (8) (turpmāk tekstā – “GEO Nr. 9/2013”). 2013. gada 12. jūnijā O. M. Călin samaksāja minēto nodevu 968 RON (Rumānijas lejas) apmērā.
16. O. M. Călin cēla prasību Tribunalul Dâmbovița (Dambrovicas apgabaltiesa, Rumānija, turpmāk tekstā – “pirmās instances tiesa”). Viņa lūdza atmaksāt vides zīmognodevas summu kopā ar procentiem. Pamatojot šo prasību, viņa apgalvoja, ka šis nodoklis nav saderīgs ar Savienības tiesībām.
17. Ar 2014. gada 15. maija spriedumu pirmās instances tiesa noraidīja šo prasību, uzskatot, ka GEO Nr. 9/2013 normas nav nesaderīgas ar Savienības tiesībām. Tā kā O. M. Călin neiesniedza apelācijas sūdzību, šis spriedums kļuva galīgs.
18. 2015. gada 28. aprīlī O. M. Călin pirmās instances tiesā iesniedza (pirmo) pārskatīšanas lūgumu par šo spriedumu. Viņa apgalvoja, ka, pamatojoties uz Tiesas 2015. gada 14. aprīļa spriedumu Manea (C‑76/14, EU:C:2015:216), vides zīmognodeva esot nesaderīga ar Savienības tiesībām un tāpēc tā ir jāatmaksā. Ar 2015. gada 16. jūnija spriedumu pirmās instances tiesa noraidīja šo pārskatīšanas lūgumu, nospriežot, ka Manea lietas iznākums nav ietekmējis sprieduma, kuru tiek lūgts pārskatīt, iznākumu.
19. O. M. Călin šo spriedumu pārsūdzēja Curtea de Apel Ploiești (Ploješti apelācijas tiesa; turpmāk tekstā – “otrās instances tiesa”), kas pārsūdzību noraidīja. Tādējādi 2015. gada 16. jūnija spriedums kļuva galīgs.
20. 2016. gada 17. augustā O. M. Călin iesniedza (otro) pārskatīšanas lūgumu par pirmās instances tiesas 2014. gada 15. maija spriedumu. Šis lūgums bija pamatots ar Tiesas 2016. gada 9. jūnija spriedumu Budișan (C‑586/14, EU:C:2016:421). Ar 2016. gada 11. oktobra spriedumu pirmās instances tiesa apmierināja pārskatīšanas lūgumu. Jo īpaši balstoties uz spriedumu Budișan, tā nosprieda, ka šajā lietā ir piemērojams Likuma Nr. 554/2004 21. pants, kas ļauj pārskatīt lēmumus, kuri ir pretrunā Savienības tiesību pārākuma principam. Tādējādi 2014. gada 15. maija spriedums tika grozīts pilnībā, un O. M. Călin sākotnējā prasība pēc būtības tika apmierināta. Proti, šī tiesa nosprieda, ka minētais nodoklis nav saderīgs ar Savienības tiesībām, un uzdeva to atmaksāt kopā ar procentiem.
21. Ar 2017. gada 16. janvāra spriedumu otrās instances tiesa apmierināja valsts iestādes iesniegto apelācijas sūdzību un pilnībā atcēla 2016. gada 11. oktobra spriedumu. Šī tiesa apmierināja iebildumu, ka esot nokavēts pārskatīšanas lūguma iesniegšanas termiņš, pamatojoties uz nolēmumu Nr. 45/2016, kuru 2016. gada 12. decembrī ir pieņēmusi ICCJ un kurā ir noteikts, ka šāds lūgums ir jāiesniedz mēneša laikā no dienas, kad ir paziņots galīgais spriedums, ko tiek lūgts pārskatīt (9). Otrās instances tiesa, piemērojot šo nolēmumu, norādīja, ka spriedums, ko tiek lūgts pārskatīt (proti, pirmās instances tiesas 2014. gada 15. maija spriedums), tika paziņots 2014. gada 26. maijā, savukārt (otrais) pārskatīšanas lūgums tika iesniegts 2016. gada 17. augustā, krietni vēlāk par viena mēneša termiņu.
22. 2017. gada 7. martā O. M. Călin iesniedza (trešo) pārskatīšanas lūgumu par otrās instances tiesas 2017. gada 16. janvāra spriedumu. Šis lūgums ir pamatlietas priekšmets. Šajā pieteikumā O. M. Călin apgalvoja, ka 2017. gada 16. janvāra spriedums ir pretrunā LES 4. panta 3. punktā noteiktajam lojālas sadarbības principam. Viņa uzskata, ka ar šo spriedumu, ciktāl tajā ir piemērots ICCJ nolēmums Nr. 45/2016, tiekot liegts atgūt nodokli, kurš ar Tiesas spriedumu Budișan tika atzīts par nesaderīgu ar Savienības tiesībām.
23. Otrās instances tiesa, Curtea de Apel Ploieşti (Ploješti apelācijas tiesa, turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”), būtībā piekrīt O. M. Călin šaubām par to, vai Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkts tā, kā tas ir interpretēts ICCJ nolēmumā Nr. 45/2016, ir saderīgs ar Savienības tiesībām un tostarp it īpaši ar lojālas sadarbības, tiesiskās drošības, līdzvērtības un efektivitātes principiem. Tai pat laikā iesniedzējtiesa atsaucas uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības tiesības neuzliek valsts tiesai pienākumu nepiemērot valsts procesuālos noteikumus, kas tiesas spriedumam piešķir galīga nolēmuma spēku, pat ja tas valstī ļautu novērst situāciju, kas nav savienojama ar Savienības tiesībām. Turklāt iesniedzējtiesa uzsver, ka atbilstoši Tiesas norādītajam, ja piemērojamie valsts procesuālie noteikumi paredz iespēju, ka pie zināmiem nosacījumiem valsts tiesa pārskata nolēmumu ar res judicata spēku, lai padarītu situāciju saderīgu ar valsts tiesībām, tad, izpildoties minētajiem nosacījumiem, atbilstoši prasībām par līdzvērtību un efektivitāti šādai iespējai ir jāpastāv, lai tiktu atjaunota attiecīgās situācijas saderība ar Savienības tiesībām.
24. Attiecībā uz celtajām prasībām par vides zīmognodevas atmaksu, kas galīgi tika noraidītas, pirms Tiesa bija pasludinājusi spriedumu Budișan, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka vienīgais pašreiz pieejamais procesuālais tiesiskās aizsardzības līdzeklis būtu iesniegt pārskatīšanas lūgumu saskaņā ar Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu. Tādējādi, ja iesniedzējtiesa īstenotu ICCJ nolēmumu Nr. 45/2016, O. M. Călin vairs nevarētu lūgt pārskatīt 2017. gada 16. janvāra spriedumu un līdz ar to viņa nevarētu panākt minētā nodokļa atmaksu.
25. Šādos apstākļos Curtea de Apel Ploieşti (Ploješti apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LES 4. panta 3. punkts, kurā ir atsauce uz lojālas sadarbības principu, Pamattiesību hartas 17., 20., 21. un 47. pants, LESD 110. pants, tiesiskās drošības princips un līdzvērtības un efektivitātes principi, kas izriet no procesuālās autonomijas principa, var tikt interpretēti tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesību norma, konkrēti Likuma Nr. 554/2004 par administratīvo procesu 21. panta 2. punkts, kā to Înalta Curte de Casație și Justiție (ICCJ) – Completul pentru dezlegarea unor chestiuni de drept (Augstā kasācijas tiesa – Tiesību jautājumu izskatīšanas palāta) ir interpretējusi nolēmumā Nr. 45/2016, saskaņā ar ko termiņš, kurā var iesniegt pārskatīšanas lūgumu, pamatojoties uz Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta noteikumiem, ir viens mēnesis no dienas, kad ir paziņots galīgais spriedums, kuru tiek lūgts pārskatīt?”
26. Rumānijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Abas ieinteresētās personas sniedza mutvārdu paskaidrojumus 2018. gada 28. novembra tiesas sēdē.
IV. Novērtējums
27. Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Sākšu ar precizējumu, kāpēc uzskatu šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par pieņemamu (A). Tālāk, pēc divām ievada piezīmēm (B), es izvērtēšu uzdoto prejudiciālo jautājumu, ņemot vērā tiesiskās drošības, līdzvērtības un efektivitātes principus (C). Tā kā pat pēc šī novērtējuma man joprojām ir neliela neizpratne par attiecīgā valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļa precīzu raksturu, noslēgumā sniegšu dažus apsvērumus par alternatīvām, kas Savienības tiesībās ir paredzētas gadījumos, kad tāda nodokļa atmaksa, kurš ir iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības, tiek lūgta pēc tam, kad vairs nav iespējams no jauna skatīt galīgu tiesas lēmumu (D).
A. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība
28. Vai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par ICCJ nolēmumā Nr. 45/2016 sniegto Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta interpretāciju, kas saskaņā ar valsts tiesībām acīmredzami nebija saistoša, pieņemot lēmumu par otro pārskatīšanas lūgumu, ir pieņemams?
29. ICCJ nolēmums tika pasludināts prejudiciāla nolēmuma procedūras ietvaros, lai atrisinātu tiesību jautājumu. Attiecībā uz šāda veida procedūru lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 521. panta 3. punktu “iesniedzējtiesai tiesību jautājuma iznākums ir saistošs no lēmuma pieņemšanas dienas, bet citām tiesām – no lēmuma publicēšanas dienas Monitorul Oficial al României, Partea I”.
30. No Rumānijas valdības un Komisijas rakstveida apsvērumiem izriet – lai gan nolēmums Nr. 45/2016 tika pasludināts 2016. gada 12. decembrī, Monitorul Oficial al României tas netika publicēts līdz pat 2017. gada 23. maijam. Turklāt minētais nolēmums tika pasludināts, lai atrisinātu tiesību jautājumu, ko ICCJ bija iesniegusi Curtea de Apel Cluj (Klužas apelācijas tiesa, Rumānija). Tādējādi saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 521. panta 3. punktu šis nolēmums minētajai tiesai ir saistošs no dienas, kad tas tika pasludināts. Taču citām tiesām, tostarp iesniedzējtiesai Curtea de Apel Ploieşti (Ploješti apelācijas tiesa), tas kļuva saistošs tikai pēc tam, kad 2017. gada 23. maijā tas tika publicēts Monitorul Oficial al României.
31. Līdz ar to var rasties šaubas par to, vai iesniedzējtiesai bija pienākums savā 2017. gada 16. janvāra spriedumā, lemjot par otro pārskatīšanas lūgumu, piemērot ICCJ sniegto Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta interpretāciju. Uzdotā prejudiciālā jautājuma pamatā patiešām ir ICCJ interpretācija, jo es saprotu, ka ar šo ICCJ lēmumu faktiski tika noteikts termiņš, proti, viens mēnesis no galīgā sprieduma paziņošanas datuma.
32. Manuprāt, lai gan šajā lietā ir vairāki elementi, kas patiešām varētu likt izbrīnā ieplest acis, lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība nav viens no tiem.
33. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi, attiecas atbilstības pieņēmums (10). Šai Tiesai saistībā ar tiesisko sadarbību, kas ir ieviesta ar LESD 267. pantu, nav jāpārbauda vai jāapšauba valsts tiesas veiktas valsts tiesību interpretācijas, kura ir vienīgi šīs tiesas kompetencē, pareizība (11).
34. Atbildot uz Tiesas uzdotu rakstisku jautājumu, Rumānijas valdība apstiprināja, ka nolēmums Nr. 45/2016 tika pieņemts 2016. gada 12. decembrī un publicēts šajā pašā dienā. Tā arī apstiprināja, ka, pat ja nolēmums Nr. 45/2016 nebija formāli saistošs iesniedzējtiesai brīdī, kad tā pasludināja savu 2017. gada 16. janvāra spriedumu, šī tiesa – tieši tāpat kā jebkura cita Rumānijas tiesa – jau bija informēta par šo nolēmumu un tā saturu.
35. Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta sarežģītā vēsture tika izklāstīta iepriekš (12). Tiesību aktos šo normu pirmoreiz ieviesa 2004. gadā, pēc tam 2010. gadā to daļēji atzina par antikonstitucionālu, un tāpēc 2011. gadā to atcēla. Pēc tam tā daļēji tika atjaunota 2012. gadā ar citu Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) lēmumu, lai gan acīmredzot netika noteikti nekādi piemērojami termiņi, kas vēlāk bija jānosaka ar ICCJ skaidrojošu lēmumu. Pamatojoties uz minēto, šķiet, ka kopš Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) veiktās otrās atcelšanas, kas bija spēkā no 2013. gada 29. janvāra līdz ICCJ nolēmuma Nr. 45/2016 pasludināšanai 2016. gada 12. decembrī, Rumānijas tiesas saskārās ar situāciju, kad nebija (skaidra) termiņa pārskatīšanas lūguma iesniegšanai vai, iespējams, šāda lūguma iesniegšanai termiņa nebija vispār.
36. Atbilstoši Rumānijas valdības norādītajam es saprotu, ka šajā laikposmā Rumānijas tiesu praksē bija sastopama ievērojama “interpretācijas daudzveidība”. Šādā situācijā ir pilnīgi saprotams, ka jebkuras valsts augstākā tiesa censtos vienādot šo interpretācijas daudzveidību.
37. Tomēr, iespējams, nedaudz apšaubāmāks ir veids, kādā šāds termiņš, kas praksē ierobežo vai pat atņem dažām pusēm tiesības uz piekļuvi tiesai, ir noteikts valsts līmenī. Pamattiesību ierobežojumiem un līdzīgā veidā arī nosacījumiem par piekļuvi tiesai citu prasību starpā ir jābūt noteiktiem likumā. Šī prasība ietver noteiktus standartus attiecībā uz šādu likumu kvalitāti, tostarp to, ka tie ir pieejami attiecīgajām personām un formulēti pietiekami precīzi un paredzami (13). Lai gan minētie standarti nav identiski tādiem kritērijiem kā, piemēram, kritērijs ārvalstnieku aizturēšanai saistībā ar viņu nosūtīšanu uz citu dalībvalsti, kas faktiski ir brīvības atņemšana un ko tādēļ var noteikt tikai ar saistošām vispārpiemērojamām tiesību normām (ar rakstiskiem tiesību aktiem, nevis saskaņā ar judikatūru) (14), patiešām varētu apšaubīt, cik lielā mērā Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta “dzīvā nelaiķa” vēsture atbilstu šīm prasībām, jo īpaši tām, kas attiecas uz paredzamību.
38. Tomēr tas nav šīs tiesvedības priekšmets, vismaz ne tiešā veidā. Protams, faktam, ka tiesa ir piemērojusi termiņu, kas formāli vēl nebija piemērojams brīdī, kad tā pieņēma lēmumu, ir neliela “retroaktīva nokrāsa”. Tomēr šķiet, ka saskaņā ar valsts līmenī valdošo “interpretācijas daudzveidību” šai tiesai jebkurā gadījumā būtu bijusi rīcības brīvība attiecībā uz to, kādu termiņu piemērot. Tāpēc es nesaskatu, kā šādā situācijā valsts tiesai varētu pārmest lēmumu ņemt vērā termiņu, kas ir noteikts augstākas tiesas nolēmumā (kurš ir pieņemts tieši ar mērķi vienādot šo situāciju), pat laikā, kad šāda termiņa piemērošana šai tiesai vēl nebija formāli saistoša, bet tuvākajā nākotnē tāda būtu bijusi.
39. Tāpēc, ņemot vērā šos apsvērumus, kā arī jautājuma ilglaicīgo un pastāvīgo svarīgumu iesniedzējtiesai (15), es uzskatu, ka nav pamata apšaubīt šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.
B. Ievada piezīmes
40. Ir jāmin divas ievada piezīmes, pirmkārt, par Savienības tiesību normām, kas ir būtiskas šīs lietas atrisinājumam, un, otrkārt, par saistību starp šo lietu un to, kura ir pamatā spriedumam Târșia (16).
41. Pirmkārt, savā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa min vairākas Savienības tiesību normas un principus – LES 4. panta 3. punktu (lojālas sadarbības princips), Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17., 20., 21. un 47. pantu, LESD 110. pantu, tiesiskās drošības principu un līdzvērtības un efektivitātes principus, kas izriet no procesuālās autonomijas principa.
42. Lai atbildētu uz uzdoto prejudiciālo jautājumu, uzskatu, ka pietiek pārbaudīt, vai tādas tiesību normas, kādas ir aplūkotas pamatlietā, atbilst tiesiskās drošības, līdzvērtības un efektivitātes principiem, ņemot vērā pamatprincipu par patiesu sadarbību, kas ir noteikts LES 4. panta 3. punktā (17). Hartas 47. pants (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu) var sniegt papildu impulsu, novērtējot prasību par efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz jēdzienu “efektīva tiesību aizsardzība tiesā”.
43. Otrkārt, varētu atgādināt, ka Tiesa jau bija aicināta izvērtēt Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta atbilstību Savienības tiesībām lietā Târșia (18).
44. Minētajā lietā uzdotais prejudiciālais jautājums bija līdzīgs jautājumam, kas ir uzdots šajā lietā. Tas tika uzdots ar mērķi pārliecināties par Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta atbilstību gandrīz tām pašām Savienības tiesību normām un principiem (19). Tomēr jautājums par Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta atbilstību Savienības tiesību normām tika risināts no visai atšķirīga viedokļa.
45. D. C. Târșia bija samaksājis mehānisko transportlīdzekļu nodokli, kuru viņš uzskatīja par nesaderīgu ar LESD 110. pantu. Viņš iesniedza civilprasību, lai atgūtu samaksāto nodokli. Prasība tika apmierināta pirmajā instancē 2007. gadā, bet apelācijas kārtībā to daļēji noraidīja 2008. gadā. Pēc 2011. gada 7. aprīļa sprieduma Tatu (C‑402/09, EU:C:2011:219) pasludināšanas 2011. gadā D. C. Târșia lūdza pārskatīt apelācijas kārtībā pasludināto spriedumu, jo viņš uzskatīja, ka nodoklis viņam ir atmaksājams pilnībā. Lai gan spriedums, kuru viņš lūdza pārskatīt, tika pieņemts civillietu tiesvedības kārtībā, pārskatīšanas lūgumu viņš iesniedza, pamatojoties uz Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu, proti, uz likumu par administratīvo procesu. Tas tika darīts tādēļ, ka civillietu tiesvedības kārtībā piemērojamajās procesuālajās normās nebija paredzēta nekāda iespēja vērsties tiesā par galīgā sprieduma pārskatīšanu saistībā ar Savienības tiesību pārkāpumu.
46. Šādā procesuālajā kontekstā iesniedzējtiesa lietā Târșia centās noskaidrot, vai ar Savienības tiesībām ir savienojams tas, ka saskaņā ar Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu galīgos spriedumus, ar kuriem tiek pārkāptas Savienības tiesības, var pārskatīt vienīgi administratīvajā tiesvedībā, bet ne civillietu tiesvedībā. Tiesa secināja, ka Savienības tiesības, jo īpaši prasības par līdzvērtību un efektivitāti, šādu situāciju neizslēdz (20).
47. Toties šī lieta attiecas tikai uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem pārskatīšanas lūgumu, pamatojoties uz Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu, var iesniegt par lēmumu, kas ir pieņemts administratīvās tiesvedības gaitā. Tādēļ, lai gan spriedumā Târșia ir sniegtas dažas šajā lietā izmantojamas norādes par līdzvērtības un efektivitātes prasību vispārējo formulējumu, tajā nav sniegta atbilde uz iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu.
C. Pienākums atmaksāt nepamatoti iekasētos nodokļus – tiesiskā noteiktība un Savienības tiesību efektivitāte
48. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesības atgūt nodokļus, kas dalībvalstī ir iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesību normas, ir to tiesību sekas un papildinājums, kas personām ir garantētas šādus nodokļus aizliedzošās Savienības tiesību normās. Tādējādi dalībvalstīm principā ir pienākums atmaksāt nodokļus, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības, kopā ar procentiem (21). Katrai dalībvalstij saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir jāparedz sīki izstrādāta procesuālā kārtība prasībām, kas attiecas uz šo nodokļu atmaksu, ievērojot prasības par līdzvērtību un efektivitāti (22).
49. Attiecībā uz mijiedarbību starp šīm prasībām un tiesiskās noteiktības principu, kura izpausme ir res judicata spēka princips (23), Tiesa ir nospriedusi arī, ka “res judicata spēka principa īstenošanas kārtība ir jānosaka dalībvalstu tiesību sistēmā saskaņā ar šo valstu procesuālās autonomijas principu, tomēr ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus” (24).
50. Tiesa ir vairākkārt uzsvērusi res judicata spēka principa nozīmi gan Eiropas Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās. Tā ir nospriedusi, ka, lai nodrošinātu tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, kā arī pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad ir izmantotas visas pārsūdzības iespējas, vai pēc tam, kad beidzies šādai pārsūdzībai paredzētais termiņš, vairs nevarētu tikt apstrīdēti, pat ja tas ļautu novērst situāciju valstī, kas nav saderīga ar Savienības tiesībām (25).
51. Tādējādi, Savienības tiesībās nav noteikta prasība, ka, lai ievērotu atbilstošās Savienības tiesību normas interpretāciju, ko Tiesa sniegusi pēc tiesas nolēmuma ar res judicata spēku, pēdējai minētajai tiesai noteikti būtu no jauna jāskata savs galīgais nolēmums (26).
52. Tomēr lietās Impresa Pizzarotti un Târșia Tiesa arī norādīja, ka tad, ja piemērojamie iekšējie procesuālie noteikumi paredz iespēju, ka ar zināmiem nosacījumiem valsts tiesa pārskata galīgu nolēmumu, lai darītu situāciju saderīgu ar valsts tiesībām, atbilstoši līdzvērtības un efektivitātes principiem ir jāizvēlas šāda iespēja, ja ir izpildīti minētie nosacījumi, lai tiktu atjaunota attiecīgās situācijas saderība ar Savienības tiesībām (27).
53. Rezumējot – Savienības tiesībās nebija prasīts, lai Rumānija pieņemtu Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu, kas ļauj no jauna skatīt galīgu tiesas nolēmumu. Taču, tā kā Rumānija nolēma to darīt, šai normai ir jāatbilst prasībām par līdzvērtību un efektivitāti. Tāpēc es pievērsīšos minēto prasību pārbaudei šīs lietas ietvaros.
1. Līdzvērtība
54. Prasība par līdzvērtību dalībvalstij aizliedz paredzēt tādu procesuālo kārtību attiecībā uz prasībām par valsts nodokļa, kas iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksāšanu, kura būtu nelabvēlīgāka par kārtību, kas tiek piemērota, izskatot līdzīgas prasības, kuru pamatā ir valsts tiesību pārkāpums (28). Lai pārliecinātos, vai valstī pieejamais tiesību aizsardzības līdzeklis ir uzskatāms par tādu, kas ir līdzīgs tiesību aizsardzības līdzeklim, kurš vērsts uz Savienības tiesību ievērošanas nodrošināšanu, ir jāņem vērā šo aizsardzības līdzekļu priekšmets, pamats un būtiskās sastāvdaļas (29).
55. Šajā lietā iesniedzējtiesa min prasību par līdzvērtību kā vienu no iespējamajiem kritērijiem, lai novērtētu Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta atbilstību Savienības tiesībām. Tomēr tā nenorāda nevienu līdzīgu iekšējo tiesību aizsardzības līdzekli, ko varētu izmantot, lai novērtētu prasību par līdzvērtību.
56. Rumānijas valdība uzskata, ka [Rumānijas tiesībās] nav (konkrētajam) pārskatīšanas pamatam, kurš ir paredzēts Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā, līdzīga pamata, saskaņā ar kuru varētu lūgt [galīga nolēmuma] pārskatīšanu saistībā ar valsts tiesību pārkāpumu. Minētā valdība norāda, ka ar šo tiesību normu tiekot atļauts iesniegt pārskatīšanas lūgumu, pamatojoties uz jebkuras Savienības tiesību normas pārkāpumu un neatkarīgi no tā, vai šī norma ir vai nav izmantota sākotnējā tiesvedībā. Savukārt saskaņā ar Civilprocesa kodeksu, kurā ir ietverti vispārējie pārskatīšanas noteikumi, pārskatīšanas lūgumu varot iesniegt, tikai pamatojoties uz kādu no šā kodeksa 509. panta 1. punktā minētajiem iemesliem, kas būtībā attiecas uz jaunatklātiem apstākļiem, par kuriem tiesa nav zinājusi, pieņemot nolēmumu.
57. Turpretim Komisija uzskata, ka [Rumānijas tiesībās] ir Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktam līdzīgs pamats, saskaņā ar kuru var lūgt pārskatīšanu saistībā ar valsts tiesību pārkāpumu. Tas esot Civilprocesa kodeksa 509. panta 1. punktā 11. apakšpunktā minētais pamats, saskaņā ar kuru ir iespējams lūgt pārskatīt spriedumu, ja “pēc tam, kad spriedums ir kļuvis galīgs, Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) ir pieņēmusi nolēmumu saistībā ar šajā lietā celto iebildumu, pasludinot normu, uz kuru attiecas šis iebildums, par Konstitūcijai neatbilstošu”. Komisija uzskata, ka atšķirīgie termiņi (viens mēnesis lūgumiem, kas ir iesniegti saskaņā ar Likumu Nr. 554/2004, un trīs mēneši lūgumiem, kas ir iesniegti saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 511. panta 3. punktu) un atšķirīgie sākuma datumi (pirmajā gadījumā – pārskatāmā galīgā sprieduma paziņošanas datums, otrajā gadījumā – Curtea Constituțională [Konstitucionālā tiesa] nolēmuma publicēšanas datums Monitorul Oficial al României) neesot savienojami ar prasību par līdzvērtību.
a) Pārskatīšana saskaņā ar Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu un pārskatīšana saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 509. pantu
58. Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā ir norādīts ļoti konkrēts tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas ļauj pārskatīt galīgu spriedumu. Šis tiesiskās aizsardzības līdzeklis attiecas uz konkrētu jomu, proti, administratīvajām tiesvedībām, un uz šo līdzekli var atsaukties tikai, pamatojoties uz to, ka ar galīgo spriedumu ir pārkāptas Savienības tiesības. No 21. panta nosaukuma, kā arī no fakta, ka tas ļauj no jauna izskatīt galīgo lēmumu, patiešām varētu šķist, ka tas ir ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzeklis.
59. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka šī nav vienīgā Rumānijas tiesību norma, saskaņā ar kuru var lūgt pārskatīt galīgu spriedumu. Civilprocesa kodeksa 509. pantā ir ietverti vispārīgi noteikumi par pārskatīšanu. Šajos noteikumos ir minēti vairāki gadījumi, kad ir iespējams lūgt galīga sprieduma pārskatīšanu. Minētie noteikumi attiecas vispārīgi uz visām tiesību jomām, tostarp administratīvo tiesvedību (30).
60. Rumānijas valdība savos rakstveida apsvērumos norāda, ka Civilprocesa kodeksa 509. pantā izklāstītās pārskatīšanas pamati ir balstīti uz jaunatklātiem apstākļiem, kas nav bijuši zināmi valsts tiesai, kad tā ir taisījusi spriedumu, uz kuru attiecas pārskatīšana. Šajā ziņā ir jānorāda, ka termiņi, kas noteikti Civilprocesa kodeksa 511. pantā attiecībā uz katru no šiem pārskatīšanas pamatiem, parasti sākas no brīža, kad ir radies attiecīgais jaunatklātais apstāklis, vai no brīža, kad attiecīgā persona ir uzzinājusi vai kad tai būtu vajadzējis uzzināt par šā jaunatklātā apstākļa esamību.
61. Ņemot vērā šīs normas, kā arī informāciju par šīm normām, kuru rakstveidā un tiesas sēdē ir iesniegušas ieinteresētās personas, jāatzīst, ka es nesaskatu pilnīgu atbilstību starp Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā paredzēto pārskatīšanu un pārskatīšanas galvenajām iezīmēm, kas ir reglamentētas Civilprocesa kodeksā. Tas tāpēc, ka Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkts, šķiet, neizraisa jaunatklātu apstākļu rašanos, kas pusēm un valsts tiesai nav bijuši zināmi, kad tā taisīja šo spriedumu.
62. Tik tiešām, jau Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta sākotnējā redakcijā (31) termiņš pārskatīšanas lūguma iesniegšanai sākās no sprieduma, uz kuru attiecas pārskatīšana, pasludināšanas datuma. Tas pats attiecas arī uz situāciju pēc ICCJ nolēmuma Nr. 45/2016, lai arī šis termiņš tiek aprēķināts citādi.
b) Pārskatīšanas raksturs saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 509. panta 1. punkta 11. apakšpunktu
63. Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 509. pantā ietverto vispārējo normu par pārskatīšanu ir vērts pieminēt divus konkrētus pārskatīšanas pamatus. Komisijas iesniegtajos dokumentos ir īpaši uzsvērts viens no tiem – galīga sprieduma pārskatīšana pēc Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) nolēmuma, kas ir paredzēta Civilprocesa kodeksa 509. panta 1. punkta 11. apakšpunktā. Šis pamats ir formulēts līdzīgi Civilprocesa kodeksa 509. panta 1. punkta 10. apakšpunktam, kurā ir paredzēta galīgu spriedumu pārskatīšana pēc tam, kad pārkāpumu ir konstatējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT).
64. 509. panta 1. punkta 11. apakšpunkts ļauj no jauna izskatīt galīgus spriedumus, pamatojoties uz Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) nolēmumu. Tomēr šajā gadījumā termiņš sākas līdz ar minētās tiesas nolēmuma pasludināšanu pēc tam, kad tiesas nolēmums ir kļuvis galīgs. Kā tiesas sēdē apstiprināja Rumānijas valdība, šādas procedūras pamatā ir iemesls, ka saskaņā ar valsts tiesībām pati Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) nevar atcelt vai grozīt (parasto) tiesu galīgo spriedumu, par kuru tika ierosināta konstitucionālā tiesvedība. Tāpēc šāda veida pārskatīšanas mērķis ir paredzēt mehānismu, kas, ņemot vērā Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) nolēmumu, ļautu pārskatīt galīgo spriedumu, uz kura pamata tika uzsākta tiesvedība minētajā tiesā.
65. Varētu piebilst, ka šādai sistēmai, šķiet, ir tāda pati loģika kā tai blakus, proti, Civilprocesa kodeksa 509. panta 1. punkta 10. apakšpunktā, esošajai tiesību normai. Ja ECT spriedumā ir atzīts, ka līgumslēdzēja puse [tiesa] ar savu nolēmumu ir pārkāpusi Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) normas, vienīgais veids, kādā šis konstatējums varētu tikt atspoguļots konkrētajā lietā, kas ir šīs atsevišķās sūdzības pamatā, ir no jauna izskatīt sākotnējo tiesvedību valsts tiesā. Arī šajā gadījumā termiņš, līdz kuram jālūdz šī skatīšana no jauna, sāksies no brīža, kad ir pasludināts attiecīgais ECT nolēmums.
c) Līdzvērtības novērtējums – mērķis, cēlonis un būtiskās sastāvdaļas
66. Galu galā iesniedzējtiesai, kura ir tieši informēta par valsts procesuālajām normām, būs jāpārbauda, vai ir kādi iekšēji tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir līdzīgi tiem, kuri paredzēti Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā.
67. Tomēr, aplūkojot faktus un valsts tiesību elementus, kas ir darīti zināmi šai Tiesai, un ņemot vērā gan analīzes sistēmu, kuru Tiesa nesen atkārtoti ir pārskatījusi lietā XC u.c. (32), gan šajā lietā sasniegto rezultātu, Civilprocesa kodeksa 509. panta 1. punkta 11. apakšpunktā paredzētie pārskatīšanas pamati un Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā paredzētais pārskatīšanas veids mērķa, cēloņa un būtisko sastāvdaļu ziņā, manuprāt, šķiet diezgan atšķirīgi.
68. Protams, kā tiks sīkāk iztirzāts turpmāk šai spriedumā (33), tas, ko tieši valsts tiesībās ir bijis plānots noteikt, ieviešot Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu, vēl varētu būt diskutējams jautājums. Tomēr šķiet, ka abos pārskatīšanas veidos ir diezgan atšķirīgas sistēmiskās vajadzības.
69. Pirmkārt, Civilprocesa kodeksa 509. panta 1. punkta 11. apakšpunkta (kā arī tā 509. panta 1. punkta 10. apakšpunkta) mērķis ir novērst valsts Konstitūcijas (vai ECPAK) pārkāpumu konkrētās lietās, kurās šāds pārkāpums ir ticis konstatēts ar nolēmumu, kas pēc definīcijas vienmēr būs pieņemts pēc (parastās) tiesas galīgā lēmuma. Turpretim Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta mērķis ir turpināt labot Savienības tiesību nepareizu piemērošanu valsts tiesā, tomēr nepieprasot, lai būtu saikne starp spriedumu, uz kuru attiecas pārskatīšana, un konkrētu šīs Tiesas nolēmumu (34). Tiesas nolēmums, ja tāds ir, var būt pieņemts vai nu pirms, vai pēc sprieduma, uz kuru attiecas pārskatīšana. Tomēr, ņemot vērā salīdzinoši īso termiņu, šīs Tiesas spriedums lielākajā daļā gadījumu, visticamāk, tiek pasludināts, pirms tiek pieņemts valsts nolēmums, uz kuru attiecas pārskatīšana.
70. Otrkārt, tiesvedības cēlonis tāda notikuma nozīmē, kas izraisa šāda tiesiskās aizsardzības līdzekļa piemērošanu, Civilprocesa kodeksa 509. panta 1. punkta 11. apakšpunkta gadījumā ir tas, ka Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) ir pasludinājusi nolēmumu, kurā konstatēts, ka konkrēta valsts tiesību norma ir antikonstitucionāla. Turpretim saistībā ar Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu izraisošais notikums, šķiet, ir iespējamais Savienības tiesību pārkāpums, kas jau ir ietverts spriedumā, kuru tiek lūgts pārskatīt.
71. Treškārt, tiesiskās aizsardzības līdzekļa būtiskās sastāvdaļas ir ne tikai elementi, kas attiecas uz vispārējo veidu, kādā šī tiesvedība tiek veikta, bet arī šīs tiesvedības iznākums. Arī šajā ziņā abu tiesvedību iznākums būtiski atšķiras, protams, ciktāl ir runa par to ietekmi uz konkrētajām lietām. Proti, Civilprocesa kodeksa 509. panta 1. punkta 11. apakšpunkts principā noved pie tā, ka tiek no jauna skatīts konkrēts spriedums, uz kura pamata tika veikta tiesvedība konstitucionālajā tiesā, savukārt ar Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu principā var attaisnot jebkura nolēmuma, ar kuru tiek pārkāptas Savienības tiesības, skatīšanu no jauna.
72. Manuprāt, pēdējais punkts šajā sakarā rada galveno jautājumu – kā tieši, no vienas puses, konkrēti Tiesas nolēmumi, kas pieņemti, pamatojoties uz prejudiciāliem nolēmumiem, un, no otras puses, konkrēti valsts konstitucionālās tiesas nolēmumi sistēmās, kurās šīm tiesām nav pilnvaru lemt par individuālām konstitucionālām sūdzībām (t.i., tiesības atcelt parasto tiesu lēmumus individuālos gadījumos), kā arī šajā sakarā funkcionāli līdzīgie ECT nolēmumi (kuros var konstatēt tikai līgumslēdzējas puses pārkāpumu konkrētajā lietā), ir jāņem vērā konkrētajās vēl neizskatītajās lietās, kuras ir šo tiesu nolēmuma pamatā (būtībā inter partes sekas)?
73. Šīs Tiesas prejudiciāls nolēmums vienmēr tiek pasludināts pirms valsts tiesas nolēmuma lietā, attiecībā uz kuru ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, un tas ir jāņem vērā šajā neizskatītajā tiesvedībā. Ja Tiesas nolēmums tiek pieņemts pēc tam, kad valsts tiesas nolēmums ir kļuvis galīgs, Savienības tiesībās, ar dažiem nelieliem izņēmumiem (35), netiek prasīts pārskatīt valsts tiesas galīgo nolēmumu un izskatīt lietu no jauna.
74. Turpretim, kā jau norādīts, ECT sistēmas darbība, kā arī – šajā gadījumā – to valstu konstitucionālo tiesu darbība, kurām nav pilnvaru pārskatīt un atcelt konkrētus tiesas lēmumus, pamatojoties uz to atbilstību konstitūcijai, ir atšķirīga. Attiecībā uz konkrētu lietu, kas ir izraisījusi attiecīgo pārskatīšanu, ECT vai konstitucionālās tiesas lēmums vienmēr tiks pieņemts ex post, tiklīdz sākotnējais tiesas nolēmums būs kļuvis galīgs. Lai šādas tiesas nolēmums tiktu atspoguļots konkrētajā lietā, tad minētā lieta ir jāizskata no jauna (36).
75. No šīm objektīvi atšķirīgajām vajadzībām tiek ieviestas to mērķa, cēloņu un būtisko sastāvdaļu ziņā atšķirīgas un grūti salīdzināmas tiesvedības.
76. Vēlos pievienot vēl vienu papildu elementu – tiesas nolēmumu jaunas izskatīšanas tiesvedību līdzības ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrēta pieņemtā nolēmuma inter partes sekas. Jo tieši tam šīs tiesvedības ir paredzētas. Konstatēt, ka attiecībā uz šo mērķi tiesvedības nav salīdzināmas, jo tās atbilst dažādām strukturālām un sistēmiskām vajadzībām, ir pilnīgi citādi nekā konstatēt, ka Konstitucionālās tiesas vai Eiropas tiesu pasludinātajos spriedumos un izdotajos norādījumos visās izskatīšanā esošajās un turpmākās lietās nav vienāds normatīvais erga omnes spēks. Tas vienkārši ir cits jautājums.
77. Noslēgumā varētu būt lietderīgi uzsvērt šo īpašo elementu, jo attiecībā uz to, šķiet, ir bijusi zināma neskaidrība Komisijas izteiktajos argumentos, kuros ir apgalvots, ka Civilprocesa kodeksa 509. panta 1. punkta 11. apakšpunktā paredzētā pārskatīšana esot līdzvērtīga Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā paredzētajai pārskatīšanai. Šīs tiesvedības ir sistēmiski atšķirīgas, jo to mērķis ir spriedumu atšķirīga veida saistošais spēks – konkrētas lietas jauna izskatīšana pēc tam, kad ir atcelts tiesiskais pamats, saskaņā ar kuru Konstitucionālā tiesa ir pasludinājusi spriedumu (inter partes saistošais spēks), pretstatā pārskatīšanai, pamatojoties uz to, ka Savienības tiesības, kas ir interpretētas Tiesas spriedumā, kurš tomēr ir ticis pasludināts citā tiesvedībā, nav tikušas pienācīgi ņemtas vērā (erga omnes saistošais spēks).
78. Tomēr šī atšķirība attiecībā uz šādu īpašu pārskatīšanas tiesiskās aizsardzības līdzekli, protams, nenozīmē, ka šos Konstitucionālo tiesu vai Eiropas tiesu spriedumus nevajadzētu pienācīgi ņemt vērā visās līdz galam neizskatītajās un turpmākajās lietās valstu tiesās. No šāda viedokļa raugoties, ievērojot valstu konstitūciju normas, patiešām varētu nebūt atšķirību starp šīs Tiesas spriedumiem un valsts Konstitucionālās tiesas vai ECT spriedumiem. Visiem tiem patiešām var būt perspektīvs, normatīvs erga omnes spēks.
79. Šajā sadaļā minēto iemeslu dēļ, manuprāt, Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktam un Civilprocesa kodeksa 509. panta 1. punkta 11. apakšpunktam nav viena un tā paša mērķa, cēloņa un būtisko sastāvdaļu. Tādējādi tās nevar uzskatīt par līdzīgiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, un līdz ar to abu tiesvedību atšķirīgie procesuālie režīmi, jo īpaši attiecībā uz termiņiem, nav līdzvērtības prasības pārkāpums.
2. Efektivitāte
a) Nav pienākuma no jauna izskatīt galīgus tiesas nolēmumus
80. Izņemot ārkārtas apstākļus, Tiesa efektivitātes vārdā nekad nav pieprasījusi atcelt galīgo nolēmumu res judicata spēku. Tādējādi nav vispārēja pienākuma no jauna izskatīt galīgos spriedumus, lai efektīvi izpildītu Savienības tiesību normas vai, konkrētāk, Tiesas nolēmumus (37).
81. Tomēr Tiesas judikatūra ir izveidojusi divus izņēmuma scenārijus, kuros šim vispārējam principam ir sava veida nianses.
82. Pirmais scenārijs izriet no lietas Kühne & Heitz. Tas attiecas uz administratīvajām iestādēm uzlikto pienākumu pārskatīt galīgos administratīvos lēmumus, lai ņemtu vērā Tiesas vēlāk sniegto interpretāciju, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi (38). Tomēr šis izņēmums ietver tikai pienākumu no jauna izskatīt galīgos administratīvos nolēmumus, nevis tiesas nolēmumus.
83. Otrais izņēmuma scenārijs tika izveidots lietā Lucchini. Šajā lietā Tiesa nosprieda, ka Savienības tiesības liedz piemērot tādu valsts tiesību normu, kurā ir noteikts res judicata spēka princips. Iemesls bija tāds, ka šās normas piemērošana neļāva atgūt valsts atbalstu, kas bija piešķirts, pārkāpjot Savienības tiesības, un kas ar Komisijas iepriekšēju lēmumu ir ticis atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu (39). Šā izņēmuma pamatā bija arguments, ka, tā kā valsts nolēmums tika pieņemts, pārkāpjot dalībvalstu un Eiropas Savienības kompetenču savstarpējo sadali, šis nolēmums nepārprotami bija prettiesisks un līdz ar to nevarēja iegūt res judicata spēku (40).
84. Neviens no šiem izņēmumiem šajā lietā nešķiet būtisks. Standarta norma attiecībā uz līdzsvaru starp efektivitātes prasību kā ierobežojumu valstu procesuālajai autonomijai un pienākumu no jauna izskatīt galīgus tiesas nolēmumus tādējādi paliek tāda, ka Savienības tiesības parasti nenosaka dalībvalstīm pienākumu paredzēt jaunus tiesiskās aizsardzības līdzekļus (41), jo īpaši, ja tas nozīmē neņemt vērā valstu tiesību normas attiecībā uz res judicata spēka principu. Tomēr, ja valstu tiesībās šāda iespēja ir paredzēta, tad minētajai tiesību normai ir jāatbilst ne tikai prasībai par līdzvērtību, bet arī prasībai par efektivitāti (42).
b) Pārskatīšana saskaņā ar Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu – apelācijas tiesvedība vai atkārtota izskatīšana?
85. Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkta novērtēšana, ņemot vērā prasību par efektivitāti, ir diezgan grūts uzdevums. Tiesiskās aizsardzības līdzekļa efektivitāti ir iespējams novērtēt tikai tad, ja ir skaidrs, ko ar šo tiesiskās aizsardzības līdzekli ir paredzēts panākt. Tas pats attiecas uz tiesiskās aizsardzības līdzekļa efektivitātes novērtēšanu, ņemot vērā tā termiņu (viens mēnesis) un tā darbības sākuma brīdi (kad tika pasludināts pārskatāmais spriedums). Efektīvs attiecībā uz ko? Ko ar šo tiesiskās aizsardzības līdzekli bija paredzēts sasniegt?
86. Šajā nozīmē galvenais jautājums ir šāds – vai Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā bija paredzēts, ka tas darbojas kā sprieduma cita veida pārskatīšana līdzīgi citiem ārkārtas aizsardzības līdzekļiem, piemēram, otrajai apelācijas sūdzībai (vai apelācijas sūdzībai kasācijas kārtībā), vai arī tajā bija paredzēta lietas atkārtota izskatīšana. Modeļi katram variantam ir atšķirīgi.
87. Otrās apelācijas sūdzības pārsvarā attiecas uz tiesību aspektiem, t.i., ir balstītas uz iespējamu tiesību normu pārkāpumu, un to ietvaros ir tikai ļoti ierobežotas iespējas pārskatīt konstatējumus un faktu novērtējumu. Tās parasti tiek iesniegtas tiesā, kas pēc hierarhijas ir augstākstāvoša par tiesu, kura ir pieņēmusi nolēmumu, uz ko attiecas otrā apelācijas sūdzība, lai gan dažkārt tās var tikt iesniegtas arī tajā tiesā, kura ir pieņēmusi šo pēdējās instances nolēmumu, kas tiek apstrīdēts (kā prejudiciāla “tiesiskā pašaizsardzība”). Svarīgi, ka termiņš otrās apelācijas sūdzības iesniegšanai parasti sākas no pārsūdzētā nolēmuma pasludināšanas vai paziņošanas brīža. Visbeidzot, otrās apelācijas sūdzības pēc būtības nav vērstas pret galīgajiem nolēmumiem vai nolēmumiem, kas ir kļuvuši galīgi Tiesas judikatūras izpratnē, saskaņā ar kuru nolēmumi kļūst galīgi “pēc tam, kad ir izsmeltas visas pārsūdzēšanas iespējas vai ir beigušies šīm pārsūdzībām paredzētie termiņi” (43).
88. Savukārt lietas atkārtota izskatīšana parasti ir pamatota ar jaunu faktu vai jaunu pierādījumu rašanos, kas pusēm un tiesai nebija zināmi sākotnējā nolēmuma pieņemšanas brīdī, ja šie fakti vai pierādījumi varētu ietekmēt lēmumu. Ja tiek iesniegts lūgums par lietas atkārtotu izskatīšanu, tas parasti nozīmē, ka sākotnējā nolēmuma atkārtota izskatīšana vai izskatīšana no jauna ir jāveic tiesai, kas pieņēmusi lēmumu pirmajā instancē, jo fakti, iespējams, ir jāizvērtē atkārtoti. Attiecībā uz termiņiem – ja lietas atkārtotas izskatīšanas pamatā ir jaunatklāts apstāklis, termiņš, lai lūgtu atkārtotu izskatīšanu, parasti sākas brīdī, kad ieinteresētā persona uzzina par šo jauno apstākli. Turklāt dažkārt šis subjektīvais termiņš tiek apvienots ar objektīvāku termiņu, saskaņā ar kuru lūgumus par atkārtotu lietas izskatīšanu var iesniegt, nepārsniedzot noteiktu gadu skaitu pēc sākotnējā nolēmuma pieņemšanas. Visbeidzot, lūgumi par atkārtotu lietas izskatīšanu arī pēc būtības ir vērsti pret galīgajiem nolēmumiem vai nolēmumiem, kas kļuvuši galīgi, Tiesas judikatūras izpratnē, kura ir minēta šo secinājumu iepriekšējā punktā.
c) Tieši kāda efektivitāte?
89. Ja es salīdzinu Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā paredzēto pārskatīšanas mehānismu ar diviem ideālajiem ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzekļu modeļiem, kurus es tikko izklāstīju, man nav skaidrs, kuram no šiem modeļiem šis mehānisms atbilst. Tā kā pārskatīšanas lūgums ir vērsts pret galīgajiem nolēmumiem, pārskatīšana sākotnēji šķiet tuvāka atkārtotas izskatīšanas tiesvedībai. Tomēr, ja tās pamatā ir (visticamāk, jau esošo) tiesību normu pārkāpums un ja termiņš, kas ir salīdzinoši īss, sākas sākotnējā lēmuma pieņemšanas brīdī, pārskatīšanas mehānisms, šķiet, ir ārkārtas pārsūdzība. Tomēr šajā gadījumā atkal ir diezgan pārsteidzoši, ka pārskatīšanas lūgums saskaņā ar Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu ir jāiesniedz tai pašai tiesai, kas ir pieņēmusi sākotnējo nolēmumu, it īpaši ņemot vērā to, ka šai tiesai tiks lūgts pārskatīt lēmumu, ko tā pieņēma tikai pirms dažām dienām vai nedēļām, pamatojoties uz jau pastāvošajām Savienības normām, un, visticamāk, šī tiesa, pieņemot šo lēmumu, tās jau ir izskatījusi.
90. Saskaņā ar procesuālās autonomijas principu dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība, veidojot savu tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmu. Izvēle starp modeļiem tad arī loģiski nozīmē procesuālo hibrīdu un mutantu izveides brīvību, ja dalībvalstis to vēlas.
91. Taču šādiem hibrīdiem ir jābūt efektīviem. Tiem ir jāsniedz paredzētā aizsardzība, vienlaikus nepamatoti neiejaucoties vai neaizskarot citas vienlīdz svarīgas vērtības. Kā vairākkārt ir ticis uzsvērts šo secinājumu iepriekšējos punktos (44), vēl viena būtiska Tiesas atzīta un uzsvērta vērtība ir tiesiskā noteiktība un res judicata spēka nozīme. Līdzsvarojot un izsverot šīs vērtības Savienības līmenī, Tiesai nācās skaidri paziņot, ka galīgo spriedumu tiesiskās drošības un tiesiskās noteiktības nozīme ir tik liela, ka prasība par Savienības tiesību efektivitāti nevar būt par to svarīgāka, pat ja tādējādi tiktu izlabotas kļūdas Savienības tiesību piemērošanā dalībvalstīs. Galīgie spriedumi nav galīgi tāpēc, ka tie ir absolūti nevainojami. Tie ir galīgi tāpēc, ka kādā noteiktā posmā lieta ir jāizbeidz.
92. Galu galā iesniedzējtiesai šādu apsvērumu ietvaros būs jāizvērtē Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā paredzētā pārskatīšanas mehānisma efektivitāte. Tomēr, ņemot vērā manu ierobežoto izpratni par attiecīgajām valsts tiesībām un procesuālo kontekstu, kas norādīts tiesvedībā šajā Tiesā, šķiet, ka šis mehānisms vienkārši ir “ne cepts, ne vārīts”.
93. Pirmkārt, tas ir apšaubāms kā apelācijas sūdzība. Ar to tiek lūgts labot kļūdu tai pašai tiesai, kas ir pasludinājusi pārskatāmo spriedumu, tikai dažas dienas vai nedēļas iepriekš, visticamāk ņemot vērā un, iespējams, pārkāpjot tās pašas Savienības normas un Tiesas spriedumus, jo maz ticams, ka mēneša laikā pēc šā sprieduma pasludināšanas būs radušies daudzi jauni pavērsieni (45).
94. Otrkārt, šis mehānisms ir apšaubāms arī kā atkārtota tiesvedība. Pārskatīšanas lūguma termiņš tiek aprēķināts no sākotnējā nolēmuma datuma, nevis no dienas, kad parādījies jauns elements, kas ļauj lūgt pārskatīšanu, proti, jauns Tiesas spriedums. Patiešām, prasība par efektivitāti būtu jāinterpretē kā tāda, kas uzliek pienākumu paredzēt saprātīgu termiņu (46) un kas attiecas ne tikai uz termiņa ilgumu, bet arī uz laiku, no kura tas sākas. Turklāt fakts, ka Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkts sākotnēji ietvēra neizprotamus noteikumus par termiņiem (47) un vēlāk (līdz brīdim, kamēr ICCJ pasludināja nolēmumu Nr. 45/2016) tam acīmredzot termiņa nebija vispār, vienkārši palielina neizpratni (48). Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību nosaka, ka ierobežojumiem attiecībā uz tiesībām uz piekļuvi tiesai, piemēram, ierobežojumiem saistībā ar termiņiem, ir jābūt skaidriem un paredzamiem (49).
95. Tādēļ šķiet, ka Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punkts varētu radīt grūtības izpildīt prasības par efektivitāti, kas saistībā ar tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir ietvertas arī Hartas 47. panta pirmajā daļā. Šajā tiesību normā ir skaidri formulēta prasība pēc “efektīva tiesiskās aizsardzības līdzekļa tiesā”. Tādēļ 47. pantā ir iekļautas ne tikai tiesības uz piekļuvi tiesai (50) (šaurā nozīmē, proti, tiek ļauts ierosināt lietu), bet arī prasība, ka šai piekļuvei ir jārada efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis (51) (tādā nozīmē, ka pārskatīšana tiešām notiks), šajā pēdējā nozīmē pārklājoties ar vispārējo principu par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas arī ietverts 47. pantā (52).
96. Visbeidzot, par to, ka Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktā paredzētais tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir apšaubāms, diezgan spilgti liecina arī šīs lietas fakti. Pat pēc trīs pārskatīšanas lūgumu iesniegšanas, pamatojoties uz šo tiesību normu, O. M. Călin nav spējusi panākt samaksātās vides zīmognodevas summas atmaksu. Ir vērts norādīt, ka tas nav tāpēc, ka viņas lietas konkrētie apstākļi nedarbojās viņai par labu. Vienīgais būtiskais nolēmums, kas tika pieņemts viņas lietā par pārskatīšanu, bija viņai par labu. Gūt labumu no minētā nolēmuma viņai tika liegts pārskatīšanas lūguma termiņa dēļ. Tajā pašā laikā šī lieta arī pierāda, ka šis tiesiskās aizsardzības līdzeklis būtiski ietekmē tiesiskās drošības un tiesību un tiesisko attiecību stabilitātes principus, kuru nozīme ir skaidri noteikta Tiesas judikatūrā (53).
D. Alternatīvas
97. Bieži tiek uzsvērts, ka ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem. Tikai slavējams ir valsts likumdevēja acīmredzamais nodoms nodrošināt Savienības tiesību efektīvu īstenošanu valsts līmenī. Tomēr patiešām var diskutēt par to, vai šā mērķa sasniegšanai izvēlētie līdzekļi ir optimāli. Savienības tiesību efektivitāti diez vai nodrošinās nebeidzami juridiskie strīdi, kas turpinās bezgalīgi atkārtotās tiesvedībās.
98. Ja iesniedzējtiesa, pilnībā pārzinot valsts tiesības un tiesvedības procedūru, secina, ka pārskatīšanas tiesvedība saskaņā ar Likuma Nr. 554/2004 21. panta 2. punktu neatbilst iepriekšējā iedaļā izklāstītajai prasībai par efektivitāti, tad jautājums par alternatīvām iespējām atgūt samaksātos nodokļus un nodevas, kas ir iekasētas, pārkāpjot Savienības tiesības, kļūst vēl svarīgāks. Lai palīdzētu valsts tiesai, vēlos pievienot šādas noslēguma piezīmes.
99. Sākumā būtu lietderīgi norādīt, ka pienākums neiekasēt tādus nodokļus, kādi ir aplūkoti pamatlietā, Tiesas judikatūrā ir noteikts jau pirms kāda laika attiecībā ne tikai uz Rumāniju (54), bet arī uz citām dalībvalstīm (55). No šī viedokļa raugoties, varētu teikt, ka diskusijas par to, vai pienākums atmaksāt attiecīgo nodokli radās pēc tam, kad Tiesa pieņēma lēmumu lietā Manea vai lietā Budișan, un, sākot no kura no šiem diviem spriedumiem, sāktu darboties atkārtotas izskatīšanas pienākums, šķiet, ir diezgan mākslīgas.
100. Ņemot to vērā, vēlos arī uzsvērt, ka Savienības tiesību sistēmā jau ir paredzēti tiesiskās aizsardzības līdzekļi gadījumam, ja dalībvalstis neievēro pienākumu neiekasēt šādus nodokļus, un šie līdzekļi, iespējams, paši par sevi nodrošina daudz precīzāku līdzsvaru starp tiesiskās drošības principu un prasību efektīvi piemērot Savienības tiesības.
101. Pirmkārt, ir vispārējs pienākums, kas attiecas uz administratīvajām iestādēm, jo īpaši uz nodokļu iestādēm, kā arī uz dalībvalsts iestādēm, atmaksāt nepamatoti iekasētos nodokļus. Uzskatu, ka šāda iespēja ne vienmēr ir atkarīga no tā, vai ir valsts tiesas nolēmums, ar ko tiek pārskatīts vai atcelts iepriekšējs galīgais nolēmums, ar kuru šāds nodoklis ir uzlikts. Dabiski, ka valsts tiesībās var paredzēt atmaksāšanu (dažos gadījumos attiecībā uz dažiem iepriekš iekasētiem maksājumiem), neprasot, lai vispirms tiktu atcelts tiesas nolēmums, ar kuru sākotnēji ir noteikts pienākums maksāt nodokli. Tāpat, lai atmaksāšanas pienākumu ievērotu administratīvajā līmenī, ne vienmēr ir vajadzīgs, lai administratīvās iestādes pārskatītu sākotnējo administratīvo aktu, ja saskaņā ar valsts tiesībām ir iespējams vienkārši pieņemt jaunu administratīvu aktu, kurā ir atzītas tiesības atgūt nepamatoti iekasēto nodokli.
102. Otrkārt, pat ja likumdevējs tiesību aktos būtu liedzis sākotnējās pilnvaras lemt par maksājumiem no valsts naudas līdzekļiem, kas patiešām būtu diezgan pārsteidzoši, jebkurā gadījumā būtu iespējams pārskatīt sākotnējos individuālos administratīvos aktus saskaņā ar nosacījumiem, ko Tiesa ir izvirzījusi lietā Kühne & Heitz (56).
103. Treškārt, personai, kas atrodas O. M. Călin situācijā, ir iespēja arī celt prasību par valsts atbildību pret dalībvalsti, kura nav veikusi nepamatoti iekasētā nodokļa atmaksu.
104. Šajā sakarā iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādījusi, ka pārskatīšanas lūgums esot bijis vienīgais O. M. Călin pieejamais procesuālais līdzeklis. Tomēr Rumānijas valdība savos rakstveida iesniegumos apstiprina, ka O. M. Călin joprojām ir iespēja celt prasību par valsts atbildību.
105. Tiesa nesen ir atgādinājusi, ka “res judicata spēka princips neliedz atzīt valsts atbildības principu attiecībā uz pēdējās instances tiesas nolēmumiem [..]. Tā apstākļa dēļ, ka šāds nolēmums, kurā pārkāptas no Savienības tiesībām izrietošas tiesības, parasti vairs nevar tikt pārsūdzēts, personām nevar tikt liegta iespēja prasīt valsts atbildību, lai tādējādi panāktu savu tiesību aizsardzību” (57).
106. Tādējādi ir skaidrs, ka, lai celtu prasību par valsts atbildību, nav vajadzīgs valsts lēmums, ar kuru oficiāli tiek atcelts iepriekšējais galīgais tiesas nolēmums, kas liedz atmaksāt nepamatoti iekasēto nodokli (58). Tomēr nedaudz mazāk skaidrs ir tas, vai prasības par valsts atbildību ir iespējams celt tikai tad, ja galīgo tiesas nolēmumu ir pieņēmusi tiesa, kas lietu izskata pēdējā instancē, proti, tiesa, kuras nolēmumi nav pārsūdzami parastā kārtībā (59).
107. Manuprāt, saistībā ar prasībām par valsts atbildību nav šaubu, ka nosacījums par to, ka tiesai, kura, iespējams, ir pārkāpusi Savienības tiesības, ir jābūt tai tiesai, kura lietu izskata pēdējā instancē, ir pilnībā pamatots gadījumā, ja iespējamais Savienības tiesību pārkāpums ir tāda pienākuma pārkāpums, kas šādām tiesām uzlikts ar LESD 267. panta trešo daļu, proti, iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (60).
108. Tomēr uzskatu, ka jautājums par to, vai tādu pašu nosacījumu var izvirzīt arī citos gadījumos, jo īpaši, ja iespējamais pārkāpums ir pietiekami nopietns Savienības tiesību pārkāpums, paliek atklāts.
109. Burtiski interpretējot Tiesas judikatūru, var šķist, ka tas nozīmē, ka šāds nosacījums patiešām būtu jāpiemēro gadījumos, kad valsts uzņemas atbildību par tās tiesu pieļautajiem pārkāpumiem. Tomēr ir lietderīgi atgādināt, ka šie apgalvojumi tika sniegti saistībā ar lietām, kas attiecās uz iespējamo LESD 267. panta trešajā daļā noteiktā pienākuma iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nepildīšanu (61). Tādējādi pati iespējamā prettiesiskā rīcība (pārkāpums) daļēji ir izpaudusies tādējādi (62), ka Tiesai netika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Taču, vai tas automātiski nepieļauj arī citu valsts tiesu atbildību par citiem Savienības tiesību pārkāpumiem, kas nav pienākums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (vai ir no tā neatkarīgi) (63)?
110. Manuprāt, ja iespējamais Savienības tiesību pārkāpums pilnībā vai daļēji nav lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neiesniegšana, kas jādara tiesai, kurai ir šāds pienākums saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, bet gan ir citas Savienības tiesību normas pārkāpums, tad prettiesiskās rīcības rakstura dēļ var nebūt nepieciešams izsmelt visus valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai varētu celt prasību par valsts atbildību (64).
V. Secinājumi
111. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Curtea de Apel Ploieşti (Ploješti apelācijas tiesa, Rumānija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
– Prasība par līdzvērtību ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ar šo prasību netiek aizliegti tādi valsts judikatūrā interpretēti valsts tiesību akti, atbilstīgi kuriem termiņš, līdz kuram var iesniegt lūgumu pārskatīt galīgo spriedumu, ar ko tiek pārkāptas Savienības tiesības, ir viens mēnesis, un tas sākas no dienas, kad ir paziņots galīgais spriedums, uz kuru attiecas pārskatīšana. Turpretim ar efektivitātes prasību un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmo daļu var tikt aizliegts izmantot tādu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas, lai gan ievērojami ietekmē tiesiskās noteiktības un res judicata spēka principus, nenodrošina efektīvus līdzekļus to mērķu sasniegšanai, kurus ar šo tiesiskās aizsardzības līdzekli ir paredzēts sasniegt. Iesniedzējtiesai ir jānosaka šie mērķi un jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais tiesiskās aizsardzības līdzeklis atbilst šiem mērķiem.